Saeimas deputāts:

— intervijā Latvijas Radio

Intervija Latvijas Radio 14. augusta raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnāliste Ingrīda Ābola.

— Raidījumā “Varas pozīcija” šodien runāsim par ārlietām un ar tām saistītiem jautājumiem, varas pozīciju pārstāvēs Rišards Labanovskis, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja biedrs. Pirms dažām dienām Krievijā vizītē ieradās Vācijas aizsardzības ministrs Rūdolfs Šārpings. Sarunās viņš teica, ka iespējamā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas uzņemšana aliansē, tātad domāts NATO, nav vērsta pret Krieviju, bet, gluži pretēji, tā ir vēlme padziļināt NATO un Krievijas sadarbību. Kāpēc mums tik svarīga ir Vācijas pozīcija?

Rišards Labanovskis: — Tāpēc, ka Vācija, Lielbritānija un arī Francija kādu brīdi bija visai atturīgas šī jautājuma vērtēšanā un spriedumos par iespējamo Baltijas valstu uzņemšanu NATO. Šārpings kā svarīga un ievērojama Vācijas amatpersona, turklāt vēl vizītē Krievijā, izteica šādus vārdus. Tāpēc politiķi no tā izdara tālejošus secinājumus, ka Vācija ir mainījusi savu pozīciju un no skeptiskas malā stāvētājas ir kļuvusi par mūsu atbalstītāju un par Krievijas pārliecinātāju nepretoties. Un tas ir ļoti svarīgi un pozitīvi.

— Runājot par Latvijas ārpolitikas jautājumiem, mēs nevaram apiet attiecības ar Krieviju, tāpēc arī gribu pievērsties dažiem aspektiem. Pagājušajā nedēļā Krievijas Ārlietu ministrija paziņojumā ir paudusi savu attieksmi pret 4.augustu, kad Smārdē notika latviešu leģionāru ikgadējā kopā sanākšana. Es citēšu, te ir rakstīts tā: “Bijušo esesiešu saieti Latvijā turpina notikt, bet varas iestādes klusē un izturas iecietīgi.” Lūdzu, jūsu komentārs!

R.Labanovskis: — Krievijai šī cittautiešu problemātika, krievu valoda, krievvalodīgo liktenis un tā dēvētā diskriminācija ir pacelta augstas politikas līmenī. Viņi nekavējas nevienu, kaut vismazāko faktu, padarīt par starptautiskas nozīmes apspriešanas vērtu. Pretjautājums — kāpēc Krievijas varas iestādes neko nedara tad, kad komunisti defilē 1. maija un Oktobra svētkos ar Ļeņina un Staļina bildēm? Kā zināms, Staļins bija lielāks slepkava nekā Mao Dzeduns, Hitlers un Pols Pots. Un it kā Krievijā nebūtu rīkļurāvēju, kas karojuši Afganistānā, Čečenijā un Piedņestrā.

— Bet kāpēc Krievija tik intensīvi uztur šo leģionāru kā esesiešu mītu, leģendu, kas īstenībā jau ir tālu no vēstures patiesības?

R.Labanovskis: — Tāpēc, ka šeit savā laikā tika pludināti cilvēki, lai kolonizētu šīs zemes. Viņiem tika iestāstīts, un arī tagad, kad emisāri no turienes brauc, viņi apgalvo, ka jūs šeit pildījāt un turpināt pildīt svarīgu dzimtenes uzdevumu — neizlaist no savām ķepām, no savas ietekmes šo reģionu. Tur, man liekas, tas slēpjas. Tāpēc vajag visu laiku to uzturēt, ka šeit pie varas nav īstā vara, ka šeit ir varas iestādes un sabiedrība, kura pacietīgi un iecietīgi izturas pret — viņu uztverē — fašistiem, kaut gan ir skaidrots visos iespējamos līmeņos, bet acīmredzot par maz. Arī Rietumi to ne vienmēr saprot un uztver — kas bija leģionāri, kas bija mežabrāļi. Arī citās valstīs partizāni cīnījās pret iekarotājiem — kāpēc tie netiek uzskatīti par briesmoņiem, par rīkļurāvējiem, par kaut ko nosodāmu? Latvijai bija tāds pats liktenis un nebija izvēles, vēlreiz tas jāatkārto, nebija izvēles cilvēkiem pēc Baigā gada, pēc okupācijas, pēc 1941. gada, pēc deportācijām.

— Šajā pašā paziņojumā ir arī tādas rindas: “Līdz ar absurdu prasību izvirzīšanu Krievijai tikšanās dalībnieki izstrādāja scenāriju, kā piespiest daļu Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju atstāt savu zemi.” Tad es paņēmu šo leģionāru paziņojumu, aicinājumu un izlasīju, kas tad tur ir rakstīts, vai patiešām ir tāds scenārijs. Un tur ir rakstīts tā: “Leģionāri vēlas, lai, atsaucoties Krievijas prezidenta Vladimira Putina aicinājumam atgriezties Krievijā krieviem, valsts vadība aicina starptautisko sabiedrību sniegt materiālo atbalstu tiem Latvijai nelojālajiem pilsoņiem, kas vēlas doties prom no Latvijas.” Lūk, viens ir Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā, un šeit ir pilnīgi kas cits.

R.Labanovskis: — Zināms gājiens, zināma demagoģija, kad noklusē to, kas nav izdevīgi, un izceļ un pārspīlē to, kas ir vajadzīgs savas politikas realizācijai. Pretēji tiem, kuri domā, ka Krievijā atdzimst demokrātija un ka tur demokrātijai ir spoža nākotne, — es tā nedomāju. Krievijā svarīgi ir divi apstākļi: Jeļcins neiesēdināja cietumā pučistus komunistus, kas sarīkoja valsts apvērsumu, kurš skaitās vissmagākais noziegums visās valstīs un par kuru pienākas pat nāvessods. Jeļcins viņus izlaida ārā, un līdz ar to Komunistiskā partija atdzima un soļo pa ielām, un paceļ balsi — tas ir viens. Un otrs: tie, kas ir pie varas Krievijā, savā dziļākajā būtībā nesaprot, kāpēc sabruka Padomju Savienība. Viņi saka, ka viņus vai nu pārdeva, vai tā bija apstākļu sakritība, vai ka bija daži nelaimīgi faktori. Lai kā te saka, ka Putins ir laikmetīgi domājošs un ka viņš varētu... Es domāju, ka ne — jau Čečenijas piemērs rāda to, ka Putins nav sevišķi gudrs, jo ikvienam saprātīgi domājošam cilvēkam ir skaidrs: ar varu, ar teroru, ar spīdzināšanu, ar šaušanu Čečenijas jautājumu atrisināt nebūs iespējams. Un, jo vairāk notiks šī čečenu vajāšana, varas lietošana, pakļaušana, jo vairāk šī tauta, kura ir ļoti nepakļāvīga — tas tā bijis simtiem gadu, Krievijas vēsture to ir apliecinājusi —, jo vairāk viņi pretosies. Kādas metodes viņi izvēlēsies — tas ir cits jautājums. No mūsu viedokļa, tas būs terorisms, tās būs diversijas, tās būs spridzināšanas, bet viņi to darīs. Nezinu, kāpēc nesaprot nedz prezidents, nedz gudrākie vīri Krievijā, ka ar to nekas atrisināts netiks, ka tas ir augonis, kas augs, augs, pūžņos un netiks apārstēts.

— Ja jūs pieskārāties jautājumam par Čečeniju, tad gribu pieminēt to, ka nesen Amerikas Savienotajās Valstīs esošie padomju ebreji un viņu organizācija veica pētījumu. Un pētījumā viņi saka tā, ka Krievijas centieni tās militārajā kampaņā Ziemeļkaukāzā attēlot čečenus negatīvā gaismā izraisījuši diskriminācijas un vardarbības aktus visā Krievijā pret etniskajiem čečeniem. Tas ir tieši tas, ko jūs sacījāt. Kāpēc šeit pasaule tomēr klusē par čečeniem un runā daudz mazāk, nekā varbūt vajadzētu runāt? Tauta, kuru iznīcina.

R.Labanovskis: — Par to es arī esmu ilgus gadus domājis un brīnījies, kāpēc pieļauj, ka Čečenijā... Kāpēc pieļauj, ka Piedņestrā notiek vardarbības akti? Kaut vai tā pati Krievijas afēra Afganistānā, kad lien pāri robežai ieviest kārtību citās zemēs. Kāpēc Rietumvalstis uz to visu noraugās ar tādu iecietību? Es jums atbildēšu, kāpēc. Tāpēc, ka Rietumiem un pārējai pasaulei ir diezgan vienaldzīgi, kas notiek pašā Krievijā, kāda tur demokrātijas vai kāda ir autoritārisma pakāpe. Viņus interesē tas, lai Krievijā būtu stabilitāte, lai Krievija būtu daudzmaz stabila un prognozējama un lai mēs, pārējie, varētu mierīgi dzīvot. Mēs acīmredzot domātu tāpat. Līdz ar to šie jautājumi, kas skar, teiksim, Krievijas attieksmi pret Baltiju, pret citām nācijām, pret Čečeniju šajā gadījumā ir pakārtoti jautājumi. Tad, kad es biju Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, tad, piemēram, Krievijas pārstāvis tika izvirzīts par kandidātu priekšsēdētāja amatam šīs Parlamentārās asamblejas politiskajai komitejai. Visi iepleš acis un brīnās: nu, nu, kā tā — nav taču pelnījuši, ņemot vērā viņu politiku un viņu darbību pašreizējā posmā un arī nesenajā pagātnē!

— Katra valsts pēc savām iespējām un situācijas reaģē attiecībās ar Krieviju. Čečenijas prezidents Aslans Mashadovs ir devis pavēli kaujiniekiem atkal aktivizēties diversijām, jo tur ir kara situācija. Atgriežoties pie tā, ko runājām par leģionāriem, kāpēc tomēr Latvijas valsts — paldies Dievam, ka šeit ir miers! — neizdara kādus pretpaziņojumus vai kādus norādījumus šādiem netaisnīgiem Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumiem un pilnīgi sagrozītiem faktiem? Saeima un arī jūs kā Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja biedrs — ko jūs darāt, lai to atspēkotu?

R.Labanovskis: — Tie darbi ir apmēram sadalīti. Ministrijai ir jāreaģē, un es nevarētu teikt, ka tā nereaģē uz šādiem ekscesiem. Bieži vien tas ir noticis. Vai notiek uzreiz, uz karstām pēdām, kā tam būtu jānotiek, un jāreaģē varbūt savaldīgi, bet saprātīgi? Parlamentam vienmēr tas nebūtu jādara, jo parlaments tomēr ir likumdošanas orgāns, nevis izpildvara.

— Klausītāji, noteikti zinādami, ka jūs būsit studijā, lūdza, lai uzdod jums jautājumu par to pasākumu, kas bija 8.augustā šeit, Doma laukumā, jo apakšdoma ir tāda — vai aiz šī muzikālā pasākuma nebija kāda vēlēšanās manipulēt ar pūli, varbūt pat izraisīt pūli uz kādām provokācijām, kas varētu beigties pavisam traģiski. Paldies Dievam, ka tas nenotika, bet vai nav tāda iespēja?

R.Labanovskis: — Es esmu pārliecināts, ka šāds notikums nav nejaušība un tas nav dzimis izdevniecības “Petit” vadītāja Šeiņina galvā, kurš, starp citu, bija kādreiz “Sovetskaja molodež” redaktors. Aiz tā noteikti stāv kādi citi spēki, negribu to analizēt, tas jādara speciālistiem — par evakuācijas iespējām, par briesmām cilvēku dzīvībai un tamlīdzīgi — šis aspekts arī jāņem vērā. Bet no politiskā aspekta Doma laukumā, Rīgas sirdī, rīkot šāda veida izrīcības, vietā, kas ir saistīta ar neatkarīgās Latvijas atjaunošanu un dzimšanu, ar barikādēm, ar svinīgiem sarīkojumiem 18.novembrī un citreiz, rīkot kaut kādai avīzei, kas saucas “Moskovskij komsomoļec”, par godu šādu sarīkojumu — domāju, ka tas vienkārši ir stulbums, politiskā aprobežotība un to nekādā ziņā nevajadzēja darīt. Aizliegt to nevajadzētu, jo demokrātiskā valstī, ja aizliedz, tad nekas labs no tā neiznāk. Var kādā stadionā to rīkot vai kur citur atrast vietu, lai priecājas tie, kuriem gribas priecāties par Kirkorovu un kuriem gribas slavēt “Moskovskij komsomoļec”. Vēl varētu saprast, ja tie būtu kādi avīzes “Argumenti un fakti” svētki, kura ir aizstāvējusi Latviju un saprātīgi savā laikā rakstījusi par Latvijas neatkarības centieniem, vai “Ņezavisimaja gazeta” vai kāds cits demokrātisks preses izdevums, bet šeit acīmredzot bija izmēģinājuma bumba, centieni parādīt, ka Rīgā saimnieki ir arī citi, ka Rīgā ir arī cita publika un tā ir tāda, un tā var Rīgas sirdī uzrīkot šādu ažiotāžu! Domāju, ka tā bija nopietna kļūda, kas aizskar daudzus latviešus.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā