“Šī vizīte ir apliecinājums abu mūsu valstu attiecību noturīgumam”

Piektdien, 9.novembrī, ar Daugavpils novada apmeklējumu noslēdzās Viņa karaliskās augstības Velsas prinča Čārlza divu dienu vizīte Latvijā

Valsts prezidente Vaira Vīķe– Freiberga piektdien, 9. novembrī, kopā ar Velsas princi Čārlzu apmeklēja “Baltnet” centru, iepazīstoties ar Baltijas valstu aizsardzības projektiem gaisa telpā, kā arī apmeklēja Daugavpili.

Daugavpilī Latvijas prezidente un Velsas princis viesojās Naujenes pagasta bērnu namā.

Prezidente un Velsas princis apmeklēja Daugavpils Sv. Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāli, tikās ar Daugavpils iedzīvotājiem, kā arī, kopīgi parakstot dokumentu par prinča Čārlza vārdā nosauktā Angļu valodas centra atklāšanu, tā telpās iepazinās ar naturalizācijas gaitu Latvijā un sabiedrības integrācijas procesiem. Naturalizācijas pārvaldes pārstāvji stāstīja princim, kā Latvijā cilvēki tiek informēti par pilsonības iegūšanas veidiem, un uzsvēra Valsts prezidentes personīgo ieguldījumu sabiedrības integrācijas veicināšanā valstī.

Pēc centra atklāšanas prezidente pateicās Lielbritānijas valdībai, Britu padomei un princim Čārlzam par iniciatīvu atklāt šādu centru Daugavpilī, kas palīdzēs labāk apgūt angļu valodu, jo “šīs zināšanas”, sacīja prezidente, “ļaus skolēniem iegūt labākas iespējas darba tirgū un ļaus papildināt svešvalodu zināšanu klāstu”.

Valsts prezidenta preses dienests

Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Viņa karaliskā augstība Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes troņmantnieks Velsas princis Čārlzs Valodu centra atklāšanā Daugavpilī 9.novembrī

Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Velsas princis Latvijas okupācijas muzejā sarunā ar deportācijas un holokaustu pārcietušajiem

Velsas princis Čārlzs: — Cik ilgi jūs bijāt izsūtījumā Sibīrijā?

Ilmārs Knaģis: — Pavisam divdesmit gadus. Vispirms mani kā bērnu izsūtīja kopā ar vecākiem 1941. gadā. 1947. gadā man ļāva atgriezties Latvijā, jo biju vēl bērns un toreiz tika dots tāds rīkojums bērniem ļaut atgriezties. Bet pēc pusotra gada, 1949. gadā, mani deportēja atkal. Pavisam es Sibīrijā sabiju divdesmit gadus.

— Jums jābūt ļoti stipram cilvēkam, ja spējāt to izturēt.

I.Knaģis: — Es nezinu. Pašam grūti atbildēt. Vienu es zinu skaidri, ka ļoti gribējās dzīvot.

— Vai jūs visi tikāt izsūtīti vienā laikā?

Anda Līce: — Nē, mani izsūtīja vēlāk, 1949. gadā.

— Vai taisnība, ka Sibīrijā ir aukstas ziemas?

A. Līce:— Jā, protams.

— Vai daudzi no jums Sibīrijā izdzīvoja?

A. Līce: — Tajā vietā, kur es biju, palika vienpadsmit latviešu kapa kopiņas. Arī mana vectēva kaps. Bet pavisam šādu latviešu kapu Sibīrijā ir ļoti, ļoti daudz. Un daudzi guļ arī nezināmās apbedījuma vietās.

— Mums Anglijā ko tādu ir ļoti grūti iedomāties. Taču es saprotu, ka jums bija ļoti grūti izdzīvot.

Man teica, ka jūs holokausta laikā zaudējāt daļu savas ģimenes.

Rīgas Tehniskās universitātes profesors Jēkabs Barkāns: — Pareizāk sakot, mēs bijām vienīgā ģimene, kas palika dzīvi no diviem tūkstošiem. Es kara laikā dzīvoju mazā Latvijas pilsētiņā Krāslavā.

— Kā gan tieši jums izdevās izglābties?

J. Barkāns:— Jā, tas patiešām bija brīnums, jo izredžu jau nebija nekādu.

— Pastāstiet, kā tas jums izdevās!

J. Barkāns:— Naktī pie durvīm pieklauvēja. Kad atvērām, redzējām, ka tas bija vietējais policists. Viņš mums pateica, lai nekavējoties bēgam, jo sešos no rīta mums, ebrejiem, nāks pakaļ. Vēl viņš pateica, ka vietējais katoļu garīdznieks viņam teicis, lai mūs brīdina.

— Tātad bija tomēr daudzi cilvēki, kas ebrejiem palīdzēja.

J. Barkāns: — Jā, bija. Tā nu mēs naktī aizmukām. Ilgi klīdām pa mežiem, līdz, galīgi pārguruši, nonācām pie kāda zemnieka mājas. Kad sākām runāt ar šo zemnieku, viņš mūs paslēpa. Izraka zem mājas lielu bedri, tādu bunkuru, un tajā mēs slēpāmies trīs gadus.

— Jūs trīs gadus slēpāties bedrē?!

J. Barkāns: —Jā, trīs gadus. Kad es beidzot izrāpos ārā, biju jau daļēji paralizēts.

— Jūs trīs gadus bijāt zem zemes?!

J. Barkāns: — Jā, trīs gadus pazemes slēptuvē. Tāpēc arī man ir veselības problēmas.

— Kā jums pēc tam klājies?

J. Barkāns: — Nu, kā redzat, man grūti staigāt. Nevaru arī rakstīt. Un tomēr es esmu sarakstījis virkni grāmatu. Esmu Tehniskās universitātes profesors. Tā ka dzīve man tomēr bijusi pietiekami interesanta.

— Es redzu, jūs esat stipri cilvēki. Un es esmu ļoti pateicīgs, ka atnācāt uz tikšanos ar mani. Es domāju, jums tas bija fiziski grūti, bet jūs tomēr atnācāt, tāpēc jo lielāks paldies par šo tikšanos!

Ekspresintervijas “Latvijas Vēstnesim” Velsas prinča Čārlza vizītes laikā

Viņa karaliskā augstība Velsas princis Čārlzs

— Jūsu karaliskā augstība, Latvijas okupācijas muzejā jūs uzdevāt ļoti cilvēciskus jautājumus.

— Tāda bija arī mana iekšējā izjūta. Man patiešām bija žēl šo cilvēku un gribējās viņus izprast.

— Paldies, ka jūs tik labi izprotat mūsu tautas likteni.

Imants Daudišs, Latvijas vēstnieks Apvienotajā Karalistē

— Vēstnieka kungs, kādas ir jūsu pirmās atziņas par Velsas prinča vizīti mūsu valstī?

— Es šo vizīti vērtēju ļoti augstu, jo Velsas princi nekādā ziņā nevar saukt par personu, kas neinteresētos par politiku. Viņš ļoti interesējas par politiku. Par to liecina arī šīs vizītes programma un saruna ar Latvijas Valsts prezidenti. Piemēram, Velsas princis interesējās, kā Latvijā jūtas nacionālās minoritātes, vai tiek ievērotas cilvēka tiesības un tā tālāk. Mūsu prezidente Velsas princim ļoti daudz pastāstīja par šiem jautājumiem, un varēja redzēt, ka tā viņam ir ļoti noderīga informācija. Līdz šim Apvienotās Karalistes karaliene pie mums nav bijusi, un grūti šobrīd pateikt, vai tas tuvākajā nākotnē notiks, bet fakts, ka kroņprincis ieradies šeit, vēlreiz apliecina britu interesi par Baltijas valstīm.

Velsas prinča vizīte apliecina, ka Lielbritāniju interesē arī mazās valstis un ka viņus interesē tieši pārmaiņas, kas notikušas mūsu valstīs gan desmit gadu laikā, gan arī sešos gados kopš Velsas prinča iepriekšējā Latvijas apmeklējuma. Jo arī šajā šķietami īsajā laikā Latvijā patiešām ļoti daudz kas ir mainījies. Neapšaubāmi, šī vizīte ir liels pluss mūsu attiecībās ar Lielbritāniju.

Valters Nollendorfs, Latvijas okupācijas muzeja valdes priekšsēdētājs

— Jūs augstajam viesim bijāt vistuvāk, iepazīstinot Velsas princi ar mūsu tautas likteņgaitām. Kāds ir jūsu galvenais iespaids?

— Viņš bija ārkārtīgi cilvēcīgs. Viņš interesējās par tādām zīmīgām lietām. Nevis tikai par lielās politikas liecībām, bet arī par cilvēkiem, kas bija redzami fotogrāfijās, un viņu likteņiem. Viņu ļoti ieinteresēja konkrētas piemiņas lietas. Man jau ir iestudēts gājiens cauri muzeja ekspozīcijai ar attiecīgiem komentāriem. Taču Velsas princis bija viens no tiem cilvēkiem, kam interesē ne tikai izskriet muzejam cauri, bet arī pakavēties pie konkrētiem priekšmetiem. Es redzēju, ka šis cilvēks ir patiešām ieinteresēts un grib dzirdēt vairāk par vispārējo informāciju. Tas bija jūtams arī viņa sarunā ar represētajiem latviešiem un holokaustu pārcietušo Barkāna kungu. Visi viņa jautājumi bija ļoti cilvēciski un ļoti personīgi. Tā nekādā ziņā nebija poza, kad cilvēks grib tikai, lai viņu nofotografē un lai viņš atrādās šeit mūsu muzejā. Man nāca prātā Velsas prinča fotogrāfija pie latviešu vērpjamā ratiņa, kas jau ir redzēta Latvijas presē. Tā man liekas viņa būtība. Ziniet, man viņa attieksme muzejā ļoti atgādināja Somijas prezidentes Tarjas Halonenas attieksmi. Tikpat ieinteresēta un saprotoša. Piemēram, Velsas princis bija ļoti aizkustināts, redzot ģenerāļa Baloža kundzes Sibīrijā darinātos izšuvumus. Izšuvumus uz slimnīcas marles gabaliem, ko viņa izšuva ar koka adatiņu, diegus izvelkot no auduma gabaliem.

— Ar pašas gatavotu koka adatu?!

— Nujā, ar paštaisītu koka adatu. Tērauda adatu jau nedrīkstēja turēt. Diemžēl tā koka adata mums ir pazudusi. Iedomājieties tādu lielu koka skabargu, un tad nu paskatieties to smalko izšuvumu!... Man palika pārliecība, ka Velsas princis izprot mūsu tautas likteni un mūsu situāciju pasaulē. Zīmīgi bija, kad es viņam parādīju vācu propagandas plakātu, kurā Čērčils stāsta tādām mazāk tautu meitiņām — trim Baltijas valstīm, ka viņas nolemtas Padomju Savienībai. Un es viņam arī teicu: “Redziet, mēs cerējām uz jums un ar šo cerību mēs vedām arī partizānu karu.” Es arī teicu, ka vācieši nebūtu izdevuši šādu propagandas plakātu, ja viņiem nebūtu skaidrs latviešu tautas noskaņojums. Jo mūsu tauta lika cerības uz angļiem un Rietumu sabiedrotajiem.

— Ko jūs runājāt, kad divatā ar Velsas princi iegājāt pēc izsūtīto latviešu atmiņu skicēm veidotajā Gulaga arhipelāga barakas modelī?

— Velsas princis gribēja zināt, cik cilvēku gulēja uz tām dēļu nārām. Es viņam teicu: kad atnāca jauns deportēto sūtījums, tad cilvēki bija ļoti saspiesti, viņi gulēja uz sāniem, un naktīs, kad viens sāns notirpis, kāds nokomandēja, un visi pagriezās uz otru sānu, jo citādi nevarēja. Bet pēc laika, kad daļa nomira, gulēt kļuva ērtāk. Taču tad atkal nāca jauns deportēto ešelons, un daudz vietas šajās barakās nebija nekad. Es arī teicu: “Jums jāiedomājas, ka te bija arī drausmīga smirdoņa, jo cilvēkiem mēnešiem ilgi nebija iespējas nomazgāties. Viņi tajās pašās drēbēs strādāja un tajās pašās gulēja, un apģērbā saviesās kukaiņi...”

— Vai Bekingemas pilī dzimis aristokrāts spēj iztēloties, ko nozīmē bads, netīrība, smaka un... jā, un utis jeb, kā jūs delikāti teicāt, kukaiņi?!

— Es esmu pārliecināts, ka viņš saprata.

— Bet vai tas maz iespējams cilvēkam, kam liktenis lēmis būt ļoti tālu no šīm cilvēcisko ciešanu izpausmēm?

— Es viņam pastāstīju, ka mēs šajā barakā vedam arī skolēnu grupas. Un tad mēs bērnus uzaicinām aizvērt acis un iztēloties, kā tas bija. Es esmu pārliecināts, ka Velsas princis tagad vēl labāk saprot mūsu tautas likteni. Es domāju, cilvēkam ir dota spēja saprast otra cilvēka pārdzīvojumus un mēģināt tajos iedzīvoties. Tā ir tāda īpaša cilvēciska spēja, kas, protams, nepiemīt visiem. Bet es esmu pārliecināts, ka Velsas princis saprata.

— No kā atkarīga šī sapratne?

— Mana māte teiktu, ka tā ir sirds izglītība.

Jānis Ūdris,  “LV” ārpolitikas redaktors

Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas rīkotajās vakariņās par godu Viņa karaliskajai augstībai Velsas princim Čārlzam 8.novembrī: kultūras ministre, ārlietu ministra vietas izpildītāja Karina Pētersone, Velsas princis Čārlzs un Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga;

Foto: Juris Krūmiņš

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes troņmantnieks Velsas princis Čārlzs un Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga kopīgā tostā par abu valstu veiksmīgu tālāko sadarbību

Foto: Juris Krūmiņš

Vaira Vīķe-Freiberga, Velsas princis Čārlzs, klausoties LZA akadēmiķa, jūgendstila pētnieka Jāņa Krastiņa stāstījumā par Alberta ielu;

Foto: Juris Krūmiņš

Velsas princis Čārlzs, Apvienotās Karalistes vēstnieks Stīvens Nešs un Latvijas vēstnieks Imants Daudišs, apmeklējot Rīgas 1. Kristus luteriskās draudzes baznīcu, lai iepazītos ar programmas “Alternatīvas ieslodzījumam” darbību;

Foto: A.F.I.

par programmu Velsas princim stāsta Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Vitolds Zahars

Foto: A.F.I.

Par Okupācijas muzeja ekspozīciju Velsas princim stāsta muzeja valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs;

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

princis Čārlzs pēc parakstīšanās muzeja viesu grāmatā

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Velsas princis Lielbritānijas vēstniecības rīkotajā pieņemšanā Latvijas Mākslas muzejā

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Velsas princis Čārlzs Daugavpils Sv. Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrālē

Foto: A.F.I.

Foto: A.F.I.

Viņa karaliskā augstība Velsas princis Čārlzs un Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Naujenes pagasta bērnunama apmeklējuma laikā 9.novembrī

Foto: A.F.I.

Foto: Juris Krūmiņš

Velsas princis un “BSW Timber Plc” valdes priekšsēdētāja vietnieks Džons Makkitriks–Braunlijs Rīgas rajona Stopiņu pagastā uzņēmuma “BSW” atklāšanā;

Foto: A.F.I.

zemkopības ministrs Atis Slakteris un Viņa karaliskā augstība Velsas princis Čārlzs uzņēmuma “BSW” atklāšanā

Foto: A.F.I.

Velsas princis kopā ar Naujenes pagasta bērnunama bērniema

Foto: Juris Krūmiņš