PAŠVALDĪBĀS

Ministru prezidenta saruna ar pašvaldību vadītājiem

Piektdien, 27. oktobrī Valdības nama Sarkanajā zālē

Sarunas dalībnieki: (augšējā attēlā no kreisās) Oskars Spurdziņš, finansu ministra padomnieks, Aivars Veiss, Valsts kases departamenta direktors, Aija Poča, valsts ieņēmumu valsts ministre, un Andris Rukmanis; (apakšējā attēlā no kreisās) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Pašvaldību departamenta direktors, Guntars Krasovskis, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Pašvaldību departamenta reģionālais koordinators, Andrejs Sončiks, Valsts ieņēmumu dienesta Cēsu rajona nodaļas priekšnieks, Māris Niklass, Cēsu rajona padomes priekšsēdētājs, Jānis Lācis, Jēkabpils rajona padomes priekšsēdētājs, Laima Miltūze, Jēkabpils pilsētas domes priekšsēdētāja, Jānis Ruško, Latvijas Pašvaldību savienības finansu komitejas vadītājs. Foto: Arnis Blumbergs

Iespējams, ka šī kārtējā pašvaldību vadītāju tikšanās ar Ministru prezidentu un citiem valdības pārstāvjiem izrādīsies pēdējā, darbojoties vēl tagadējam Ministru kabinetam. Līdz šim šādas sanāksmes jau kopš I.Godmaņa valdības laika ir rīkotas ik mēnesi un tajās aizvien apspriestas pašas nozīmīgākās aktualitātes. Bet nupat tai turklāt bija acīmredzams atvadu tikšanās raksturs. Jo šoreiz pēc lietišķās daļas sekoja neformālas sarunas pie kafijas galda Zaļajā zālē, kur notiek MK sēdes.

Kā parasti, tikšanās sākumā vispirms bija runa par pašu sāpīgāko — finansu jautājumiem. Par pēdējiem grozījumiem valsts 1995.gada budžetā un valsts budžeta ieņēmumu daļas izpildi informēja valsts ieņēmumu valsts ministre Aija Poča un finansu ministres padomnieks Oskars Spurdziņš. Bet par to, kā nauda no valsts kases ieplūst pašvaldību budžetos, — Valsts kases departamenta direktors Aivars Veiss. Labas cerības vieš tas, ka tieši pēdējā laikā pieaug valsts budžeta ieņēmumi. Oktobrī tie būšot vismaz par 3 miljoniem latu lielāki, nekā plānots. Šis pieaugums lielākoties tikšot novirzīts tām budžeta iestādēm un organizācijām, kam ir iekrājušies apkures un komunālo maksājumu parādi. Savukārt lielu daļu valsts uzņēmumu bezcerīgo parādu paredzēts norakstīt. Tika solīts, ka no valsts vietējo budžetu izlīdzināšanas fonda pašvaldības saņems visu, kas tām pienākas.

Ar transporta attīstības nacionālo programmu vietējās varas pārstāvjus iepazīstināja Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietnieks Aleksandrs Konošēvičs un Valsts programmu un statistikas nodaļas vadītājs Pēteris Romāns. Par to, kā visai trūcīgie finansu resursi tiek izlietoti valsts un pašvaldību ceļu uzturēšanai un kas ir steigšus darāms, lai šoziem daudzmaz pienācīgā kārtībā uzturētu autoceļus visā valstī, stāstīja Autoceļu departamenta direktora vietnieks Vilnis Millers un Autoceļu direkcijas ģenerāldirektors Olafs Kronlaks. Izskaidrot pašvaldību vadītājiem būtiskāko jaunajos ceļu satiksmes noteikumos bija ieradies Autoceļu departamenta direktora vietnieks satiksmes drošības jautājumos Jānis Kancēvičs.

Bet sanāksmes beigās informāciju par situāciju valstī un valdības darbu sniedza Ministru prezidents Māris Gailis, kura iespējamo “atvadu runu” publicējam pēc ieraksta “LV” diktofonā un nedaudz saīsinātā veidā.

— Atceros, ka pirmo reizi ar jums tikos tieši šajā zālē, kad stāstīju, ko Valsts reformu ministrija ir iecerējusi darīt. Līdz jaunās Saeimas sanākšanai šī tik tiešām ir pēdējā mūsu tikšanās. Es gan pieļauju varbūtību, ka nākamā mēneša beigās mums atkal būs izdevība satikties, jo, kas zina, kā veiksies ar jaunās valdības sastādīšanu. Lai gan es novēlu visu to labāko. Bet pieņemsim, ka šī patiešām ir pēdējā tikšanās.

Man saskare ar pašvaldību problēmām ir devusi lielu gandarījumu. Tā likusi šo to pārvērtēt, arī daudz ko mācīties. Es atceros, kādas attiecības mums vienbrīd izveidojās sākumā. Tās nebija labas. Kā parasti, protams, vainīgas bija abas puses. Tomēr mēs pratām domstarpības pārvarēt, un šobrīd vismaz es domāju, ka mūsu attiecības ir labas. Man ir patiess prieks, ka mums ir izdevies kopīgi realizēt vairākus ļoti būtiskus projektus, ka pašvaldību reforma, ja neskaita tās administratīvi teritoriālo daļu, lielos vilcienos ir īstenota. Tas ir devis diezgan lielu ieguldījumu arī valsts pārvaldes teorijas un prakses attīstībā. Un no mums vēl mācīsies. Jūs jau arī paši zināt, ka esam dažu labu lietu pareizā veidā paveikuši un ieviesuši. Protams, daudz kas vēl ir koriģējams kā jau jebkurā sistēmā, kas vienmēr tiek pilnveidota un kurā aizvien atklājas kaut kādas vājās vietas. Tomēr, manuprāt, tieši šā valsts pārvaldes reformas daļa vairāk vai mazāk tika pieņemta sabiedrībā.

Es pieļauju, ka finansēšanas lietās varētu nākt vēl viena reforma, kas atkal nedaudz satricinātu šobrīd jau iestrādāto sistēmu. Proti, jautājumā par veselības obligāto apdrošināšanu, kas faktiski nozīmētu vienu daļu nost no iedzīvotāju ienākumu nodokļa. Tātad jāmeklē kaut kāda cita nodokļu bāze, ar ko papildināt šobrīd eksistējošo. Acīmredzot kādu nodokli nāksies dalīt vai atrast kādus citus veidus, bet ar to jau nodarbosies mani pēcteči.

Un tāpat pašvaldību administratīvi teritoriālā reforma, manuprāt, obligāti paveicama līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām. To vairs nedrīkst atlikt. Es uzskatu arī, ka vietējās varas vēlēšanas nevajag steidzināt. Tām jānotiek tad, kad tās ir paredzētas — aiznākamgad pavasarī. Bet līdz tam laikam nākamajai valdībai jāpieņem vajadzīgie lēmumi par pagastu palielināšanu, tātad faktiski par to skaita samazināšanu, arī pievienošanu mazām pilsētām. Vienalga, būdams pozīcijā vai opozīcijā, es neapšaubāmi atbalstīšu tādu lietu, kas ļoti daudziem varētu būt personīgi sāpīga. Bet man liekas, ka pašreizējai kārtībai nākotnes nav, pretējā gadījumā mums nāksies uz citu rēķina uzturēt šīs ļoti mazās administratīvās vienības, kur ir pāris simti cilvēku. Un tādu diemžēl Latvijā netrūkst.

Tāpat es noteikti pretošos rajonu pašvaldību likvidēšanai, kaut arī tādas runas atskan. Arī manis vadītajā valdībā cilvēki pauda tādu viedokli. Jo mēs tomēr esam šo jautājumu pamatīgi pētījuši un vienojušies, ka tā tam būt. Es domāju, ka nevar katru gadu atkal mainīt sistēmu un kārtību. Tātad ir jābūt vēlētam rajona posmam, bet, protams, nedrīkst būt tik liela dotāciju daļa rajona budžetā. Tur vajadzīgas izmaiņas, bet tas atkal ir finansu jautājums.

Es esmu jums devis vairākus solījumus un esmu centies vienmēr tos godīgi pildīt, kaut gan kādreiz kāds “melnais kaķis” arī ir pārskrējis. Viens no beidzamajiem, kas joprojām nav izpildīts — lai gan mēģināšu to izdarīt —, attiecas uz tirgus jautājuma nokārtošanu, to atdošanu pašvaldībām. Tātad 30. oktobrī Ministru kabineta komitejā izskatīs šo noteikumu projektu, kas nokārtotu īpašumattiecības tirgos starp valsti un “Turību”. Jāsaka, ka spiediens jau nāk — zvana no bankas “Parekss”, zvana Strautiņa kungs, zvana kolēģi un saka: “Tu beidz, tas jāapstādina.” Bet es saprotu, ka Rīgas Dome jau puslīdz ar Strautiņu ir nokārtojuši šīs lietas un ka nekāds liels ļaunums nebūs, ja mēs atcelsim veco “cekas” un Ministru padomes lēmumu, lai jums būtu nepieciešamā juridiskā bāze. Bet nav šaubu, ka katrs gadījums tomēr būs konkrēts. Tātad būs jāvienojas par ieguldījumu novērtēšanu un jāiesniedz pieteikums. Ir vajadzīgs attiecīgs Domes lēmums, un, kā man Krūmiņas kundze ir teikusi, bieži vien tā vietā, lai saskaņā ar likumu par īpašumu pieprasīšanu no valsts īpašuma tiktu iesniegts Domes lēmums, ir priekšsēdētāja parakstīta vēstule, kas faktiski neatbilst likumam. Tādēļ mēs lūgtu šīs īpašuma lietas kārtot tā, kā pašreizējais likums to prasa, ja vien tas netiek grozīts. Ja izdara tajā grozījumus, tad ir citādāk. Tātad to es katrā ziņā izdarīšu.

Mēs ar Jaunsleiņa kungu nupat parakstījām protokolu par valdības un Pašvaldību savienības vienošanos. Sākumā es biju tāds atturīgs. Domāju, kāda jēga man to darīt, jo faktiski jaunā valdība, vienalga, veidos attiecības no jauna — gan ar budžetu, gan neapšaubāmi arī ar pašvaldībām. Bet es saprotu, ka izdiskutēta lieta ir jānofiksē.

Nākamā gada budžeta projekts saskaņā ar likumu par budžeta vadību valdībai bija jānodod līdz 1. oktobrim. Bet jūs paši saprotat, ka tā ir pilnīgi absurda prasība. Vakar mēs tādā neformālā kabineta sēdē nolēmām, ka likumu pārkāpsim. Nu, ir jau nepatīkami to atzīt. Bet padomājiet paši, kāda jēga mums tagad trenēties un iedot budžeta projektu, pieņemsim, Čevera valdībai. Tad man vajadzētu ņemt vērā visu to, ko viņi tur apsolījuši, un tātad paredzēt budžetā 120 latu pensijas un skolotāju algas ierēdņu algu līmenī. Un vēl dažādas lietas. Bet tāpat jau pa prātam mēs, vienalga, nesagatavosim šo budžeta projektu. Domāju, ka te faktiski ir trīs varianti. Varētu mainīt budžeta gada sākumu. “Latvijas laikā” tas sākās 1. aprīlī, un tādēļ toreiz jaunajai valdībai nebija problēmu, sagatavojot budžeta projektu. Parasti to iecēla decembrī. Bet mums tā ir liela problēma. Var arī pārcelt vēlēšanas, kas būtu loģiski, bet to var izdarīt tikai ar grozījumiem Satversmē. Ja vēlēšanas būtu pavasarī, viss būtu normāli. Jaunā valdība mierīgi strādātu, un rudenī tai nākamā gada projekts būtu gatavs. Atliek tikai to Saeimā pieņemt. Bet es domāju, ka mēs iesniegsim tādu likuma grozījumu, kur būs noteikts, ka Saeimas vēlēšanu gados budžeta projekts iesniedzams nevis līdz 1. oktobrim, bet, pieņemsim, mēnesi pēc tam, kad jaunā valdība ir apstiprināta.

Runājot par to, ko valdība vēl gatavojas darīt, teikšu, ka “Amoka skrējienu” neesam uzsākuši. Mēs tagad “nedragājam” tā bez jēgas — producējot dažādus MK noteikumus un lēmumus, lai tikai radītu darbošanās iespaidu. Protams, mēs gribētu pieņemt tos noteikumus, kuri MK komitejās jau ir akceptēti. Lai padarītais neaizietu zudumā. Pieņemsim arī vairākus nopietnus lēmumus, kas jau ir sagatavoti. Ja mēs to neizdarīsim, vēl pusgads vai gads paies. Tostarp ir līgums starp AMACO un Latviju par naftas licenču pārdošanu. Tas ir ļoti rūpīgi diskutēts jautājums, ļoti ilgi par to runāts. Ja nemaldos, tas tika izvirzīts jau Godmaņa kunga laikā. Ar lietuviešiem problēmas neradīsies, jo līgumā būs rakstīts, ka tas stājas spēkā pēc ratifikācijas un pēc robežlīguma parakstīšanas ar Lietuvu. Bet parakstīt līgumu ar šo firmu neapšaubāmi vajag.

Mēs izpildījām solījumu — un enerģētiķi, kā jūs zināt, ir priecīgi — par elektrības tarifu paaugstināšanu. Man liekas, tas tiks izdarīts normālā veidā — ar 1.janvāri budžeta iestādēm. Tātad šobrīd nekādas kataklizmas jūsu budžetos neradīsies.

Vēl tika solīts — bet lai jau jaunā valdība to dara — paaugstināt akcīzes nodokli benzīnam. Un varbūt arī dīzeļdegvielai. Faktiski tieši budžeta problēmu dēļ, jo SVF spieda mūs meklēt to risināšanai fiskālas iespējas. Domāju, ka šī nauda ļoti noderētu ceļu fondam, kas ir patukšs, bet ceļi ir jālabo — gan centrālajai valdībai, gan pašvaldībām. Principā es apsveiktu šādu soli. Bet mēs to nu vairs nedarīsim — “negrābsim kastaņus no karstiem pelniem” citu labā. Lai rīkojas nākošie.

Vērtējot politisko situāciju, jāsaka, ka tagad ir diezgan spraigs konsultēšanās laiks. Un jāatzīst, ka šie divi izveidojušies bloki nav nekas labs Latvijai un stabilitātei. Es neticu, ka viena vai otra bloka izveidotā valdība varētu noturēties ilgāku laiku. Lai gan es noteikti simpatizēju Grīnblata kungam. “Latvijas ceļš” atbalstīs Nacionālā bloka veidoto valdību. Un deleģēs tajā arī savus ministrus. Tomēr nevaru atturēties izteikt savu skepsi. Jo mazākumvaldību laiks, man šķiet, tagad nav iespējams, jo jaunās Saeimas deputāti ir sadalījušies divās skaitliskā ziņā gandrīz vienādās daļās. Mēs kā mazākumvaldība varējām strādāt, jo mums bija opozīcija abās pusēs. Un tad tomēr varēja manevrēt — dažus jautājumus “dabūt cauri” ar labās puses atbalstu, dažus — ar kreisās puses atbalstu. Bet tagad, kad notikusi tāda politiskā polarizācija un jābalansē uz 50 vietu robežas, manuprāt, tas ir diezgan bezcerīgi. Vajag tikai kādam deputātam aizbraukt komandējumā, lai opozīcija varētu steidzīgi iesniegt neuzticības balsojuma pieprasījumu. Un — valdība ir kritusi, vai var vismaz “noknābāt” atsevišķus ministrus. Un tas draud gan Čeveram, gan Grīnblatam. Es esmu nolēmis, ka Grīnblata valdībā nepiedalīšos. Nu, varbūt tieši šī iemesla dēļ, bet varbūt arī tāpēc, ka esmu dzirdējis daudz pamatotas un nepamatotas kritikas. Un man liekas, ka tas ir jāņem vērā. Kādu laiku jāpaiet malā. Un tad jau redzēs, kāda turpmāk būs situācija.

Man sķiet, ka šajā situācijā labākais variants tomēr būtu uz centra pusi orientēta valdība, kur nevar iztikt arī bez “Saimnieka”, nevar iztikt bez “Latvijas ceļa”, kur būtu LNNK un kur būtu “zemnieki”, un kur varētu būt arī Kaula cilvēki. Un varbūt pat “Saskaņa”. Tās būtu apmēram 60 vietas. Un tad “Tēvzemei un Brīvībai” varētu lemt, vai viņi iesaistīsies vai ne. Bet ar Zīgeristu mums nav pa ceļam. Pilnīgi droši. Protams, ja kāds cilvēks no viņa aiziet, tas ir cits jautājums. Sociālisti paši nav ieinteresēti piedalīties, turklāt ir daudzas prasības no viņu puses, kas mums nepavisam nav pieņemamas.

Es ļoti novēlētu Čevera kungam būt pie varas kādu pusgadu. Kopā ar Zīgeristu. Jo ir sagaidāmas ļoti lielas problēmas. Jūs zināt, kādas problēmas ir ar budžetu. Bet nākamā gada budžetam jābūt ārkārtīgi saspringtam un ar ļoti nepopulāriem lēmumiem saistītam. Jo ir jāsamazina strādājošo cilvēku skaits, protams, tur, kur finansē valsts. Tas viss nekādu lielo popularitāti nevar atnest. Es gribētu pieredzēt, kā šie populisti pilda kaut vai daļu solījumu.

Ja šī kreisā, šī izlīguma valdība, saglabā tiesiskas valsts režīmu, tad jau nebūtu nekādu problēmu. Lielas bažas rastos vienīgi tad, ja tiesiskuma principi tiktu pārkāpti. Bet tādi draudi ir nākuši. Par to ir izteikušies daži no iespējamās Čevera kunga valdības redzamiem pārstāvjiem. Ka nu jau tagad arestēs un izpētīs. Nav nekādu iebildumu pret izmeklēšanas komisiju, kas pētītu manas valdības “noziegumus”. To var darīt, man tur nav ko baidīties. Tiesiskā ceļā nav problēmu. Bet, ja rodas vēlme rīkoties prettiesiski, un tas vienmēr ir iespējams, taisīt politiskus procesus, — tad, saprotams, būtu neomulīga dzīvošana šajā valstī.

Ulmaņa kungs varbūt mazliet pārsteidzīgi izteica solījumu momentā noteikt Ministru prezidenta kandidātu. Tas veicināja šo divu bloku izveidošanos, kas nebija labi. Un tagad ir grūtāk tos atkal “salauzt”.

Pareizi tika skaidrots, ka patiesībā jādod iespēja man nolikt savas pilnvaras, ko es arī izdarīšu 7.novembrī. Un tad kaut vai tūlīt Ulmanis var uzaicināt nākamo valdības galvu, kas kaut vai, ja viņi ir gatavi, var tajā pašā dienā likt priekšā jaunajai Saeimai savu deklarāciju. Vai arī pēc nedēļas vai ilgāka laika. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados jaunā Saeima nekad nav izteikusi uzticību jaunajai valdībai agrāk par decembra sākumu.

Es abiem Ministru prezidenta amata kandidātiem solīju pēc vislabākās sirdsapziņas visu stāstīt, iepazīstināt ar visu, ko esam veikuši, neko neslēpjot. Es novēlu tikai to labāko gan vienam, gan otram.

Mintauts Ducmanis,
“LV” Saeimas–valdības
lietu redaktors