Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mūsu pēdējais sūtnis Padomju Savienībā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.09.2001., Nr. 137 (2524) https://www.vestnesis.lv/ta/id/54198

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ordeņa kavaliere Ilga Madre

Vēl šajā numurā

27.09.2001., Nr. 137 (2524)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mūsu pēdējais sūtnis Padomju Savienībā

Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Friča Kociņa darbam Latvijas ārpolitiskajā dienestā ir divas raksturīgas īpašības: pirmkārt, viņš kļuva par diplomātu pēc ilgstošas atrašanās militārajā sfērā, vispirms Krievijas, pēc tam Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos. Otrkārt, F. Kociņš nostrādāja par sūtni gan tikai vienā valstī, taču tā nebūt nebija draudzīga Latvijai, lai neteiktu vairāk, proti, totalitārajā Padomju Savienībā, turklāt laikā (1936—1940), kad izšķīrās latvju zemes neatkarības liktenis, diemžēl par sliktu pēdējai.

Augstskolas vietā kazarmas

1895. gada 10. maijā Jelgavā amatnieka ģimenē pasaulē nākušais Fricis Kociņš, 1914. gadā beidzis vietējo reālskolu, devās uz Maskavu, lai studētu turienes Komercinstitūtā. Taču klāt jau bija pirmais lielais tautu slaktiņš, un 1916. gada aprīlī arī jaunajam jelgavniekam vajadzēja uzģērbt pelēko karavīra formu. Tā kā F. Kociņš jau bija guvis pietiekamus zināšanu pamatus, viņam vajadzēja doties uz Odesas praporščiku skolu, lai pēc nepilna pusgada saņemtu spīdošos uzplečus. Nodienējis pāris mēnešu krievu daļās, jaunais virsnieks 1917. gada aprīlī sasniedza vai visu latviešu karavīru ilgu mērķi — karot pret vāciem savu pulku sastāvā. Latviešu strēlnieku rindās Fricis Kociņš atradās līdz 1918. gada februārim, jo ar lielinieku revolūciju un tās idejām viņam nebija viens ceļš ejams.

Viņš, vēl vecajā armijā par podporučiku paaugstināts, 1919. gada 4.aprīlī uzvilka Latvijas nacionālā karaspēka cīnītāja šineli, brīvpratīgi iestājoties tajās dienās Jelgavā izvietotajā Kalpaka bataljonā pirmajā neatkarības rotā. Tās sastāvā F. Kociņš piedalījās cīņā pret sarkanarmijas daļām Kurzemē. Pēc tam atkal vajadzēja doties kaujā pret lieliniekiem, šoreiz Latgalē. Par varonību Frici Kociņu 1920. gada novembrī paaugstināja par kapteini.

20. gados un 30. gadu sākumā, atrazdamies brīvvalsts bruņoto spēku rindās, viņš ieņēma tajās dažādus atbildīgus amatus un sekmīgi virzījās augšup pa militārās karjeras kāpnēm. 1925. gadā Kociņš beidza virsnieku kursus ar pirmo šķiru, 1928. gadā — tikpat teicami kara akadēmiskos kursus. Nākamajā gadā pienāca kārtējais paaugstinājums — pulkvežleitnanta dienesta pakāpe un armijas štāba operatīvās daļas iekšējās informācijas pārziņa amats. 1934. gadā vajadzēja pāriet ārējās informācijas iegūšanas sfērā — F. Kociņu iecēla par Latvijas kara aģentu (mūsdienu izpratnē — militāro atašeju) Lietuvā. Tas nebija ārēji redzams darbs, tālab par tā saturu konkrēti šā portretraksta autoram nav izdevies atrast materiālus. Taču arhīvā ir atrodams spīdošs Friča Kociņa tā laika raksturojums. Armijas štāba informācijas daļas priekšnieka pulkveža G. Ķikuļa 1934. gada 16. novembrī parakstītajā dokumentā bija teikts:

“Fiziski attīstīts ļoti labi. Spējīgs panest kara dienesta grūtības miera un kara laika apstākļos.

Morāliskā ziņā nevainojams.

Raksturā noteikts. Ļoti attapīgs un kustīgs, sabiedrisks.

Pārmērīgā alkohola lietošanā nav novērots.

Nodarbošanās ārpus dienesta nav.

Dienesta pienākumus pārzina labi un izpilda tos centīgi.

Savas darbības robežās izrāda iniciatīvu.

Disciplinēts, korekts un saticīgs.

Kara aģenta pienākumus izpilda ļoti labi.

Ļoti labs virsnieks. Nozīmējams ierindā cenza iegūšanai. “ (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601, fonds, I. apr., 3067.lieta, 33. lapa; turpmāk — LVVA).

F. Kociņa nākamo posteni acīmredzot noteica trīs faktori: tautsaimniecības studijās LU (1924—1926) iegūtās zināšanas, krievu, vācu un franču valodas perfekta pārvaldīšana un kaimiņvalstī dabūtā diplomātiskā darba prasme. Tāpēc ar Valsts prezidenta K. Ulmaņa 1936. gada 9. decembra rīkojumu viņš tika iecelts par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Padomju Savienībā, skaitot no 16. decembra.

 

Četri smagie Maskavas gadi

F. Kociņš 1936. gada 24. decembrī informēja Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru J. Tepferu: “Š.g. 23. decembrī ierados bez starpgadījumiem Maskavā (..). Cik vēroju, salonvagonu līdz Maskavai pavadīja 2 uzraudzības iestādes ierēdņi. Maskavas stacijā mani sagaidīja ārlietu komisariāta protokolšefs Barkovs, sūtniecības darbinieki un sūtņa v.i. Zeļļa kungs.

Protokolšefs Barkovs apsveica mani ārlietu komisāra Ļitvinova vārdā; vienojamies, ka oficiālās lietas sākšu kārtot pēc Ziemassvētkiem .” (LVVA, 2570.f., 14. apr., 776.1., 106. lapa).

1937. gada 4. janvārī sūtnis telegrafēja ārlietu ministram V. Munteram, ka šajā dienā plkst. 12.30 viņš iesniedzis savas akreditācijas grāmatas PSRS Centrālās izpildu komitejas priekšsēdētājam Kaļiņinam. Piedalījušies Ļitvinovs, Stomonjakovs, Kurskis u.c., kā arī sūtniecības personāls pilnā sastāvā. Audience ilgusi pusstundu (LVVA, cit. lieta, 40. lapa). F. Kociņš nākamjā dienā par ceremoniju Kremlī informēja ministru sīkāk rakstiski. Akreditācijā piedalījās Latvijas militārais pārstāvis pulkvežleitnants Lejiņš, 1. sekretārs Zellis un 2. sekretārs Ramans. Kremlī latviešu diplomātus sagaidīja komandants, kas pavadīja līdz Kaļiņina pieņemšanas kabinetam, kur bija sapulcējušies ārlietu komisāra vietnieks Stomonjakovs, rietumu departamenta direktors Kurskis un viņa palīgs Fehners. Akreditācijas laikā runas netika turētas (cit. lieta, 107., 109. lapa).

1937. gada 21. martā Kociņš informēja savu šefu Rīgā, ka viņš bijis oficiālā vizītē pie ārlietu komisāra vietnieka Krestinska. Izmantojot gadījumu, izvirzījis Latvijas ģenerālkonsulāta ekzekvatūras jautājumu Ļeņingradā. Krestinskis teicis, ka tā atvēršana ir saistīta ar grūtībām, bet, tā kā agrāk tas pastāvējis, viņš cerot, ka atjaunošanai šķēršļu nebūšot (cit. lieta, 111.lapa). Šī saruna nepalika bez rezultāta. Tā paša gada 22. aprīlī V. Munters parakstīja pavēli par F. Kociņa komandēšanu uz Ļeņingradu, lai iepazītos ar ģenerālkonsulāta jautājumu. Jādomā, ka darāmā šajā sakarā bija daudz, jo sūtnis uzturējās Krievijas otrajā galvaspilsētā veselu nedēļu. Nākamā gada pavasarī F. Kociņš atkal devās dienesta darīšanās uz Ļeņingradu (cit. lieta, 20.lapa).

Pats par sevi saprotams, ka jebkura sūtņa darbības, tā sakot, epicentrā atrodas rezidences valsts galvaspilsēta. F. Kociņa pirmais pārbaudes akmens Maskavā bija V. Muntera vizītes organizēšana Padomju Savienības metropolē un vairākās citās pilsētās. Tā kā tas bija pirmais Latvijas ārlietu ministra brauciens uz Maskavu, par to ir vērts pastāstīt sīkāk.

V. Muntera vizīte kaimiņvalstī noritēja laikā, kad tur vārda tiešā nozīmē bija sācies genocīds pret minoritātēm, it īpaši jau pret latviešiem, kuri ieņēma vadošus posteņus daudzās dzīves nozarēs. F. Kociņš 1938. gada 7. janvārī rakstīja, ka “ar plašu lieliniecisku vērienu noslaucītas no zemes virsas latvju organizācijas, slēgta latviešu saimnieciskā organizācija “Produkts”, slēgti laikraksti, teātris “Skatuve”, Stučkas klubs un grāmatu izdevniecība “Prometejs” (..). Krievu tauta latviešus nemīlēja, baidījās un neieredzēja par viņu cietsirdību un nežēlību pilsoņu karā (..) Tomēr valdības acīs līdz pagājušam gadam latvietis bija uzticības un pienākuma apziņas paraugs. Vēl pagājušā gadā latvieši — Mežlauki (brāļi Ivans un Valerijs — R.T.), Rudzutaks, Alksnis, Eidemanis, Peterss, Lācis, Eihe un citi līdz ar Kremļa valdniekiem noteica Padomju Savienības tautu likteņus. Tagad viņu rindas palikušas stipri retas. (..) No 14 latviešu kandidatūrām uz Augstāko padomi 8 kandidatūras noņemtas”. 1938. gada 19. maijā diplomāts konstatēja, ka sakarā ar zemkopības tautas komisāra Eihes apcietināšanu Maskavā no skatuves nogājis pēdējais ievērojamais latvietis, un līdz ar to latviešu komunistu ietekme PSRS likteņu noteikšanā bija pilnīgi beigusies.

Par latviešu komunistu un citu savu tautiešu likteni Staļina impērijā Latvijas valdība nelikās ne zinis, taču tā nevarēja nerēķināties ar padomju oficiālo ārpolitiku, kuras uzmanības lokā atradās arī Baltijas valstis. Pozīciju noskaidrošana vispirms notika sūtņu līmenī. PSRS sūtnis Latvijā I. Zotovs, ieradies Maskavā, 1938. gada 20. oktobrī informēja F. Kociņu, ka Kremlis nav apmierināts: Latvijā neielaižot daļu padomju filmu, grāmatu un laikrakstu, maz izmantojot TASS ziņas (sic! — R.T.) Latviešu laikraksti esot tendenciozi, un Latvijas izlūkdienesta aģenti pārāk redzami izsekojot viņu un viņa sievu. F. Kociņš nepalika atbildi parādā. Viņš atgādināja I. Zotovam, ka Latvija nevar slavināt kādas citas zemes normas un propagandēt tās politiskās idejas. F. Kociņš norādīja, ka Padomju Savienības valdība vispār neielaiž savā valstī Latvijas grāmatas, laikrakstus un filmas un neizmanto LTA ziņas. Viņš atgādināja arī, ka Latvijas valdība neaizskar kaimiņvalsts vadītājus, turpretim padomju laikraksti ir apvainojuši Latvijas Ministru prezidentu un ārlietu ministru. Padomju Savienībā apcietināti Latvijas pilsoņi, padomju lidmašīnas pārlido Latvijas teritoriju, bet PSRS teritorijā nejauši ielidojušu Latvijas lidmašīnu un lidotājus aiztur jau divus mēnešus. Latvijas sūtniecības tuvumā dežurē divi padomju aģenti, kuri pārbauda katru, kas ierodas sūtniecībā.

Vēršoties plašumā hitleriskās Vācijas agresijai, PSRS baidījās, ka tā varētu virzīties arī pret Baltijas valstīm. Tālab 1938. gada 28. martā Latvijas un Igaunijas sūtņi F. Kociņš un A. Reijs saņēma identiskas notas, kas abām valstīm atgādināja agrāk noslēgtos līgumus un PSRS valdības mēģinājumus pēdējos 15 gados panākt šo republiku robežu neaizskaramību. Padomju valdība liekulīgi pasvītroja, ka tā uzskata par augstākā mērā svarīgu Baltijas pilnīgas neatkarības saglabāšanu, jo tas ir ne tikai šo republiku iedzīvotāju, bet arī padomju valsts dzīvības interesēs. Tādēļ padomju valdība uzskatīs par nepieļaujamu un neatbilstošu līgumiem, kas noslēgti ar Baltijas valstīm, vai pat par šo līgumu pārkāpšanu jebkādu brīvprātīgu vai ārējā spiediena radītu vienošanos, kura panāktu Baltijas republiku neatkarības vai autonomijas vājināšanu vai ierobežošanu, pieļaujot Baltijas republikās radīt kādas trešās valsts politisku, saimniecisku vai citāda veida dominēšanu, piešķirot šai valstij sevišķas tiesības vai privilēģijas Baltijas valstu teritorijā vai to ostās. Tas bija PSRS garantijas pieteikums, bet ne jau bez savtīgām interesēm.

1938. gada 5. jūnijā F.Kociņš mēģināja noskaidrot PSRS Ārlietu tautas komisariātā, vai angļu, franču un padomju sarunās, kas notika šajā laikā, ir minēta Latvijas neitralitātes garantija. Viņam paziņoja, ka tā nav apspriesta, bet, kad trīs valstis vienosies šajā jautājumā, tās pieprasīs Latvijas un citu Baltijas valstu viedokli attiecībā uz garantijām.

22. jūnijā visu trīs Baltijas valstu sūtņi Maskavā sastapās ar britu pārstāvjiem trijpušu sarunās un izteica bažas, ka Lielbritānija un Francija līguma labā ir gatavas upurēt Latviju, Lietuvu un Igauniju Padomju Savienībai. Kociņš diezgan lielmanīgi paziņoja britiem, ka Latvija aizstāvēsies ar ieročiem rokās. Pret angļiem un frančiem viņš bija ļoti neuzticīgs. Viņu uztrauca to diplomātu mazrunība Baltijas valstu un PSRS attiecību jautājumā. Viņam aizdomas radīja arī Francijas vēstnieks Maskavā P.Nagžjārs, ar kuru viņš satikās 26. jūnijā. Franču diplomāts miglainos vārdos atkārtoja angļu versiju, ka lielvalstīm būšot morāliski grūti aizstāvēt kādas valsts patstāvības atgūšanu, ja šī valsts neizrādīšot pietiekamu izpratni pret agresiju. Tas F.Kociņam atgādināja Anglijas vēstniecības darbinieku ieskatus, ka Baltijas valstis kara gadījumā var uz laiku zaudēt savu neatkarību. Viņš piezīmēja: “No kuras puses šīs briesmas draud, liekas būtu skaidrs.” F.Kociņš arī brīdināja no pretlielniecisko un lielniecisko krievu vienprātības “nacionālo interešu” un varbūtējas vācu un krievu vienošanās (“nav dūmu bez uguns”).

3. jūlijā Latvijas, Igaunijas un Somijas sūtņi, sekojot savu valdību instrukcijām, iesniedza Lielbritānijas Ārlietu ministrijai notas, kurās šīs valstis paziņoja, ka nevēlas būt minētas lielvalstu garantiju līgumā. Baltijas valstu sūtņi Maskavā 6. jūlijā vienojās, ka vācu briesmas būs mazākas nekā krievu briesmas. Ja ielaidīs krievu uti kažokā, to vairs ārā nedabūs, jo Baltijas reģions ir krievu vitālās interesēs un viņi to uzskata par savu dzīves telpu. Kaut gan krieviem un vāciešiem ir puslīdz vienāds režīms, kultūras ziņā augstākā līmenī esošie vācieši rēķināsies ar Eiropu un atturēsies no tautu iznīcināšanas (?!), ko nevar sagaidīt no krieviem, kā to liecināja jau notikušās korejiešu, ingru, karēļu un citu tautību deportācijas.

Francijas militārais pārstāvis Maskavā pulkv. L.Abrāms meģināja iestāstīt F.Kociņam, ka ne tikai Francijai, bet visai Eiropai ir svarīga pakta noslēgšana ar PSRS: “Ja būs pakts, nebūs karš. Pietiek tikai ievadīt sarunas, lai vāci paliktu rāmāki.” Viņš domāja, ka Baltijas valstīm no pakta nebūtu jābaidās.

Kā zināms, 1939. gada augustā Maskavas sarunas izjuka. Līdz ar to pajuka Baltijas valstu garantijas plāni. Uz vēstures skatuves uznāca velnišķīgais Molotova–Ribentropa plāns.

23. augusta pakta un tā slepenā protokola sakarā nevar necitēt F.Kociņa pozīcijas kritisko, bet, šķiet, nedaudz pārāk kritisku vērtējumu, kādu tai devis ievērojamais trimdas vēsturnieks profesors Edgars Andersons: “Amerikāņu vēstniecības Maskavā darbinieki par pakta un slepenā protokola saturu informāciju ieguva jau 24. augusta rītā no Vācijas vēstniecības darbinieka Hansa Hervarta fon Bitensfelda. Amerikāņi uzzināja, ka Igaunija, Latvija, Austrumpolija un Besarābija iekļautas padomju interešu sfairā, bet vēl nezināja, ka tajā iekļauta arī Somija. ASV sūtnis Lorenss A.Stainhārts (Steinhardt) nolēma brīdināt Baltijas valstis, un ASV Ārlietu ministrija savukārt brīdināja Angliju un Franciju. Diemžēl brīdinājumiem bija maz nozīmes. Latvijas sūtnis Maskavā pulkv. Fricis Kociņš (pareizi: pulkvežleitnants. — R.T.) un militārais pārstāvis pulkv. ltn. Jānis Zālītis palika kurli pret rietumu zemju brīdinājumiem, bet ticēja Molotova un fon der Šulenburga (Vācijas vēstnieks Maskavā. — R.T.) meliem.” (Andersons E. Latvijas vēsture 1920—1940. Ārpolitika. II. — Stokholma, 1984, 122.lpp.).

“Kociņš rakstīja tajā pašā dienā (3. septembrī. — R.T.) Ārlietu ministrijai, ka jau 31. jūlijā viņš esot izteicis varbūtību par vācu un padomju sadarbību, bet šī sadarbība tomēr nākusi kā pārsteigums. Viņš piemetināja, ka no viņa sarunām ar padomju vadītajām personām viņam rodoties iespaids, ka tās šo līgumu uzskatot tikai par “papīra gabalu”. (..) Kociņš 2. septembrī esot pieprasījis audienci pie Molotova, bet atbildi neesot saņēmis. Vācijas vēstniecības darbinieki, ieskaitot pašu vēstnieku, izrādot Baltijas valstu pārstāvjiem lielu laipnību un sarunās apgalvojot, ka, kamēr pastāvēs labas Vācijas un Padomju Savienības attiecības, neesot ko baidīties un viņu neitralitāti respektēšot. Kociņš ticēja vairāk vāciešiem un krieviem (sic!) nekā frančiem un tieši neiesaistītajiem amerikāņiem, kas uzmanīgi mēģināja Baltijas valstīm atklāt tām draudošo likteni, bet nespēja salauzt šo valstu diplomātisko pārstāvju neticību baigajai realitātei.” (Cit. grām., 164.—165.lpp.).

“Kociņš Maskavā vēl 22. septembrī nebija pārliecināts, vai Padomju Savienība būtu parakstījusi kādu slepenu vienošanos ar Vāciju par Rumāniju, Poliju, Baltijas valstīm un Somiju. Anglijas un Francijas diplomātiskie pārstāvji viņu bija brīdinājuši, ka Padomju Savienībai esot tālejoši nodomi attiecībā uz Baltijas valstīm, bet sirsnīgais un lādzīgais Kociņš viņiem neticēja. (..)

Lai iegūtu kādu skaidrību, Kociņš griezās pie Molotova, kas atrunājās ar nevajadzīgu zvēresta došanu (sic!). Arī tagad Kociņš vēl ilgi kavējās un savu 22. septembra ziņojumu nosūtīja tikai 3. oktobrī.” (Cit. grām., 195.—196.lpp.).

E.Andersons pārmet F.Kociņam arī, ka viņš nav laikus informējis savu valdību par Padomju Savienībā 1939. gada septembra sākumā izsludināto mobilizāciju un tās norisi, “it kā Ārlietu un Kara ministrijai tas nevarētu sevišķi interesēt.” (Cit. grām., 183.lpp.).

Bija pagājušas tikai divas dienas, kopš 1939. gada 28. septembrī bija noslēgts Igaunijas un PSRS savstarpējās palīdzības pakts, kad padomju valdība izraudzījās Latviju kā nākamo upura jēru savu it kā drošības interešu altārim. 30. septembra naktī Molotovs izsauca pie sevis F.Kociņu un izteica izbrīnu par to, ka Latvijas valdība izliekoties, it kā nekas nebūtu mainījies pēdējā mēnesī. Noticis esot daudz, starp citu — neesot vairs Polijas. Igaunija jauno politisko stāvokli esot sapratusi un parakstījusi ar Padomju Savienību līgumu. Viņš cerot, ka Latvijas valdība darīšot to pašu, un tādēļ vistuvākajā nākotnē gaidot Maskavā Latvijas valdības pārstāvi, kas būtu pilnvarots parakstīt līgumu.

Nākamajā dienā — 1. oktobrī — pulksten 18.10 sākās Latvijas Ministru kabineta ārkārtas sēde, kurā ārlietu ministrs V.Munters ziņoja par savu sarunu ar F.Kociņu attiecībā uz valdības pārstāvja sūtīšanu uz Maskavu sarunām ar PSRS. Nolēma uz turieni deleģēt ārlietu ministru.

2. oktobrī pulksten 21 vakarā Kremlī sākās V.Muntera un F.Kociņa sarunas ar Staļinu, Molotovu, viņa vietnieku Potjomkinu un Zotovu. Kremļa saimnieks jau sarunu sākumā deklarēja nepārprotami: “Austrijas, Čehoslovākijas un Polijas valstis jau pazudušas, arī citas var pazust (..). Tas, kas bija izveidots 1920. gadā, nevar turpināties mūžīgi. Pēteris Lielais parūpējās, lai būtu izeja uz jūru. Mums tagad nav izejas, un tādā stāvoklī mēs nevaram palikt. (..) Es jums saku atklāti: ietekmes sfēru sadale ir jau notikusi (..). Kas attiecas uz Vāciju, mēs varētu jūs okupēt.”

Apspriede ar padomju valstsvīriem un diplomātiem turpinājās 4. oktobrī. F.Kociņš, cik spēja, palīdzēja savam šefam, taču pārspēks bija otrā pusē. V.Munters savās atmiņās vēlāk rakstīja: “Naktī uz 5. oktobri mēs divatā ilgi sēdējām sūtņa Kociņa kabinetā mūsu sūtniecībā Maskavā un spriedām, vai mēs varam ieteikt savai valdībai parakstīt tekstu, ko bijām izstrādājuši sarunās ar Staļinu, Molotovu un Potjomkinu. Mēs sapratām, ka tas ir pagrieziena punkts Latvijas vēsturē, bet mēs arī sapratām, ka tikai tā var saglabāt latviešu tautu, nodrošināt tai mieru, nepieļaut, lai to aprītu Vācija.” E.Andersona komentārs: “Tā kā Munters šo fragmentu publicējis Padomju Savienībā (avīzē “Izvestija” un “Dzimtenes Balsī”. — R.T.), viņam bija jāpiemin Vācijas draudi, kas naktī uz 5. oktobri vēl neeksitēja. Šajā naktī latviešu delegācija Maskavā nolēma pieņemt kompromisa projektu un ieteikt to Latvijas valdībai ratificēšanai.” (Cit. grām., 224.lpp.).

Komunikē par Latvijas un PSRS sarunām bija teikts: “Sarunā, kas par Latvijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanu notika starp Latvijas ārlietu ministru V.Munteru un Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju, ārlietu komisāru V.M.Molotovu, klātesot J.V.Staļinam un Latvijas sūtnim F.Kociņam, abas puses konstatējušas savu vienprātīgo uzskatu, ka savstarpējās palīdzības pakta sekmīgas realizēšanas interesēs nepieciešams faktors ir savstarpējā uzticība, kas nodibinājusies pastāvošo draudzīgo attiecību izveidošanās ilgajos gados abu valstu starpā.”

 

Turpmāk — vēl

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!