Arnis Kalninš, Dr. hab. oec., LZA akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

    Svarīgs nosacījums tautsaimniecības pārdomātā izaugsmē un struktūrpolitikas tālākā racionalizēšanā ir attīstītas saimnieciskās pašpārvaldes institūcijas (organizācijas, asociācijas, kameras u.c.), kuras labi pārzinātu savas nozares specifiku, problēmas. Latvijas tautsaimniecībā jau veidojas šāda prakse, taču tā vēl nav visaptveroša un tiesiski ir nepilnīgi noformēta. Tādi centieni visvairāk izpaužas nozaru asociāciju veidā: mežsaimniecībā, mežrūpniecībā un kokapstrādē, tranzītā, dažādās rūpniecības un būvniecības nozarēs, tūrismā un tamlīdzīgi.

Lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības nozarē jau ir vairākas ražotāju profesionālās asociācijas. Starp tām visplašākā ir Latvijas Zemnieku federācija, kas darbojas jau piecus gadus un ir veidota pēc teritoriālā principa ar savām struktūrām rajonos un pagastos. Turklāt šajā tautsaimniecības nozarē aktīvi darbojas nozaru asociācijas, piemēram, piensaimniecībā. Asociācijas ir arī graudaudzētājiem, cukurbiešu un kartupeļu audzētājiem, augļkopjiem, dzērveņu un sēņu kultivētājiem un tamlīdzīgi. Izstrādāts arī likumprojekts par saimniekošanas pašpārvaldi lauksaimniecībā, kas pēc brīvprātības principa vairāk vienotu dažādus saimnieciskos pašpārvaldes nozaru profesionālos formējumus plašajā lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozarē: pagastu lauksaimniecības biedrības, rajonu lauksaimniecības apvienības, lauksaimniecības statūtsabiedrības, zemnieku un lauksaimnieku kooperatīvās sabiedrības, kooperatīvās apvienības un savienības, citas zemnieku un lauksaimnieku organizācijas, kā arī lauksaimniecības pārstrādātāju uzņēmējsabiedrības. To uzdevums būtu pārstāvēt valsts varas iestādēs zemnieku un ar lauksaimniecību saistīto uzņēmējsabiedrību ekonomiskās un citas intereses, sekmēt šīs tautsaimniecības nozares racionālu attīstību un tās konkurētspējas paaugstināšanu iekšējā un ārējā tirgū. Viens no reālākajiem variantiem ir tāds, ka kopējā saimniekošanas pašpārvaldes organizācija bāzētos uz esošās Latvijas Zemnieku federācijas bāzes, ja atbilstoši izdarītu izmaiņas šīs organizācijas statūtos. Diemžēl šis likumprojekts pagaidām iestrēdzis dažādos birokrātiskos labirintos.

Ļoti ietekmīgas un tradīcijām bagātas ir dažādas saimniekošanas pašpārvaldes organizācijas mežsaimniecības un kokapstrādes nozarē. Te var minēt kokapstrādes asociāciju "Latvijas koks" ar 28 biedriem, Latvijas kokapstrādātāju un eksportētāju asociāciju, Latvijas meža īpašnieku un apsaimniekotāju asociāciju un citas. Tās devušas būtisku ieguldījumu kokmateriālu eksporta palielināšanā, kas 1997. gadā bija 288,5 miljoni latu un veidoja 29,7 procentus no kopējā Latvijas eksporta vērtības (neskaitot mēbeles un sērkociņus).

Zivsaimniecības nozarē 1996. gadā tika nodibināta Latvijas zivsaimnieku asociācija, kas apvieno zvejniecības un zivju apstrādes uzņēmumus. Uzņēmumi, kas ražo konservus "Rīgas šprotes eļļā", apvienojušies sabiedrībā "Rīgas šprotes". Sabiedrība izveidota, lai tiesiski aizstāvētu intelektuālo īpašumu (patentu, preču zīmi), izstrādātu rekomendācijas produkcijas kvalitātes un mūsdienīga iesaiņojuma nodrošināšanā. Te palīdz arī Latvijas iepakojuma asociācija.

Lielākās tranzīta biznesā iesaistītās asociācijas izveidojušas Latvijas uzņēmēju asociāciju Sadarbības padomi, kurā ietilpst Latvijas tranzīta biznesa asociācija, Latvijas muitas noliktavu turētāju asociācija, Latvijas kuģu brokeru un aģentu asociācija, Latvijas stividoru asociācija, Latvijas muitas brokeru asociācija, Latvijas transporta attīstības un izglītības asociācija. Savukārt Latvijas tranzīta biznesa asociācijā iekļaujas daudzas nozīmīgas saimnieciskas struktūras, piemēram, "Kālija parks", "Latvijas dzelzceļš", Rīgas tirdzniecības osta, Baltijas transporta apdrošināšana, "Balta", Baltijas Tranzītu banka, "Rīnūži" u.c.