Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Latvijas konkurences likumdošanu atbilstoši Eiropai. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.03.1996., Nr. 56 (541) https://www.vestnesis.lv/ta/id/52354

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par obligāto Latvijas veselības apdrošināšanu

Vēl šajā numurā

29.03.1996., Nr. 56 (541)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PROJEKTI, KONCEPCIJAS, PLĀNI, PROGRAMMAS

Par Latvijas konkurences likumdošanu atbilstoši Eiropai

Izraksts no Ministru kabineta sēdes protokola

(prot.nr.14, 15.§) Rīgā 1996.gada 19.martā

Par konkurences likumdošanas sakārtošanas nepieciešamību atbilstoši Eiropas Savienības prasībām

Apspriešanā piedalās: J.Dauškāns, M.Gailis, A.Kiršteins, G.Krasts, V.Makarovs, D.Turlais, A.Ozols, A.Freibergs, A.Šķēle

Nolemj: 1. Pieņemt zināšanai J.Dauškāna (Monopoldarbības uzraudzības komitejas priekšsēdētājas vietnieks — Red.) sniegto informāciju.

2. Atzīt par lietderīgu atstāt Monopoldarbības uzraudzības komiteju Ekonomikas ministrijas pārraudzībā.

3. Pamatā akceptēt iesniegtās pamatnostādnes, izņemot jautājumu par konkurences aizsardzības valsts komitejas izveidošanu.

4. J.Dauškānam turpināt izstrādāt likumprojektu par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu, kā arī attiecīgus grozījumus citos tiesību aktos un noteiktā kārtībā iesniegt tos izskatīšanai Ministru kabinetā.

Ministru prezidents A.Šķēle

Valsts kancelejas direktors Ž.Tikmers

Latvijas konkurences likumdošana un Eiropas Savienības prasības

Konkurence ir demokrātiskas sabiedrības saimniekošanas sistēmas elements, kas objektīvi nosaka nepieciešamību orientēties uz patērētāju vajadzību maksimālu apmierināšanu. Tā nodrošina nemitīgu kvalitātes paaugstināšanos un notur cenas zināmā savstarpējā līdzsvarā visā tautsaimniecībā. Tādēļ konkurences politiku, tās realizēšanai nepieciešamās likumdošanas sakārtošanu un institūciju izveidi Eiropas Savienība uzskata par prioritāriem darbības virzieniem pārejas ekonomikas valstīs.

Konkurence — tirgus ekonomikas galvenais virzošais spēks

Pasaules līdzšinējā pieredze ļauj izvērtēt dažādus sabiedrības saimniecisko attiecību modeļus. Šajā salīdzinājumā neapstrīdams ir viens — brīvu uzņēmēju saimnieciskās aktivitātes ir nesalīdzināmi efektīvākas par jebkādiem centralizēti regulētiem pasākumiem. Pat ģeniāli plānotāji nespēj izplānot to, ko veic tirgus mehānisms. Tikai konkurējošu spēku neierobežota mijiedarbība vainagojas ar ekonomisko resursu visracionālāko sadali, viszemākajām cenām, visaugstāko kvalitāti un visstraujāko tehnisko progresu. Konkurence ir tā, kas liek ražotājiem censties izgatavot skaistas (skaistākas nekā konkurentam) lietas, sniegt augstākās kvalitātes pakalpojumus, rūpēties par patērētāju labsajūtu un ērtībām. Konkurence — tas ir mehānisms, kas kontrolē un ierobežo saimnieciskā subjekta ekonomisko varu (1.un 2.shēma).

Konkurence ir decentralizētas ekonomikas varas sistēma. Sabiedrība dod uzņēmējiem ekonomisko brīvību — brīvību izvēlēties darbības virzienus un sadarbības partnerus, brīvību uzņemties atbildību par darbības sekām. Taču par šo brīvību viņiem ir jāmaksā noteikta cena: jāpakļaujas tirgus diktātam. Bet tirgus — tā ir sabiedrības balss, kas, pastāvot pietiekami plašai izvēles brīvībai, dod priekšroku tam, kas dotajā brīdī visvairāk atbilst sabiedrības interesēm un vēlmēm. Citiem vārdiem sakot, sabiedrība var dot uzņēmējiem ekonomisko brīvību tikai tādēļ, ka konkurence ar savu iekšējo kontroles un sabalansēšanas spēku pakļauj šo brīvību tautas interesēm.

Konkurences attīstības un aizsardzības nepieciešamība

Konkurences politika ietver sevī tādu tiesību normu izstrādi un ieviešanas uzraudzības mehānisma radīšanu, kas nodrošina darbības brīvību tirdzniecības jautājumos. Taču tas nebūt nenozīmē pilnīgu deregulāciju tirdzniecības sfērā, bet gan regulācijas konsekventu ierobežošanu, novācot formālās un neformālās barjeras.

Konkurences politika ir viens no svarīgākajiem elementiem, kas kalpo par pamatu iekšējā tirgus izveidei. Bez “tādas sistēmas ieviešanas, kas nodrošinātu, ka konkurence kopējā tirgū nav izkropļota” (Romas līguma 3.pants), iekšējais tirgus nedarbosies (3.shēma). “Baltajā grāmatā” konkurences jautājumu iztirzāšanai atvēlēta īpaša sadaļa.

Godīga konkurence, kas ved uz optimālu resursu izvietojumu, nav neregulēta tirgus līdzsvara stāvoklis. No tā izriet labas regulācijas svarīgums gan kompānijas darbības, gan valsts darbības jomā. Saistība starp tirdzniecības liberalizāciju un pastiprinātu konkurenci ir tik svarīga, ka patlaban tiek veikti pasākumi, lai veicinātu sadarbību starp konkurences institūcijām starptautiskajā līmenī.

Jebkuram saimnieciskās likumdošanas aktam ir jābūt ar zināmām konkurenci veicinošām un aizsargājošām normām. Konkurences galvenais princips — vienādu iespēju radīšana, jo konkurētspēja attīstās uz personīgās iniciatīvas pamata. Līdz ar to ir svarīgi, kādi nosacījumi aizsargā konkurenci un vai aizsargā tos, kas jau ir tirgū, vai tos, kas gatavojas ienākt.

Vienošanās starp konkurentiem var samazināt, izslēgt vai pastiprināt konkurenci, tāpēc konkurences politikā uzsvars ir jāliek uz mazajiem un vidējiem uzņēmējiem. Vienošanās, piemēram, par cenām vai tirgus sadali samazina konkurenci, taču, ja konkrētajā tirgū ir liels uzņēmēju skaits, tad tas padara šādu vienošanos par grūti realizējamu.

Vienošanās ierobežojumu regulācija ir atrunāta Romas līguma 85.pantā un citos Eiropas Savienības tiesību aktos (4.shēma).

Konkurenci ierobežojošas vienošanās parasti tiek noslēgtas tad, ja tirgū ir neliels skaits tirgus dalībnieku. Tāpēc kā pilnīgi nepieņems regulācijas mehānisms ir jāuzskata tirgus dalībnieku skaita samazināšana, nosakot, piemēram, augstu maksu par licenci. Šāda regulēšana no valsts puses nav uzskatāma par saprātīgu, jo ļauj konkurentiem ātri vienoties par cenām, tirgus sadali un citiem konkurenci izslēdzošiem noteikumiem. Pastāv uzskats, ka viegli ir vienoties par konkurenci vājinošiem vai izslēdzošiem pasākumiem, ja tirgū darbojas no 2 līdz 7—8 dalībniekiem, un ļoti grūti — ja 15—20 un vairāk uzņēmumu.

Pie barjerām, kas nosaka ieiešanas izmaksas tirgū, pieskaitāma maksa par licenci, prasības pēc īpašām iekārtām, analīzēm, maksa par šīm analīzēm u.tml. Kā barjera ieiešanai tirgū ir uzskatāma arī pārspīlētas prasības pēc standartizācijas, t.i., prasība ievērot standartu jomās, kur tas nav nepieciešams. Stingrai standartizācijai ir jāpakļauj tikai tie ražošanas procesi, kas ir saistīti ar veselībai un dzīvībai bīstamu un apkārtējai videi kaitīgu produktu ražošanu. Standartizācija ir nepieciešama arī tur, kur patērētājiem var rasties problēmas ar patēriņa priekšmetu ekspluatāciju.

Kā barjera ieiešanai tirgū var būt arī izmaksu lielums, kas nepieciešams, lai uzsāktu uzņēmējdarbību konkrētajā tirgū. Ja barjeras ieiešanai tirgū nav vai arī ja tās ir zemas, tad firmai, pat tad, ja tai pieder liela tirgus daļa, nav tirgus varas. Tas nozīmē, ka šādā situācijā pat lielai firmai nav dominējošs stāvoklis, jo, ja citas firmas var ieiet konkrētajā tirgū ātri, vērienīgi (lielos mērogos) un ar maziem zudumiem, tad lielā firma nevar rīkoties kā bezkonkurences vidē. Tiklīdz tā pacels cenas, citas firmas, kas sākotnēji nebija šā tirgus dalībnieces, sajutīs, kādu peļņu var gūt konkrētajā tirgū, un ienāks tajā, piedāvās zemākas cenas un pārņems iepriekšminētās firmas patērētājus.

Vienošanās par cenām ir visbīstamākās, jo cena ir galvenais konkurences instruments. Lielākā daļa firmu konkurē ar cenu palīdzību: pazemina cenas, piedāvā lielākas atlaides, kredītus, labākus maksājuma nosacījumus. Svarīgi ir arī tas, vai kādam no tirgus dalībniekiem nepieder tirgus vara. Ja firmai ir pietiekami liela tirgus daļa, var runāt par dominējošu stāvokli. Tā ir pirmā pazīme, bet ne vienīgā; divas citas — barjeru stiprums, kas traucē ieiet tirgū, un konkurentu iespējamā reakcija uz dominējošā stāvoklī esošās firmas rīcību — kopumā nosaka konkurējošas vides esamību attiecīgajā tirgū. ES komisija uzskata, ka firma ieņem dominējošu stāvokli, ja tai pieder 40—45% no tirgus.

Ja tiek ierobežota konkurence, ceļas cenas, cieš produkcijas kvalitāte. Gala rezultātā valsts ekonomika kļūs vājāka. Tādēļ likumdošanai ir jābūt tādai, kas ļauj komptentām valsts institūcijām iejaukties augstākminētajos procesos, nodrošinot konkurējošas vides attīstību.

Valsts pārvaldes institūciju uzdevumi konkurējošas vides nodrošināšanā

Lai nodrošinātu konkurējošas vides attīstību praktiski jebkurā tautsaimniecības sektorā, ministrijām šai ziņā jābūt savai politikai, jāizstrādā savi plāni. Tajā pašā laikā jāraugās, lai pārāk daudz laika netiktu tērēts, veidojot politiku, bet nenodrošinot institūciju izveidi, kam jārealizē šī politika.

Konkurējošas vides izveidē un patērētāju apgādē ar nepieciešamo informāciju vissvarīgākais ir labas infrastruktūras radīšana. Privatizācijas gaitā ir jāraugās, lai tur, kur ir valsts uzņēmumu monopols, neizveidotos privātais monopols.

Jāsakārto funkcijas. Ja konkrētajā tirgū ir konkurence, to nevajag regulēt, bet var regulēt biznesu kopumā. Regulācijas pasākumiem ir jābūt vienlīdz saistošiem gan tiem, kas darbojas, gan tiem, kas gatavojas ienākt konkrētajā tirgū. Ņoti svarīgi, lai amatpersonas, kas izstrādā regulējošus noteikumus vai veic konkrētas saimnieciskās darbības uzraudzību, neatrastos interešu konflikta situācijā.

Ir būtiski, lai tiktu izveidota neatkarīga konkurences aizsardzības institūcija. Galvenie šīs institūcijas uzdevumi:

— pieņemt lēmumus gadījumos, kad tiek pārkāpta konkurences likumdošana;

— izvērtēt atsevišķu uzņēmumu konkurētspēju tirgū un dot slēdzienu par to;

— sagatavot priekšlikumus par barjeru novēršanu iekļūšanai tirgū;

— izvērtēt citu valsts institūciju izstrādātās regulēšanas metodes;

— informēt sabiedrību par institūcijas darbības aktualitātēm;

— savas kompetences ietvaros veikt patērētājus izglītojošu darbību.

“Baltajā grāmatā” ir uzsvērts: katrai atsevišķai valstij ir jāgatavojas konkurences politikas sekmīgai īstenošanai, paātrinot tās centienus tuvināt likumdošanu, institūciju izveidi un ieviešanu un paātrinot Eiropas līgumos ietverto saistību izpildes tempu.

Monopoldarbības uzraudzības komiteja ir izstrādājusi un 1995.gada vasarā jau bija iesniegusi izskatīšanai Ministru kabineta Ekonomikas un finansu komitejā likumprojektus “Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu” un “Par Konkurences aizsardzības valsts komiteju”, kā arī grozījumus vairākos tiesību aktos, kas ar tiem saistīti.

Latvijas Republikas likums “Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu” tika pieņemts 1991.gada 3.decembrī un ietver sevī virkni svarīgu nosacījumu, kas jāievēro tirgus darbiniekiem, lai nodrošinātu brīvas konkurences attīstību. Monopoldarbības uzraudzības komitejas praktiskā darbība ir parādījusi, ka šis likums principā ir pareizs, tomēr nav izsmeļošs un pietiekami precīzi nenosaka tās saimnieciskās (ekonomiskās) attiecības, kuras tirgus ekonomikas apstākļos regulē valsts, pieņemot un efektīvi realizējot pretmonopolu likumdošanu.

Likumprojektā “Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu” ievērojami detalizētāk (saskaņā ar Romas līguma 85.pantu) ir iestrādātas normas par aizliegtām vienošanām starp tirgus dalībniekiem un to asociāciju lēmumiem, paredzot iespēju atzīt šādas darbības par spēkā esošām, ja tās neierobežo konkurenci un nekaitē patērētāju interesēm. Čpaši izdalītas ir aizliegtas vienošanās starp konkurentiem, par kuru noslēgšanu iestājas atbildība kriminālajā likumdošanā noteiktajā kārtībā. Likumprojektā paredzēts, ka vienošanās par cenām ir aizliegta gan konkurentu, gan jebkuru citu tirgus dalībnieku starpā un šādas vienošanās nav atzīstamas par spēkā esošām nekādā gadījumā.

Atbilstoši Romas līguma nosacījumiem (līguma 86.pants) likumprojektā ietverta jauna sadaļa par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tirgus dalībnieka dominējošā vai monopolstāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir aizliegta. Likumprojektā ir iestrādāti nosacījumi, kas atšifrē vairākus šādas darbības veidus.

Sadaļas par negodīgu konkurenci un maldinošu reklāmu paredzēts izvērst atsevišķos likumprojektos “Par negodīgu konkurenci” un “Par reklāmu”, pie kuru sagatavošanas darbs ir jau uzsākts.

Likumprojekts “Par Konkurences aizsardzības valsts komiteju” paredz noteikt komitejai neatkarīgas valsts institūcijas statusu, kuras priekšsēdētāju ieceļ Saeima. Komitejas sastāvā paredzēts izveidot Konkurences padomi, kura koleģiāli pieņemtu visus lēmumus konkurences likumdošanas pārkāpumu sakarā. Šāda pieeja ir izkristalizējusies, izvērtējot citu Eiropas valstu praksi šai darbības jomā (skat. materiālu “Konkurences institūciju patstāvība”). Likumprojektā precizēta komitejas un citu valsts institūciju kompetence saplūšanas jautājumu risināšanā.

Lai procesuāli realizētu likumprojektos ietvertās normas atbilstoši Eiropas Savienības likumdošanai, ir izstrādāti grozījumi citos tiesību aktos, piemēram, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Latvijas Kriminālkodeksā u.c.

Bez likumprojektiem ir izstrādāti Ministru kabineta noteikumu projekti, kas regulē konkurences likumdošanas pārkāpumu izmeklēšanas procedūru, nosaka komitejas un izmeklēšanā iesaistīto personu tiesības un pienākumus, izvērtējot tirgus dalībnieku saplūšanas procesus un vienošanās gadījumus. Čpaši noteikumi regulēs kārtību, kādā iegūstama informācija iespējamo likumpārkāpumu izmeklēšanai.

Projekti izstrādāti ciešā sadarbībā ar vairāku Eiropas valstu ekspertiem konkurences aizsardzības jomā PHARE programmas ietvaros, kā arī ar ASV Tieslietu ministrijas un Federālās tirdzniecības komisijas speciālistiem.

Par problēmu
TRENITE VAN DOORNE
Memorands

Kam Ilma Ruduša

Latvijas Monopoldarbības uzraudzības komiteja

No P.F.F.Boss, Esq.

TRENITE VAN DOORNE, Brisele

Par PHARE III darba vienošanās: Konkurences institūciju patstāvība

Datums 1996.gada 14.februāris

1. Izklāsta saturs

Jūs interesējāties par ES dalībvalstu nacionālo konkurences aizsardzības institūciju patstāvības pakāpi. Jūsu jautājuma viena daļa attiecas uz to, kā tiek apstiprināti šo institūciju locekļi.

2. Analīze

Kaut arī šī memoranda sagatavošana prasīja lielu darbu, tas nedod detalizētu informāciju par katru dalībvalsti.

2.1. Austrija

Austrijas Karteļu likuma uzraudzība uzticēta Karteļu tiesai, kas ir izveidota Apelācijas tiesā Vīnē kā neatkarīga juridiska vienība. Sūdzības (apelācijas) tiek iesniegtas Augstākajai Karteļu tiesai, kas izveidota Augstākajā tiesā.

Pirms izskatīšanas tiesā, lietas iziet caur Darba komiteju (Paritarischen Ausschuss, a Workers Committee) ekspertīzei. Šai komitejai ir tiesības pieprasīt informāciju.

2.2. Beļģija

Konkurences padome ir augstākā konkurences institūcija Beļģijā. Tā ir administratīvi tiesīga visās konkurences lietās un pieņem savus lēmumus neatkarīgi no izpildvaras. Vienīgā, kas kontrolē šīs padomes lēmumus, ir Apelācijas tiesa Briselē. Padome ir finansiāli atkarīga no Ekonomikas ministrijas.

Padomē ir divpadsmit locekļi. Seši locekļi, ieskaitot prezidentu un viceprezidentu, ir juristi. Pārējie seši ir eksperti konkurences jautājumos. Visi locekļi tiek iecelti ar karaļa dekrētu.

Padomei darbā palīdz Konkurences serviss, kas ir Ekonomikas ministrijas struktūrvienība. Serviss izmeklē un noskaidro pretkonkurences darbības precīzi pēc padomes norādījuma.

Trešajai struktūrai, Konkurences komisijai, ir tikai padomdevēja tiesības. To veido rūpniecības sfēras pārstāvji.

2.3. Dānija

Dānijas konkurences likumu uzrauga Konkurences padome. Padomē ir priekšsēdētājs un 14 locekļi. Priekšsēdētāju ieceļ valdība. Pārējos locekļus uz četriem gadiem ieceļ rūpniecības ministrs. Padomes locekļi tiek izvēlēti tā, lai tiktu pārstāvēta vispusīgu tirdzniecības attiecību sfēra, ieskaitot juridisko, ekonomisko, finansu, saites ar patērētājiem. Priekšsēdētājs un septiņi padomes locekļi ir bez komerciālām blakus interesēm.

Konkurences padomes lēmumus var pārskatīt tikai Konkurences apelācijas tribunāls. Tikai pēc tam iespējama apelācijas izskatīšana tiesā. Konkurences apelācijas tribunālā ir priekšsēdētājs, kuru kvalificē Augstākās tiesas priekšsēdētājs, un divi locekļi — speciālisti tieslietās un ekonomikā. Priekšsēdētāju un abus locekļus ieceļ rūpniecības ministrs. Viņi visi ir bez komerciālām blakus interesēm. Viņu pilnvaras beidzas tā mēneša beigās, kurā tiem paliek septiņdesmit gadi.

2.4. Somija

Somijas konkurences likumu uzrauga Brīvās konkurences birojs un Konkurences padome.

Brīvās konkurences birojs ietilpst Darba un rūpniecības ministrijā. Tas veic izmeklēšanu un var noteikt pasākumus nevēlamu konkurences pārkāpumu novēršanai. Ja birojs negūst panākumus šo pārkāpumu novēršanā, tas var novirzīt lietu Konkurences padomei. Šādu lietas nodošanu var pieprasīt arī direktīvi norādījumi vai saistības.

Konkurences padome, kas ir paredzēta arī kā tribunāls, ir piesaistīta Darba un rūpniecības ministrijai. Ir vairāki likumi, kas garantē tās neatkarību. Padomē ir prezidents un astoņi locekļi. Viņus visus uz trīs gadiem ieceļ valsts prezidents. Locekļi ir speciālisti tieslietās, ekonomikā, biznesa organizēšanā un patērētāju lietās. Konkurences padomes lēmumi var tikt pārsūdzēti Augstākajā administratīvajā tiesā.

2.5. Francija

Francijā konkurences politikā ir iesaistītas četras institūcijas.

Konkurences padomei ir gan padomdevēja, gan lēmēja tiesības. Tā var dot savus konsultatīvos slēdzienus valdībai, parlamentārajām komisijām, arodbiedrībām un patērētāju organizācijām. Tā var sniegt eksperta slēdzienus konkurences jautājumos tiesām. Un beidzot, saplūšanas gadījumos un tādu likumdošanas projektu izskatīšanas gadījumos, kas var ietekmēt konkurenci, valdībai jāsaņem padomes viedoklis. Padomei ir lēmējtiesības pieņemt izbeigšanas vai pārtraukšanas kārtību, labot līguma nosacījumus karteļu un dominējošo uzņēmumu lietās un uzlikt sodus līdz 5% vai 10 milj. franku no attiecīgās firmas apgrozījuma. Padome ir neatkarīga administratīva institūcija, kurā ir 16 locekļi, kurus izvēlas valdība un apstiprina ar dekrētu uz sešiem gadiem. Viņu pilnvaras var tikt atjaunotas uz jaunu termiņu.

Ekonomikas ministrs ir atbildīgs par konkurences politiku kopumā. Viņš var nodot lietas Konkurences padomei vai tiesai un pieņem galīgo lēmumu saplūšanas kontroles jautājumos.

Ministram asistē Konkurences, patērētāju lietu un pretkrāpšanas departamenta ģenerālais direktorāts, Ekonomikas ministrijas struktūrvienība. Direktorāts ir galvenā izmeklēšanas institūcija. Tā galvenais uzdevums ir konkurences politikas realizācija un tiesību aktu projektu izstrāde un iesniegšana ministram.

Un beidzot, saimnieciskās un civilās tiesas izskata likumpārkāpumu civilās sekas. Parīzes Apelācijas tiesai ir tiesības pārskatīt Konkurences padomes lēmumus. Ministrijas lēmumus saplūšanas jautājumos pārskata administratīvās tiesas.

2.6. Vācija

Vācijas konkurences likuma uzraudzība ir Federālā karteļu biroja uzdevums. Birojs ir neatkarīga augstākā federālā institūcija, kas darbojas Federālās ekonomikas ministrijas izstrādāto galveno noteikumu robežās. Atsevišķas lietas nokļūst ministrijas vai federālo zemju institūciju kompetencē, bet galvenais atbildības smagums ir birojam.

Tikai birojs nodarbojas ar apvienošanās kontroli, cenu uzturēšanu, krīžu karteļiem un importa eksporta karteļiem. Birojs ir sadalīts vairākās lēmējstruktūrās, kas katra nodarbojas savā rūpniecības vai kompetences sfērā. Tās veido pastāvīgas amatpersonas — priekšsēdētājs un divi locekļi, kas ir kvalificēti kā tiesas iestādes vadītāji (priekšsēdētājam tas ir obligāti) vai civildienesta augstākā ranga ierēdņi. Darbs birojā nav savienojams ar vadošas amatpersonas darbu firmā, arodbiedrībā, biznesa vai profesionālā asociācijā.

Federālajai ministrijai ir tiesības pieņemt lēmumus, ar kuriem tā atzīst atsevišķus karteļus valsts ekonomiskās politikas interesēs. Attiecībā uz apvienošanos tā var pieņemt lēmumus, kas ir pretrunā ar biroja slēdzienu, ja tas ir valsts politikas interesēs. Šāds lēmums var tikt pieņemts tikai tad, ja ir saņemts pozitīvs slēdziens no Monopolu komisijas, kas ir neatkarīgu ekonomikas un biznesa ekspertu grupa un uzrauga koncentrācijas līmeni Vācijas ekonomikā.

Vācijas zemju konkurences institūcijas nodarbojas ar tādām lietām, kuru efekts nav vērojams ārpus attiecīgās zemes robežām.

2.7. Lielbritānija

Lielbritānijā ar konkurences jautājumiem nodarbojas divas institūcijas: Godīgas tirdzniecības ģenerāldirektors, kam asistē Godīgas tirdzniecības birojs, un Monopolu un saplūšanas komisija.

Biroja Konkurences policijas departaments uzrauga godīgas tirdzniecības likuma, soda naudu likuma, ierobežotās tirdzniecības likuma un konkurences likuma noteikumu ievērošanu.

Komisija sniedz atsauksmes par ģenerāldirektora un darba un rūpniecības valsts sekretāra ziņojumiem godīgas tirdzniecības un konkurences likumu aspektā, īpaši par monopoliem. Komisijai ir zināmas tiesības arī privatizācijas jautājumu risināšanā telekomunikāciju, gaisa satiksmes un gāzes sektoros. Komisija ir no valdības neatkarīga institūcija gan lietu izmeklēšanā, gan secinājumu izdarīšanā.

Komisijā ir 10—50 biedri. Priekšsēdētājs parasti ir augsti kvalificēts jurists, kurš citā gadījumā varētu tikt apstiprināts par tiesnesi. Priekšsēdētājs tiek apstiprināts uz pastāvīgu amatu, pārējie biedri — uz noteiktu termiņu. Komisijas biedri ir dažādu nozaru speciālisti. Visu komisijas sastāvu apstiprina darba un rūpniecības valsts sekretārs. Biedri tiek apstiprināti uz trīs gadiem, un viņu pilnvaras var tikt atjaunotas.

2.8. Grieķija

Tiesības piemērot soda sankcijas Grieķijas konkurences likuma noteikumu pārkāpumos ir deleģētas tirdzniecības ministram. Viņam palīdzKonkurences aizsardzības dienests, valdības institūcija, kas izmeklē un sagatavo lietas.

Ministrs var konsultēties ar Konkurences komisiju, bet tās slēdziens viņam nav saistošs. Konkurences komisijā ir priekšsēdētājs, viņa vietnieks (palīgs), seši locekļi un viņu vietnieki (palīgi). Locekļi ir no Finansu ministrijas, Grieķijas Bankas, Atēnu Komercasociācijas, Grieķijas Rūpniecības asociācijas, Grieķijas Strādnieku ģenerālās konfederācijas un no vidējiem un mazajiem uzņēmējiem. Visus apstiprina tirdzniecības ministrs.

2.9. Črija

Konkurences institūcija ir galvenā, kas ir saistīta ar Črijas konkurences likuma uzraudzību. Tās galvenais uzdevums ir izsniegt uzņēmuma darbības atļaujas un gūt sertifikātus par negatīvās darbības novēršanu. Tai ir arī izmeklēšanas tiesības, bet tā nevar būt izmeklēšanas iniciators. Institūcijas pienākums ir sniegt Rūpniecības un tirdzniecības ministram pēc viņa pieprasījuma atzinumus saplūšanas gadījumos. Institūcija ir neatkarīga un tajā ir priekšsēdētājs un 2—4 locekļi, kurus visus uz pieciem gadiem ieceļ rūpniecības un tirdzniecības ministrs.

Lemšanas tiesības ir rūpniecības un tirdzniecības ministram, kurš var aizliegt monopola darbību, nosakot tam jaunu struktūru, var aizliegt saplūšanas, kā arī sniegt prasību tiesā pēc tam, kad institūcija ir izsniegusi, atsaukusi vai labojusi atļauju vai sertifikātu. Praksē ministrs šīs tiesības reti izmanto, jo Črijas konkurences aizsardzības sistēma balstās uz privāto iniciatīvu.

2.10. Itālija

Itālijas konkurences institūcija darbojas pilnīgi autonomi un neatkarīgi kā koleģiāls orgāns ar prezidentu un četriem locekļiem, kurus izvēlas un apstiprina Senāta prezidents. Institūcijas prezidents ir plaši pazīstama neatkarīga persona, kam ir kādas nozīmīgas iestādes vadīšanas pieredze. Arī locekļi ir neatkarīgi un ir bijuši dažādu augstāko tiesu tiesneši, ekonomikas vai tieslietu profesori vai augstas klases biznesa speciālisti. Locekļu pilnvaru laiks ir septiņi gadi bez pagarināšanas iespējām. Darba laikā konkurences institūcijā tās locekļiem jāpārtrauc jebkuras savas aktivitātes gan vadošos, gan konsultējošos amatos, kā arī civildienestā.

2.11. Nīderlande

Līdzīgi kā Francijā, konkurences jautājumus risina Ekonomikas ministrija. Lēmējtiesības ir ministram, atsevišķos gadījumos — kopīgi ar attiecīgo ekonomikas nozari kontrolējošo ministru.

Pirms lēmumu pieņemšanas ministram ir jāsaņem Ekonomiskās konkurences komisijas slēdziens. Komisija ir pastāvīgi strādājoša padomdevēja institūcija ar vismaz divpadsmit locekļiem. Tos ieceļ valdība uz sešiem gadiem. Katros divos gados trešdaļa no viņiem tiek mainīta. Komisijas locekļi, pildot pienākumus komisijā, nevar būt ministri, valsts sekretāri, ministriju amatpersonas vai parlamenta locekļi.

Ministram darbā palīdz Tirgus darbības direktorāts, kas ir ministrijas struktūrā. Izmeklēšanu veic Ekonomiskās kontroles dienests, kurā ir īpaši policijas spēku pārstāvji.

2.12. Luksemburga

Par konkurences politiku Luksemburgā atbild ekonomikas ministrs. Ministram palīdz Ierobežoto darbību komisija kā padomdevējs. Ministra lēmumi netiek publicēti. Tie var tikt pārsūdzēti Valsts padomē, kas ir valsts administratīvā tiesa.

2.13. Portugāle

Ierobežotās darbības ir Konkurences padomes kompetencē, kura ir tiesīga pieņemt galīgos lēmumus. Lietas izmeklē un sagatavo Konkurences un cenu ģenerāldirektorāts. Tam ir ierobežotas tiesības sodu uzlikšanā tikai par procedūras pārkāpumiem. Abas vienības ir valsts departamenti Darba ministrijas struktūrā.

Saplūšanas kontrole tiek skatīta atsevišķi. Izmeklēšanu veic un noklausīšanos organizē ģenerāldirektorāts, bet galīgo lēmumu pieņem darba ministrs kopā ar attiecīgās ekonomikas nozares ministru. Gadījumos, kad ģenerāldirektorāts devis negatīvu slēdzienu par saplūšanas precedentu, ministram jāgriežas pēc Konkurences padomes slēdziena.

2.14. Spānija

Tiesības uzlikt sodus aizliegtu darbību gadījumos ir Konkurences aizsardzības tribunālam. Tribunāls ir neatkarīga institūcija, kuras jurisdikcijā ir visa Spānija. Tribunāla prezidentu un astoņus locekļus pēc ekonomikas un finansu ministra ieteikuma apstiprina valdība uz sešiem gadiem.

Tribunāla locekļi ir pilnīgi neatkarīgi no politiskās un administratīvās varas.

Tribunāls savos lēmumos balstās uz Konkurences aizsardzības dienesta izmeklēšanas rezultātiem un priekšlikumiem. Šis dienests ir Ekonomikas un tirdzniecības ministrijas struktūrvienība.

Attiecībā uz saplūšanu lēmumus pieņem valdība pēc Ekonomikas ministrijas priekšlikumiem, balstoties uz dienesta veiktajiem pētījumiem un tribunāla slēdziena.

2.15. Zviedrija

Zviedrijas Konkurences institūcija ir neatkarīga vienība. Tai ir tādas pašas tiesības un kompetence, kādas ir Eiropas komisijai. Konkurences institūcija pati nevar aizliegt saplūšanu vai uzlikt sodus. Abos gadījumos tai jāgriežas Stokholmas apgabala tiesā pēc tās lēmuma. Šī tiesa izskata arī citas institūcijas iesniegtās prasības. Apgabala tiesas lēmumi var tikt pārsūdzēti caur Tirgus tiesu. Tirgus tiesa sastāv no juristiem un dažādu interešu grupu — patērētāju, rūpniecības utt. — pārstāvjiem. Stājoties spēkā jaunajam Zviedrijas konkurences likumam 1993.gadā, Tirgus tiesā ieiet tikai juristi.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!