Latvija ir pelnījusi normālu, konstruktīvu valdību

Latvijas televīzijā — Saeimas deputāts Māris Grīnblats, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāne Inta Brikše un sociologs Aivars Tabūns

TV tiešraidē 27.aprīļa raidījumu "4. studija" vada žurnālists Mareks Gailītis

— Kopš 7. Saeimas ievēlēšanas Latvija jau ir piedzīvojusi divas valdības. Grīnblata kungs, vai pie šo valdību krišanas zināmu vainu nevajadzētu uzņemties arī tēvzemiešiem?

M.Grīnblats: — Valdību pastāvēšanu demokrātiskās valstīs nosaka partiju veiksmīga sadarbība. Latvijā vēl ilgi nebūs vienpartiju valdība, droši vien nebūs arī divpartiju valdības. Partiju sadarbība nosaka gan valdību izveidošanu, gan to izjukšanu. Pirmās valdības izjukšanu lielā mērā noteica tas, kādā mērā toreizējo Ministru prezidentu atbalstīja viņa partija. Tas bija jūtams daudzās reizēs, kur cilvēks ar labu gribu palika vientuļš. Tā bija situācija, kas iezīmējās aizvien biežāk un biežāk. Jāsaka godīgi, partijas neuzņēmās Ministru prezidentu balstīt vairāk kā viņu balstīja viņa paša partija. Otrā valdība pēc proporcijām un daudziem lielumiem bija ļoti optimāla, tajā pašā laikā attīstījās tendences, ka daudzi jautājumi tika risināti visai ačgārnā veidā, piemēram, izglītības sistēmā, dažādi pārsteidzīgi paziņojumi tiesu sistēmā. Tas visā visumā aizzāģēja valdības pietiekami labi gribēto ēku, tā kļuva vāja. Tas, ka kādam bija jānorāda uz pretrunām, kas bija kļuvušas pārmērīgi lielas, bija skaidrs. Mēs uz šīm pretrunām norādījām. Ministru prezidentam bija iespēja strādāt tālāk, bet bez mums viņš šādu iespēju nepieļāva.

— Brikšes kundze, vai tomēr tēvzemiešiem nevajadzētu uzņemties daļu vainas šajā lietā?

I.Brikše: — Nu, ko nozīmē uzņemties vainu? Man liekas, ka tēvzemieši pašlaik ir situācijā, ka cilvēki aizbrauc viesos, ir sabraukuši ļoti daudz ciemiņu, un visiem nav pietiekami daudz gultu, kur pārgulēt. Un tad ir variants, ka kādam ir jāguļ pie kāda pāra klāt. Un tēvzemieši pašlaik izskatās pēc trešā kāda pāra gultā. Kāds no vienas puses pavelk deķi nost, kāds no otras, tā kā salst, tā kā nesanāk.

— Tabūna kungs, kā jūs domājat?

A.Tabūns: — Es domāju, ja mēs ņemam vērā, ka tā ir valdība, kas sastāv no trim valdībām, tad jārunā par to, kā veidojas šīs attiecības, nevis par vienas vai otras partijas vainu.

— Attiecību gala rezultātu mēs, protams, redzējām. Valdības veidošanā šobrīd piedalās trīs iepriekšējās partijas plus vēl Jaunā partija. Grīnblata kungs, kā jūs domājat, kas mainīsies? Jo nenoliegsim, ka aiz katras partijas stāv arī ekonomiskās intereses, ekonomiskie grupējumi, kas sekmēja Šķēles valdības krišanu. Aiz viena no ekonomiskiem grupējumiem stāv arī mediji.

M.Grīnblats: — Es domāju, ka tas, kas ir iezīmējies sarunās pie ovālā galda, un tas, kā mēs kopīgi ar "Latvijas ceļu" izprotam šo situāciju, ir, ka izveidot jaunu valdību jau nav māksla. Māksla ir atrisināt divas lietas. Viena — norobežot valsts, tajā skaitā arī valdības un privāto interešu sfēru, it sevišķi tajos jautājumos, kas skar privatizāciju, varbūt piedāvājot kādus konkrētus risinājumus, kas varētu noņemt pārmērīgo politisko spiedienu uz atsevišķām personām, jo spiediens būs. Mēs piedāvājam piesaistīt starptautiskās investīciju bankas lielāko privatizācijas projektu nobeigšanai. Tas būtu pietiekami taustāms risinājums, tad nebūtu situācijas, kad Ministru prezidentam jāupurē sevi formāli amatā zemākas personas dēļ. Tā ir absurda situācija demokrātiskā valstī. Otra lieta ir daudzu valdības labi gribētu soļu rūpīgāka izskaidrošana. Kaut vai mācību gada ilgums, jo Izglītības ministrijas darbiniekiem varbūt ir zināms pamatojums to pārskatīt, bet tas ir jāskaidro skolu vadītājiem, bērnu vecākiem, pašvaldību vadītājiem. Ir jāizskaidro, kādas būs sekas, jo šis lēmums nav saistīts tikai ar kādu konkrēto datumu 1.septembri, bet gan ar veselu virkni lietu. Piemēram, pašvaldību izdevumi skolu uzturēšanai, skolotāju atvaļinājuma ilgums utt. Cilvēki, kas šajā jomā strādā, redz, ka ir daudz problēmu, nepietiek tikai paziņot kādu lietu, bet tā ir arī jāsagatavo divu vai pat trīs gadu garumā. Ja valdība vairāk skaidrotu lietas, ko tā dara... Bet diemžēl tā neskaidro, jo bija lietas, kas parādījās pēkšņi. Piemēram, Nacionālās bibliotēkas finansēšanas likums, kas parādījās valdības sēdē, ko visi arī pieņēma drošā pārliecībā, ka tā ir ļoti laba formula — šis 0,01 santīms uz vienu kilovatu.

— Brikšes kundze, Grīnblata kungs teica, ka būtu jācenšas norobežot valsts intereses no privātajām. Vai Latvijā tas ir reāli izdarāms?

I.Brikše: — Man šķiet, ekonomiskās intereses ir pilnīgi pārklājušās ar politiskajām. Pavisam atšķirīga situācija ir Igaunijā. Tur bagātie cilvēki nav tik daudz pie politiskās varas, kā tas ir Latvijā. Ja mēs paskatāmies uz presē daudz publicētajām nodokļu deklarācijām, tad mēs skaidri varam ieraudzīt, kāpēc tās intereses parādās tādas, kādas tās parādās. Man šķiet, Latvijā šobrīd svarīgākā problēma nav, cik garš būs skolas gads, bet būtiskāk ir tas, kā intereses tiek pārstāvētas privatizācijā. Grīnblata kungs, būdams filozofs, varētu uz šo diskursu interesanti paskatīties. Latvijā sen vairs nerunā ne par tautas, ne par sabiedrības interesēm, bet runā par partijas interešu pārstāvēšanu dažādās valsts iestādēs.

M.Grīnblats: — Ja mēs runājam par tautas interesēm, tad ir pietiekami daudz politiķu, kas tās bieži piesauc no tribīnes, it sevišķi tad, kad ir daudz klausītāju, bet tam bieži vien nav seguma. Tas ir frāzes dēļ, nevis lietas būtības dēļ.

I.Brikše: — Jā, bet mediju diskursā tautas un sabiedrības intereses vairs pat neparādās. Medijos atklātā tekstā parādās daudzas lietas, kas agrāk bija virtuves sarunas. Medijos publiski tiek atzīts, ka mums ir ekonomiskie grupējumi, kas tiek kā karsts kartupelis pārmesti no vienas rokas otrā. Mums ir partiju intereses, un ja mēs skatāmies uz tām, tad mani vienmēr ir pārsteigusi "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", kuras intereses pārstāvēja Muravskis un tagad pārstāv Lakučs.

M.Grīnblats: — Muravskis mūsu intereses nepārstāvēja. Viņš sen tās ir beidzis pārstāvēt. Viņš pat nav mūsu biedrs.

I.Brikše: — Bet, ja nemaldos, viņš bija saistīts ar jūsu partiju.

M.Grīnblats: — Jā, protams, viņš bija mūsu biedrs. Par Muravski un Lakuču varētu būt lielāks komentārs, bet tas iziet ārpus mūsu raidījuma tēmas.

— Tabūna kungs, kā jūs domājat, vai kaut kas reāli mainīsies, ja šīs trīs partijas nav spējušas vienoties jau iepriekšējā valdībā? Tagad gan nāk klāt Jaunā partija. Vai būs vērojamas attīstības tendences?

A.Tabūns: — Pagaidām neviena no partijām nav sniegusi nekādu paziņojumu, kas ļautu spriest, kādā veidā šī norobežošanās notiks. Nav sniegts arī skaidrojums, kāpēc šī saplūšana ir tik cieša. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka kaut kas varētu mainīties. Drīzāk varētu gaidīt tādus bēdīgus scenārijus, ka šīs partijas pratīs labāk vienoties. Un nevis par ideoloģisko pretrunu nolīdzināšanu, bet tīri par savu ekonomisko interešu saskaņošanu.

I.Brikše: — Personīgi man šķiet, ka problēma ir tā, ka publiski mēs neesam ieguvuši atbildi no partijām, kāpēc partijas izvirzīja Bērziņa kunga kandidatūru. Runas bija, ka tā ir pietiekami stingra kandidatūra, viņš ir pieredzējis politiķis. Publiskajā diskursā parādās divas lietas — partijas saka: tā ir laba kandidatūra, tajā pašā laikā nekā sevišķi labi nevarot to argumentēt. Vienkārši pasakot, ka viņš ir veiksmīgi kāpis pa karjeras kāpnēm. Tajā pašā laikā medijos mēs varam ieraudzīt publiku, kas vēro dzīvi Rīgā un redz, ka saimnieks nemaz nav tik labs, lai varētu apsaimniekot valsti.

M.Grīnblats: — Varbūt sīki neapspriežot Bērziņa kunga kandidatūru, jo mēs piedalāmies valdības veidošanas procesā, fakts bija tāds, ka tika pieminētas arī vairākas citas kandidatūras, no kurām dažas tika arī atsauktas. Tas, ka "Latvijas ceļam" bija zināma prioritāte, kad krita iepriekšējā valdība, bija ļoti loģiska situācija, kas nevienu neizbrīnīja. "Latvijas ceļam" bija pieci kandidāti, kuru vidū bija Aija Poča un Ivars Godmanis. Šajā situācijā Bērziņa kungs vārds parādījās mazliet negaidīti, kaut gan ne gluži bez motivācijas. Viņam katrā ziņā ir vadošā darba pieredze. Varbūt šie atsevišķie piemēri par Rīgas pilsētu raksturo nevis atsevišķo cilvēku, bet Rīgas domes darbu kā arī darbu Rīgas domes pārvaldē. Bērziņa kungs, protams, ir centrālā figūra, bet ne gluži vienīgā. Diez vai viena automašīna, kas nepārtraukti tiek pieminēta vienā konkrētā avīzē, ir vienīgais raksturlielums Rīgas domes darbam, kaut arī, protams, tā nav patīkama epizode. Es to saku polemiski, jo Bērziņa kungs nav manas partijas biedrs un viņu izvirzīja "Latvijas ceļš". Tas bija pietiekami loģisks gājiens no viņu puses.

I.Brikše: — Jā, tā ir iespējama šī ekonomiskās un politiskās varas pārklāšanās. Cilvēku loks, no kura notiek premjera izvēle, kļūst aizvien šaurāks, šaurāks un šaurāks.

— Bet kā to loku paplašināt?

M.Grīnblats: — Tas ir jautājums, par ko es bieži domāju. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuri, piemēram, kā Aivars Tabūns, mans bijušais studiju biedrs, ar pietiekami lielu intelektuālu jaudu darbojas jomās, kuras nav saistītas ar pašvaldību un valsts pārvaldi. Viņiem droši vien ir svaigāks skatiens uz to vai citu lietu risinājumu, viņi nav iestiguši ļoti komplicētajā interešu pārklāšanās mehānismā. Tajā pašā laikā kādai enerģijai un kādiem mehānismiem būtu jābūt, lai panāktu viņu izvirzīšanu un lai spētu viņus uz to pierunāt. Vienīgais piemērs, kuru es varētu minēt, kad nebija tā, kā daudzviet bija domāts, bija Valsts prezidentes ievēlēšana pagājušā gada jūnijā. Nevar teikt, ka tur bija kādas ekonomiskās intereses, drīzāk dominēja kāds cits risinājums. Paldies Dievam, mums Prezidenta pilī ir persona, kuru nevar turēt aizdomās par saistību ar kaut kāda rauga, naftas vai dzelzceļa nozari. Nu nav, paldies Dievam, tā. Būtu labi, ja arī citā vietā tā nebūtu.

I.Brikše: — Ir jāsecina, ka partijas pašas nav ieinteresētas, lai parādītos cilvēki ar lielāku intelektuālo potenciālu. Vienkārši pīrāgs, ko dalīt, ir palicis samērā mazs. Kāpēc gan vēl kāds būtu jāņem klāt?

M.Grīnblats: — Ja ir runa par personām, kuras varētu iekļauties partijas rindās ar augstāku intelektuālo kapacitāti, tad par to varētu tikai priecāties. Cita lieta, ka, manuprāt, šie cilvēki neizjūt lielu motivāciju ienākt tajā vidē, kurā nebūs pliks darbības lauks, bet valdīs visai sarežģīti regbija vai amerikāņu futbola spēles principi, nevis biljarda vai šaha spēles principi. Tur šo apstākļu nav. Bet būtu jāveicina tādu cilvēku ienākšana, kuru spējas kopumā var pacelt Latviju uz augšu, es nerunāju tikai par kādu partiju, tas būtu pilnīgi pareizi. Būtu labi, ja būtu vairāk tādu cilvēku kā Egils Baldzēns. Es atkal ar labu vārdu pieminēšu savu fakultāti. Mums ir mazliet cits skats uz lietām nekā tikai rēķināšana kubikmetros vai tamlīdzīgi.

I.Brikše: — Aivar, tu esi sociologs, kam vienmēr patīk prognozēt. Kā tu prognozē, vai šī valdība veidosies, meklējot jaunu intelektuālo potenciālu, vai amati tiks tāpat pārdalīti?

A.Tabūns: — Es pieņemu, tā kā mums tuvu ir pašvaldību vēlēšanas, reģionālā reforma, nepabeigta privatizācija, tad notiks interešu saskaņošana.

I.Brikše: — Man šķiet ļoti interesanta lieta, ka neviena partija nerāvās pēc Rīgas domes mēra posteņa. Tas tika mētāts, gandrīz kurš to paņems Bērziņa kunga vietā.

— Šaha terminoloģijā ir tāds termins — pats. Tā ir situācija, kad karali it kā nekas neapdraud, bet, veicot jebkuru gājienu, ir mats, un spēle ir zaudēta. Vai līdzīgā situācijā neatrodas Bērziņa kungs un valdība kopumā? Jo privatizācija vēl nav beigusies, un vienam otram no bijušajiem Ministru prezidentiem netīk ideja, ka viņus neņems valdībā.

M.Grīnblats: — Es domāju, ka Bērziņa kunga situācija nav vienkārša. Izveidot līdzīgu valdību divām iepriekšējām nav pārāk grūti. Es domāju, visi to saprot. Protams, Bērziņa kungam, kurš trīs gadus vadīja Rīgas domi, būtu patīkami ierasties valdībā ar domu, ka tā strādās ilgi, ne mazāku laika periodu kā viņam būtu iespējams atrasties Rīgas domes priekšsēdētāja krēslā, tātad līdz nākamā gada marta pirmajai nedēļai. Katrā ziņā tas ir saprātīgi pārskatāms laiks. Temats, kuru es jau pārrunāju ar sarunas partneriem par jaunu cilvēku ienākšanu... Es, protams, neceru, ka tuvāko divu nedēļu laikā ienāks kādi ļoti svaigi spēki, vai, ka tādi ir šo partiju rīcībā, kas gatavojas veidot jauno valdību. Varbūt vairāk tādi spēki ir LSDSP rīcībā. Es uz viņiem neskatos kā uz bubuli. Šī partija ir ļoti pretrunīga. Mēs visi labi zinām tās veidošanas vēsturi. Šī brīža situācijā Bērziņa kungam pietiekami skaidri jāapzinās, ka jo precīzāk izdosies definēt atsevišķus jautājumus pirms valdības izveidošanas, jo viņam nosacīti vieglāk būs pieturēties pie valdības deklarācijas burta. Jo frāzes būs vispārīgākas, kā, piemēram, katram lielajam uzņēmumam ir vajadzīgs īpašs lēmums, kaut gan visi taču zina, ka vienots lēmums nebūs ne par "Latvenergo", ne par kuģniecību, jo lielākas problēmas parādīsies valdības darba gaitā. Kā veidosies šīs sarunas? Pagaidām tās veidojas lēni. Tas nenozīmē, ka tās būs sliktas, bet sarunas nebūs vienkāršas. To visi saprot.

I.Brikše: — Grīnblata kungs, kādas ir galvenās jūsu vēlētāju intereses, kas jums būtu jāaizstāv šajā valdībā?

M.Grīnblats: — Mūsu vēlētāju intereses ir pietiekami plašas. Tās ir saistītas ar Latviju kā nacionālu valsti. Protams, ka, tuvojoties Eiropas Savienībai, aktualizēsies jautājums, par kuru šobrīd runā maz, proti, Latvija Eiropas Savienībā vai ārpus tās. Kāda būs šī pozicionēšanās? Katrā gadījumā, runājot par Latvijas iekļaušanos tajā vai citā projektā, pietiekami godprātīgi jārunā gan par plusiem, gan mīnusiem. Tie, kas runās tikai par plusiem, tiks smagi dauzīti, jo arī mīnusu atsevišķās lietās ir pietiekami daudz. Cilvēki gaida izmaiņas pensiju likumā. Šīs izmaiņas būs. Tās neskars vienādi sekmīgi visas pensionāru grupas. Jūtamākais pensiju izrāviens bija 1997.–1998.gadā, kad bija jūtams, ka šis pieaugums tiešām ir. Šī brīža situācijā acīmredzot tas tik liels nebūs. Vajadzēs atrisināt problēmas ar strādājošo pensionāru algām un pensijām. Es domāju, ka tas tiks izdarīts tuvā nākotnē, nevis kaut kad bezgalīgi tālu. Cilvēkus arī satrauc reģionālā reforma, kā Latvija tiks sadalīta. Pētot Latvijas vēsturi cariskās Krievijas, Latvijas brīvvalsts laikā, var redzēt, ka Latvijā nav bijis kāda ideāla skaitļa, kā Latvija tiek sadalīta. Visam apakšā ir vajadzīgs sociāls un ekonomisks pamatojums, kā Latvija tiks strukturēta. Šī pamatojuma nebija ne dalījumam deviņos, ne dalījumam piecos reģionos. Bija tikai politisks aprēķins, kā valsti labāk dalīt.

— Tie ir darbi, kas vēl stāv priekšā. Skaidrs ir viens, ka biežas valdības maiņas nenāk par labu valsts un sabiedrības attīstībai. Tabūna kungs, kā jūs domājat, kurš vai kas varētu garantēt, ka šī valdība būs ilglaicīga?

A.Tabūns: — Mani šis ilglaicīgums tik daudz neuztrauc kā politiķus. Mani mulsina tas, ka neviens no politiskajiem spēkiem nav mēģinājis rast nekādu skaidrojumu, kāpēc starp tām valstīm, kas vēlas iestāties Eiropas Savienībā, mēs esam nonākuši stāvoklī, ka mums ir viszemākais nacionālais kopprodukts uz vienu iedzīvotāju. Līdz ar to nav arī mājienu, kā mēs varētu no šīs situācijas iziet. Ne jau nu vienkārši privatizējot vienu vai otru objektu. Tas situāciju neatrisinās. To neveicinās arī administratīvā reforma. Līdz ar to nav pat sabiedrībai piedāvājuma, pateicoties kam, mēs no šīs nožēlojamās visnabadzīgākās Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa varētu iziet.

I.Brikše: — Grīnblata kungs, tēvziemiešiem bija ļoti precīzs aicinājums: "Latvieti, nepadodies!" Kam lai latvieši tagad nepadodas: naftiniekiem, pārtikas pārstrādātājiem? Kam?

M.Grīnblats: — Latvieši ir gan pārstrādātāju, gan naftinieku, gan citu vidū. Tātad runa nav par to. Runa šajā sauklī ir pavisam par citu. Nepadoties izmisumam. Es pilnīgi piekrītu Aivaram Tabūnam, ka šo priecīgo momentu, šo veiksmīgo izrāvienu ir bijis maz. Acīmredzot, tas ir tas, ko Latvija gaida. Tauta gaida nevis valdību, kas cīnīsies par šo ilglaicīgumu, mēnesi vairāk vai mazāk nekā iepriekšējā valdība, tas no desmit gadu attīstības viedokļa nav tik būtiski, bet tik tiešām šo izrāvienu, nevis salīdzinot ar citiem, bet lai mēs nebūtu iepakaļ. Manī nav stingras pārliecības, ka tas notiks tuvākā laikā. Ir jāstrādā pie tā, lai situācija nepaliktu sliktāka, kā tā diemžēl bija ielaista iepriekšējās valdības pēdējā periodā.

— Grīnblata kungs, jūsu partija bija iepriekšējās valdībās. Arī no jūsu partijas ir nācis Ministru prezidents. Kāpēc nekas nav izdarīts? Kāpēc jūs šobrīd runājat vēlējuma formā?

M.Grīnblats: — Ja es nerunātu vēlējuma formā, es darītu sliktāk nekā, ja es nerunātu nemaz. Mēs bijām šo valdību līdzdalībnieki, ne vienīgie, protams, arī ne paši mazākie. Es domāju, tas būtu lielākas analīzes vērts arī no speciālistu puses. Varbūt no malas tas ir labāk redzams. Es domāju, ka viens no faktoriem, neapšaubāmi ir tas, ka kopš deviņdesmito gadu sākuma ir vērojama zināma intelektuālo spēku atplūde no valsts varas un pārvaldes struktūrām. Bet varbūt tas nav vienīgais un izšķirošais.

I.Brikše: — Es tev, Aivar, gribu pajautāt kā sociologam, kam patīk prognozēt. Vai tu domā, ka latvieši un vispār Latvijas iedzīvotāji kaut ko gaida no jaunās valdības? Iepriekšējo valdības demisiju visi uztvēra kā kārtējo demisiju. Valdība un Makarova kungs, plati smaidīdami, demisionēja, Šķēle, plati smaidot, atlaida Nagļa kungu.

A.Tabūns: — Varbūt tas ir ļoti labi, ka mums nav stresa situācijas. Tas liecina, kas kaut kādā mērā politiskā stabilitāte ietekmē arī ekonomisko. Nesākās panika biržā, nesākās kaut kādas haotiskas rīcības, kas kaut kā varētu pasliktināt ekonomisko situāciju. No otras puses tas, dabiski, liecina, ka sabiedrība ir atsvešinājusies no varas. Es negribu piekrist Mārim Grīnblatam, kurš runā par administrācijas zemo kapacitāti. No malas skatoties liekas, ka administrācijai valsts pārvaldē nav nekādas lomas. Tie lēmumi, kas parādās, nav izdomāti pārvaldē, tie ir izdomāti politiķu šaura loka sarunās. Un tad ierēdņi ir spiesti, jo ir ierēdņi, kaut kādā veidā pamatot šos lēmumus. Nav tā, ka sākumā ir ierēdniecība, sociālā vai ekonomiskā ekspertīze, un tad seko lēmums. Līdz ar to ir dabiski, ka politiķi nokļūst šajās krustugunīs. Acīmredzot viņiem ir stiprs pamats rīkoties pēc šādas shēmas, nevis tā, kā tas notiek normālās demokrātiskās valstīs.

— Grīnblata kungs, diezgan daudz ir runāts par galējo līdzekli — ārkārtas vēlēšanām.

M.Grīnblats: — Es domāju, ka tas lielā mērā ir bijis žurnālistu, arī preses provokatīvs jautājums. Šī brīža situācija tam netuvojas. Šī valdība ir spējīga izveidoties. Ja neizveidosies šī valdība, var izveidot citu. Es gribētu atgādināt, ka 1995. gadā tikai divu mēnešu laikā spēja izveidot pirmo valdību. Un tad bija sliktāks brīdis kā šobrīd. Daudz sliktāks.

I.Brikše: — Ar nosacījumu, ka partijas vienosies. Ja nevienosies un nevis par valdības veidošanu, bet kā dalīs pēdējos lielos pīrāgus, tad es pieļauju, ka kāda no partijām izspēlēs šo pēdējo trumpi.

A.Tabūns: — Vienosies.

— No kurienes jums ir tādas garantijas?

A.Tabūns: — Ir pagājis zināms laiks, kopš šīs personas ievēlētas. Ja tās neizdarīs to šī gada laikā, tad tās vispār to var neizdarīt.

I.Brikše: — Ko dalīt ir maz un laika arī ir maz.

A.Tabūns: — Es domāju, ka šie divi rādītāji kopā salikti ļoti veicinās saskaņu.

I.Brikše: — Pretējā gadījumā nāksies dalīties ar kreisajiem un sociāldemokrātiem.

A.Tabūns: — Šo trīs partiju diskreditācija automātiski nozīmē, ka nākamo valdību veidos sociāldemokrāti kopā ar Saskaņu.

I.Brikše: — Iespējams, ka sociāldemokrātiem šobrīd varētu rasties labs elektorāts.

A.Tabūns: — Jā, var gadīties, ka šīs trīs partijas var atrasties opozīcijā.

— Tās visas ir tikai prognozes.

Paldies, ka jūs varējāt piedalīties raidījumā. Skaidrs, ka Latvija būtu pelnījusi normālu, konstruktīvi domājošu valdību, nevis ekonomisko interešu klubiņu. Bet, kā saka: cilvēks domā — Dievs dara.

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā