Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Valsts valodas nākotne - mūsu pašu rokās (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.10.1998., Nr. 322/325 https://www.vestnesis.lv/ta/id/51556

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru prezidenta rīkojums Nr. 325

Par darba grupas izveidošanu sarunām par Eiropas vienotās aviācijas telpas izveidi

Vēl šajā numurā

30.10.1998., Nr. 322/325

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Saeimā

Valsts valodas nākotne — mūsu pašu rokās

Turpinājums

no 1.lpp.

Dzintars Ābiķis, 6. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Ir skaidrs, ka tie cilvēki, kas Latvijas neatkarības pasludināšanu uztver kā personīgu traģēdiju un savu privilēģiju zaudēšanu, ir pārsvarā gados veci un valsts valodu gandrīz nezina un diezin vai arī jebkad apgūs. Ar šo mūsu sabiedrības daļu, jāatzīst, tiešām mums šajā ziņā ir un būs nopietnas problēmas.

Pavisam citādi ir ar jauno paaudzi, ar viņiem var strādāt. Tieši tādēļ ir ļoti svarīgi pieņemt Izglītības likumu. Projektā, kas tiks iesniegts trešajam lasījumam, ir Valsts valodas likuma projektam faktiski identiska nodaļa, kas paredz, ka uz mācībām valsts valodā augstskolām ir jāpāriet jau ar nākamo mācību gadu (šobrīd likums nosaka — ar otro kursu), bet valsts un pašvaldību vidējām un profesionālajām mācību iestādēm — ar 2004. gada 1. septembri. Līdz tam pakāpeniski tiks ieviestas mazākumtautību mācību programmas, kas noteiks, ka Izglītības un zinātnes ministrijas noteikta daļa mācību priekšmetu arī šo programmu ietvaros tiek mācīti latviešu valodā. Starp citu, šis princips darbojas jau pašlaik — divi mācību priekšmeti pamatskolā, trīs vidusskolā tiek mācīti latviešu valodā.

Ja mēs atrisinām šo jautājumu un steidzīgi pieņemam vismaz Izglītības likumu, Valodas likuma kavēšanās problēma, manuprāt, jau kļūst mazāk aktuāla.

Protams, neraugoties uz to, man kā vienam no autoriem ir sāpīgi, ka Valsts valodas likuma projekta trešais lasījums tika izgāzts. Jāatzīst, visvairāk to veicināja vēlēšanu klātbūtne. Ne pirms vēlēšanām, ne pēc tam deputāti nebija nomierinājušies un diemžēl projekta otrajā lasījumā iebalsoja tik pretrunīgus un pat kaitnieciskus priekšlikumus, ka mēs komisijā nolēmām likumprojekta izskatīšanu atlikt.

Kā pamatojumu tam varu minēt spilgtākās deputātu idejas. Piemēram — jau ar 2000. gadu visā Latvijā mācības pirmajās klasēs uzsākt tikai latviešu valodā. Pirmkārt, tas nav iespējams vienkārši tādēļ, ka jau tāpat skolās ar latviešu mācībvalodu trūkst skolotāju. Otrkārt, tādējādi tiek zaudēta iespēja pakāpeniskai pārejai uz latviešu valodas apguvi citās klasēs. Turklāt šāda nesagatavota un strauja pāreja uz latviešu valodu kā mācībvalodu visās skolās beigu beigās būtu ļoti kaitnieciska attiecībā uz latviešu bērniem lielajās pilsētās. Jo, ja mēs paziņojam, ka pirmajās klasēs uzņemam tikai latviešu plūsmā, mēs taču nevarētu norādīt katram bērnam, uz kuru skolu viņam ir jāiet. Līdz ar to lielajās pilsētās un daudzviet arī Latgales laukos latviešu un krievu bērni tiktu burtiski samesti vienā katlā, iespējams, ka kādā klasē pēkšņi atrastos, piemēram, četri latvieši un divdesmit krievi. Un es nedomāju, ka tas nāktu latviešu bērniem par labu. Ņemot vērā mentalitātes atšķirības, pilnīgi reāli būtu, ka visa klase starpbrīdī runātu krievu valodā. Starp citu, tā tas gadās jau tagad — vietās, kur krievu tautības vecāki izlemj savus bērnus sūtīt latviešu mācībvalodas skolās, un gadījumā, ja šādu bērnu skaits klasē pārsniedz piecus sešus. Un tas ir tagad, kad situācija attīstās pakāpeniski. Kas notiktu tad, ja tas būtu noteikts ar likumu?

Tika iebalsots arī priekšlikums, kas noteica, ka arī demonstrācijās un piketos jānodrošina tulkojums latviešu valodā. Pirmkārt, tas ir pretrunā ar starptautiskajām tiesību normām, kas nosaka vārda brīvību. Otrkārt, vai tas nebūtu pilnīgi bezjēdzīgi, ja pie tā sauktā Uzvaras pieminekļa teiktās runas būtu jāklausās dubultā — gan krievu, gan latviešu — valodā?

Bet, protams, man ir žēl, ka likumprojekta izskatīšana tika atlikta. Jo mēs vairāk vilcināmies, jo lielāks kļūst spiediens no Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) un citām starptautiskajām institūcijām.

Mums komisijā jau bija izdevies pārliecināt EDSO pārstāvjus un citus ekspertus par daudzām ļoti būtiskām lietām.

— Kas bija jūsu domstarpību objekts?

— Sākotnēji šie eksperti mums rekomendēja nejaukties privātajā uzņēmējdarbībā. Tomēr mums izdevās viņus pārliecināt, ka Latvijā tas nav iespējams, jo lielākajās valsts pilsētās latvieši faktiski ir mazākumtautība. Turklāt argumentācijai mēs izmantojām pašu EDSO ekspertu izstrādātās tā sauktās Oslo rekomendācijas, kur noteikts, ka valsts var reglamentēt valsts valodas lietošanu tur, kur tas skar patērētāju un darba ņēmēju intereses. Šīs rekomendācijas mēs ļoti veiksmīgi izmantojām, lai pamatotu valsts valodas lietošanas nepieciešamību privātās uzņēmējdarbības jomā. Jo vēl šī gada pavasarī, viesojoties Latvijā, Makss van der Stūls uzskatīja, ka to regulēs tirgus — pārdevējs veikalā pats būs ieinteresēts zināt vairāk valodu. Tad viņiem ilgi un pacietīgi skaidroja, ka Latvijā ir vietas, piemēram, Daugavpils, kur latvieši ir minoritāte, augstākais 14 procenti, un tur tirgus attiecības nespēj regulēt valodas situāciju. Ja nebūs valsts prasības pārdevējam runāt latviski, tad no trimdas mājās pārbraukušam latvietim, kurš krievu valodu nezina, lai iepirktos savā dzimtajā Daugavpilī, acīmredzot būs jāaicina tulks no Eiropas Savienības. Tas beidzot EDSO ekspertus pārliecināja.

Mēs formāli piekāpāmies, piekrītot pārvietot normas, kas skar uzņēmējdarbību, atsevišķā nodaļā, trīs pantos. Saturs no tā nemainījās.

Tāpat, lai izvairītos no pārmetumiem par valodas lietošanas reglamentāciju privātajā televīzijā un radio, šo nodaļu no likumprojekta mēs vienkārši izņēmām ārā. Jo zinām, ka tas pietiekamā apjomā ir reglamentēts likumā par televīziju un radio.

Manuprāt, nebūtiska bija piekāpšanās arī attiecībā uz kinoteātriem — demonstrējot filmas, blakus subtitriem latviešu valodā var būt arī subtitri citā valodā. Tas, mūsuprāt, valodas situāciju Latvijā tiešām nu nekādi pasliktināt nevar.

Mēs izmantojām faktiski visus starptautisko institūciju pieņemtos dokumentus, kādus vien varējām. Arī tā sauktās Hāgas rekomendācijas izglītības jomā, kuras nosaka, ka, lai mazākumtautību pārstāvji netiktu diskriminēti, valstij jāgarantē viņiem pietiekamas iespējas, beidzot skolu un nokļūstot darba tirgū, skolās apgūt pamatnācijas valodu. Tātad apgūt latviešu un arī vismaz dažus mācību priekšmetus latviešu valodā ir viņu pašu interesēs.

Tādējādi patiesībā mēs nepiekāpāmies nekur. Tikai taktisku apsvērumu dēļ projektā izdarījām dažas formālas izmaiņas.

Šajā ziņā es pat gribētu izteikt pārmetumus Ārlietu ministrijai — kad Latvijai tiek dotas kādas rekomendācijas, pilnīgi neviens necenšas pret tām iebilst un pieņem kā galīgo patiesību. Mēs pierādījām, ka ar šiem dokumentiem ir iespējams strādāt un, balstoties uz tiem, pat pierādīt savu taisnību. Vienkārši ir perfekti jāpārzina savas valsts situācija un starptautiskā likumdošana.

— Kā jūs prognozējat likumprojekta likteni septītajā Saeimā?

— Deputātu sastāvs būs viengabalaināks. Vienlaikus daudz vairāk par sesto Saeimu septītajā būs kreisi noskaņoto deputātu, kaut gan, jāatzīst, ka viņu viedokli parasti īpaši vērā neņem.

Tomēr daudz būs jaunu deputātu, un, kamēr mēs izskaidrosim visiem, kāpēc likumprojekts ir tāds, kāds tas ir, atkal paies laiks.

Jo arī par šo trešajam lasījumam piedāvāto variantu mums komisijā bija ļoti daudz diskusiju, turklāt mums bija faktiski visu Saeimas frakciju pārstāvji. Tomēr mēs bijām panākuši šo kompromisu. Likumprojekts bija arī tāds, ka "vilks paēdis un kaza dzīva" — šoreiz ar vilku domājot starptautiskos cilvēktiesību ekspertus.

— Vai jūs pieļaujat iespēju, ka EDSO izmanto šo situāciju un jaunajai Saeimai pieprasa pārskatīt likumprojektu, izvirzot atkal jaunas pretenzijas?

— Protams, es pieļauju šādu iespēju. Viņi ļoti uzmanīgi seko līdzi situācijai Latvijā un jebkuru vilcināšanos cenšas izmantot.

— Vai, jūsuprāt, ir pamatotas bažas par iespējamu Latvijas pārtapšanu divkopienu valstī?

— Realitāte Latvijā nav tālu no divkopienu valsts situācijas. Tomēr, es vēlreiz uzsveru, ka, konsekventi realizējot Izglītības likumu, manuprāt, mēs varam no tā izvairīties. Tas, ka šogad 70 procenti bērnu uzsāka mācības pirmajā klasē latviešu valodā, skaidri liecina par vecāku izvēli. Jo šis procents ir daudz lielāks par latviešu tautības bērnu īpatsvaru šajā vecuma grupā. Tātad Latvijas sabiedrības nelatviešu daļas noskaņojuma attīstības tendence pašlaik ir mums labvēlīga. Atliek tikai realizēt konsekventu valsts politiku. Un tai, kā jau es teicu, ir jāizpaužas ne tikai Valsts valodas likuma pieņemšanas faktā, bet arī, un galvenokārt, ar Izglītības likuma realizēšanu.

Ir vēl daudz citu nosacījumu, kurus nevar ierobežot nekādas rekomendācijas, bet, tos īstenojot ar stingras valstiskas politikas palīdzību, mēs varam situāciju radikāli uzlabot.

Piemēram, pirms vairākiem gadiem es vadīju komisiju, kas izpētīja Rīgas Aviācijas universitātes darbu. Tajā piedalījās arī aviācijas speciālisti no ārvalstīm, un mēs vienbalsīgi nonācām pie secinājuma, ka šī augstskola ir jāpievieno Rīgas Tehniskajai universitātei, jo studiju programmu līdzība to pieļauj un viena pati ar valodas problēmām šī augstskola nespēj tikt galā. Kopš tā laika ir nomainījušies trīs izglītības ministri — Jānis Gaigals, Māris Grīnblats un Juris Celmiņš, bet nevienam nav pieticis spēka šo jautājumu sākt virzīt valdības līmenī. Un vēl joprojām, lai gan arī pašlaik spēkā esošais Valsts valodas likums nosaka, ka mācībām augstskolās jānotiek latviešu valodā, sākot no otrā kursa, tur nelikumības turpinās.

Vēl viens piemērs. Rīgā uz bērnudārziem ar latviešu mācībvalodu ir aptuveni trīs reizes garākas rindas nekā uz bērnudārziem, kur audzināšana notiek krievu valodā. Vai tā ir valstiska politika?

Līdzīgi ir Latgalē. Katru gadu mēs atvēlam aptuveni simt tūkstošus latu, lai skolās atjaunotu latviešu mācībvalodas klases. Šur tur tas ir izdarīts. Tomēr vēl joprojām Latgalē ir tādas vietas, kur latvieti pagastā nevar pat ar uguni sameklēt. Ludzas rajona Istras pagastā atrodas Vecsloboda, tur ir pat grūtības ievēlēt pagasta pašvaldību, jo ir ļoti maz cilvēku, kas prot latviešu valodu. Kādreiz tur ir bijusi latviešu skola, kas padomju laikos diemžēl likvidēta. Lai uz turieni brauktu strādāt latviešu skolotājs, valstij ir viņam mērķtiecīgi jāmaksā divreiz, varbūt pat trīsreiz vairāk nekā citur. Jābūt ļoti mērķtiecīgai valsts politikai šai jomā.

Neapšaubāma problēma, kas jārisina katram pašam, ir mūsu lingvistiskā psiholoģija. Vēl joprojām latvietis, sastopoties ar cittautieti, kurš pūlas runāt latviski, labāk izvēlas sarunai krievu valodu — tā it kā ir vieglāk.

Dina Gailīte,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!