Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Rīgas vagonu rūpnīca: izdeguši pelni vai atdzimšana. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.02.1998., Nr. 53/54 https://www.vestnesis.lv/ta/id/51234

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ziņas īsumā

Vēl šajā numurā

27.02.1998., Nr. 53/54

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Rīgas vagonu rūpnīca: izdeguši pelni vai atdzimšana

Par lielo uzņēmumu privatizācijas procesu diskutējot

P1.JPG (19246 BYTES)
Pēdējais RVR dīzeļvilciens saņem svētību Nikolajevā

Pionieru laikos bērnus veda ekskursijās uz Vagonu rūpnīcu rādīt, kāds izskatās īsts smagās rūpniecības flagmanis; tēraudlietuvēs ugunīgi virda metāla straumes, savukārt montāžas cehā sānu pie sāna drūzmējās topošie vilcienu vagoni. Vēriens pamatīgs un iespaidīgs, šeit izgatavoja vairāk nekā 600 vagonu gadā. Tagad saka, ka RVR izgatavots vairāk elektrovilcienu nekā visās Eiropas fabrikās kopā ņemot. Tikpat pamatīgi Vagonu rūpnīca pēdējos gados grimst un šobrīd sasniegusi kritisko punktu: vai nu apstāties pilnīgi, bankrotēt un izputēt, vai saņemt pēdējos spēkus dūrē un celties — kā fēniksam no pelniem.

RVR lejupslīde daļēji bija objektīvu apstākļu rosināta: pārtrūka saites ar iepriekšējiem pasūtītājiem bijušajā Padomju Savienībā, tie nespēja veikt maksājumus paredzētajos termiņos, inflācija pašu valstī utt. Tomēr vēl 1995. gada pirmajā pusē RVR tika izgatavoti 103 vagoni. Pēc tam jau sākās saīsinātā darba nedēļa, atteikšanās no sarežģītiem pasūtījumiem līdzekļu trūkuma dēļ.

Smags trieciens grimstošajam "flagmanim" bija neveiksmīgā privatizācija, kas ierakstījusi melnu lappusi tā vairāk nekā simt gadu vēstures hronikā. Kā zināms, pērnā gada jūnijā RVR kontrolpaketi — 50,11procentu akciju — iegādājās Latvijas un Ukrainas kopuzņēmums SIA "Latek", apņemoties par to privatizācijas sertifikātos samaksāt 16 miljonus latu. Firmas prezidents bija atvedis uz Rīgu biezu mapi ar biznesa plāniem un nākamo pasūtījumu projektiem; izredzes šķita visai gaišas, par godu grandiozajam pasākumam pat tika sarīkots plašs bankets. Jūlijā Privatizācijas aģentūra, kā jau pienākas, rūpnīcas akcijas piedāvāja arī publiskajā piedāvājumā.Te tika nopirktas 1 449 094 akcijas — 26, 38 procenti no kopējā daudzuma. (Tagad šiem akcionāriem tiks dota iespēja sertifikātus saņemt atpakaļ un atlīdzināti arī ar akciju iegādi saistītie zaudējumi.) Taču kontrolpaketes īpašnieks nedz pildīja saistības pret Privatizācijas aģentūru, nedz īstenoja solītos pasūtījumus. Rūpnīcas parādi un to soda procenti savukārt auga, sasniedzot milzīgus apmērus. Uzņēmumu darbība tika iesaldēta, bet februārī Privatizācijas aģentūra beidzot lauza akciju pirkuma līgumu ar SIA "Latek" . RVR atkal nokļuva PA pārziņā; tā ar steigu gatavojās atkārtotai privatizācijai, un bija zināms vismaz viens potenciāls interesents par kontrolpaketi — "RVR holdings", kura dalībnieks ir Krievijas uzņēmums "Evrofinčermet", kas ir arī viens no lielākajiem potenciālajiem RVR pasūtītājiem. Kaut arī šie septiņi veltīgo cerību mēneši RVR jau tā bīstamo situāciju bija vēl vairāk pasliktinājuši, vismaz līdz vasaras vidum bija paredzams atrisinājums. RVR tika iecelts valsts pilnvarnieks Vilnis Rantiņš. Vienlaikus cīnoties ar tiesu izpildītājiem, kuri bija ar mieru pat izvest un izpārdot iekārtas, bez kurām RVR turpmākā darbība nebūtu iespējama, tika uzsākta enerģiska jaunu pasūtījumu gādāšana. V. Rantiņš tobrīd sacīja, ka notiek sarunas ar pasūtītājiem Ukrainā un redzamas jau konkrētas sadarbības aprises. Taču, izmantojot samērā īso laika sprīdi, kamēr uzņēmumam nav jauna īpašnieka, Valsts ieņēmuma dienesta Vidzemes priekšpilsētas nodaļa iesniedza Rīgas apgabaltiesā prasību par RVR maksātnespējas atzīšanu un parādu piedziņu. Apgabaltiesa par RVR administratoru iecēla zvērinātu advokātu Aldonu Vrubļevski. Tagad desmit dienu laikā jāsagatavo visi dokumenti tiesai; marta sākumā tiks noteikts datums, kad tiesa izlems šo jautājumu. Kā atzīst Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis, cits lēmums, kā vien uzņēmuma maksātnespējas atzīšana no tiesas nav gaidāms. Tālāk ir tikai divi ceļi — sanācijas plāna izstrādāšana, kas varētu ilgt divus mēnešus, un tā veiksmīga īstenošana. Ja tas neizdodas — tad bijušais flagmanis bankrotē un pārstāj pastāvēt. Protams, šis ceļš ir sarežģītāks un bīstamāks. Ekonomikas ministrs Atis Sausnītis Valsts ieņēmumu dienesta prasību par maksātnespējas atzīšanu vērtē kā pārsteidzīgu rīcību.

25. februāris bija diena, kad šī skaudrā patiesība — RVR būt vai nebūt — likusi aptvert krasas rīcības nepieciešamību gan deputātiem, gan valdības vīriem, gan arī rūpnīcas strādniekiem. Kamēr Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā deputāti kopā ar rūpnīcas vadību un Privatizācijas aģentūras pārstāvjiem lēma par rūpnīcas nākotni, RVR zālē bija sapulcējušies gandrīz visi pāris tūkstoši atlikušo rūpnīcas strādnieku.

Ko izlēma Saeimas komisijā? Panākta vienošanās, ka Ministru kabinetam lūgs piešķirt no Valsts privatizācijas fonda līdzekļiem 800 tūkstošus latu RVR ražošanas procesa atjaunošanai. Nu beidzot sagaidīts brīdis, kad arī valdība, iespējams, piedalīsies šā uzņēmuma glābšanā.

Tikām mītiņā rūpnīcas zālē uzstājās gan uzņēmuma administrācijas, gan arodbiedrības pārstāvji, gan strādnieki. Skanēja lokālpatriotiskas runas, kas atgādināja vismaz gadus desmit senu pagātni, bet bija arī analītiskas domas un reāli priekšlikumi. Arī asaras un skumju smagums.

To nedrīkst neņemt vērā, jo šajā zālē liela daļa ļaužu bija pirmspensijas vecumā un daudziem no viņiem RVR ir vienīgā darbavieta. Kad ieradās Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis, tauta sagaidīja viņu ar stindzinošu klusumu. Paspruka tikai viens bikls svilpieniņš. J. Naglis skaidroja šābrīža un tuvākās nākotnes situāciju. Rūpnīcas darbiniekiem tika apsolīts, ka divu nedēļu laikā būs noteikta kārtība, kādā apjomā un kad izmaksās algu parādu. Privatizācijas aģentūra sazināšoties ar tiesām, lai nepieļautu Vagonu rūpnīcas darbinieku izlikšanu no dzīvokļiem. Viņš klātesošos iepazīstināja ar administratoru Aldonu Vrubļevski, atzinīgi vērtējot viņa iepriekšējo darbību bankrotējušās "Latavio" lietu kārtošanā. Viņš arī informēja, ka pašlaik Privatizācijas aģentūra izpilda administratora pienākumus vai arī nodarbojas ar maksātnespējas un bankrota lietām apmēram 160 uzņēmumos valstī. Vairāk nekā 30 no tiem jau izslēgti no Uzņēmumu reģistra, taču tas nenozīmē, ka šie uzņēmumi vairs nedarbojas. Kā pozitīvu piemēru viņš minēja "Dauteks" atgriešanos aktīvā saimnieciskā apritē.

Tā pamazām tika klīdināta rūpnīcas ļaužu bezcerības un panikas noskaņa, un viņi sāka izprast arī maksātnespējas atzīšanas pozitīvās puses. Tādā gadījumā vairs netiks skaitīti soda procenti par RVR parādiem un rūpnīcai būs pat vieglāk atsākt darbu.

Valsts akciju sabiedrības valdes priekšsēdētājs Egīls Ozols uzsvēra, ka pagaidām rūpnīcai bankrots nedraud — ja vien tuvākajā laikā tiks atsākta vagonu ražošana. Tas būtu jādara jau martā, un kopumā jasasniedz ražošanas apjoms 120 vagonu gadā. Protams, bažas un nedrošību izraisa jautājums — vai pasūtītāji vēlēsies uzticēties uzņēmumam, kas nonācis maksātnespējīga statusā? Pirmās bīstamās pazīmes jau ir: naudu pagaidām pārskaitīt atsakās "Evrofinčermet", arī "Latvijas dzelzceļš" atturas no sadarbības ar rūpnīcu. Taču, kā zināms, vilciens izmaksā no 2,5 līdz 3 miljoniem dolāru. Apmēram sešdesmit pieci procenti no šīs summas nepieciešami avansā...

Cik ilgi varētu vilkties sanācijas process? J. Naglis sākumā izteica domu, ka apmēram 7 — 8 mēnešus, gan piebilstot, ka "Dautekam" tas prasījis gadu un divus mēnešus. A. Vrubļevskis gan uzskata, ka tas varētu ilgt vismaz pusotru gadu. Viņš "LV" sacīja:

— Ar pašreizējiem rūpnīcas finansu rādītājiem, ja neparādīsies nopietns sanācijas plāna realizētājs no kreditoru vidus, klāsies diezgan grūti. Interesi izrāda jau minētais "Evrofinčermet" . Ja sadarbība notiks, tad iespējams lietas ievirzīt pozitīvā gultnē. Protams, tas nav viena gada jautājums. Jārēķinās arī ar to, ka visi pašreizējie divi tūkstoši strādnieku uzņēmumā palikt nevarēs.

Vienīgais mierinājums — atbrīvotie strādnieki tiks nodrošināti ar sociālajām garantijām. Tā solīja Jānis Naglis. To paredz likums. Taču ar katru dienu rūpnīca zaudē savas produkcijas noieta tirgu. Krievijā jau ražo elektrovilcienus. No uzņēmuma aizgājuši spējīgākie speciālisti; Latvijā Vagonu rūpnīcai konkurenci veido firma RRA.

Tāda nu ir Vagonu rūpnīcas šodiena. Kārtējā smagā krīze tās garajā pastāvēšanas vēsturē. Iepriekšējās gan vairāk saistītas ar revolūcijām un kariem. Tomēr arī 30. gadu vidū rūpnīcas finansiālais stāvoklis kļuva kritisks, akcijas bieži mainīja īpašniekus. Bet 1936. gada decembrī valdība veica glābšanas darbus: parādos ieslīgušās un likvidētās akciju sabiedrības "Fēnikss" vietā tika nodibināta valsts akciju sabiedrība "Vairogs", kurā 99 procenti akciju piederēja valstij. Savus pasūtījumus deva arī Latvijas dzelzceļš, un pēc gada uzņēmums jau atkal sāka iet augšup. Pamācošs paraugs, no kura līdz šim nav bijis ne mazākās atēnas šodienas Latvijā. Varbūt tagad, kad pēdējais vilciens jau aizgājis?

Mudīte Luksa, "LV"

Foto:No RVR arhīva

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!