Molotova–Ribentropa pakts, un tā juridiskās sekas Baltijas valstīs

Dr. iur. Dītrihs A. Lēbers (Loeber), Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis:

Nobeigums. Sākums —

“LV” 22.11.2001., Nr.169

(3) Pilsoņu statusa noteikšana

Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām katra suverēna valsts pati nosaka, kuru personu tā uzskata par savu pilsoni. Pilsonības likumi, ko Baltijas valstis pieņēma pēc neatkarības atgūšanas, tika izstrādāti, ņemot vērā likumus, kas bija spēkā pirms šo valstu iekļaušanas Padomju Savienībā 1940. gadā. Taču dažādas starptautiskās organizācijas un arī Krievija jaunos likumus ir kritizējušas.73 Kritiķi ignorē Baltijas valstu prasību pēc to valstiskās kontinuitātes atzīšanas. Saskaņā ar kontinuitātes principu jaunienācēji, kas valstī apmetušies uz dzīvi pēc 1940. gada, ir ārvalstnieki. Lietuva tādiem ar likumu ir piešķīrusi pilsonību, ja šai valstī viņi ir pastāvīgie iedzīvotāji. Igaunija un Latvija paredz jaunienācēju naturalizāciju, ja viņi atbilst prasībai pēc pastāvīgā iedzīvotāja statusa, valodas zināšanām un dod uzticības zvērestu.

Prasība par ārzemju ieceļotāju naturalizāciju nevar būt balstīta uz starptautiskiem precedentiem. Piemēram, Francija saņēma starptautisku atzinību par atteikšanos piešķirt Francijas pilsonību ieceļotājiem no Vācijas Elzasas–Loreinas rajonā, ko 48 gadus (1871—1919) bija pārvaldījusi Vācija. Francija uzskatīja, ka Vācija šo rajonu bija prettiesiski anektējusi, ignorējot tautas gribu. Līdzīgi apsvērumi tika izmantoti, regulējot pilsonības jautājumu vācu ieceļotājiem Austrijā (1938—1945).74

Var teikt, ka valstīm, kas atzinušas pirmskara Igaunijas, Latvijas un Lietuvas “valstisko kontinuitāti”, nākas atturēties (estopped) no prasības naturalizēt visas tās personas, kuras Baltijas valstīs ieceļojušas pēc 1940. gada.

(4) Jurisdikcija

Ar valstisko kontinuitāti ir saistīts arī jautājums par to, vai vispār un uz kāda pamata tagadējai Igaunijai, Latvijai un Lietuvai ir tiesības un pienākums saukt pie kriminālatbildības par noziegumiem pret mieru, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, ietverot genocīdu. Šādi noziegumi pēc 1940. gada tika izdarīti Baltijas valstu teritorijā; tādus pastrādāja arī ārzemēs dzīvojoši Baltijas valstu pilsoņi.

Uzņemoties jurisdikciju sakarā ar noziegumiem Baltijas valstīs, tiesai pirmām kārtām ir jālemj par to, kādas krimināltiesību normas piemērojamas. Pastāv vairākas alternatīvas: Igaunijas, Latvijas un Lietuvas likumdošana, kas bija spēkā 1940. gadā, kad šīs valstis tika iekļautas PSRS sastāvā; Padomju Savienības 1940. gadā ieviestā likumdošana; Vācijas noteiktā likumdošana, okupējot Padomju Igauniju, Padomju Latviju un Padomju Lietuvu 1941. gadā;75 un/vai starptautiskās tiesības, kā tās piemēroja 1946. gadā Nirnbergas tribunāls. PSRS ar atpakaļejošu spēku ieveda KPFSR 1926. gada kriminālkodeksu.76 Šī kodeksa bēdīgi slavenais 58. pants padomju laikā kalpoja par formālo pamatojumu daudzās krimināllietās. Vācija atjaunoja pirms 1940. gada spēkā bijušos Igaunijas, Latvijas un Lietuvas krimināllikumus, taču tikai tiktāl, cik tie atbilda okupācijas varas politikai.77

No daudzajām aprakstītajām tēzēm par Baltijas valstu pašreizējo statusu divas sniedz skaidru un noteiktu atbildi uz jautājumu par to, kāda likumdošana būtu piemērojama: tas ir “kontinuitātes” princips un tēze par “likumīgu iekļaušanu”. Saskaņā ar pirmo tiesām ir jābalstās uz likumdošanu, kas pastāvēja pirms 1940. gada, savukārt otrā tēze prasa piemērot padomju likumus. Pārējās teorijas šī sarežģītā jautājuma risināšanā ir mazāk noderīgas.

Vēl ir nepieciešams precizēt juridisko pamatojumu tam, ka Baltijas valstīm ir pienākums saukt pie kriminālatbildības par minētajiem noziegumiem. Šie noziegumi tika pastrādāti laikā, kad Baltijas valstis nebija spējīgas realizēt savu suverenitāti un tātad vest krimināllietas savā vārdā. Pie tam ir būtiski, ka vācu valdīšanas laikā pieļautos vai pavēlētos prettiesiskus aktus Vācijas okupācijas orgāni neuzskatīja par noziegumiem, savukārt padomju laikā veiktās represijas nebija sodāmas saskaņā ar padomju likumdošanu. Pienākums veikt kriminālizmeklēšanu mūsdienās izriet no Baltijas valstu prasības atzīt to valstisko kontinuitāti. Taču tiem, kuri šo kontinuitāti noliedz vai ierobežo, ir daudz grūtāk dot viennozīmīgu atbildi. Ja Baltijas valstis ir “jaunas” valstis vai “pārmantotājas” (succession) valstis, tad pienākumu sodīt varētu pamatot ar pašreiz spēkā esošajām starptautiskajām cilvēktiesībām. Bet tad paliek sasāpējušais jautājums: vai šīs tiesības var piemērot pašreizējie varas orgāni attiecībā uz noziegumiem, kas izdarīti agrāko režīmu laikā?78

II. Baltijas valstu prasības pēc restitūcijas un kompensācijas

Molotova–Ribentropa pakta rezultātā Baltijas valstis zaudēja savu neatkarību un cieta arī zaudējumus. Saskaņā ar vispāratzītiem starptautisko tiesību principiem katrs kādas valsts izdarīts starptautiska mēroga prettiesisks akts

• rada starptautisku atbildību,

• rada pamatu šīs valsts pienākumam atjaunot status quo ante (agrāko stāvokli). Gadījumā, ja tas nav iespējams, šai valstij ir jānodrošina cietušajai pusei taisnīga kompensācija (equitable compensation).

Baltijas gadījumā valstis, kas veikušas prettiesiskus aktus, ir Vācija un PSRS, taču neviena no tām vairs nepastāv. Pārmantotājas (vai turpinātājas) valstis ir Vācijas Federatīvā Republika un Krievijas Federācija. Abas no tām ir uzņēmušās savu priekšteču saistības. 1989. gadā abas šīs valstis pasludinja Molotova–Ribentropa paktu par spēkā neesošu ab initio (no iesākuma).79

Baltijas valstu ciestie zaudējumi pēc 1940. gada iedalāmi vairākās kategorijās. Apskatīsim dažas no tām.

1. Teritorija

Kā jau minējām, 1944. gadā Igaunija un Latvija zaudēja vairākus apvidus no savām teritorijām, kuri tika iekļauti KPFSR (Krievijas Federācijas) sastāvā. Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā Igaunija un Latvija pieprasīja atgriezt zaudētās teritorijas. Šīs prasības iekļautas neatkarības deklarācijās un tikušas atkārtoti paustas arī citos valsts izdotajos dokumentos.80

Varētu jautāt, vai pēc 1940. gada notikušās teritoriālās pārmaiņas skar trešās valstis. Ir vispārpieņemts, ka valstiskās kontinuitātes atzīšana attiecas uz brīdi, kad cietusī valsts zaudēja savu suverenitāti. Ja trešā valsts, kas atzīst kontinuitāti, savās attiecībās vēlas atsaukties uz robežām, kas pastāvējušas citā vēstures laikā, tai sava nostāja ir jāpaziņo. Ja šāda atruna nav izdarīta, tad šai valstij ir tiesības vai pat pienākums atturēties no tādu robežu atzīšanas, kas izveidotas pēc suverenitātes zaudēšanas,81 kā piemēram Abrenes pievienošana Krievijai.

2. Iedzīvotāji

Molotova–Ribentropa pakta rezultātā manāmi ir izmainījusies arī demogrāfiskā situācija. Pirmie upuri bija Igaunijas un Latvijas pilsoņi, kuriem bija vācbaltu izcelsme: 1939. un 1941. gadā viņi tika pārcelti uz Vāciju. Par izceļošanu bija vienojušās divas ārvalstis maz pazīstamajā Slepenajā protokolā, kas tika parakstīts 1939. gada septembrī Maskavā.82

Ebreju tautības iedzīvotāji vācu okupācijas laikā (1941—1945) piedzīvoja genocīdu visās Baltijas valstīs.83 Traģisks liktenis piemeklēja arī tos daudzos cilvēkus, kuri tika represēti un deportēti gan vācu, gan padomju laikā.84 Tūkstošiem ieceļotāju no PSRS pēc 1940. gada apmetās Baltijas valstīs. Kopā ap 270 000 pilsoņu 1944. gadā emigrēja uz Rietumiem, lai izvairītos no atkārtotas padomju okupācijas.85 Piecdesmit gadus vēlāk — pēc neatkarības atgūšanas — Igaunijas, Latvijas un Lietuvas prezidenti aicināja emigrantus atgriezties. Igaunija un Latvija ir pieņēmusi likumdošanu par “repatriāciju”.

Krievija “nepārprotami vēlas” palīdzēt “atgriezties mājās” personām, kas agrāk tika deportētas no okupētajām Baltijas valstīm, vai šo deportēto pēctečiem. Krievija šo uzdevumu veiks “saskaņā ar īpašām repatriācijas un kompensācijas programmām, kuras ir jāizstrādā”. To paziņojusi Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja savā slēdzienā (Opinion) Nr. 193 (1996) par Krievijas uzņemšanu. Paziņojums ir balstīts uz Krievijas iesniegtajām “saistībām” (commitments), pirms tā tika uzņemta dalībvalstu skaitā.86

Šāda veida saistības ir ierastas, uzņemot jaunas dalībvalstis Eiropas Padomē. Tie ir politiskas dabas akti un tātad juridiski nav saistoši.87 Tomēr dalībvalstis tiek mudinātas izpildīt solīto.88 Šķiet, ka Eiropas Padome vēl nav pārbaudījusi, vai Krievija izpildījusi uzņemtās saistības par deportēto atpakaļnogādāšanu.

Ar demogrāfisko pārmaiņu tēmu (sk. tekstu pie 66.—67. vēres) sasaucas iepriekš apskatītais pilsonības jautājums.

3. Obligātais karadienests

un spaidu darbi

Baltijas valstu pilsoņi tika iesaukti PSRS bruņotajos spēkos. Otrā pasaules kara laikā tas izraisīja traģiskus konfliktus. 1942. un 1943. gadā vācu okupācijas vara mobilizēja Igaunijas un Latvijas iedzīvotājus vīriešus. Šī pakļaušana karaklausībai tika maskēta un pasniegta kā vācu bruņoto spēku organizētu “brīvprātīgu” militāru vienību “brīvprātīga” iesaistīšana.89 Tas bija pretlikumīgi, jo Vācija atšķirībā no PSRS nebija anektējusi Baltijas valstis. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām Vācijai kā okupācijas varai bija liegts okupētas valsts pilsoņus piespiest ņemt dalību karadarbībā. Pārkāpjot Hāgas konvenciju, Vācija arī izveda Baltijas valstu iedzīvotājus spaidu darbos.90 Par savu rīcību Vācija nes juridisku un morālu atbildību.

4. Īpašums

Cenšoties likvidēt inkorporācijas sekas, Baltijas valstis pieņēma likumus par privātīpašuma restitūciju savās teritorijās.91 Tas noveda pie aktīvas prāvošanās. Starptautiskā līmenī restitūcijas prasības skar cita starpā arī vācbaltu emigrantu nekustamo īpašumu. Tiesu praksē Latvijā šīs prasības ir guvušas atbalstu attiecībā uz 1941. gada izceļotājiem.

Starptautiskā mērogā Baltijas valstu valdības no Padomju Savienības un tās pēcteces — Krievijas Federācijas — ir pieprasījušas sava valsts īpašuma atgriešanu. Dažas no šīm prasībām kļuva par strīdus āboliem — piemēram, jautājums par bruņoto spēku īpašumu Baltijas valstīs. Galu galā risinājums tika rasts, 1994. gadā noslēdzot līgumus starp Krievijas Federāciju un Igauniju un Latviju par Krievijas bruņoto spēku izvešanu.92 Krievija piekrita atdot nekustamos īpašumus, ko līdz tam bija izmantojuši tās dienesti. Latvija apsolīja sniegt Krievijai kompensāciju par ēkām, kas bija uzceltas pēc 1940. gada, paturot tiesības celt prasību par to zaudējumu kompensāciju, kādus bija izraisījušas bruņoto spēku sastāvā esošās personas. Krievijas bruņoto spēku kustamo īpašumu Krievijas puse varēja brīvi izvest vai pārdot.

Arī finansu un banku lietās bija nepieciešams atrast reālu risinājumu. Uz jautājumu, kā sadalīt tādu padomju federālo īpašumu kā Baltijas valstu lietošanā esošo transportu, gatavas atbildes nebija. Kā piemērus var minēt tirdzniecības kuģus, dzelzceļa inventāru un gaisa satiksmes līdzekļus. Tāpat kā citās jomās, šeit tika ņemta vērā Igaunijai, Latvijai un Lietuvai piederošā īpašuma vērtība, kuru 1940. gadā bez atlīdzības bija pārņēmusi Padomju Savienība.

Baltijas valstu valdībām bez grūtībām izdevās atgūt zelta rezerves, kas bija noguldītas Rietumu bankās pirms Otrā pasaules kara.93

Baltijas valstu diplomātisko pārstāvniecību ēkas ārzemēs lielākoties ir tikušas atgrieztas, tomēr dažos gadījumos jautājums joprojām palicis strīdīgs. Tas galvenokārt attiecas uz Baltijas valstu sūtniecības ēkām Parīzē.94 Francija tās bija atdevusi Padomju Savienībai, un tagad tās lieto Krievijas Federācija. Kad Krievija 1995. gadā iesniedza lūgumu par uzņemšanu Eiropas Padomē, Parīzē atrodošos sūtniecības ēku restitūcija, atdodot tās Baltijas valstīm, kļuva par diskusiju objektu arī Strasbūrā.95 Līdz šim strīdā iesaistītās puses vienošanos šajā jautājumā nav panākušas.

5. Parādi

Baltijas valstis noraida uzskatu, ka tās būtu Padomju Savienības pēcteces un līdz ar to atbildīgas par padomju valsts parādiem.96 Baltijas valstu valdības šo viedokli ir aizstāvējušas arī Rietumvalstu priekšā, no kurām dažas sākotnēji tiecās piespiest Igauniju, Latviju un Lietuvu uzņemties atbildību par padomju ārējiem parādiem.97

Cits jautājums ir saistīts ar to parādu kārtošanu, kādi Baltijas valstīm bija pirms to iekļaušanas PSRS sastāvā 1940. gadā.98

6. Arhīvi

Liela daļa Baltijas valstu arhīvu materiālu tika izvesti uz Padomju Savienību un patlaban atrodas Krievijas Federācijas teritorijā. Centieni panākt šo krājumu atgriešanu līdz šim nav vainagojušies panākumiem. Baltiešu pētniekiem ir arī liegta vai apgrūtināta pieeja Krievijā esošajiem arhīvu materiāliem. Risinot šo jautājumu, tiek izmantoti diplomātiskie un citi kanāli.

Kad Krievijas Federācija iesniedza lūgumu par uzņemšanu Eiropas Padomē, Parlamentārā asambleja 1996. gadā atzina, ka Krievija “nepārprotami vēlas” vest “sarunas sakarā ar prasībām par .. arhīvu atgriešanu”, kuri izvesti no Baltijas republikām un “atbalstīt arhīvu izmantošanu” pētniecības nolūkos Krievijā.99 Kā jau minēts, dalībvalstis tiek mudinātas pildīt saistības, ko tās ir uzņēmušās.100 Praksē tomēr šajā problēmu jomā progress ir niecīgs. Piemēram, Latvija ir izstrādājusi projektu vienošanās noslēgšanai ar Krieviju par pieeju arhīviem un 2000. gadā to iesniegusi Latvijas–Krievijas starpvalstu komisijai, taču komisijas attiecīgā darba grupa tiekas reti un pārrunas notiek gausi.101

7. Naudas kompensācija par zaudējumiem

Baltijas valstis ir pieprasījušas Molotova–Ribentropa pakta izraisīto zaudējumu restitūciju un kompensāciju. Ar dažiem piemēriem var ilustrēt šī jautājuma sarežģītību.

1941. gadā Padomju Savienība Baltijā nacionalizēja rūpniecības un finansu uzņēmumus. Šo pasākumu gaitā zaudējumus cieta arī ārvalstu pilsoņi. Vēlāk dažas valstis pieprasīja no PSRS kompensāciju, un Padomju Savienība piekrita apmierināt divpusējās finansu prasības, piemēram, ar Norvēģiju (1959), Dāniju un Zviedriju (1964), Nīderlandi (1967), Apvienoto Karalisti (1968) un vēlāk arī ar Šveici (1990), kā arī ar vairākām tautas demokrātijas valstīm (1958).102 Taču līgumi, ko attiecībā uz Baltijas valstu īpašumu noslēgušas trešās valstis, Igaunijai, Latvijai un Lietuvai nav saistoši. Tas izriet no valstiskās kontinuitātes principa.103

Cits pamatojums zaudējumu atlīdzības pieprasīšanai ir tas, ka 1940. gadā PSRS neuzturēja Igaunijas un Latvijas dalību Bernes Savienībā literāru darbu aizsardzībai.104 Igaunija un Latvija zaudēja Bernes konvencijas aizsardzību, jo PSRS nebija šīs Savienības locekle.

Ir sagatavots ziņojums par zaudējumiem, kādus Latvijai nodarījusi nacistiskā Vācija Otrā pasaules kara laikā; tas izdarīts 1956. gadā pēc Latvijas sūtņa Londonā iniciatīvas. Ziņojuma autori bija Rietumos dzīvojošie latviešu speciālisti.105

Jautājums par naudas kompensāciju, kāda būtu jāsaņem no Padomju Savienības, Baltijā ir pētīts un apspriests vairākkārt. Igaunijā Juhans Kahks (Kahk) no Zinātņu akadēmijas 1989. gadā sagatavoja “Ziņojumu par zaudējumu atlīdzību”.106 Latvijā Modris Šmulders publicējis līdzīgu ziņojumu valdības komisijas vārdā.107 Lietuvā valdība ir strādājusi pie zaudējumu noteikšanas kopš 1991. gada.108

Politiskajā līmenī Baltijas asambleja (visu trīs Baltijas valstu parlamentu izveidota apvienota institūcija) 1994. gadā lūdza, lai Krievija “atzīst, ka .. Krievijas Federācija .. ir .. atbildīga par to postījumu un zaudējumu kompensāciju, kādus Igaunijai, Latvijai un Lietuvai okupācijas gadu laikā nodarīja Padomju Savienība”.109 Igaunija 1990. gadā pieprasīja restitutio in integrum (iepriekšējā statusa atjaunošanu),110 taču 1994. gadā atteicās no savām prasībām attiecībā uz Padomju bruņoto spēku klātbūtni Igaunijā.111 Latvija 1996. gadā “aicināja pasaules valstis un starptautiskās organizācijas .. palīdzēt tai likvidēt okupācijas sekas, sniedzot politisku un ekonomisku palīdzību”.112 Lietuva pieņēma likumu, ar kuru valdībai tika uzlikts par pienākumu Lietuvas prasību iesniegt Krievijai līdz 2000. gada 1. novembrim.113

(a) Kompensācija divpusējā līmenī

Krievijas Federācija uzskata, ka prasības ir nepamatotas, argumentējot, ka Baltijas valstu iekļaušana PSRS sastāvā 1940. gadā bijusi likumīga.

Vācijas Federatīvā Republika nav izrādījusi gatavību maksāt Baltijas republikām jebkādu kompensāciju valsts līmenī. Viens no argumentiem, ko tā izvirzīja, bija tāds, ka trīsdesmit Rietumu valstis bija vienojušās “atlikt” (to defer) Vācijas okupēto valstu prasību izskatīšanu, kas bija saistītas ar Otrā pasaules kara sekām. Tas noteikts 1953. gada Londonas līgumā par ārējiem parādiem (5. pantā). Tomēr šis arguments nav attiecināms uz Baltijas valstīm, jo šīs valstis nav Londonas līguma līgumslēdzējas puses. Līdz ar to šis līgums tām nav saistošs.114

No otras puses, Vācija ir sniegusi zināmu palīdzību individuāliem nacistisko vajāšanu upuriem Baltijā. Zaudējumu atlīdzība tika izmaksāta vairākos posmos, un katrs no tiem tika pasludināts par pēdējo.

Pirmie soļi tika sperti ap 1990. gadu, kad PSRS vēl pastāvēja. Vācijas Federatīvā Republika apņēmās sniegt kompensāciju nacistisko vajāšanu upuriem Padomju Savienībā. Vienošanos 1992. gadā apstiprināja Helmuts Kols (Kohl) un Boriss Jeļcins līguma formā un to parakstīja 1993. gadā. Saskaņā ar šī līguma noteikumiem Vācija izmaksāja Krievijas Federācijai, Ukrainai un Baltkrievijai kopā vienu miljardu DM (vācu marku), domātu personām, kas bija cietušas no vajāšanām Padomju Savienības teritorijā, ko Vācija okupēja Otrā pasaules kara laikā vai kas bija no turienes deportētas uz Vāciju. Šo naudas līdzekļu pārvaldīšanai 1993. gadā Maskavā tika nodibināts Samierināšanas fonds.115 Noteikumi paredz, ka cietušajiem no Igaunijas savas prasības jāpieteic Baltkrievijā, savukārt cietušajiem no Latvijas un Lietuvas jāgriežas Krievijā.116 Bez tam Rietumvācija izmaksāja Igaunijai (1995), Latvijai (1998) un Lietuvai (1996) katrai divus miljonus DM tādu “sociālu projektu” finansēšanai, kas kalpotu nacistu upuru konkrētām vajadzībām šajās valstīs. 1998. gadā Vācija uzsāka citu projektu par kompensācijām, taču iekļāva tikai Rietumos dzīvojošos cietušos. 2000. gadā Vācijas Federatīvā Republika izveidoja 10 miljardus DM lielu fondu kompensācijai tām personām, kas nacistiskā režīma laikā bijušas pakļautas spaidu darbiem un citām netaisnībām. Tā bija atbilde uz prasībām, ko izvirzīja “Ebreju materiālo prasību konference” (Conference of Jewish Material Claims) ASV. Naudas sadale ir “partnerorganizāciju” ziņā. Pieteikumu izskatīšana no Baltijas valstīm tiek regulēta līdzīgi kā saistībā ar 1993. gada līgumu: partnerorganizācija Minskā (Baltkrievijā) pieņem prasības no Igaunijas, savukārt Maskavas partnerorganizācijas pārziņā ir uzticēti upuri no Latvijas un Igaunijas.117

Prasības no Polijas un Čehoslovākijas izskata partnerorganizācijas attiecīgi Varšavā un Prāgā. Šāds risinājums diskriminē Baltijas valstis, kuras, tāpat kā, piemēram, Polija, pirms 1939. gada bija neatkarīgas. Vācu puse pret Igauniju, Latviju un Lietuvu izturas tāpat kā pret Moldāviju, kura pirms 1939. gada nebija neatkarīga valsts: prasītājiem no Moldāvijas tiek norādīts sniegt savus pieteikumus Ukrainas galvaspilsētā Kijevā.

Grūti rast attaisnojumu tam, ka upuriem Igaunijā, Latvijā un Lietuvā norādīts sniegt prasības pēc kompensācijas attiecīgi Minskā vai Maskavā. Viens no iespējamiem izskaidrojumiem ir tāds, ka, 1990.—1993. gadā vedot sarunas ar Krieviju, Helmuta Kola valdība vienkārši izrādīja nevērību, neietverot Baltijas valstis kompensāciju plānā. Šāds risinājums varētu vedināt uz domu, ka Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka vajāšanu laikā Igaunija, Latvija un Lietuva bijušas Padomju Savienības teritorijas sastāvdaļas un upuri — PSRS pilsoņi. Šāds uzskats nozīmētu, ka Baltijas valstu kontinuitāte netiek atzīta. Tas būtu pretrunā ar Rietumvācijas politiku — tā konsekventi atteikusies atzīt, ka Baltijas valstu iekļaušana PSRS bijusi saskaņā ar starptautiskām tiesībām. Turklāt ir nelietderīgi un apgrūtinoši iesniegt prasību pēc kompensācijas svešas valsts institūcijām. Šāds risinājums nacistu upuriem Baltijā, iespējams, radīs neuzticību, rūgtumu un pazemojuma sajūtu.

(b) Kompensācija daudzpusējā līmenī

Nav ne plānots, ne ieprojektēts nekāds reparāciju līgums vai cits daudzpusējs līgums attiecībā uz Molotova–Ribentropa pakta sekām Baltijas valstīs. Ja starpvalstu attiecībās vispār spriests par netaisnībām, ko piedzīvojusi Igaunija, Latvija un Lietuva Molotova–Ribentropa pakta rezultātā, tad tas notiks sakarā ar “Paktu par stabilitāti Eiropā”. Šis līgums tika noslēgts 1995. gadā Parīzē, un to parakstīja 52 valstis — Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) locekles, ieskaitot Baltijas valstis un Krieviju. Minētajai organizācijai tika uzticēts gādāt par šī pakta noteikumu izpildi.118 Vienošanās ir balstīta uz tā saucamajiem “Kopenhāgenas kritērijiem”, par kuriem Eiropas Padome [European Council] (nesajaukt ar Council of Europe) vienojās divus gadus agrāk kā par nepieciešamiem priekšnoteikumiem uzņemšanai Eiropas Savienībā.119 Šie kritēriji virzīti uz “labu kaimiņattiecību” stiprināšanu.

III. “No pagātnes mantotās problēmas”

8. kastīte

1995. gada Stabilitātes pakta pamatideja ir tā, ka kandidātvalstīm, pirms tās kļūst par Eiropas Savienības loceklēm, ir “jāpārvar no pagātnes mantotās problēmas”. Tā ir smalka diplomātiska valoda. Vienkāršiem vārdiem izsakoties, tas nozīmē, ka kandidātvalstīm no Austrumeiropas ir “jāpārvar Molotova–Ribentropa pakta izraisītās problēmas”, un šis uzdevums tām ir jāveic pašām. Jautājums par restitūciju un kompensāciju Stabilitātes paktā nav apskatīts un nav arī minēts.

Otrā pasaules kara priekšvakarā Baltijas valstis pieņēma likumus par neitralitāti.120 Kā valstis tās karā nepiedalījās, tomēr kara noslēgumā tās atradās tādā situācijā, it kā būtu tikušas sakautas. Tās kļuva par kara upuriem.

Neviena no abām agresorvalstīm nav centusies rast risinājumu, kas būtu saistīts ar restitūciju un kompensāciju. Molotova–Ribentropa pakta līgumslēdzējas puses neveica nekādus pasākumus valstu līmenī, lai novērstu 1939. gada pakta radītās pārmaiņas. Tas pats attiecas uz šo valstu pēctecēm un pārmantotājvalstīm. Arī starptautiskā sabiedrība nav centusies panākt, lai jautājums tiktu kārtots taisnīgi attiecībā uz Baltijas valstīm. 1990. gadā Baltijas valstu padome veltīgi pieprasīja, lai neatkarības “atjaunošana pilnībā” kļūtu par objektu “starptautiska mēroga sarunām par Otrā pasaules kara seku likvidāciju”.121

9. kastīte

Suverenitātes pārkāpšana, ko divas agresorvalstis izdarīja uz triju mazu tautu rēķina, tā arī nav izlabota. Gluži pretēji, 1995. gada Stabilitātes pakts “iesaldē” 1939. gada Molotova–Ribentropa pakta sekas attiecībā uz Baltijas valstīm. Nasta ir novelta uz upuriem. Nevienlīdzība nesola stabilitāti.

73 Literatūru skat.: George Ginsburgs, 27. vēre; Brubaker 1992; Brubaker 1992; Kreuzer 1998; Torrecuadrada 1998: 686.—687. lpp.; Barrington 1999; Torres, in: Eisemann/Koskenniemi 2000: 663.—717. lpp., šeit — 686.—687. lpp.; visi ar turpmākām atsaucēm.

74 Quigley 1998: 103. lpp.

75 Nacistiskā Vācija bija atzinusi Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā 1940. gadā. Līdz ar to, kad nacistiskā Vācija 1941. gadā iekaroja Baltijas reģionu, tā ieņēma padomju teritoriju un nevis Igauniju, Latviju vai Lietuvu, kuras — saskaņā ar nacistiskās Vācijas oficiālo viedokli — bija zaudējušas savu neatkarību.

76 PSRS 1940. gada 6. novembra dekrēts (ukaz), Vedomosti SSSR 1940, Nr. 46, pārdrukāts Igaunijas PSR: Hronologičeskoje sobraņije zakonov Estonskoi SSR .. 1940—1941, Tallin[n], Tom. 1, 1953: 110. lpp.; analoģisks izdevums Latvijas PSR (Rīga, 1960: 24. lpp.) un Lietuvas PSR (Vilnius, 1. sēj., 1957: 53. lpp.). 1940. gada dekrēta tulkojums angļu valodā: Policy of Occupation Powers in Latvia 1939—1991. Izdevis Latvijas Valsts arhīvs Rīgā, 1999, 129. lpp.

77 Igaunija: 1941. gada dekrēts, Amtsblatt des Generalkommissars in Reval, 1942 Nr. 1: 4. lpp.; Latvija: 1942. gada dekrēts, Amtsblatt des Generalkommissars in Riga, 1942, Nr. 1: 141.—144. lpp.; Lietuva: 1942. gada dekrēts, Amtsblatt des Genaralkommissars in Kauen, 1942, Nr. 23: 243.—248. lpp. Šie trīs dekrēti, kā arī normatīvie akti to piemērošanai ir pārdrukāti: Das Recht der besetzten Ostgebiete. Alfred Meyer, Ed., Mūnchen, 1943, Sections II A 2.

78 Baltijas valstis 1990. gadā pievienojās 1948. gada konvencijai pret genocīdu un 1968. gada konvencijai par noilguma nepiemērošanu attiecībā uz kara noziegumiem. Igaunija: Vedomosti Estonskoi Respubliki, 1991, Nr. 35—428.; Latvija: Ziņotājs, 1990, Nr. 20—356.; Lietuva: Vedomosti Litovskoi Respubliki, 1992, Nr. 13—341. Pievienošanām nav atpakaļejoša spēka.

79 26. un 46. vēre.

80 Par Igauniju skat.: Edgard Mattisen, Estoniia—Rossia: Istorija graņici, Tallinn, 1995: 212. lpp. Tulkojums angļu valodā: tas pats, Searching for a Dignified Compromise. The Estonian–Russian Border, Tallinn, 1996, 174. lpp.; par Latviju: Loeber 1996. Par Lietuvu: Vadapalas 1998: 206. lpp.; Žalimas 1999: 113. lpp. No Krievijas viedokļa: S[ergej] N. Baburin, Teritorija gosudarstva, Moskva, 1997, 226—231. lpp. Skat tekstu pie 69. vēres.

81 Skat. atrunu, kādu izteica Šveice, supra 59. vēre. 1995. gada asociācijas līgumi, kas bija noslēgti starp Eiropas Kopienu un Igauniju, Latviju un Lietuvu, piemērojami attiecībā uz Igaunijas (128. pants), Latvijas (129. pants) un Lietuvas (130. pants) “teritoriju”, atstājot atklātu jautājumu, vai ar terminu “teritorija” domāts 1940. vai 1995. gada statuss.

82 Tulkojums angļu valodā: U.S.Department of State. Nazi–Soviet Relationa 1939–1941, Washington D.C., 1948, 106. lpp.

83 Par Igauniju: Eugenia Gurin—Koov. Eesti juutide katastroof 1941 [Holocaust of the Estoniam Jews 1941], Tallinn, 1994, 239. lpp. Par Latviju: Andrievs Ezergailis, The Holocaust in Latvia, 1941–1944. Riga, 1996, XXI, 465. lpp.; izdevums latviešu valodā: Rīga, 1999, 592. lpp.

84 Par padomju represijām Igaunijā: Poliitilised arreteerimised Eestis 1940—1988 [Politiskie aresti Igaunijā 1940.—1988.], Tallinn, Vol. 1, 1996, 878 lpp., Vol. 2, 1998. Latvijā: No NKVD līdz KGB .. 1940.—1986, Rīga, 1999, XVIII, 978. lpp.; Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs. Izdevis Latvijas Valsts arhīvs, Rīgā, 2001, 808 lpp. Lietuvā: Lietuvos gyventoju genocidas 1939—1941 [Genocīds pret Lietuvas tautu 1939.—1941.], Vilnius, Vol. 1, 1992, Vol. 2, 1998.

85 Hellmuth Weiss, in: Die Sowjetisierung Ost—Mitteleuropas, Frankfurt/M., 1959: 30. lpp.; atkārtots izdevums: Staatsbūrgerliche Informationen, Bonn, Nr. 93 (1961): 10. lpp.; par Igauniju: T