Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mums ir domubiedri cīņā pret neiecietību. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.09.2001., Nr. 126 https://www.vestnesis.lv/ta/id/53669

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu Latvijā

Vēl šajā numurā

07.09.2001., Nr. 126

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mums ir domubiedri cīņā pret neiecietību

Vakar, 6. septembrī, Valsts prezidente Vaira Vīķe- Freiberga pēc ANO pasaules konferences pret rasismu, atgriežoties rīkoja preses konferenci

Uzrunājot plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus, Valsts prezidente teica:

— Dāmas un kungi, es sākšu ar šīs ANO starptautiskās konferences sākotnējiem mērķiem un iecerēm. Tā bija trešā šāda veida konference, bet Latvija kā neatkarīga valsts ar savu delegāciju bija pārstāvēta pirmoreiz.

Jautājums, kas Durbanā tika apspriests, ir ārkārtīgi aktuāls. Paraugoties šodienas pasaules ziņās, redzams, cik ļoti vajadzīga bija šāda konference. Belfāstā mazas meitenītes mēģina doties uz skolu pa ielu, kur vienmēr gājušas, bet viņām jāsastopas ne vien ar lamām un spļāvieniem, bet pat ar fiziskiem uzbrukumiem. Vien tāpēc, ka viņas ir katoļu meitenītes, bet iet uz savu skolu, kas atrodas protestantu rajonā. Savukārt Indijā divu jauniešu - dažādu kastu pārstāvju — apprecēšanās noveda pie tā, ka viņi tika pakārti. Tas notika tieši konferences laikā.

Mēs zinām, ka visā pasaulē turpinās visbrutālākās rasisma izpausmes. Tā ir aktuāla tēma, un ir nepieciešams tai pievērst starptautisku uzmanību.

Latvijas delegācija, dodoties uz šo konferenci, izmantoja iespēju, lai parādītu Latvijas situāciju vispārējā pasaules kontekstā. Lai atgādinātu par to, ka aizspriedumi, netaisnības, apspiešana nav saistīti tikai ar rasu vai reliģiju naidu. Ka tās var būt arī militārās iekarošanas sekas ar ideoloģiskiem pamatiem. Parādīt, cik daudzkārt Latvija vēstures gaitā ir cietusi no šādiem neiecietības precedentiem un ka tikai pēdējos desmit gados Latvija ir ieguvusi iespēju pati veidot savu likteni un nākotni. Gluži kā Dienvidāfrikas Republika, kas arī tikai nepilnus desmit gadus spējusi tikt pāri ļoti nežēlīgajai rasisma izpausmei — aparteīdam. Es saņēmu no Dienvidāfrikas pārstāvjiem atkārtotu pateicību par to, ka no tālas un mazas zemes Eiropā, kuras iedzīvotāji paši daudz pārdzīvojuši, es, Latvijas Valsts prezidente, esmu papūlējusies pie viņiem aizbraukt un paust savu atbalstu cīņā pret rasismu, ksenofobiju, neiecietību un aizspriedumiem. Turienes televīzijā bija ļoti labvēlīga programma par Latvijas situāciju, ļoti izprotoša un simpātiska. Bet visspilgtākā man bija tikšanās ar pārstāvēm no Kvazulu zemes — sievietēm, kas tagad ieņem dažādus atbildīgus posteņus gan viņu izglītības programmās, gan programmās rasisma seku likvidēšanai ekonomikas un sociālajā sfērā. Kad šo sieviešu galvenā pārstāve man pateicās par to, ka esmu papūlējusies pie viņām aizbraukt un paust Dienvidāfrikas tautai savu izpratni un atbalstu, viņas sāka raudāt. Jo viņu situācija bijusi patiešām satriecoša. Viņas man arī stāstīja, kāda bijusi dzīve sievietēm, kas vēlējās izglītoties un tikt dzīvē uz augšu un kaut ko sasniegt Dienvidāfrikā aparteīda laikā. Tas bija satriecošs stāsts.

Es domāju, šī konference bija ļoti nozīmīga un svarīga. Man kā cilvēkam tas bija liels pārdzīvojums. Latvijai kā valstij bija ļoti nozīmīgi būt pirmo reizi pārstāvētai šādā konferencē un atgādināt, ka neiecietība un netaisnība pasaulē ieņem ļoti dažādas formas. Rasisms varbūt ir visklajākā izpausme. Taču neiecietība izpaužas visdažādākajos veidos. Mums visiem jābūt modriem un enerģiski ar to jācīnās, meklējot ceļus, kā veidot pasauli, kurā neviens cilvēks netiktu atstumts no cilvēcības saimes. Lai nebūtu situācijas, kad viens cilvēks otram var teikt: " Tu neesi cilvēks" vai "Es esmu par tevi labāks." Lai likvidētu dalījumu, kad vieni tiek pieņemti kā pilnvērtīgi cilvēki, bet citi ne. Es Durbanā uzsvēru elementāro faktu, ka visi ir cilvēki. Brāļi un māsas cilvēces saimē.

"Latvijas Vēstneša" jautājums:Prezidentes kundze, cik būtiski šo konferences tematiku iespaidoja Izraēlas un ASV pozīcija Durbanā?

V. Vīķe-Freiberga: — Kolīzijas un viedokļu pretrunas bija paredzamas vēl sen pirms šīs konferences sākuma. Jau visu pagājušo gadu notika gatavošanās šai konferencei. Notika intensīvs darbs pie deklarācijas sagatavošanas, un jau tad kļuva redzams, ka konference tiks izmantota kā forums, kurā saasināt atšķirīgas nostājas ļoti būtiskos jautājumos. Viens no tiem ir konflikts Tuvajos Austrumos, kas ilgst jau gadu desmitiem, un debates par šo jautājumu jau gadu desmitiem bijis asu strīdu cēlonis ANO. Asas debates izvērsās arī Durbanā, jo arābu nācijas, ņemot vērā pēdējos notikumus tieši Izraēlā un Palestīnas okupētajās teritorijās, bija ļoti enerģiski gatavojušās, lai izmantotu šo konferenci cionisma deklarēšanai par rasismu un iekļautu konferences beigu dokumentā īpašu Izraēlas valsts nosodījumu. Tas daudzām valstīm, ieskaitot Latviju un Eiropas Savienības valstis, nebija pieņemams. Tāpat arī ASV šis formulējums nebija pieņemams.

Bet konferencē bija arī citi asi jautājumi. Piemēram, par pagātnes apgūšanu un nepieciešamību atvainoties par pāridarījumiem, kas notikuši pagātnē. Bet šeit akcents tika vērsts tikai uz vergturību un kolonizāciju kā cilvēces galvenajām kaitēm, atstājot novārtā daudzas citas parādības. Tas izraisīja pretestību no to valstu puses, kam piederējušas kolonijas un kas izmantojušas vergu darbu.

Bija arī trešais jautājums, tīri monetāra rakstura, kam principā nebija vietas šādā konferencē. Ņemot vērā, ka Āfrikas kontinents visvairāk cietis no rasisma, ka no šejienes izvesti vergi uz Ziemeļameriku un Dienvidameriku un ka šajā procesā savulaik iesaistījušās Eiropas valstis un ASV, izvirzījās jautājums, ka šīm valstīm būtu tagad afrikāņiem jāmaksā kompensācija, ne tikai jāatvainojas. Tas, protams, procesuāli būtu grūti īstenojams, jo likuma priekšā nevienā valstī pēdējos simt piecdesmit gadus oficiāli nav atzīta vergturība. Kas un kam tad maksātu kompensācijas? ASV valsts sekretārs šai sakarā jautāja: "Ja es, piemēram, ierastos šajā konferencē, tad kurā pusē man būtu stāvēt? Vai es, melnādainais amerikānis, būtu starp tiem, kas kā ASV valsts amatpersona maksātu šo kompensāciju, vai arī es būtu starp tiem, kuri kā vergu pēcteči saņemtu šīs kompensācijas?" No tā vien redzams, cik šis priekšlikums par kompensāciju izmaksāšanu ir absurds.

Jautājums:Cik daudz Latvijas delegācijai Durbanas konferencē izdevās īstenot no iecerētā, ņemot vērā, ka konferences norisē notika izmaiņas?

V. Vīķe-Freiberga: — Iecerētais izdevās pilnībā un vēl vairāk nekā bija domāts. Katra delegācija uz šādu konferenci dodas vispirms ar domām par savu sniegumu. Es par Latvijas oficiālo pozīciju esmu dzirdējusi tikai labus vārdus. Ne tikai no Izraēlas delegācijas, bet arī no Dienvidāfrikas prezidenta un no citu Āfrikas valstu delegācijām. Arī no ASV delegācijas, ar kuru man bija īpaša tikšanās. Mūsu pozīcija un mūsu viedoklis tika ļoti atzinīgi novērtēti. Šādos starptautiskos forumos jebkura valsts, deklarējot savu pozīciju, rod sev vai nu ienaidniekus, vai draugus. Latvijai izdevās sev iegūt draugus mums ļoti nozīmīgos un būtiskos jautājumos.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!