Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas prokuratūras modelim - starptautiska atzinība Par prokuratūras attīstības ceļiem Latvijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.04.1998., Nr. 120/121 (1181/1182) https://www.vestnesis.lv/ta/id/51350

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Izraēlas Valstī Nīderlandes Karalistē

Vēl šajā numurā

30.04.1998., Nr. 120/121 (1181/1182)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Runas. Referāti

Latvijas prokuratūras modelim — starptautiska atzinība

Pagājušajā nedēļā ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš un Ģenerālprokuratūras darbības vadības un analīzes departamenta virsprokurore Rudīte Āboliņa piedalījās starptautiskajā konferencē par tiesu sistēmas reformu bijušajās sociālisma valstīs. Tā notika Gruzijas pilsētā Batumi. Šajā pasākumā piedalījās gan Rietumeiropas, gan bijušās sociālisma nometnes valstu ģenerālprokurori, gan citi vadošie juristi.

Referēt konferencē un pastāstīt par Latvijas pieredzi Jāni Skrastiņu aicināja pasākuma rīkotāji — starptautiskā organizācija "Eiropa — 2000". (Viņa referātu publicējam zemāk). Šīs organizācijas vadība un ģenerālsekretārs Vīzera kungs vairākkārt apmeklējuši Latviju, labi iepazinuši mūsu tiesu sistēmu, prokuratūras reformu un atzinuši mūsu prokuratūras modeli par progresīvu, īpaši uzsverot Latvijas prokuratūras neatkarību.

Jānis Skrastiņš un Rudīte Āboliņa konferencē vadīja darba grupu.

No 19. līdz 22.maijam "Eiropa — 2000" organizēts seminārs notiks Rīgā, un tā galvenais temats būs "Noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācija un korupcija".

Dzintra Šubrovska,

Ģenerālprokuratūras preses sekretāre

LR ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš:

Par prokuratūras attīstības ceļiem Latvijā

Tiesiskā reforma ir visu postkomunisma valstu pašreizējā attīstības posma neatņemama sastāvdaļa. Esmu pateicīgs konferences rīkotājiem par iespēju piedalīties, uzzināt par reformas norisēm Kaukāza reģionā un dalīties pārdomās par līdzīgiem procesiem Baltijas valstīs un konkrēti — Latvijā.

Izejas pozīcijas visās valstīs, kas bija iekļautas bijušajā PSRS, ir ļoti līdzīgas, jo tiesu sistēmu, prokuratūru, galvenos kriminālprocesa principus regulēja PSRS vienotie likumi. Globāli reformas mērķi arī nevarētu būtiski atšķirties, jo visas valstis vēlas, lai tiktu nodrošināta tiesiskā kārtība, garantētas indivīda cilvēktiesības un apkarota noziedzība. Svarīga vieta kopējā reformā ir arī prokuratūras pārveidei, atrodot vietu valsts institūciju sistēmā, nosakot kompetenci un apveltot ar nepieciešamajām pilnvarām uzlikto funkciju nodrošināšanai.

Pasaule un arī Eiropa pazīst dažādus un diezgan atšķirīgus prokuratūras modeļus. Eiropas Padomes rīkotajās konferencēs Mesīnā un Maskavā tika atzīmēta dalībnieku vienprātība jautājumā par nacionālo īpatnību un tradīciju respektēšanu, veidojot demokrātiskā sabiedrībā organiski iederīgu prokuratūru. Visas postkomunisma valstis, manuprāt, atrodas ļoti unikālā situācijā. No vienas puses, pārmaiņu nepieciešamība un neatliekamība neitralizē ieraduma kavējošo ietekmi un ļauj radīt vismūsdienīgāko justīcijas sistēmu, tajā skaitā prokuratūras modernāku modeli.

No otras puses, postsociālisma valstīm trūkst demokrātijas pieredzes, tradīciju un, kā es gribētu to nosaukt, arī demokrātijas izjūtas. Tas ievērojami apgrūtina citu valstu pieredzes analīzi, starptautisko organizāciju rekomendāciju un zinātniskās domas atziņu pielāgošanu un izmantošanu nacionālo justīciju sistēmu radīšanā. Tieši tāpēc šādas konferences ir ļoti nozīmīgas, jo dod bagātu materiālu salīdzināšanai un izvērtēšanai.

Tātad — par reformas būtiskākajām iezmērm Latvijā.

Pamatjautājums pirms pārmaiņu uzsākšanas bija noskaidrot, vai padomju tipa tiesu iekārta un prokuratūra atbilst jaunajai situācijai valstī, tas ir, daudzpartiju demokrātijai, tirgus ekonomikai, cilvēktiesību reālai nodrošināšanai un aizsardzībai. Ja varētu atbildēt apstiprinoši, reformai nebūtu pamata. Tomēr vairāki būtiski faktori spieda atbildēt negatīvi.

Otrs svarīgs jautājums bija par reformas laika izvēli. Daudzi praktiķi, neapstrīdot radikālu pārveidojumu nepieciešamību, iestājās par to atlikšanu. Kā argumenti tika minēti nelabvēlīgā kriminogēnā situācija, līdzekļu trūkums un akūts juristu deficīts. Visi šie faktori reāli eksistēja, tomēr reformas rezultātā finansiālos un cilvēku resursus izdevās izmantot racionālāk un pretdarbība noziedzībai kļuva efektīvāka. Tikpat svarīgi bija reorganizāciju sadalīt posmos, noteikt secību un termiņus. Precīza izpildes disciplīna pasargāja no "bezsvara stāvokļa", tas ir, no situācijas, kad vecie mehānismi bija demontēti, bet jaunie vēl nebija gatavi funkcionēt.

Padomju tiesu sistēma un prokuratūra attīstījās vienas ideoloģijas, vienas partijas diktatūras apstākļos, pastāvot sociālistiskai plānveida ekonomikai. Uzbūve, funkcijas, kompetence un darbinieku orientācija bija vērsta uz pastāvošās sistēmas un varas sargāšanu. Tiesneši un prokurori nebija bezpartijiski, vadošajiem darbiniekiem PSKP piederība bija obligāta, augstākajos amatos apstiprināja ar centrālkomitejas piekrišanu. Partijas biedru pienākums bija partijas lēmumu un direktīvu īstenošana, pakļaušanās partijas disciplīnai. Tas nodrošināja ideoloģisko pretinieku vajāšanu un partijas augstāko vadoņu neaizskaramību.

Pastāv viedoklis, ka totalitārā komunistiskā režīma likvidācija pati par sevi atrisina šo problēmu. Domāju, ka tā ir nopietna kļūda.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.pants nosaka, ka katrai personai ir tiesības uz viņa lietas izskatīšanu neatkarīgā un neieinteresētā tiesā. Arī daudzpartiju sabiedrībā piederība kādai no partijām rada politisku ieinteresētību vai vismaz pamatu šaubām par objektivitāti. Tāpēc Latvijas likumos "Par tiesu varu" un Prokuratūras likumā noteikts aizliegums tiesnešiem un prokuroriem sastāvēt un darboties politiskajās partijās. Šī aizlieguma neievērošana ir absolūts iemesls prokurora atlaišanai.

Tomēr partijas piederība nav vienīgais politiskās atkarības, ietekmējamības veids. Ārkārtīgi svarīgi, lai tiesnesi un prokuroru konkrētā lietā politiķi nevarētu ietekmēt caur politiskajām struktūrām parlamentā un valdībā. Domāju, ka visās jaunajās demokrātijās atklātāk vai slēptāk šāda tendence pastāv. Lai to neitralizētu, Latvijas likumi paredz tiesnešu iecelšanu uz mūžu, prokuroriem nav paredzēts pilnvaru termiņa ierobežojums.

Tiesnešu iecelšana, paaugstināšana un disciplinārā sodīšana iespējama tikai ar tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas piekrišanu.

Tādējādi, kaut gan apgabala un rajona tiesas ietilpst Tieslietu ministrijas struktūrā, tiesnešu pašpārvaldes institūciju pastāvēšana un kompetence izslēdz iespēju ministram, manipulējot ar sodiem vai paaugstinājumiem, ietekmēt tiesnešus savas partijas politisko interešu vārdā.

Arī Prokuratūras likums paredz atestācijas un kvalifikācijas komisiju izveidošanu, kas pieņem eksāmenus no prokuroru kandidātiem, lemj par atbilstību konkrētam prokurora amatam, par stažēšanās laiku un programmas izpildi, izskata nopietnākos disciplināros pārkāpumus. Iecelšana virsprokurora amatā, tas ir, par prokuratūras iestāžu vai to struktūru vadītājiem, iespējama tikai ar atestācijas komisijas akceptu.

Augstākā tiesa un prokuratūra ir patstāvīgas tiesu varas institūcijas, kuras vada bezpartijiskas amatpersonas, ko ieceļ, atbrīvo un atlaiž parlaments. Prokuratūras likumā iestrādātas garantijas, kas mazina ģenerālprokurora atkarību no politiskajiem strāvojumiem. Likums paredz, ka atlaišanu var ierosināt tikai Augstākās tiesas priekšsēdētājs vai ne mazāk kā viena trešdaļa parlamenta deputātu, bet atlaišanu izlemj parlaments ar vienkāršu balsu vairākumu. Atlaišanai var būt šādi iemesli:

1) ģenerālprokurors nav ievērojis Korupcijas novēršanas likumā noteiktos ierobežojumus;

2) ģenerālprokurors pieder pie kādas no politiskajām partijām vai politiskajām organizācijām;

3) ģenerālprokurors notiesāts, un tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā;

4) ģenerālprokurors pieļāvis tīšu likuma pārkāpumu vai nolaidību, kas saistīta ar viņa profesionālo darbību un izraisījusi būtiskas sekas;

5) apkaunojošs nodarījums, kas nav savienojams ar ģenerālprokurora amatu;

6) pensijas vecuma sasniegšana.

Prokuratūra ir hierarhiski būvēta iestāžu sistēma. Katru iestādi un struktūru vada virsprokurors. Apgabala prokuratūras kontrolē apgabalā ietilpstošo rajonu prokuratūru darbu. Ģenerālprokuratūra sastāv no departamentiem, kas kontrolē konkrēto darbības virzienu visās prokuratūras iestādēs. Piramīdas virsotnē atrodas ģenerālprokurors, kurš vada un kontrolē visu prokuratūras iestāžu darbību, nosaka struktūru un štatus, kā arī tieši vada Ģenerālprokuratūras darbu. Šāda uzbūve neizslēdz iespēju, ka ģenerālprokurors var savu varu izmantot ar ieinteresētību, novirzīt kādu izmeklēšanu vēlamajā virzienā. Tāpēc ļoti svarīgi bija likumā iestrādāt normas, kas garantētu prokuroru neatkarību konkrētu lietu izskatīšanā.

Prokuratūras likumā ietverts speciāls pants "Prokurora neatkarība", kurā, starp citu, noteikts:

— prokurors savā darbībā ir neatkarīgs no citu valsts varu un pārvaldi realizējošu institūciju vai amatpersonu ietekmes un pakļaujas tikai likumam;

— amatā augstāks prokurors ir tiesīgs pieņemt savā lietvedībā jebkuru lietu, bet nav tiesīgs uzdot prokuroram veikt darbības pret viņa pārliecību.

Viss iepriekš minētais vērsts uz to, lai tiesneši un prokurori nenonāktu valdošo politisko spēku, to ideoloģijas atkarībā un kalpībā. Ņemot vērā visu totalitāro režīmu, tajā skaitā PSRS un citu sociālistisko valstu, pieredzi, politiski neitrālas un nepakļautas tiesas un prokuratūras izveidošana, manuprāt, ir gan grūtākais, gan svarīgākais tiesu reformas elements, bez kura visas minoritātes (politiskās, etniskās u.c.) būs sabiedrībā neaizsargātas, citādi domājošie tiks piespiesti mācīties "pareizi" uzvesties un domāt, ko nodrošinās "pakalpiņi" tiesneši un prokurori.

Neatkarībai un neieinteresētībai ir arī citi aspekti. Padomju sistēmā kriminālprocesā nepastāvēja sacīkstes princips, tāpēc vairākām tiesas funkcijām bija apsūdzības ievirze. Latvijā tikai aptuveni puse krimināllietu tika izskatītas ar prokurora piedalīšanos, tādējādi nebija pārstāvēta apsūdzība un to lielā mērā kompensēja pati tiesa. Tiesas sastāvs pirmais veica pratināšanas. Ja iztiesāšanas gaitā atklājās, ka tiesājamajam nav inkriminēta kāda epizode vai visas noziedzīgās darbības, tiesa nosūtīja lietas papildu izmeklēšanai ar norādi paplašināt apsūdzības apjomus. Ja prokurors tiesā apsūdzību daļā vai pilnā apjomā neuzturēja, tiesa turpināja izskatīšanu un varēja taisīt notiesājošu spriedumu, tādējādi pilnīgi pārņemot apsūdzētāja lomu. Visa minētā rezultātā tiesājamajam nevarēja būt pārliecība par tiesas vienādu attieksmi pret apsūdzības un aizstāvības pusēm. To vēl vairāk pastiprināja padomju sistēmā pastāvošā likumā nostiprinātā teorija par prokuroru kā uzraugu pār tiesas darbības likumību.

Atzīstot, ka bez sacīkstes principa realizēšanas kriminālprocesā nav panākama tiesas neieinteresētība, indivīda un valsts tiesiskās aizsardzības vienādošana, šī principa ieviešana Latvijā bija pirmais nopietnākais tiesu reformas solis, kas tika sperts ar 1993.gada 1.jūliju. Kriminālprocesa kodeksā tika ietverts īpašs pants "Sacīkstes tiesvedība", kurā noteikts, ka rīcības un tiesas sēdēs puses savas procesuālās tiesības realizē sacīkstes formā. Šajā pašā pantā tika ietverta ārkārtīgi svarīga norma, kas noteica, ka apsūdzētāja atteikšanās no apsūdzības atbrīvo tiesu no pienākuma turpināt lietas iztiesāšanu un tiesājamais ir attaisnojams. Tādējādi tiesa zaudē padomju laikam raksturīgo valsts interešu aizstāvja statusu, pārstāj aizvietot apsūdzētāju, bet novērtē, vai apsūdzības puses sniegtie pierādījumi izslēdz pamatotas šaubas par tiesājamā vainu.

Šaubu izslēgšanai ārkārtīgi svarīgi, lai iztiesāšana notiktu tieši un mutiski. Šī principa būtība ir tāda, ka tiesas sastāva pārliecību veido ne tikai saturiskā informācija, bet arī tās pasniegšanas maniere, procesa dalībnieku uzvedība, spēja savas liecības detalizēt, precizēt informācijas iegūšanas apstākļus. Arī padomju laikā šis princips bija ietverts likumā, bet attiecināts tikai uz pirmās instances tiesu. Visu pārsūdzību izlemšana notika tikai uz rakstisko lietas materiālu pamata. Uz dokumentu bāzes tika spriests arī par to, vai pirmās instances tiesa pareizi novērtējusi pierādījumus. Šāda absurda situācija pastāvēja tāpēc, ka padomju tiesu sistēma un kriminālais process nepazina apelācijas tiesvedību, tas ir, tādu sūdzību izskatīšanu, kur šaubas par pierādījumu vērtējumu var pārbaudīt tieši un mutiski, tas ir, pieaicināt lieciniekus, ekspertus u.c. Tāpēc par ļoti svarīgu reformas elementu uzskatījām apelācijas tiesvedības ieviešanu. 1995.gada 1.oktobrī stājās spēkā kriminālprocesa nodaļa "Spriedumu izskatīšana apelācijas kārtībā". Likums noteica, ka apelācija ir spēkā nestājušos tiesas nolēmumu pārsūdzība nolūkā izskatīt lietu pēc būtības kā faktisku, tā juridisku iemeslu dēļ. Krimināllieta izskatāma tādā pašā kārtībā, kāda noteikta izskatīšanai pirmās instances tiesās, izņemot atsevišķus specifiskus momentus, kas izriet no pārsūdzības fakta. Apelācijas tiesa pēc tiešas un mutiskas pierādījumu pārbaudes var atstāt spēkā pirmās instances nolēmumu vai taisīt jaunu spriedumu. Apelācijas pastāvēšana ir ļoti svarīga gan apsūdzībai, gan aizstāvībai un jāuzskata par nepieciešamu elementu taisnīga procesa nodrošināšanā. Bez apelācijas Latvijā pastāv arī kasācija, tas ir, tiesas nolēmumu pārsūdzēšana tikai aiz juridiskiem motīviem.

Tāpēc Latvijā izveidota trīspakāpju tiesu sistēma ar adekvātu prokuratūras iestāžu uzbūvi. Rajonu tiesas kā pirmās instances izskata vienkāršākās kriminālās un civilās lietas, visas administratīvās lietas.

Apgabala tiesas kā pirmā instance izskata sarežģītākās krimināllietas un civilās lietas un vienlaicīgi ir apelācijas instance rajona piekritības lietās. Augstākās tiesas palātas ir apelācijas instance apgabala piekritības lietās, bet Augstākās tiesas Senāts ir kasācijas instance visās lietās. Rajonu un apgabalu prokurori attiecīgi realizē prokurora funkcijas sava līmeņa tiesai piekritīgajās lietās.

Neizbēgamas pārmaiņas tiesu sistēmā un kriminālprocesā bija nepieciešamas procesuālo piespiedu līdzekļu piemērošanas kārtībā. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5.pants un tā interpretācija Strasbūras Cilvēktiesību tiesā nepārprotami pieprasa, lai personas apcietināšana notiktu ar tiesas nolēmumu. Respektējot šo prasību, Latvija jau 1995.gadā atteicās no padomju sistēmā iesakņojušās apcietināšanas sankcionēšanas ar prokurora varu, nododot šo pilnvaru tiesā, nosakot izskatīšanas un pārsūdzēšanas kārtību. Šaubas par to, vai šīs funkcijas nodošana nebūs izdevīga noziedzīgajai pasaulei tiesnešu nesagatavotības rezultātā, izrādījās veltīgas.

Tiesneši ļoti ātri apguva jauno sfēru, un pārmaiņas būtiski neietekmēja drošības līdzekļu praksi valstī.

Pastāv viedoklis, ka 5.panta tulkojums ir nepamatots un nav principiālas atšķirības, vai to dara tiesas vai prokurori, sevišķi valstīs, kur prokuratūra nav pakļauta valdībai. Domāju, ka šāda pieeja tomēr ir kļūdaina. Īstenojot patiesu sacīkstes principu kriminālajā tiesvedībā, prokurors nav atdalāms no apsūdzības funkcijas īstenošanas. Drošības līdzekļa izvēli var vērtēt kā taktisku ieroci apsūdzības rokās, tāpēc lietderības un izdevīguma aspekti var dominēt pār likumības un pamatotības kritērijiem. Tiesnesis nav atbildīgs par nozieguma izmeklēšanu, tāpēc var bezkaislīgi izvērtēt apcietināšanas pamatotību un likumību.

Būtiskāko personas brīvību ierobežošanas nodošanai tiesu kompetencē ir būtiska nozīme starptautiskajā juridiskajā sadarbībā, sevišķi apsūdzēto izdošanā. Ja apcietināšanu veicis prokurors, Eiropas valstīs uz izdošanas lūgumu raugās ar neuzticību, kamēr tiesneša lēmums vienmēr tiek respektēts.

Pakavējos, manuprāt, pie tiesu reformas būtiskākajiem elementiem. Reāli process ir plašāks un daudzpusīgāks, tas ietver plašu likumdošanas darbu, institūciju pārstrukturēšanu un funkciju pārvietošanu.

Īpaši vēlētos vēl nedaudz pieskarties vienam specifiskam prokuratūras jautājumam, kas visās Eiropas Padomes rīkotajās apspriedēs bijis uzmanības centrā. Tas ir jautājums par tā dēvēto prokuratūras vispārējo uzraudzību jeb augstāko uzraudzību pār likumību. Esmu lietas kursā, ka daudzi mani kolēģi bijušajās PSRS republikās un Austrumeiropas valstīs iestājas par šīs funkcijas saglabāšanu. Par pamatojumu tiek minēts, ka nav alternatīvas valsts interešu nodrošināšanai pārejas periodā.

Izteikšu dažas savas pārdomas šajā jautājumā. Vispārējās uzraudzības pamatā ir bijušā PSRS likuma par prokuratūras uzraudzību norma, saskaņā ar to prokurori veic augstāko uzraudzību, kā likumus ievēro visas valsts institūcijas, pašvaldības, uzņēmumi, amatpersonas un pilsoņi. Vienkāršiem vārdiem sakot, kā jebkurš jebkurā brīdī un darbībā izpilda visus spēkā esošos likumus.

Grūti iztēloties, cik lieliem vajadzētu būt prokuratūras štatiem, lai šo uzdevumu tiešām varētu izpildīt. Tādas prokuratūras uzturēšana, manuprāt, nav pa spēkam nevienai, pat visbagātākajai valstij. Līdz ar to uzraudzība var notikt tikai izlases kārtībā. Izlases pamatā var būt vai nu nejaušība, vai kāda īpaša ieinteresētība vai kampaņa. Visi bijušās PSRS laika prokuratūras darbinieki atceras kampaņas, kad visas valsts mērogā tika skaitīti tukši vagoni, pētīti ceļi ražas novākšanas laikā, tvarstīti dzērāji un tamlīdzīgi, atkarībā no PSKP CK nostādnēm. Jebkurā gadījumā gan tad, gan tagad vispārējā uzraudzība ir bumba, uz kuras sēž ģenerālprokurors un visi prokurori, jo vienmēr var atrast sfēru, kurai prokuratūra nebūs veltījusi nepieciešamo uzmanību. Tādējādi uz prokuratūru var norakstīt jebkuras neveiksmes vai arī izrēķināties ar jebkuru prokuroru, pārmetot zināmu jautājumu atstāšanu novārtā.

Atteikšanās no vispārējās uzraudzības Latvijā notika pakāpeniski, un process nav pilnīgi pabeigts. 1990. gada septembrī, kad Latvijas Prokuratūra pilnīgi un galīgi sarāva saites ar PSRS Prokuratūru, tika pieņemts pirmais neatkarīgās Latvijas likums "Par prokuratūru". Tajā brīdī galvenais bija neatkarīgas prokuratūras izveidošana, tāpēc likums stipri atgādināja PSRS likumu par prokuratūras uzraudzību. Tomēr jau šajā likumā bija divas būtiskas atšķirības:

1) pilnīgi tika izslēgta uzraudzība pār tiesām;

2) prokuroram saglabājās tiesības apmeklēt jebkuru iestādi, uzņēmumu tikai tad, ja bija ziņas par likuma pārkāpumu.

Šķietami nebūtisks grozījums, taču faktiski tika pārtraukts visaptverošās uzraudzības princips.

1994.gadā spēkā stājās jaunais Prokuratūras likums, kas būtiski samazināja prokurora kompetenci ārpus kriminālās sfēras.

Ja nav ziņu par noziegumu, prokurori veic pārbaudes tikai šādos gadījumos: 1) ja to prasa tādu personu intereses, kas paši nevar nodrošināt savu tiesību aizsardzību (invalīdi, rīcības nespējīgie, nepilngadīgie u.c.); 2) ja pārbaudi pieprasa Valsts prezidents, parlaments (nevis atsevišķs deputāts) vai valdība (nevis atsevišķs ministrs); 3) ja ir informācija par iespējamu likuma pārkāpumu ar valstisku nozīmi un pārbaudes nepieciešamību atzīst ģenerālprokurors vai virsprokurors; 4) ja persona, kura uzskata savas tiesības par pārkāptām, nav apmierināta ar augstākstāvošas amatpersonas lēmumu.

Pēdējais pārbaudes pamats tika likumā ietverts, lai samazinātu tiesu noslogotību sakarā ar amatpersonu rīcības pārsūdzēšanu. Tagad, kad tiesu darbība stabilizējusies, mēs paši veicinām domu par atteikšanos no šī punkta, jo persona visos gadījumos tāpat saglabā tiesības griezties tiesā, ja nav apmierināta ar prokurora viedokli, kā arī prokuroram jāgriežas tiesā, ja kompetentā valsts institūcija atsakās apmierināt protestu vai iesniegumu. Tāpat vēlams samazināt to personu loku prokuratūrā, kas var noteikt pārbaudi pēc savas iniciatīvas. Tajā pašā laikā uzskatām par lietderīgu normu attiecībā par to personu interešu aizsardzību, kas pašas nevar pilnībā realizēt savas tiesības. Daudzos gadījumos šīs personas cīnās ar valsts struktūrām, kurām ir daudz plašākas iespējas, var teikt — ar labi sagatavotu mašinēriju. Pagaidām mūsu valstī nav izveidota tāda institūcija, kas palīdzētu šo cīņu padarīt vienlīdzīgu, bet kvalificētu advokātu palīdzība lielai iedzīvotāju grupai pieejama ierobežoti aiz finansiāliem apsvērumiem.

Mana visdziļākā pārliecība, ka vispārējā uzraudzība bija tipiska sociālistiskās prokuratūras funkcija, kas spēja darboties tikai pēc partijas pasūtījuma vienas īpašuma formas apstākļos. Sabiedrībā, kur arvien vairāk dominē privātais īpašums dažādās izpausmēs, šāda uzraudzība var tikt izmantota, lai iejauktos uzņēmējdarbībā, kaitētu konkurencei. Bez tam daudz efektīvāka likumu nodrošināšana notiek ar kontrolējošo specializēto institūciju palīdzību, kas savas kompetences ietvaros vienādas specifiskās prasības izvirza neatkarīgi no tā, vai runa ir par fizisku vai juridisku personu, un neatkarīgi no īpašuma veidiem, formām.

Latvijā prokuratūra aptuveni 80%–90% enerģijas veltī darbībai tieši kriminālajā sfērā, tā ir apveltīta ar plašām pilnvarām visās kriminālprocesa stadijās. Uz to mēs tiecāmies un esam apmierināti ar šo tendenci. Nebūt neuzskatu, ka mūsu valstī pārveidei pielikts punkts, drīzāk gan radīts labs pamats tālākai attīstībai, tāpēc centīšos bagātināt savas zināšanas un priekšstatus no šīs konferences interesantajiem ziņojumiem un diskusijām.

............................

Referāts nolasīts starptautiskajā konferencē "Eiropa — 2000" Batumi 1998.gada 23.aprīlī.

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!