Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Viss, kas dzīvē bijis, kļuvis par daļu no manis". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.03.2001., Nr. 44 https://www.vestnesis.lv/ta/id/5381

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Amatu konkursi

Vēl šajā numurā

17.03.2001., Nr. 44

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Viss, kas dzīvē bijis, kļuvis par daļu no manis"

10.JPG (36812 BYTES)
Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Lietuvas prezidenta Valda Adamkus un Almas Adamkienes sniegtajās vakariņās Viļņā 2001.gada 14.martā

Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas valsts vizītes Lietuvā priekšvakarā Lietuvas laikraksts "Respublika" 10. martā publicēja plašu interviju ar mūsu valsts augstāko amatpersonu — "Liktenis lēma kļūt par Latvijas prezidenti". Līdztekus jautājumiem un atbildēm žurnāliste Gražina Ašembergiene sniedz ieskatu intervējamās dzīves gājumā. Tekstu papildina virkne senu un arī pavisam jaunu fotoattēlu, kas rāda Vairu Vīķi–Freibergu dažādos mūža posmos gan sadzīvē, gan valsts vadītājas pienākumus pildot. Iepazīstinām "LV" lasītājus ar izvilkumiem no šīs publikācijas — intervijas daļu.

— Jūs jau gandrīz divus gadus pildāt Latvijas prezidentes pienākumus. Šajā laikā nācies piedzīvot diezgan lielu dažādu politisku partiju spiedienu. Vai varat izvērtēt savu darbu prezidentes postenī?

— Domāju, abām pusēm — gan man, gan politiķiem — tas bija mācību laiks. Vispusīgi iepazinos ar politisko dzīvi Latvijā, jo pirms stāšanās prezidentes amatā pazinu tikai vadošos politiķus. Apjautu politisko ietekmju sarežģītību, kā arī uzzināju, kāds stāvoklis ir valsts tautsaimniecībā un iepazinu tās galvenos darbiniekus. Uzzināju valsts dienesta vājās un stiprās vietas, arī to, kas vēl valstī jāpadara.

Bez šaubām, arī politiķiem šis posms bija mācību laiks. Viņi nezināja, kā varēs sastrādāties ar prezidenti, jo iepriekš politiskajā dzīvē es nepiedalījos. Arī Latvijas pilsoņiem šis tas bija jāiemācās.

— Ieņēmusi valsts vadītāja posteni, jūs politiķiem sagādājāt nepatikšanas — neparakstījāt pretrunīgo Valsts valodas likumu un nosūtījāt to Saeimai, lai tā izdara labojumus. Šis jūsu solis bija negaidīts ne tikai oponentiem, bet pat jūs atbalstošajai partijai.

— Domāju, daļā cilvēku izbrīnu radīja tas, ka biju gatava politiski riskēt, jo nolēmu uzklausīt ikvienu ieinteresēto pusi, bet spriedumu pieņemt pašai. Tobrīd sajutu, ka man ir iespēja pierādīt prezidentūras nozīmi.

Mūsu politiskajā sistēmā nav pārstāvju un lordu palātas. Ir tas, kas atbilst pārstāvju palātai, un ir prezidents, kas paraksta likumus, — tāda kā daļa no lordu palātas vai tā loma, ko citās valstīs pilda senāts. Uzskatu, ka valstij ir vajadzīgas šīs divas pakāpes. Kļūdas, kuras var izdarīt Saeima, vēl iespējams labot otrajā, prezidenta, līmenī.

Izmantoju tiesības, kuras man dod Satversme. Atdevu otrreizējai caurlūkošanai likumu, jo iekšpolitisku iemeslu dēļ tajā bija no starptautiskā konteksta viedokļa neattaisnojamas kļūdas. Prezidentam nepieciešams ne tikai ņemt vērā iekšpolitiskos uzskatus, bet vērtēt kopumu. Manuprāt, ir būtiski, lai prezidents varētu pieņemt neatkarīgu lēmumu.

— Jūsu stingrā pozīcija daudzos radīja patiesu izbrīnu — neviens negaidīja, ka sieviete ir spējīga uz tik noteiktu rīcību?

— Te jārunā par ietekmi. Spēles dalībnieka dzimums nav tik būtisks, kā dažs uzskata. Ir aizdomas — daļa politiķu, ievēlot neliela auguma, padzīvojušu sievieti, uzskatīja, ka varēs ar to manipulēt pēc savām iegribām. Viņiem šķita, ka prezidente sieviete to pieļaus, tāpēc bija pārsteigti.

— Jūsu dzīve patiesi nav bijusi viegla: bēgļu nometnes, trīs kontinenti, piecas valodas, vairāk nekā 50 gadu tālu prom no dzimtenes. Varbūt tā dzīve jūs norūdīja un izveidoja stingru raksturu, kas sievietēm nemaz tik bieži nepiemīt. Tomēr — kura valsts uz jums ir atstājusi lielāko iespaidu?

— Dzejnieks ir teicis: "Es esmu visi, kurus sastapu." Un patiesībā tā arī ir. Viss, kas dzīvē bijis, kļuvis par daļu no manis. Tas ir acīmredzami.

— Kad atstājāt dzimteni, latviešu valoda auga jūsu vidē līdzās latvju dainām, kas kļuvušas par jūsu dzīves daļu, jo tām esat veltījusi ne vienu vien zinātnisko pētījumu. Brīvi runājat piecās valodās. Vai reizēm tās nesajūk?

— Sakarīga valoda prasa ne tikai garīgu, bet arī fizisku piepūli. Uz mani ļoti lielu ietekmi atstāja mācības franču skolā Marokā. Tur lielu uzmanību pievērsa valodas kvalitātei. Taču valoda pati no sevis nav iemācāma, to vajag lolot. Neļaujiet valodai augt kā nezālei, audzējiet un kopiet to kā rozi. Esmu pateicīga franču skolas mācību spēkiem, ka viņi manī ieaudzināja cieņu pret valodu. Kad ciena valodas nedalāmību, tad mēles nejauc.

Taču mana ģimene ir daudzvalodīga, tālab savstarpējā saziņā bieži pārejam no vienas valodas uz citu. Bieži stāstām jokus, lietojot vairākas valodas. Kanādā ir divas valsts valodas, tādēļ, pildot dažādus pienākumus, nācās pāriet no vienas valodas uz otru. Mājās runājām latviski, tas prasīja ne mazumu pūļu. Vēl vairāk to bija jāpieliek, lai latviešu valodu apgūtu bērni. Jo man taču bija tikai septiņi gadi, kad atstājām Latviju.

— Neraugoties uz to, ka protat piecas valodas, nesen sākāt mācīties vēl arī krieviski. Vai veicas?

— Vēlētos palielīties ar labākām sekmēm, bet nevaru. Diemžēl krievu valodas mācīšanās nav viens no manas dzīves spilgtākajiem panākumiem. Galvenā aizķeršanās — mācībām nevaru atvēlēt pietiekami laika. Taču tagad ledus ir sakustējies, ikvienu sestdienu, ja esmu valstī, veltīju krievu valodas apgūšanai. Skaidrs, ka tas nav pietiekami.

— Nākamajā nedēļā ieradīsities valsts vizītē Lietuvā. Ilgu laiku abas valstis bija it kā māsas, bet tagad Lietuva un Latvija daudzās jomās ir kļuvušas par konkurentēm. Lūk, pat jūsu prezidentūras mītni rekonstruēs nevis latvieši, bet lietuvieši. Kā, jūsuprāt, turpmāk attīstīsies abu valstu attiecības?

— Ir divi svarīgi aspekti. Viens — kopīgās vērtības un mērķi. Tas ir pamats, kas rada savstarpēju sapratni. Turklāt, manuprāt, mūs vieno līdzīga vēstures izpratne — kā mēs interpretējam Otro pasaules karu. Pilnīgi skaidrs, ka tas radīja barjeru starp mums un Krieviju, kas pavisam citādi, sākot ar 1939. gadu, interpretē notikumus. Tai ir ļoti grūti grozīt viedokļus un pat interpretēt notikumus. Okupāciju un dažādu citu ciešanu dēļ mēs bijām piespiesti mainīt viedokļus, tādēļ šajā ziņā esam lokanāki. Savas pagātnes un nākotnes labad mēs neesam piesieti pie viena viedokļa, tādēļ spējam mainīties. Spēja mainīties ir kopīga gan mums, gan lietuviešiem.

Neuzskatu, ka mūsu valstu attiecības varētu palikt nemainīgas. Pat draudzīgas attiecības ir jākopj. Vieniem jāmācās uzturēt draudzību, citiem jāspēj pielāgoties attiecībām, bet trešajiem jāprot atbalstīt labas attiecības ar kaimiņiem. Tā iznāk, ka mums vēlreiz jāapliecina mūs vienojošās vērtības un mērķi.

Cita lieta, ka ir pasaule, kur kompānijas konkurē cita ar citu pašā valstī, viens reģions konkurē ar otru, viena valsts ar citām. Ikviens cilvēks konkurē ar visiem pārējiem. Rietumos pat zinātnieki savstarpēji konkurē: kas iegūs vairāk publikāciju, kas saņems vairāk atzinību. Tam ir skaidra jēga, tas ir stimuls. Salīdzināt sevi ar citiem ir ļoti derīgi.

Ja ir problēma, varat to risināt, taču, sakot, ka tas ir bezcerīgi, neko nav iespējams paveikt. Pēc tam palūkojaties uz kaimiņiem un bilstat: "Ei, kā tas sanāk, ka viņiem šo problēmu ir izdevies atrisināt! Kā viņiem izdevies to paveikt?"

— Domāju, runājot par valstu konkurenci, jāpiemin jūsu diezgan negaidītā tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu Austrijā. Vairums ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā par to izbrīnā mazliet sarauca pieri. Tā bija neoficiāla tikšanās, tomēr interesanti, kāds jums radās iespaids par V. Putinu?

— Runājot par konkurenci — domāju, ka būšu pirmā (no triju Baltijas valstu vadītājiem — aut. piez. ), kas tikusies ar V. Putinu. Tātad varēšu sev pievilkt plusa zīmīti: "Es biju pirmā." Jūsu prezidents Valds Adamkus pirmais dosies oficiālā vizītē uz Maskavu. Tālab viņš varēs sev pievienot plusiņu un teikt, ka ir bijis pirmais. Tātad redzat, ikvienam ir iespēja celt savu reputāciju.

Runājot par Vladimiru Putinu — viņš ir un būs ietekmīgs cilvēks. Viņš ir ļoti lielas valsts prezidents. Krievija ir mūsu kaimiņiene, tāpēc mums ir svarīgi izprast viņu kā personību, kā prezidentu. Mums ir būtiski apzināties Krievijas nolūkus, tās politiskos mērķus saistībā ar mūsu divpusējām attiecībām un mūsu integrāciju dažādās starptautiskajās struktūrās.

— Latvijā par šo tikšanos bija diezgan pretrunīga reakcija. Latvijas radikāļi apgalvoja, ka šī vizīte tika sarīkota pēc nelīdztiesīgiem noteikumiem. Kāds bija šīs neoficiālās tikšanās mērķis?

— Domāju, mums bija labāk tikties neitrālā apkārtnē. Sarīkot iepriekšēju tikšanos, iepazīties, aptvert, kādās sfērās iespējams dialogs un debates. Krievijas un Latvijas attiecības nebija attīstījušās tādā pašā līmenī kā ar citām valstīm. Attiecības bija diezgan sarežģītas, kaut kādā veidā pat saspīlētas. Jūtu, ka būtu sasteigti rīkot mūsu oficiālo tikšanos, ņemot vērā abu valstu pašreizējās divpusējās attiecības, jo pirms tam vajag noteiktus soļus. Piemēram, daudz ir jāpadara mūsu starpvaldību komisijai. Pirms mūsu oficiālās tikšanās vajadzētu apsvērt mūsu premjerministru un ārlietu ministru vizītes.

Tajā pašā laikā vairums ļaužu teic, ka prezidenta ietekme Krievijā ir liela. Neraugoties uz to, ja izdotos turpināt dialogu ar prezidentu, varbūt tas palīdzētu radīt lūzumu abu valstu divpusējās attiecībās. Turklāt jāatgādina, ka neviens prezidents, pat Krievijas, nevar darboties politiskā vakuumā. Prezidentam vajadzīgs valsts politisko spēku atbalsts. Lai kāda būtu prezidenta griba, tā jāsaskaņo ar tobrīd valdošo partiju politiskajiem viedokļiem.

Uzskatu, ka tikšanās ar V. Putinu deva cerības. Palūkosimies, vai mums izdosies atrast kopīgu valodu vienā otrā jautājumā. V. Putinam atklāti pateicu, ka mūsu viedokļi daudzos jautājumos atšķiras, jo mēs runājam par dažādām koncepcijām, izmantojam dažādus vārdus. Kad runājam par latviešu valodas mācīšanos, cilvēku integrāciju sabiedrībā, viens otrs Krievijā ņemas spriest par cilvēka tiesību apspiešanu un asimilāciju. Ja valstī dzīvojošie cilvēki mācās valsts valodu, neuzskatu, ka tādējādi tiktu ierobežotas viņu cilvēktiesības. Manā izpratnē tā ir iespēja attīstīt intelektu, brīvāk biedroties ar kaimiņiem un iekļauties konkurencē par savu vietu darba tirgū, turklāt tā ir iespēja aktīvāk līdzdarboties politiskajā dzīvē.

— Tomēr krievvalodīgo problēma vēl arvien ir diezgan sarežģīta. Vai spriežat par tās risinājumu?

— Ir divas lietas: grūtības, kuru dēļ radās problēma, un šīs problēmas interpretācija. Lielākā mūsu problēma ir tā, ka Latvija tika rusificēta, to pārmērīgi industralizējot un izveidojot lielas militārās bāzes. Tas ir objektīvs Krievijas okupācijas rezultāts, un mums tādā vai citā veidā šī problēma ir jārisina.

Manos pusaudzes gados mēs, eiropieši, bijām mazākums Marokā. Eiropieši, kas tiešā nozīmē tur ieradās kā okupanti. Kad Maroka kļuva par neatkarīgu valsti, eiropieši no turienes aizbrauca. Viņi patiešām atstāja valsti. Eiropieši aizbrauca no Tunisijas, Alžīrijas, briti atstāja Indiju un Ēģipti, beļģi aizceļoja no Kongo un tā tālāk. Ir daudz piemēru, kad cilvēki atbrauca uz valsti, ko tobrīd pārvaldīja viņu valsts, taču, kad valdīšanai pienāca beigas, viņi sakravāja savas mantas un aizbrauca.

Domāju, daudzos gadījumos Baltijas valstu cilvēki varēja pieprasīt, lai tie, kas te ieradās (padomju laikā — aut. piez. ), atstātu šo teritoriju. Viņi to nepieprasīja, jo saprata, ka tāds lēmums būtu te atbraukušajiem nepieņemams, tātad arī neveiksmīgs. Turklāt pati Krievija tolaik mainījās, un ikviens ticēja, ka tā drīzumā kļūs par demokrātisku valsti, ka tā attīstās tajā pašā virzienā un nebūs lielas atšķirības, kas kur dzīvo. Mēs visi vēl ticējām, ka spriedze par krievu valodā runājošajiem iedzīvotājiem izzudīs, jo pati Krievijas sabiedrība kļūs atvērtāka un demokrātiskāka.

Taču pašlaik šie cilvēki dzīvo Latvijas teritorijā, tādēļ viņiem ir brīvas iespējas izvēlēties, vai viņi vēlas kļūt par Latvijas pilsoņiem, — tad jāievēro patiesa likumība. Turklāt pilsonības jautājumā nevar pieļaut kādus izņēmumus. Vai ikvienam, kas atvēris valsts durvis, būtu jāpiešķir pilsonība? Tā nenotiek nevienā pasaules valstī, un arī Latvija tā nekad nerīkosies. Mēs nepiekritīsim, ka pilsonība tiktu piešķirta bez noteikumiem, jo tai ir skaidras prasības, no kurām mēs negrasāmies atkāpties. Mēs esam gatavi pielikt visas pūles, lai durvis paliktu atvērtas, lai cilvēki varētu integrēties mūsu sabiedrībā un kļūt par tās aktīviem locekļiem. Kad viņi integrēsies sabiedrībā un kļūs lojāli pret Latviju, domāju, problēma izzudīs.

— Neņemot vērā to, ka jums ir stingrs viedoklis par krievu valodā runājošajiem, internetā izveidota jūsu cienītāju mājaslapa krievu valodā. Vai esat to redzējusi?

— Tagad neesmu apskatījusi, bet ielūkojos, kad to tikko radīja. Vai šī mājaslapa vēl arvien pastāv?

— Tieši tā, vēl arvien, tajā jums tiek pausts daudz mīlestības. Kā izdevās iekarot ne tikai latviešu, bet arī krievvalodīgo sirdis?

— Es nedalu cilvēkus kategorijās. Man nav svarīgi, vai prezidents, politiķis, zinātnieks ir vīrietis vai sieviete. Dzimums, tautība nav pats svarīgākais. Esmu cilvēks. Tādēļ, domāju, ļaudis sajūt, ka starp mums valda cilvēciskās saites.

— Mums diemžēl nav Lietuvas prezidenta Valda Adamkus cienītāju kluba. Tomēr ir interesanti, ka gan latvieši, gan lietuvieši par prezidentiem ir izraudzījušies ārvalstniekus, kas plašākai sabiedrībai nebija pazīstami. Pirms ievēlēšanas par prezidenti jūs bijāt labi pazīstama intelektuāļu sabiedrībā, jo esat psiholoģe, slavena zinātniece. Vai bija grūti no akadēmiskās dzīves pāriet uz politisko?

— Tas nebija grūti, kaut gan padomju laikos man neļāva satikties ar plašāku sabiedrību. Katru reizi, kad atbraucu uz Latviju, tiku turēta ļoti ierobežotā lokā. Mani pat nelaida runāt ar cilvēkiem akadēmijā, izņemot slepenā dienesta vai "uzticamu" cilvēku klātbūtnē.

Tikšanos ar zinātniekiem, kurus personīgi pazinu, kontrolēja un ierobežoja. Ja vēlējos sastapties ar rakstniekiem, nevarēju viņiem tieši piezvanīt un parunāt. Vispirms vajadzēja griezties īpašā komitejā sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Tā bija caurcaurēm KGB (abreviatūra no valsts drošības komitejas nosaukuma krievu valodā — tulk. ) instruments, kas kontrolēja un pūlējās dibināt propagandas sakarus. Kopš deviņdesmito gadu beigām es varēju dažreiz sniegt priekšlasījumus plašākai auditorijai.

— Starp citu, lūkojoties uz jūsu dzīves ceļu, šķiet, ka Valsts prezidenta krēsls jums patiesi ir bijis augstākās varas nolemts.

— Sakāt, ka nolemts? Kas zina, varbūt arī bija nolemts. Pēc filosofiskā uzskata neesmu kalviniste. Taču izjūtu likteni līdzīgi tam, kā par to pauž latviešu tautas dainas. Latviešu folklora apgalvo, ka likteņa dieve Laima nosaka jaundzimuša bērna dzīvi. Nedomāju, ka viņa paredz ikvienu dzīves sīkumu, taču no filosofiskā viedokļa es ticu Laimai. Domāju, ka viņa ikvienam dod noteiktu dzīves uzdevumu, kas jāizpilda.

"Respublika" 2001. gada 10. martā,

"LV" (Andris Sproģis)

tulkojums no lietuviešu valodas

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!