Es uzskatu, ka pat visu ministriju valsts sekretāriem ideālajā variantā vajadzētu būt politiski neitrāliem, jo tās ir amatpersonas, kas atrodas uz politiskā un administratīvā darba robežšķirtnes, tie ir cilvēki, kas nodrošina valsts institūciju darbības nepārtrauktību un pēctecību, mainoties politisko spēku samēram.

Vienīgā politiskā kustība, kurā esmu bijis iesaistīts, bija komjaunatne. Bet arī tur faktiski neesmu bijis. Jo, pretēji komjaunatnes statūtiem, mani uzņēma šajā organizācijā vienu dienu iepriekš, pirms biju sasniedzis 14 gadu vecumu. Vienīgās aktivitātes, kas mani saistīja ar šo organizāciju, bija regulāra biedra naudas nomaksāšana.

— Bet vai jums izdodas saglabāt šo politisko neitralitāti jeb norobežošanos no politiskajām cīņām arī Valsts kancelejas darbinieku kolektīvā.

— Valsts kancelejai ir jānodrošina Ministru prezidenta un Ministru kabineta optimāla darbība. Tātad mēs faktiski nodrošinām procesa virzību. Politiķi pieņem lēmumus, bet mums ir jānodrošina administratīvais darbs to sagatavošanai un izpildei. No tiesību aktu projektu saņemšanas līdz to sagatavošanai uz Ministru kabineta sēdi un noformēšanai galīgajā veidā.

Tas ir Valsts kancelejas tiešais darbs. Ja Valsts kancelejas funkcijas nosacīti var sadalīt tiešajos un atbalstošajās aktivitātēs, tad tiešais ir tiesību aktu projektu virzīšana līdz Ministru kabineta lēmumu pieņemšanai. Savukārt atbalstošās aktivitātes ir saistītas ar komunikāciju, telpu, personāla, finansu un transporta lietām.

Runājot par Valsts kancelejas darbinieku politiskajām simpātijām vai antipātijām, jāatzīst, ka es, protams, nevaru nodrošināt to, lai neviens no viņiem nebūtu kādas partijas biedrs vai nesimpatizētu kādai politiskai organizācijai. Tas arī nav nepieciešams, turklāt likums valsts ierēdnim neaizliedz būt kādas partijas biedram. Taču man ir jānodrošina, lai Valsts kanceleja nevainojami pildītu tai paredzētās funkcijas, kuras es jau minēju, un lai politiskās simpātijas vai piederība pie kādas partijas nevarētu ietekmēt veicamo administratīvo darbu. Saskaņā ar likumu pat es pats varu sastāvēt politiskā partijā, tomēr nevaru tajā ieņemt jebkādu vēlētu amatu. Lai gan es to uzskatu par aplamu pieeju, jo cilvēkam, kas saistīts ar kādu politisku organizāciju, ir ļoti grūti būt objektīvam. Amatpersonai, kas veic administratīvu darbu, galu galā aizvien ir jābūt absolūti lojālam pret savu politisko vadību. Tāpat kā valsts sekretāram ir jābūt absolūti lojālam pret savu ministru, tāpat valsts kancelejas direktoram pret Ministru prezidentu. Bet, esot atšķirīgā partijā nekā Ministru prezidents, gribot negribot var rasties situācija, kur man kā partijas biedram var uzdot informēt, piemēram, par tā vai cita tiesību akta virzību. Taču no šejienes šāda informācija nedrīkst nekur aiziet bez valdības vadītāju ziņas. Tas, ka es neesmu saistīts ne ar vienu politisku spēku, man tikai palīdz būt lojālam un objektīvam šajā amatā.

— Kādas pašlaik ir Valsts kancelejas struktūrdaļas?

— Saskaņā ar 7. oktobrī manis parakstīto rīkojumu — atbilstoši Valsts kancelejas nolikumam — tagad manā tiešā pakļautībā ir šādas struktūrvienības: septiņi departamenti — Dokumentu sagatavošanas, Dokumentu nodrošinājuma, Finansu, Juridiskais, Preses, Reģistrācijas (ieskaitot Valsts kancelejas arhīvu) un Sadarbības projektu, kā arī divas nodaļas — personāla un vēstuļu. Turklāt Valsts kancelejas direktora vietnieka saimnieciskajās lietās tiešā pakļautībā ir ekspluatācijas nodaļa un ekspluatācijas iecirknis. Vēl ir Ministru prezidenta birojs, kas arī ir Valsts kancelejas struktūrvienība, kam vienīgajai ir politisks raksturs un kas ir tieši pakļauta Ministru prezidentam.

Piebildīšu, ka Preses departaments faktiski galvenokārt strādā saistībā ar Ministru prezidentu un Ministru prezidenta biroju.

Īpaši nozīmīga struktūrvienība ir Juridiskais departaments, kas sagatavo tiesību aktu projektus Ministru kabineta sēdēm. Taču, kā jau 1920. gadā dokumentu projektu izvērtēšanas funkcija tika nodota Tieslietu ministrijai, tā arī tagad pastāv šāda kārtība. Dokumentu izvērtēšanu, raugoties no juridiskā viedokļa, mēs veicam tikai tad, ja rodas problēmas ar to noformēšanu.

— Cik darbinieku pašlaik strādā Valsts kancelejā?

— Patlaban to skaits ir 136.

— Kādi ir svarīgākie Valsts kancelejas darbības virzieni?

— Pamatfunkcijas ir Ministru prezidenta un Ministru kabineta saskaņotas darbības nodrošināšana, un no tās tiek atvasinātas pārējās atsevišķās funkcijas.

— Kā veidojas Valsts kancelejas sadarbība ar divu citu valsts augstāko insitūciju kancelejām — Saeimas Kanceleju un Valsts prezidenta Kanceleju? Vai šo trīs kanceleju direktori bieži tiekas?

— Jā, mēs tiekamies. Bet visbiežāk tad, kad Latvijā viesojas kādas citas valsts monarhs vai prezidents. Tad uzņemšanā tiek iesaistītas visas trīs kancelejas. Bet ir arī citi ikdienā kopīgi risināmi jautājumi. Mums ir ļoti labas un lietišķas attiecības gan ar Saeimas Kanceleju, gan ar Valsts prezidenta Kanceleju.

— Kādreiz — 20. un 30. gados — Valsts kanceleja atradās ēkā Valdemāra ielā 3, kur pašlaik ir Rīgas dome. Vai ir iespējams, ka tā varētu kādreiz tur atgriezties?

— Es zinu, ka pirms pāris gadiem risinājums tika meklēts. Diemžēl šie pūliņi bija nesekmīgi. Es uzskatu, ka vēsturiskais taisnīgums agri vai vēlu uzvarēs, jo šim namam Brīvības ielā 36 atkal vajadzētu kļūt par Tiesu pili, kā tas jau bija paredzēts projektā, kad šo ēku 1936. gadā sāka būvēt. Sagaidot Latvijas valsts divdesmito gadadienu, 1938. gadā būvdarbi tika pabeigti. taču tagad mums vēl nav iespējams pāriet uz citām telpām. Tiesa, es domāju, ka mēs pamazām tuvojamies šim telpu jautājuma risinājumam. Jo tiek domāts par Rīgas domes pāriešanu uz jaunām telpām pašlaik Tehniskajai universitātei piederošajās ēkās Strēlnieku laukumā.

Bet tad radīsies jautājums, vai uz māju Valdemāra ielā 3 jāpāriet tikai Ārlietu ministrijai, kas 20. — 30. gados tur atradās, vai arī Valsts kancelejai. Jāņem vērā, ka tolaik, kad Valsts kanceleja darbojās Valdemāra ielas ēkā, tajā strādāja tikai ap 20 darbinieku. Tagad viņu ir gandrīz septiņas reizes vairāk. Arī Ārlietu ministrijas funkcijas ir kļuvušas daudz plašākas. Es baidos, ka mums visiem tajā ēkā nepietiks vietas. Līdz ar to ir sākts meklēt alternatīvu variantu, proti, izmantojot kādreizējo LKP CK ēku Elizabetes ielā 2, kur pašlaik ir Starptautskais tirdzniecības centrs. Šis nams ir valsts īpašumā, tāpēc būtu iespējams Valsts kancelejai uz to pārvietoties. Tiesa, speciālisti ir aprēķinājuši, ka remontdarbi, pielāgojot šo ēku Valsts kancelejas vajadzībām, varētu izmaksāt tikpat cik jaunas līdzvērtīgas ēkas celtniecība. Taču Valsts kancelejai noteikti jāatrodas galvaspilsētas centrā — netālu no Saeimas un citām augstākajām valsts varas institūcijām, bet Rīgas centrā pašlaik diez vai būs iespējams atrast piemērotu tukšu apbūves gabalu.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktors

Dāvids Rudzītis — Valsts kancelejas direktora amatā kopš 1918.gada 26.novembra līdz nāves dienai — 1939.gada 14.augustam. No 1938.gada 15.novembra arī ministrs

Valdemāra iela 3, kur kopš 1922.gada līdz 1940. gadam atradas Valsts kanceleja

Tūdaļ pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918.gada 18.novembrī tika izveidota arī tās augstākā pārvaldes un izpildvaras institūcija — pirmā Latvijas Pagaidu valdība. Šīs Pagaidu valdības sastādīšana ieilga līdz 1918.gada 2.decembrim. Un šajā laikā pamazām tika veidota arī iestāde, kam bija jānodrošina valdības operatīvs un juridiski precīzs darbs, — Pagaidu valdības kanceleja. Pirmā oficiālā valdības sēde, kuras gaitu protokolēja Pagaidu valdības kancelejas pārvaldnieks Dāvids Rudzītis, notika 1918.gada 26.novembrī. Acīmredzot šis datums tad arī uzskatāms par Valsts kancelejas dibināšanas dienu.

Vēlāk Dāvids Rudzītis savās atmiņās rakstīja, ka "resoru veidošana notika pilnīgi tukšām rokām, biroja piederumus ministri un kancelejas direktors pirka par savu naudu, un sākotnēji nebija skaidrs, kādā veidā izdosies atalgot darbiniekus".

1919.gada 11.aprīlī ar Pagaidu valdības lēmumu valdības kanceleja tika pārdēvēta par Valsts kanceleju, bet Dāvids Rudzītis apstiprināts par tās direktoru. Valdība apstiprināja arī Valsts kancelejas štatu sarakstu, kurā bija 20 darbinieku, un noteica, ka šis skaits uzskatāms par maksimālo un pagaidām ierēdņi "ieceļami pēc vajadzības", stingri ievērojot patiešām veicamā darba apjomu.

Otrās Pagaidu valdības laikā 1919. gada 5.augustā izdeva pagaidu noteikumus par Valsts kanceleju.

Šo noteikumu četrās nodaļās tika noteikts Valsts kancelejas sastāvs un iekārta, tās uzdevumi, kā arī "Valdības Vēstneša" un Pagaidu valdības likumu un rīkojumu statuss. Tika noteikts, ka pie Ministru kabineta pastāv Valsts kanceleja, ko vada Ministru prezidenta ieteikts un Ministru kabineta apstiprināts direktors.

Valsts kancelejas sastāvā pēc vajadzības varēja būt nodaļas un apakšnodaļas. Valsts kancelejai bija divi galvenie uzdevumi — kārtot Ministru kabineta un Ministru prezidenta rakstvedību un darbvedību, kā arī pārvaldīt atsevišķas Valsts kancelejas nozares — likumu kārtošanu un izdošanu, oficiāla laikraksta izdošanu, tipogrāfiju, bibliotēku, arhīvu. Pie Valsts kancelejas pastāvēja Likumu kārtošanas nodaļa, kuras uzdevums bija darīt zināmus visus pieņemtos vispārējas nozīmes dokumentus, kā arī izvērtēt valdībai pieņemšanai iesniegtos projektus — vai tie nav pretrunā ar pastāvošajiem likumiem. Dokumentu izvērtēšanas funkcija 1920.gadā tika nodota Tieslietu ministrijai. 1919.gada 8.augustā tika izdots Ministru kabineta sēžu kārtības rullis, kurā 25 punktos noteikta Ministru kabineta sēžu sasaukšanas, norises, balsošanas un protokolēšanas kārtība. Sēdes sasauca Valsts kanceleja Ministru prezidenta uzdevumā, un tajās ar lēmēja balsstiesībām piedalījās visi ministri. Ar padomdevēja tiesībām sēdēs varēja piedalīties ministru biedri un lietpratēji. Sēdes vadīja Ministru prezidents, viņš arī noteica debašu kārtību un ilgumu. Darba kārtību sēdes dalībniekiem paziņoja vismaz sešas stundas iepriekš, bet apspriežamos projektus — divas dienas iepriekš. Sēdes nepieciešamais kvorums bija vairāk nekā puse balsstiesīgu kabineta locekļu. Jautājumos, par kuriem izteikti pretēji viedokļi, vajadzēja balsot atklāti, atsevišķās domas — pieteikt tūlīt pēc balsošanas un iesniegt rakstiski Valsts kancelejā divu dienu laikā no sēdes dienas. Sēdes protokolēja Valsts kancelejas direktors, kas protokolā atzīmēja klātesošos, lietas būtību, svarīgāko debašu saturu un pieņemtos lēmumus. Protokols bija galīgi jānoformē divu dienu laikā, un to parakstīja sēdes vadītājs un protokolētājs. Iebildumi pret protokola saturu bija iesniedzami rakstiski triju dienu laikā no protokola saņemšanas brīža. Valsts kanceleja bija atbildīga par protokola norakstu nosūtīšanu visām ministrijām, kā arī par protokola komplektēšanu vienkopus un valdības rīkojumu oriģinālu glabāšanu savā arhīvā.

Minētie kabineta sēžu organizēšanas pamatprincipi un Valsts kancelejas galvenie pienākumi tajās ir palikuši nemainīgi visos turpmākajos Ministru kabineta un Valsts kancelejas darbību reglamentējošos tiesību aktos.

Ar likumu Valsts kancelejas statuss tika noteikts 1925.gada 1.aprīlī pieņemtajā likumā "Ministru kabineta iekārta" — pie Ministru kabineta pastāv Valsts kanceleja, kuras darbu vada direktors. Valsts kancelejas direktors un pārējie ierēdņi tiek pieņemti darbā uz civildienesta likuma (pieņemts 1920.gadā) pamata. Valsts kanceleja pārzina Ministru kabineta un Ministru prezidenta darbvedību, un Valsts kancelejas direktors ir Ministru kabineta un Valsts kancelejas kredītu rīkotājs.

Formāli Valsts kancelejas darbība beidzās 1940.gada 27.augustā līdz ar tās pārdēvēšanu par Tautas komisāru padomes kanceleju, bet faktiski — līdz ar laiku, kad beidza pastāvēt neatkarīga valdība.

LR Augstākā padome 1990.gada 4.maijā pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, kā arī noteica pārejas periodu neatkarības reālai sasniegšanai.

Ar valdības lēmumu "Par Valsts pārvaldes aparāta darbu Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas apstākļos" 1990.gada maijā tika izveidota Valdības administrācija, kuru vadīja valdības lietu ministrs. 1991.gada rudenī tika likvidēts valdības lietu ministra amats un Valdības administrācija, kuras vietā tika izveidots Valdības aparāts.

1992.gada 18.marta likumā "Par Latvijas Republikas Ministru Padomi" pirmo reizi pēc vairāk nekā 50 gadu pārtraukuma atkal minēts Valsts kancelejas nosaukums, proti, Ministru Padomes pakļautībā darbojas Valsts kanceleja. Saskaņā ar šo likumu notika jau trešā reorganizācija un valdības aparātā kā struktūrvienība tika iekļauta Valsts kanceleja. Apvienotais valdības aparāta un Valsts kancelejas modelis eksistēja līdz 5. Saeimas sanākšanai 1993.gada vasarā, kad likums "Par Ministru kabineta 1925.gada 1.aprīļa likuma "Ministru kabineta iekārta" atjaunošanu" noteica, ka Ministru kabineta un Ministru prezidenta lietvedību pārzina Valsts kanceleja.

Valsts kancelejas darbību pašlaik reglamentē Ministru kabineta apstiprināts Valsts kancelejas nolikums.

Foto: No Valsts kino, foto

un fono dokumentu arhīva

un privātajiem fondiem

Ministru kabinets 1934.gadā. Sēž

Valsts kancelejas un "Valdības Vēstneša" darbinieku saviesīgajā sanāksmē 1938.gadā: 1. rindā vidū — Valsts kancelejas direktors Dāvids Rudzītis ar kundzi.