Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Ministru kabinets
Oficiālajā izdevumā publicē:
  • Ministru kabineta noteikumus, instrukcijas un ieteikumus. Tie stājas spēkā nākamajā dienā pēc izsludināšanas, ja tiesību aktā nav noteikts cits spēkā stāšanās termiņš;
  • Ministru kabineta rīkojumus. Tie stājas spēkā parakstīšanas brīdī;
  • Ministru kabineta sēdes protokollēmumus. Tie stājas spēkā pieņemšanas brīdī.

Ministru kabineta izdotos tiesību aktus publicēšanai nosūta Valsts kanceleja. Tie publicējami parasti divu darbdienu laikā pēc dokumenta saņemšanas.

TIESĪBU AKTI, KAS PAREDZ OFICIĀLO PUBLIKĀCIJU PERSONAS DATU APSTRĀDE

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ministru kabineta 2001. gada 17. jūlija protokola izraksts Nr. 34 "Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija Turpinājums". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 10.10.2001., Nr. 144 https://www.vestnesis.lv/ta/id/54563

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru kabineta 9. oktobra sēdē

Vēl šajā numurā

10.10.2001., Nr. 144

PAR DOKUMENTU

Izdevējs: Ministru kabinets

Veids: protokola izraksts

Numurs: 34

Pieņemts: 17.07.2001.

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija

Turpinājums. Sākums — "LV" 05.10.2001., Nr.142

3. Latvija pasaules ekonomiskajā sistēmā

3.2. Iekšējie faktori

Esošās reģionālās disproporcijas negatīvi ietekmē attīstības tempus. Latvijā nav teritoriju, kurās vispār nav attīstības iespēju, taču ir liela dažādība šodienas situācijā. Eksistē reģionu sociālekonomiskās atšķirības — dabas un kultūrvides nianses, atšķirības tradīcijās un ekonomiskajā aktivitātē, ienākumu dažādība. Reģionu attīstība ir nelīdzsvarota, netiek izmantotas vietējās priekšrocības. Latvija jau ir kļuvusi par izteikti monocentrisku valsti.

Sadrumstalotā Latvijas administratīvi teritoriālā sistēma kavē reģionu attīstības koncepciju un programmu izstrādi. Tiek traucēta valsts un pašvaldību resursu racionāla izmantošana reģionu vajadzībām, vietējās fiziskās (ceļi, elektroapgāde, gāzes vadi, telekomunikācijas, ūdensapgāde, kanalizācija, sadzīves atkritumu apsaimniekošana) un sociālās (izglītības, kultūras un medicīnas iestādes) infrastruktūras pilnveidošanai.

Nepietiekami attīstīta valsts un reģionālā infrastruktūra bremzē vienmērīgu saimniecības attīstību Latvijas teritorijā. Valstī izveidotā infrastruktūra nodrošina satiksmi starp Latvijas reģioniem un Rīgu, kā arī starp citām lielākajām pilsētām. Tajā pašā laikā infrastruktūra, it īpaši vietējas nozīmes, arī starpreģionālie ceļi, ir vāji attīstīti. Tas kavē vietējo preču un pakalpojumu tirgus attīstību, reģionālas nozīmes uzņēmējdarbības aktivizēšanos lauku rajonos. Turklāt Latvijas teritorijas konfigurācija, ceļu un apdzīvoto vietu tīkls nosaka, ka ievērojamā teritorijas daļā veidojas nomales efekts. Zemās ekonomiskās aktivitātes vairākos reģionos, iedzīvotāju mazais blīvums liedz pašvaldībām patstāvīgi risināt šo problēmu.

Lēnie zemes reformas tempi bremzē zemes un nekustamā īpašuma tirgus attīstību virknē reģionu. Tādēļ ir ierobežotas iespējas izmantot zemi un nereti arī citu ar to saistīto nekustamo īpašumu kā nodrošinājumu investīciju un ilgtermiņa kredītu piesaistīšanai uzņēmējdarbības attīstībai, it sevišķi lauku reģionos, tai skaitā lielāku, ekonomiski efektīvāku zemnieku saimniecību veidošanai.

Kvalificētu speciālistu trūkums reģionos gandrīz visās tautsaimniecības nozarēs un visos kvalifikāciju līmeņos bremzē darba ražīguma un uzņēmējdarbības efektivitātes palielināšanos, jaunu tehnoloģiju ieviešanu, uzņēmumu vadības un tirgus iemaņu apgūšanu. Pat uzņēmumos, kur ieviestas mūsdienu tehnoloģijas, ne vienmēr tiek nodrošināta pienācīga to atdeve.

 

4. Ekonomiskās attīstības faktori

Lai izstrādātu iespējamo Latvijas nākotnes vīziju, attīstības scenāriju un stratēģijas variantus, norādīto ārējo un iekšējo faktoru sistematizēšanai tiek lietota priekšrocību, trūkumu, iespēju un risku (SWOT) analīzes metodika.

4.1. Priekšrocības

— Reāli funkcionējoša liberāla un atvērta tirgus ekonomika valstī.

— Valsts atrašanās politiski un ekonomiski aktīvā reģionā, ko veido viens no lielākajiem globālajiem rūpniecības un tirdzniecības centriem — Rietumeiropa, līdz ar tai blakus esošajiem Skandināvijas, Austrumeiropas un Baltijas reģioniem; daudzi valsts iedzīvotāji uztur aktīvas saites ar cilvēkiem citās valstīs; Rīga ir spējīga pildīt Baltijas jūras reģiona ekonomikas un kultūras metropoles lomu.

— Attīstīta, stabila banku sistēma, kas integrēta Eiropas banku sistēmā un ir spējīga nodrošināt Latvijas mērogiem praktiski neierobežotu finansu resursu piesaisti.

— Virzība uz kopīgu triju Baltijas valstu ekonomisku un politisku integrāciju ES.

— Relatīvi kvalitatīva, ekoloģiski tīra, nepārblīvēta dzīves telpa7 ar mērenu klimatu; galvenie dabiskie resursi — meži, slēgtās ģeoloģiskās struktūras, kas ir piemērotas gāzes krātuvju ierīkošanai, hidroresursi, neaizsalstošas ostas.

— Sabiedrībai kopumā un īpaši jaunatnei ir noturīga interese iegūt augstāko izglītību.

— Augsti kvalificēti speciālisti — zinātnieki, inženieri, tehniķi, strādnieki, menedžeri atsevišķās zināšanu ietilpīgās un augsto tehnoloģiju nozarēs — programminženierijā, aparātbūvniecībā, farmakoloģijā, biotehnoloģijā; labas potences informācijas sabiedrības attīstībai.

— Bagāti kultūras un kultūrvēsturiskā mantojuma resursi (arhitektūras un mākslas mantojums, mūzikas un deju festivāli, gadatirgi, tradīcijas).

4.2. Trūkumi

— Neliels ekonomiskais potenciāls — nacionālā kopprodukta masa (apm. 0,1% no ES); ierobežots iekšējā preču un pakalpojumu tirgus apjoms, kas pamatā nevar nodrošināt rentablu ekonomisko darbību saražotās produkcijas eksporta.

— Ekonomika atkarīga no lētu preču noietu tirgiem (ar dabas resursu pārstrādi un lēta, zemas kvalifikācijas darba spēka izmantošanu saistīto nozaru augstais īpatsvars tautsaimniecībā).

— Nepietiekami ekonomikas attīstības tempi; iedzīvotāju uzkrājumu un ar to saistīto investīciju trūkums visās tautsaimniecības nozarēs sakarā ar izveidojušos zemu ienākumu līdzsvaru; mazs iekšējais riska kapitāls, kas ierobežo arī lielāku ārvalstu investīciju ieplūdi; vāji attīstīts vērtspapīru tirgus; valsts fiskālā politika, tai skaitā nodokļu sistēma un valsts budžets, un pat liela valsts ārējā parāda daļa vairāk orientēti uz patēriņa apmierināšanu, nevis uz attīstības veicināšanu.

— Nepietiekami konkurētspējīga uzņēmējdarbības institucionālā vide, vāja valsts un privātā sektora sadarbība, vāja pašvaldību finansiālā bāze, nepietiekošs valsts atbalsts uzņēmējdarbībai, nepilnības uzņēmējdarbības likumdošanā un regulēšanā, augsts kopējais nodokļu slogs uzņēmējiem, nepilnības nodokļu administrēšanā.

— Sadrumstalota administratīvi teritoriālā struktūra, vāja pašvaldību kapacitāte, izteikti nevienmērīgs iekšējo valsts reģionu attīstības līmenis, zema ražošanas aktivitāte laukos.

— Īslaicīga demokrātijas pieredze, nepietiekama valsts varas kvalitāte, nevajadzīgi birokrātiskie šķēršļi, relatīvi augsts korumpētības un ēnu ekonomikas līmenis; nozīmīga sabiedrības daļa nespēj pielāgoties postsociālisma apstākļiem, tā ir sociāli, ekonomiski un politiski neviendabīga.

— Sabiedrības novecošanās, demogrāfiskās problēmas pēc 2010.g. saistībā ar 20.gs. 90. gadu zemo dzimstības līmeni.

— Derīgo izrakteņu un pietiekamu enerģijas resursu trūkums valstī — enerģētiskie resursi ir tikai koksne, kūdra un hidroresursi8.

— Tehniskie un tehnoloģiskie resursi galvenokārt ir nolietoti, novecojuši un nepiemēroti augsto tehnoloģiju nozaru attīstībai; aizkavēta infrastruktūras attīstība (zems uzkrātā kapitāla līmenis infrastruktūrā, Latvijas ceļu sliktais stāvoklis, augsti elektro-, siltumenerģijas un telekomunikāciju tarifi) rada papildu slogu investīcijām.

— Izglītības sistēma kopumā nav racionāla, mērķtiecīga, tehnoloģiski nodrošināta un virzīta uz indivīdu; nelīdzsvarota, ar demogrāfiskās attīstības tendencēm un prognozēm nesaistīta izglītības iestāžu tīkla attīstība un izglītības finansēšanas politika; nepietiekama augstākās izglītības kapacitāte; ilgs vidējais studiju laiks un zems īsa laika studiju programmās studējošo skaits; augstākās izglītības kvalitāte kopumā neatbilst valsts vajadzībām un Eiropas kopējā darbaspēka tirgus prasībām; ir pārāk maz (ES un pasaules mērogos) augsti kvalificētu, šodienas prasībām atbilstošu speciālistu.

— Latvijas zinātnes nepietiekama spēja radīt inovatīvus produktus globālam tirgum ekonomiski nozīmīgā kvalitātē un kvantitātē, pārrāvums augstākās kvalifikācijas akadēmiskā personāla (īpaši profesūras) sagatavošanā, zems pedagoga statuss sabiedrībā, vāja zinātnes saistība ar augstāko izglītību.

4.3. Iespējas

— Integrācija Rietumu pasaulē un sabiedrībā, līdzdalība ES kā garants valsts drošībai, ekonomiskajai stabilitātei un attīstībai, turpinot pildīt tilta funkcijas starp ES no vienas puses un Krieviju un NVS no otras puses; pieaugot ekonomiskajai aktivitātei Baltijas jūras reģionā, Latvija var ieņemt stratēģiski daudz nozīmīgāku pozīciju.

— Tautsaimniecības attīstības orientācija uz zināšanām bāzētas produkcijas ražošanu (informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, biotehnoloģija, farmakoloģija, ekoloģiski tīra pārtika, dziļā koksnes pārstrāde) un pakalpojumiem ar lielu pievienoto vērtību (tranzīts, tūrisms, finansu pakalpojumi, biznesa vadība, preču un pakalpojumu distribūcija).

— Nodrošinot visos reģionos kvalitatīvu infrastruktūru (telekomunikācijas un datu pārraide, enerģija, ceļi, ūdenssaimniecība, atkritumu apsaimniekošana) un pakalpojumus, radīsies iespēja vienmērīgākai visu valsts reģionu attīstībai.

— Izglītības sistēmas harmonizācija ar Baltijas un Eiropas izglītības sistēmu; nodrošinot nepieciešamos resursus ikviena indivīda kvalitatīvai izglītībai visa mūža garumā, ir iespējams radīt valstī pietiekamu intelektuālo bāzi nākotnes inovatīvai ekonomikai.

— Uzņēmējdarbības attīstība veidos sabiedrības vidusslāni, kas savukārt sekmēs politisko un ekonomisko stabilitāti valstī.

4.4. Riski

— Var neizdoties sasniegt pietiekami straujus attīstības tempus, tādēļ Latvija var izrādīties lielā mērā ārpus globālajiem ekonomiskajiem procesiem un atpalicība no attīstītajām Rietumvalstīm nesamazināsies; šādā gadījumā, pastāvot spēcīgai konkurencei no attīstīto valstu puses, Latvija var izrādīties par mazjaudīgu un mazskaitlīgu nozīmīgas vietas iekarošanai globālā ekonomiskajā sistēmā.

— Nespēja pietiekami sekmīgi apkarot korupciju; ekonomiskās un politiskās varas saplūšana, oligarhisko attiecību veidošanās.

— Sabiedrībā neveidojas pietiekami liels vidusslānis, saglabājas liels nabadzīgo iedzīvotāju slānis, īpaši reģionos, un tas rada papildu iekšpolitisko un ekonomisko nestabilitāti.

— Pasliktinoties politiskajām attiecībām starp Rietumvalstīm un Krieviju, kā arī starp Latviju un Krieviju, Latvija var izrādīties vājas ekonomiskās aktivitātes zonā.

— Nespējot atrisināt savas iekšējās ekonomiskās un sociālās problēmas, ES valstis var izrādīties nespējīgas turpināt paplašināšanās procesu un iekļaut Latviju ES; tas nozīmēs neizbēgamu Latvijas nokļūšanu tiešā Krievijas politiskajā un ekonomiskajā ietekmē ar visām no tā izrietošajām sekām.

— Uz zināšanām balstīta ekonomikas veidošana prasa ilgtermiņa ieguldījumus cilvēkkapitālā un radikālas pārmaiņas līdzšinējā pētniecības darbu un jaunu tehnoloģiju ieviešanas atbalsta un nodrošināšanas praksē; ir nepieciešams būtisks valsts tiešais ieguldījums izglītībā, zinātnē un pētniecībā; šāda politika, lai gan sola strauju ienākumu pieaugumu nākotnē, rada būtisku budžeta izdevumu pieaugumu, kas var izraisīt budžeta deficīta palielināšanos; zemās investīcijas izglītībā un zinātnē nopietni apdraud Latvijas ekonomisko un politisko nākotni; savukārt, smadzeņu aizplūšana uz ekonomiski attīstītajām valstīm ar augstāku kvalificēta darba samaksu var vēl vairāk samazināt Latvijas ekonomiskās attīstības perspektīvas.

— Neuzlabojoties pašreizējai izglītības sistēmai, pirmkārt, pasliktināsies vietējo darba resursu kvalitāte, un pat tradicionālās nozarēs labākie speciālisti būs jāmeklē ārpus valsts; otrkārt, tas neveidos priekšnoteikumus Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūras maiņai par labu augstāku tehnoloģiju nozarēm.

— Nepietiekama izglītības attīstība vājinās sabiedrības integrācijas iespējas; tā rezultātā Latvija var kļūt par sašķeltu kopienu valsti, kurā pastiprinās iekšpolitiskā spriedze, kas padara to par investīcijām nedrošu valsti.

— Valsts ekonomisko un sociālo attīstību, kā arī sabiedrības radošo potenciālu apdraud bezdarba draudi, kaitīgo ieradumu un noziedzības izplatīšanās, iedzīvotāju daļas atstumtība no lēmumu pieņemšanas, arhaisks domāšanas veids un slīgšana apātijā, sabiedrības novecošanās — katram strādājošam atbilst arvien lielāks pensionāru skaits, kas rada spiedienu uz pensiju sistēmu un ekonomikā var samazināties uzkrājumi, strādājošo skaitā palielinās vecāku cilvēku īpatsvars, kas samazina sabiedrības kopīgās spējas apgūt jaunas profesijas, pielāgoties jaunām tehnoloģijām, tādējādi tiek kavēts produktivitātes pieaugums, kā arī samazinās darbaspēka mobilitāte.

— Sakarā ar globālām progresīvām izmaiņām tehnoloģijās var pazust dabiskās un laikā gaitā izveidojušās salīdzinošās ekonomiskās priekšrocības, kas būtiski var ietekmēt Latvijas turpmāko ekonomisko attīstību; tas attiecas gan uz salīdzinoši lētā darbaspēka priekšrocībām, gan arī uz priekšrocībām, kuras nodrošina dabas resursu un izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa izmantošana; pieaugošā konkurence tranzītpakalpojumu jomā no tuvāko kaimiņu puses — Lietuvas un Igaunijas, kā arī Skandināvijas valstu un Krievijas puses var apdraudēt vienu no svarīgākajiem Latvijas eksporta ienākumu posteņiem.

— Nepilnības uzņēmējdarbības institucionālā vidē samazina Latvijas konkurētspēju; īpaši tas attiecas uz konkurenci starp Baltijas valstīm, ņemot vērā to līdzīgo tautsaimniecības specializāciju, tas ir konkurenci vienveidīgo preču tirgos; institucionālās vides nepilnības samazina konkurences iespējas kā preču un pakalpojumu tirgos, tā arī kapitāla un darba spēka tirgos.

— Nepietiekoši attīstītā infrastruktūra ir viens no šķēršļiem ražošanas aktivitāšu veicināšanai vāji attīstītos reģionos, kas var pastiprināt reģionālās disproporcijas un kavēt izaugsmi; izveidojušās sociālās un reģionālās disproporcijas var negatīvi ietekmēt Latvijas konkurētspēju kapitāla un darba spēka tirgū, un tas mazina izaugsmes iespējas; tās var izraisīt sociālo neapmierinātību, kas var apdraudēt parlamentāro demokrātiju un tirgus ekonomikas principus.

Galvenais secinājums: Latvijai ir reāla iespēja sasniegt augstus ekonomiskā pieauguma tempus tikai balstoties uz pieredzi un esošajiem augsti kvalificētiem speciālistiem tradicionālajās un zināšanu ietilpīgās nozarēs, uz sabiedrības noturīgu ieinteresētību kvalitatīvas izglītības iegūšanā. Lielākais šķērslis un iespējamais riska faktors — Latvija var izrādīties par mazjaudīgu un mazskaitlīgu nozīmīgas vietas iekarošanai globālā mērogā.

 

5. Attīstības scenāriji

Atkarībā no ārējiem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem, no Latvijas spējas adaptēties šajos procesos un izmantot augstāk minētās priekšrocības un iespējas savas attīstības veicināšanai, kā arī no iekšējo politisko, ekonomisko un sociālo faktoru attīstības un mijiedarbības, ir iespējami dažādi vairāk vai mazāk sekmīgas Latvijas ilgtspējīgas attīstības scenāriji. Šajā stratēģijas dokumentā tiek apskatīti divi scenāriji (1. zīm.), kuri veidojas atkarībā no augstāk analizēto faktoru kombinācijas.

Viens ir aktīvais, vēlamais un sekmējamais (Konverģences9 scenārijs), kurš nodrošina izvirzīto mērķu sasniegšanu, kurš īstenojas pie labvēlīgākās ārējo un iekšējo faktoru kombinācijas, kā arī sekmīgas priekšrocību un iespēju izmantošanas. Ja faktoru kombinācija kopumā ir mazāk labvēlīga, tie ir mazāk aktīvi un to iedarbības temps ir lēnāks, ja stratēģiju neizdodas pilnībā realizēt, attīstības temps samazinās (Lēnā konverģence). Atsevišķos laika posmos šis scenārijs var pat pārtapt stagnācijas scenārijā.

Otrs scenārijs ir inerts, nevēlams un novēršams, taču principā iespējams (Stagnācijas scenārijs), tas atspoguļo situāciju, kad galvenie stratēģiskie uzdevumi īstenojas neapmierinoši sakarā ar vājo priekšrocību un iespēju faktoru izmantošanu, kā arī trūkumu saglabāšanos un risku realizēšanos. Rezultātā saglabājas esošā atpalicība no attīstītajām Eiropas valstīm. Ja priekšrocību un iespēju faktorus vispār neizdodas realizēt, toties pilnā apmērā īstenojas draudi, kuru ietekmi pastiprina tas, ka neizdodas novērst arī trūkumus, Latvijas attīstības tempi var kļūt pat mazāki par ES attīstības tempiem, rezultātā atpalicība var pat palielināties (Diverģence).

Detalizēti tiks apskatīti tikai abi pamatscenāriji — konverģence un stagnācija, jo lēnajai konverģencei un diverģencei raksturīgi tie paši galvenie faktori, tikai ar lielāku vai mazāku to ietekmi. Turpmākās attīstības scenāriju sākuma nosacījumi ir vienādi. Proti, priekšrocības, iespējas, trūkumi un riski ir tādi, kādus mēs tos vērojam pašreiz. Tālākā perspektīvā, atkarībā no konkrētā scenārija, tās vai citas faktoru grupas ietekme uz ekonomisko attīstību pastiprinās vai pavājinās.

6 Latvijas reģionu makroekonomiskais raksturojums. Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde. Rīga, 2000.

7 Iedzīvotāju vidējais blīvums Latvijā ir 38 cilv./kv.km. Salīdzinājumam Vācijā — 234, Beļģijā — 331, Nīderlandē — 455 cilv./kv.km.

8 Degviela un dabasgāze praktiski 100% apjomā tiek importēta, elektroenerģija — līdz 50%.

9 IKP līmeņu starpības ikgadējā samazināšanās. Konverģences temps — samazināšanās skaitliskā izteiksme.

Turpmāk — vēl

"Latvijas Vēstneša" normatīvo aktu virsredaktores  Ausma Aldermane,  Dace Bebre

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!