Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Cilvēks nav maiss, kam iekšā sabērti gēni". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.02.1998., Nr. 53/54 https://www.vestnesis.lv/ta/id/51217

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Cilvēks nav maiss, kam iekšā sabērti gēni" (turpinājums)

Vēl šajā numurā

27.02.1998., Nr. 53/54

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Cilvēks nav maiss, kam iekšā sabērti gēni"

Dr. habil. biol. Elmārs Grens, LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

— Mūsu sarunā pa tālruni jūs izteicāt izbrīnu, ka tik nopietna avīze kā "Latvijas Vēstnesis" interesējas par tik nenopietnu lietu kā klonēšana. Kur, jūsuprāt, ir šī nenopietnība? Pašā zinātnes atklājumā vai sabiedrības saasinātā interesē par to?

— Manuprāt, tā ir pārāk uzkurināta ažiotāža visā pasaulē. Un kā atblāzma šī interese nonākusi arī pie mums. Mazliet skumji, ka tieši šādos brīžos vairāk atceras zinātni un nākas skaidrot, kas ir kas.

Par klonēšanu. Uzskatu, ka sakāpinātā interese drīz pāries — aizmirsīs gan Dolliju, gan visas pārējās lietas, kas ar to saistītas. Tāpēc ka nāks nākamais vilnis, kas ir daudz nopietnāks.

Kas tad būtībā ir noticis? Nekas sevišķs. Vienkārši neparastā, nenormālā, nedzimumceļā ir radīta dzīva būtne jeb kopija no otras dzīvas būtnes. Tātad, neko neizmainot tajā iepriekšējā, iegūst kopiju. Kopiju var iegūt arī citādi, tādēļ nav jāliek lietā tik sarežģīta un varbūt ne sevišķi labi izstrādāta metode. Jūs jau zināt, ka Dollija bija vienīgā no daudziem pozitīviem eksperimentiem, pat laimes gadījums varbūt. Un visai maz ir motivācijas, lai izdarītu šādu klonēšanu. It sevišķi ja runājam par cilvēkiem.

Redzu tikai dažus gadījumus, kad tas būtu attaisnojams. Piemēram, mātei nav bērnu — aizgājis bojā pēdējais vai vienīgais viņas bērns. Un pati nevar dzemdēt — citas izejas nav, tā ir viņas nākotne, viņas dzīves saturs utt. Nu, kāpēc tad nepaņemt no tā mirušā bērna kādas šūnas? Var sapludināt šīs šūnas kodolu, ievietot kādā svešas mātes olšūnā, izņemot kodolu ārā, un implantēt mātei pārnesējai. Un pēc deviņiem mēnešiem viņa dzemdēs bērnu, kas būs it kā kopija no bojā aizgājušā bērna. Morāli tas ir attaisnojami. Iespējams, ka vienam cilvēkam tā ir cerība, vienīgais attaisnojums vispār dzīvot. Bet tie būs atsevišķi gadījumi. Vēl var būt kāds pustraks miljonārs, kas septiņdesmit gadu vecumā grib atstāt kādu atmiņu no sevis jaunā bērniņā. Jā, viņš par naudu nopirks to visu un izdarīs. Bet tas nebūs masveidīgi.

Tāpat kā masveidīgi nav arī mākslīgās apaugļošanas ceļā radītie bērni. Tagad mēs vairs neviens nebrīnāmies, ka tas ir kaut kas sevišķs, ka tas ir kaut kāds morāls pārkāpums.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!