Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar sakņu stiprumu, ar dzintara dziesmu dvēselē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.11.2001., Nr. 166 (2553) https://www.vestnesis.lv/ta/id/55667

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Celies augstāk, plīvojošais, kur zūd saulē debess jums.
Lai redz tevi, kas šo zemi kādreiz pārstaigās pēc mums"

Vēl šajā numurā

16.11.2001., Nr. 166 (2553)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar sakņu stiprumu, ar dzintara dziesmu dvēselē

Novembra pirmajā svētdienā Māmuļā notika Liepājas novada diena

LIEPAJA3.JPG (24609 bytes)Kā teica Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdis Jānis Streičs, biedrības nama nosaukumā Rīgas vārdam palikusi tikai vēsturiska nozīme. Patiesībā šis nams aicināts pulcināt kopā visus, kas nāk liecināt, ka te ir Latvija un te dzīvo ļaudis, kas prot strādāt un prot priecāties. Sava novada bagātības jau rādījusi Vidzeme, Latgale un Zemgale. Šajā svētdienā visās biedrības nama zālēs viesus uzņēma liepājnieki.

Vestibilu pieskandēja Bārtas dziedātājas un Aizputes muzikanti, Mārtiņdienas noskaņa valdīja Baltajā zālē, kur netrūka sklandraušu, pīrāgu, Jāņusiera un citu lauku labumu. Muzicēja arī Otaņķu, Rucavas un Bārtas etnogrāfiskie ansambļi. Kluba zālē Lejaskurzemes tūrisma informācijas birojs un vairāku pilsētu un pagastu  centri rīdziniekus iepazīstināja ar Kurzemes jūrmalas vilinājumiem. Lielajā zālē notika koncerts “Jūs, kas dzintara dziesmu dziedat” — ar Nīcas apvienoto sieviešu un vīru kori, ar Grobiņas un Aizputes sparīgajiem vidējās paaudzes dejotājiem un vokālajiem ansambļiem no Tadaiķiem, Bārtas un Pāvilostas. Skatuvi un skatītāju zāli vienā priecīgā veselumā saliedēja Ēriks Vilsons.

“Līdz pat jūrai liepu gatve, līdz pat saulei debesīs” — Agra Engelmaņa dziesmas ar Olafa Gūtmaņa dzeju skanēja Līgo zālē, kur Velgas Gūtmanes gleznoto jūras, kaiju, kāpu priežu un jūrmalas ceriņu sabiedrībā tautā tika laistas divas jaunas Olafa Gūtmaņa grāmatas. Ar Liepājas rajona Kultūras nodaļas un tās vadītājas Ilgas Skābardes, “Straumēnu” kora diriģenta Ziedoņa Āboliņa un citu labvēļu materiālo atbalstu apgāds “Liepa” izdevis dzejas grāmatu “Visa laba jāņuzāle”, kuras dziļi tautisko garu izceļ un spilgtina ilustrācijai izmantotie Ernas Ošeles gobelēni, un poētisko vēstījumu “Jūrmalciems”, kura dokumentālo pamatu apstiprina Ulda Brieža fotoattēli.

LIEPAJA4.JPG (22934 bytes)
Dzejnieks Olafs Gūtmanis

“Senos laikos kāpas gar Nīcas jūrmalu bija apaugušas lielām priedēm un tāpēc stāvēja cieši un droši. Bet zviedru laikos (ap 1650. gadu) šinī priežu mežā zviedri uzcēla lielu cepli, kur tecināja darvu un dedzināja ogles. Priežu malka un celmi deva tiem šim nolūkam teicamu materiālu. Reiz izcēlās ugunsgrēks un nodega ne tikai ceplis, bet arī viss lielais priežu mežs. Atlikušie celmi un kailie stumbeņi nespēja plašajos izdegumos vairs saturēt vētras laikā dzītās smiltis, tā kā tās plūda arvien tālāk, apputinādamas ne tikai izdegušā meža apgabalu, ne tikai tuvākās druvas un tīrumus, bet ziemas laikā, kad plašās zemu gulošās lankas bija pārklātas ar ledu, smilšu strūklas gāja arī pa ledu tālāk, un tā liela daļa lanku un plašo pļavu ar laiku pārvērtās par smilšu tīreļiem un kāpām.” — Tās ir rindas no Jēkaba Janševska grāmatas “Nīca”, kas savulaik rosinājusi Olafa Gūtmaņa interesi par Jūrmalciema vēsturi.

Pamatojot Jūrmalciema 350. gadskārtas atzīmēšanu 1986. gadā, avīze “Ļeņina Ceļš” toreiz atsaukusies uz Kurzemes hercoga mērnieka Tobiasa Krauzes 1636. gadā izgatavoto Liepājas pilsētas un tai piegulošā apvidus karti, kurā kā apdzīvota vieta iezīmēta Korfa zemnieku apmetne — tagadējais Jūrmalciems. Olafa Gūtmaņa pētījumi iesniedzas vēl tālākā senatnē, līdz pat 13. gadsimtam, no kura saglabājies dokuments par Kurzemes sadalīšanu Ordeņa un bīskapa zemēs. Precīzas ziņas par Jūrmalciema un tā ļaužu likteņgaitām pēdējos divos gadsimtos autoram sniedzis Liepājas muzejs un tā ilggadējais vadītājs Jānis Sudmalis. Lieti noderējuši etnogrāfu, folkloristu, rakstnieku un žurnālistu darbi, tādi kā Viļa Veldres grāmata “Dzīve pie jūras” vai kapteiņa Ernesta Feldmaņa atstātais manuskripts “Dzintars”. Dzīvu vielu devusi paša pieredze, sarunas ar vietējiem ļaudīm. Olafa Gūtmaņa šūpuļvieta ir Liepāja, un ar jūru viņš saaudzis kopš bērnu dienām, kad šai apkaimē nozvejots tik daudz mencu, ka Liepāja saukta arī par Mencavu. Jūrmalciemu viņš sācis iepazīt ar 1966. gada pavasari, kad kopā ar Uldi Briedi tur veidojuši fotoreportāžu par reņģu zveju. Šī Dienvidkurzemes krasta savdabīgā skaistuma un skaudrās pirmatnības vilināts, rakstnieks te atgriezies atkal un atkal, līdz 1985. gadā nopircis pussabrukušās “Šeiru” mājas. Te gadu ritumā ciemojušies rakstnieki, mākslinieki, muzikanti un skolotāji ar saviem audzēkņiem, tautieši no Šveices, Islandes, Austrālijas un citām zemēm. Pavisam tuvu kaimiņos kādreiz atradušās Veckupšu mājas, kur 1894. gada 1. maijā dzimis Miķelis Pankoks. Kara gados bēgļu gaitas viņu aizveda uz Šveici, un māju vietu iezīmē tikai novadpētnieku liktais piemiņas akmens, taču šī savdabīgā zvejnieka sētā izaugušā koktēlnieka garīgā klātbūtne te vēl arvien izjūtama.

Latvijas piekrastē no Nidas dienvidos līdz Ainažiem ziemeļos ir daudz zvejniekciemu, bet Jūrmalciems pieder pie tiem nedaudzajiem, kas atrodas atklātās Baltijas jūras krastā. Un Olafs Gūtmanis uzskatījis par savu rakstnieka pienākumu uzcelt rakstisku pieminekli, kas liecinātu par Jūrmalciema un visas Lejaskurzemes piekrastes zvejniecību, dzintara ceļiem, cilvēku likteņiem un dabas īpatnībām. Tas arī jo pārliecinoši izdevies, jo viņš pats vairākus gadus gājis jūrā un kopīgā darbā pamatīgi iepazinis zvejnieku dzīvi, pats kopj skopo zemes gabaliņu, kur kartupeļi aug, pēc kārtīga sakseņa (tā te sauc dienvidrietumu vēju) iet dzintaru meklēt un vientuļos vakaros mēdz sarunāties ar Miķeli Pankoku portretā pie sienas.

“LV” informācija

LIEPAJA1.JPG (25167 bytes)

No kreisās: Olafs Gūtmanis, Ilga Skābarde, Valdis Rūmnieks, Velga Gūtmane

LIEPAJA6.JPG (27638 bytes) LIEPAJA5.JPG (23911 bytes)

Nīcas sieviešu kora dziedātājas Inita Kopštāla…

… un Dzintra Paulauska

LIEPAJA2.JPG (29333 bytes)

Paaudzes Foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!