No kurienes mēs nākam un kurp ejam

Dr. habil. oec. Jānis Porietis - "Latvijas Vēstnesim"

Nobeigums. Sākums - "LV" Nr. 42, 15.03.2001.

Laikā no 1960. gada līdz 1985. gadam kapitālieguldījumu apjoms Latvijas lauksaimniecībā bija pieaudzis trīs reizes, bet enerģētiskās jaudas vidēji uz vienu šai nozarē nodarbināto cilvēku - pat 8,9 reizes. Mēneša vidējā darba samaksa tai laikā pieauga padomju saimniecībās 4,3 reizes, bet kolhozos pat 6,7 reizes. Turpretī Latvijas lauksaimniecības kopprodukcija šo piecu piecgadu laikā pieauga tikai par 59%, t.i., nepilnas 1,6 reizes.

Protams, tā rezultātā ievērojami pieauga saražotās produkcijas pašizmaksa. Piemēram, šai laikā Latvijas padomju saimniecībās pašizmaksa pieauga labībai 1,7 reizes, pienam - 2,7 reizes, liellopu gaļai (dzīvsvara pieaugumam) - 3 reizes un cūkgaļai - 1,5 reizes.

Līdzīgi šai laikā bija pieaugusi arī Latvijas kolhozos ražotās lauksaimniecības produkcijas pašizmaksa. Tanī laikā lielu daļu Latvijas lauksaimniecības produkcijas izveda uz Maskavu, Ļeņingradu un citiem PSRS reģioniem. Tāpēc šāds pašizmaksas pieaugums, pastāvot valsts noteiktām stabilām mazumtirdzniecības cenām, pasliktināja atražošanas nosacījumus Latvijas lauksaimniecības uzņēmumos, vienlaikus nepietiekami nodrošinot vietējo tirgu ar kvalitatīviem pārtikas produktiem.

Republikas lauksaimniecībā bez tam vēl bija izveidojusies jau ieilgusi disproporcija starp augkopības un to ievērojami apsteigušajiem lopkopības produkcijas pieauguma tempiem. Turklāt šī starpība Latvijā bija ievērojami lielāka nekā vidēji visā Padomju Savienībā. Augkopības produkcijas pieauguma tempu aplūkojamā periodā pieņemot par vienu vienību, lopkopībā šis pieauguma temps tādā gadījumā bija PSRS - 1,13, bet Latvijas PSR - 1,35.

Augkopības produkcijas pieauguma lēnie tempi savukārt aizkavēja lopkopības produkcijas ražošanas tālāku paplašināšanu un attīstību.

Lai tagad, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, panāktu augkopības produkcijas pieauguma tempu kāpināšanu, jāņem vērā šādi fakti. Pirmais - tās daudzās cilvēku pamestās lauku mājas, kuras tika iztukšotas sakarā ar jau minētās rūpniecības attīstības forsēšanu Rīgā, kā arī citās Latvijas lielākajās pilsētās. Otrs fakts - tie ir tie kādreiz lauksaimniecībai derīgās zemes hektāri, ko padomju periodā neatgriezeniski šai nozarei atņēma tā pati urbanizācija un industrializācija.

Šajā aplūkojamā periodā lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība republikā bija samazinājusies par 487,1 tūkstoti jeb gandrīz pusmiljonu hektāru, tajā skaitā par apmēram divām trešdaļām šai laikā bija samazinājusies pļavu platība. Turklāt apmēram pusotra simta tūkstošu hektāru no lauksaimnieciski izmantojamām zemēm bija aizaugušas ar krūmiem un tādējādi lauksaimnieciskajai darbībai netika izmantotas. Diemžēl arī tagad, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un zemes privatizācijas, tās izmantošanas efektivitāte joprojām pasliktinās.

Ekstensīvas, galvenokārt uz jaunu resursu iesaistīšanu balstītas attīstības rezultātā ražošanas sasniegumi padomju periodā Latvijā vairs neatšķīrās salīdzinājumā ar visas Savienības attīstības gaitu. Tā, piemēram, 1. tabulā aplūkotajos 25 gados sabiedriskā kopprodukta pieaugums Latvijā tikai par vienu procentu, bet nacionālā ienākuma palielināšanās tikai par trim procentiem apsteidza visas PSRS attiecīgos rādītājus.

Kapitālieguldījumu tīrā efektivitāte, pēc tālaika statistiķu aprēķiniem, laikā no 60. līdz 80. gadiem bija pazeminājusies vairāk nekā divas reizes.

Gan mazumtirdzniecības preču apgrozījuma, gan arī iedzīvotāju reālo ienākumu tempi turpretī Latvijā jau bijuši ievērojami zemāki nekā caurmērā visā Padomju Savienībā. Bet to straujākam pieaugumam taču bija jābūt galvenajam ražošanas un industrializācijas rezultātam. Lai izskaidrotu, kāpēc nav palielinājušies abi šie rādītāji, jāaplūko demogrāfiskās situācijas izmaiņas Latvijā šajā laika posmā.

1960. gadā iedzīvotāju dabiskais pieaugums Latvijā un kaimiņrepublikās bija šāds: Latvijā - 6,7 cilvēki uz katriem 1000 iedzīvotājiem, Igaunijā - 6,1, KPFSR - 15,8, Baltkrievijā - 17,8 un Lietuvā - 14,7 cilvēki.

Pēc 1960. gada Latvijas iedzīvotāju dabiskā pieauguma rādītāji strauji saruka, un 1981. gadā Latvijā dabiskais pieaugums bija jau vairs tikai 1,4 cilvēki uz katru tūkstoti republikas iedzīvotāju. Pēc tam tas nedaudz pieauga, taču diezgan stabili saglabājot pēdējo vietu Padomju Savienībā. Turpretī tagad jau vairākus gadus Latvijā mirstība ir apsteigusi dzimstības rādītājus, tā būtiski pasliktinot demogrāfisko situāciju.

Rīga - Latvijas

galvaspilsēta

Rīgas pilsētas ekonomiskā attīstība ilgu laiku notika, iesaistot jaunu darbaspēku. Tā rezultātā laikā, kad republikā kopumā bija relatīvi neliels dabiskais pieaugums, Rīgas iedzīvotāju skaits no 580 400 cilvēkiem 1959. gadā pieauga līdz 729 000 cilvēku 1970. gadā, 823 400 cilvēkiem 1979. gadā un 900 300 cilvēkiem - 1987. gadā. Savienoto republiku iedzīvotāju īpatsvara dinamika redzama 2. tabulā.

Šādos apstākļos forsētā industriālā attīstība radīja vēl saspringtāku darbaspēka bilanci. Tas savukārt bija ekonomiski, sociāli un etniski nepamatotas un nevēlamas starprepublikāniskās iedzīvotāju mehāniskās migrācijas pastiprināšanās cēlonis.

Tādā veidā izveidojās situācija, ka mūsu republikai ar samērā trūcīgiem dabas resursiem un tās iedzīvotāju viszemāko dabisko pieaugumu to kopskaits bija audzis straujāk nekā pārējām kaimiņrepublikām. Tā, piemēram, KPFSR iedzīvotāju dabiskais pieaugums uz 1000 iedzīvotājiem, aplūkojot laika posmu no 1960. gada līdz 1985. gadam, ir bijis caurmērā 2 līdz 3 reizes augstāks nekā Latvijā. Turpretī iedzīvotāju kopējā skaita pieaugums šai laikā Latvijā bija 25%, bet Krievijas PFSR - 23%, tātad par diviem procentiem zemāks.

Pats skumjākais Rīgas kā galvaspilsētas hiperindustrializācijas vēsturē ir šāds fakts. PSRS Zinātņu akadēmijas sektors Rietumu reģiona un Baltkrievijas ekonomikas attīstības izpētei 1962. gadā bija jau sagatavojis plašu ziņojumu, kura 19. lappusē bija rindkopa: "Augstāku rūpnieciskās attīstības tempu noteikšana Latvijas PSR un Igaunijas PSR novedīs pie nepieciešamības ievest šais republikās darbaspēku no citiem valsts rajoniem, kas nav lietderīgi. (..) jāierobežo rūpnieciskā celtniecība tādos lielos centros kā Rīga, Tallina, Viļņa, Kauņa (..)". Kaut arī šim pētījumam bija slepenības grifs, toreizējiem Latvijas varasvīriem šis dokuments nevarēja būt svešs.

Šāda tautas saimniecības gaita tad arī bija radījusi to saspringto situāciju sociālās infrastruktūras attīstībā, kāda valdīja tolaik Latvijas PSR. Turklāt jāievēro vēl arī tas, ka, piemēram, Rīgas un arī citu pilsētu vecās, pirms kara celtās dzīvojamās ēkās tai laikā iekārtotie ūdensvadi un kanalizācijas tīkls jau bija uz galējās nolietošanās robežas vai arī tuvu tai, un par to atjaunošanu bija jāsāk pastiprināti rūpēties. Tas diemžēl nenotika, un šodien neatkarīgā Latvija ir saņēmusi mantojumā no padomju perioda nolaistu ražošanas un sociālo infrastruktūru.

Tagad daudziem denacionalizētajiem dzīvojamiem namiem ir nepieciešams dārgs kapitālremonts. Tanī pašā laikā ļoti daudzi īrnieki ir tik trūcīgi, ka pakāpeniski kļūst par īres un komunālo maksājumu parādniekiem un viņiem draud izlikšana no dzīvokļa. Šo un citu samilzušo sociālo problēmu neatliekama risināšana ir kļuvusi par vienu no svarīgākajiem neatkarīgās Latvijas Saeimas, valdības un vietējo pašvaldību uzdevumiem.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas jau aizritējuši desmit gadi. Tas ir bijis sarežģīts laiks. Lielas cerības ir mijušās ar rūgtu vilšanos, ir padziļinājusies tautas sociālā noslāņošanās, un lielas iepriekšējo paaudžu radītās vērtības ir aizlaistas zudumā. Pāreja uz tirgus saimniecību ir izrādījusies daudz grūtāka un sarežģītāka, nekā mēs cerējām.

Kad pašiem jāmācās

saimniekot

Objektīva un neapstrīdama ir atziņa, ka Latvijas valstiskā atdzimšana ir mūsu saimnieciskās attīstības priekšnoteikums. Valsts politiskās neatkarības atgūšana savukārt bija pamats ekonomiskās patstāvības nodrošināšanai.

Ideālajā variantā valsts saimnieciskā patstāvība ir īstenojama pilnīgas politiskās, tiesiskās un ekonomiskās patstāvības un tātad arī rīcībspējas apstākļos.

Tomēr jākonstatē, ka teorētiskajā ziņā ideāli pilnīga patstāvība neeksistē, jo ikvienas valsts pilnīgi patstāvīgu rīcību ierobežo starptautiskās saistības - pienākumi pret visu cilvēci, dabu, nākamajām paaudzēm, brīvprātīgi uzņemtās saistības pret starptautiskajām politiskajām, ekonomiskajām un sabiedriskajām organizācijām, citām suverēnajām valstīm un tamlīdzīgi.

Taču augstāka valsts suverenitātes faktiski īstenotā pakāpe, pastāvot pārējiem vienādiem apstākļiem, republikas ekonomikai nodrošina neapšaubāmi labvēlīgākus apstākļus un iespējas. Tā rada lielāku ieinteresētību resursu saprātīgā izmantošanā un paaugstina atbildību par savas darbības iespējami negatīvajām sekām un līdz ar to sekmē politiskās patstāvības nodrošināšanu.

Latvijas Republikas saimnieciskā patstāvība nozīmē ilgstoši nodrošināt tautas saimniecībā tādu ražošanas, apgrozības, patērēšanas un uzkrāšanas efektivitāti, kas līdzsvarotas bezdeficīta ekonomikas apstākļos ļautu sistemātiski paaugstināt iedzīvotāju dzīves kvalitāti, tas ir, reālo ienākumu, sociālās, ekoloģiskās un kultūras vides, kā arī etniskā un sociālā optimisma līmeņa nemitīgu pieaugumu.

Valsts saimnieciskās patstāvības oponenti iebilst: visa attīstītā Rietumeiropa ekonomiski integrējas, turpretī jūs iestājaties par ekonomisko patstāvību. Jā, taču šāds pretnostatījums neiztur kritiku atšķirīgo politisko, ekonomisko, sociālo un pat psiholoģisko apsvērumu dēļ.

Pirmkārt, ekonomiskā integrācija Rietumeiropā notiek daudzu gadsimtu ilgumā reāli nodrošinātas politiskas suverēnitātes apstākļos, kuras ierobežojumus Eiroparlamentā vai kādā citā formā noteikušas pilnīgi līdztiesisku partneru brīvprātīgas un pamatos savstarpējas izdevīgas vienošanās, kas, protams, nenovērš lokālu, īslaicīgu pretrunu rašanos.

Otrkārt, tur integrācija risinās ievērojami augstākā ražotājspēku attīstības, ekonomiskās dzīves organizācijas, saimnieciskās ieinteresētības un apzinīguma līmenī, nekā tas sasniegts mūsu sabiedrībā.

Tāpēc, iespējams, var runāt par savdabīgu negācijas nolieguma filozofiju, proti, par to, ka mums arī mūsu domāšanā, mūsu mentalitātē jākļūst patstāvīgiem, lai atveseļotu savu tautsaimniecību dzīves kvalitātes paaugstināšanas interesēs, kā arī lai panāktu tādu republikas ražotājspēku attīstības līmeni, kurš ļautu mums kļūt par Rietumu pasaules līdzvērtīgiem partneriem.

Aicinājumi uz reģionālu saimniecisku norobežošanos un pašizolāciju nav pamatoti, jo mūsdienu pasaulē norisinās globalizācija un Latvijai, gribot negribot, tajā ir jāiesaistās, bet tāpēc mums ir jākļūst labākiem saimniekotājiem.

Tas nav viegls uzdevums, jo, līdzīgi kā citās Austrumeiropas un Viduseiropas zemēm, pāreja uz tirgus ekonomiku Latvijā iezīmējās ar krīzes situāciju tautsaimniecībā. To izraisīja Latvijai nepieciešamo izejvielu un valstī saražotās produkcijas noieta tirgus izmaiņas, preču cenu pakāpeniska pielīdzināšana pasaules līmenim, īpašuma formu maiņa un ražošanas pārstrukturēšana atbilstoši politiski neatkarīgās valsts vajadzībām, kā arī šajā procesā pieļautās kļūdas, nesaimnieciskums un pat izsaimniekošana.

Visa tā rezultātā krasi samazinājās Latvijas iekšzemes kopprodukts, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. 1990. gadā tas bija 1105,65 lati (rēķinot 1993. gada vidējās cenās), bet 1994. gadā vairs tikai 558,87 lati.

Iepriekš aplūkotie procesi savukārt noveda pie iedzīvotāju lielākās daļas dzīves līmeņa pazemināšanās. Aptuveni pirmajos piecos Latvijas neatkarības gados nodarbināto iedzīvotāju mēneša vidējā mēneša darba samaksa Latvijā pieauga 15,4 reizes, bet patēriņa preču cenas palielinājās ievērojami straujāk - 18,7 reizes.

Gan mēs, tautsaimnieki, gan citu profesiju pārstāvji tagad neizpratnē uzdod sev jautājumu - kāpēc tā ir noticis, kāpēc valsts politiskās brīvības atgūšana vēl nav devusi cerēto uzplaukumu ekonomikā, kāpēc tik ļoti sarukušas sabiedrības sociālās garantijas zinātnei un kultūrai, veselības aizsardzībai un izglītībai, pensionāriem, daudzbērnu ģimenēm un invalīdiem?

Atbilde, protams, nav vienkārša, taču tā ir jāmeklē visiem kopā, lai, apturot saimniecisko lejupslīdi, beidzot sāktos mūsu ekonomikas atveseļošanās. Lai to panāktu, jāievēro arī dažas no pašreizējās saimnieciskās krīzes gūtās mācības.

Pirmā mācība. Ļoti daudz zaudēts tāpēc, ka bieži vien iepriekšējās ekonomiskās sistēmas radīto saimniecisko objektu būtiskas pārveidošanas vietā ir iets pa to primitīvas sagraušanas ceļu. Taču tautas saimniecību nevar pielīdzināt būvniecībai, kur jaunu ēku visvieglāk celt pilnīgi brīvā būvlaukumā.

Pārdomāti rīkojoties, arī lielās padomju tipa lauku lielsaimniecības varēja pārveidot par kooperatīva rakstura uzņēmumiem, tādējādi nesagraujot jau izveidojušos lielražošanu, bet to prasmīgi savienojot gan ar privāto īpašumu, gan individuālo saimniekošanu. Tad arī lauku iedzīvotāju sociālās garantijas nebūtu tik lielā mērā pazeminājušās, kā tas diemžēl noticis pašlaik.

Otrā mācība. Patstāvīgu tautas saimniecību veidojot, laikus netika izstrādāta šī sarežģītā procesa filozofija, koncepcija un stratēģija. Lielā mērā tā tika aizstāta ar kārtējo taktisko uzdevumu risināšanu pēc "lielāko caurumu lāpīšanas principa".

Tā, piemēram, elementāra saimnieciskā filozofija atgādina, ka Latvijā krāsainie metāli netiek iegūti, tāpēc no tā izriet tik elementārs secinājums, ka to eksports lūžņu vai lietņu veidā ir pilnīgi nepieņemams un nepieļaujams pasākums. Tāpēc stratēģijai šī jautājuma risināšanā vajadzēja būt šo krāsaino metālu pilnīgai uzskaitei, aizsardzībai un izmantošanai tepat Latvijā.

Trešā mācība. Saimniecisko politiku veidojot, nedrīkst ignorēt objektīvo patiesību, ka katram risinājumam ir sagaidāmi ne vien pozitīvi, bet diemžēl arī negatīvi rezultāti, kuru novēršana vai vismaz neitralizēšana atkal prasīs papildu resursus.

Ceturtā mācība. Ekonomisko risinājumu labākos variantus meklējot un izvērtējot, jāizmanto arī tāds kritērijs kā cilvēku saimniecisko, sociālo, politisko, ideoloģisko un psiholoģisko interešu iespējamā saskaņošanas pakāpe. To pietiekami neievērojot, izrādījās, ka Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa nebija psiholoģiski sagatavota tirgus ekonomikas apstākļiem.

Piektā mācība. Apstākļos, kad ražošana dažādu cēloņu dēļ sašaurinājās, bet cenu pieaugums tālu apsteidza gan darba samaksas, gan sociālo izmaksu pieauguma tempus, objektīvi bija nepieciešama daudz lielāka valsts varas institūciju - parlamenta un valdības - regulējošā loma šo tendenču iespējami labākā līdzsvarošanā, vienmēr atceroties, ka sociālo garantiju pamats tomēr ir un būs plaukstoša rūpniecība, lauksaimniecība un citas nozares.

Sestā mācība. Latvijas līdzšinējai nodokļu sistēmai diemžēl ir bijis nodokļu maksātāju ekonomisko interešu un tātad arī viņu pozitīvos stimulus mazinošs, nevis ražošanu veicinošs raksturs. To pašu var teikt par valstī esošo cenu sistēmu, kad cenu ierobežošanas atcelšanas apstākļos turpināja saglabāties ražotāju un tirgotāju sava veida monopolstāvoklis attiecībā pret pircējiem un patērētājiem. Arī šis ir viens no piemēriem saimnieciskās filozofijas deficītam mūsu saimniekošanā.

Joprojām Latvijā liela daļa cilvēku izjūt nepieciešamo sociālo garantiju nepietiekamību. Sociālās garantijas tādā vai citādā veidā gaida un prasa, lai tiktu nodrošināts, ka visi sabiedrības locekļi būtu to patērētāji. Par šo garantiju devēju uzskata parasti valsts varu, kura pati gan nekādus citus labumus, atskaitot pārvaldi un iedzīvotāju drošību, neražo.

Tāpēc valsts vara kalpo par savdabīgu starpnieku starp sociālajām garantijām nepieciešamo labumu ražotājiem un sabiedrību kā to patērētājiem. Saimnieciskās krīzes apstākļos valsts varai ir divas galvenās iespējas šī starpnieka lomas pildīšanā. Viena - visādā veidā stimulēt ražošanas attīstību kā šo sociālo garantiju nodrošinātāju, otra - pieļaut šo sociālo garantiju krasu samazināšanos. Diemžēl pēdējos gados Latvijā dominēja otrais variants, turklāt tas notika, sabiedrību nepietiekami informējot par šīs parādības objektīvajiem un subjektīvajiem cēloņiem.

Situāciju šai jomā sarežģī vēl arī privatizācijas process. Sociālās garantijas joprojām galvenokārt prasot tikai no valsts varas, bet vienlaikus privatizējot valsts īpašumu, valsts iestādes cenšas šīs garantijas labākajā gadījumā novelt uz pašvaldību pleciem.

Optimāls risinājums acīmredzot jāmeklē, privatizējot arī daļu no sociālajām garantijām, veidojot pensiju fondus, slimokasu sistēmu un līdzīga rakstura privātos sociālo vajadzību apmierināšanas garantus.

Tomēr, ievērojot lielākās iedzīvotāju daļas trūcīgumu un tās nepietiekamo psiholoģisko sagatavotību šiem pasākumiem, arī te visnotaļ ir nepieciešama lielāka valsts varas organizējošā un regulējošā darbība gan ar labāku nodokļu sistēmu, finansu politiku un cita veida sviru un paņēmienu palīdzību.

Nodokļu sistēmas pilnveidošanas filozofiju raksturo nepieciešamība palielināt tās ražošanu stimulējošo lomu. Tāpēc koncepcija šai gadījumā varētu būt šāda - vienādas nodokļu likmes visiem, taču izteikti diferencētas atlaides ražošanas paplašināšanas, modernizēšanas, produkcijas kvalitātes palielināšanas, resursu ekonomijas un preču palētināšanas, kā arī citu neizmantotu iespēju gadījumā, kā arī kultūras, zinātnes, izglītības un dažādu sociālo fondu veidošanas gadījumā. Tad samazinātos arī valsts varas kritika par nepietiekamajām sociālajām garantijām.

Ekonomiskajam stāvoklim pasliktinoties, arvien vēl pieaug to ģimeņu skaits, kurām ir grūti nodrošināt saviem bērniem nepieciešamos apstākļus viņu attīstībai. Ražošanas sašaurināšanās salīdzinājumā ar 1990. gadu pasliktinājusi visu iedzīvotāju dzīves apstākļus un viņu nodarbinātības iespējas.

Smags ir arī lielākās daļas veco ļaužu, invalīdu un bezdarbnieku sociālais stāvoklis. Tā straujāku uzlabošanu kavē arī tas, ka daudzos gadījumos šauri politiskās intereses dominē pār visas sabiedrības kopējām ekonomiskajām vajadzībām. Tāpat diemžēl daudzi saimnieciskie procesi tiek virzīti politisko partiju lokālo, nevis visas valsts un sabiedrības attīstības veicināšanai.

Arī lielai daļai pārējo ģimeņu bērnu audzināšanas materiālās problēmas arvien palielinās, un tā rezultātā Latvijā pēdējos gados krasi samazinājusies dzimstība, kuru gandrīz divkārt pārsniedz mirstības līmenis.

Uz kurieni mēs virzāmies

Mūs, latviešus, kā vienu no tikai vairs divām baltu tautām būtiski interesē arī vēstures mācības nācijas saglabāšanas aspektā. Zinātne jau ir noskaidrojusi, ka lietuviešu un latviešu valodas ir vienas no vissenākajām indoeiropiešu cilmes tautu vidū. Ir dzirdēti arī apgalvojumi par vairāku simtu senas izcelsmes latviešu vārdu lielo līdzību ar vienādas nozīmes vārdiem sanskrita valodā.

Kā nespeciālists atstāšu šo jautājumu valodnieku ziņā. Tomēr gribētos ierosināt lasītājiem padomāt par citu latviešu tautai un tās pastāvēšanai ne mazāk nozīmīgu jautājumu - no kurienes īsti pēc pēdējā leduslaikmeta šeit ieradušies mūsu tālie senči, kāpēc viņi ir ieradušies šeit, Baltijas jūras austrumu piekrastē, nevis, teiksim, pie Donavas vai Elbas?

Šai sakarībā atļaušos nelielu atkāpi. Mūsu ēras 9. gadsimta nogalē no Dienvidurālu stepēm Donavas vidusteces teritorijā ieradās tagadējo ungāru senči, izveidoja savu valsti un saglabāja savu etnisko identitāti.

Mūsu ēras 7. gadsimtā tagadējās Bulgārijas teritorijā apmetās slāvu ciltis, bet vēlāk tur no Vidusvolgas ieplūda tjurku cilšu grupa - bulgāri. Slāvu ciltis asimilēja ienācējus bulgārus, par kuriem šodien liecina tikai valsts nosaukums.

Varbūt šodien, kad visā Eiropā un tostarp arī bijušās Padomju Savienības republikās tik aktuālas kļuvušas iedzīvotāju un valstu integrācijas problēmas, kaut ko varam mācīties no ungāru un bulgāru tālo senču vēsturiskās pieredzes savas identitātes saglabāšanā un valsts patstāvības nostiprināšanā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka salīdzinājumā ar tiem tālajiem laikiem šodien taču mēs varam jau daudz labāk izsvērt visus plusus un mīnusus, visus ieguvumus un zaudējumus, kādus varētu sagaidīt, Latvijai integrējoties Eiropas Savienībā. Taču mēs uz šo procesu joprojām cenšamies raudzīties tikai no gaidāmo labumu redzesviedokļa, mazāk domājot par savu vitālo interešu aizstāvēšanu.

Varbūt kļūdos, taču arī Latvijā dzīvojošo nepilsoņu integrācijas process nav tik vienkāršoti īstenojams, kā mūsu likumdevēji un attiecīgie dienesti to iedomājas. Tāpēc arī šai ziņā ir nepieciešami plašāki socioloģiskie un demogrāfiskie pētījumi labāk pārdomātas, vispusīgi izsvērtas integrācijas politikas īstenošanai. Šis iekšpolitiski sarežģītais jautājums Latvijai ir viens no padomju perioda, viens no tālaika starptautiskās migrācijas mantojumiem, par ko jau runājām iepriekš.

Latvijas nākotne, protams, ir un būs arvien ciešāk saistīta ar visas pasaules, ar visas cilvēces attīstības gaitu. Vēsture liecina, ka cilvēces attīstība tiešām norisinās pa spirālveida apli. To apliecina arī tas, ka no savācēju un patērētāju sabiedrības tālajiem cilvēces pirmsākumiem mūsdienu cilvēki atkal nonākuši uzbāzīgi reklamētā patēriņa gūstā. Tas viss savukārt ir radījis un rada arvien jaunus paradoksus. Tā, piemēram, vēlēšanās atvieglot patēriņu ar modernu sintētiska materiāla iesaiņojumu vienlaikus arvien vairāk sarežģī un apgrūtina atkritumu utilizāciju. Savukārt dažādo satiksmes līdzekļu pārvietošanās arvien lielāka paātrināšanās vienlaikus palielina cilvēkos laika trūkuma sajūtu, pat neraugoties uz viņu mūža vidējā ilguma ievērojamu pagarināšanos.

Cilvēces zināšanu un dažādo kultūras vērtību paplašināšanās un to pieaugums gribot negribot mūs noved pie zināmas virspusējības to dziļākā apgūšanā. Rezultātā atsevišķs cilvēks kļūst arvien gudrāks kādā vienā atsevišķā nozarē vai jautājumā, vienlaikus gluži objektīvi atpaliekot visa pārējā apgūšanā. Informācijas kā saimniekošanas resursa apjoma un tās pārvadīšanas un apstrādes ātruma pieaugšana vienlaikus arvien vairāk sarežģī tās vispusīgu analīzi.

Arvien vairāk mūs visus satrauc dabas, cilvēka un resursu mijiedarbības nākotne. Šīs mijiedarbības optimizēšanas pamats ir atziņa, ka daba bez cilvēkiem varētu izdzīvot, taču mēs bez tās ne. Tāpēc viens no pašiem svarīgākajiem cilvēku kā populācijas uzdevumiem jau šodien ir visas dzīvās un nedzīvās dabas vērtību kompleksa aizsardzība, saglabāšana un vairošana. Šāda visaptveroša, uz jaunākajiem zinātnes atklājumiem balstīta dabas aizsardzība neapšaubāmi prasīs arī daudz lielākus resursu apstākļos, kad jau notiek to paātrināta izsīkšana. Šādā situācijā par izšķirošu risinājumu acīmredzot kļūs arvien plašāka bezatlikumu tehnoloģiju ieviešana.

Par nākotnes cilvēka dzīves mērķi domājot, gribētos ieskicēt šādu vīziju. Nākotnes cilvēci raksturos būtiski jauna viņu dzīves kvalitāte. Uz tik mazās mūsu planētas Zemes būs pilnīgi izslēgti militāra rakstura konflikti, novērsts bads, no kura šodien cieš vairāk nekā viens miljards cilvēku, likvidēti noziegumi un epidēmijas. Par ikviena cilvēka dzīves mērķi būs kļuvusi sevis kā personības garīga pilnveidošana un visas mūsu populācijas humanizēšana.

Cilvēki sapratīs, ka tieši garīgās vērtības - zināšanas, kultūra un tolerance pret līdzcilvēkiem - ir tas, kas mūs kā "Homo sapiens", kā domājošas un apzinīgas būtnes atšķir no pārējās dzīvo radījumu pasaules, kuri, saviem instinktiem sekodami, arī gādā par uzturu, mājokli un savas populācijas atražošanu.

Var pamatoti iebilst, ka viss tikko teiktais ir utopija. Jā, var piekrist, ka ar mūsu pašreizējo domāšanu, ar mūsu šodienas dzīves vērtību skalu, ar visu to negatīvo, par ko mūs ik dienu plaši informē laikraksti, radio un televīzija, tas šobrīd nav sasniedzams. Taču, nebūt nesabiezinot krāsas, esam spiesti secināt, ka cilvēcei arvien asāk izvirzīsies dilemma, saasināsies vitāli svarīgs jautājums - vai nu mums pašiem radikāli mainīt savu dzīves kvalitāti un ikvienam kļūt par cilvēku kā zemes apdzīvotāju, tā paglābjot arī pārējos tās iemītniekus, vai arī ar nesaprātīgu dzīvesveidu arvien vairāk veicināt savas populācijas izzušanu. Ļoti gribētos ticēt, ka mūsu augstākais saprāts tomēr uzvarēs.

2. tabula

Galvaspilsētas iedzīvotāju skaita īpatsvars

republikas iedzīvotāju kopskaitā (pēc stāvokļa 1987. gada sākumā)