Ar prieku, lepnumu un dziļu gandarījumu

Ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotie — “Latvijas Vēstnesim”

Akadēmiķis Aleksandrs Jakovļevs (Krievijas Federācija), Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris:

— Akadēmiķa kungs, man ir īpašs prieks apsveikt jūs sakarā ar Latvijas valsts augstākā apbalvojuma saņemšanu, jo jūs esat ļoti daudz darījis vēsturiskā taisnīguma noskaidrošanai Latvijai tik svarīgajā jautājumā. Jūsu vadītā PSRS parlamenta komisija apstiprināja Molotova—Ribentropa pakta slepeno protokolu pastāvēšanas faktu. Faktu, kas padomju impērijā ilgus gadus tika kategoriski noliegts. Kā jūs pats vērtējat savu ieguldījumu vēsturiskā patiesīguma atjaunošanā?

— Par vēsturi man grūti spriest, lai vēsture pati to izvērtē. Jo vairāk tādēļ, ka es savās vēsturnieka gaitās esmu pārliecinājies: vēsture ir visai viltīga lieta. Vēsture pētnieku te paceļ atklājuma augstumos, te nosviež lejā vai atmet sāņus... tiec galā, kā gribi. Runājot par vēsturiskajiem notikumiem, kas zināmā mērā ir aktuāli arī šodien, es negribētu uzskaitīt, ka esmu izdarījis to un to, un to. Taču tolaik man arī pašam ļoti gribējās uzzināt patiesību. Es tolaik pārcilāju jeb, kā pie mums Krievijā saka, “perelopatil “ (burtiski ar lāpstu pārcilāju (krieviski) — J. Ū.) tūkstošus dokumentu.

— Dokumentus par Molotova—Ribentropa paktu?

— Jā, jā. Un, galvenais, daudzos dokumentus par notikumiem pirms šī pakta parakstīšanas, dokumentus par šāda paša pakta parakstīšanu starp Hitleru un angļiem, ar francūžiem... Es rūpīgi analizēju šo dažādo dokumentu atšķirības. Pēc tam pienāca Krievijas jeb toreizējās PSRS kārta. Un es sapratu, ka šie dokumenti par sadarbību un draudzību bija domāti, lai piesegtu kaut ko svarīgāku. Un šis svarīgākais arī bija slepenie pielikumi. Taču tieši šo pielikumu nebija. Es domāju, vācieši rīkojās viltīgi, pasakot, ka viņiem nav. Arī amerikāņi, es domāju, tolaik ar mums nebija līdz galam, tā teikt, patiesi. Viņiem arī nez kāpēc tolaik negribējās mums tā pa īstam palīdzēt. Es joprojām nekādi nesaprotu, kāpēc. Tā bija. Taču, neraugoties uz to, balstoties uz notikumu loģiku un analizējot padomju vadības rīcību, attiecību veidošanos starp Vāciju un Padomju Savienību, analizējot šīs nebeidzamās diplomātiskās spēles, šo “kartupeļu un arbūzu mešanu kaimiņa dārzā”, viss liecināja, ka slepeno protokolu pastāvēšana ir patiesība. Man arī pārmeta, ka es izmantojot tikai šī dokumenta kopiju, ko man esot piespēlējusi Centrālā izlūkošanas pārvalde... Skaidrs, tā jau vienmēr apgalvo, kad nav nekā prātīga ko sacīt, — tad laiž darbā tādus apgalvojumus. Man šos apgalvojumus izdevās apgāzt ar parakstiem. Beidzot es šos parakstus nosūtīju grafoloģiskai ekspertīzei. Un, gods kam gods, Iekšlietu ministrijas grafoloģiskā ekspertīze paziņoja, ka tas ir Molotova paraksts. Šo faktu nemaina arī tas, ka Molotovs bija parakstījies latīņu burtiem, dažkārt tā darīja. Pēc tam mēs atklājām karti par Polijas sadalīšanu starp Vāciju un PSRS ar lielo Staļina parakstu.

— Šīs kartes kserokopija Latvijas okupācijas muzejā nesen īpaši piesaistīja Velsas prinča uzmanību. Viņš bija pārsteigts par Staļina milzīgo parakstu, kas acīmredzot liecina par diktatora eiforiju, kopīgi ar Hitleru sadalot Eiropu. Tagad viss šķiet skaidrs. Taču uz jūsu komisiju tolaik, astoņdesmito gadu beigās, tika izdarīts milzīgs politiskais spiediens.

— Jā, bet, kad es ar šo mūsu komisijas priekšlikumu kāpu tribīnē otrreiz, mūsu komisijas priekšlikums tomēr ieguva vairākumu. Tiesa, tur bija arī viena viltība, bet nekas. Es vienkārši savai otrajai runai dabūju dokumentu par dokumentu nodošanu no Molotova kancelejas arhīvam. Un tur bija maza piezīme: “Tādi un tādi slepenie protokoli.” Šis fakts tad arī bija izšķirošais, kad pēc divām dienām notika otrais balsojums par mūsu komisijas priekšlikumu. Bet pēc tam pie mums tika atrasti arī paši dokumenti. Un pats interesantākais, ka tie tika atrasti arhīvā, kas nebija slepens. Vai varat iedomāties! Paši slepenākie dokumenti, kam būtu jāglabājas visslepenākajā arhīvā. Ne velti saka: “Ja negribi, lai atrod kādu tavu lietu, noliec to redzamā vietā.”

— Jūs esat izcils, visā pasaulē godāts vēsturnieks, taču tolaik jums bija jāizjūt ļoti asa zinātnes un politiskās konjunktūras konfrontācija.

— Es arī pašlaik izdodu agrākos slepenos dokumentus. Tos, kam agrāk bija uzlikts slepenības statuss. Izdots jau divdesmit viens sējums. Tā ir kā otrā PSRS un Krievijas vēsture. Tas ir smags darbs, jo, kā jau parasti, šādiem projektiem trūkst naudas. Un zinātnei šoreiz nāksies atdot savas pozīcijas. Piekāpties arī politikas priekšā. Jo mūsu vēstures zinātne bija ideoloģizēta līdz pat matu galiņiem. Bet tagad katram nākas rēķināties ar atklātībai nodotajiem faktiem.

— Kā jūs, akadēmiķa kungs, vērtējat faktu, ka arī vēlāk Krievijā izskanējuši pat atbildīgu personu apgalvojumi, ka 1940. gada notikumi Baltijas valstīs esot bijusi latviešu, lietuviešu un igauņu tautu “brīvas gribas izpausme”?

— Nu, tās taču ir galīgas muļķības! Televīzijā jau ir arī rādīta 1940. gada kinohronika par šiem notikumiem, tur dzirdami aplausi un uz padomju tankiem tiek mesti ziedi.

— Netrūkst liecību arī par to, kā šie skati tika organizēti.

— Tur jau tā lieta.

— Kā jūs vērtējat jauno situāciju pasaulē pēc 11. septembra terora aktiem?

— Lai Dievs dod, ka šie terora akti neturpinātos. Un lai Dievs dod, ka turpinās Amerikas un Krievijas tuvināšanās. Tad arī abu mūsu valstu attiecības sāks uzlaboties nekavējoties un uz labo pusi.

— Jūs jau esat izdarījis un darāt ļoti daudz šo attiecību uzlabošanai.

— Nu bet nav taču starp Krieviju un Latviju neatrisināmu jautājumu!

— Kā jūs uzņēmāt ziņu, ka esat apbalvots ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni?

— Ar lielu gandarījumu. Jo vairāk tāpēc, ka šo apbalvojumu daudzi cilvēki, tai skaitā arī es, ir nopelnījuši ar reālu darbu. Tagad jau apbalvojumus mēdz dot arī sakarā ar kādu simtgadi vai simts piecdesmit gadu jubileju. Bet šajā ordenī ielikts patiešām daudz darba un daudz nervu.

— Lai Dievs jums vēl ilgi dod veselību un spēku kalpot vēsturei un vēsturiskajam taisnīgumam.

— Paldies! Jūsu vēlējumu es pieņemu ar dziļu pateicību.

LZA akadēmiķis, Dr. habil. philol. prof. Viktors Ivbulis, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks:

— Kāda bija sajūta, saņemot savas valsts apbalvojumu?

— Protams, patīkama sajūta.

— Kā jūs vērtējat savu līdzšinējo devumu indiešu literatūras popularizācijā Latvijā?

— Pašam sevi ir grūti vērtēt. Varu teikt, ka esmu patiešām daudz strādājis, man gadiem ilgi nav bijis ne brīvdienu, ne atvaļinājumu. Kaut kā dzīve mani tā ir virzījusi. Un tāpēc arī esmu spējis uzrakstīt desmit grāmatas.

— Kura no šīm grāmatām jums pašam dod vislielāko gandarījumu?

— Laikam tā ir pati pēdējā, kas izdota Kalkutā. Latvijā galīgi nepazīstama. Tā ir vienīgā pašu indiešu izdotā grāmata, ko uzrakstījis rietumnieks. Šo grāmatu es uzskatu par savu visnopietnāko darbu.

— Kas ir galvenais stimuls jūsu darbā?

— Nezinu. Man vienkārši allaž ir gribējies strādāt.

Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonda priekšsēdētājs Raimonds Bulte, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks:

— Atļaujiet teikt jums lielu paldies par jūsu unikālo veikumu, sekmējot mūsu nacionālā lepnuma — Brīvības pieminekļa — atjaunošanu!

— Negribētu piekrist, ka tas ir unikāls veikums. Es arī neuzskatu, ka būtu šo apbalvojumu pelnījis, jo nedomāju, ka viens darbs, kas padarīts — šinī gadījumā Brīvības pieminekļa atjaunošana — ir pelnījis tik augstu apbalvojumu. Es to darīju tikai savu nacionālo jūtu vadīts, un šis apbalvojums man nāca kā pārsteigums. Domāju, šo darbu būtu uzņēmies kurš katrs, ja vien būtu bijis vairāk drosmes.

— Atļaujiet jums nepiekrist. Ne katram ir tik augsta pilsoniskā pienākuma apziņa un tik augstas patriotisma jūtas. Diemžēl. Protams, ne katram ir jūsu minētā drosme šādu projektu uzsākt. Un, visbeidzot, nebūs daudz cilvēku ar tik spožām organizatora spējām.

— Ja jūs tā sakāt, var jau būt. Es tikai varu teikt, ka šo darbu darīju ļoti sirsnīgi, ieliku tajā visas savas pūles. Var jau būt, ka man ir arī organizatoriskas dotības. Bet es esmu lepns, ka varēju tās likt lietā. Skatoties uz Brīvības pieminekli, pats esmu ļoti gandarīts. Zinot, cik grūti šis projekts iesākās un atceroties skepsi, kad mūsu fonds sāka dibināties. Atceroties viedokļus, ka šis projekts nekad neizdosies. Bet pagāja divi trīs gadi, un mēs atkal atklājām restaurēto Brīvības pieminekli. Protams, ir gandarījums. Varbūt mūsu fonds arī atjaunoja Latvijā uzticību šādiem fondiem, pulcējot ziedotājus un atkal apvienojot tautu nacionālā kopībā. Es domāju, ka atjaunotais Brīvības piemineklis arī turpinās vienot mūsu tautu.

Mākslas akadēmijas profesors, keramiķis Pēteris Martinsons, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks:

— Kā jūs pats vērtējat šo augsto apbalvojumu?

— Mēs ceremonijas laikā ar kolēģi Ojāru Spārīti spriedām, ka mūsu darbā un dzīvē šis apbalvojums neko nemainīs. Ka mēs turpināsim tāpat vien strādāt. Es arī gribu atcerēties Einšteina vārdus: “Lai izbēgtu no slavas kaitīgās ietekmes, ir jāturpina strādāt.”

— Kā jūs uzzinājāt, ka esat apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, un kāda bija pirmā sajūta?

— Es to izlasīju avīzē. Kāda sajūta? Uzmanība jau, domāju, nevienam nav par skādi. Tikai es uzskatu, ka ļoti daudzi vēl būtu pelnījuši šo mūsu valsts atzinību. Es jau arī neko īpašu būtībā neesmu izdarījis. Esmu tikai veicis savu pilsoņa pienākumu pret valsti.

Goda konsuls Beļģijā Nils Dālmans, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris:

— Ko jums nozīmē šis Latvijas valsts apbalvojums?

— Es jūtos ļoti pagodināts, saņemot to pēc desmit gadu ilgas ciešas un patīkamas sadarbības ar Latviju.

— Manuprāt, jūs bijāt pats pirmais Latvijas goda konsuls.

— Tas tiesa. Šis laiks bijis nozīmīgs arī man, jo esmu Latvijā ieguvis daudz labu draugu. Es šo draudzību vērtēju ļoti augstu, un tā mani arī iedvesmo aizstāvēt Latvijas vārdu Rietumos, kas bieži vien nebūt nav viegli.

— Pat tagad?

— Pat tagad. Jo, gatavojoties Eiropas Savienības (ES) paplašināšanai, joprojām ir daudz darāmā. Es personīgi ļoti gribētu, lai latvieši līdz ar šo procesu aizvien vairāk domātu eiropeiskās, ne tikai vietējās kategorijās, un esmu pārliecināts, ka tas arī notiks. Es domāju, tas ir ļoti svarīgi Latvijai un Latvijas iedzīvotājiem. Tas sekmētu Latvijas iekļaušanos citu vienlīdzīgu Eiropas valstu saimē. Ir arī ļoti svarīgi atcerēties, ka ES nav tikai ekonomiska savienība. Drošību Latvijai dos ne vien NATO, bet arī ES un pat vēl vairāk. Jo jāatceras, ka arī pati NATO pašlaik pārveidojas.

— Kad jūs 1991. gadā uzņēmāties Latvijas goda konsula pienākumus, Latvijas Ārlietu ministrijā bija tikai daži darbinieki. Mūsu valstij nebija savu vēstniecību, nebija profesionālu diplomātu, un jūsu nesavtīgā darbība Briselē bija īpaši nozīmīga. Briselē Latvijas diplomātiskajai pārstāvniecībai jūs esat atvēlējis savas firmas biroja ēkas visu pirmo stāvu.

— Jā, pirmie gadi bija īpaši aizņemti. Jāteic, ka goda konsula pienākumu pildīšanā ļoti daudz palīdzēja arī mana sieva. Man pašam tas bija liels izaicinājums, ko centos veikt godam. Konsulāts joprojām atrodas turpat, un ikviens latvietis, kas apmeklē Beļģiju, ir laipni gaidīts. Taču tagad mēs Briselē vairs neesam vieni. Beļģijas galvaspilsētā darbojas Latvijas Republikas vēstniecība un pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā, kurās strādā teicami vēstnieki ar lielām darba spējām, un mums ir ļoti cieša sadarbība. Un man par to liels prieks.

— Briselē darbojas arī Latvijas pārstāvniecība NATO.

— Jā, varētu teikt, ka tā ir mūsu trešā vēstniecība. Es esmu patiešām priecīgs, ka varēju būt Latvijai noderīgs tūlīt pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas un varu būt noderīgs joprojām.

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors