Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Un kāpšu debesīs kā smarša tīrs un smalks". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.10.2001., Nr. 155 https://www.vestnesis.lv/ta/id/55102

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Latvijas Vēstnesis. Dokumenti" - ir iznākusi 31. burtnīca

Vēl šajā numurā

30.10.2001., Nr. 155

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Un kāpšu debesīs kā smarša tīrs un smalks”

27. oktobrī Latvijā atzīmēja dzejnieka Aleksandra Čaka 100. dzimšanas dienu

Rudenīgi saulainā, gandrīz vai atvasarai līdzīgā dienā, 27. oktobrī, Jaunajā Rīgas teātrī uzaicinātos viesus un laimīgos biļešu īpašniekus pulcēja Aleksandra Čaka 100. jubilejai veltītais sarīkojums “Pats mierīgs gaidu savu sodu”. Scenārija autors Valdis Rūmnieks un režisors Pēteris Krilovs to bija veidojuši kā atklātu tiesas sēdi, kur liecinieku vai ekspertu statusā bija aicināti līdzdarboties visi skatītāju zālē sēdošie. Apsūdzētais — Aleksandrs Čaks, kas uz sēdi nebija ieradies, — tika vainots gan dokumentu viltošanā (uzrādījis aplamu savu dzimšanas gadu), gan sieviešu krāpšanā (vairākām veltījis vienu un to pašu dzejoli) un citos līdzīgos, arī smagākos pārkāpumos.

KONVERTS.JPG (19314 bytes)Latvijas pasta izdotā Aleksandra Čaka 100.dzimšanas dienai veltītā aploksne ar pirmās dienas zīmogu un “Latvijas Vēstneša” uzrakstītu adresi

Ekspertu lomā izrādē piedalījās pats scenārija autors, A. Čaka muzeja vadītāja Andra Konste, kritiķe Anita Rožkalne, dzejoļus lasīja vai dziedāja Ieva Akurātere, Maija Apine, Juris Bartkevičs, Vilis Daudziņš, Artis Robežnieks, Mārtiņš Vilsons, arī citi aktieri.

Sarīkojuma turpinājumā bija notikusi dekorāciju maiņa — skatuves vidu aizņēma pamatīga ormaņa kulba. Otro daļu ievadīja Latvijas kultūras ministres Karinas Pētersones uzruna (publicējam atsevišķi). Domās par Aleksandra Čaka vietu literatūrā un sabiedrības dzīvē dalījās Valdis Rūmnieks un dzejnieks Imants Ziedonis. Neiztika arī bez dīvainībām — tās tik raksturīgas visam, kas saistīts ar A. Čaku: slavenā iestudējuma “Spēlē, Spēlmani” līdzautors Imants Ziedonis publiski apgalvoja, ka šī izrāde spēlēta uz pašreizējās Jaunā Rīgas teātra skatuves... Patiesībā “Spēlē, Spēlmani!” uzvedums uz “veco Daili” nepārnāca, tas tika izrādīts tikai kādreizējā Jaunatnes teātrī, kas arī atradās Lāčplēša ielā.

Pēc tam tika dots vārds Rīgas domes Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas priekšsēdētājam Dainim Īvānam, kas pasniedza Aleksandra Čaka fonda un Rīgas domes dibinātās A. Čaka balvas.

Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks saņēma balvu par A. Čaka daiļrades pētniecību, aktieris Imants Skrastiņš — par A. Čaka darbu popularizēšanu un interpretāciju, bet dzejnieks Jānis Rokpelnis — par pilsētas dzejnieka tradīciju turpināšanu. Laureātiem tika pasniegtas tēlnieka Andra Vārpas darinātās figūras un naudas prēmijas.

A. Čaka balvas paredzēts pasniegt reizi divos gados divās nominācijās: par mākslinieciski augstvērtīgu, novatorisku Rīgas interpretējumu literatūrā, mūzikā, filmu, teātra vai vizuālajā mākslā, kā arī par nozīmīgu veikumu A. Čaka daiļrades izpētē, popularizēšanā vai tulkošanā.

Daļu no jaunākā veikuma šajā laukā sarīkojuma apmeklētāji varēja iepazīt un iegādāties turpat teātra vestibilā — A. Čaka dzejas izlasi septiņās valodās “Tikai Tevi”, dziesmu izlasi kompaktdiskā ar A. Čaka vārdiem “Es esmu Tavs”, kur iekļautas 14 dziesmas, bet Autortiesību aģentūrā ar šī dzejnieka vārdiem pieteiktas vairāk nekā 250 dziesmas. Turpat līdzās bija arī Andras Konstes un Andra Sproģa grāmata “Aleksandra Čaka logi”, tās pirmais metiens jau izpirkts, nu tautā aiziet nākamais. Citureiz šiem izdevumiem pievienosies A. Čaka gadagrāmata, kurā nākamgad, cerams, lasītāji varēs iepazīt arī visus dzejnieka jubilejas reizes priekšvakarā starptautiskajā konferencē nolasītos referātus.

Saņemot balvu, Imants Skrastiņš nāca klajā ar gluži čakiski savdabīgu aicinājumu: “Tā kā nav izdevies noskaidrot, kurā stundā īsti dzejnieks piedzimis, aicinu visus, kas to vēlas, tūdaļ pēc svinīgā sarīkojuma noslēguma aizbraukt pie Aleksandra Čaka atdusas vietas Raiņa kapos, lai noliktu ziedus un aizdegtu svecītes. Un to brīdi, kad tur būsim visi kopā, turpmāk uzskatīsim par dzejnieka dzimšanas mirkli.”

Braucēju sapulcējās paprāvs pulks, varbūt pat pussimts. Sākot no Bruņa Rubesa, kas, iespējams ar saviem 75 mūža gadiem bija naksnīgo viesu pulkā kapos pats vecākais (dāmām jau gadus neprasa), turpinot ar viņa meitu Baņutu Rubesu, Andru Konsti, Daini Īvānu un daudziem citiem, un beidzot ar studentiem un skolēniem. Daži brauca ar pašu vieglajām automašīnām, citi ar taksometru vai tramvaju, bet pie galamērķa nonāca apmēram vienlaikus.

Brīdī, kad tika iedegta pirmā svecīte, Imants Skrastiņš lūdza precizēt, cik rāda pulkstenis. 21.16 — to nu turpmāk nosacīti var uzskatīt par mirkli, kad pirms simt gadiem, 1901. gada 27. oktobrī, svētdienā, pasaulē nācis nākamais dzejnieks Aleksandrs Čaks, kura kapa plāksnē iekalti paša vārdi: “Un zuzdams es nebūšu zudis”, tie bija skaidri izlasāmi arī svecīšu apgaismojumā.. Jubilāram par godu klusi un izjusti skanēja “Ormaņa dziesma”, pēc tam arī “Liepas satumst”. Degošo svecīšu dzejnieka kopiņas pakājē beigu beigās sarindojās tik daudz, ka no tām nācās izveidot skaitli 100.

Ar to lielo aizgājēju godināšana vēl nebeidzās. Tālāk apciemotāju gaita veda uz blakus dvēseļu dārzu, kur Meža kapos mūža mājvieta režisoram un iestudējuma “Spēlē, Spēlmani!” autoram Pēterim Pētersonam. Vējš šūpoja dzeltenas sveču liesmiņas, zem kājām čabēja un kokos šalca pēdējās rudens lapas, bet aizgājušo ēnas varbūt pirmoreiz tik vēlā stundā savā mājvietā dzirdēja daudzu balsu locītu “Miglā asaro logs”.

Augstu debesīs cauri tumšiem mākoņu vāliem lejup gaismu lēja spodrs pusmēness. Tā vien šķita, ka no turienes savu spožumu vēlīnajiem sveicējiem un visiem citiem šaisaulē sūtīja dzejnieks, kas reiz ir rakstījis:

Un tad es pasmaidu un ceļu rokas augšup.

Pār mani putni slīd, un nobirst mākons valgs.

Un tad es sajūtu — es dziļi zemē augšu

Un kāpšu debesīs kā smarša tīrs un smalks

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!