MĒS UN EIROPA

Starp mītiem un īstenību

Lasot Eduarda Bruno Dekšņa grāmatu “Eiropas Savienība: mīti un īstenība”, LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centrs un apgāds “Junda”, Rīgā, 1996.

Dr. Eduards Bruno Deksnis, Oksfordā:

Latvija — Eiropas valsts

Turpinājums. Sākums — “LV” nr.192

Latvijas tautsaimniecības

atjaunošana

Vēsturiski ir pierādīts, ka Latvijas teritorija un tās iedzīvotāju skaits ir atbilstoši tam, lai uz šāda pamata izveidotu turīgu eiropeisku valsti. Samērā īsā laikā pēc PSRS izraisītās pseidokrīzes pārvarēšanas (divdesmito gadu vidū) un uz patiesās visas pasaules krīzes fona (1929.—1931. g.) Latvija izauga līdz eiropeiskam līmenim, kurš, ja to pārvērstu mūsdienu izteiksmē, ļautu Latvijai ES būt pat par neto piemaksātāju un par priekšzīmi nabadzīgākos Eiropas reģionos. Pirms padomju varas iebrukuma Latvijā šī tautsaimnieciskā sistēma balstījās uz lauksaimniecību (ar stabilām eksporta spējām), arī uz rūpniecisko ražošanu (ar pieaugošu nozīmi) un uz pakalpojumiem. Šī pēdējā joma mūsdienu skatījumā bija ar mazāku īpatsvaru nekā modernā valstī. Neraugoties uz to, jau pašos pirmajos emigrācijas gados tieši šī sektora Latvijas pilsoņi — inženieri, profesori, mediķi un citi praktiķi — iekļāvās rietumu apritē.

Padomju laikā oficiālā valsts nostādne ja vispār pieminēja pirmspadomju apstākļus, tad labvēlīgā gaismā nemitīgi izcēla faktiski maznozīmīgu padomju tranzīta biznesu kā Latvijas turības balstu. Interesantā kārtā privātā interese par pirmskara apstākļiem Latvijā padomju varas noslēguma dekādēs, izrādās, bija krietni lielāka nekā šīs pieredzes īstenošana praksē, Latvijas suverenitātei atjaunojoties. Šķiet, ka pārlieku liela Latvijas iedzīvotāju — darījumu cilvēku grupa iecerēja būt t.s. godīgie starpnieki starp Rietumu un Austrumu kapitāliem. Diemžēl, ja Igaunijā tās pamattautas vienotā valstiskā doma spēja izvērst šādu sintēzi, tad Latvijā notikusi ačgārnība. Proti, Latvijas tēls ārzemēs lietišķās aprindās saistās ar tādu tranzītu, kura ietvaros Rietumu kapitāls tiek pārsūknēts uz Krieviju (sviestmaizes drupačas paliek tepat un apmierina patiesi austrumnieciski pieticīgās vēlmes). Savukārt Austrumu kapitālam atļauts izvērsties Latvijā kā atmazgātas (no krievu tautas zagtās) naudas iemiesojumam nekustamā īpašumā.

Ievērot: ES uzsāks sarunas ar Latvijas Republiku vienīgi tad, kad Austrumu kapitāls būs padzīts no Latvijas, nevis te atmazgāts.

Pēc Oktobra revolūcijas pārvēršanās asinspirtī daļa krievu inteliģences atrada patvērumu Latvijā. Šie cilvēki pārsvarā kļuva tik lojāli Latvijai, ka daļu šīs grupas kopā ar daļu latviešu, kopā ar bagātāko daļu citu etnisko kopienu iznīcināja padomju vara 1940.—41. g. Šie cilvēki arī piedalījās Latvijas eiropeiskās dzīves celšanā. Latvieši salīdzinājumā ar pārējiem baltiešiem ir izrādījušies elastīgāki pret lojālo svešinieku.

Tātad, spriežot pēc pirmskara pieredzes, Latvijā dzīvojošiem sveštautiešiem principā nevajadzētu kavēt Latvijas Republikas atjaunošanos. Šie sveštautieši sevi stāda priekšā kā labi izglītoti, darboties griboši. Ar zināmu interesi varētu pārbaudīt, kā šie PSRS pilsoņi tiktu galā ar diviem padomju mantojumiem, kuri kavējuši Latvijas ekonomisko atdzimšanu:

1. Padomju izglītības sistēma, pat krievu plūsmas skolās, apzināti ieviesa šauru specializāciju — sīki sašķelta sabiedrība vieglāk pārvaldāma. Šīs izglītības teorētiskos pamatus nepapildina pašdisciplīna vai māka strādāt ilgstoši un mērķtiecīgi. PSRS ekonomiskās sistēmas uzrāviena gājieni likumsakarīgi panāca kvalitātes zušanu. Kvalitātes uzturēšana ir vienīgais, kas atšķir turīgu ražotni no avārijas stāvokļa fabrikas.

2. Padomju laikos pensijas saistījās ar politiskas uzticības jautājumu, nevis ar reālu naudas segumu. Nevienu nepārsteidz, ka tie kadri, kuri tika ievilināti dzīvot pie svešas pamattautas, baudīja uzticības saldumu. Nav arī pārsteigums, ka tai mazajai personu grupai, kurai vēl ir iespējams veikt Krievijas Federācijas uzdevumus Latvijā, tiek izmaksātas politiskās pensijas. Visi pārējie, kuru darbs padomju laikā pabaroja politisko slāni, protams, nevar cerēt uz Krievijas labvēlību. Krievija nonāca savā nabadzībā tādēļ, ka padomju sistēma ciniskā veidā izputināja ekonomisko segumu visiem mūsdienu Krievijas normāliem pensionāriem. Šis tautsaimniecības laika spridzeklis bija PSKP sasniegums, par ko viņiem šodien nebūtu ko kautrēties atzīties.

Grūti saprast, kādēļ atjaunotā Latvijas Republika faktiski atrodas zem pirmskara republikas starta līmeņa, ja jau tiešām mūsdienu Latvijā mīt tik daudz vērtīgu cilvēku.

ES pietrūkst līdzekļu un vēlēšanās vienai pašai, pilnīgi bez vietējo palīdzības uzņemties tās investīcijas, kuras nepieciešamas, lai Latvijā atjaunotos turīga, dinamiska eiropeiska tautsaimniecība. Dekolonizācijas process Āfrikā pierādīja, ka stabilu ekonomisko apriti var izveidot vienīgi tie cilvēki, kuri paši gūst labumu no šīs aprites. Vispārējā Eiropas Kopienas finansējumu prakse, veicot investīcijas pašās dalībvalstīs vai ārzemēs, paredz to, ka EK līdzekļi pievienojas vietējiem resursiem. Kad kopīgi paceltā lieta nostiprinājusies, EK palīginvestīcijas iespējami ātri atkrīt, lai tās piesviestu citu problēmu atrisināšanai. Protams, jo spēcīgāks iesākums, jo spēcīgāka interese no ārienes. ES īpatnība šajā sakarā ir tāda, ka tā apsver gan pasākuma peļņas spēju, gan arī cik šis pasākums ir sabiedrībai lietderīgs. Pretstats ir tipiska komercuzņēmuma dzīšanās pēc absolūtas peļņas.

Neapšaubāmi, ka Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, kurām maz minerālizrakteņu vai citu dabas bagātību, noteicošo īpatsvaru tautsaimniecības kopējā bilancē ieņems pakalpojumu sektors un vieglā (vietējās nozīmes) rūpniecība. Par pakalpojumu sektoru tiks runāts nedaudz tālāk šajā nodaļā, bet par vieglo rūpniecību (izņemot pārtikas rūpniecību) var teikt vienīgi to, ka Latvijai būs jāiekļūst ES sastāvā, iekams šī ražošana varēs atsākties kaut cik pieklājīgā apjomā. Vispirms kapitāli jāatjauno Latvijas infrastruktūra, ceļi un dzelzceļu tīkls. Te ietilpst arī ostu savešana kārtībā, protams, tādā gadījumā, ja šo ostu juridiskais statuss būs skaidrs.

Vienīgais tautsaimniecības sektors, kuru pašreizējā Latvijas rocība ļauj pilnā mērā atjaunot, ir lauksaimniecība, arī pārtikas rūpniecība un, jo svarīgāk, moderna tirdzniecības sasaiste ar primāro lauksaimniecības produktu ražotājiem un pārstrādātājiem. Starpniecības slāņi šajā jomā ir saimnieciska nepieciešamība. PSRS izšķērdību — ļaut 1/4 līdz 1/3 daļai produktu sapūt — nespēj atļauties neviena valsts, mūsdienu Krievijas Federāciju ieskaitot. Latvijas attīstība, ja tā kaut daļēji atkārtotu pirmspadomju secību, izveidotu modernu lauksaimniecību ar 30 ha vidējo lauku sētas platību. Ielūkojoties 12. tabulas datos par modernām Eiropas valstīm, rodas neizbēgams secinājums, ka, sadarbojoties LR un ES lauksaimniecības politikām (saskaņojoties ar ES politiku), Latvijas vidējais zemnieks ar savu darbu varētu sasniegt turību.

Moderna Rietumeiropas lauku sēta nereti nodarbojas ar ienesīgu (tikai ja kvalitatīvu!) blakus ražošanu. Rīgā atrodamas daudzas firmas, kuras pārdod Itālijā un Spānijā ražotas flīzes. Tikai nedaudzi Latvijas tūristi šajās zemēs laikam būs pamanījuši, ka, piemēram, braukājot pa Ziemeļitālijas līdzenumiem, daudzas lauku sētas reklamē iespēju iegādāties flīzes, resp., garāmbraucējam iespējams iegriezties un iepazīties ar šī uzņēmuma produkciju. Aiz pieticīgām, nedaudz nolaistām fasādēm atrodas ar kompjūtertehniku vadīti cepļi; pārdevējam varbūt trūkst daudz valodas spēju, bet katalodziņš ir vācu un angļu valodā drukāts. Diezgan daudz šādā veidā ražotu flīžu tagad esmu redzējis pārdodam Rīgas veikalos ar ievērības cienīgu peļņu (starpniekiem un ražotājiem). Šādā veidā gatavotas flīzes noteikti konkurē ar lielās fabrikās ražotām (Vācijā), bet, autoram par izteiktu nožēlu, Latvijā taisītās (ar PSRS valsts kvalitātes zīmi apbalvotās) flīzes neiztur konkurenci.

Pārliecība, ka Latvija nākotnē varēs atsākt ievērības cienīgu ražošanu — ar īpatsvaru, kas bija pirmskara Latvijai, — balstās kaut vai uz to, ka VEF'u savā laikā dibināja stipri maza cilvēku grupa. Šie speciālisti prasmīgi, ar valstisku domāšanu, lietišķi izpildīja valsts pasūtījumus, garantējot algas un sociālo nodrošinājumu. Lai to veiktu, šis uzņēmums nemeklēja partnerus ārzemju daudznacionālās ražošanas sabiedrībās. Šie cilvēki vienkārši ražoja, ievērodami ražošanas pamatnoteikumu, ka ar preci, uz kuras kvalitāti var paļauties, iespējams pelnīt, kamēr brāķa prece noved tikai pie nozieguma. Tātad ražošanas atdzimšana Latvijā varēs notikt vienīgi tad, ja spējīgie un izglītotie iedzīvotāji atteiksies no iespējas būt par starpniekiem un paši kļūs par darba devējiem.

Pašreizējā Latvijas valdošā grupējuma nostāja attiecībā uz lietišķām zinātnēm diemžēl stipri atgādina īsredzīgas aprindas Eiropā. Tomēr, ja lielajām Eiropas valstīm vienmēr saglabājas tādi indivīdi, kuri nepakļaujas modes skrējienam, tad mūsdienu Latvijā zinātnes prestižs ir pārlieku zems. Par nožēlošanu jāteic, ka diezgan nesakārtoti ir atsevišķu Latvijas iedzīvotāju priekšstati par zinātnes nozīmi turīgā sabiedrībā, par lietišķo zinātņu nozīmi turības sasniegšanā, arī par vispārējās izglītības nepieciešamību. Sevišķi nepatīkama ir parādība, ka ārzemju investīcijas, kuras paredzētas tam, lai atsevišķi indivīdi pēc skološanās ārzemēs kļūtu par ekonomiskās aprites veicinātājiem, Latvijā bieži tiek izšķiestas.

ka, vienīgi sekojot šo valstu piemēram, varam atgūt turību, negrib saredzēt tās aprindas, kuras skumst par Krievijas (arī savu pašu) traģisko likteni.

IEVĒROT: neviena ES dalībvalsts nevēlas kļūt par Latvijas nākotnes noteicēju.

LR tautsaimniecības apritēm jābūt stabilizētām, iekams Latvija pievienojas ES. Tātad Latvijas iedzīvotājiem jāizvēlas tās ekonomikas nozares, kuras atbilst viņu spējām un kuras varēs apmierināt viņu prasības. Ar abstraktu izvēli nepietiek, būtiskāk ir sākt rīkoties izraudzītajā jomā. ES apzinās, ka nav iespējams gaidīt, līdz trīs Baltijas valstis sasniegs minimālāko ES dalībvalsts līmeni, ideālā gadījumā — Somijas līmeni. (Jāatceras, ka šī sīkstā tauta paveica savas tautsaimniecības uzbūvēšanu 30 gadu ilgā darbā. Šajā laikposmā Somija neņēma vērā nelabvēļu ņirgāšanos par finlandizāciju.)

ES labvēlība pret Baltiju ir saprotama tādā veidā, ka Baltijas valstis kopā ar Maltu, varbūt arī ar Kipru, varētu iekļūt ES ātrāk, nekā to paveic daudz lielākas AEVEV. Secība, kādā AEVEV pievienosies ES, nav būtiska: būtiski ir tas, ka agri vai vēlu visas AEVEV, kuras parakstījušas Eiropas līgumus ar Eiropas Kopienu, pievienosies Eiropas Savienībai. Saprotamā kārtā jebkura no šīm valstīm var atteikties no šāda soļa speršanas.

Tikai jāpaskatās ģeogrāfijas kartē vai jāpaklausās Krievijas “demokrātiskie” draudi, lai saprastu, ka Baltijas valstīm vēl jānostiprina sava neatkarība. Vienīgi tādā gadījumā, ja Krievijas Federācijai būs skaidrs, ka tā nespēj — tiešā vai netiešā (saimnieciskā) veidā — atvilināt pie sevis Baltijas valstis, varēs šo valstu tautas, kuras veido etnisko vairākumu, patiesi baudīt savas cilvēktiesības. Neviens ES pilsonis, kurš ir pie pilna prāta, nevēlas atkal redzēt Krievijas uzbrukuma karaspēku stāvam Baltijas jūras krastos.

Lauksaimniecība ir viena no tām tautsaimniecības nozarēm, kurai jānodrošina Latvijas iedzīvotāju vajadzības, iekams Latvija iestājas ES. Pirmais solis daļēji sperts: Latvija atbrīvojusies no bezjēdzīgajām padomju saimniecībām un kopsaimniecībām. Šādu gigantu atliekas, galvenokārt demoralizētais laucinieku kontingents, ir liecība par sociālistiskā feodālisma laikiem. Šo gigantu vietvalži neizcēlās ar izpratni par ekonomiku vai par savu cilvēku garīgās pasaules saudzēšanu, bet bija politiskā jomā verdziski centra sekotāji. Kā jau zināms no klasiskās literatūras, vagaru nemīl arī tā kungs un nomaina viņu bez kavēšanās, ja tas nespēj apmierināt kunga prasības.

Padomju laika plantācijas nav iespējams modernā veidā uzturēt un apsaimniekot pat miljardierim. Vidējie izmēri — > 1000 ha aramzemes, > 3000 ha kopplatības — un milzīgais cilvēku skaits veidoja krātiņu lauciniekiem, reizē uzkurinot pārvaldnieka patmīlību. Tiem Rietumu tūristiem, kuriem bija kaut mazliet apķērības, obligātajos svētceļojumos uz parauga saimniecībām (Potjomkina sādžām) bija kauns noskatīties uz primitīvo lauku tehniku. Pieticīgie mēģinājumi piekopt vieglo industriju ražoja preci zem Taizemes suvenīru līmeņa. Šādu plantāciju feodālais raksturs neatbilst Eiropas standartiem.

Par Latvijas spējām konkurēt rūpnieciskās ražošanas jomā ir grūti izteikties. Visā padomju okupācijas laikā Latvijas teritorijā netika uzbūvēta neviena ar Rietumiem konkurētspējīga ražotne (no tām nedaudzajām, kuras PSRS vispār spēja uzbūvēt jebkurā tās pārvaldītajā vai pakļautajā teritorijā). Tie nedaudzie Latvijā dislocētie cehi, kuri, saprātīgi saimniekojot, varētu tikt palaisti, lai ražotu pasaules tirgū konkurējošu preci, tikai daļēji ir izlaupīti. Drīzāk tie tika pārdislocēti uz Krieviju, atstājot aiz sevis propagandistiskus melus par izlaupīšanu u.tml.

Te jāatgādina, ka ažiotāža par Latvbiofarm itin kā spēju sacensties narkotiku jomā ir nevietā. Neapstrīdams ir fakts, ka uz īsu brīdi šis uzņēmums piegādāja Lielbritānijai apmēram 60% visa nelegālā amfetamīna. Šī ražošana tomēr neizturēja konkurenci, bet kārtējie ikdienas ziņojumi par to, ka, piemēram, bioķīmiķi Sanktpēterburgā paguvuši sintezēt vismodernākos toksikomānu iecienītos preparātus, ir kārtējā Krievijas lielīšanās ar neesošajām spējām.

ES paplašinājās 1994.g., uzņemot tās sastāvā divas valstis, kuras ne vien ir Latvijai kaimiņos, bet kuras abas ir bagātas. Somijas gadījumā šī turība uzcelta, pretojoties PSRS un Krievijas spiedienam. Abas šīs valstis spēj un vēlas dot padomus un sniegt palīdzīgu roku Latvijas sabiedrībai, lai Latvijā atkal no jauna uzbūvētu eiropeisku tautsaimniecības sistēmu. Svarīgākais tomēr ir tas, kā Latvijas iedzīvotāji šādus padomus pielāgo saviem apstākļiem. Dabiskais reģionālās sadarbības partneris Latvijai arī nākotnē būs Zviedrija, toties Somijas pieredze, kā izveidot un sargāt savu lauksaimniecību arī ES sastāvā, Latvijai ir un būs vērtīga nākotnē.

Protams, katrs lasītājs būs nopratis, ka ES nenāks pretī nevienam, kurš pats nav izkustējies no starta pozīcijas ekonomiskos procesos. Dažas skandalozas politiskās figūras mūsdienu Latvijā atklāti ilgojas pēc sociālistiskā feodālisma laikmeta “priekšrocībām”, sola atkārtot tādus pašus izlaupīšanas gājienus kā tikpat skandalozie baņķieri. Matemātiķi zina, ka, dalot jebkuru drumstalu ar nulli, iznākums ir bezgalība; toties, nulli vienādi sadalot, katram sanāk viena un tā pati nulle. Latvijas iedzīvotāju starpā ir pietiekami daudz uzņēmīgu lauku iedzīvotāju, lai tie atrastu izejas stāvokli, kas ļaus viņiem pēc apvienošanās vietēja mēroga biedrībās gūt atbalstu no ES, kad Latvija būs ES dalībvalsts. Noteikti nekā neiegūs ginantu pseidosaimnieki, jo tie nav konkurētspējīgi.

IEVĒROT: ES dalībvalstis un iestādes Latvijā veicinās tikai konkurētspējīgo uzņēmumu darbību.

Nopietna problēma, kuru nedz Latvija, nedz Igaunija, nedz Lietuva, vienas pašas vai kopā sadarbojoties, nespēs uzveikt, ir organizētā noziedzība. PSRS iedzīvotāju apdullums idejiskā plāksnē nekur citur tik krasi neizpaužas kā vispārējā pieņēmumā, ka zaglis bauda kaut kādas (padomju) cilvēktiesības zogot, slepkava — slepkavojot, bet ierindas pilsonis cenšas pazagt mazliet, kamēr var. Šāda sabiedrība atgādina pat pirmsfeodālisma laikmeta Krieviju. Tomēr negribas domāt, ka tie daudzie patiesi inteliģentie Krievijas gaišākie prāti, kuru viena daļa stažējas un pārkvalificējas ārzemēs, nesapratīs — diemžēl vēlāk, nevis agrāk — to, ka vienīgi godīga sabiedrība nonāk pie turības. Pat Krievijā. Latvijai, kļūstot par ES dalībvalsti, tās godīgajiem spēkiem pievienosies ļoti spēcīga un pret krimināliem elementiem ārkārtīgi neiecietīga ES pilsoņu grupa, kurus nebūs iespējams uzpirkt, nedz arī atstādināt no amata par pārliekām sekmēm noziedzības apkarošanā.

Bijušajā PSRS zinātnieku īpatsvars bija divkārt lielāks nekā jebkurā attīstītā valstī, ASV, Japānā vai Vācijā. Tomēr padomju tehnoloģiskās spējas — pretstatā zinātnieku teorētiskajām zināšanām — bija par kārtu, ja ne par divām zem attīstīto valstu spējām. Šīs atpalicības īstenie iemesli — proti, izglītības teoretizācija, tās atdalīšana no prakses, tās pārliekā specializācija — Latvijā nav vēl izprasti.

Arī izglītības jomā atlase būs bez žēlastības. Šobrīd liels skaits spējīgās jaunatnes un pat rīkoties spējīgie vecāka gadagājuma cilvēki šķietami neatgriezeniski emigrē uz Eiropu. Vienīgā izeja, kā padarīt Latvijas vidi šādiem cilvēkiem pievilcīgu, ir radīt iespējas vairoties un attīstīties maziem uzņēmumiem. Valsts ieinteresētība finansēt lietišķo zinātni nav jānosaka politiskai konjunktūrai (mantojums no PSKP). Uz pašmāju izgudrojumiem balstīti un ar pašdisciplīnu pamatos izveidoti uzņēmumi, tāpat kā citās ES valstīs, atgūs Latvijai savu tiesu no kopējā tirgus. Sacensība ar attīstītu ES dalībvalstu organizācijām ir iespējama uz vienlīdzības pamatiem vienīgi tad, ja paši esam šos pamatus ielikuši un uzņēmumus noturējuši.

Komunistiskā partija kā dēle izvilka no privātiem uzņēmumiem visu iespējamo, iekams tos nokāva. Šie nežēlīgie, toties dzelžainie nodokļu likumi ir atdzīvināti, šķietami neskatoties uz to, kādas ir šādu likumu ievērošanas loģiskās sekas. Vispār zināms, ka, uzliekot 100% ienākuma nodokli, visi pārtrauc strādāt. Kompartijas turpinātā parazitēšana uz darba darītājiem izpaužas arī postkomunistiskās sabiedrībās. Vai tā ir nepatika vai skaudība (abas īpašības ir pamatos “sociāldemokrātisko” partiju atdzimšanai), bet atsevišķi šo valstu pilsoņi naski metas virsū jebkuram sekmīgam pasākumam un jūt patiesu baudu, kad tas iznīcināts. Pretstatā šādai valsts apstiprinātai sirošanai, saprotams, kāpēc atsevišķi bandītiski grupējumi bauda pilsoņu iecietību, ja ne cieņu.

Eiropas Savienības darbībā paredzēta izvērsta cīņa pret monopolu radīšanu, pret viltus konkurences izpausmēm. Šajā jomā daudz darīts, izveidojot EK dalībvalstīs Vienoto tirgu. Eiropas Komisija, balstoties uz Māstrihtas līgumu, ir izdevusi direktīvas par monopolu demontēšanu arī telekomunikāciju jomā. Ar 1998.g. 1.janvāri ES dalībvalstīs konkurences ierobežošana telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanā — kā, piemēram, ir noticis Lattelekom līgumā — būs pakļauta stingrai juridiskai caurskatei. Eiropas Komisijas darbinieku rīcība ir visai nežēlīga: gadījumā, ja ir aizdomas, ka firma slēpj faktus vai arī melo, attiecīgās ģenerāldirekcijas darbinieki veic tā dēvētos “rītausmas” reidus.

Kā zināmu naivitāti var uztvert Latvijas sabiedrības pieņēmumu, ka, ja Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības blēdīties attiecībā uz ārzemju uzņēmējiem, tad ārzemju uzņēmējiem jābūt godīgiem, resp., tiem jāļaujas sevi pieblēdīt. Neviena ES direktīva vai lēmums neliedz ES uzņēmumiem izveidot monopolus vai pārmērīgi izcenot savus pakalpojumus ārpus ES dalībvalstu teritorijas.

Šo nodaļu varētu noslēgt ar dažu būtisku apstākļu noskaidrošanu par tā dēvēto Balto grāmatu. Latvijas sabiedrībā parādījušies šī dokumenta raksturojumi, kuri sniedzas no patiesības līdz fantastikai. Šī grāmata patiesībā ir kārtējā ES pretimnākšana AEVE valstīm. Pareizāk sakot, kā skaidri redzams, ja pasekojam šīs grāmatas tapšanas gaitai, tā dēvēto Balto grāmatu ES ierēdņi sastādīja pēc pašu AEVEV pieprasījuma. ES iestādēm ne reizi vien nācies labot savu praktisko darbu, vadoties pēc atgriezeniskās informācijas, kuru tās saņem no AEVEV pārstāvjiem. Šīs tuvināšanās process ir mijiedarbība.

Eiropas valstu un valdību vadītāji, pulcējoties 1993.g. jūnijā Kopenhāgenā uz kārtējo tikšanos (Dānijas prezidēšanas semestrim beidzoties), pieņēma tīri politisku lēmumu, apņemdamies nākotnē labvēlīgi izskatīt AEVEV kandidatūras uz pievienošanos ES. Paziņojumā pietrūka lietišķu norāžu, kā lai šīs valstis pierāda, ka tās ir apguvušas un faktiski, nevis šķietami (Rietumos nav piemirsts demokrātiskais centrālisms jeb diktatūra kā demokrātijas sociālistiskā izpausme) neatgriezeniski pieņēmušas demokrātisku un saimnieciski pamatotu dzīvesveidu. AEVEV pieprasīja no ES konkrētas vadlīnijas. Tātad Baltā grāmata uzskatāma kā minimālie īstenie kritēriji, kuri būtu jāievēro AEVEV, lai varētu pievienoties ES.

AEVEV savukārt augstu vērtēja Kopenhāgenas sapulces lēmumu, bet saprata, ka bez Baltās grāmatas uzdotām vadlīnijām AEVEV vienkārši izšķiestu laiku. ES no savas puses izmantoja iespēju, lai nepārprotami izvirzītu konkrētas juridiskas prasības, lai AEVEV lieki nenodarbotos ar jau esošā atklāšanu atkal no jauna. Salīdzinājuma pēc jāatgādina, ka ES prasīja no vairākām valstīm, it sevišķi no Spānijas, Grieķijas un Portugāles, lai tās pašas atrod atbildes uz līdzīgiem jautājumiem. (Portugālei nācās gaidīt īpaši pacietīgi, gandrīz 30 gadu, lai atminētu pareizās atbildes.) Šis ES Komisijas izdevums pieejams angļu un citās ES oficiālās valodās jau no 1995.g. (sk. konkrētas norādes nod. “Papildu lasīšanai”). Tas pieņemts Esenē, ES valstu un valdību vadītāju pulcēšanās laikā, proti, 1994.g. decembrī.

IEVĒROT: Baltā grāmata satur normālas rietumnieciskas normas, kuras neviena nepieprasa izmaiņas Latvijas Republikas Civilkodeksā.

No 1996.g. vidus Baltā grāmata pieejama latviskā tulkojumā; angļu variantā tā jau sen apceļojusi augstākās iestādes. Tie, kuri nevēlas Eiropu, varējuši tēlot nezināšanu, arī ja tāda tēlošana saistās ar nevēlēšanos izlasīt informāciju, kura bijusi viņu rīcībā.

6.5. Eiromitoloģija Latvijā

Eiromitoloģija ir visai izplatīta parādība visās ES dalībvalstīs. Šīs mitoloģijas īpatnība ir tāda, ka katram žurnālistam, akadēmiskam pētniekam vai populistiskam politiķim vienkāršāk kritizēt šķietami beztautības Eiropas Komisijas darbību nekā pašmāju birokrātus. Pat demokrātiskās valstīs retais pilsonis uzņemas risku lauzties ar birokrātiem, ja to neatļauj viņa ekonomiskā un politiskā aizmugure. Visu Rietumu masu mediju saceltā brēka par Eiropas apvienošanās itin kā nevēlamību nav spējusi pat par mata tiesu ietekmēt ES pārveidotājus. Šajā sakarā jāteic, ka tie tieši Rietumeiropas kompartijas atbalstīja PSRS propagandas nostādni (pirmo reizi tā izteikta jau 1953.g.), ka Eiropas ekonomiskajai kopienai “neesot nākotnes”. Šāda riešana negrozīja to aprindu apņēmību, kuras patiesi veido Eiropas nākotni (nevis pēta tās veidošanos vai zīlē par tādu veidošanos). Arī turpmāk žurnālistiem nespīd lielas cerības noteikt valstsvīru kursu.

Eiromitoloģija nav nedz iznīdējama parādība, nedz pēc savas būtības globāli nozīmīga. Labākajā gadījumā veselīga kritika, lai arī cik skarbi izteikta, uzlabo ierēdņu darbu. Birokrātisko ierēdņu jutība pret kritiku atrodas apgrieztā proporcijā šo ierēdņu objektīvai lietderībai.

Eiropas Savienības iestādes pēc būtības neņem nopietni Latvijas žurnālistu sacerējumus. Šīs kompetentās iestādes atstāj bez ievērības uz Krieviju orientēto Latvijas pilsoņu prātojumus par to, ka Latvijas nākotne saistās ar Krieviju. Latvieši Latvijā autoram par lielu pārsteigumu ar pieaugošu tendenci tēlo, ka viņi tic pasakām par Eiropu. Ceturtajā pielikumā redzamas tēmas, kuras nodarbina ES pilsoņus, šajā gadījumā īpaši Lielbritānijas pilsoņus, gatavojoties nākamajam pakāpienam Eiropas izveidošanas gaitā. Jāteic, ka ne šajos dokumentos, nedz arī citos nopietnos izdevumos par ES nākotni nebūt nevīd doma par ES iziršanu. Pašreizējo diskusiju pamatā ir atziņa, ka Eiropa neaptvers pasauli, tā aptvers tikai eiropeiskas tautas.

Pēc grāmatas “Eiropas Savienība: mīti un īstenība”, Rīga, “Junda”, 1996. Ar autora laipnību — “Latvijas Vēstnesim”