Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar garaspēku pret karaspēku. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.05.2000., Nr. 158/160 https://www.vestnesis.lv/ta/id/5507

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Arī mūsu māksla palīdzēja graut Berlīnes mūri

Vēl šajā numurā

04.05.2000., Nr. 158/160

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Anatolijs Gorbunovs:

Ar garaspēku pret karaspēku

K5.JPG (18679 BYTES) Uzruna konferencē "Ceturtā maija deklarācija. Latvija ceļā uz neatkarīgu, demokrātisku valsti" Rīgas Dailes teātrī 2000.gada 3.maijā

Pārejas posmā no 1990. gada 4. maija līdz 1991. gada augustam, tas ir pučam Maskavā, pret Latvijas neatkarību iestājās vispirms jau PSRS vadība. Argumenti bija galvenokārt divi. Pirmais — Latvijā ir jāatjauno PSRS konstitucionālā kārtība, un jebkuras sarunas ar AP ir iespējamas tikai uz PSRS Konstitūcijas bāzes. Otrais — no Latvijas pienākot salīdzinoši daudz darbaļaužu sūdzību. Tādas, kā zināms, inspirēja promaskaviskā Latvijas kompartija.

Promaskaviskajai Latvijas kompartijai nebija plaša atbalsta tautā. Toties uz šo organizāciju kā uz atbalsta punktu orientējās Interfronte, Baltijas kara apgabala štābs, armijas veterānu organizācija. Lai koordinētu visu spēku rīcību, kuri iestājās par PSRS saglabāšanu, tika izveidota Vislatvijas glābšanas komiteja.

Visu šo Latvijas neatkarības pretinieku galvenais mērķis bija ieviest PSRS prezidenta pārvaldi Latvijā, pārtraukt Augstākās padomes darbu, proti, Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Bija brīdis, kad Vislatvijas glābšanas komiteja ne tikai centās pārņemt varu savās rokās, bet paziņoja, ka tas jau tā ir noticis. Shēma bija vienkārša — stadionā notiek Interfrontes mītiņš, kurš pieprasa Vislatvijas glābšanas komitejai atjaunot padomju varu un ņemt savās rokās, savukārt komiteja paziņo, ka izpilda darbaļaužu prasības. Kā šīs shēmas turpinājums sekoja Maskavas televīzijas paziņojums, ka Vislatvijas glābšanas komiteja ir pārņēmusi varu Latvijā.

Rīgā toreiz bija daudzu pasaules valstu masu mediju žurnālisti, kuriem nekavējoties izskaidrojām patieso situāciju. Tomēr Maskavas reakcija, ieviešot prezidenta pārvaldi, nesekoja.

Toreiz Maskavā notiekošo, protams, ļoti subjektīvi, varētu raksturot atmosfēra kādā PSKP plēnumā Kremlī. Pārstāvju sastāvs šajā sanāksmē bija klasisks — pārsvarā augstākās amatpersonas no republikām un apgabaliem un armijas ģeneralitāte. Arvien uzstājīgāk skanēja saukļi pēc kārtības valstī, jo: "za ģeržavu obidno" — par valsti esot kauns. Bija sajūta, ka tūlīt pieņems rezolūcijas par kārtību armijas ģenerāļu izpratnē un tādējādi pārvilks svītru demokrātiskajiem procesiem. Pašā kritiskākajā brīdī vārdu ņēma Mihails Gorbačovs. Viņa taktika izpaudās divējādi. Vispirms viņš pilnīgi piekrita, ka ir nepieciešama kārtība, un solīja, ka politbirojs un republiku centrālkomitejas darīs visu, lai to ieviestu. Gorbačovs tālab aicināja ikvienu partijas biedru un visus kopā uzņemties atbildību, bet vienlaikus, un tā jau bija otra viņa taktikas daļa, uzsvēra, ka partijas ģenerālā līnija paliek nemainīga — pārbūve un demokrātija. Toreiz vārdi ģenerālā līnija un partijas ģenerālsekretārs armijas ģenerāļiem bija kaut kas līdzīgs pavēlei vai kaut kam pat vēl iedarbīgākam. Gorbačovs tādējādi laipoja un izlaipoja. Komunistiskā impērija pasaulē sāka savas nevardarbīgās sabrukšanas procesu un izzuda. Par to Rietumu demokrātijas Gorbačovu dievina vēl šodien, jo iedarbināt represīvo aparātu tā sauktās kārtības ieviešanai toreiz taču nebija nekādu problēmu.

Tomēr, kas tad atturēja PSRS prezidentu ieviest Latvijā prezidenta pārvaldi un pārtraukt neatkarīgas valsts izveidi? Vispirms, es domāju, tas bija Latvijas tautas noskaņojums. Ne mazāk svarīgs bija Latvijas Tautas frontes spēks un tās spēja vadīt masu protestus. Būtisku lomu spēlēja arī Krievijas demokrātiskie spēki, proti viņu asā reakcija uz asiņainajiem notikumiem Tbilisi, Viļņā, Rīgā un citur. PSRS Augstākās padomes deputāti aizvien uzstājīgāk prasīja paskaidrojumus par prezidenta personīgo nostāju ikvienā konfliktā. Bet varbūt Gorbačovu atturēja vienkārši pārpratums vai nejaušība? Arī tas ir iespējams.

Arī Boriss Jeļcins, toreizējais Krievijas Federācijas Augstākās padomes priekšsēdētājs, asi iestājās pret vardarbību Baltijas valstīs, jo, viņaprāt, tā jau būtu otrreizēja PSRS okupācija Baltijā. Protams, viņam bija arī citi mērķi, bet tā jau ir atsevišķa saruna.

Kādu taktiku vai rīcību varējām likt pretī? Vispirms jau diplomātiju. Mēs ar Godmaņa kungu bijām spiesti ne vienu reizi vien doties uz Maskavu diskutēt, izskaidrot, pieprasīt. Kritiku nācās uzklausīt arīdzan mūsu Augstākajā padomē, proti, mēs Maskavā neesot bijuši pietiekami stingri.

Bija arī brīdis, kas likās pavisam draudīgs, jo Maskavā sāka runāt Vislatvijas glābšanas komitejas valodā un lietot attiecīgus argumentus. Nekavējoties devos pie Gorbačova, kur sastapu arī toreizējo kompartijas pirmo sekretāru Alfrēdu Rubiku. Uzklausījis visus pārmetumus, atbildēju, ka visi mūsu Augstākās padomes lēmumi ir pieņemti demokrātiski un, ja kāds vēlas tos mainīt, tad tas ir izdarāms tikai demokrātiskā ceļā. Bez tam lūdzu Gorbačovam izdot dekrētu, kas aizliedz PSRS armijai iejaukties Latvijas politiskajos procesos, ja reiz partija iestājas par demokratizāciju.

Vai tā bija sakritība vai diskusijas rezultāts, bet jau tās pašas dienas vakarā centrālās televīzijas programma "Vremja" ("Laiks") izsludināja PSRS prezidenta dekrētu, kas aizliedza armijai iejaukties politiskajos procesos un lietot ieročus.

Tomēr augusta puča laikā tas netraucēja PSRS militāristiem, palaižot pa priekšu OMON kaujiniekus, ieņemt radio ēku un televīziju un veikt arī citus vardarbīgus aktus.

Īpaši būtu analizējamas attiecības ar Baltijas kara apgabala virspavēlniecību. Lai arī nelabprāt, tā tomēr uzturēja dialogu, kas ļāva nepieciešamības gadījuma saņemt vai vismaz pieprasīt kaut kādu informāciju. Nevarētu teikt, ka šī dialoga rezultātā Augstākā padome un valdība tika respektēta, bet arī atklāta naidīguma ikdienā nebija. Izņēmums bija puča laikā. Kad radio ēterā nolasīju Augstākās padomes prezidija paziņojumu ar aicinājumu nepakļauties pučistiem, Baltijas kara apgabala pavēlnieks piedraudēja pēc vēl viena līdzīga paziņojuma mani un AP prezidija locekļus arestēt un jebkuru demonstrāciju sašķaidīt ar tankiem. Tanī brīdi, kā zināt, milzīga tanku kolonna jau devās uz Kremli Maskavā.

Pēc puča izgāšanās lūdzām Jeļcinam norīkot citu Baltijas kara apgabala pavēlnieku, tas arī tika izdarīts. Savukārt pret iepriekšējo Latvijas prokuratūra ierosināja krimināllietu par draudiem valsts amatpersonām.

Dažādu šim brīdim interesantu notikumu, kas norisinājās laikā, kuru šodien pieminam, ir bijis daudz. Tos visus īstenībā pašlaik negribas tikai atcerēties un tikai stāstīt. Iespējams, tādēļ, ka pagājis vēl pārāk mazs laika posms, lai tas vēstures lappusēs jau šodien varētu iegulties ar daudzmaz objektīvu vērtējumu. Bet lielākoties tādēļ, ka šodienas darbi patlaban ir daudz aktuālāki. Kā noprotat — jāveido atkal kārtējā valdība. Tomēr tas arī liecina, ka demokrātija Latvijā turpina dzīvot un attīstīties.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!