Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš:

Lai novads zeltu par labu Latvijai

Runa 2. Sēlijas kongresā Neretā 2001. gada 20. oktobrī

Es gribētu izteikt dažus priekšlikumus, kurus derētu pārdomāt un izvirzīt Sēlijas asociācijas tālākai darbībai. Vēl es gribētu izmantot šo gadījumu, kamēr uzmanība nav atslābusi, lai sveiktu cilvēkus, kuriem Sēlijas asociācija ir piešķīrusi goda biedra nosaukumus. Un es gribētu teikt arī dažas vispārējas lietas par Sēliju.

Šodien pār Sēliju spīd saule un vēl nav salnas. Bija rīta migla, kas tagad ir paklīdusi, un, es domāju, ka šajā zālē, ja tā pavērtu sienas, kopā ar mums būtu Jānis Jaunsudrabiņš, būtu Skruzīšu Mikus, kopā ar mums būtu Jānis Veselis. Kopā ar mums būtu visi cilvēki, kas ir veltījuši savu mūžu Sēlijas vēsturei un Sēlijas novada atzelšanai.

Es piekrītu, ka arī Rainis būtu kopā ar mums. Jo Rainis jau bija ļoti emocionāls. Vai uzskatīt viņu par sēli? Te es gribētu Sigizmundam Timšānam mazliet oponēt. Raiņa dzimtas saknes ir Stelpē. Tadenava, Kaldabruņa un citas vietas bija tās, kur Raiņa tēvs bija muižas rentnieks. Vai to var uzskatīt par etnisko piederību? Izcelsmes ziņā Rainis ir no somugriem, no krieviņiem, no votiem, kurus 1410. gadā pārcēla sirojuma laikā celt Bauskas pili. Tur šī nelielā tautas grupa arī palika. Zinātnieku pētījumi rāda, ka Rainis ir somugru cilmes, tomēr viņš ir iesakņojies arī šeit, un viņu zināmā mērā varētu uzskatīt arī par sēli. Katrā ziņā Rainis bija tik emocionāls cilvēks, ka viņš visur jutās labi, un, es domāju, ka arī te viņš justos labi.

Pēdējā laikā par sēļiem ir bijis daudz diskusiju. Ļoti žēl, ka šajā konferencē nepiedalās lietuviešu arheologi, antropologi un valodnieki, jo pagājušajā, pirmajā, Sēlijas kongresā bija pārstāvēti daži lietuviešu zinātnieki, kas vispār noliedza sēļu eksistenci. Sēlija esot aukštaišu daļa, ko esot anektējis Livonijas ordenis vai arī ko Mindaugs esot pārdevis — tā esot lietuvju daļa. “Zinātņu Akadēmijas Vēstu” jaunākajā numurā ir publicēta Sēlijas karte, kur novada robežas ir iezīmētas līdz pat Rīgai, Baldoni ieskaitot. Sēlijas un Zemgales robežas ir diezgan nosacītas. Vai Stelpi var pieskaitīt Sēlijai? Varbūt Sēlija beidzas ar Valli, ar Valles mežiem? Bet varbūt tā iesniedzas arī tālu pāri Daugavai, Daugavas labajā krastā — arī ap Aivieksti dominē sēliskās izloksnes. Katrā ziņā tas ir jautājums, kas mums vēl ir jāizvērtē zinātniskās diskusijās. Par to droši vien vēl strīdēsies trešajā Sēlijas kongresā, jo ir iecerēts, ka trešais Sēlijas kongress varētu notikt 2003. gadā reizē Viesītē un Rokišķos, braucot cauri Neretai. Tātad arī Nereta varētu tikt iekļauta šajā maršrutā. Tur tad mēs visi izstrīdētos arī par Sēlijas robežām.

Domāju, mēs visi esam vienisprātis, ka sēļiem ir noteikta mentalitāte, noteikts dabas raksturojums. Šeit ir tāda piemīlīga, jauka, neuzkrītoša, bet ļoti skaista un ļoti saturīga daba. Un, ziniet, man ļoti iekrita prātā aizvakar Romas katoļu bīskapa Antona Justa vārdi, kad viņš sacīja, ar ko raksturīga ir Sēlija. Viņš teica, ka šis novads ir raksturīgs ar tīru dvēseli, ka šis novads ir vēl samērā nesamaitāts. Tad mums bija arī diskusija. Šeit bija daļēji bīskapa zemes un daļēji Ordeņa zemes. Te vairāk gan bija bīskapa zemes, un par tām bija strīdi ar Ordeni. Un tad mēs ar Antonu Justu izrunājām, ka būtībā bīskaps, kas šeit valdīja, bija kaut kas līdzīgs Eiropas Savienībai, bet Ordeņa brāļi bija kaut kas līdzīgs NATO, jo tie nāca te ar ieročiem. Bet otra puse vairāk nāca iekšā ar gara ieročiem. Man šķiet, šī analoģija ir ļoti laba un arī diezgan laikmetīga.

Tas bija no vienas puses. No otras puses, Sēlijas nākotne, manuprāt, ir ļoti apdraudēta. To apdraud daudzas lietas — administratīvi teritoriālā reforma un nākotnes redzējuma neskaidrība. Es aizvakar runāju Ilūkstē. Ilūkste ar savu tuvējo novadu ietilpst Daugavpils rajonā. Bet tur mīt pieci procenti no rajona iedzīvotājiem, un būtībā Daugavpilī lielākas intereses par Daugavas kreiso krastu nav. Arī Aizkraukles rajona spēcīgākā daļa ir Daugavas labajā krastā. Un, ja vispār paskatāmies uz Daugavu, tad visas lielās pilsētas līdz Vitebskai atrodas Daugavas labajā krastā. Vienīgais izņēmums ir Jēkabpils. Kreisais krasts ir mazliet tāds kā nonīcis, un man šķiet, ka Sēlijas kongresa noslēguma dokumentā mums būtu jāieraksta viens no pamatpunktiem, ka, veidojot jaunos 102 Latvijas novadus, būtu jāapsver arī pārdomātu novadu izveide Daugavas kreisajā krastā. Ilūkstē pie manis pienāca kāds cilvēks un teica: “Jādala Daugavas labais krasts no kreisā krasta. Mēs nekādi negribam būt klāt pie Latgales. Latgale jau pati ir nabadzīga. Mēs būsim vēl nabadzīgāki. Būtu jāšķir pat Krustpils no Jēkabpils un jāsadala divās pilsētās, ir jāatdala Grīva no Daugavpils.”

Visu atdalīt mēs nevaram. Un arī Aizkraukles rajonu, ja tāds paliks, sadalīt nevaram, jo tad tiktu atdalīti nabagie no bagātajiem. Tas arī nebūtu īsti labi. Tomēr ir jāizdomā, kā savienot turību ar novadu savdabību, kā veidot tādus novadus kā Neretas novads, Viesītes novads, Aknīstes novads, Ilūkstes novads. Es domāju, ka tas būtu viens no vissvarīgākajiem jautājumiem, par ko būtu jādomā šodien, šajā Sēlijas kongresā.

Cits uzdevums, kas ir ļoti nozīmīgs zinātniskajā ziņā, ir Sēlijas jēdziena zinātniskā apzināšana. Un Sēlijas jēdzienu mēs nevaram zinātniski apzināt, nesadarbojoties ar Lietuvas speciālistiem, Baltkrievijas un Polijas speciālistiem, jo šajā novadā bija arī ļoti daudz poļu muižniecības. Tas nozīmē, ka mums Sēlijas jēdziens ir mazliet jāpaplašina un jāinternacionalizē.

Šodien mēs pulcējamies Neretā, aizvakar mēs pulcējāmies Ilūkstē, pa starpu bija Aknīste, bija Eglaine, bija Viesīte. Un raksturīgi ir tas, ka Neretā vairāk runā par Neretu, ka Ilūkstē vairāk runā par Ilūksti, bet pietrūkst sarunas par Sēlijas kopības jēdzienu, ko mēs cenšamies veidot. Kopība zināmā mērā veidojas uz tradīciju bāzes. Jo atsevišķi par Aknīsti, Neretu tik daudz nerunās. Ja mēs šo reģionu kopā, ietverot tur arī Jaunjelgavu un Jēkabpili, arī Ilūksti, apvienosim, tad šis jēdziens Latvijā skanēs vairāk un veidosies tas, ko mēs varētu saukt par reģionālo identitāti. Zinātniekiem par to būtu jādomā un jāpasaka, vai tā ir pamatota lieta.

Domāju, ka mums šajā kongresa rezolūcijā obligāti jāieraksta prasība Izglītības un zinātnes ministrijai mācīt kārtīgu Latvijas vēsturi, audzinot Latvijas bērnus patriotisku tradīciju garā un ietverot vietējos elementus. Mēs nevaram izšķīst un mācīt tikai kādu Eiropas vēsturi ar tās piedēklīti Latviju. Eiropas vēsture ir jāzina, mums ir jāzina arī Āzijas vēsture, un pašreiz ir pat tāds jēdziens kā Aziopija, nevis Eirāzija — ka Eiropa vairāk nāk klāt pie Āzijas, ka Āzija ir svarīgāka par Eiropu. Varbūt mēs visi drīz runāsim ķīniski un arābiski — tas ir cits jautājums. Bet, kamēr mēs vēl nerunājam šajās valodās, mums Latvijas vēsture ir jāzina un jāiemācās līdz tam laikam, kamēr mēs iestāsimies Eiropas Savienībā.

Ko mums visiem spēkiem ir jāatbalsta? Jāatzīst, ka trūcīgajos, depresīvajos rajonos ir liels lepnums un liela māksla. Un Ilūkstē, Eglainē, Neretā, Aknīstē, Viesītē mēs redzam lielas tautas mākslas un mūzikas tradīcijas. Tas, ko mēs šodien redzējām, tie cimdi, tie raksti, tas, kas nāca no Mēmeles pansionāta cilvēkiem, — tas ir aizkustinoši, un tas ir ļoti vērtīgi. To mēs nedrīkstam pazaudēt.

Sigizmunds Timšāns jau to teica, un es gribu izteikt viņam visdziļāko pateicību, ka šis kongress ir jauniešu kongress. Vakar bija jauniešu diena, mēs dzirdam jaunās balsis korī, mēs redzam, kā jaunie cilvēki taisa šīs izstādes. Un mēs zinām arī socioloģiskās aptaujas, ka 91% jauno grib iet prom no Ilūkstes, negrib tur palikt. Tikai deviņi procenti grib palikt. Bet lai šiem aizgājējiem paliek saistība ar dzimto pusi. Mans dēls sen dzīvo Japānā, bet viņš grib atgriezties Latvijā. Lai tie cilvēki, kas aizklīst prom no Latvijas, lai viņi jūt to brīdi, kad viņiem jāatgriežas, kad viņi būs vajadzīgi Latvijai. Jo Latvija jau vienmēr nebūs tāda, kāda tā ir pašlaik. Latvija arī ir ar lielu potenciālu enerģiju. Tas varētu būt pasaulē sprāgstošs rajons, kas dos ļoti lielas vērtības, bet tikai tad, ja te būs cilvēki, ja te būs bērni, ja tas viss nebūs aizaudzis ar vienu vienīgu mežu. Kādreiz līda līdumus, tagad mēs šos līdumus aizaudzējam. Bet kādreiz mēs atkal līdīsim līdumus, kādreiz mēs atkal taisīsim jaunus, modernas tehnoloģijas centrus, tas viss mums ir ārkārtīgi vajadzīgs. Tāpēc Jāņa Jaunsudrabiņa vārdi par to, ka, zaudējot Latviju, mēs zudīsim paši, ir pravietiski vārdi, kas vienmēr mums ir jāņem līdzi pūrā.

Vēl kāds punkts. Vietējo lielo cilvēku godināšana. Velta Toma ir iedibinājusi Skruzīšu Mikus balvu pedagoģijā. Veltas Tomas mūža pēdējie gadi bija ārkārtīgi bēdīgi, viņa nespēja vairs subsidēt šo naudu. Varbūt Nereta varētu samesties kopā ar citiem novadiem un nodibināt Skruzīšu Mikus balvu. Man jau šodien nosauca skolotāju, kas būtu pelnījis šo balvu. Varbūt arī kāds cits. Iespējams, ka šī balva varētu arī nebūt tik liela naudas izteiksmē, bet ar medaļu, ar kādu pamudinājumu šī apbalvotā morālai pacelšanai. Ar to, ka zinām: ir vērtīgi cilvēki. Tas pats Skruzīšu Mikus. Daži jau var teikt arī tā: nu kas tad viņš bija? Augstskolu nebeidzis students, paklīdis ķīmiķis, kam ķīmija beigu beigās neinteresēja. Bet viņš bija Latvijas etnogrāfijas pamatlicējs, kas izveidoja pirmo mūsu etnogrāfisko izstādi 1896. gadā. Viņš bija viens no “Selonijas” dibinātājiem. Viņš bija cilvēks ar ārkārtīgi plašu dzimtenes mīlestību. Un viņš bija cilvēks, kas 44 gados paveica vairāk nekā daudzi no mums paveic stipri garākos mūža gados. Šādi cilvēki mums ir jāgodina. Mēs esam runājuši ar Jāni Dimitrijevu, ka Viesītē vai novadam vajadzētu iedibināt arī Stendera balvu par zinātnes popularizēšanu. “Augstās gudrības grāmata” ir tapusi taču nevis Rīgā vai Jelgavā, bet ir tapusi Sunākstē, Vārnavā — pavisam nomaļā vietā. Pirmā latviešu gramatika ir tapusi tepat netālu. Kristofors Fīrekers tepat ir radījis pirmo labāko latviešu mākslas dzeju, garīgo dzeju. Katrs no šiem novadiem ir ļoti slavens. Un Neretas Ķesterskola 2007. gadā atzīmēs 400 gadu jubileju. Arī par šīs skolas tradīcijām mums ir jārunā. Tā ka, man liekas, šie cilvēki mums būtu jāgodina.

Es nejauši atradu Rīgas Sēļu kluba 1989. gada statūtus, kur tā vai citādi ir ierakstīti visi šie punkti, par kuriem es šodien te runāju. Man ir ārkārtīgi liels prieks, ka ir izdevies šūdināt šo karogu: karmīnsarkans — Latvijas krāsa, balts — daiļuma krāsa, zaļais it kā nāk no Lietuvas, bet mēs tam devām citu toni — pelēkzaļš. Šo karogu ir apstiprinājusi Latvijas Republikas Heraldikas komisija 2000. gadā. Tas ir Sēlijas karogs. Tagad mēs runājam, ka vajadzētu uzšūt arī Latgales karogu, Zemgales karogu, dibināt Zemgales asociāciju. Sēlija te varētu rādīt ceļu. Domāju, ka tomēr ir paveikts daudz un mums nav jākaunas no sava novada, mums ir jālepojas par cilvēkiem, kādi te ir dzīvojuši.

Mūsu novadniecei Ārijai Elksnei bija dzejolis par sievieti, kas saņēma ziedus pēc nāves. Uz viņas atdusas vietas nāk likt ziedus, kas viņai bija pietrūkuši, dzīvai esot. Mēs šodien gribētu pagodināt dažus cilvēkus un pasniegt ziedus un Sēlijas asociācijas goda biedru diplomus. Šogad šādu diplomu jau mēs pasniedzām Valdemāram Ancītim, novada izcilākajam zinātājam, “Sēlijas grāmatas” autoram. Un nupat kongresa priekšvakarā Sēlijas asociācija piešķīra trīs diplomus trim izciliem sēļiem. Tas gan nenozīmē, ka šo sēļu nevarētu būt krietni vairāk.

Par Sēlijas tradīciju izkopšanu vīnkopībā Sēlijas asociācijas goda biedra nosaukums ir piešķirts Ēvaldam Pūpolam.

Kas ir Ēvalds Pūpols? Sēlijas novads ir devis Paulu Sukatnieku. Aizvakar mēs godinājām Paulu Sukatnieku kā izcilu vīnogu selekcionāru. Ēvalds Pūpols ir viņa darba turpinātājs Sēlijas novadā un ir izveidojis Vārnavā Latvijā lielāko vīna kalnu. Tur aug astoņdesmit vīnogu šķirnes. Dažas no tām viņš ir selekcionējis. Viņš turpina audzēt arī Paula Sukatnieka šķirnes, turpina paplašināt dārzu un iekopt to. Pie viņa brauc cilvēki no visas Latvijas, brauc pēc šiem stādiem arī no Norvēģijas. Viņš ir mazrunīgs, pat ļoti mazrunīgs cilvēks, bet, kad pie viņa aizbrauc, viņš vienmēr strādā. Strādā vīna dārzā, Sēlijas vīna dārzā.

Par Sēlijas kultūrvēsturisko izpēti Sēlijas asociācijas goda biedra nosaukums ir piešķirts Guntaram Saivam.

Ir iznācis tā, ka daudzus sēļus kara vētras ir aiznesušas tālumā, un īpaši daudz sēļu dzīvo Austrālijā, ļoti tālā kontinentā. Ir tāda korporācija “Selonija”, patiesībā vecākā latviešu korporācija, kas dibināta Latvijā, Rīgā. “Selonijas” globālais centrs ilgu laiku atradās un arī tagad atrodas Austrālijā. Bet “Selonija” savulaik paņēma vienas vismazāk pazīstamās latviešu cilts vārdu. Acīmredzot tas notika Puriņu Klāva ietekmē un vēlāk Skruzīšu Mikus ietekmē, godinot “Selonijas”, Sēlijas vārdu. Guntars Saiva ir viens no tiem cilvēkiem, kas radīja saikni starp korporāciju, kas nes Sēlijas vārdu, un starp reālo Sēliju. Viņš sāka popularizēt Sēliju Austrālijā, sāka popularizēt Sēliju šīs korporācijas vidū, uzaicināja ciemos Sigizmundu Timšānu ar lekciju ciklu par Sēliju. Tagad Sēlijas vārds skan arī Austrālijā. Tas darbs, ko veic Guntars Saiva, arī materiāli balstīdams asociāciju, arī viņa kultūrvēsturiskais darbs ir ļoti augstu vērtējams.

Par Sēlijas kultūrvēstures izpēti un devumu rakstniecībā Sēlijas asociācijas goda biedra nosaukums ir piešķirts Lūcijai Ķuzānei.

Lūcijas Ķuzānes vārds jau neprasa nekādus papildu komentārus. Viņa ir no šīs puses. Bet mums visiem ir jāatceras un jāzina, ka Lūcija Ķuzāne bija pirmā, kas pacēla balsi par Sēliju jau padomju gados, rakstīja grāmatu par to. Un ir jāatceras, ka viņa bija pirmā, kas radīja skaistus daiļdarbus par novadniekiem — par Jāni Jaunsudrabiņu, Jūliju Dievkociņu un nupat par Jāni Veseli. Viņa ar savu talanta spēku ir pratusi attēlot šo īpatnējo cilvēku. Un visbeidzot es gribētu Lūcijai Ķuzānei pateikties, ka ar viņas gādību tiek īstenots projekts “Mutvārdu vēsture Sēlijā”. Tas ir ļoti vērtīgs projekts. Paldies par to visu, un es ceru, ka šie nebūs pēdējie Sēlijas asociācijas goda biedri.

Zinātņu akadēmijas un Sēlijas asociācijas vārdā gribu novēlēt, lai šī diena būtu skaista, lai turpmākais darbs būtu ražens, lai sēļi vienotos par labu Latvijai un veidotu šo novadu skaistu, krāšņu, pārticīgu un bagātu. Un skaidru, kā to teica mūsu bīskaps.

(Pēc ieraksta “LV” diktofonā)

Grafiķes Zelmas Tālbergas oriģināllitogrāfiju “Ilūkste” Jānis Stradiņš dāvināja Ilūkstes pilsētai. Šis mākslas darbs rāda, kāda izskatījās Ilūkste pēc Pirmā pasaules kara