Frakciju viedokļi

Pēc 25. septembra plenārsēdes

Valsts radio tiešajā raidījumā

K.Lībane (frakcija “Latvijas ceļš”): Baidos, ka man ir grūti kaut ko pateikt par šīs nedēļas Saeimas darbu, jo, kā jau jūs tikko dzirdējāt, šī bija jau otrā Saeimas sēde, kurā mēs faktiski netikām pie likumdošanas — pie mūsu primārā un galvenā uzdevuma. Paldies Dievam, vismaz ievēlējām četrus trūkstošos Nacionālās radio un televīzijas padomes locekļus. Tagad padome varēs strādāt pilnā sastāvā.

Ir žēl, un tas ir otrs, ko gribu teikt, ka neizdevās izskatīt tos likumprojektus, kas tika pavirzīti uz augšu darba kārtībā. Īpaši svarīgi bija likumprojekti “Grozījums Saeimas Kārtības rullī” un “Grozījumi likumā par budžetu un finansu vadību”, kurus valdība gaida kā nepieciešamus, lai iesniegtu mūsu valsts budžeta projektu nākamajam gadam. Tas ir ļoti svarīgi, un šāda laika tērēšana, manuprāt, nav attaisnojama. Es pat gribētu teikt — politiski noziedzīga.

Pilnībā atbalstu Prezidija nodomu sasaukt nākamo trešdien ārkārtas sēdi. To atbalsta arī visa “Latvijas ceļa” frakcija — saņemties, strādāt un nodrošināt visu deputātu, arī ministru un to, kas atrodas ārzemju komandējumos, klātbūtni zālē, un izskatīt pēc iespējas vairāk jautājumu.

Visbeidzot es gribētu izteikt zināmu izbrīnu. Lai gan faktiski Saeimā jau ir pierasts ne par ko nebrīnīties. Un proti, opozīcijas frakciju un dažu neatkarīgo deputātu vitālo, lai neteiktu — dzīvniecisko prieku, kādu viņi pauž gadījumos, kad reģistrējoties nav nepieciešamā kvoruma tālākajam Saeimas darbam. Savukārt dažas minūtes vai pat sekundes vēlāk, kad Saeimas priekšsēdētājs lūdz reģistrēties atalgojuma saņemšanai, tad zālē uzreiz ir 74 deputāti un visi opozīcijas pārstāvji, kas tikko pauduši šo nevaldāmo prieku par to, ka Saeimas darbs kārtējo reizi boikotēts, ir gatavi un grib reģistrēties algas saņemšanai. Kā to vērtēt, es domāju, spriediet paši. Tas bija viss, ko es jums šodien gribēju teikt. Noskaņa nav sevišķi priecīga, bet ko lai dara!

V.Nagobads (Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcija): Arī man jāpiekrīt iepriekš teiktajam par to, ka šīsdienas parlamenta sēde nerada gandarījumu. Atklāti jāsaka, ka mūsu parlamenta rudens sesija faktiski vēl nav sākusies, jo pat no iepriekšējās sesijas daudzi likumdošanas akti, kas jāpieņem parlamentam, no tiem vairāki ir steidzīgi, joprojām nav izskatīti. Tātad ir jāorientējas uz ārkārtas sesijām, kurās ir cits režīms likumprojektu izskatīšanā, un jācer uz šo ārkārtas sēžu lielāku produktivitāti.

Tajā pašā laikā gribu teikt, ka darbs turpinās Saeimas komisijās un frakcijās, un šeit tiek sagatavoti gan likumprojekti, gan arī partiju viedokļi un attieksmes pret daudziem izskatāmajiem jautājumiem.

Tagad dažus vārdus par norisēm Demokrātiskajā partijā “Saimnieks” un tās frakcijas darbību pēdējās nedēļas laikā.

Vakar frakcijā, manuprāt, notika interesanta tikšanās ar vairāku lauku, tas ir, rajonu avīžu redaktoriem, kuri interesējās gan par gatavošanos partijas kongresam, kas notiks 4. oktobrī, un novitātēm, kas paredzētas apspriešanai šajā kongresā, it sevišķi, runājot par to, ko vajadzētu darīt partijai, — gan aktivizējot nostādnes tautsaimniecībā, gan domājot par sociālo jautājumu risināšanu. Protams, arī diskusijas par gaidāmo budžeta apspriedi oktobrī un novembrī.

Kas attiecas uz gatavošanos partijas kongresam, gribu teikt, ka 12. septembrī notika, mūsuprāt, interesanta partijas organizēta tautsaimniecības konference, kurā tika izstrādātas rekomendācijas, par kurām vajadzētu diskutēt kongresā, pārskatot partijas programmu.

Vēl, manuprāt, ir atzīmējama vakardienas frakciju sēdes diskusija par vairākās sēdēs atliktā jautājuma izskatīšanu, proti, par nekustamā īpašuma nodošanu Brīvo arodbiedrību savienības īpašumā. Runa ir par mājām Bruņinieku ielā un Vaļņu ielā. Tiekoties ar Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāju Olmaņa kungu, mēs uzklausījām motivāciju, kas būtu vērā ņemama, lemjot šo jautājumu. Frakcijas nostādne, izskatot šo nekustamā īpašuma atdošanas iespēju Brīvo arodbiedrību savienībai, ir — atbalstīt un virzīt likuma veidā Saeimā.

Tātad vēlreiz gribu teikt, ka frakcijās un arī komisijās darbs turpinās, bet ražīga darba Saeimas sēdēs pagaidām nav. Atliek vienīgi cerēt uz aktīvāku deputātu darbu nākotnē.

K.J.Druva (LZS, KDS un LDP frakcija): Arī es gribu pie-vienoties jau iepriekš izteiktajam viedoklim, ka gan šī, gan iepriekšējā sēde nedeva tikpat kā nekādus rezultātus. Mēs paspējām tikai nodot komisijām vairākus likumprojektus. Jā, un paspējām beigu beigās ievēlēt pilnu Radio un televīzijas padomi. Bet pēc tam nebija kvoruma, lai turpinātu sēdi. Kāpēc šis lielais sašutums? Ja jūs paskatītos grozījumus Latvijas Republikas Satversmē, — nav jau tikai runa par to, lai pagarinātu prezidenta un ievēlēto deputātu pilnvaru laiku no trijiem uz četriem gadiem. Tajā ir arī nozīmīgas izmaiņas citos tikpat svarīgos jautājumos, kā piemēram, lai varētu labāk pārraudzīt un veidot mūsu tiesu varu. Tas pats notiek ar šo sāpīgo jautājumu par dzelzceļiem. Mēs visi esam dzirdējuši, kā opozīcija rīkojas ar Vaiņodes cilvēkiem un arī citiem. Šeit ir ietverts reāls grozījums Satversmes jautājumos, bet tas tiek nobloķēts. Es nevaru saprast, kā to varētu attiecināt kā progresu. Tas vienkārši nenotiek.

Šajā pašā sēdē vajadzēja izskatīt virkni grozījumu Kriminālkodeksā un Policijas likumos, lai mēs varētu sakārtot šo jomu. Arī tiem mēs netikām klāt. Tā varētu minēt vēl un vēl.

Man jāsaka, ka šobrīd ir gandrīz vai kauns saņemt algu par paveikto darbu, jo tas nekādi nevar tikt dēvēts par darbu. Varbūt mums nākamo reizi būs lielāka un plašāka saruna par to, ko mēs kaut kad nākotnē spēsim veikt, bet šobrīd man jāizsaka savs sašutums par to, kas tika izdarīts, — tas nav attaisnojams.

J.Kalviņš (Nacionālās reformu partijas un Latvijas Zaļās partijas frakcija): Par šīsdienas darbu parlamentā. Vispirms jau vīri kāpa tribīnē un adresēja viens otram bargus vārdus. Īpaši patīkami gan nebija tos klausīties, bet tā ir Saeimas ikdiena, un tur neko darīt nevar.

Mēs veicām ļoti lielu darbu, spriežot pēc laika patēriņa, proti, piecās kārtās vēlējām un ievēlējām iztrūkstošos četrus Nacionālās radio un televīzijas padomes locekļus. Laiks parādīs šo darbinieku darba kvalitāti, un lai viņiem veicas!

Kad nonācām līdz grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē, tad divas reizes nebija kvoruma un sēde bija jāslēdz. Šeit būtu vietā paskaidrot mazo partiju viedokli. Proti, pirms likuma par vēlēšanām pārskatīšanas Satversmi neaiztikt. Šodien mēs neizskatījām nevienu likumprojektu, un es pievienojos kolēģiem — man ir ļoti žēl par to, jo vesela virkne likumprojektu, kas sagatavoti Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, gaida savu kārtu. Savukārt Ministru kabineta iesniegtie likumprojekti likumā noteiktajā kārtībā var zaudēt savu spēku vienkārši mūsu neizdarības pēc.

Šeit, protams, jāpiebilst tas, ko jau teica kolēģi, ka notiek intensīvs darbs komisijās, bet parlamentā, kā jūs paši redzat, tas ir ļoti “ražīgs”. Ja mēs tā turpināsim, man grūti teikt, kāds varētu būt rezultāts.

K.Čerāns (frakcija “Latvijai”): Saeimas sēde šodien tiešām bija ārkārtīgi neauglīga, jo faktiski viss tās laiks tika notē-rēts, jāsaka, neauglīgām debatēm par atsevišķu amatpersonu apstiprināšanu un balsojumu par Nacionālās radio un televīzijas padomes locekļu apstiprināšanu, kas noveda pie valdošo frakciju atbalstītu kandidatūru ievēlēšanas. Bet ilgais laiks norāda uz to, ka nekādas darbam nepieciešamās koordinācijas to starpā nav. Šeit jau kolēģi minēja, ka darbs ir neauglīgs, bet nerunāja par tiem cēloņiem, kāpēc tas ir neauglīgs. Un kāpēc mums vajadzētu tās daudzās stundas veltīt šim vienam balsojumam — tas tiešām acīmredzot ir šīs koordinācijas trūkums —, jo opozīcijas viedokli šeit tāpat neviens vērā neņem, un mūsu izvirzītā kandidāte Dace Virtmane, mūsu partijas valdes locekle, frakcijas konsultante un cilvēks ar lielu žurnālistes darba pieredzi, galarezultātā tāpat netika atbalstīta.

Saeimas vairākums arī šodien nobalsoja ignorēt Saeimas opozīcijas Satversmē garantētās tiesības uzdot valdības pārstāvjiem jautājumus un saņemt uz tiem atbildes. Šāda vai līdzīga bezkaunība un tieša Satversmes “bradāšana ar kājām”, ar vienu izņēmuma gadījumu, turpinās jau ilgāku laiku. Jāsaka, ka tiek ignorēti ļoti daudzi būtiski deputātu jautājumi un šādā veidā absolūti nekonstruktīvi tiek ierobežots opozīcijas darbs.

Piemēram, šodien jautājumu un atbilžu sēdē bija frakcijas “Latvijai” deputātu jautājums par motivāciju Latvijas un Krievijas robežpunkta Vecumos neatvēršanu starptautiskajiem kravu pārvadājumiem, kas ir ļoti būtisks vairāku rajonu iedzīvotājiem. Bija arī dažādas skolu problēmas, arī jaunatnes izglītošanas jautājumi, kas saistīti ar Eiropas Savienību un tās aktivitātēm, kā arī jautājumi valsts ieņēmumu valsts ministrei A. Počai un finansu ministram R. Zīlem, kas saistīti ar Ministru kabineta veiktajiem pasākumiem, lai valsts amatpersonas iesniegtu papildinājumus savām valsts amatpersonu deklarācijām sakarā ar Satversmes tiesas spriedumu, kas uzliek par pienākumu valdībai pildīt Korupcijas novēršanas likumu. Un vēl virkne dažādu būtisku jautājumu.

Tāpat šodien Tautas kustība “Latvijai” uzdeva daudzus būtiskus jautājumus, piemēram, vietējo darbaspēku interešu ievērošana muitas punktu celtniecībai Krāslavas rajonā. Šis jautājums radās pēc darba vizītes Dagdā, Krāslavas rajonā, pagājušās nedēļas beigās. Arī par “Rīgas dzirnavnieka” privatizācijas noteikumu ievērošanu un šī uzņēmuma lomu graudu audzētāju problēmu risināšanā, kā arī par maksājumiem no Valsts privatizācijas fonda un atsevišķām skolu problēmām. Šie ir ļoti nopietni jautājumi, kas skar konkrētas problēmas, bet diemžēl valdošais vairākums “Tēvzemei un Brīvībai”, “Latvijas ceļš” un Demokrātiskā partija “Saimnieks” ignorē pat šīs opozīcijas iespējas konstruktīvi strādāt ar vēlētājiem, risinot šo vēlētāju problēmas. Nepietiek ar to, ka viņi paši ir ārkārtīgi kūtri šajā jautājumā, bet iespējas strādāt tiek ierobežotas arī citiem.

Diktāts tiek veidots no šo valdošo partiju puses arī attiecībā uz Latvijas Republikas Saeimas attiecībām ar Eiropas parlamentu. Valdošās frakcijas, kas Saeimas vēlēšanās saņēma tikai aptuveni 50 procentus balsu, tagad pretendē uz trīs ceturtdaļām no Latvijas Saeimas delegācijas sastāva sarunām ar Eiropas parlamentu. Bet Tautas kustībai “Latvijai” tas nevar būt pieņemams, jo ir skaidrs, ka integrācijai Eiropas Savienībā pastāv arī citi viedokļi, ne tikai viens valdošais, kurš it kā formāli ir par, vārdos šo Eiropu dievina, bet patiesībā neveic pasākumus, kas reāli Latviju tuvinātu civilizētas Eiropas dzīves standartiem. Šādā veidā strādāt nevar. Arī mēs redzam šo starpfrakciju vienošanos, kas tagad vēl vairāk ierobežojusi opozīcijas lomu — iesniegt vērā ņemamus priekšlikumus. Nodokļu, budžeta jautājumos jau iepriekš tiek pateikts, ka, lūk, mēs jūs vispār vērā neņemsim. Līdz ar to Tautas kustība “Latvijai” kā opozīcijas partija norobežojas no jebkādas tālākas atbildības par norisēm valstī. Faktiski valdošais vairākums šobrīd bloķē mūsu darba iespējas. Toties mēs turpinām savas intensīvas vizītes — cerēsim, ka valdošais vairākums netraucēs mūs darbā ar vēlētājiem un konstruktīvu problēmu risināšanu. Mēs strādājam arī pie atbalsta grupu veidošanas. Šis darbs ir ļoti nopietns. Un es domāju, ka aktīva cilvēku rīcība uz vietām sadarbībā ar speciālistiem, kas mums ir šeit, centrā, šobrīd var dot veiksmīgu sintēzi, kas konstruktīvā veidā pēc nākamajām vēlēšanām varētu realizēt varu. Un realizēt to tomēr citādi, nekā tas tiek darīts šobrīd.

A.Rubins (Tautas kopa “Brīvība”): Es gribētu komentēt šodienas darbu tā: norit normāls parlamentārais darbs, vienīgi valdību veidojošās frakcijas negrib strādāt. Ko tas nozīmē? Viņiem ir apmēram 70 deputāti, bet no viņiem lielākā daļa nenāk darbā. Pēc tam viņi brīnās, ka nepietiek balsis kvorumam. Viņi negrib strādāt. Šodien kādi 26 viņu deputāti nebija darbā. Es nezinu, kādu iemeslu dēļ. Kad balsoja par valdību, tad viņi savāca 65 vai 70 balsis, bet daudzi no viņiem ir ministri, viņi ir vairākos posteņos un grib sēdēt uz diviem krēsliem. Tāpēc arī šodien sēde beidzās stundu ātrāk. Protams, šodien liela daļa laika tika veltīta lēmuma projektam par deputāta Induļa Bērziņa apstiprināšanu par Ziemeļatlantijas asamblejas Latvijas delegācijas vadītāju. Daudzi deputāti izteicās pret Induļa Bērziņa apstiprināšanu par delegācijas vadītāju vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc ka viņš šobrīd ir Saeimas sekretārs. Otrkārt, viņš vēl skaitās Ārlietu komisijas priekšsēdētājs un, treškārt, tāpēc, ka tika izvirzīts arī otrs kandidāts — Gundars Valdmanis, Tautas kopas “Brīvība” pārstāvis, un mēs uzskatām, ka viņš Latvijas delegāciju Ziemeļatlantijas asamblejā varētu pārstāvēt labāk, jo viņš brīvi pārvalda gan angļu, gan franču valodu. Mēs, daudzi deputāti, neticam “Latvijas ceļa” pārstāvim I. Bērziņam tāpēc, ka līdz šim neesam redzējuši, ko viņš varētu un ko “Latvijas ceļš” jau būtu veicis Latvijas labā. Jūs redziet, kāda ir ekonomiskā lejupslīde laikā, kad kopš Latvijas neatkarības atgūšanas visi iepriekšējie premjerministri, izņemot pēdējo, bijuši “Latvijas ceļa” pārstāvji. “Latvijas ceļš” faktiski diktējis visus noteikumus. Tas varbūt arī bija saistīts, jo tāpat kā šodien, arī pagājušajā reizē sēdes lielākā daļa tika veltīta Saeimas sekretāra ievēlēšanai. Arī toreiz bija divi kandidāti — I. Bērziņš un L. Ozoliņš. Likumīgi gan tika izvirzīts tikai viens — Leopolds Ozoliņš.

Bet “Latvijas ceļš” panāca, ka balsojums notika vispirms par I. Bērziņu, un panāca vienu vai divu balsu pārsvaru, ar ko viņš tika ievēlēts. Tāpēc šodien es saku, ka mēs tam veltījām daudz laika un uzstājās daudzi deputāti. Es ceru, ka jūs to dzirdējāt. Vēlreiz motivēju to, ka mēs negribam, lai Saeimā tiek pārmantoti amati, kā tas bija senāk, partijas laikā. Tagad bijušie partijas biedri grib to pašu darīt mūsu Saeimā. Protams, ja citi, kā mēs iepriekš dzirdējām, valdību veidojošo frakciju pārstāvji saka, ka tas, kad debatē, nav ražīgs darbs, tad lai viņi izlemj visus jautājumus iepriekš, un sanāksim uz Saeimu tā kā senāk sanāca un izlēma jautājumus Augstākā padome. Ja valdību veidojošās frakcijas grib strādāt, tad mums nav saprotams, kāpēc tās šodien nobalsoja par to, lai nenotiek vakara sēde, kad ministri atbild uz jautājumiem. Tas vēl vienu reizi ir pierādījums, ka valdību veidojošās frakcijas negrib strādāt tautas labā, bet, sagrābušas varu, nodarbojas tikai ar Latvijas, es gribētu teikt, izsaimniekošanu un zemes izpārdošanu ne jau tautas interesēs.

M.Lujāns (Tautas saskaņas partijas frakcija): Šodien bija diezgan saspringta darba diena, kurā varēja redzēt arī to, par ko G.Krasta kungs ir vairākkārt brīdinājis “lielo” jeb “svēto” trijnieku — “Latvijas ceļu”, “Tēvzemei un Brīvībai” un “Saimnieku” — par to, ka ir obligāta disciplīna. Šodien notika pat smieklīgs gadījums, kad “lielais” trijnieks noignorēja arī savu koalīcijas partneri — Kristīgo demokrātu un Latvijas Zemnieku savienības kandidātus. Šajā gadījumā es runāju par Radio un televīzijas padomes kandidātiem, kurai bija izvirzīti 9 cilvēki, un “lielā” trijnieka vienošanos, kas tika realizēta pēc piektā piegājiena, kaut gan sākumā notika ilga stīvēšanās. Pirmajā piegājienā tika ievēlēta tikai Dace Ķezbere no partijas “Saimnieks”. Otrajā piegājienā “Latvijas ceļš” laikam izlauza pārējiem kolēģiem rokas, un tika ievēlēts Mariss Andersons. Trešais piegājiens bija tukšgaitā, ceturtajā piegājienā tika ievēlēts Oļģerts Dzenītis no “Tēvzemei un Brīvībai”. Un beidzot laikam trijnieks sarunāja un piektajā piegājienā ievēlēja Baldūru Apiņa kungu. Diemžēl no šīs darbības varēja arī redzēt to, ka “lielajam” trijniekam, izrādās, profesionalitāte, it sevišķi Latvijas Radio un televīzijas padomē, neinteresē. To es varu teikt tādā ziņā, ka esmu arī Latvijas Radio un televīzijas padomes izmeklēšanas komisijas loceklis, kurā parādījies tas, ka iepriekšējās darbības laikā šī komiteja nav labi strādājusi. Ir diezgan lielas problēmas, un tiešām vajadzētu vairāk profesionālu cilvēku. Tieši tāds bija kandidāts, ko piedāvāja gan neatkarīgie deputāti, gan arī Tautas saskaņas partija, — Ilmārs Muula kungs. Viņš ilgstoši ir strādājis televīzijas, arī visa televīzijas tīkla veidošanā. Viņš būtu ļoti kompetents cilvēks, bet “lielo” trijotni tas pat neinteresēja, jo, izrādās, ka Universitātes matemātikas zinātņu doktors vai sporta žurnālists ir daudz svarīgākas personības. Drīzāk izskatījās pēc tā, ka arī Latvijas Radio un televīzijas padome kļuvusi par kaut kādu barotni “lielajam” trijniekam. Tā ir diezgan bīstama pazīme, jo vismaz iepriekšējā sastāvā tomēr bija lielāka pārstāvniecība. Būtībā tagad Radio un televīzijas padome sastāvēs no trim “Tēvzemei un Brīvībai”, diviem vai trim “Saimnieka”, kādiem trim “Latvijas ceļa” pārstāvjiem un varbūt viena vai diviem cilvēkiem no Zemnieku savienības. Līdz ar to veidojas īpatnēja monopolizācija. Tas atgādina notikumu ar Prezidiju pagājušajā sēdē. Savā laikā, kad bija Nacionālā izlīguma bloks un Nacionālais bloks, “Latvijas ceļš” un “Tēvzemei un Brīvībai” apelēja pie Nacionālā izlīguma bloka, ka vajag vietu arī opozīcijai. Šodien Saeimas Prezidijā vietas opozīcijai nav. Šodien arī Radio un televīzijas padomē opozīcijai nav vietas. Protams, var strīdēties, vai tā ir slikta vai laba. Bet kāda tā ir, tāda viņa šodien Latvijā ir.

Tāpat arī vakarā notika paradoksāla situācija, kad “lielā” trijotne un mazās satelītpartijas nevēlējās diskutēt ar opozīciju, ko arī ievēlējusi tauta. Opozīcija kārtējo reizi bloķēja Satversmes izmaiņas, un tā būs tik ilgi, kamēr trīs lasījumus Saeimā neizies Saeimas vēlēšanu likums, kas sākotnēji bija ļoti antidemokrātisks, it sevišķi pret tām partijām, kas var izveidoties nākotnē un kas ir normāls process. Opozīcija ir nolēmusi, ka neatbalstīs Satversmes grozījumus. Diemžēl ne Prezidijs, ne Sadarbības padome, ne arī kāda cita partija nav vēlējusies sākt diskusiju un aktivizēt Saeimas vēlēšanu likuma pieņemšanu, kas būtu demokrātiski. Pēc tam varētu izdarīt arī izmaiņas Satversmē. Drīzāk kārtējo reizi notiek “roku lau-šana”. Domājam, ka tuvākajās dienās vai nedēļās mēs redzēsim paradoksālu situāciju, kad “Latvijas ceļš” savus deputātus stieps ratiņos, jo ne pirmo reizi ir situācija, kad maksimāli pacenšas ar “roku laušanas” mehānismu panākt vēlamo rezultātu. Nezinu, ja viss notiek ar vēlamā rezultāta panākšanu, diez vai tā ir īsta demokrātija. Vai arī demokrātija pēc “lielā” trijnieka gaumes. Bet redzēsim, kā turpmāk attīstīsies mūsu valsts. Es tomēr esmu optimists un domāju, ka lēnām, bet tomēr tiks saprasts, ka demokrātija ir diskusija. Tā ir saruna, tā ir kompromisa meklēšana. Nevar izgrūst daļu no gan Latvijas tautas, gan tās pārstāvniecības un neredzēt šīs problēmas.

Pēc izdevuma “Saeimas Vēstis”

Nr. 122