• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Visvairāk jātic pašiem sev. Zemkopības ministrs, Ministru prezidenta biedrs Roberts Dilba, - vakar "Latvijas Vēstnesim". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 31.05.1996., Nr. 94 https://www.vestnesis.lv/ta/id/52476

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Amatu konkursi

Vēl šajā numurā

31.05.1996., Nr. 94

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Visvairāk jātic pašiem sev

Zemkopības ministrs, Ministru prezidenta biedrs Roberts Dilba, — vakar "Latvijas Vēstnesim"

— Kā jūs tagad vērtējat pašreizējo situāciju laukos?

— Laukos situācija ir smaga. To varu droši apgalvot, jo visu laiku esmu laukos dzīvojis un darbojies. Negribu arī dramatizēt: situācija ir smaga, bet ne bezcerīga. Daudz kas ir iesākts. Uzņēmīgākie, kas ir sākuši un arī izturējuši jaunajās — tirgus attiecībās, noteikti attīstīs savu ražošanu. Šeit ir svarīga valdības politika. Uzskatu, ka noteikti ir jāizdala lauksaimnieciskā ražošana un lauku problēma kā tāda. Vēsturiski izveidojies, ka lauku problēmas ir it kā problēmas tieši lauksaimnieciskajam ražotājam. Savā laikā paju sabiedrības, valsts uzņēmumi risināja arī visas sociālās problēmas. Šī psiholoģija ir saglabājusies, un tagad gaida palīdzību no lielajām zemnieku saimniecībām, stabilākajiem ražotājiem. Bet sociālās lietas jārisina ministrijām, arī Zemkopības ministrijai, un jāsaliek spēki kopā visām ministrijām un valdībai. Domāju, ka premjers Andris Šķēle arī atbalstīs šādu risinājumu lauku vides sakārtošanai. Laukos ir divi, ja tā var teikt, slāņi — tie cilvēki, kuri tieši nodarbojas ar lauksaimniecību, un tie, kuri dzīvo laukos, bet strādā cita veida algotu darbu. Lauksaimnieciskai ražošanai kļūstot vēl intensīvākai un aktīvākai, aizvien mazāk cilvēku būs ar to saistīti tieši, atbrīvosies vēl vairāk cilvēku, kuri būs jānodrošina ar darba vietām kā iztikas avotu. Tā nav tikai šo cilvēku problēma, cilvēkus laukos nedrīkst zaudēt, un tā ir valstī kopumā risināma problēma.

 

— Ko lai dara cilvēki, kuri nav veiksmīgi lauku uzņēmēji, kuri netiek ārā no milzīgajiem parādiem, kuri ir bezcerībā sākuši lietot alkoholu, jo tuvāko pāris gadu laikā neredz radikālas labvēlīgas izmaiņas?

— Visvieglāk šo jautājumu ir uzdot. Atbildēt nav tik vienkārši. Latvijā ir rajoni, kuros valda diezgan liela bezcerība. Tas ir ļoti bēdīgi un smagi. Uzskatu, ka iespējami ātri jāizstrādā programma, kurā jāizvērte, jārēķina, jāpaskaita, kā situāciju vērst labāku ar ekonomiskām metodēm. Ar naudas dāļāšanu, pabalstiem neko nevar panākt — to vienā dienā var tikai, labākā gadījumā, apēst. Problēmas tādējādi atrisināt nevar. Ministrijām un pašvaldībām kopā šis jautājums jārisina un politiski jāatzīst, ka mums ir depresīvie rajoni, kuros jārada maksimāli labvēlīgākais statuss ar domu tajos stimulēt ražošanas attīstīšanu. Izeja nav tikai dot dažādas atlaides, cilvēki ir jāmāca, jāpārliecina, jāatgriež ticība. Iespējas ir, tikai pašiem jāmēģina un jādara. Jāpārlauž pesimisms. Tas ir pats svarīgākais. Valdība nav lauku cilvēkus aizmirsusi, un tas nav populistisks vienas dienas sauklis.

 

— Kuri, jūsuprāt, būtu depresīvākie rajoni Latvijā?

— Lielākā daļa praktiski skar Latgali, pierobežu ar Austrumu valstīm. Tas ir arī politiski nevēlami.

 

— Šobrīd aktīvi runā par pagastu reformu, to apvienošanu. Kā tas ietekmēs laukus, vai pagastos, tiem kļūstot lielākiem, nepalielināsies sociālā spriedze, atsvešinātība? Kā reorganizācija ietekmēs lauku iedzīvotājus?

— Man šobrīd ir grūti pateikt citām ministrijām, kas ar to nodarbojas, kaut ko priekšā. Manā uztverē šis process jārisina ļoti uzmanīgi. Tas ir ilglaicīgs process. Pirmais etaps jāsaista ar pagastiem, kuros paši iedzīvotāji ir sapratuši un atbalsta reorganizāciju, apvienošanos. Ja pagasta nams atrodas uz divu pagastu robežas un ir iespējams pagastu dzīvi bez liekām sāpēm apvienot, tad tas ir izdarāms. Cita runa ir, ja cilvēki ir jāpārliecina, izskaidrojot arī ekonomiski, kur ir tas labums. Jāizstrāda programma tuvākajiem, teiksim, pieciem gadiem, kas varētu virzīties un attīstīties tālāk. Ja cilvēki jau desmitiem gadu ir dzīvojuši konkrētā apritē ap sava pagasta centru, tad šī reorganizācija jāveic pakāpeniski, kopīgi un saudzīgi. Nedrīkst izrēķināt un pateikt: tā būs. Te jārēķinās ar pašvaldību viedokli, iedzīvotāju viedokli un pakāpeniski jāsakārto komunikāciju, transporta u.c. jautājumi. Kopumā valstī tas ir desmit līdz piecpadsmit gadu ilgs darbs.

 

— Kā Baltijas valstu Brīvās tirdzniecības līgums ietekmēs Latvijas ražotājus, Latvijas preci?

— Ja godīgi jāsaka, es vēl neesmu ieguvis pilnīgu skaitļu materiālu par mūsu valsts lauksaimiecību. Līdzšinējās ziņas mani nepārliecina, un man šķiet, ka tās ir novecojušas. Mani interesē vissvaigākie materiāli, kādi ir Zemkopības ministrijas rīcībā, saistīti ar Lietuvu. Arī lēmumi par lauksaimniecību, tendences un perspektīvas. Tajā pašā laikā es saprotu, ka šis process ir aizgājis tik tālu, kā to ietekmēt praktiski vairs nav iespējams. Pieļauju, ka es nezinu to, ko zina premjeri un valdība, kuriem šī situācija šķiet skaidra. Bet kā deputāts, darbojoties arī Baltijas asamblejas sastāvā un Ziemeļu padomē, atzīstu, ka integrēties ES mums būs vieglāk, ja būsim vienotā blokā un tirgū. Pirmais solis ir jāsper līdz galam, jo tas ir arī ļoti svarīgs politisks moments. Skatoties no saimnieciskās puses, domāju, ka Latvijai var rasties nelieli mīnusi, bet tie būs īslaicīgi un tirgus sakārtosies. Mani vairāk uztrauc tās preces, kas varētu ieplūst no ārpuses kā tranzīts. Jāsakārto ārējās robežas. Šajā situācijā svarīgi iepriekš paredzēt un izvērtēt, kas un no kuras puses mūs ekonomiski varētu ietekmēt, un radīt savu iekšējo aizsardzības mehānismu. Tas ir izdarāms ar subsīdijām, ar kredītpolitiku.

 

— Vai mēs spēsim izstrādāt preču izcelsmes noteikšanas mehānismu?

— Uzskatu, ka mums nevajag tikai sargāt ar robežām, ar muitām utt. Mums jāsargā savas preces ar iekšējām metodēm. Te ir jāizstrādā programmas, saistītas tieši ar profesionālo lauksaimniecisko ražošanu. Tā ir gaļa, graudi, piens, kartupeļi u.c. Tagad paplašināsies tirgus un arī iespējas. Šīs programmas ir jāizstrādā, un valdībai ir jānodeklarē, ka tās ir svarīgas un ilglaicīgas, jānosaka spēles noteikumi. Ar mūsu produktiem jānodrošina mūsu patērētājs, bet tie, kuri vēlas ēst importēto produkciju, — lai to dara. Nevajag arī aizmirst, ka Latvijā ir kopuzņēmumi, kuros ir liels ārzemju kapitāls. ES deklarē, ka mums nav jāsargājas no viņu precēm, ka to izcelsme ir legāla. Mums ir jābūt uzmanīgiem ar Austrumu precēm. Rietumi pret šiem jautājumiem izturas daudz nopietnāk. Kāpēc mēs baidāmies no ES produktiem? Tādēļ, ka tas ir subsidēts. Ja mēs subsidēsim savējo produktu, tas būs līdzvērtīgs.

 

— Vai mēs to spēsim?

— Protams, visu subsidēt mēs nevarēsim, bet varam ieekonomēt no tā, ka produkts ir tepat uz vietas, — nav transporta izmaksu, ka ES arī vairs nevar tik ļoti subsidēt mūsu ēdājus — viņi ir sapratuši un nav spējīgi vairs to pavilkt. Pie tam ir deklarēts, ka ES gatava maksāt asociatīvajām valstīm, un šīs programmas mums ir jāizstrādā, jāpierāda un jāizmanto. Un mums jābūt spējīgiem pierādīt, ka Latvijā ir tāda situācija, kāda tā ir, un ka, realizējot konkrētu programmu, atdeve būs tieši tāda.

 

— Jūsu darbību zemkopības ministra amatā var ierobežot Valdības deklarācija un Vienības partijas programma. Vai jūs spēsit nepieciešamības gadījumā aizstāvēt un pierādīt savu personīgo viedokli?

— Vienības partijas deklarācijā un priekšvēlēšanu programmā ir ļoti plašs jautājumu loks, bet praktiski tā ir visa lauku sāpe — lauku kā dzīves vietas un telpas problēmas kopumā. Valdību veidojot, daudzas frakcijas strādāja pie lauksaimniecības programmas un tajā daudz iestrādāja tieši no Vienības partijas nostādnēm. Skaidrs, ka realizēt pilnu programmu vēl nevienam nav izdevies — nevienai frakcijai un partijai. Daudz kas atkarīgs no iepriekšējo partiju politikas. Bet Valdības deklarācijā liela daļa ir iestrādāta, un pie tās konsekventi ir jāstrādā. Ja izdosies no tās izpildīt kaut vai pusi, tad varēšu ar mierīgu prātu atkāpties no ministra amata. Pats galvenais ir radīt priekšnosacījumus lauku attīstībai. Nenoliedzu, ka partijā var būt diskusijas, ar kādām metodēm sasniegt mērķi, bet tā ir dzīve, un ar to jārēķinās.

 

— Ko jūs domājat par zemes tirgu?

— Tas ir jāveicina. Tas ir attīstības process laukos un paredzēts arī Valdības deklarācijā. Vienīgās bažas ir par to, lai zemi nenopērk ārzemnieki, lai nopērk mūsu pašu latvieši. Tādēļ valdībā jāpanāk iespēja mūsu cilvēkiem dabūt atvieglinātu, varbūt pat īstermiņa kredītu zemes pirkšanai. Tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas jārisina.

 

— Vai kooperācija laukos izveidosies, un vai tā ir vajadzīga?

— Kooperācija ir izveidojusies. Cik tā ir legāla un kā tā ir sakārtota, tas ir cits jautājums. Ne ar likumiem, ne aicinājumiem neviens nepiespiedīs kooperēties kaimiņam ar kaimiņu. Ja viens otram apar un nokultivē, tad tur nekāda likuma nav. Tur nedrīkst iejaukties nekādi nodokļu iekasētāji, šim procesam jāļauj attīstīties.

 

— Tātad nav vajadzīgs arī kooperācijas ministrs?

— Nevajag sagriezt jautājumus pavisam savādāk. Tas, ko es minēju, ir zemākais līmenis. Kooperācijas ministrs ir vajadzīgs, jo šie procesi ir jāattīsta vairāk nekā ražošanas līmenī. Jārisina jautājums, lai ārpus redzesloka nepaliktu tie laucinieki, kuriem nav tiešu ražošanas līdzekļu, bet kuriem ir zeme, māja. Tiem ir jāpalīdz maksimāli risināt kooperācijas jautājumus. Tāpat — tehnikas ringi, kaltes u.tml. Konsultantiem jeb koordinatoriem jāpalīdz risināt ikdienas problēmas ar zemesgrāmatām, kredītiem, atjaunot tehniku un iekustināt procesu.

 

— Tur palīgā būtu jānāk arī likumdošanai. Vai pašreizējais kooperācijas likums ir pilnīgs?

— Kooperācijas likums nav pilnīgs. Lauksaimnieciskai ražošanai šajā likumā vajadzētu izstrādāt savu nodaļu, lai veicinātu šos procesus. Te jāizmanto ekonomiskās sviras, kas vienīgās var kooperāciju stimulēt un attīstīt. Tā ir viena daļa. Kooperācijas ministram jātiek skaidrībā arī ar jau esošajām kooperatīvajām sabiedrībām un to problēmām. Tas arī ir saistīts ar likumdošanu. Jārada daudzi atvieglinājumi, jālikvidē valstij peļņu nenesošie un nenozīmīgie šķēršļi. Ja ražošana attīstīsies, šķietamie zaudējumi atgriezīsies no citiem avotiem. Kooperācijas ministra kompetencē ir arī ar lauku dzīvi saistītie jautājumi, darbības ar pašvaldībām, sadarbība ar Vides un reģionālās attīstības ministriju, Finansu ministriju, ar kopējo lauku problēmu saistītais jautājumu loks. Tas viss iekļaujas arī Zemkopības ministrijā. Mēs nedrīkstam pazaudēt lauku dzīvesveidu, un arī šeit jāizstrādā programmas.

Turpinājums no 1. lpp.

 

— Tagad Latvijā veidojas nozaru pašpārvalde — asociācijas sabiedrības, sabiedrību savienības utt. Vai šis process ir jāveicina?

— Noteikti jāveicina un jāattīsta. Tas ir pats būtiskākais, kas veido šo problēmu akumulēšanu un tālāku virzību. Šis process ir loģisks. Rietumu kaimiņvalstīs tas ir veidojies daudzos desmitos gadu, kas arī pierāda, ka specializētās ražotāju pašpārvaldes apvienības nav liekas. Galarezultātā izveidosies kopējā pašpārvaldes asociāciju un apvienību padome. Tas ir spēks, kas varēs valdībai prasīt konkrētu rīcību, jo to balstīs ražotāji. Pagājušajā gadā Latvijā jau bija šāda situācija attiecībā uz eksporta subsīdijām, diemžēl mūsu asociācijas vēl nopietni nevar pateikt: tur ir tirgus, mums vajag tik un tik santīmu, lai šajā tirgū varētu iespiesties. Sakārtotā tirgū ir grūti iespiesties. Tur vajadzīgi pietiekami lieli apjomi, ko mēs vēl šodien nevaram piepildīt. Ja valdība redzēs atdevi no šī procesa, tad arī līdzekļi atradīsies. Ikviens tirgus prasa ieguldīt līdzekļus.

 

— Tātad — vajag stimulēt jau esošās nozaru pašpārvaldes struktūras? Bet varbūt vajag veidot kaut ko jaunu?

— Ja veidojas kas jauns, tas veidojas pats no sevis. Nekas nav jāveido mākslīgi. Viss, kam ierosme nāk “no apakšas”, ir jāstimulē. To asociāciju darbība, kuras jau ir izveidojušās, ir jāizskata, jāizvērtē to darbība, problēmas, kā arī asociāciju lietderība un dzīvotspēja. Ja ir iespējams un nepieciešams palīdzēt, tad tas ir jādara.

 

— Iepriekšējā zemkopības ministra Alberta Kaula laikā aktuāla šķita Lauksaimniecības kameras izveidošana. Vai šī ideja vēl būs spēkā?

— Agrākos laikus nav iespējams atgriezt. Tam traucē dažādi faktori, kurus te negribu uzskaitīt. Šodienas attīstības procesi ir savādāki, nekā tas bija kādreiz. Nekas nav jārada mākslīgi un no jauna.

 

— Pagājušajā gadā ar lielu vērienu tika izveidota Latvijas Lauksaimniecības kopdarbības nacionālā savienība, darbību atjaunojusi arī Centrālbiedrība un tā sauktā “Maltas kunga” kamera. It kā ir vairākas “jumta organizācijas”. Kāds būs to liktenis?

— To es atceros, atceros arī šo organizāciju dibināšanas laiku. Viennozīmīgi varu pateikt, ka to darbība ir jāizvērtē un jāizskata. Ja tās pastāv tikai tādēl, lai to darbiniekiem saglabātu darba vietas, tad šādas struktūras nav vajadzīgas. Ja šīs organizācijas risina tiešām būtiskas problēmas, tad to darbību finansē šos pakalpojumus izmantojošās iestādes. Zemkopības ministrijas kompetencē ir cita veida jautājumi. Bet, ja mēs spēsim palīdzēt, pie tam, redzot atdevi, tad tas jau ir cits jautājums. It īpaši, ja šīs “jumta organizācijas” atbalsta nozares, to darbību, piemēram, PHARE programmu u.tml. ietvaros.

 

— Jūs pats esat lauksaimnieks. Kur jums ir tas jūsu “zemes pleķītis”? Vai ir saglabājusies tieša saistība ar laukiem?

— Tagad vairs neesmu liels un tīrs laucinieks. Tas pārtrūka, kad mani ievēlēja Saeimā. Patiesībā man nav lielu zemes platību. Tikko līdz galam noformēju īpašumu, kuru lielāko daļu sastāda mežs. Tas ir Gaujas nacionālā parka robežās, tā ka šeit mežs ir vairāk dvēseles, nevis biznesa lieta. Nav iespējams arī lielas zemes platības paplašināt. Šī zeme vairāk nodrošina mani pašu un radus. Savulaik bija iecerēts bizness ar cidonijām, un tad arī sastādījām lielas platības. Tagad tie krūmi diemžēl jāgriež nost. Pārējā zemē stādām kartupeļus pašu vajadzībām un ikdienas dārzeņus, zaļumus. Jā, lai ievērotu augu seku, kooperējamies ar kaimiņu zālāju un graudaugu sēšanā, lai nenoplicinātu augsni. Tā ka varu teikt — arī mēs kooperējamies.

 

— Ir tāds vecs un sens uzskats — visi latvieši nāk no laukiem, un visi latvieši ir dzejnieki. Vai jūs to varat teikt arī par sevi?

— Es varu teikt tikai to, ka visi latvieši nāk no laukiem. Dzejnieks gan neesmu.

 

— Ko jūs gribētu teikt lauku cilvēkiem?

— Ko es gribētu pateikt... Saprotu, ka lauku dzīve ir ļoti smaga. Bet jāpaskatās apkārt, ka tomēr ir tā lauku vide, daba, un tas arī ir ļoti daudz. Nedrīkst zaudēt ticību. Mūsu lauku produkcija ir vajadzīga un būs vajadzīga. Lauku cilvēks ir pieradis smagi strādāt, un viņš ir atkarīgs ne tikai no politiskajiem faktoriem, bet arī no dabas. Viņš to saprot. Un tāpat arī saprot, ka bez darba nekas nav panākams.

 

— Kam lai viņš tic visvairāk — Dievam, dabai vai sev?

— Visvairāk jātic sev.

Rūta Bierande,
“LV” nozares redaktore


Kooperācijas valsts ministrs Atis Slakteris

nz1_3.JPG (11481 bytes)
Mežu valsts ministrs Arvīds Ozols

nz1_4.JPG (12878 bytes)
Zvejniecības valsts ministrs Ivars Amoliņš

Jauno ministru autobiogrāfijas un anketu dati — “LV” vakardienas numurā, 3.lpp.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!