PROBLĒMAS

Latvija, un tās iedzīvotāju dabiskā kustība

Dr.oec. Bruno Mežgailis, Latvijas statistikas institūta profesors, — “Latvijas Vēstnesim”

Latvijā visā tās pastāvēšanas laikā vērojams samērā zems dzimstības līmenis, neliels bērnu skaits ģimenēs, vecs iedzīvotāju sastāvs, ne pārāk garš mūža ilgums, cilvēku pieplūdi un atplūdi no (uz) citām zemēm. Šie demogrāfiskie procesi un ar tiem saistītās problēmas vērojamas visa 20.gadsimta garumā. Sevišķi tās saasinājušās pēdējā desmitgadē. Nereti jau ir dzirdams par demogrāfisko katastrofu, tautas izmirstību un līdzīgus apzīmējumus.

Kas saasināja šīs problēmas Latvijā 90.gadu pirmajā pusē?

Demogrāfiskie procesi Latvijā šajā laikā risinājās uz fona, kad notika pāreja no vienas sabiedriski politiskās un valstiskās sistēmas uz citu, no totalitārisma sistēmas uz demokrātisko iekārtu. Šīs radikālās politiskās un sociālekonomiskās pārmaiņas nosacīja (prasīja) pāreju no viena demogrāfiskā modeļa uz nākamo.

Tas demogrāfiskais modelis, kas Latvijā bija izveidojies līdz 80.gadu beigām, bija lielā mērā uz šejieni sabraukušo citu etnosu iespaidā. Šeit sabraukušie un esošie austrumslāvu, pat Aizkaukāza un Vidusāzijas cilvēki uz šejieni “atnesa” līdzi arī savas demogrāfiskās ieražas. Ņemot vērā to, ka austrumetnosi Latvijā veidoja gandrīz pusi no visiem iedzīvotājiem, viņu ietekme uz te izveidojušos demogrāfisko modeli bija visai ievērojama. Tajā periodā to var apzīmēt kā eirāzisko demogrāfisko modeli.

Pēckara periodā demogrāfiskajam modelim līdz ar austrumtautu īpatsvara pieaugumu Latvijā raksturīga agra stāšanās laulībā, relatīvi lielāks bērnu skaits, biežas šķiršanās, samērā augsts mirstības līmenis un ne pārāk garš mūža ilgums, intensīva migrācija. 1986.—1987.gadā to raksturoja šādi statistikas dati (uz 1000 iedzīvotājiem): dzimušo skaits 16—16,1, mirušo skaits 12—12,2, dabiskais pieaugums — 3,8—4,1, laulību skaits — 9,7, šķirto pāru skaits 4,1—4,3.

Ar saviem dabiskās kustības relatīvajiem rādītājiem Latvija 80.gadu beigās atšķīrās no Rietumeiropas un Ziemeļeiropas valstīm. Lielākajā daļā Eiropas valstu tolaik uz 1000 iedzīvotājiem piedzima mazāk bērnu nekā Latvijā. Vairākās valstīs dzimstības koeficients bija 10—12 dzimušo līmenī (Dānija, Vācija, Grieķija, Itālija, Portugāle, Spānija, Zviedrija u.c.). Bija, protams, arī vairākas valstis, kur piedzima vairāk nekā 16 bērnu uz 1000 iedzīvotājiem (Albānija, Moldova, Polija, Turcija).

Eiropā raksturīgākais mirstības koeficients šajā periodā (80.gadu beigās) bija ap 10 vai pat zem tā. Retai valstij tas bija augstāks nekā Latvijā (tādas bija Igaunija, Ungārija, Ukraina).

Salīdzinot dzimstības un mirstības koeficientus, vairākumā Eiropas valstu tolaik bija zemāks dabiskais pieaugums nekā tālaika Latvijā.

Tā kā Eiropas demogrāfiskajam modelim ir raksturīgas laulības vēlākajos dzīves gados, laulības biežuma koeficients gandrīz visām Eiropas valstīm bija zemāks nekā tālaika Latvijā. Vairumam Eiropas valstu laulātības koeficients svārstās ap 5—6 promilēm, t.i., gandrīz uz pusi zemāks nekā Latvijā tajos gados.

Biežie laulībā stāšanās koeficienti tā vai citādi saistīti ar paaugstinātiem šķiršanās koeficientiem. Un otrādi — zemi laulātības koeficienti rada nosacījumus zemam šķiršanās līmenim.

80.gadu beigās vairumam Eiropas valstu šķiršanās koeficients bija zem 2 promilēm, t.i., divas un vairākas reizes zemāks nekā Latvijā.

Dabiskās kustības rezultatīvie rādītāji, kas raksturo šos procesus kopumā, ir summārās dzimstības koeficients un mūža ilguma rādītājs.

Ja sievietes (vidēji) savā mūžā atstāj mazāk nekā divus bērnus, paaudze sāk savā skaitā samazināties, ja divi bērni — saglabājas tajā pašā apjomā. Tikai vairāk nekā divi bērni ir garants nākamās paaudzes kuplināšanai.

Eiropā 80.gadu beigās nebija pārāk daudz valstu, kurās būtu nodrošināta paplašinātā paaudžu nomaiņa. Pie tādām varēja pieskaitīt Albāniju, Kipru, Moldovu, Maķedoniju. Vairākas valstis tajā laikā nodrošināja paaudžu saglabāšanos, to nesamazinot. Tādas bija Igaunija, Ungārija, Lietuva, arī Latvija. Visas pārējās Eiropas valstis realizēja nedaudz samazinātu paaudžu nomaiņu.

Summārā dzimstības koeficienta ziņā Latvija 80.gadu beigās citu Eiropas valstu starpā bija “kaut kur pa vidu”, bet vidējā paredzamā mūža ilguma ziņā tā šo sarakstu noslēdza (kopā ar Turciju). Visām pārējām valstīm mūža ilguma rādītājs bija lielāks. Skandināvijas valstis mūsu rādītāju pārsniedza vairāk par 10 gadiem, sevišķi vīriešiem. Latvijā jaunpiedzimušo vīriešu paredzamais mūža garums 1990.gadā bija 63,9 gadi, sievietēm — 74,8 gadi. Islandē attiecīgie rādītāji bija 75,2 un 79,9 gadi, Zviedrijā — 74,2 un 80,1 gads.

Tāda bija situācija pirms jaunā demogrāfiskā modeļa veidošanās Latvijā.

Ka pāreja nebūs bez zudumiem arī demogrāfijā, to varēja paredzēt. Taču tās ilgumu un dziļumu prognozēt bija grūti. Līdz pilnīgai demogrāfiskai atveseļošanai vēl patālu, taču “nāves punkts”, liekas, ir pārvarēts. Par to liecina vairākas pazīmes.

Pārejas periodā Latvijā strauji samazinājās dabiskais pieaugums. Savu visnegatīvāko rādītāju tas sasniedza 1994. gadā, kad par 17,5 tūkstošiem cilvēku vairāk nomira nekā piedzima. Tas bija lielākais dabiskais zudums viena gada laikā. 1995.gadā šis zudums bija 17,3 tūkst. cilvēku, 1996.gadā — 17,1 tūkstotis.

Dabiskais zudums sāka sarukt ar mirušo skaita mazināšanos. Latvijā visvairāk nomira 1994.gadā — 41,8 tūkstoši cilvēku. 1995.gadā — 38,9 tūkstoši, 1996.gadā — 36,3 tūkstoši cilvēku. Krīzes punkts, liekas, ir pārvarēts.

Visvairāk izšķīra 1992.gadā — 14,6 tūkstošus pāru. Ar katru gadu pēc tam izšķīra arvien mazāk, 1995.gadā — 7,8 tūkstošus pāru, gandrīz uz pusi mazāk.

Lai gan laulībā (līdz 1995.gadam) katru gadu stājas arvien mazāk cilvēku, ar 1994.gadu šis straujais kritums jau ir apturēts, kaut arī pēdējos gados laulībā stājas divreiz mazāk pāru nekā pirms 1990.gada.

Visi citi dabiskās kustības procesi pēdējos gados sāk atlabt, vismaz stabilizēties, bet dzimušo skaits no 1988.gada katru gadu samazinās. 1996.gadā piedzima 19,2 tūkstoši cilvēku, t.i., vairāk nekā divreiz mazāk nekā pirms pārejas sākuma jeb par 2,4 tūkstošiem bērnu mazāk nekā 1995.gadā.

Pārejas periods palīdzēja strauji aiziet no iepriekšējā demogrāfiskā modeļa. Līdz nākamajam modelim šī pāreja nav novedusi.

Kā liecina dati par dažādām Eiropas valstīm, katrai no tām ir savs demogrāfiskais skatījums. Šajā ziņā nav divu valstu ar vienādu demogrāfisko procesu norises gaitu. Un tajā pašā laikā lielākajā daļā Eiropas zemju ir samērā vienāds demogrāfiskais ritms, kas tās atšķir no valstīm citos kontinentos. Gan jāzina, ka Eiropa ir vienīgais kontinents pasaulē, kam raksturīgs sašaurinātais paaudžu nomaiņas modelis. To var izskaidrot ar līdzšinējo civilizācijas attīstības gaitu un — daļēji — ar Eiropai (un tikai tai) raksturīgajiem klimata apstākļiem.

Latvija ir Eiropai piederīga gan kultūrvēsturiski, gan ģeogrāfiski. Tāpēc var sagaidīt, ka arī demogrāfiskie procesi Latvijā sakārtosies atbilstoši Ziemeļeiropas modelim. Tomēr tas nenotiks automātiski. Lai sagaidītu vismaz normālu paaudžu nomaiņu un zināmu iedzīvotāju vecumsastāva atjaunošanos, ir jāveic vairāki dzimstību stimulējoši pasākumi valsts līmenī. Jānodrošina mirstības biežuma samazināšanās un mūža pagarināšana. Arī tam ir vajadzīgs valsts atbalsts.