Dr. habil. oec. Pēteris Guļāns — "Latvijas Vēstnesim"

Nobeigums. Sākums —

"LV" 18.09.2001., Nr.132

Ārējā kapitāla un valsts interešu nesakritība

Pirmais, nosacīti objektīvs, ir investīciju resursu ierobežotība. Neraugoties uz kapitāla aprites straujo kāpumu, piedāvāto resursu kopējais apjoms pasaules mērogā atpaliek no vajadzības. Līdz ar to partneru pozīcijas nav vienādas. Turklāt investīcijas daudzās uz attīstības ceļa esošās valstīs saistītas ar zināmu risku, jo politiskā un sociālā situācija nav visur pietiekami stabila un to attīstības perspektīva pārskatāma. Ņemot to vērā, kapitāla īpašnieki cenšas nodrošināt iespēju maksimāli ātri atpelnīt ieguldītos līdzekļus, pieprasot nodokļu un citus atvieglojumus, ne tikai paaugstināta riska, bet arī citās attīstības valstīs. Apmierinot šīs prasības, investīciju importētājas valsts ieguvums sarūk un ir nepietiekams, lai pārvarētu atpalicību. Tādēļ, neraugoties uz ārējo investīciju apjoma ievērojamu palielinājumu attīstības valstu grupā, to ekonomikas atpalicība no industriālo valstu līmeņa, kā parādīts iepriekš, nemazinās, bet lielākajai daļai pat pieaug.

Otrais, nosacīti subjektīvs, ir sarunu vedēju un līgumu slēdzēju personīgo interešu aspekts. Investori vai to pilnvarotie pārstāvji rīkojas ar privāto kapitālu, un tātad te izteikti dominē personīgā ieinteresētība. Valsts kā sarunu subjekts ir abstrakcija, tātad rīcības nespējīga. Tās vietā un vārdā rīkojas (pieņem lēmumus, slēdz līgumus) atsevišķi varas krēslos sēdoši cilvēki (politiķi, ierēdņi) Tie rīkojas nevis ar personīgo mantu, bet ar publiskiem labumiem. No noslēgtā līguma valstiskā izdevīguma to personīgā labklājība nav atkarīga. Kā rāda kaut vai Latvijas pieredze, valstij neizdevīgu līgumu slēdzēji ne par ko nav atbildīgi. Turklāt notiek samērā bieža politiķu un daļēji arī ierēdņu maiņa. Sabiedrības aktivitātes to darbības pārraudzībā attīstības (arī pēcsociālisma) valstīs ir ļoti vājas. Tas rada bāzi sarunu vedēju uzpirkšanai gan reāli, gan arī radot ilūzijas ieņemt labi atalgotus amatus jaunajā objektā. Tādēļ nav jābrīnās, ka tikai dažās attīstības valstīs ir sasniegta reāla ārējo investīciju atdeve un nodrošināta to ekonomikas respektējama attīstība.

Mērķis vai līdzeklis?

Par aksiomu jāuzskata tēze, ka ārējo investīciju piesaiste nav pašmērķis, bet gan tikai viens no līdzekļiem valsts ekonomiskās politikas galvenā mērķa sasniegšanai. Par tādu uzskatāma iedzīvotāju labklājības tuvināšana attīstītajās valstīs sasniegtajam līmenim. Norobežojoties no dažādiem finansiālajiem un komerciālajiem darījumiem, jāatzīst, ka sabiedrības bagātības galvenais avots ir tās iedzīvotāju darbs. Tātad investīcijām izlietotā summa, atsevišķi ņemta, vēl neko neatrisina. Valstij ir vajadzīgas investīcijas tikai kā līdzeklis, lai radītu darba vietas, turklāt tādas, kas:

a) prasa intelektuālu (augstražīgu, labi apmaksātu) darbu un

b) ražo pasaules tirgū konkurētspējīgu produkciju.

Valsts ieguvums ir atkarīgs nevis no piesaistīto investīciju summas, bet gan no ar to palīdzību radīto darba vietu skaita un nodarbināto kvalifikācijas. Tādēļ būtisks ir jautājums — kādu objektu veidošanai tās tiek izmantotas: darba vai kapitāla ietilpīgu? Par to var pārliecināties, salīdzinot Korejas un Venecuēlas attīstības rezultātus, kuru ekonomikā ievērojama loma ir tiešajām ārējām investīcijām. To gada vidējais palielinājums 1990.— 1999.gadā, attiecinot uz vienu iedzīvotāju, bija: Korejā 57 ASV dolāri un Venecuēlā 95 ASV dolāri, jeb par 67% vairāk. IKP Korejā palielinājās par 65,6%, bet Venecuēlā tikai par 24,5%. Bezdarba līmenis normālas (bezkrīžu) darbības gados Korejā ir zems (2 — 3% no darba spēka resursiem), bet Venecuēlā augsts (7 — 11%).4 Šīs atšķirības zināmā mērā izskaidro tas, ka Korejā investīcijas izmantotas apstrādājošās (darbietilpīgas), bet Venecuēlā galvenokārt naftas ieguves (kapitālietilpīgas) rūpniecības attīstībā. Ieguldījumi ir lieli, bet ieguvums — mazs.

Latvijai ārējās investīcijas ir nepieciešamas

Latvija ir to valstu skaitā, kurām investīciju resursu nepietiekamība ir viens no attīstību ierobežojošiem faktoriem. Iespējas palielināt investīciju apjomu, pārdalot vietējos resursus, ir ļoti niecīgas. IKP izlietojuma lielākais postenis (2000.gadā — 62,5%) ir personīgais patēriņš. Tā absolūtais apjoms bija 7,5 reizes mazāks nekā ES dalībvalstu vidējais. Tālāka patēriņa daļas, tātad arī apjoma, samazināšana palielinātu neizbēgamu sociālo spriedzi, kā arī pastiprinātu iedzīvotāju talantīgākās daļas emigrāciju. Tādēļ ārējo investīciju piesaiste ir kļuvusi par būtisku Latvijas ekonomikas attīstības paātrināšanas līdzekli, saprotams, tikai tad, ja to realizē valstij izdevīgā veidā.

Stāvokli sarežģī tas, ka investori objektīvi ieinteresēti īstenot projektus, kuri garantē ātru kapitāla apriti. Latvijā uzkrāto ārvalstu tiešo un portfeļinvestīciju apjoms no 22,5 miljoniem latu 1992.gadā pieauga līdz 865,6 miljoniem latu 2001.gada pirmajā ceturksnī. To lielākā daļa (74,5%) investēta pakalpojumu sektorā, īpaši transportā un sakaros, finanšu starpniecībā, tirdzniecībā un operācijās ar nekustamo īpašumu (kopā 69,5% no visu investīciju summas). Preču ražotāju nozaru daļa bija tikai 25,5% . No tām ārvalstu interesi vairāk saistīja pārtikas ražošanas, ķīmijas un koksnes pārstrādes uzņēmumi.5

Bāzējot valsts attīstību tikai uz vieglāk iegūstamiem ārējo investīciju variantiem un veidojot ražošanas objektus, no kuriem izvairās industriālās valstis, sasniegt vēlamos ekonomiskos un sociālos rezultātus nav iespējams. Ekonomiskās atpalicības sekmīga pārvarēšana iespējama, tikai realizējot mērķtiecīgu ārējo investīciju piesaistes stratēģiju.

Kritēriji variantu vērtēšanai

Īstenojamie pasākumi ārējo investīciju piesaistē liecina, ka nav skaidra mērķa, ko mēs ar šo pasākumu gribam panākt. Līdz ar to nav arī skaidrības kritēriju izvēlē ārējo investīciju variantu efektivitātes novērtēšanā. Konkrētāk šos jautājumus aplūkosim, izmantojot iecerētās Latvijas celulozes rūpnīcas projekta rādītājus.

Tā realizācijas lietderību un bezierunu atbalstu parasti skaidro, minot šādus argumentus:

1) ieguldījumu apjoms — ir lielākais ārējo investīciju projekts;

2) tiks radīta iespēja apaļkoksnes vietā eksportēt celulozi — produktu ar lielāku pievienoto vērtību, tādējādi uzlabojot tekošā konta stāvokli, un

3) palielināsies valsts ekonomiskais potenciāls.

Bez nosauktajiem argumentiem dažkārt tiek minēti arī citi, piemēram: palielināsies valsts drošība(?); tiks pierādīts, ka investīcijām Latvijā ir labvēlīga vide un pēc tam tās te plūdīs plašā straumē.

Valsts drošības jautājumus neaplūkosim, jo tos parasti piemin tad, kad vispār nav vērā ņemamu argumentu. Attiecībā uz otro apgalvojumu (investīciju ieplūdi) jāatzīst, ka tam ir zināms pamats. Investori, īpaši vieglas peļņas tīkotāji, redzot, ka šeit galvenais mērķis ir investīciju piesaiste, neatkarīgi no to ietekmes uz tautsaimniecību tiešām varētu sekot šim piemēram.

Starp citu, ažiotāža ap vēja ģeneratoru un dažu koģenerācijas elektrostaciju celtniecību liecina, ka pasaulē netrūkst veiklu darboņu, kas izmanto jebkuru spraugu, lai vairotu savu bagātību uz Latvijas iedzīvotāju pauperizācijas rēķina. Vadoties vienkārši no veselā saprāta, nevar atbalstīt neizdevīgas investīcijas tikai tādēļ, lai rosinātu līdzīgu investīciju ieplūdi. Tādēļ šo argumentu tālāk neanalizēsim. Pievērsīsimies trim iepriekš nosauktajiem.

Vai tautsaimniecības ieguvums ir adekvāts ieguldījuma apjomam? Nē, nav! Ieguldījumu summu nosaka divi apstākļi — uzņēmuma kapitālietilpība un tā projektētā jauda. Celulozes ražošana ir viena no kapitāla ziņā visietilpīgākajām rūpniecības nozarēm. Saskaņā ar Latvijas Valsts statistikas pārvaldes sastādītajām izmaksu un izlaides tabulām, darba un kapitāla izmaksu attiecība Latvijas rūpniecībā kopā 1997.gadā bija 1:0,17. Atsevišķās rūpniecības nozarēs tā bija no 1:0,04 (biroja tehnika un datori) līdz 1:0,59 (tabakas izstrādājumi). Kokrūpniecībā darba un kapitāla izmaksu attiecība bija 1:0,22. Pēc informācijas, kas sniegta "Jaakko Pöyry Consulting AB" pētījumā, projektējamajā celulozes rūpnīcā darba un kapitāla izmaksu attiecība nebūs mazāka kā 1:10,8, kas 64 reizes pārsniegs vidējo Latvijas rūpniecībā. Faktiski šī attiecība būs vēl lielāka, jo minētajā pētījumā pieņemta ļoti augsta darba samaksa.

Ieguldījuma kopējo apjomu nosaka arī rūpnīcas jauda, kas izvēlēta ar aprēķinu, lai racionāli izmantotu sasniegumus ražošanas tehnoloģijā un nodrošinātu tās īpašniekiem maksimālo peļņu. Skandināvijas valstīs pašlaik ir tikai dažas šāda mēroga ražotnes. No Latvijas viedokļa raugoties, tās ieguvumu nosaka nevis izlaižamās produkcijas apjoms, pārstrādātās koksnes daudzums (turklāt ievērojama daļu tās importēs) vai rūpnīcas dūmeņa augstums, bet šī objekta pienesums valsts ekonomiskā potenciāla palielināšanā.

Tas, ka apaļkoksnes vietā tiks eksportēta celuloze, produkts ar lielāku pievienoto vērtību, no pirmā acumirkļa šķiet vērtējams pozitīvi. Detalizēta analīze tomēr rāda, ka reālais Latvijas ekonomiskais ieguvums būs ļoti niecīgs. Tā kā celulozes ražošana ir ārkārtīgi kapitālietilpīga, pievienotās vērtības (PV) nospiedošo daļu veido nevis darba, bet kapitāla izmaksas. Ņemot vērā to, ka uzņēmums nākotnē pilnīgi piederēs ārējiem investoriem, šī PV daļa būs to īpašums un Latvijai nekādu labumu nedos. Tas pats attiecas uz peļņu, ar kuru pilnīgi rīkosies uzņēmuma īpašnieki. Šīs divas daļas kopā, atkarībā no realizācijas cenas, veidos 92 — 95% PV. Tās, visticamāk, aizplūdīs uz investoru kontiem ārzemēs. Celulozes eksports, mazinot tekošā konta deficītu, maksājumu bilances reālu uzlabojumu nenodrošinās. Tas varētu notikt tikai gadījumā, ja rūpnīca piederētu Latvijas rezidentiem.

Projektējamā uzņēmuma ietekmes uz valsts ekonomiskā potenciāla pieaugumu noskaidrošana ir pirmais jautājums, uz kuru jādod skaidra atbilde pirms tā realizācijas sākšanas. Tas īpaši svarīgi ir gadījumā, kad ir darīšana ar tādu gigantisku, turklāt videi nedraudzīgu objektu, kāds būs iecerētais uzņēmums. Te svarīgs jautājums ir pareizu kritēriju izvēle potenciāla mērīšanai. Šobrīd šim mērķim izmanto iekšzemes kopprodukta (IKP) rādītāju un jaunā objekta lomu tā palielināšanā, minot konkrētu PV summu. Šāda metode būtu pieņemama, ja objektu veidotu vietējie investori. Konkrētajā gadījumā, kā aprādīts iepriekš, PV nospiedošā daļa (92 — 95%) būs ārējo investoru īpašums un aizplūdīs uz ārzemēm. Šī iemesla dēļ IKP rādītājs sniedz iluzorisku, nepareizu priekšstatu par valsts ekonomiskā potenciāla maiņu.

Valstī paliek tikai tā PV daļa, kuras avots ir tās rezidentu darbs (darba alga un ar to saistītie nodokļi) un uzņēmuma maksātie nodokļi, ja nav piešķirti to atvieglojumi jeb, citiem vārdiem, Latvijas ieguvums nav mērāms ar investīciju apjomu, bet tikai ar tām summām, kas nonāks tās iedzīvotāju kabatās, kā arī valsts un vietējos budžetos. Sabiedrības rīcībā nonākušo reālo līdzekļu kopējo daudzumu, tātad arī tautsaimniecības attīstības līmeni, statistikā visprecīzāk atspoguļo valsts neto nacionālais ienākums (NNI). Lai korekti noteiktu ārējo investīciju piesaistes lietderību, jāaprēķina objekta sagaidāmā ietekme uz valsts NNI. Vērtējot pēc pienesuma NNI palielināšanā, celulozes rūpnīcas loma ir nenozīmīga un reāli iespējamā variantā (ja rūpnīca pilnīgi pieder ārējiem investoriem) būs tikai ~ 0,2 — 0,3% salīdzinājumā ar 1,9 — 3,3% IKP pieaugumā.

Investoru prasības

Ārējie investori, kā iepriekš minēts, realizējot jaunu objektu celtniecību, nereti diktē investīcijas piesaistošai valstij dažādus nosacījumus ar mērķi palielināt ieguvumu. Palielinājumam, kā zināms, robežu nav. Arī celulozes rūpnīcas investori nav izņēmums. Izpildot visas to prasības, projekta īstenošana Latvijai cerētā ieguvuma vietā līdz ar ekoloģisko kaitējumu sagādātu arī jūtamus ekonomiskos zudumus. Neiedziļinoties visās to prasībās, aplūkosim tikai dažas.

Investori pieprasa piešķirt rūpnīcai brīvās ekonomiskās zonas statusu jeb atbrīvot to no nodokļiem vai būtiski samazināt. Daži Latvijas pārstāvji pret šādu prasību izturas labvēlīgi, kā argumentu minot lielo ieguldījumu summu. Šāds arguments nav korekts, jo Latvijas ieguvumu nenosaka investīciju summa, bet gan naudas ieplūde valsts un pašvaldību budžetos un strādājošo rezidentu kabatās. Atbrīvojot uzņēmumu no nodokļiem vai arī tos būtiski samazinot, vienīgais ieguvums no rūpnīcas funkcionēšanas būs strādājošo atalgojums un ar to saistītie nodokļi. Kapitālietilpīgos uzņēmumos nevar piemērot tādu valsts atbalsta mehānismu kā darba ietilpīgo ražotņu gadījumā. Darbietilpīgos uzņēmumos (piemēram, automobiļu ražošana), kuros strādā liels skaits valsts iedzīvotāju, to pienesums budžetos ir pietiekami liels, lai, atbrīvojot uzņēmumu no dažiem nodokļiem vai tos būtiski samazinot, nepasliktinātos valsts budžeta sabalansētība. Konkrētā gadījumā niecīgais nodarbināto skaits (250 — 300 cilvēku) dos arī nenozīmīgu nodokļu ieplūdi budžetā. Tādēļ nav absolūti nekāda ekonomiska pamata atbrīvot uzņēmumu no nodokļiem vai piešķirt tam kādus atvieglojumus.

Otrs jautājums ir par valsts iespējamo ieguvumu, saņemot daļu uzņēmuma peļņas dividenžu veidā. Šāda iespēja ir tīri teorētiska un nav realizējama, jo:

1) saskaņā ar ES un pārējās industriālajās valstīs iedibinātajiem standartiem valsts nevar ilgstoši nodarboties ar uzņēmējdarbību un pēc rūpnīcas uzbūvēšanas tai savu daļu nāksies pārdot pārējiem akcionāriem;

2) šāda tipa uzņēmumi peļņu dividendēs parasti nesadala, bet izlieto to attīstībai un uzkrāj zaudējumu segšanai sliktas konjunktūras gados. Starp citu, to apliecina arī investoru esošo rūpnīcu darbības rezultāti. Detalizēti iepazīstinot Latvijas žurnālistus ar to darbību, jautājums par peļņas daļas izmaksu dividendēs netika akcentēts;

3) Latvijas valsts arī pašlaik ir vairāku lielu peļņu nesošu uzņēmumu pilnīgs īpašnieks ("Latvenergo", "Latvijas dzelzceļš", "Latvijas kuģniecība") vai lielas akciju daļas turētājs ("Lattelekom", "Latvijas mobilais telefons", "Ventspils nafta"), bet dividendes no to peļņas budžetā neieplūst. Kādēļ celulozes rūpnīcas gadījumā lai būtu citādi?

Trešais jautājums ir prasība par mežu platību (500 tūkst. ha) nodošanu ilgtermiņa nomā. Šāda prasība, īpaši ņemot vērā tās ultimatīvo formu, pēc būtības paģērē atjaunot Latvijā feodālo sistēmu zemes (šoreiz meža zemes) izmantošanā. Arguments, ka uzņēmumam jānodrošina 40% izejvielu no savām mežu platībām, ir vienkārši sadomāts. Pirmkārt, nav pārliecinoša skaidrojuma, kādēļ tieši 40%, bet ne 20, 50 vai 100%. Otrkārt, kādēļ tikai celulozes ražotājam izejvielas jāsagādā 40% atbilstoši feodālisma un 60% — atbilstoši tirgus attiecību principiem, kādēļ tas nav piemērojams citiem koksni pārstrādājošiem uzņēmumiem? Šāda prasība pēc ekonomiskās būtības ir nonsenss, īpaši reģionā, kur nav un arī nākotnē nav paredzams papīrmalkas deficīts. Tā, mūsuprāt, tiek izvirzīta, nevis lai nodrošinātu uzņēmumu ar izejvielām, bet gan ar daudz tālejošāku un svarīgāku mērķi: iegūt savā īpašumā minētās mežu platības.

Investori acīmredzot labi izprot pārejas ekonomikas valstu attīstības likumsakarības un sagaida, ka pašreizējie valsts meži nākotnē tiks privatizēti. Uz īpašuma formas maiņas iespējamību un pat neizbēgamību norāda tas, ka Skandināvijas un arī citās Eiropas valstīs meži galvenokārt ir privātā īpašumā. Var prognozēt, ka privatizēt valsts mežus arī Latvijā prasīs ES un citas starptautiskās institūcijas. Lielajiem koncerniem, kā zināms, ir reālas iespējas ar savas valsts valdību un starptautisko organizāciju palīdzību veicināt šī procesa paātrināšanu arī šeit. Pirmpirkuma tiesības, saprotams, būs attiecīgo platību nomniekiem. Izlemjot par valsts mežu prasīto platību nodošanu nomā, jārēķinās, ka nākotnē (ņemot vērā jau nomātās mežizstrādes platības) gandrīz 10% Latvijas teritorijas piederēs divām skandināvu kompānijām. Risinot šo jautājumu, jāvadās nevis no šodienas, bet turpmāk sagaidāmās situācijas, kad sakarā ar fosilo energoresursu un ķīmijas izejvielu neizbēgamo izsīkumu, koksnes vērtība strauji palielināsies. Valsts bagātību un attīstības iespējas lielā mērā noteiks bioloģisko resursu (īpaši koksnes) apjomi tās rezidentu īpašumā. Piekrišana nodot prasītās mežu platības investoriem nozīmē atņemt tās Latvijas iedzīvotāju nākamajām paaudzēm, turklāt bez reāla ieguvuma pašreizējā valsts ekonomiskā potenciāla palielināšanā.

***

Ekonomikas globalizācijas apstākļos ārējās investīcijas ir kļuvušas par daudzu valstu tautsaimniecības nozīmīgu sastāvdaļu. Šo resursu vairāk vai mazāk sekmīgi izmanto visas industriālās valstis. Attīstības valstu atpalicība no industriālajās valstīs sasniegtā līmeņa, neraugoties uz kapitāla plūsmu sistemātisku kāpumu, ne tikai nav mazinājusies, bet lielākajai daļai pat ir palielinājusies. Tikai dažas no tām ir pratušas, piesaistot ārējās investīcijas, jūtami kāpināt savu ekonomisko potenciālu. Ārējo investoru un investīcijas importējošās valsts interešu būtiska atšķirība nosaka nepieciešamību tikai tādu šī resursa piesaisti, kas, nodrošinot investoram pieņemamu peļņu, rada reālus nosacījumus valsts ekonomiskā potenciāla kāpumam.

Investīciju resursu nepietiekamība ir viens no iemesliem, kas bremzē Latvijas ekonomikas attīstību. Tādēļ ārējā kapitāla ieplūde ir aktuāla pašreizējā perioda problēma. Šī resursa izmantošanas stratēģijai jābalstās uz vēsu aprēķinu, izvairoties kā no tā fetišizācijas, tā arī nolieguma. Bīstamas ir nevis pašas investīcijas, bet to idealizācija, kas rada nekritisku pieeju, investoru prasību apmierināšanu, ignorējot valsts pamatintereses. Ārējo investīciju piesaiste nav pašmērķis, bet tikai viens no līdzekļiem ekonomiskās politikas galvenā mērķa sasniegšanai. To efektivitāti nosaka nevis ieguldījuma summa, bet pienesums valsts iedzīvotāju labklājības palielināšanā, kas tautsaimniecības mērogā atspoguļojas neto nacionālā ienākuma pieaugumā.

4 International Financial Statistics, Yearbook, 2000.

5 Investīcijas Latvijā, Ceturkšņa biļetens #1(21)/2001. Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde.