RUNAS. RAKSTI. REFERĀTI

Dziesma, kas vienmēr cēlusi latvieša garu

Skaidrosim Dziesmu svētku un citu norišu saiknes

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis

Gribu nedaudz papildināt Jāņa Stradiņa teikto par latviešu saiknēm ar Eiropas kultūru. Tajā pašā laikā apzinos, ka mans sacītais it kā nebūs tiešā saiknē ar Dziesmu svētkiem. Manuprāt, latviešu Dziesmu svētki bija tikai viena no daudzpusīgo kultūras kopu norisēm. Tā laika gaitā izvērtās par visspilgtāko tautas vienotības apliecinājumu un augsta kultūras līmeņa pazīmi. Dziesmu svētku rašanās un attīstība būtu skatāma arī saiknē ar saimniecisko aktivitāšu pastiprināšanos, ar jaunas, no Eiropas zemēm nākošas informācijas apguvi, ar izpratni par izglītības nepieciešamību. Šīs aktivitātes prasīja apliecināt savu esamību un augsmi gan visai Latvijai, gan citzemju sabiedrībai. Tas bija dabīgs topošās nācijas ceļš.

Latviešu amatnieki un zemnieki jau izsenis, pilnīgi droši — kopš XVIII gadsimta — dzimtļaužu iespēju robežās sekoja tam, kas notiek citās Eiropas zemēs. Starpnieki šajā jomā bija muižas, to kalpotāji, pilsētas, apkārt braukājošie amatnieki, tirgotāji un citi ceļi. Latvietis kāri tvēra to, kas viņam likās labs, ērts, izturīgs un skaists, pārņēma šīs lietas un pārveidoja atbilstoši savai gaumei un prasībām. To spilgti apliecina tautas celtniecības senās būves un mūsu muzejos uzkrātie mājas iedzīves priekšmeti un to rotājumi, darbarīki un daudzas citas lietas.

Latviešu izcilās novērošanas spējas, spējas ātri aptvert un iemācīties jauno starp citiem autoriem 1809.gadā attēloja arī jurists, dzejnieks, publicists, Kurzemes guberņas valdes amatpersona un dižciltīgais muižnieks Ulrihs Gustavs fon Šlipenbahs: "Kā kaut kas ievērojams man Kazdangā minams tas, ka skaisto celtni (pili — S.C. ) pēc ļoti izveicīgā Berlīnes arhitekta un mūrnieku darba pārrauga Berlica norādījumiem uzcēluši galvenokārt kuršu (Kurzemes — S.C. ) zemnieki, kurus minētais arhitekts apmācīja mūrēšanas darbos. Īsā laikā viņi iemācījās grūtākos paņēmienus un pat vissmalkākos apmetuma darbus. Arī ēkas pamatnes apkaltos akmeņus un korintiešu kolonnu skaisti izcirstos ķermeņus un kapiteļus pils dārza pusē gatavoja latvieši. Berlica kungs viņus vadīja un atzina pat par labākiem nekā šejienes tā sauktos vācu mūrniekus, jo pie pēdējiem viņš atrada vairāk augstprātības un mazāk vērības un cenšanās iemācīties grūto amatu. Vai tas nevarētu būt pierādījums, ka latvietis ļoti viegli iegūtu izglītību, tiklīdz tā viņam būtu pieejama."

Vidzemes draudžu mācītāju vairums jau XIX gadsimta pirmajos gadu desmitos uzsvēra latviešu zemnieku cenšanos gūt zināšanas ar visām tolaik pieejamajām iespējām — ar mājmācību, ar darbmācību pie amata meistara, pagasta skolā, draudzes skolā un citādi. Latviešu dzimtļaužu centību zināšanu ieguvē vācu mācītāji nereti vērtēja augstāk nekā brīvo vācu amatnieku un citu personu attieksmi pret mācībām. Šajā sakarā no daudziem iespējamiem citēšu tikai divu mācītāju stāstīto.

Nītaures draudzes mācītājs Kārlis Gotlībs Šreibers 1802.gada 31.oktobrī rakstīja: "Šajā draudzē nav nekādu skolu, bet vecāki paši rūpējas par viņu bērnu mācīšanu, un latvieši šajā laukā parasti darbojas rūpīgāk nekā vācu amatnieki un pārējie brīvie, kuri, kopumā ņemot, ļoti atslābina viņu bērnu audzināšanu, kā arī mācīšanu."

Raunas draudzes mācītājs precīzi nedatētā (ap 1820.? gadu) rakstījumā vēstīja: "Šajā izglītotajā zemnieku draudzē kopš daudziem gadiem visās muižās ir ierīkotas pagasta skolas un viena draudzes skola pārmaiņus zēniem un meitenēm. Pēc tās mērķtiecīgās un vajadzībām atbilstošās ierīkošanas draudzes skola sastāv no 20 prātīgiem zēniem, kuri tajā visu ziemu mācās lasīšanā un rakstīšanā latviešu, vācu un krievu valodā, reliģijā, dziedāšanā un fiziskajā ģeogrāfijā, un dažās vispārējās priekšzināšanās un rēķināšanā, kādam nolūkam muižas īpašnieks dod naudu, bet zemnieki pārtiku. Pēc notikušajiem pārbaudījumiem viņi tad trijos vai četros gados mainās ar citiem subjektiem (skolēniem — S.C. ), bet veic visu vasaru savus lauku saimniecības pienākumus lauku sētā. No šīs skolas, kura labvēlīgi ietekmē arī morāli un ārējo izglītību (uzvedību — S.C. ), jau vairāki ir pieņemti darbā muižās kā saimniecības un noliktavu (varbūt veikalu ? — S.C. ) rakstveži, kā tos, piemēram, Raunas pils muižā visai saimniecības un fabriku rēķinvedībai slavējami veic viens tāds kādreizējais skolēns. Vācu amatnieku audzināšana un izglītība ir daļēji pat ļoti nevērīga, daļēji pārāk nabadzīga, lai liktu viņu bērniem mācīties."

Šo vārdu patiesumu pilnā mērā apliecina latviešu kora dziedāšanas pamatlicēja Jāņa Cimzes dzīve. Viņš piedzima 1814.gadā no Raunas centra pāris kilometrus attālajā Cimzas pusmuižā un mācījās Raunas draudzes skolā. Pēc tās absolvēšanas 1830.gadā sāka mājskolotāja darbu apmēram 5 km no Raunas esošajā Rozes muižā un pēc tam strādāja Smiltenē. 1833.gadā viņš sāka strādāt par skolotāju Valmieras draudzes skolā un 1835.gadā kļuva par jaundibināmā Vidzemes skolotāju semināra vadītāju Valmierā. Lai sagatavotos šim amatam, Cimze 1836.—1839.gadā mācījās Vācijā, apceļoja Austriju, Šveici, Vāciju, Ziemeļitāliju un visur pievērsās mūzikai. Vācijā viņš iepazinās ar dziedāšanas biedrību darbu un guva ierosmi to organizēšanai Latvijā. 1839.gadā atvērtajā Vidzemes skolotāju seminārā Cimze pievērsa lielu uzmanību mūzikai un kora dziedāšanai. Semināra absolventi — dziedāšanas skolotāji un diriģenti — dibināja pirmās dziedāšanas biedrības Latvijas laukos: 1864.gadā Dikļos un Straupē, 1865.gadā — Bramberģē, Lielvārdē un Trikātā. Turpmākajos gados dziedāšanas biedrības kā plaša eiropeiska kustība aptvēra visu Kurzemi, Vidzemi un Zemgali. Par to dibināšanu un darbību regulāri ziņoja latviešu prese, bet ziņas zināmā mērā ir sakopojis ekonomists un latviešu kooperācijas pētnieks Eduards Balodis.

Dziedāšanas biedrību darbā iesaistījās plašas masas, un tās kļuva par varenu izglītojošu straumi, kas iekļāvās vispārējās Eiropas kultūras kopnorisēs.

Bet tā nebija vienīgā tāda iekļaušanās kustība. Lasot XIX gadsimta otrās puses latviešu periodiku, tajā sastopam visdažādāko informāciju par Eiropas, it īpaši Skandināvijas un Vācijas, saimniecisko dzīvi, sociālajām attiecībām, ļaužu dzīves veidu, kultūras norisēm un citu. Īpaši popularizēja jaunumus, kuri ienāca dažādās jomās un kurus kā atdarināšanas un iesakņošanas vērtus iesacīja latviešiem. Radās jaunas darba formas. Kā Dziesmu svētkiem līdzvērtīgas no tām gribas minēt amatniecības, lauksaimniecības un rūpniecības izstādes, kurās demonstrēja visu labāko, kas radīts muižu un zemnieku saimniecībās. Divās plašākajās izstādēs — Smiltenē 1885.gadā un Jelgavā 1895.gadā, starp citu, apbalvoja arī tautas daiļamatniecības izstrādājumu ražotājus — adītājas, audējas, galdniekus, kalējus un citus. Ar šīm izstādēm Latvija kļuva pazīstama arī citās zemēs.

Un vēl viena saikne. Gatavošanās 1895.gada Vispārējiem dziesmu svētkiem Jelgavā sakrita ar gatavošanos pirmajai vispārējai latviešu etnogrāfiskajai izstādei Rīgā 1896.gadā. To veidoja kā starptautiska arheologu kongresa sastāvdaļu. Eksponātu vākšana izstādei, tāpat kā gatavošanās Dziesmu svētkiem, aptvēra visu Latviju. Dziesmu svētku estrādi un izstādes ēkas projektēja viens un tas pats arhitekts — Konstantīns Pēkšēns. Dziesmu svētki izskanēja tālu ārpus Latvijas robežām. Par izstādē redzēto un par latviešiem no ārzemēm atbraukušie zinātnieki rakstīja un stāstīja savās zemēs. Kā Dziesmu svētki, tā izstāde vienoja latviešu tautu un kaut kādā veidā un mērā tuvināja citām Eiropas zemēm.

Es ļoti vēlētos, ja pētnieki nākotnē dziļāk pievērstos Dziesmu svētku un citu, t.i., dažādu etnisko, izglītības, kultūras, sabiedrisko, sociālo un saimniecisko, norišu saikņu izzināšanai gan Latvijas, gan plašākos mērogos.

LZA goda locekle Saulcerīte Viese:

Dziesmu svētki — latviešu simbols

Pendēru ģimene ar Dziesmu svētku karogu, kas līdzi izsūtītājiem izceļojis Sibīriju Foto: Saulcerīte Viese

Kad Kaudzītes Matīss bija uzrakstījis atmiņas "Pirmie vispārīgie dziesmu svētki", viņš savu stāstījumu noslēdza ar vārdiem: "Šķiltavu laikos, kad uguni uztaisīt bija grūt’, tad mātes un meitas zināja līdzekli, kā saglabāt uguni otrai dienai. Viņas aprausa pavarda kvēlojošās ogles pelniem un rītā — blāķīti izrušinādamas — atrada droši vēl kvēlu apakšā. Viņas nu saraušļāja kopā oglītes, iepūta viņās stiprāku kvēlu un drīz varēja iededzināt skaliņu. Līdzīgi bija ar šo tautas svētku kvēlu. Nākamie septiņi gadi tai sakrājās virsū kā pelnu kārta oglēm; tomēr nevis noslāpēšanas, bet tikai paglabāšanas ziņā. Vajadzīgs bija tikai pelnus atrast un kvēlu no jauna uzpūst. Tad steidzās atkal un arvien lielāki dziedātāju un klausītāju pulki uz otriem, pēc tam uz trešiem, cetur-tiem un piektiem svētkiem. Šī dārgā kvēla nav izdzisusi arī tagad un neizdzisīs nekad, ja arī viņai nāktos gaidīt ilgāk uz atjaunojumu, uz liesmas uzpūtumu."

Toreiz Rīgā pirmo reiz izskanēja latviešu pašu radītās dziesmas, nākdamas ar tautas sacerētu melodiju un tekstu. Izskanēja Baumaņu Kārļa "Dievs, svētī Latviju!", kurai gadu gaitā bija lemts kļūt par nācijas dziesmas augstāko simbolu — tās himnu. Tika izšūts Dziesmu svētku karogs, kas kopīgs visiem koriem, un tika šūdināti koru karogi. Zem viena tāda zaļzeltaina karoga uzvaras dziesmu svētkos bija izcīnījis Vietalvas koris Jura Prātkopja–Kalniņa vadībā un pat ieguvis sudraba liru. Pendēru ģimene, kam tie bija uzticēti glabāšanā, karogu un liru aizveda līdzi uz Sibīriju, bet pēc atgriešanās bargajos gados nosargātus atdeva mums, Literatūras muzeja darbiniekiem. Tās bija dārgas relikvijas, kuras vērtēja augstāk par posta ceļā nepieciešamo dienišķo maizi un drānām.

Jau Pirmie Dziesmu svētki pierādīja visu nākamo dziesmu svētku misiju — tie bija vienādi domājošu, vienus sapņus lolojošu cilvēku emocionāli vienotāji. Vienotāji, kas deva tīru prieku, pārliecību par savu garīgo spēku un ticību nākotnei. Tiesa, daudzu klasītāju un arī manā mūžā ir bijusi reize, kad "Dievs, svētī Latviju!" skanēja kā pērkona drebinātu un zibeņu šķeltu padebešu melnumā — tas bija 1940.gadā Daugavpilī, kad, nesagaidījuši Valsts prezidenta ierašanos, kori iesāka koncertu ar trīs reizes dziedātu valsts himnu. Un pēc tam gadu desmitiem to nedziedāja vairs. Sākās okupācijas laiks, kad Dziesmu svētkus centās pārvērst par totalitārās varas cildinājumu. Atceros, aicinot rakstniekus piedalīties Dziesmu svētku simtgades svētkos novados, CK instruktori brīdināja: "Tagad vispirms ir svētki par godu Padomju Latvijas nodibināšanas 54.gadadienai..."

Līdz ar "pelnu atraušanu" un "kvēlas uzpūšanu" katros jaunos Dziesmu svētkos radās latviešu komponistu dziesmas, no kurām spožākās iegāja svētku pamatrepertuārā tik dziļi un būtiski, ka bez tām koncerti vienkārši nebija iespējami. Tie bija Vītola, Jurjāna, Melngaiļa, Dārziņa darbi. Arī tad, kad repertuāra politiku noteica cara laika cenzūra, kurai kā obligātos meslus deva dziesmas "Dievs, sargi ķeizeru" un finālu operai "Dzīvība priekš cara", un tad, kad programmu aprobēja padomju laika ideoloģiskās vadības instances, latviešu komponistu dziesmas pašas veidoja savu saturisko apakšstāvu, kuru juta gan kori, gan klausītāji. "Lauztās priedes", "Gaismas pils", "Mūžam zili", "Jāņu vakars", "Senatne". Šīs dziesmas kļuva par svētku simboliem, bez kuriem svētki nemaz nebūtu īsti svētki. Ja kāda no dziesmām nebija iekļauta lielā koncerta repertuārā, kori paši tās izsauca kā piedevas. Godbijība pret savu pagātni, ticība tautas spēkam, aizrautība ar mūzikas skaistumu un vēl — jā, kas tad bija šis "vēl", kas prasīja atkārtojumu un vēlreiz atkārtojumu, līdz koncerta vadība sāka uztraukties? Piemēram, Melngaiļa "Jāņu vakarā", bez kura lielā koncerta noslēgums nemaz nebija noslēgums? Vai Dārziņa komponētajā Kārļa Skalbes dzejolī "Mūžam zili", kad vīru koris it kā vēstīja par tālas senatnes varoņu cīņām? (Patiesībā autori darbu bija veltījuši 1905.gada revolūcijas upuriem, bet, rēķinoties ar cara cenzūras iebildumiem, asākās rindas — "Miera nav mocekļu gariem" un "Asiņu zvaigznēs dzimtenes lauki" — bija nomainījuši ar neitrālākām, no konkrētiem notikumiem attālinātākām rindām.) Un tomēr — jauns zemteksts padomju varas gados bija dzirdams arī šeit, tāpat kā jauns zemteksts bija dzirdams "Lauztajās priedēs" un "Gaismas pilī".

Visspilgtāk šis koru un publikas lolotais apakšstrāvojums pēdējā dziesmā laikam gan izpaudās 1980.gadā, kad Lielajā estrādē sēdēja no Ņujorkas iebraukusī Annija Vītola. Pēc "Gaismas pils" nodziedāšanas korus pāršalca ziņa — koncertā ir komponista atraitne, kā trimdiniece nevienam priekšā nestādāma, vislabāk jau pavisam nepieminama. Nu viss milzīgais kopkoris līdz ar publiku sauca pēc dziesmas atkārtojuma, pēc trešās reizes dziedājuma un aicināja Anniju Vītolu uz estrādes. Brīnumaina demonstrācija, brīnumaina emocionāla vienotība, kāda var būt tikai tad, ja desmitus tūkstošus Lielajā estrādē pulcina dziesma.

Jau trešās Atmodas noslēgumā sāka skanēt balsis, ka tāds Dziesmu svētku repertuārs paliks tikai mūsu mūzikas vēstures liecinieks, jo nu mēs esam brīvi, dziesma nav politika un mums jāorientējas uz jaunām vērtībām. Tiesa, ikkatra attīstība prasa jaunā rašanos un jaunā atklāšanas prieku. Bet vai mēs esam tik brīvi un tik aizsargāti, ka varēsim kādreiz bez saviļņojuma klausīties lielajiem koriem ideāli piemērotos skaņdarbus, par kuriem Vitauts Ļūdēns reiz teicis:

"Mūsu dziesmas ir vairogi seni, mēs tās par pagalvi liksim.

Daudzu likteņu pilni mēs elposim kā pakalni Daugavas krastos,

Mums acis būs vaļā, un nekas nespēs mūs pārsteigt un Daugavas gultni aizbērt ar mūsu miesām un kauliem..."

Runa LZA un Rīgas Latviešu biedrības kopsēdē "Rīga un latviešu dziesmu svētki" Rīgas Latviešu biedrības namā 1998. gada 8. maijā

Muzikoloģe Vizbulīte Bērziņa:

Dziesmu svētku atbalsis publicistikā

Dziesmu svētku atbalsis skanējušas ilgāk un daždien arī tālāk par pašiem svētkiem. Tās pasargājušas no aizmirstības senus notikumus, ietekmējušas sabiedrības māksliniecisko gaumi. Un, kas vēl svarīgāk, piedalījušās cīņā par tautas kultūras patstāvību, tādējādi līdzinot ceļu uz politisko neatkarību.

Lai atceramies kaut tikai Pirmo dziesmu svētku iedegto polemiku ap latviešu tautas dziesmu, — atzīt tās pilnvērtību toreiz nozīmēja atzīt šo dziesmu radītājus par pilnvērtīgu nāciju.

Cits piemērs: vērsdamies pret Otro un Trešo dziesmu svētku svešo repertuāru — vispirms vācu, vēlāk krievu dziesmām, jaunlatviešu publicisti vērsās pret tautai draudīgo svešu garīgo jūgu.

Dziesmu svētku publicisti visos laikos meklējuši atbildi uz jautājumu, kādi ir svētku augstākie mērķi un uzdevumi. Vai pietiek ar vienkāršu izdziedāšanos un izlustēšanos, ar daža korista atturēšanu no "krogus priekiem"? Vai drīkst prasīt, lai tautas svētku vārdā tauta samierinātos ar sociālo netaisnību un pretrunām? Joprojām aktuālas ir domstarpības starp tiem, kas uzskata, ka dziesmu svētkiem vajadzētu reprezentēt mūsu kultūru pasaules priekšā, dziedot jaunāko un labāko, kas sasniegts kora mūzikā, un tiem, kas ieteic repertuārā orientēties uz mazo, necilo koru iespējām, tā svētkus padarot par īstiem visas tautas svētkiem.

Vienā ziņā gan laikam rakstītāji bijuši vienisprātis. Dziesmu svētki, runājot Jāzepa Vītola vārdiem, "nekad nav apmierinājušies ar abstraktu dziesmas cildināšanu, ar dziesmu gara audzināšanu un padziļināšanu vien; tiem vienmēr bijuši, vienmēr būs arī citi, plašāki mērķi. Sevišķi mūsu dziesmu svētkiem bijis liels vēsturisks uzdevums: modināt snaudošo tautas pašapziņu, radīt ticību uz kopdarba spēku un panākumiem, sargāt un vairot tautas gara mantu un īpatnības." ("Latvis", 1926.g. 19. jūn.).

Neviens šodien nešaubās, ka literatūras un mākslas kritikas pienākums ir aprakstāmo parādību arī kritiski vērtēt. Taču attiecībā uz dziesmu svētkiem šis jautājums tik skaidrs vis nav. Jau mūsu avīžniecības sākumos netrūka aizstāvju ieskatam, ka tik gaišus svētkus, ko saviem laikabiedriem sarūpējuši amatieri, nedrīkst aptumšot ar rūgtu vārdu.

Tomēr jau pirms 110 gadiem ar Jurjānu Andreja rakstiem par Otrajiem dziesmu svētkiem aizsākās publicistika, ko pat pēc stingrākajiem kritērijiem varam saukt par mūzikas kritiku. Jurjāna stingrie, lietišķie koru snieguma un repertuāra vērtējumi ievada svētīgu, ilgus gadus koptu tradīciju, kas ļāvusi svētku pieredzi izmantot tautas kultūras augšupejai. Tās tālākkopējiem pieder gan Emīls Dārziņš un Emilis Melngailis, gan Jānis Zālītis, Jēkabs Graubiņš, Jēkabs Vītoliņš, Jānis Cīrulis un daudzi citi.

Dziesmu svētku guvumu vērtējuši arī mūsu trimdinieki viņpus dzelzs aizkara. Domājams, ka tieši objektīvs skatījums uz savu pagātni un, protams, arī vārda brīvība ļāva viņiem dot līdz šim nozīmīgāko devumu latviešu dziesmu svētku izpētē. Runa ir par mūzikas vēsturnieka Valentīna Bērzkalna Stokholmā izdoto "Latviešu dziesmu svētku vēsturi" (1965), — īsti zinātnisku kā koru kultūras, tā latviešu kora mūzikas attīstības izsekojumu.

Diemžēl nekā līdzvērtīga pretī nolikt nevaram mēs, Latvijas muzikologi, — ne pirmspadomju, ne tā sauktā padomju laika dziesmu svētku izpētē. Klementa Mediņa grāmata "Latviešu dziesmu svētki" (1955) izmantojama visai piesardzīgi tīšo vēstures falsificējumu un komunistiskās retorikas dēļ. Arī okupācijas gados tapušie avīžu un žurnālu raksti būs vājš atspaids nākamajiem vēsturniekiem.

Latvijas okupācija pašos pamatos izmainīja dziesmu svētkiem izvirzāmos mērķus: šādu Padomju savienībā līdz tam nepieredzētu pasākumu pieļāva vienīgi tādēļ, ka to varēja izmantot kā okupācijas ideoloģisko ieroci. To nemaz arī neslēpj mūsu publicisti, neskaitāmos rakstījumos apgalvojot, ka dziesmu svētkiem jāpauž bezgalīga uzticība padomju varai un komunistiskajai partijai, jādod izšķirošs trieciens buržuāziskā nacionālisma paliekām u.tml.

Šī misija īstenojama ar repertuāra starpniecību, kam piemēro vienu vienīgu mērauklu: cik attiecīgā dziesma vai, precīzāk, tās tēma atbilst politiskajām aktualitātēm, — skaņu valoda, stilistika un tamlīdzīgas lietas ir otršķirīgas. Lauvas tiesa svētku programmās, kā zinām, pienācās padomju komponistu sacerējumiem, kas maksāja meslus gan "tautu tēvam", partijai un armijai, gan revolucionārajai pagātnei, ļeņiniānai utt.

Tikai kā "ēsma" — dziedātāju pieturēšanai kāda astotā, septītā, labākā gadījumā piektā daļa repertuāra bija atvēlēta latviešu tautas dziesmai, vēl mazāk — kora mūzikas klasikai.Taču tieši šis mazumiņš, kā arī vienīgā vēl saglabājusies iespēja latviešiem pulcēties vienkop un dažas dienas atkal ļauties latviešu valodai pārkrievotajā Rīgā ļāva dziesmu svētkiem saglabāt savu pievilcību tautas acīs. Tādēļ taisnība ir trimdas autoram, kurš periodiskajā rakstu krājumā "Latvju Mūzika" okupētās Latvijas dziesmu svētkus salīdzina ar divpus griezīgu zobenu, ar ko var cirst tiklab pa kreisi, kā pa labi. "Kaut arī oficiāli tie jau sen nesaucas vairs l a t v i e š u dziesmu svētki, kodolā tie joprojām ir l a t v i s k s fenomens, pār kura ietekmi tautā nav lielākas varas nedz tiem, kas dziesmu svētkus pavēl rīkot, nedz pašiem rīkotājiem." ("Latvju Mūzika", 1972., Nr.5).

Ja nu svētkiem patiesi ir šāda divējāda ietekme sabiedrībā, tad attiecībā uz publicistiem ne par kādu nevar būt runas. Šis zobens drīkst cirst tikai vienā virzienā. Un dara to.

Viens no pirmajiem padomju publicistu darbiem ir — izdeldēt no ļaužu miņas priekšstatus par bijušajiem laikiem. Lietā liek gluži neiedomājamus vēstures viltojumus. Tā, piemēram, lasītajiem iegalvo, ka neatkarīgās Latvijas dziesmu svētki bijuši ieslēgti šovinistiskas šaurības un pašizolācijas lokā. Maskavas atsūtītais čekas pārstāvis Pēteris Smilga ceļ gaismā pat "atklājumu", ka buržuāziskās Latvijas dziesmu svētki kalpojuši kompartijai kā ass šķiru cīņas ierocis, jo kori un dziedāšanas biedrības ļoti plaši izmantoti kā legālas organizācijas partijas sakaru uzturēšanai ar tautu. (P.Smilga "Tuvojoties dziesmu svētku 75 gadu jubilejai, "Literatūra un Māksla", 1947.g. 7.marts.)

Savukārt atziņa par kaut kādiem agrāko dziesmu svētku augstajiem mērķiem un latviešu nacionālās pašcieņas stiprināšanu ir nepiedodama Septīto dziesmu svētku apcerētājam komponistam Jānim Zālītim. Viņa kritisko rakstu izdevumā — sava veida Berklava atkušņa piemineklī — bija teikts, ka dziemu svētki savā laikā "modināja" tautā snaudošos spēkus, apziņu un cieņu pret savām īpatnējām nacionālajām vērtībām, aicināja uz vienību, ne vien garīgu, bet arī politisku brīvību un valstisku neatkarību." (J.Zālītis, "Raksti", 1960.)

Šī un tai līdzīgas ideoloģiskas "kļūdas" izrādās tik bīstamas, ka grāmatas 3000 eksemplāru metiens iznīcināms, padzenami no darba redaktori un sastādītāji, bet Jāņa Zālīša mūzika uz vairākiem gadiem lemta noklusēšanai. Bet Zālīša nomaldus ņemas labot Nils Grīnfelds, rakstīdams: "Zālītis noslīd uz reakcionārām, klaji buržuāziski nacionālistiskām pozīcijām, kad viņš runā par dziesmu svētku tradīcijām kā "valstiski neatkarīgas Latvijas sagatavotāju faktoru. "Runāt te par kādu tautas vienotību ir vēstures falsifikācija". ("Literatūra un Māksla", 1968. g. 14.dec.)

Arī aktuālās Padomju Latvijas dziesmu svētku atbalsis pilnībā pārņēmusi partijas frazeoloģija. Izskausti jebkādi kritiski spriedumi, valda komplimentārā kritika — slavinājumi partijai, valdībai, arī dziesmām un partijas tautai dāvātajiem svētkiem.

Te nevar atrast daudzmaz objektīvu informāciju par dalībnieku skaitu un svētku norisi ar retajām to kulminācijām ap dalībnieku izkarotajiem klasisko dziesmu atkārtojumiem. Tad jau vairāk patiesības izdibināms no emigrējušā literatūras kritiķa Jāņa Rudzīša korespondencēm Zviedrijas avīzēs, kas tapušas, dzīvojot līdz okupētās Latvijas dziesmu svētkiem radio vilnī Baltijas jūras viņā krastā. Informācija, tāpat arī vērtējums, ir vienīgi partijas ideologu kompetence. Jo, kā izrādās, tās tagad ir politiskas kategorijas.

Vienu šādas nostādnes liecību glabā partijas CK sēžu protokols, kas datēts ar 1950. gada 21.aprīli. Pie Latvijas KP CK sekretāra Arvīda Pelšes todien izsaukta konservatorijas vadība. Citu pārmetumu un brīdinājumu vidū viņiem jāuzklausa arī šāds: "Pastāv zināma bīstamība, ka mūsu ienaidnieki — buržuāziskie nacionālisti var smagi apdraudēt dziesmu svētkus, apmācot kori tā, ka tautas dziesmas skanēs spoži, bet padomju dziesmas — slikti. Tas var izvērsties par īstu politisku demonstrāciju. Te tātad slēpjas politisks elements. Tāpēc konservatorijai tuvākajā laikā jāpanāk krass pavērsiens ideoloģiskajā darbā, jāatbrīvo ļaudis, kas traucē." (LVA PA — 101.f.,13.apr.,58.l.)

Te atliek vienīgi piebilst, ka drīz patiešām sākās lielā "ļaužu atbrīvošana", apcietinot un pēc tam izsūtot konservatorijas mācībspēku, Limbažu rajona virsdiriģentu Jāni Līcīti, profesoru Jēkabu Graubiņu, Irēnu Bergmani, Jāzepu Lindbergu u.c.

Partijas diktāts publicistikā bija neapejams, pat stiprākajiem no mums. Kā toreiz gandēja jauno kritiķu stāju, rāda pārvērtības, kādas piemeklēja muzikologu Oļģertu Grāvīti. Mūzikas publicistikā ienākdams Berklava atkušņa gados, viņš sāk ar tam laikam neredzēti drosmīgu iestāšanos par klasisko mantojumu. Viņa rakstu V.Kalpiņa vadītajā "Literatūrā un Mākslā" ar labu vārdu piemin pat trimdas prese.

Taču atkusnim drīz seko ledus laikmets. Pienāk Pirmo dziesmu svētku simtgade. Mūsu senā dziesma svētku estrādē drīkst parādīties vienīgi ciešā svešu dziesmu ielenkumā. Bet jaunajam muzikologam nav iebildumu, viņa tonis tagad ir radikāli mainījies. Vairākos plašos rakstos viņš apcer svētku sarežģīto ceļu no agrākajām šauri nacionālistiskām un viendienīgām tēmām uz īsti sociālistisku vērienu, uz visas pasaules progresīvo cilvēku aktualitātēm, tā iezīmējot nākotnes trasi uz mākslas internacionālo sasniegumu daili. (No raksta "Uz internacionālo daili", "Literatūra un Māksla", 1973.g. 21.jūl.)

Tomēr arī toreiz, Brežņeva stagnācijas gados, dziesmu svētku atbalsi neizdodas noturēt stingri partijas noliktajos rāmjos. Kā vientuļas saliņas paceļas tās nedaudzās publikācijas, kuru autori, kaut netieši, pauduši savu sāpi par latviskās dziesmas pazemošanu.

Viena tāda ir jau minētās Pirmo svētku simtgades apcere, ko rakstījis Imants Ziedonis. Zināms, arī viņam nav ļauts apstrīdēt svešo dziesmu iederību nacionālo atmodu atgādinātajos svētkos, un tomēr viņš pamanās to izdarīt, izteikdams nožēlu, ka koncertos nedzirdējām ne Nīcas, Bārtas, Rucavas un Alsungas, ne Latgales gara bagātības. Dzejnieks iebilst arī pret iestaigāto šablontaciņu tautasdziesmu apdarēs. "Trūka drastikas, nebija ne sērdieņu, ne šūpļa dziesmu, ko baltologi atzinuši par skaistākajām šīs tematikas dziesmām pasaulē. Bet mūsu jautrība un dzīves prieks skan viena sangvīniska rallalā līmenī". ("Literatūra un Māksla", 1973.g. 4.aug.)

Savdabīgu atbalsi Pirmo dziesmu svētku simtgade radusi arī latviešu dzejā. Pārsteigta to pamana trimda, rakstot, ka "parādījusies īstena zemdegas dzeja vai ugunsvārdi, kurus spēj pateikt tikai tāds dzejnieks, kam tik daudz atņemts, ka viņš vienkārši vairs nevar klusēt. "Bet to mēs šeit nevaram un nedrīkstam citēt. (J.Dz., rakstu krājums "Latvju Mūzika", 1974., Nr.7.)

Viena no tālumā saklausītajām atbalstīm toreiz acīmredzot būs bijusi Māra Čaklā poēma "Nakts pirms dziesmas", veltījums Pirmajiem dziesmu svētkiem, kur bija arī šādas rindas:

"Cauri draudīgai neziņai,

cauri simtgadu tumsai —

sentēvu balsīs

runā uz mums

gudras, lēnīgas,

rūgtas, žēlas;

esi tām gatavs?

saproti vēl?

Paldies, mūsu dzīvās,

paldies, senās mātes,

kad uzausīs diena,

stāviet mums klāt!"

Ar nopietnām pārdomām par latviešu kora mūzikas attīstību, gan tieši nekritizējot dziesmu svētku repertuāru, 80. gados publicistikā ienāk jaunie muzikologi Vita Lindenberga, Jānis Torgāns, Ilma Grauzdiņa un citi.

Tiešāku valodu publicistikā runā, kad pamalē sāk briest Gorbačova pārbūves negaisi. Veselu rakstu kopu jau 1985.gada dziesmu svētkiem ar redaktora Jāņa Škapara svētību "Literatūrā un Mākslā" noorganizē mūzikas nodaļas vadītāja Ligita Viduleja. Ar gudru ziņu tiek sakoncentrēta īsta smagsvara artilērija: saaicināti radošo savienību priekšsēži Dž. Skulme, J.Peters, M.Zvirbulis, rakstnieki M.Birze, P.Pētersons, I.Ziedonis, komponisti, virsdiriģenti utt.

Diplomātiski svešo dziesmu neiederību svētkos kritizē I.Ziedonis, pārmezdams latviešiem savtīgumu: mēs it kā gribam svētkos vairāk ņemt no citiem, mazāk — dot no mūsu tautas gara enerģijas.

Kino savienības priekšsēdētājs pasaka vēl skaidrāk: "Neviens vairs nešaubās, ka varam nodziedāt krievu, gruzīņu, moldāvu dziesmu, — taču bez tās vienreizības un tautas dvēseles atklāsmes, kā to spēj vienīgi krievi, gruzīņi, moldāvi paši. Tautu draudzības apliecinājumi lai paliek dažādiem festivāliem, plēnumiem, konkursiem, bet latviešu dziesmu svētkos goda vietā jābūt latviešu tautasdziesmai." ("Literatūra un Māksla", 1985.g. 19.jūl.) Šī atziņa, starp citu, vēl joprojām nav zaudējusi savu aktualitāti.

Savuties līdz šim par svētku un neaizskaramu uzskatāmo tematisko veltījumu tēmu avīzē uzdrīkstas kritizēt Jānis Peters. Tas šoreiz īpaši riskanti, jo paši svētki taču veltīti ne vien ikreizējai padomju varas "atjaunošanas" jubilejai Padomju Latvijā, bet arī PS uzvarai t.s. Lielajā tēvijas karā. Pēc dzejnieka domām, veltījumi izskanējuši uzbāzīgi, aizejot līdz galējai bezgaumībai, primitīvismam, pat naturālismam. ("Literatūra un Māksla", 1985.g. 26.jūl.)

Šāda brīvdomība, protams, nevar palikt nesodīta. Soģa lomu uzņemas CK kultūras nodaļas vadītājs A.Goris. Aplamnieki "Cīņas" rakstā (1985.g. 10.sept.) tiek šaustīti ar simtkārt pārbaudītām frāzēm par sociālistiskā internacionālisma un ļeņiniskās nacionālās politikas prioritāti, par strādnieku šķiras dominējošo lomu, sociālistisko nāciju svētīgo mijiedarbību un tuvināšanas u.tml.

Viskarstākā uguns tiek raidīta pret tiešo vaininieku — jau tā peramā zēna lomā nonākušo laikraksta redakciju. Tā, izrādās, pazaudējusi principiālos orientierus un objektīvo procesu būtības izpratni, savos spriedumos balstījusies uz subjektīvām emocijām utt.

Kad drīzumā redakcijas kolektīvam sit liktenīgā stunda, visu citu avīzes grēku svaru kausā likts bija arī šis — 1985.gada dziesmu svētku — atspoguļojums.

Bet šajā gadā Pirmos dziesmu svētkus atbalso jau šādas rindas:

"Jums ir vara.

Jums ir viltus.

Jums ir zelts.

Mums ir tikai tēvu dziesma,

Cīrulis no kumeļpēdas,

Dziesmas augstē celts.

..Sadreb svari.

Pelu sauju

Jūsu torņi,

Jūsu zelts.

Pārvelk dziesmas,

Vieglie soļi,

Cīrulis no kumeļpēdas,

Dziesmas augstē celts."

Tās ir rindas no Vizmas Belševicas dzejoļa "Dziesmas svaros".

Referāts LZA un Rīgas Latviešu biedrības kopsēdē "Rīga un latviešu dziesmu svētki" Rīgas Latviešu biedrības namā 1998. gada 8. maijā

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors, Dr.art. Oļģerts Grāvītis:

Dziesmu svētku tradīcijas attīstība pēckara ārzemju latviešu sabiedrībā

Dziesmu svētku vēstures materiāli vairāk nekā 135 gadu garumā aptver ne jau tikai nošu krājumu, programmu, bukletu, dažāda apmēra svētkiem veltītu grāmatu izdevumus; ne tikai latviešu un cittautu periodikas publikācijas, bet arī daudzu oficiālo un neskaitāmu privāto arhīvu bagātības. Arī zīmētās un fotografētās liecības, kino hroniku, audio un video ieskaņojumu dokumentus.

Izsenis esmu fantazējis, cik lieliski būtu, ja visas šīs unikālās vērtības varētu tikt savāktas ilgi cerētā — par nožēlu, vēl arvien neeksistējošā— MŪZIKAS MUZEJA telpās! Sarindotas hronoloģiskā secībā! Tās tad virknētos laikam gan k i l o m e t r i e m garos plauktos. Piepildītu daudzas istabas (pat zāles!). Atliktu tikai pārzināt attiecīgo nodalījumu izvietojumus, pieiet, piemēram, pie Pirmo, Devīto vai Divdesmito Vispārējo dziesmu svētku v i e n k o p u s koncentrētajiem materiāliem un parādīt jebkuram interesentam a b s o l ū t i v i s u, kas ar šo notikumu saistīts. Sapnis!? Taču, ja šāda ideja kādreiz īstenotos, tad varam būt droši, ka latviešu t r i m d a s Dziesmu svētku un Dziesmu dienu norišu atspoguļojumi šādā "sapņu arhīvā" noteikti aizņemtu lielum lielu daļu.

Jo šobrīd līdz Latvijai gandrīz pilnībā nonākušās ziņas liecina, ka pēc Otrā pasaules kara tiklab Eiropas, Ziemeļamerikas, kā arī Austrālijas kontinentos latviešu kori uz savu kopkoncertu sarīkojumiem, pārvarot visneiedomājamākās grūtības, pulcējušies ap s i m t t r ī s d e s m i t ( 130 ! ) reizes. Tas ir padomju okupācijas gados tautai dzimtenē ilgi slēpts fakts. Pateicoties Valentīna Bērzkalna kapitālpētījumam "Latviešu Dziesmu svētki trimdā" (1968, "Grāmatu Draugs"), "Austrālijas Latviešu Kultūras Dienu" I (1971) un II (1995) vēsturisko norišu sējumam, periodiskā rakstu krājuma "Latvju Mūzika"1.–25. numuram, tāpat no Adelaides uz Rīgu, Raiņa muzeju, pārvestajai Biezaišu ģimenes "Mūzikas krātuvei", ASV Rietumkrasta arhivāra Zigurda Ritmaņa dāvinājumiem un daudziem citiem visdažādākajiem avotiem, priekšstati par sabiedriski kulturālās dzīves, tai skaitā arī mūzikas mākslas, vērienīgumu latvju trimdā šodien mūsu priekšā izgaismojas visā to objektīvajā pilnkrāsainīgumā. Tie pārsteidz savā regularitātes noturīgumā. Mūsu tautiešu neatlaidībā un pašaizliedzībā. Tēvzemes Latvijas mīlestībā. Tās brīvvalsts ideju vissvētākajā uzticībā. Atliek tikai dziļā pateicībā noliekt galvas šo vienreizējo muzikālo v a r o ņ d a r b u priekšā.

1946. gada vasara Vācijā ir latvju trimdas dziesmoto gaitu sākums. Ar Franku novada Dziesmu dienām Fišbahā, ar kopkoru koncertiem Ansbahā, Eihštatē, Hanavā, vēl citās pilsētās. Zinot, kādos nožēlojamos baraku apstākļos mitinās latviešu simt tūkstoši (atrauti no darbošanās iespējām savās specialitātēs, pieticīgas pārtikas devas saņemdami), viņu nesavtīgā ziedošanās amatiermākslām — koriem, ansambļiem, teātra spēlei — ir patiesas apbrīnas un atzinības vērta. Dziesma, latviešu tautas mūžīgais spēka avots, līdzīgi Beverīnas dziedoņa teiksmai, vieno un sargā ļaudis svešumā. Ne jau velti tieši šajā laikā plaši pazīstamais Cēsu mūziķis Arnolds Kalnājs (kurš kopā ar ģimeni— sievu un trīs bērniem — maizes, speķa un ziemas apģērbu vietā no dzimtenes līdzi ņēmis tikai n o š u b i b l i o t ē k u ... ) t. s.Valkas bēgļu nometnē noorganizē jaukto kori"Dziesmu vairogs". Šī vienība strauji izaug par mākslinieciskā ziņā vienu no ievērojamākajiem trimdas amatiermuzicēšanas pārstāvjiem. Kad Kalnāju ģimenei 1949.gadā izdodas apmetnes vietu rast ASV, kopā ar iemīļoto diriģentu pāri okeānam aizceļo arī gandrīz visa "Dziesmu vairoga" saime. Un tur tiek veikti plašas koncertdarbības brīnumi vārda vispilnīgākajā nozīmē.

Tieši šinī laikmetā sakņojas Kārļa Lietiņa Mērbekas latviešu jauktais koris. Vācijā savu reputāciju nostiprina jau Kurzemes cietoksnī radītais Roberta Zuikas lolojums — "Zuikas vīru koris" — Jāzepa Vītola p ē d ē j ā skaņdarba "Kalējs" mantinieks. Tur gan 1946., gan 1947. un 1948. gadā angļu, franču un amerikāņu okupācijas zonās skanošajās latviešu Dziesmu dienās (tādas Vācijā un Austrijā 40.gadu otrā pusē kopskaitā bijušas 13! ) blakām jau nule pieminētajiem diriģentiem savus mūziķa talantus lietā var likt Ādolfs Ābele, Pēteris Banders, Ernests Brusubārda (sen.) ,Tikla Ilstere, Jānis Kalniņš, Meta Muižarāja (dzimusi Vīgnere—vēlākā Krišjāne), Helmers Pavasars, Eduards Ramats, Jānis Ūdris, Ferdinands Valdmanis, Daumants Vītols un daudzi citi Latvijas mūzikas kultūras vecāko un jaunāko paaudžu pārstāvji un viņu kori. Piezīmēsim, ka Lībekas 1948. gada vasaras Dziesmu dienu sagatavošanas procesā kopā ar redzamākajiem trimdas latviešu mūziķiem, to skaitā arī ar vairākiem saviem audzēkņiem, sagurumu spītīgi pārvarēdams, piedalās sirmais Jāzeps Vītols. Par nožēlu I Vispārējo dziesmu svētku 75 gadu piemiņai veltītā sarīkojuma svinīgo norisi vecmeistars pats vairs Vācijā nepieredz.

1949.gada kopkoru uzstāšanās Londonā iezīmē latviešu Dziesmu dienu viļņa uzbangojumu Lielbritānijā. Te laika posmā līdz pat 1986. gadam Lesterā pieredzēti britu salās patvērumu radušo trimdinieku vismaz 16 mūzikālie sarīkojumi. Vērts atzīmēt, ka vairāki no tiem būtu pelnījuši ne pieticīgo Dziesmu dienu, bet Anglijas latviešu V i s p ā r ē j o d z i e s m u s v ē t k u apzīmējumu. Šo pasākumu organizatoriskā dvēsele ir Latvijas konservatorijas 1942. gada absolvents, prof. Jāzepa Vītola izaudzinātais komponists Alberts Jērums ( lielisks diriģents, ērģelnieks, publicists; slavenā Londonas latviešu jauktā kora dibinātājs un ilggadējs vadonis). Viņa dedzību pašaizliedzīgi atbalsta arī Jānis Barušs, Viktors Baštiks, Helmers Pavasars, Andrejs Pommers, Roberts Zuika, Daumants Vītols, debitanti Arvīds Purvs, Lilija Zobens, viņas dzīvesbiedrs Leslijs Īsts un vēl citi Lielbritānijā dzīvojošie kolēģi. Svarīgi atcerēties, ka Trešajās Anglijas latviešu Dziesmu dienās 1951. gadā Londonā svētku vadītāju pulciņā no Stokholmas uzaicināts arī Teodors Reiters. Visā trimdas plašajā kopkoru muzicēšanas panorāmā vēsturiski tas ir viens vienīgais gadījums, kad tautiešiem svešumā lemts atkal sastapties ar Latvijas brīvvalsts laikmeta VI - IX Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģentu spožā zvaigznāja pārstāvi.

Jau 1951.gada nogalē Austrālijas kontinentā aizsākas Austrālijas Latviešu kultūras dienu (ALKD) tradīcija (Sidnejā ), kad gadu mijā — turienes vasaras brīvdienu karstumā — vienviet sabrauc ne tikai latviešu kordziedātāji, diriģenti, atskaņotājmākslinieki un dzirdami ne tikai apvienoto koru koncerti, kamermūzikas sarīkojumi, bet notiek arī tēlotājmākslas izstādes, rakstnieku saieti, vēl citi latvisko pašapziņu stiprinoši un veicinoši pasākumi. Atšķirībā no Eiropā iedibinātajām Dziesmu dienām un vēlāk visā brīvajā pasaulē skanošajiem Dziesmu svētkiem ALKD sarīkojumi ir i k g a d ē j i. Mainās vienīgi to realizācijas vietas ( 2. ALKD 1952. gadā notiek Melburnā; 3.— 1953.g. Adelaidē; 4.— Brisbenā; 5.— Sidnejā; vēlāk arī Pērtā, Kanberā un citās tālā dienvidu kontinenta lielpilsētās; bet 16. — 1966. gadā pat Jaunzēlandē, Kraistčerčā!). Ar nedaudziem izņēmumiem regulāro gadskārtu norišu virknējums bijis neatlaidīgs un neapsīkstošs. Ne velti 1997.gada decembrī tas sasniedzis jau skaitli 47.

Austrālijas mūziķu saimē viens no pieredzējušākajiem meistariem ir diriģents Viktors Bendrups. Par stipras latviskās mentalitātes saglabāšanu svešajā ķenguru zemē kopā ar viņu nomodā stāvējuši un stāv Ruta Brože, Edgars Kariks, Meta Muižarāja — Krišjāne, Ernests Māršaus, Ēriks Ozoliņš, Jānis Puisēns, Zane Ritere, Voldemars Rullis, Kaspars Svenne un vēl citas latviešu mūzikas vēsturei p a g a i d ā m ne visai pilnīgi pazīstamas personības. Roku rokā ar tām pašaizliedzīgi strādājuši dažādu profesiju Austrālijas latviešu sabiedriskie darbinieki, piemēram, Bruno Krūmiņš, nelaiķis — izcilais diplomāts — Eduards Voitkuns un daudzi citi. Ja 1998.gada 4. maijā Margarita Biezaite no Valsts prezidenta rokām saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, tad augstais apbalvojums jāuzskata ne tikai par viņas un nelaiķa dzīvesbiedra Ērika Biezaiša mūža darba — Adelaides Latviešu mūzikas krātuves — izcili augstu novērtējumu, bet sirmās, enerģiskās kundzes dāsnā devuma cildinājumu, līdzdarbojoties daudzu ALKD veiksmīgā organizēšanā un dokumentēšanā.

ALKD vienmēr ciemojas redzamākie latviešu mākslas darbinieki no citiem kontinentiem. Latvijas pārstāvji tur var uzsākt draudzīgu radošās sadarbības saišu nostiprināšanu tikai ar 1989. gada Ziemassvētkiem, kad Melburnā ierodas mūsu sūtņi — jaunais diriģents Kārlis Beinerts un viņa "Daugaviņa". Deviņdesmito gadu ALKD notikumos Rīgas solistu, koru un diriģentu, arī komponistu ( piemēram, Pētera Plakida ) līdzdalība nu jau ir kļuvusi pati par sevi saprotama parādība.

Kanādā — Toronto koru sadziedāšanās iezīmējas 1952. gadā — ar Dziesmu dienu, kas kļūst it kā par ģenerālmēģinājumu 1953. gada pirmajiem Kanādas latviešu Dziesmu svētkiem. Līdz mūsdienām tie sarīkoti jau d e s m i t reizes. Visi latviešu lielākajā apmetņu centrā — lepnajā, bagātajā Toronto, Ontario pavalsts lielpilsētā (II — 1957.;III — 1961.; IV—1965.; V—1970.;VI— 1976.; VII— 1981.; VIII— 1986.; IX— 1991.;X— 1996.).

Šo vērienīgo svētku organizatorisko un māksliniecisko dalībnieku rindās ir ne mazums Kanādas latvju inteliģences visdažādāko radošo nozaru talantu. Viņu vidū viens no vadošajiem ir komponists, Toronto universitātes Mūzikas fakultātē pelnītu autoritāti ieguvušais profesors Tālivaldis Ķeniņš (kopš deviņdesmitajiem gadiem Latvijas Mūzikas akadēmijas goda profesors, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris). Arī Latvijas Nacionālās operas kādreizējais lepnums — komponists un diriģents, profesors Jānis Kalniņš. Laika gaitā par Kanādas Dziesmu svētku pašaizliedzīgāko darbinieku kļūst arī komponists un diriģents Arvīds Purvs. Tipogrāfiski pirmklasīgie svinību repertuāra un dalībnieku bukleti (ar tādiem var lepoties it visu trimdas lielo sarīkojumu vēsture Ziemeļamerikā, Eiropā, Austrālijā!) liecina, ka ap viņu kā dzīves pamatīgā praksē nobriedušu, lietpratīgu virsdiriģentu pulcējušies Kanādas latviešu mūziķu spēki gan nu jau mirušie — Jānis Cīrulis, Ērika Freimane, Voldemārs Linde, Jānis Norvilis, Imants Sakss, gan šobrīd darbīgā Vizma Maksiņa, Imants Ramiņš un vēl citi kordziedāšanas mākslas un kora literatūras meistari. Torontieši vienmēr centušies izcelt savu tuvāko dienvidkaimiņu — ASV latviešu virsdiriģentu Arnolda Kalnāja, Bruno Skultes, Roberta Zuikas — personības. Kopkoris un klausītāji vairākkārt suminājuši neaizmirstamo Anglijas ciemiņu virsdiriģentu Albertu Jērumu. Bet deviņdesmitajos gados, kad sabrūk visu latviešu nāciju sašķeļošie nebrīvības žogi, Kanādas sabiedrība var labāk iepazīt virsdiriģentus Juri Kļaviņu, Imantu Kokaru, Paulu Kveldi, Edgaru Račevski, komponistes Ilzi Arni, Selgu Menci, E.Melngaiļa TMC pārstāvjus Jāni Kurpnieku, nesen par nožēlu mirušo Maiju Rožlapu un vēl citus mūsdienu Latvijas kora kultūras ievērojamus darbiniekus.

Tieši Kanādā, Austrālijas pieredzi par paraugu ņemot, nostiprinās tradīcija latviešu trimdinieku lielos saietus saistīt ne tikai ar kopkora un tautas deju apvienoto ansambļu priekšnesumiem. Dziesmu svētki ir reizē literatūras un tēlotājmākslas pārstāvju, tāpat latvju amatierteātru savstarpējās tuvināšanās laiks. Ar izrādēm, diskusijām, izstādēm. Taču pats galvenais — vēršot plašumā Anglijas Dziesmu dienu praksi, Toronto sarīkojumu repertuārā vārds tiek dots gan tautiešu jaunākajai simfoniskajai, vokāli simfoniskajai, gan vokālajai un instrumentālajai kamermūzikai. Un šajā sakarībā, vēlreiz cildinot iemīļotā svētku virsdiriģenta Jāņa Kalniņa nopelnus, viņam blakām vislielākā atzinība pienākas gan diriģentam Alfrēdam Štrombergam, gan pianistam Artūram Ozoliņam, vijolniecei Rasmai Lielmanei un vēl citiem Kanādas Dziesmu svētku koncertus bagātinājušiem trimdas mūziķiem.

Te vietā atcerēties, cik liela loma mūsu trimdas izcilākajiem mūzikas māksliniekiem solistiem bijusi un ir it v i s u k o n t i - n e n t u svētku koncertos. Kopā ar minētajiem lai šobrīd pieminam Anatoliju Bērzkalnu, Paulu Brīvkalni, Mirdzu Bogdanoviču-Nārunu, Kseniju Branti, Visvaldi Geduli, Valdu Lesiņu, Hertu Lūsi, Emīlu Mauriņu, Borisu Piekalnīti, Paulu Saksu, Voldemāru Rušēvicu, Hertu Štrausu, Hugo Štrausu, Ati Teichmani, Anniju Vītolu un desmit citus nu jau no dzīvajo rindām aizgājušos latvju atskaņotājmākslas lepnumus — trimdas Dziesmu svētku sarīkojumu kuplinātājus. Tāpat kā neaizmirsīsim simt citus — gan vecāku, gan jaunāku paaudžu šodien vēl darbīgos solistus, bez kuru priekšnesumu meistarības ārzemju latviešu kultūras dzīves vēsture nebūtu iedomājama. Tur lieliskie vokālisti Kārlis Bauers-Zemgalis, Ksenija Bidiņa, Pauls Berkolds, Jānis Kļaviņš, Pēteris Lielzuika, Iliāna Pētersone, Rita Dzilna-Zaprauska; ērģelnieces Ingrīda Gūtberga-Johansone, Brigita Mieze-Trauciņa, Anita Rundāne-Gaide; pianisti Uga Grants, Daira Kalnāja-Skriblis, Knuts Lesiņš, Ilze Štrāle - Didrichsone, Anita Zirnīte, flautists un komponists Arnolds Šturms, vēl citas trimdas atskaņotājmākslas slavenības.

ASV Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kas kopš 1953. gada aizsākas Čikāgā, raksturīgi ar to pašu minēto dažādo latviešu mūzikas, literatūras, tēlotājmākslas, folkloras un tautas deju ansambļu, vēl cita žanra sasniegumu demonstrācijas a p v i e n o t o m o d e l i. Par to pārliecināmies, iepazīstot tālāko ASV Vispārējo dziesmu svētku krāšņi izdotos bukletus- programmas ( II svētki 1958.g. Ņujorkā; III— 1963.g. Klīvlandē; IV — 1968.g. Klīvlandē; V— 1973.g. Klīvlandē; VI — 1978.g. Bostonā; VII— 1983.g. Milvokos; VIII— 1988.g. Indianapolisā; IX— 1993.g. p a r e d z ē t i Klīvlendā, bet nenotiek!; X— 1997.g. Klīvlēndā). Šo sarīkojumu virsdiriģentu skaitā atkal sastopamies ar Ādolfu Ābeli, Arnoldu Kalnāju, Robertu Zuiku. Kopā ar viņiem atbildīgus uzdevumus veic arī Ernests Brusubārda II un III, Andrejs Jansons, Voldemārs Ozoliņš, Bruno Skulte, Brigita Ritmane, Lolita Ritmane, Jānis Zuika un citi ASV dzīvojošie mūziķi. Vēl viesdiriģenti: Jānis Kalniņš, Jānis Norvilis, Arvīds Purvs (no Kanādas), Kaspars Svenne (no Austrālijas) un daudzi citi.

Latvijas pirmās brīvvalsts pieredzi par paraugu ņemot, Eiropas un it sevišķi Ziemeļamerikas lielāko svētku organizatori regulāri rīko tiklab kora sacerējumu, kā arī cita žanra j a u n d a r b u k o n - k u r s u s. Tajos ievērību gūst ne mazums dažādu paaudžu trimdas latviešu skaņražu. Reizē ar pirmatskaņojumiem ik Dziesmu svētku sarīkojumos zināma uzmanība veltīta gan Longīna Apkalna, Viktora Baštika, Alberta Jēruma, Jāņa Kalniņa, Tālivalda Ķeniņa, Jāņa Mediņa, Jāņa Norviļa, Helmera Pavasara, Gundara Pones, Arvīda Purva, Arnolda Šturma un vēl vairāku pazīstamu meistaru skaņumākslai. Arī Latvijā vēl maz atskaņotā Aleksandra Okolo-Kulaka, Knuta Lesiņa, Leonīda Slaucītāja, Eduarda Šēnfelda vokālajai un instrumentālajai daiļradei. Trimdas Dziesmu svētku vēsturei šis plašais mūzikas autoru pulks pelna atsevišķu, detalizētāku apskatu. Īpaši zinot, ka pakāpeniski komponistu rindas papildinājuši cerīgi jaunāko paaudžu spēki: Ilze Akerberga, Pēteris Aldiņš, Dace Aperāne, Andrejs Jansons, Anita Kuprisa, Imants Mežraups, Imants Ramiņš, Brigita Ritmane, Lolita Ritmane, Richards Skulte un vēl daudzi, daudzi citi.

Ziemeļamerikas Rietumkrasta dziesmu svētki, dažbrīd saukti arī par ASV Rietumpiekrastes svētkiem, izaug it kā no 1955. gadā Milvokos un 1960. gadā Indianapolisā skanošajiem ASV novadu sarīkojumiem. Kalifornijas pamalē tie "pārceļas" līdz ar 1962. gada Jāņu līgošanu Sietlā, gūstot oficiālo Rietumkrasta I svētku nosaukumu.To sagatavošanā dedzīgi līdzdarbojas mūsu mūzikas klasiķa Emīla Dārziņa dēls — pianists, komponists, publicists Volfgangs Dārziņš, kuram smagās slimības nežēlīgais liktenis lēmis skaisti iecerētos Dziesmu svētkus nepieredzēt: dienu pirms to atklāšanas talantīgais mūziķis šķiras no šīs pasaules... Tālākajās norisēs sevi spēcīgi piesaka mākslinieciski spilgta virsdiriģentu plejāde: Arvīds Berķis, Oļģerts Bištēviņš, Daira Cilne, Pēteris Galiņš, Voldemārs Ozoliņš, Bruno Skulte, vēl citi meistari. Organizatoru saimē vienreizēji vērienīgs un nesavtīgs ir Portlendas Latviešu biedrības vadošo darbinieku — brāļu Ritmaņu — ārsta un dzejnieka Andra, kultūras dokumentu krājēja Zigurda — ieguldījums ASV Rietumkrasta svētku sagatavošanā. Arī to muzikālajā bagātināšanā, īpaši tad, kad pie latvju trimdas patriotisko dziesmu debešiem iemirgojas Andra Ritmaņa meitu — talantīgo māsu Brigitas un Lolitas — radošais devums. Abas vispusīgās mūziķes tieši Rietumkrasta kopkoru koncertos debitē tiklab komponistu, kā arī virsdiriģentu pārliecinošajā sniegumā. Dr. med. Andris Ritmanis pašlaik ir viens no 1999. gada vasarā gaidāmo XIII ASV Rietumkrasta dziesmu svētku kvēlākajiem un optimisma pārpilnākajiem izrīkotājiem. Jo aiz muguras taču ir pamatīga pieredze. Spilgta aizvadīto Rietumpiekrastes sarīkojumu neatkārtojamā vēsture ( pēc Sietlas 1962. gada Dziesmu svētkiem, II notiek 1965. gadā Portlendā; III—1967.g. Sanfrancisko; IV — 1970.g. Losandželosā; V — 1972.g. Vankūverā, Kanādā; VI—1975.g. Sietlā; VII — 1977.g. Losandželosā; VIII—1979.g. Sanfrancisko; IX — 1982.g. — Portlendā; X — 1985.g. — Vankūverā, Kanādā; XI — 1989.g. Losandželosā ar pirmajiem Latvijas viesiem — virsdiriģentu Imantu Kokaru un viņa "Ave Sol"; pēdējie — XII — notiek 1992. gadā Sietlā ).

Brīvās Eiropas kopkori sarosās novēlotāk — tikai 1964. gadā Hamburgā skanošajos Pirmajos Vispārējos Eiropas latviešu dziesmu svētkos. Tiem seko II — 1968.g. Hannoverē; III — tradīcijas iedibināšanas simt gadu piemiņai — 1973.g. Ķelnē; IV — 1977.g. Londonā; V — 1982.g. arī Anglijā, Līdsā un pagaidām pēdējie — VI — 1989.g. Helsingborgā, Zviedrijā. Te vadošo māksliniecisko spēku un virsdiriģentu saimē noteicošo vārdu saka gan Longīns Apkalns, Alberts Jērums, Arvīds Norītis, Roberts Zuika, gan jaunāko paaudžu diriģenti Marks Opeskins, Andris Vītoliņš, Lilija Zobens un citi mūziķi. Te daudzo lielisko organizatoru saimē savu šodien augsti novērtēto autoritāti sabiedriskās darbības jomā kaldina Vācijā dzīvojošais Arturs Cipulis — goda vīrs, kam pieder galvenie nopelni XXI Vispārējo dziesmu svētku priekšvakarā veiksmīgi organizētajai Jāzepa un Annijas Vītolu mirstīgo atlieku pārvešanai no Lībekas uz Rīgu, tā simboliski noapaļojot vēsturisko atšķirtības loku starp trimdu un dzimteni.

Arī Eiropas dziesmotajā kustībā šīs apvienošanās tendences samanāmas jau Latvijas trešās atmodas gaisotnē — 1989. gada VI svētkos Helsingborgā, kad virsdiriģentu tribīnē laimējas debitēt ne tikai Jurim Kļaviņam, bet arī jauniņajam Jurim Kokaram — pēc XX Vispārējiem svētkiem Latvijā, traģiski no dzīves aizgājušajam talantam... Helsingborgas kopkori krietni nostabilizē Rīgas viesi — "Juventus" un "Lauda". Bet komponists un pianists Romualds Kalsons kopā ar dzīvesbiedri dziedoni Irēnu Kalsoni tieši šajos svētkos pieredz vienu no pirmajām atbildīgākajām sava autorkoncerta norisēm ārzemēs.

Dziesmu dienas Garezerā, ASV, regulāri skan kopš 1967. gada vasaras. Neiedomājamas bez j a u n a t n e s kopkora sniegumiem. To pašu varam teikt par Latviešu jaunatnes dziesmu svētkiem Kanādā — ar 1975.gada vasaru nostiprināto tradīciju. Kā viens, tā otrs šis pasākums izpaudies vismaz d e s m i t atbildīgās koncertprogrammās, kurās latvju klasiskajai un laikmetīgajai kora mūzikai pieder noteicošā loma. Taču pagaidām šos sarīkojumus pamatīgāk izpētīt vēl neesam paspējuši. Nepelnīti maz izzinātas arī trimdas latviešu reliģisko konfesiju, sevišķi Amerikas baptistu, dziesmu svētku pēckara gadu norises, kas skaisti atplaukušas, pirmām kārtām pateicoties Viktora Baštika, Guntas Plostnieces un Arvīda Purva enerģijai. Apvienoto koru priekšnesumu summējumam visi minētie sarīkojumi noteikti dod krietnu papildskaitli...

Pasaules brīvo latviešu Dziesmu dienu ideja — londonieša Alberta Jēruma lieliskākais un pārdrošākais gara bērns (kaut Maestro tās pirmo piepildījumu 1979. gada vasarā senajā, gleznajā Gotlandes cietokšņa pilsētā Visbijā vairs nepieredzēja!) šodien uzskatāma par visas latvju dziesmotās trimdas māksliniecisko centienu virsotni. Šo rindiņu autoram kopā ar Latvijas kora kultūras pārstāvju tūkstoti — koriem, diriģentiem, mūzikas darbiniekiem — bija laime 1997. gada vasarā apmeklēt Zviedrijas brīnumkluso un brīnumdaiļo salu, jo Gotlandē skanēja Baltijas un Ziemeļvalstu Otrie dziesmu svētki. Starptautiskā sarīkojuma laikā rīdzinieki vienā no Visbijas muzeju zālēm bija iekārtojuši 1979. gada Dziesmu dienu unikālu izstādi.

Eksponātu skaitā interesentiem bija pieejama arī toreizējo svētku organizatoru izgatavotā videofilma, kas fiksē savdabīgi risinātu svinību atklāšanas mirkli: jauniņā Lilija Zobens savā dzidrajā soprāna solo balsī saviļņojoši dzied skaisto latviešu tautas melodiju: "Dzegūze kūko, dzied lakstīgala, raud mūsu māsiņa svešajā zemē...".Videodokumentā redzams klausītāju— no visas pasaules Visbijā sabraukušo latviešu — dziļais pārdzīvojums. Daudzi raud... Dīvaini, ka pēc gandrīz divu gadu desmitu distances, videolentu skatoties, asaras nespēja slēpt arī atjaunotās Latvijas brīvvalsts "sūtņi". Ekrānā skatāms un dzirdams, ar kādu aizrautību toreizējais kopkoris, solistes Ileānas Pētersones kuplināts, diriģenta un komponista (arī vokālista, kaismā latvju mūzikas publicista) Longīna Apkalna vadīts, simfoniskajam orķestrim priekšnesumu atbalstot, atskaņo Jurjānu Andreja kantāti "Tēvijai". Tādu patriotisku spēku, dievbijīgu lūgšanu laikam gan spēj paust tikai no pussimt kilometrus netālā Kurzemes krasta varmācīgi atrautie un nošķirtie tautieši. Pasaules brīvo latviešu saime, kas savos kopkoru sarīkojumos tuvumā un tālumā nes sevī vienu vienīgo mīļās Latvijas sāpi. Dzimtenes ilgu sapņus. Ticību reiz sagaidāmajai brīvestības ausmai... Tieši ar šādām izjūtām piestrāvotas PBLA rīkotās Dziesmu dienas arī Vācijā, Minsterē, 1984. un 1988. gadā. Kopumā tātad trīs. Bet ceturtās?

Paldies Dievam, pati dzīve pierādījusi, ka kopš XX Vispārējiem dziesmu svētkiem Rīgā pasaules latviešu amatiermākslas, tāpat profesionālās mūzikas kultūras sasniegumi var atkal sākt koncentrēties Latvijā. Alberta Jēruma ilgas pēc it visu kontinentu apvienotā latvju tautas k o p k o r a XXI svētku laikā bez jebkādiem ierobežojumiem beidzot ir piepildījušās. Un turpinās realizēties arī 1998.gada vasaras grandiozajā saietā. Tādējādi nu jau ir nepārprotams, ka t r i m d a s Dziesmu dienu un Dziesmu svētku vēstures periods, 1946. gadā Vācijā ievadīts, ar deviņdesmito gadu sākumu Latvijā noslēdzies. Taču dziedāšana un dejošana ārpus Latvijas tāpēc jau nerimstas. Sevi piesaka nākamais vēsturiskais pakāpiens — ā r z e m j u (vairs ne t r i m d a s ! ) l a t v i e š u Dziesmu un deju svētku laikmets, kam jāturpina mūsu tautiešu, viņu bērnu un bērnu bērnu latviskās mentalitātes saglabāšanas svētā misija vēl gadu desmitiem ilgi.

 

Referāts LZA un Rīgas Latviešu biedrības kopsēdē "Rīga un latviešu dziesmu svētki" Rīgas Latviešu biedrības namā 1998.gada 8.maijā