Valsts prezidents Guntis Ulmanis

    Godātie klātesošie!

Sākumā es gribētu uzsvērt to, ka Latvija pašreiz dzīvo sev ļoti atbildīgā laikā — kad ir saasinājušās daudzas problēmas. Daudzi jautājumi ir izgaismoti kā no negatīvās, tā no pozitīvās puses. Jautājums par mūsu atbildību ir kļuvis daudz asāks, nekā tas bija iepriekšējā laika periodā.

Šodien, tiekoties ar vēlēto pašvaldību pārstāvjiem, es vēlētos skart vairākas demokrātijas problēmas, kuras man šķiet būtiskas tieši pirmsvēlēšanu laikā.

Vēlētās pašvaldības ir daļa no partiju politiskā mehānisma valstī. Tās ir arī daļa no izpildvaras mehānisma valstī. Tās ir daļa politiskās varas dialogā ar sabiedrību. Es atgādinu šos trīs aspektus, kuri, manuprāt, uzliek jums lielu atbildību gan sabiedrības, gan valsts priekšā.

Politiskais dialogs ir demokrātijas pamats. Es vēlētos šodien uzdot sev un jums jautājumu: kādi ejam šobrīd uz vēlēšanām, kuras būs pēc pāris mēnešiem, bet kuras ietekmēs Latvijas valsts attīstību daudzus gadus uz priekšu. Rudens vēlēšanas noteiks mūsu metus ne tikai šim gadsimtam, bet arī nākamā gadsimta sākumam.

Es regulāri tiekos ar Latvijas iedzīvotājiem Rīgā un esmu bijis daudzos pagastos, pilsētās, novados. Visur man saka to, ka vara ir attālinājusies no tautas. Man šobrīd nav pietiekamu argumentu, lai piekristu vēl kategoriskākam spriedumam par to, ka vara esot novērsusies no tautas un domājot tikai par to, kā pārdalīt vēl kaut ko pirms vēlēšanām. Šodien es gribētu dzirdēt, kāds ir jūsu viedoklis un kāda ir jūsu atbilde.

Mēs esam nonākuši līdz situācijai, kad pilsoņi neatpazīst sevi Saeimā, kuru paši ievēlēja. Tāds ir secinājums, kurš kļūst arvien uzmācīgāks ar katru dienu jo vairāk.

Daudziem vara ir kļuvusi par pašmērķi un turklāt visai savtīgu. Liekas, ka esam izveidojuši valsti partijām, nevis valsti tautai. Kamēr partijas nav vienojušās, nenotiek nekāda attīstība. Tas ir jāmaina. Demokrātiskā valstī nedrīkst būt tā, ka mūsu, arī valsts nākotni dala tikai partijas.

Tāpēc pēdējos mēnešos esmu uzklausījis daudzus asus cilvēku vērtējumus. Es dzirdu to, ka rudenī daudzi vispār negrasās iet vēlēt, jo neredzot, par kuru politisko spēku varētu vēlēt. Šo neapmierinātību, protams, centīgi atkal izmantos visādas krāsas populisti, un viņu balsis atkal jau top dzirdamas. Politiskā apātija ir bīstama, un šie signāli jāuztver ļoti nopietni.

Vara ir kļuvusi bieži vien pat atklāti bezkaunīga. Nav nekādu seku pat tajos gadījumos, kad interešu konflikts ir pilnīgi nepārprotams.

Partiju bezkaunība ir jāsauc vārdā. Ja radu būšanas rezultātā kāda partijas biedra firma faktiski par baltu velti iegūst iespēju rīkot Rīgas centrā karnevālu un pelnīt, tad es sneaprotu, kāpēc vēlētā pašvaldība vēl nav attiecīgi reaģējusi.

Valstī vēl ir jūtams politisks pagurums. Katru rītu es ar bažām un vilšanos škirstu avīzes. Es ceru, tur ieraudzīt interesantas domas un vīzijas nākotnei. Demokrātiskās valstīs tās bieži izsaka tieši politiķi, un parasti tas jo īpaši aktīvi notiek pirms vēlēšanām. Manuprāt, saskatīt šo vīziju un politisko nākotni šobrīd masu medijos un saklausīt Latvijas politiķu teiktajā ir visai grūti.

Atmodas laiks bija bagāts ar strīdiem un domām par lielām lietām. Toreiz bija lieli uzstādījumi, un tie parādījās katru dienu. Toreiz mēs spējām diskutēt par ikdienas problēmām, tās ietverot lielākos kontekstos. Toreiz no mūsu skata neizzuda mūsu rītdienas meti.

Šobrīd mēs vairs pat nestrīdamies par idejām, ja nu vienīgi santehnikas līmenī. Bet vai tas virza valsti uz priekšu?

Protams, par godīgumu politikā ir pastāvīgi jārunā. Tas ir priekšnoteikums, lai vispār iesaistītos politikā. Bet par ko vēl diskutējam? Vai ejam tālāk?

Šobrīd, paraugoties uz partijām, neviļus jāizdara secinājums, ka septiņi neatkarības gadi ir jūtami nokausējuši partijas. Nepieciešami atkal jauni uzstādījumi. Nepieciešamas atkal diskusijas par daudziem pamatjautājumiem.

Atmodas laika uzstādījumi jāpiepilda ar laikmetīgu saturu. Tas attiecas arī uz daudziem pamatjautājumiem.

Tie ir jautājumi par to, vai varas sadalījums starp parlamentu, valdību, prezidentu ir atbilstošs šīsdienas un rītdienas politiskajiem un ekonomiskajiem uzdevumiem. Tie ir jautājumi par Latvijas valsts ideju. Tie ir jautājumi par sabiedrības modeli, kādu to vēlamies redzēt pēc gadiem desmit.

Savas laikmetīgas atbildes gaida ne tikai šie pamatjautājumi. Vēlētājam nepieciešams redzēt partiju domu skaidrību par visa spektra problēmām. Es ceru, ka mēneši pirms vēlēšanām liks partijām kļūt daudz aktīvākām, liks tām pamosties no sastinguma un tuvināties iedzīvotājiem.