Latvija un Austrālija pāri tālumam

Austrālijas–Latvijas biedrība ar svinīgu sanāksmi un labdarības koncertu atzīmēja Austrālijas 212.gadadienu. Tāla, liela, bet reizē arī mums tuva valsts. Tuva tāpēc, ka pēc kara uzņēma mūsu tautiešus, palīdzēja viņiem sākt jaunu dzīvi tālu no dzimtenes, iegūt izglītību, pilsoņu tiesības un daudziem arī turību. Tuva tāpēc, ka Austrālija viena no pirmajām atzina mūsu valsts neatkarību, un šajā zemē joprojām dzīvo aptuveni divdesmit tūkstoši latviešu. To atzīmēja arī Ārlietu ministrijas ASV un Austrālijas valstu nodaļas sekretāre Sandra Rozenberga (viņas runu publicējam atsevišķi). Jau otro gadu pieciem Latvijas studentiem tiek piešķirtas mācību stipendijas. Izvērtēt stipendiju ieguvējus tika uzticēts Austrālijas–Latvijas biedrības komisijai, kuru vadīja Jānis Balgalvis:

— Uzdevums bija grūts, jo Austrālijas pusei stipendiātu atlases kritērijos bija prasības, lai students ar labām sekmēm būtu sabiedriski aktīvs, nāktu no laukiem un būtu pierādījis ar darbiem, ka ir savas tēvzemes patriots. Lai cik tas arī būtu sāpīgi, jāatzīst, ka mūsu pašreizējā studentu paaudze pārsvarā ir kosmopolītiski orientēta.

Šogad stipendijas saņēma Latvijas Universitātes studenti Inese Gaidele, Linda Gerharde un Guntars Lazdiņš, Banku augstskolas students Toms Pastars un Rīgas Tehniskās universitātes students Guntars Svilpe.

Melburniete Valda Liepiņa, kas jau gandrīz pārcēlusies uz dzīvi Latvijā, nolasīja Viktorijas štata parlamenta deputāta Viktora Pertona apsveikuma telegrammu biedrības dalībniekiem.

Pēcpusdienas otrajā daļā klātesošo emocijas atraisīja daudzu starptautisku konkursu laureāts, Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas meiteņu koris "Sapnis", diriģentes Ivetas Rismanes vadībā un Nacionālās aizsardzības akadēmijas deju kopa "Bramaņi", ko vada Taiga Ludborža, kā arī vienmēr emocionālā aktrise Vera Gribača–Valtere:

— Mums, šai mazajai bišu šūnai Eiropā, apkārt ir saules josta, kuras viena mala ir tālajā Austrālijā.

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

Uzziņai

1770.gadā kapteinis Džeimss Kuks izpētīja Austrālijas austrumkrastu un uzzīmēja kartes. Tad gan to vēl sauca par "Newholland", kā to bija nodēvējuši holandiešu jūrasbraucēji. 1788.gadā Sidnejas ostā ieradās vienpadsmit kuģi un krastā izkāpa pirmais angļu gubernators, atvedot 1500 vīru, puse no tiem bija notiesātie. Tā kā Amerika bija ieguvusi brīvību, Lielbritānijai vajadzēja nometinājuma vietas. Kad pēc 50–60 gadiem Austrālija bija apgūta, turp devās kolonisti — angļi, īri, skoti, velsieši, bet vēlāk arī latvieši — pēc 1905.gada un divdesmitajos gados. Tautieši atraduši ziņas, ka XX gadsimta sākumā Sidnejā pastāvējusi latviešu biedrība, bijusi plaša bibliotēka. Pēc Otrā pasaules kara 1947.gadā Austrālijā ieradās pirmais karavīru transporta kuģis ar baltiešiem, kas no Vācijas pārvietoto personu nometnēm atveda arī latviešus. Austrālijai trūka darbaroku. Iebraucējiem bija jādod garantijas, ka divus gadus viņi strādās tur, kur nozīmēs valdība. Arī baltiešu profesionālā kvalifikācija netika atzīta. Apstākļos, kad fizisku darbu nācās strādāt pat ārstiem, alga bija pietiekama, lai uzturētu četru cilvēku ģimeni. Brīvajā laikā latvieši alka garīgas aktivitātes, tāpēc radās dažādas biedrības, attīstījās skautu un gaidu kustība, tika dibinātas sestdienas un vasaras skolas. Vēlāk latvieši iesaistījās arī politikā. Visi dzīvoja ar devīzi — domājot par Latvijas nākotni, audzināsim jaunatni latvietības garā! Tagad Austrālijā ir vairāk nekā 18 miljoni iedzīvotāju, no tiem ap 20 tūkstoši latviešu.