Filozofe, literatūrkritiķe Ieva Kolmane:

Dzejnieks — kalps

Referāts starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Aleksandrs Čaks — nezināmie konteksti, modernisms, totalitārais režīms” Rīgā 2001.gada 25.oktobrī

Kalps nav ne vergs, ne dzimtcilvēks. Tas veic noteiktus pienākumus — zina, ka ir pakļauts noteikumiem, tomēr darbojas vairāk vai mazāk brīvprātīgi, saglabādams atbildības izjūtu un lojalitāti. Konkrētais priekšlasījums ir mēģinājums modelēt situāciju vai sistēmu, kādā cilvēks funkcionē kā dzejnieks, kas aicinājumu kalpot sadzirdējis. Līdz ar to termins “dzejnieks” šeit apzīmē specifiskas funkcijas veicēju zināmā noteikumu sistēmā. Pastāv vairākas noteikumu sistēmas, kurās vārsmojošs indivīds atrod sevi iesprostotu un ar ko ir spiests rēķināties, īstenojot pats savu brīvību. Nosacīti tās iespējams nošķirt trijās: teksts, ārpasaule un sabiedrība.

Teksts = runa

“Prast valodu nozīmē zināt, kā domu jeb mentālos tēlus iespējams pārtulkot vārdu virknēs un otrādi.”1 “Valoda darbojas tādējādi, ka indivīda smadzenēs ir vārdu leksikons, kur vārdi savietoti ar jēdzieniem (mentālā vārdnīca), un noteikumu sistēma, kas ļauj vārdus kombinēt, paužot attiecības starp jēdzieniem (mentālā gramatika).”2 Pati valoda nav reducējama nedz uz mentālo vārdnīcu, nedz gramatiku, nedz to summu, kas drīzāk ir apzīmējama kā runa — medijs, kas ļauj īstenot saziņu (komunikāciju). Valoda ir runas lietojums, un salīdzinājumā ar runu, kur elementu skaits ir ierobežots, valodai kā to lietojumam ierobežojumu nav.

“Ikviena zīme, ikviena runa sevī neizbēgami ietver gan caurspīdīgumu, gan šķērsli,”3 proti, tā var būt gan instruments jeb organons, gan objekts pati par sevi.

Runas ikdienas lietojums un literārais lietojums nav strikti nošķirami — valoda ir un paliek valoda, mainās vienīgi caurspīdīguma gradācija.

Ikdienas runa ir “caurspīdīgāka”, pārejoša (transitīva) — to tiecamies aizmirst, kolīdz funkcija īstenota; tā ir pragmatiskāka, utilitārāka, denotatīva, brīvāka (bezatbildīgāka).

Literārā runa tiek it kā “sabiezināta”, tā ir nepārejoša, konotatīva (daudznozīmīgāka, ekspresīvāka, pašreferenciālāka), sistemātiskāka (organizēta, saistīta, salikta tekstā 4), estētiskāka (neutilitāra, praktiski neizmantojama). Literārā tekstā runa tiek iemūžināta, nolemta daudzkārtējiem un daudzveidīgiem izlasījumiem (interpretācijām), tomēr te valodas medija īpašības tiek izmantotas atrauti no praktiska mērķa (arī runas iemūžināšana, piemēram, skaņu ierakstā to vērš būtiski citādu, nepārejošu, taču te svarīgs nolūks, ar kādu tas tiek darīts, — utilitārs vai literārs kā, piemēram, it kā nebūtiskas frāzes tīša atkārtošana absurda dramaturģijā, kur vārdi piepeši it kā pievērš uzmanību paši sev, maina uztveres fokusu).

Tādējādi dzeja ir literārās runas speciālgadījums, kur runas “necaurspīdīgums” tiek kultivēts vislielākajā mērā — sevišķi tur, kur dzejnieks, runas likumībām kalpodams, tās necaurspīdīguma dēļ atsakās no naratīva. Mainās fokuss — raugāmies nevis uz ainavu aiz loga, bet uz loga rūti, kas skatu uz ainavu parasti pastarpina; nevis uz to, kas tiek teikts, bet — kā. Tieši tāpēc dzeja allaž bijusi muzikālāka par ikdienas runu — ritms, melodiskums, atskaņas, aliterācija vai asonanse akcentē runas skanējumu, vieliskumu, tā tiek izcelta un izrādīta kā savrupa substance — tāpat kā rakstiskā formā tiek akcentēti vizualizēta grafisko zīmju izkārtojumā. Uz dzejnieku vislielākajā mērā attiecināms Rolāna Barta izteikums par rakstnieku kā cilvēku, kam valoda dota kā problēma, kurš izjūt valodas dzīles, nevis tās instrumentalitāti vai skaistumu. Poēts neļauj runu aizmirst un padarīt vienīgi par lietošanai parocīgu rīku, viņš vārda sākotnējā nozīmē ir runas radītājs (sengrieķu poētēs — darītājs, radītājs), vienlaikus būdams tās uzticams kalps — kopējs, rušinātājs, dārznieks. Kā Aleksandrs Čaks, kas vārdus un to kombinācijas sabiezina līdz priekpilnai apoteozei (“Kā lodes es glabāju vārdus,” viņš vēsta “Bermonta virsniekā”), ko lielā mērā veicina fakts, ka viņa valoda ir piesātināta ar ikdienišķu juteklisku uztvērumu tēlojumiem.

Ārpasaule

Mēdz gadīties, ka vārdi darbojas tikai kā dobas čaulas. Tādi tie ir formālās frāzēs, tukšās pļāpās vai tad, kad par tukšiem tiek padarīti tīši, kā to praktizējuši, piemēram, futūristi, taču šajos gadījumos runas nošķiršana no denotāta ir speciāli jāapgūst, jāiemanās pieņemt, ka vārds nenozīmē neko. Tomēr vairumā gadījumu runa ir nesaraujami saistīta ar domu — ar jēdzienu un nojēgumu, savukārt domātais — ar tā denotātu. Kalpodams ārpasaulei, dzejnieks ir spiests formulēt pienākumu pret to, ko apraksta.

Vārda un tā denotāta attiecības pašas par sevi ir gana vērienīga problēma, kuras risinājumus iespējams izvietot visai plašā spektrā. Vienu no kardināliem skatījumiem piedāvājuši jau strukturālās lingvistikas un semiotikas pamatlicēji — Ferdinands de Sosīrs un Čārlzs Pīrss, norādīdami, ka vārdam ar tā ārpasaulīgo denotātu tieša sakara nav (vārds nosauc nevis lietu, bet lietas uztvērumu). Arī vārds līdz ar to spēj radīt priekšstatu par lietu uztvērumiem, nevis pašas lietas. Tas nozīmē, ka līdz ar to lielā mērā ierobežojas mākslinieka atbildība, un jāatzīst, ka nav iespējams konsekvents reālisms.

No šāda viedokļa dzejnieks darbojas kā uztvērumu pasaules paplašinātājs: uztvērīgi pamana nepamanīto, ierauga citādi un nosauc nenosaukto. Tieši par to, šķiet, runāja Oskars Vailds, kad it kā ar kājām gaisā apvērsa ierasto priekšstatu par mākslas mimētiskajām attiecībām ar dzīvi un dabu, apgalvodams, ka abas pēdējās ir tās, kas atdarina mākslu, nevis otrādi. Pēc tam, kad Aleksandrs Čaks tika estetizējis pilsētu, tajā nevairojās ne rensteļu, ne leijerkastnieku, ne splīnīgu garastāvokļu skaits, pēc “Mūžības skartajiem” neparādījās strēlnieki — dzejnieks nenosauc lietas vārdā, dzeja vairāk funkcionē kā fiktīvs jutekliskais uztvērums un tā pārdzīvojums pretstatā prozai, kas tiecas producēt fiktīvu naratīvu pieredzi. Dzejnieks pauž, kā iespējams uztvert un just, par mediju izmantodams literāru tekstu.

Sabiedrība

Dzejnieka funkcija sabiedrībā situāciju sarežģī vēl jo vairāk.

Pirmkārt, kalpot sabiedrībai šajā gadījumā nozīmē piekrist būt Autoram, līdz ar ko dzejnieks līdz ar citiem radošajiem un politiskajiem darbiniekiem nonāk zināmas šizofrēniskas dilemmas priekšā, proti, ir ar mieru radīt tādu kā koplietošanai paredzētu sociālo tēlu. Sociālais tēls ar dzejnieka individualitāti nekad nesakrīt — jo vairāk tāpēc, ka pirmais mēdz dzīvot un darboties krietni vien ilgāk par otro.5

Gatavu, pabeigtu dzejoli neviens, ieskaitot pašu dzejnieku, nevar izlasīt “pareizi”. Teksta nozīme allaž ir kas vairāk par to, ko iecerējis autors, un izlasījumu nosaka lasītāja individuālās pieredzes konteksts, kas laika gaitā mainās. Taču uztvert dzejoli kā neviena neizrunātu vārdu nejaušu kombināciju arī nav iespējams, jo tam jāstrādā kā runai, kas nav šķirama no komunikācijas. Līdz ar to dzejnieka sociālais tēls tomēr veidojas, bet vairāk vai mazāk patvaļīgi tiek darināts līdzīgs paša biogrāfijā un daiļradē ietīstītai himerai, un himera tiek iesaistīta sociālajās attiecībās, slavināta un apsūdzēta, mīlēta un nīsta, iztirzāta zinātniskās konferencēs, izlocīta atbilstoši mainīgajam pieprasījumam un nereti transformējas personībā, kuras saistība ar oriģinālu ir nojaušama visai neskaidri.

Otrkārt, kalpošana sabiedrībai nozīmē, ka dzejnieka publiskotais darbs neizbēgami tiek pakļauts vairāk vai mazāk cildeniem utilitāriem mērķiem, kur akcents no rūpēm par valodu un uztvērīgumu pārvietojas uz daiļrades tikumiskajiem, izglītojošajiem, izklaidējošajiem vai komerciālajiem aspektiem. Dzejnieks iesaistās valsts ekonomikas, politikas un ideoloģijas noteikumu sistēmā. Tas nozīmē būt atbildīgam par to, ka tu apmierini pieprasījumu vai īsteno cildenu misiju tautas un valsts labā, nevis pašam savā vai mākslas labā. No vienas puses, tas nozīmē būt angažētam, no otras — justies vajadzīgam.

Jo labāk noteikumi zināmi un apgūti, jo lielāka iespēja īstenot individuālo brīvību, jo labāka izdodas kalpošana. Arī “Mūžības skartie” ir krietni vien ideoloģiski un politiski noslogots dzejojums, taču grūti to salīdzināt ar tādiem pantojumiem kā:

Ļeņins bij kā seno teiku burvis —

Draugam salds, bet pretiniekam dzeļošs.

Visur vērās viņam vaļā durvis.

Visi deva viņam savu ceļu.

Tagad bij pie latvju darbaļaudīm

Biedrs Ļeņins nācis, lai tos kaujai,

Uzvarai un dzīvei augšup rautu,

Sauli liekot viņiem visiem saujā.

(Balāde “Cēsu ielas nams”)

A.Čaka padomju dzejas speciālgadījums uzskatāmi ilustrē situāciju, kad noteikumu sistēmas pārklādamās nonāk sadurē. Padomju Čaka sociālais tēls tik traģisks šķiet ne vien tāpēc, ka pārvērties līdz nepazīšanai kā uz nāvi slims tuvinieks, bet arī tāpēc, ka dzejnieks šķiet smieklīgi nožēlojams — viņš līdzīgi lempīgam, neizdarīgam, tomēr pārmēru centīgam kalpam nevis dara to, ko vislabāk pieprot, bet cenšas uzminēt, kas saimniekam vajadzīgs, taču izpatikt ne par ko nevar, jo nespēj iemanīties spēles noteikumos tik labi, lai aizmirstu, ka tādi pastāv. Vienlīdz traģiski ir speciālgadījumi, kad dzejo, piemēram, indivīdi, kam varbūt patiesi būtu ko līdzcilvēkiem, tautai, pasaulei vai nākamajām paaudzēm teikt, bet trūkst Barta pieminētās valodas dzīļu izjūtas.

Grozies, kā gribi, arī dzejnieks ir tikai cilvēks, kam nākas visvisādi izgrozīties. Vislabākie kalpi, protams, ir tie, kas gudrāki par saimnieku un var to mainīt uz labu. Nepateikšu neko jaunu — latviešu valoda, literatūra un vēsture mums pēc A.Čaka tomēr ir kļuvusi citāda. Rīga ir cita, strēlnieki ir citi, mušas ir pasākušas skraidīt kā komiji, mēslu kastes iemācījušās atvērties kā zieds, foksterjeri iemanījušies sēdēt logos kā puķes. A.Čakam pateicoties.

____________

1 Steven Pinker./ The Language Instinct. — Penguin Books, 2000, 78.lpp.

2 Ibidem, 81.lpp.

3 Fynefy Rjvgfymjy. Ltvjy ntjhbb. — V.> bplfntkmcndj bv. Cf,fiybrjds[> 2001> 46.lpp.

4 No lat. textum (1.audums; 2.vītne; 3.uzbūve, sakārtojums, izstrādājums) — zīmju kopums, kas tiek radīts vai interpretēts kā zināmas nozīmes nesējs

5 Nesēdi vakarā, draugs mans, uz trepēm un neveries zvaigznēs: viņas līdzīgas dzejniekiem, kuri spīd tik pēc nāves. (“Aicinājums”)

Par dzejnieka vietu sabiedrībā domās dalās aktieris Juris Bartkevičs un politiķis un dzejnieks Jānis Peters

Foto: A.F.I.