Kamēr tupenis no asna pārtop bumbulī un ieripo grozā

Pēc  Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidija sēdes

Kartupeļus Latvijā audzē 328 gadus, tātad tos pazīst, godā un galdā ceļ jau kādas 13 šejieniešu paaudzes. Mūsu ēdienkartē tie ieņem tik nozīmīgu vietu, ka pelnīti tiek saukti par otro maizi. Tautas mutē kartupeļiem dota vesela virkne vārdu: tupeņi, kartupi, rāceņi, pampaļi, bambuļi — gandrīz katrā novadā savs nosaukums. To savā uzrunā Priekuļos aizvadītajā nedēļā atgādināja Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (LLMZA) prezidente Dr. habil oec. Baiba Rivža, atklājot LLMZA prezidija izbraukuma sēdi Priekuļu selekcijas stacijā, kur pulcējās Latvijas lauksaimniecības zinātnieki, lai apspriestu problēmas, kas saistītas ar kartupeļu audzēšanu un jaunu šķirņu veidošanu.

Sarunu aizsāka Priekuļu selekcijas stacijas zinātnes padomes priekšsēdētāja Dr. agr. Gunta Bebre, iepazīstinot ar valsts bezpeļņas zinātniskā uzņēmuma ikdienas darbu un aicinot saasināt uzmanību uz jautājumiem, kas jārisina gan zinātnieku lokā, gan ar plašākas sabiedrības, tostarp arī vadošo institūciju, atbalstu. Domu apmaiņu turpināja selekcijas stacijas direktors Dr. agr. Uldis Miglavs. Abi runātāji arī atbildēja uz prezidija locekļu daudziem būtiskiem jautājumiem, viešot lielāku pārskatāmību kopainā un iezīmējot iespējamos risinājumus kartupeļu sēklaudzēšanā un selekcijas stacijas pastāvēšanas un attīstības nodrošināšanā.

Priekuļos prāvākā zinātnieku grupa pievērsusies tieši kartupeļu selekcijai — seši, viņu vidū arī viens zinātņu doktors un viens doktorants. No Latvijā audzētajiem kultūraugiem Priekuļos izveidotās kartupeļu šķirnes mūsu valstī aizņem 50,4 % sējplatību. Selekcijas mērķis: izaudzēt augstražīgas, Latvijas apstākļiem piemērotas jaunas šķirnes, kas ir noderīgas pārtikai un pārstrādei, izturīgas pret plašāk izplatītajām kartupeļu slimībām un kaitēkļiem, piemērotas mehāniskai novākšanai.

Kartupeļu selekcija izvērsta vairākos virzienos: pārtikai jeb galdam, pārstrādei čipsos un pārstrādei eļļā ceptās šķēlītēs jeb frī. Galda kartupeļu šķirnēm būtisks ir agrīnums, miltainība, mīkstuma un mizas krāsa, pārstrādei cietē — stabils cietes saturs, augsts lielo cietes graudu daudzums, pārstrādei eļļā ceptās šķēlītēs — bumbuļu forma, mīkstuma krāsa, tumšošanās, reducējošo cukuru saturs.

Īpaši aktuāli ir radīt vietējās kartupeļu šķirnes, kas būtu noderīgas pārstrādei, jo pagaidām pārstrādātāju iecienītās šķirnes sēkla nāk no Rietumeiropas.

Tas, ka sēklas materiāls pirkts ārzemēs, sadārdzina kartupeļu audzētāju darbu, mazina konkurētspēju un nozares attīstības iespējas. Rietumeiropieši grib, lai mēs pērkam no viņiem kartupeļu sēklu par 40, pat 50 santīmiem kilogramā, bet vietējie sēklaudzētāji pašu ražotos kartupeļus sēklai pārdod par 15 līdz 20 santīmiem kilogramā. Turklāt iepriekšējos gados subsīdiju sistēma Latvijā tieši stimulēja iepirkt šo dārgāko no citām zemēm ievesto sēklu.

Gandrīz katra valsts, kas attīsta lauksaimniecību, nodarbojas ar tautsaimniecībai svarīgāko laukaugu selekciju un vietējiem apstākļiem piemērotāko šķirņu pārbaudi. Kaut gan jaunas šķirnes izveide nav lēts prieks — LLMZA prezidija izbraukuma sēdē tika lēsts, ka vienas kartupeļu šķirnes izveides izmaksas varētu būt apmēram 100 000 latu, jo šāds darbs ilgst 12 līdz 15 gadu.

Ne jau tikai cilvēkus un dzīvniekus reizēm moka un pieveic slimības, tās mēģina gūt panākumus pār visu, kas ir dzīvs, arī pār kartupeļiem, kurus piemeklē dažādas kaites un vīrusu ligas: gredzenpuve, kraupis, bumbuļu vēzis, lakstu puve, vēl citas. Priekuļi ir vienīgā vieta Latvijā, kur kartupeļu šķirnes atveseļo. Atveseļotus augus iegūst meristēmu laboratorijā, ko vada Aija Gābere. Te notiek visu Priekuļos izaudzēto kartupeļu šķirņu atveseļošana, sēklas izejmateriāla pavairošana, kolekcijas šķirņu atveseļošana un saglabāšana in vitro jeb mēģenēs. Tiek meklēti arī jauni paņēmieni, kā pilnveidot atveseļošanas metodes.

Kartupeļu šķirņu izturības pret vēzi un nematodi pārbaude līdz šim notikusi Baltkrievijas augu aizsardzības institūtā, ar ko priekuliešiem izveidojusies ilgstoša sadarbība.

Vispār saskarsme ar ārzemju kolēģiem un firmām vedina uz pārdomām.

Rietumu zemēs no Latvijas ņem pretī tikai atveseļotu materiālu mēģenēs, par kartupeļu bumbuļu ievešanu nevar būt pat runas. Tajā pašā laikā ražošanai Latvijā tupeņus ieved tonnām. Tātad divējādi standarti. Rietumzemēs dara visu, lai izvairītos no ievestām kartupeļu slimībām. Savukārt turienes speciālisti uzskata, ka viņu valstīs ražotā sēkla ir vesela un tīra no kaitēkļiem. Iespējams, ka tā ir, bet drošas pārliecības tomēr trūkst. Nav noslēpums, ka ārzemju kartupeļu šķirnes ir uzņēmīgākas pret lakstu puvi, Rietumos tā līdz šim galvenokārt apkarota ar miglošanu, mazāk uzmanības veltot tādu šķirņu izveidei selekcijas ceļā, kas būtu izturīgas pret šo kaiti. Pamatīgas nepatikšanas audzētājiem Latvijā varētu sagādāt tas kartupeļu nematodes paveids, kas piemērojies citu Eiropas valstu apstākļiem, bet mūsu zemē līdz šim nav iekļuvis. Latvijas kartupeļi ir izturīgi tikai pret vienu nematodes veidu. Tomēr Dievs sargā tikai tos, kas arī paši sevi sargā. No Baltkrievijas jau sēklas ievešana mūsu valstī ir aizliegta, jo konstatēta kartupeļu saslimšana ar gredzenpuvi.

Ja pret sēklai paredzēto materiālu prasības uz robežas ir stingrākas, tad daudz pielaidīgāk Latvijā izturas pret pārtikai domāto kartupeļu importu. Bet arī šie bumbuļi vismaz kādā mazdārziņā vai pat lielākā platībā var tikt un tiek iestādīti. Un nav izslēgts, ka ar visām svešās puses slimībām un kaitēkļiem piedevās.

Kāpēc vispār tiek ievesta kartupeļu sēkla no ārzemēm? Par pārstrādei domātiem bumbuļiem skaidrs — jau teikts, pagaidām Latvijā nav šķirņu, kas dotu ražu ar stabilu cietes daudzumu stērķelei, kādu pieprasa Aloja, vai stabilām citām īpašībām, kas nepieciešamas čipsu ražošanai Ādažos. Bet ieved jau arī pārtikas kartupeļu sēklu un arī gluži parastus galda kartupeļus. Zinātnieki domā, ka pieprasījums pēc citur audzētā sakņojas Latvijas iedzīvotāju psiholoģijā — vēl arvien pie mums uzskata, ka viss, kas nāk no ārzemēm, ir labāks. Un tirgotāji to izmanto, jo var gūt prāvāku peļņu.

Lai iegūtu augstu ražu, šķirne nav noteicošais faktors — augstas ražas formulā tā ir tikai trešajā vietā. Cita lieta, ja ir prasība pēc stabilas ražas, — tad jābūt vietējiem apstākļiem piemērotām šķirnēm. Jo pat Latvijā klimatiskie apstākļi ir visai atšķirīgi: bieži vien Kurzemē jau sēj, kad Vidzemes augstienē vēl saglabājies sniegs. Vidzemes pusē zemnieki nevar atļauties audzēt šķirnes ar garāku veģetācijas periodu. Arī katram kartupeļu izmantošanas veidam ir vajadzīga sava šķirne — sava pārstrādei un sava pārtikai. Un pat galda kartupeļiem katrai vietai nepieciešama sava šķirne, ko vislabāk nodrošināt, pašiem audzējot uz vietas. Turklāt patērētāju prasības arvien aug un sazarojas — tagad jau vajadzīgas kartupeļu šķirnes ne tikai ar teicamām un pircēja gaumei atbilstošām garšas īpašībām, ar dažādu mizas krāsu, bet pat ar atšķirīgu mīkstuma krāsu.

Tā nu ir iznācis, ka visu šķirņu kartupeļi Latvijā tiek audzēti tikai pārtikai jeb galdam un arī lopbarībai. Pārstrādātāji no Latvijā izaudzēto tupeņu kopražas pagaidām pieprasa tikai kādu piecdesmito daļu, ko var izaudzēt kādos 1000 hektāros platības. Tiesa, Alojā cietes ražošanu līdz 2004. gadam paredzēts vairāk nekā dubultot, pārstrādājot gadā vairāk nekā 70 000 tonnu kartupeļu. Šim nolūkam nepieciešama kartupeļu šķirne ar pietiekami augstu un stabilu cietes saturu, Latvijas šķirnēm pagaidām nav izdevies nodrošināt šo stabilitāti. Savukārt Ādažu čipsu ražotājiem vajadzīgajai šķirnei bez teicamas garšas un citām īpašībām vēl vajadzīgs, lai bumbuļi būtu izturīgi pret mehānisko deformāciju.

Pašreiz ražošanā ir desmit Priekuļos izaudzētās kartupeļu šķirnes, sākot ar visvecāko — ‘Priekuļu visagrie’, kas audzēt ieteikto šķirņu sarakstā ir jau no 1953. gada, un beidzot ar ‘Beti’, tā šai sarakstā iekļauta 1999. gadā. Reģistrācijai pieteikta arī ‘Magda’ un ‘Monta’.

Selekcijas darbs prasa laiku, prasa pieredzi, pēctecību, jo šķirnes izveidošana ilgst gadus desmit, tad vēl daži gadi paiet, kamēr to ievieš ražošanā. Ar pēctecību, šķiet, viss ir labākajā kārtībā, jo Priekuļu selekcijas stacijā līdzās 5 zinātņu doktoriem mācās, strādā un pieredzi apgūst tikpat doktorantu, kas tuvāko pāris gadu laikā gatavojas aizstāvēt savus promocijas darbus un iegūt doktora grādu. Kaut gan LLMZA prezidija locekļi arī atzīmēja, ka zinātniskajai darbībai Priekuļos finansējums ir nabadzīgs. Piemēram, vadošais pētnieks ar doktora grādu algā saņem trīs līdz četras reizes mazāk nekā ministrijas ierēdnis vai vecākais referents bez atbilstošas zinātniskās kvalifikācijas.

Lai selekcijas stacijas darbs Priekuļos attīstītos, uzņēmumā jāpabeidz meristēmu laboratorijas kompleksa celtniecība, jāmodernizē kartupeļu pagrabs un kaltes un jāizpērk līdz šim nomātā zeme zinātnisko pētījumu veikšanai. Turklāt daļa šīs zemes stacijai vajadzīga kaut vai tāpēc, lai tajā ar lauksaimniecību nenodarbotos kāds cits — ja blakus izmēģinājumu laukiem kaimiņu saimnieks audzēs to, kas viņa prātam tīk, viss selekcionāru darbs var izrādīties veltīgs.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors