Mēs visi Eiropā

Āraišos: pirms tūkstoš gadiem un šodien

Eiropas brīvdabas muzeju asociācijas XVIII konferences dalībnieki, kas 25.augustā sāka darbu Tallinā, šodien, 29.augustā, iepazīstas ar Cēsu vecpilsētu un Āraišu ezerpili. Rīt ciemiņi dosies uz Rundāli un tālāk uz Lietuvu. Beļģijas, Nīderlandes, Bulgārijas, Čehijas, Polijas, Rumānijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Ukrainas un Krievijas muzeju speciālisti iepazīstas ar visu triju Baltijas valstu brīvdabas muzejiem un arhitektoniskiem brīvdabas objektiem. Tiek lasīti referāti trijos tematiskajos lokos: pārmaiņu laiks un pārmaiņas brīvdabas muzejos, pasākumi un aktivitātes brīvdabas muzejos un nami kā cilvēku dzīves liecinieki — brīvdabas muzeju loma individuālās dzīves interpretācijā. Latviju konferencē pārstāv Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietnieks Mārtiņš Kuplais. Muzeja direktors Juris Indāns sagatavojis referātu “Brīvdabas muzeji un laiks”.

Āraišu ezerpils šīs starptautiskās konferences uzmanības lokā nokļuvusi kā Baltijas pirmais arheoloģiskais brīvdabas muzejs. Tas ir pirmais tik plaši izpētītais un rekonstruētais šāda veida piemineklis visā ziemeļaustrumu Eiropā. Pagājušajā gadā šo arheoloģisko brīvdabas muzeju apmeklēja 23 tūkstoši ciemiņu. Šogad šis skaitlis solās būt krietni lielāks. Daudzi interesenti no šejienes paņem līdzi arī Jāņa Apala grāmatu “Senie mājokļi Latvijā”, kur vairākas lappuses veltītas Āraišu ezerpilij.

Katrs būs dzirdējis kādu teiku par lidojošiem ezeriem un to dzīlēs nogrimušām pilīm. Bet vēsturniekam Jānim Apalam šo piļu meklēšana kļuva par jaunības aizraušanos, kas vainagojusies ar desmit seno ezermītņu atklāšanu, Āraišu ezerpils izpēti un rekonstrukciju un Baltijā pirmā arheoloģiskā brīvdabas muzeja izveidi. Arī ar Spīdolas balvu un Latvijas zemūdens arheoloģijas sasniegumu popularizēšanu tālu pasaulē.

Koka celtņu paliekas Āraišu ezera saliņā, kas bija apaugusi kupliem kokiem, tika konstatētas jau 1876.gada izrakumos. To uzskatīja par akmens laikmeta pāļu būvi ar ezerā iedzītiem pāļiem vai vēlā dzelzs laikmeta būvi, kas celta uz horizontāli sakrautiem baļķu klāstiem. Patiesība noskaidrojās tikai pēc simt gadiem, kad Latvijas Vēstures institūta arheoloģiskā ekspedīcija Jāņa Apala vadībā 1965.–1969. un 1975.–1979.gadā izpētīja trīs ceturtdaļas ezerpils kultūrslāņa. Par arheoloģiskās ekspedīcijas gaitu un rezultātiem daudz rakstīts presē un zinātniskajā literatūrā.

Nu jau kuro gadu arī katrs pats savām acīm var pārliecināties, kā tapuši mājokļi tālajā dzelzs laikmetā un kādi tie izskatījušies. Lai nepiegružotu ezerpils teritoriju ar koka skaidām, mazliet atstatu izveidots laukums, kur puiši apstrādā baļķēnus gluži tādām pašām metodēm kā mūsu senči pirms tūkstoš gadiem. Pašlaik Jānis Apals jau domā par iekštelpu iekārtošanu. Kultūrslānī atrastas ne vien labi saglabājušās koka celtņu paliekas, bet arī senlietas — visdažādākie koka, lūka, dzelzs un bronzas darinājumi. Tāpēc namiņus nebūs grūti iekārtot atbilstoši mūsu tālo senču gaumei un parašām.

Rekonstrukcijas darbi turpinās. Bet izpētītas tikai apmēram trīs ceturtdaļas no ezerpils kultūrslāņa. Te nu man paskaidro, ka viss nekad netiekot izpētīts — arheologi saskaņā ar nerakstītu likumu daļu pieminekļa vienmēr atstāj nākamām pētnieku paaudzēm, jo viņu zināšanas, darba metodes un līdz ar to no izrakumiem iegūtā informācija būs daudz pilnīgāka nekā pašlaik. Izrakumos pētījamais objekts tiek iznīcināts, tāpēc tos var izdarīt tikai vienreiz. Cik labi, ka Jānim Apalam kopā ar dzīvesbiedri Zigrīdu, kas ir tikpat dedzīga arheoloģe, ar Rīgas studentiem un tepat Cēsu meistariem un skolēniem tik vareni sekmējies!

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

No Jāņa Apala jaunās grāmatas:

Atklātās ezerpilis ir īpaša seno dzīvesvietu kategorija. Tās celtas aizsardzības nolūkā ezeru salās un sēkļu galos uz mākslīgi ierīkotiem pamatiem un bijušas nocietinātas līdzīgi pilskalniem. Zemūdens apstākļos tur labi saglabājušās koka celtņu paliekas, kas atspoguļo senās būvformas un celtniecības tehniskos paņēmienus. Neraugoties uz to, ezerpilis vēl pētītas maz, jo tās atrodas līdz pat 4 m dziļumam, kur grūti pieejamas izrakumiem. Tādēļ līdz šim arheoloģiskie izrakumi izdarīti tikai Ušuru un Āraišu ezerpilīs. Kā zemūdens apzināšanas, tā izrakumu rezultātā iegūtās senlietas un keramika rāda, ka ezerpilis cēluši un apdzīvojuši senie latgaļi vidējā dzelzs laikmeta beigās un vēlā dzelzs laikmeta sākumā. Ezerpiļu izcelsme saistāma ar seno latgaļu ieceļošanu Ziemeļvidzemē somu cilšu apdzīvotajos novados. Šis apstāklis varēja radīt vajadzību pēc samērā ātri uzceļamām, labi nocietināmām un aizsargājamām dzīvesvietām. Protams, šai parādībai varēja būt arī vēl citi, mums tagad nezināmi cēloņi.

Nevienam no Latvijas senākās vēstures posmiem arheologi un vēsturnieki nav pievērsuši tik lielu uzmanību kā vēlajam dzelzs laikmetam. Tas tādēļ, ka šajā laikmetā atšķirībā no iepriekšējiem notika daudz straujāka un daudzpusīgāka iekšējo ekonomisko, sabiedrisko un politisko procesu attīstība. Vēlais dzelzs laikmets ir arī latviešu un igauņu tautu patstāvīgās vēsturiskās attīstības beigu posms, pēc kura tās nonāca citu tautu politiskajā, ekonomiskajā un ideoloģiskajā pakļautībā.

Kopumā vēlais dzelzs laikmets Latvijas vēsturē uzskatāms par zināmu uzplaukuma laiku — veidojās tautības, tapa dažādas īpašuma formas, radās mantojama politiskā vara un pirmie valstiskie veidojumi. Tā ceļojumu un starptautisko kontaktu rezultātā notika iepazīšanās ar kristīgo ticību — katolicismu Latvijas rietumdaļā, pareizticību — austrumdaļā un vidienē.

Iedzīvotāju nodarbošanās veidi pamatos palika tie paši vecie, kas nodrošina cilvēku eksistenci, — zemkopība, lopkopība, meža dravniecība, arī dabas resursu izmantošana — zveja un medības. Sadalījās un tālāk attīstījās amatniecība, īpaši dzelzs un bronzas apstrāde. Pieauga tirdzniecības nozīme. Pēdējo gadu atradumi liecina, ka arī vietējie tirgotāji varētu būt devušies tālos braucienos. Kaut arī katra brīva vīra pienākums bija nest ieročus un piedalīties karagaitās, radās atsevišķas profesionālo karavīru grupas — kara draudzes, kas kalpoja sabiedrības virsslāņa pārstāvjiem — zemju un novadu kungiem.

Lai izprastu zemnieku sētas apbūves un tajā ietilpstošo atsevišķo ēku attīstību, jāatgriežas pie ezerpilīm, kur celtņu paliekas saglabājušās daudz labāk nekā sauszemes pieminekļos. Tā kā ezerpilis līdzīgas vēlā dzelzs laikmeta pirmās puses kopienu pilskalniem, tur atrastie ēku kompleksi varētu būt tālākā attīstības pakāpe jau vidējā dzelzs laikmetā konstatētajiem.

(..) Vislabāk saglabājušās vēlā dzelzs laikmeta pirmās puses koka celtnes līdz šim atrastas Āraišu ezerpilī.

Āraišu ezerpils izpētītajā daļā katrā no apbūvēm konstatēja sešpadsmit dzīvojamās ēkas, kas praktiski visās apbūvēs vienmēr atjaunotas bijušās vietās vai blakus tām. Spriežot pēc atradumiem, katra dzīvojamā ēka ar savām piebūvēm un saimniecības ēkām ir bijusi patstāvīga saimnieciska vienība, kuru apdzīvojusi viena t.s. nukleārā ģimene — vecāki ar bērniem un vēl dažiem citiem piederīgajiem. Šādu ēku dzīvojamo telpu platība bija visai dažāda — no nepilniem 10 m2 līdz 26–30 m2. Domājams, ka ēku lielums zināmā mērā varēja būt atkarīgs no iedzīvotāju sociālā stāvokļa. Mazajās mājās varēja dzīvot atkarīgie ļaudis vai vergi, jo ezerpili apdzīvoja sociāli diferencēta kopiena ar sabiedriski ietekmīgu dzimtas vecāko vai neliela pilsnovada kungu priekšgalā.

Bet kā ezerpiļu paliekas nokļuva zem ūdens? Vai tiešām teikām taisnība?

Izskaidrojums varētu būt divējāds. Jau ezerpils apdzīvotības laikā slodzes ietekmē pamati nosēdās un ēku apakšējās daļas nokļuva pastāvīga mitruma apstākļos. Kaut arī mazā klimatiskā optimuma laikā klimats kopumā bija siltāks un sausāks nekā šodien, sākot ar 10. gadsimtu, nokrišņu daudzums palielinājās. Tā rezultātā ezeru līmeņi sāka strauji celties un ezerpiļu paliekas nokļuva zem ūdens. Iespējams, ka tautas teikas glabā sevī tālas atmiņas par šīm senajām dabas katastrofām.

Visi Latvijas vēlā dzelzs laikmeta mājokļu celtniecībā lietotie darbarīki ir izgatavoti uz vietas no vietējām izejvielām — purva rūdas, koku stumbriem, lūkiem. Neapstrīdams pierādījums tam ir Doles salā Raušu ciemā atrastais kalēja darbarīku depozīts jeb noguldījums, kas sastāvēja no 40 atsevišķiem priekšmetiem. To skaitā bija arī vairāki kokapstrādes darbarīki — cērte, divi 11.gadsimta cirvji un “kaķis” ar diviem zariem. (..)

Latviešu tautas teikas par pilskalniem, kas it kā esot uzbērti ar zaldātu cepurēm, iespējams, glabā sevī atmiņas par tiem laikiem, kad pilskalnu uzbēršanai bez lāpstām lietoja arī grozus un vāceles, ar kuriem pārnēsāja grunti.

Jānis Apals. Senie mājokļi Latvijā. Raka, 1996, Agra Liepiņa ilustrācijas un mākslinieciskais iekārtojums