Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Gultā ar Einšteinu". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.04.2000., Nr. 151/153 https://www.vestnesis.lv/ta/id/5334

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Humānā slepkavība"

Vēl šajā numurā

28.04.2000., Nr. 151/153

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Gultā ar Einšteinu"

"Subbota"

— 2000.04.14.

Lielajam zinātniekam bijusi krievu mīļākā, kura darbojusies NKVD uzdevumā. Vai viņš tādējādi nav palīdzējis padomju kodolprogrammai?

Iekšlietu tautas komisariāta ģenerālleitnants P.A. Sudoplatovs savā grāmatā "Specoperācijas. Lubjanka un Kremlis. 1930.—1950.gads" raksta: "Pazīstamā tēlnieka Koņonkova sieva, pārbaudīta mūsu aģente, (..) satuvinājās ar izcilajiem fiziķiem Openheimeru un Einšteinu Prinstonā..."

Vārds "satuvinājās" ieguva divdomīgu nokrāsu 1998.gada vasarā, kad Ņujorkā "Sotheby" izsolē tika piedāvātas vēstules, ko izcilais zinātnieks 1945.—1946.gadā adresējis savai iemīļotajai Margaritai Koņonkovai. Einšteins ironiski, aizkustinoši un ar uzticēšanos tajās stāsta par ikdienas dzīves notikumiem un par savu nedziestošo mīlestību pret Margaritu.

"Tikko pats izmazgāju sev galvu, taču bez īpašiem panākumiem. Man nav tavas izveicības un akurātuma, — viņš raksta 1945.gada 27.novembrī. — Tomēr kā viss šeit atgādina tevi — Almara sega, vārdnīcas, tā brīnišķīgā pīpe, ko mēs abi uzskatījām par pazudušu, un visi citi sīkumi manā cellē. Nu, un, protams, pamestā ligzdiņa..." ("Almars — ir veidots no Alberta un Margaritas vārdu sākumburtiem, tā viņi sauca savas kopīgās mantas.)

Esmu pilnīgi savā vaļā atstājis matus, tie krīt ārā ar neaptveramu ātrumu. Drīz nekas vairs nebūs palicis. Ligzdiņa arī izskatās pamesta un nolemtībai atstāta. Ja tā spētu runāt, tai nebūtu, ko teikt. Jo rakstu to tev, pārklājis ceļus ar Almara segu, bet aiz loga ir tumša tumša nakts..."

(1945.gada 25.decembrī.)

Albertam Einšteinam tad bija 66 gadi, Margaritai Koņonkovai — 45.

Elegantā gotiskā rokrakstā rakstītās un no Prinstonas uz Maskavu sūtītās Einšteina vēstules izsolei bija nodevis kāds no Koņonkovu radiniekiem, kas bija vēlējies palikt anonīms. No tā paša avota un tajā pašā lotē, kura tika novērtēta par ceturtdaļmiljona dolāru — Einšteina zelta rokaspulkstenis, Einšteina un Margaritas fotogrāfijas, spalvas zīmējums, kas attēlo šo pašu pāri un ko, domājams, zīmējis pats Einšteins, kā arī vairāki citi dokumenti.

Koņonkovi kā emigranti Amerikā dzīvoja vairāk nekā 20 gadu, līdz 1945.gada rudenim, kad viņus atsauca uz PSRS. Dzimtenē Sergejs Timofejevičs, kas nodzīvoja 97 gadus (1874—1971), kļuva par PSRS Tautas mākslinieku, Staļina un Ļeņina prēmijas laureātu. Sociālistiskā darba varoni. Viņa sieva un uzticamā palīdze Margarita (1900—1982) kara gados bija Amerikas biedrības palīdzībai Krievijai atbildīgā sekretāre un, kā kļuvis zināms tikai mūsdienās, arī uzticama NKVD palīdze.

1935.gadā Koņonkovs saņēma pasūtījumu veidot Einšteina bronzas krūšutēlu — tas pašlaik atrodas Prinstonā. Taču abu ģimeņu iepazīšanās notika jau agrāk, pateicoties Einšteina audžumeitas Margo vidutājībai, kura 1930.gadā Berlīnē apprecējās ar krievu žurnālistu Dmitriju Marjanovu, kas bija pierakstīts padomju vēstniecībā. Margo un Margarita kļuva par tuvām draudzenēm, un kādā no apmēram 1935.gada fotogrāfijām (tā arī atrodas tajā pašā "Sotheby" lotē) attēlots Alberts Einšteins, bet viņam blakus sieva Elza (viņa nomira 1936.gadā) un Margarita, apņēmusi ap pleciem Margo.

Tā kā Einšteins pazina Margaritu vismaz desmit gadu pirms laika, uz kuru attiecas sarakste, nav zināms, cik gadu viņi bijuši mīļākie, taču šķiršanās brīdī 1945.gadā viņu attiecības vēl arvien bija kvēlas.

Turklāt Margaritai nepārtraukti vajadzēja lavierēt starp Einšteinu, Koņonkovu un viņu kontrolējošo izlūkdienesta virsnieku Pasteļņaku, ko viņa Einšteinam stādīja priekšā kā vicekonsulu Pāvelu Mihailovu. Viņa vienlaikus spēlēja trīs visgrūtākās lomas — sievu, mīļāko un spiedzi. Starp citu, Margaritai jau bija zināma pieredze: ģimenes nostāsti atmiņā saglabājuši viņas mīlas romānus ar Rahmaņinovu un Borisu Šaļapinu.

Nav nekā pārsteidzoša, ka Holivuda interesējas par šo notikumu un gatavojās uz Einšteina simtdivdesmitgadi 1999.gadā izlaist pilnmetrāžas spiegu melodrāmu, taču pagaidām šo ieceri nav realizējusi.

Turklāt speciālisti nav noskaņoti nopietni izskatīt Einšteina līdzdalību padomju atombumbas radīšanā. Kaut vai tādēļ, ka zinātnieks pašās ASV tieši nepiedalījās līdzīgās izstrādnēs. "Einšteins stāvējā malā no programmas tehniskās daļas, viņu nemanīja ne Losalomosā, ne Oukridžā, ne Čikāgas laboratorijās, — stāsta Jēlas universitātes profesors Gediss Smits. — Viņš sēdēja savā nodabā mūžīgajā svīterī un pīpēja pīpi, gremdējies teorētiskās matemātikas dzīlēs. Viņš ne degunu nav rādījis Prinstonā."

Visus šos intersantos faktus var atrast nesen krievu valodā iznākušajā grāmatā, kas veltīta dižā zinātnieka intīmajai dzīvei. To sauc vienkārši — "Einšteins (Privātā dzīve"), autori Pols Kārters un Rodžers Haifīlds, tā sarakstīta 1993.gadā. Tā, protams, nav kaulu pārcilāšana, ne arī rakņāšanās ģēnija netīrajā veļā, bet patiesi dokumentāla reportāža par tā cilvēka dzīvi, kura vārdu bieži izmanto kā kādu zinātniskā un cilvēciskā diženuma etalonu.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!