Par mūsu sabiedrības noslāņošanos, tās dziļumu, faktoriem, tendencēm

Prof. Oļģerts Krastiņš - "Latvijas Vēstnesim"

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2000. gada mājsaimniecību budžetu pētījuma datiem 20% Latvijas trūcīgāko mājsaimniecību, kurās dzīvoja 27% no valsts iedzīvotāju skaita, ieguva tikai 9,2% no rīcībā esošā ienākuma masas visās mājsaimniecībās. Savukārt 20% turīgāko mājsaimniecību, kurās dzīvoja 17% valsts iedzīvotāju, ieguva 39% no kopējās ienākumu masas (Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 2000. gadā. - R.: CSP, 2001. - 11. lpp.). Mājsaimniecību noslāņošanos pēc materiālās dzīves līmeņa veicina to galveno pelnītāju izglītības līmenis, sociālekonomiskā piederība, dzīvesvieta, ģimenes lielums un daudzi citi mazāk izpētīti faktori.

Vispārējā noslāņošanās

Pētot mājsaimniecību noslāņošanos pēc materiālās dzīves līmeņa, mūs interesē noslāņošanās apmēri jeb noslāņošanās dziļums, noslāņošanās cēloņi jeb faktori un izmaiņu tendences: vai noslāņošanās samazinās vai tieši otrādi - pieaug.

Noslāņošanos pētī ar dažādām metodēm, sākot ar vienkāršu mājsaimniecību grupēšanu un grupu salīdzināšanu un beidzot ar samērā sarežģītiem matemātiskiem rādītājiem (Džinī koeficients u.c.).

Šajā rakstā izmantosim pēc dažādām pazīmēm izdarītus mājsaimniecību grupējumus, salīdzinot, kāds ir katras izdalītās mājsaimniecību grupas rīcībā esošais ienākums attiecībā pret visas valsts mājsaimniecību rīcībā esošo vidējo ienākumu. Procentu skaitļu izmantošana tiešo ienākumu lielumu (latos) vietā padara vieglāk salīdzināmus dažādu tabulu datus, nav nepieciešami pārrēķini sakarā ar preču un pakalpojumu cenu izmaiņām aplūkojamā periodā.

Ja kādu lasītāju tomēr interesē absolūtie skaitļi, tad, nemeklējot iepriekšējās publikācijās, tos viegli izrēķināt, zinot vidējos Latvijas mājsaimniecību rīcībā esošos ienākumus attiecīgo gadu vērtības latos: 1996. g. - Ls 51,52; 1997. g. - 55,45; 1998. g. - 62,33; 1999. g. - 64,73; 2000. g. - Ls 69,19, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Ja nav speciālas norādes, šie skaitļi turpmāk pieņemti par salīdzinājumu bāzi, resp., 100%.

Mājsaimniecību vispārējo noslāņošanos raksturo viņu deciļgrupējums pēc primārās dzīves līmeni raksturojošās pazīmes - rīcībā esošā ienākuma, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Kādi faktori veicinājuši mājsaimniecības nokļūšanu vienā vai otrā deciļgrupā, pagaidām netiek ņemts vērā (1. tabula).

Tabulā ir redzams, ka pēdējos piecos gados (1996-2000) sabiedrības noslāņošanās pēc materiālā dzīves līmeņa ir saglabājusies samērā nemainīga. Pirmās, vistrūcīgāko deciļgrupas rīcībā esošais ienākums ir 23-28% no vidējā ienākuma, otrās deciļgrupas mājsaimniecības gūst 51-54% no vidējā ienākuma un tā tālāk. Vidējos ienākumus pirmo reizi pārsniedz tikai septītās deciļgrupas mājsaimniecības. Tas nozīmē, ka ap 60% mājsaimniecību dzīvo zem vidējā līmeņa un tikai ap 40% - virs vidējā. Tā kā zemāko deciļgrupu mājsaimniecības ir caurmērā lielākas, iedzīvotāju sadalījums šādās divās daļās ir vēl nelabvēlīgāks. Savukārt pēdējās desmitās relatīvi turīgo iedzīvotāju deciļgrupas mājsaimniecību ienākumi vidējos ienākumus pārsniedza 2,7-3 reizes.

Nereti ir dzirdēti iebildumi, ka mājsaimniecību budžetu pētījums atspoguļo tikai sabiedrības trūcīgāko daļu. Bagātākie cilvēki, ja arī tiek izlozēti aptaujai, no pētījuma atsakoties. Tā gluži nav. 2000. gadā no pētījumā nonākušajām mājsaimniecībām bagātākās rīcībā esošais ienākums sasniedza 2479 latus mēnesī, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, un tas 36 reizes pārsniedza visu mājsaimniecību vidējos ienākumus. 1997. gadā mājsaimniecību budžetu pētījumā bija ģimene, kuras ienākumi 47 reizes pārsniedza vidējos ienākumus. Pārējos gados turīgākās mājsaimniecības ienākumi vidējos ienākumus pārsniedza 10-20 reižu.

1997. gadā izdarījām padziļinātu pētījumu, desmitās deciļgrupas mājsaimniecības sadalot vēl desmit apakšgrupās, tādējādi izveidojot centiļgrupas, no kurām katrā nonāk 1% mājsaimniecību. Pētījums parādīja, ka lielākā daļa desmitās deciļgrupas mājsaimniecību pēc saviem ienākumiem ir diezgan līdzīgas devītās deciļgrupas mājsaimniecībām. Viņu rīcībā esošie ienākumi tikai 5-15 reizes pārsniedz visu mājsaimniecību vidējos ienākumus un tikai 99. un 100. centiļgrupā ir mājsaimniecības, kuru ienākumi vidējos ienākumus pārsniedz vairākus desmitus reižu. Tātad īstā noslāņošanās, kura pievērš sabiedrības uzmanību, notiek tikai sabiedrības virsotnē, kura ir 2-3% no visas sabiedrības. (Skat. "Trūcīgie un turīgie" - "LV", 1997. g. 31. jūlijā, Nr. 193(908)).

Atgriežoties pie 1. tabulas un novērtējot noslāņošanās izmaiņas, kas notikušas 1996.-2000. gada laikā, jāsecina, ka centrālajās deciļgrupās izmaiņas ir nelielas: var teikt - izlases kļūdu robežās. Straujāk nekā citās grupās labklājība ir pieaugusi pēdējā, augstākajā labklājības deciļgrupā, it īpaši 1998. un 2000. gadā. Toties pirmo deciļgrupu ienākumi ir nedaudz samazinājušies. Tātad galējās un tām blakus esošās labklājības deciļgrupas nosaka to noslāņošanās padziļināšanos, ko fiksē Džinī koeficienti un citi apkopojošie rādītāji.

Izglītība -

primārais faktors

Būtu loģiski domāt, ka sākotnējais faktors, kas nosaka mājsaimniecības labklājības līmeni, ir tās galvenā pelnītāja izglītība. Tādēļ 2. tabulā ir parādīts Latvijas mājsaimniecību relatīvais rīcībā esošais ienākums dažādās galvenā pelnītāja izglītības grupās.

Redzams, ka to mājsaimniecību, kuru galvenajam pelnītājam ir augstākā izglītība, rīcībā esošais ienākums ir 133-158% no visu mājsaimniecību vidējā ienākuma. Visu pārējo mājsaimniecību locekļi ir spiesti dzīvot zem vidējā līmeņa. Turklāt - jo zemāka izglītība, jo mazāks ienākums.

Pēdējos četros gados diezgan pārliecinoši pieaugusi izglītības kā labklājību nodrošinoša faktora loma sabiedrībā. 1997.gadā mājsaimniecību, kuru galvenajam pelnītājam ir augstākā izglītība, ienākumi 1,3 reizes pārsniedza vidējos, bet 2000. gadā - jau 1,6 reizes. Visu pārējo izglītības grupu ienākumi ir relatīvi samazinājušies. Tas īpaši sakāms par vidējo vispārējo un arī vidējo speciālo izglītību.

Un tomēr noslāņošanās pēc izglītības pazīmes ir daudz mazāka nekā vispārējā noslāņošanās. Pirmās labklājības deciļgrupas ienākumi 2000. gadā bija tikai 25% no vidējiem ienākumiem (1. tabula), bet galveno pelnītāju, kuru izglītība zemāka par pamatskolu, mājsaimniecībās - 73% (2. tabula). Savukārt desmitās labklājības deciļgrupas ienākumi bija 303% no vidējiem ienākumiem, bet mājsaimniecībās, kuru galvenajam pelnītājam ir augstākā izglītība, - tikai 158%.

Salīdzinot 1. un 2. tabulu, var teikt, ka, neņemot vērā citus faktorus, viszemākās izglītības galvenajam pelnītājam atbilst ceturtā labklājības deciļgrupa, bet augstākās izglītības īpašniekam - devītā.

Sociālekonomiskā grupa

Izglītība var nodrošināt papildu ienākumus tikai tad, ja to liek lietā, organizējot savu uzņēmējdarbību vai atrodot labi atalgotu darbu. Tādēļ kā otrs mājsaimniecību labklājību ietekmējošs faktors ir jāvērtē mājsaimniecību piederība kādai no sociālekonomiskajām grupām, kuras izdala pēc galvenā pelnītāja galveno ienākumu rakstura (3. tabula).

Tabulā ir redzams, ka vislielākos ienākumus Latvijā ir guvuši uzņēmēji un pašnodarbinātie un viņu ienākumiem ir bijusi tendence pieaugt apsteidzošos tempos, salīdzinot ar citu sociālekonomisko grupu ienākumu izmaiņām.

Skaitliski visplašākā mājsaimniecību sociālekonomiskā grupa ir tā, kur galvenais pelnītājs strādā algotu darbu. Šīs grupas ienākumi par 6-9% pārsniedz vidējos ienākumus bez lielām izmaiņu tendencēm.

Visas pārējās sociālekonomiskās grupas ienākumu ziņā atrodas zem vidējā līmeņa. Pensionāru mājsaimniecību ienākumi četros gados no pieciem ir bijuši apmēram 88% no vidējiem ienākumiem, kas aptuveni atbilst ceturtai - piektai labklājības deciļgrupai.

Vissāpīgāk skatīties, kā piecu gadu laikā ir sabrukusi Latvijas zemnieku labklājība. Vēl 1996. gadā zemnieku ienākumi bija tuvi valsts vidējiem ienākumiem (92%), taču pēdējos gados tie nokritušies līdz 65 - 67%. Perioda sākumā zemnieku vieta uz "labklājības kāpnēm" bija sestā deciļgrupa, taču piecos gados viņi "padzīti" par trim pakāpieniem uz leju - uz trešo deciļgrupu, pat zem pensionāriem. Ņemot vērā, ka zemnieku pamatmasu veido valsts pamatiedzīvotāji latvieši un vairāki autori laukus ir raksturojuši kā latviešu genofonda glabātavu, pašreizējā makroekonomiskā politika pret laukiem un īpaši lauksaimniecību nav pieņemama.

Teritoriālā noslāņošanās

Līdzīgi kā iepriekš, izstrādājot datus par mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu Latvijas pilsētās, laukos un lielajos apgabalos, redzam, ka teritoriālā noslāņošanās pagaidām ir mazāka nekā noslāņošanās pēc izglītības un sociālekonomiskā statusa pazīmes. Kā jau visiem zināms, virs vidējā ir Rīgas, Pierīgas un vispār pilsētu mājsaimniecību dzīves līmenis, zem vidējā - lauku un visu apgabalu (atskaitot Rīgas apgabalu) mājsaimniecību labklājība (4.tabula).

Šajā gadījumā tik uztraucoši nav pašreizējie ienākumu samēri kā izmaiņu tendences. Visos piecos gados relatīvi uzlabojies pilsētnieku dzīves līmenis, bet tikpat nenovēršami pasliktinājusies lauku iedzīvotāju dzīve. Saprotams, runa ir par pilsētnieku un laucinieku vairākumu, kuri veido vidējos rādītājus. Nenoliedzami, ka arī pilsētās ir ļoti nabadzīgu iedzīvotāju slāņi, un laukos ir pārtikuši "jaunmuižnieki", taču vispārējās tendences tas nemaina.

Tik daudz ir runāts par teritoriālo izlīdzināšanu, teritoriālās izlīdzināšanas fondiem, vēl vairāk - par administratīvi teritoriālo reformu. Var jau būt, ka tas viss teritoriālo noslāņošanos ir bremzējis. Ja šo pasākumu nebūtu bijis, varbūt būtu vēl sliktāk. Taču teritoriālās attīstības nevienmērība pagaidām nav samazināta, nav sperts ne solis izlīdzināšanas virzienā. Teritoriālā diferencēšanās turpina pieaugt.

Ģimene

kā labklājības faktors

Par šo jautājumu jau esam daudzkārt rakstījuši (pēdējo reizi "Par mājsaimniecības sastāvu kā labklājības faktoru". - "LV", 2001.g. 6. jūnijā, Nr. 87 (2474)). Taču uzskatām par lietderīgu arī šajā rakstā ietvert tabulu, kura būtu izstrādāta pēc tās pašas metodes kā iepriekšējās tabulas, un tādēļ iegūtie rezultāti salīdzināmi. Atšķirība vienīgi tā, ka pirms procentu skaitļu rēķināšanas rīcībā esošais ienākums ir izteikts nevis vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, bet uz pieauguša patērētāja vienību. Vidējie ienākumi uz vienu patērētāja vienību, kuri pieņemti par salīdzināšanas bāzi (100%), aplūkojamos gados bija šādi: 1996.g. - Ls 65,53, 1997.g. - 70,47; 1998. - 79,18; 1999. - 81,67; 2000.g. - Ls 87,08. (5. tabula).

Aplūkojot tabulu, var secināt, ka labāku par vidējo dzīves līmeni spēj nodrošināt gados jauni precēti pāri ar vienu nepieaugušu bērnu, tāpat jauni darbspējīgi vieninieki, precēti pāri bez nepieaugušiem bērniem, ja kāds no precētajiem vēl ir darbspējas vecumā.

Zem vidējā dzīves līmeņa nonāk daudzbērnu ģimenes ar trim un vairāk bērniem, ar diviem bērniem tad, ja mājsaimniecībā ir vēl kāds cits, parasti darba nespējīgs mājsaimniecības loceklis, pensijas vecuma vieninieki.

Piecu gadu laikā gandrīz visas uzrādītās demogrāfiskās grupas un apakšgrupas ir saglabājušas sev raksturīgo vietu labklājības hierarhijā. Nestabilas izmaiņas procentu skaitļos daudzos gadījumos var būt izlases kļūdu radītas, jo dažās apakšgrupās pētījumā nonāca nepietiekams novērojumu skaits.

Salīdzinot vismazākos un vislielākos procentu skaitļus, kādi atrodami 5. tabulā, piemēram, tās pēdējā ailē, var secināt, ka noslāņošanās pēc ģimenes pazīmes, kaut arī ir vērā ņemama, nav tik liela kā pēc iepriekš aplūkotajām citām pazīmēm.

Vecums, tautība, kas vēl?

2000. gadā pēc 1999. gada mājsaimniecību budžetu datiem pētījām, kā rīcībā esošo ienākumu ietekmē mājsaimniecības galvenā pelnītāja vecums ("Vai jāpierāda, cik labi būt jaunam" - "LV", 2000.g. 12. septembrī, Nr. 316/317 (2227/2228).

Toreiz izrādījās, ka augstāku par vidējo dzīves līmeni savai ģimenei spēj nodrošināt galvenie pelnītāji, kuri ir pieredzējušu strādājošo vecumā: 51-55 g. - 113% no vidējā ienākuma; 56-60 g. vecumā - 114%, 61 - 65 g. vecumā - 104%. Jaunības priekšrocības izpaudās 21-25 gadu vecumā - 112% un 26-30 gadu vecumā - 106%. Vecumgrupās 31-50 gadi, tāpat līdz 20 gadu vecumam un pēc 66 gadu vecuma ienākumi nesasniedza vidējos (90-95%). Procentu skaitļu atšķirības ir mazākas nekā iepriekš aplūkotajās tabulās. Vecums, ja tas nav saistīts ar sociālas grupas maiņu, kļūstot pensionāram, bezdarbniekam, nebija sevišķi svarīgs dzīves līmeni veidojošs faktors.

Savā laikā nopietni pētījām, vai un kā atšķiras dažādu tautību mājsaimniecību dzīves līmenis (grāmatā S.Ciemiņa, O.Krastiņš, A.Švarckopfa, I.Vasaraudze. Latviešu dzīves apstākļi un dzīves līmenis Latvijā. - R.: LU, LSI, 1998. - 116. lpp.).

Toreiz izrādījās, ka, vērtējot pēc rīcībā esošā ienākuma vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, nedaudz labāk situētas bija latviešu, nedaudz sliktāk - jauktas un krievu mājsaimniecības. Taču šo pētījumu vajadzēja atkārtot. Kā jau toreiz atzīmējām, izaugsmes iespējas krieviem ir labākas. To pamato tas, ka krievi pārsvarā dzīvo pilsētās, kur ienākumi jau paši par sevi ir lielāki, turklāt pilsētās vieglāk iegūt augstāko izglītību, kas atkal ir svarīgs labklājību veicinošs faktors.

Ieceru līmenī pagaidām ir pētījums, kā mājsaimniecību dzīves līmeni pazemina bezdarbnieki. Grūtības rada bezdarbnieka statusa statistiska norobežošana. Skaidrs, ka nevar rēķināties tikai ar tiem bezdarbniekiem, kuri šo statusu ieguvuši juridiski. Bet kā būt ar dažādu formu slēpto bezdarbu: ar tiem, kuri meklē un vairs nemeklē darbu, strādā nepilnu darba laiku, kvalifikācijai neatbilstošu darbu utt.?

Pārdomām

Noslāņošanās procesus var vērtēt dažādi. Pēc autora domām, rakstā aplūkotā relatīvā noslāņošanās, tāda, kādu to atspoguļo minētie dati, diezin vai ir galvenā, kas rada spriedzi un pat sašutumu sabiedrībā. Satraucošākas ir tās negatīvās parādības, kas šo noslāņošanos pavada. Pirmā: samērā lielā noslāņošanās notiek uz ļoti zema vispārējās labklājības fona. 2000. gadā viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība bija Ls 84,47 mēnesī. Tas ļoti maz atšķiras no astotās labklājības deciļgrupas vidējiem ienākumiem - Ls 85,02. Tātad apmēram 75% mājsaimniecību un vēl lielāks procents iedzīvotāju ir spiesti dzīvot zem iztikas minimuma, daļa no viņiem - izteiktā trūkumā un nabadzībā.

Otra negatīvā parādība ir hipernoslāņošanās. Presē bija minējumi, ka Latvijā ir ap 100 miljonāru. Tā ir mikroskopiska daļa (0,004%) no valsts iedzīvotāju skaita. Tomēr, pieņemot, ka miljonāram vidēji pieder 2 miljoni (runīgākajam no viņiem piederot 29 miljoni, dažiem mazrunīgajiem - vēl vairāk), kopā iznāk 200 miljoni, jau ievērojama daļa no valsts iekšzemes kopprodukta. Turklāt rezultāts - iežogotas pilis kāpās, aizsprostotas tauvas joslas pie upēm un ezeriem - nav tas, par ko tautai gribas maksāt.

1. tabula

Latvijas mājsaimniecību vispārējā noslāņošanās

pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot vidēji

uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, procentos pret vidējo

2. tabula

Latvijas mājsaimniecību ar dažādu galvenā pelnītāja

izglītības līmeni noslāņošanās pēc rīcībā esošā ienākuma,

procentos pret vidējo

5. tabula

Latvijas mājsaimniecību demogrāfisko grupu noslāņošanās

pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot vidēji uz vienu

pieauguša patērētāja vienību mēnesī, procentos pret vidējo