Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas Senāts viņdienās un mūsdienās. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.12.1998., Nr. 387 (1448) https://www.vestnesis.lv/ta/id/51155

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kā labāk: studējot piestrādāt vai strādājot piestudēt

Vēl šajā numurā

29.12.1998., Nr. 387 (1448)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

RUNAS. REFERĀTI

Dītrichs A.Lēbers:

Latvijas Senāts viņdienās un mūsdienās

Cienījamais Valsts prezident, godātais Augstākās tiesas priekšsēdāj, cienījamā svētku saime!

Jūs man izrādījāt lielu godu, aicinot mani teikt uzrunu šajā svētku dienā. Izteikt savas domas tādā izcilā sanāksmē, kurā Valsts prezidenta klātbūtnē piedalās ievērojama daļa Latvijas tiesnešu, ir neikdienišķa izdevība. Mēģināšu to izmantot, izvirzot jautājumus, par kuriem līdz šim ir runāts reti. Apzinos, ka ne visi piekritīs visam, ko es teikšu. Bet centīšos rosināt jūsu pārdomas.

 

I. Atskats uz Senātu

Sākšu ar atskatu uz Senātu. Savā 22 gadus ilgajā pastāvēšanas laikā Senāts izšķīris vairāk nekā 65 000 lietu, tas ir, vidēji 3000 lietas gadā jeb 10 lietas darba dienā. Senāts publicējis apmēram 4800 spriedumu. Senāta spriedumu krājumi aptver vairāk nekā 6000 lappuses.

Senāta struktūra bija līdzīga mūsdienu Augstākajai tiesai. Darbojās Administratīvais departaments, Civilais kasācijas departaments un Kriminālais kasācijas departaments, kuri kopā veidoja Apvienoto sapulci.

Senāta pastāvēšanas laikā senatora amatos bija iecelti 30 tiesneši, bet vienlaikus strādāja ne vairāk kā 17 senatori; sākuma gados darbu veica tikai 7 senatori. Kad padomju vara 1940. gadā Senātu likvidēja, dzīvoja 16 senatori un 7 bijušie senatori. No šiem 23 Latvijas augstākajiem tiesnešiem ir gājuši bojā izsūtījumā Padomju Savienībā 7 senatori, trimdā devušies 13 senatori. Divi senatori ir miruši Latvijā vācu okupācijas laikā, un tikai viens vienīgs senators piedzīvoja kara beigas Latvijā, bet padomju vara viņu drīz atrada un notiesāja. Viņš izcieta izsūtījumu un atgriezās savā dzimtenē. Izņemot Igauniju un Lietuvu, nav citu Augstāko tiesu pasaulē, kuru locekļus būtu piemeklējis līdzīgs liktenis.

 

II. Senāta spriedumu

juridiskais statuss mūsdienās

Latvijas Senāts, liekas, ir pagātne. Tas iegājis Latvijas tiesību vēsturē un tādā kārtā veido priekšmetu tiesību zinātniekiem. Tanī pašā laikā Senāta spriedumos ir sakopots visai bagāts Latvijas tiesību mantojums. Tāpēc vietā jautājums — vai Senāta spriedumi varētu būt relevanti tiesnešiem, kuri piemēro tagad spēkā esošos likumus? Atbilde ir pozitīva, ja Senāta spriedumi joprojām uzskatāmi par vienu no Latvijas tiesību sastāvdaļām. Jautājumam ir vēsturiski, socioloģiski un politiski aspekti. Šajā juristu sanāksmē es pievērsīšos juridiskai pusei un vispirms centīšos noskaidrot Senāta spriedumu juridisko statusu mūsdienās.

Jāiziet no Senāta spriedumu statusa pirmskara Latvijā. Tiesību sistēma Latvijā balstās uz likumdošanas ceļā fiksētiem likumiem un neatzīst tiesu veidotas tiesības. Šajā ziņā Latvija iekļaujas kontinentālās Eiropas tradīcijās un atšķiras no amerikāņu — angļu tiesību sistēmas (tā saukto common law) . Tur tiesu spriedumiem piešķir precendenta lomu, atsaucoties uz tā saukto stare decisis principu. Latvijā turpretim tiesas spriedumi nebaudīja precendenta spēku. Senāta spriedumi tāpēc netika atzīti kā "tiesību avots" šo vārdu tiešajā nozīmē. Taču Tiesu iekārtas likums (185.pants) tiesām izvirzīja prasību likumus iztulkot vienādi. Lai to panāktu, Senāta funkcijās ietilpa uzdevums publicēt tos savus spriedumus, kuriem ir "principiāla nozīme tiesu prakses apvienošanā". To paredzēja Civilprocesa nolikums (938.pants) un Kriminālprocesa nolikums (953.pants). Senāta publicētiem spriedumiem toreiz bija "vadošā nozīme", bet šī nozīme izpaudās nevis "autentiskā", bet tikai "doktrinālā iztulkojumā". Tiem bija "informatīvs raksturs". Šos formulējumus lietojis Vladimirs Bukovskis, viens no Latvijas ievērojamiem civilistiem un procesuālistiem (117.lpp.).

Nāca 1940.gads, un pirmskara likumi vairs netika piemēroti, lai gan formāli padomju vara tos nekad nav atcēlusi. Padomju laiks nozīmēja Latvijas tiesību sistēmas diskontinuitāti. Līdz ar to bija izslēgts, ka kādai padomju tiesai būtu ienācis prātā ievērot buržuāziskā Senāta spriedumus. Bet juridiskais pamats šādam rezultātam bijis īpatnējs. 1940.gadā kopā ar Padomju Krievijas 1922.gada Civilkodeksu Latvijā stājās spēkā šī kodeksa ievads, kurā teikts: "Kodeksa... tulkošana uz ... pirmsrevolūcijas tiesu prakses pamata ir aizliegta" (6.pants). Protams, toreizējā trauksmainā laikā par šādām detaļām neviens nelauzīja galvu. Faktiski padomju tiesu spriedumos vispār nebija pieņemts atsaukties uz tiesu atzinumiem; arī pēcrevolūcijas spriedumi netika citēti.

Atjaunotajā Latvijā tiesas darbojas uz likuma "Par tiesu varu" pamata. Par tiesu lietu izskatīšanu šis likums norāda uz procesa likumiem (2.pants). Civilprocesa likums savukārt nosaka, ka tiesas izspriež lietas, pamatojoties uz Latvijas likumiem, un vadās pēc materiālo un procesuālo tiesību normām (190., 432.pants). Ja nav likuma, kas regulē strīdīgās attiecības, tiesas "vadās pēc tiesību vispārējiem principiem" (5.pants). Nav paredzēts, ka tiesu spriedumiem būtu precedenta raksturs. Taču likums "Par tiesu varu" konstatē, ka tiesas spriedumam ir "likuma spēks" (16.pants). Ar šādu formulējumu laikam ir domāts norādīt uz sprieduma obligātumu, nevis piešķirt tam tiesību avota kvalitāti. Izņēmums ir Augstākās tiesas plēnuma izskaidrojumi par likumu piemērošanu, kas tiesām patiešām ir saistoši (49.pants).

Attiecībā uz Senāta spriedumiem mēs varam secināt, ka Senāta spriedumi ir ņemami vērā, ja tie noder kā pamatojums Latvijas likumu piemērošanā. Bez tam Senāta spriedumi lietojami tiktāl, cik tajos ietverti "tiesību vispārējie principi". Ieskatoties Senāta spriedumos, redzam, ka daudzi atzinumi balstās uz tādiem principiem. Ar vienu vārdu sakot, Senāta spriedumi veido Latvijas tiesību sastāvdaļu.

Jautājums, vai Latvijas tiesa mūsdienās konkrētā lietā vēlas ņemt vērā kādus Senāta spriedumus vai ne, paliek attiecīgā lietas referenta ziņā. Augstākās tiesas priekšsēdētājs vairākkārt aicinājis tiesnešus rūpīgi un pārliecinoši pamatot savus spriedumus.

Pastāv vismaz divas situācijas, kurās ieskats Senāta spriedumos varētu palīdzēt tiesnesim atrast argumentus sprieduma pamatojumam:

Pirmā situācija. Lietas izšķiršanai piemērojams likums, kas ir spēkā ne tikai tagad, bet kas bijis spēkā arī laikā, kad darbojās Senāts. Tas attiecas pirmām kārtām uz Satversmi. Otrais svarīgākais tiesību avots ir 1937.gada Civillikums, kas ir spēkā tagad un arī toreiz. Ar zināmām atrunām varētu apgalvot, ka arī Civillikuma priekštecis, proti, (1864.gada) "Baltijas provinciālās tiesības" atbilst mūsdienās spēkā esošam Civillikumam. Tāpēc Senāta prakse civillietās no paša sākuma plaši lietojama šodien.

No pirmskara likumiem bez Civillikuma pēc 1991.gada atjaunoti vēl citi akti, kā, piemēram: 1923.gada likums par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu; 1937.gada Zemesgrāmatu likums; 1937.gada Notāru likums; 1938.gada Vekseļu likums; 1938.gada Čeku likums.

Kā rāda ieskats sprieduma rādītājos, Senāts savā praksē arī šos likumus piemērojis vairākkārt.

Otrā situācija. Spēkā esošajos likumos trūkst tieši piemērojamas normas. Šādos gadījumos likums prasa, lai tiesnesis vadās no vispārējiem tiesību principiem. Senāta spriedumos, kā minēts, bieži vien ietverti šādi principi. Tas attiecas, piemēram, uz tādiem plašiem problēmu lokiem kā valsts varas dalīšana, tiesu varas neatkarība, valsts valoda, minoritāšu statuss, cilvēktiesību aizsargāšana.

 

III. Senāta spriedumi

mūsdienu

Augstākās tiesas praksē

Augstākā tiesa savā praksē līdz šim nav lietojusi Senāta spriedumus. Es neesmu atradis nevienu Augstākās tiesas spriedumu, kurā būtu dota atsauce uz kādu Senāta atzinumu. Arī Latvijas juridiskajā literatūrā atsauces uz Senātu ir pārāk retas. Man šķiet, ka iespējams situāciju mainīt. Droši vien ir gadījumi, kad atsauce uz Senātu nāktu par labu sprieduma pamatojumam.

Lai teiktais nepaliktu teorētiskā plāksnē, es ieskatījos Augstākās tiesas spriedumu krājumā 1996.gadam. Pārlapoju trīs nodaļas (20.–97. un 279.–423.lpp.) un meklēju spriedumus, kuri iztirzā Civillikumā noregulētās problēmas. Tad mēģināju noskaidrot, vai šiem Augstākās tiesas spriedumiem atbilst kaut kādi Senāta atzinumi. Atradu vairākus. Kāzusi, protams, nav identiski, bet kaut kas kopējs ir — vai nu faktos, vai juridiskā vērtējumā, vai vienkārši atsaucē uz vienu un to pašu likuma pantu. Visus atrastos paralēlos spriedumus šeit uzskaitīt nevaru, bet ilustrācijai minēšu trīs piemērus.

• Augstākā tiesa (374.lpp.) iztirzāja jautājumu, vai "Latvijas pasts" ir "budžeta iestāde". Tas bija svarīgs, jo no tā bija atkarīgs, kāds energopiegādes tarifs būtu piemērojams. Tiesa nāca pie slēdziena, ka "Latvijas pasts" nav budžeta iestāde. 60 gadus agrāk Senāts atzina, ka "valsts autonomie uzņēmumi" uzskatāmi par "valsts iestādēm" un tāpēc esot brīvi no zīmognodevām (AS 1935/11). Gadījās sakritība: abos gadījumos runa bija par valsts iestāžu filiālēm Liepājā. Ieteicu lasīt Senāta atzinumu, jo tas dod uzskatāmu ieskatu, kā Senāts savus spriedumus taisīja un pamatoja.

• Otrais piemērs. Augstākā tiesa kādā lietā analizēja banku operācijas (386.lpp.). Tā uzsvēra, ka jāatšķir līdzekļu noguldījums depozīta veidā (kas uzskatāms par aizdevumu) no norēķinu konta varianta. Senāts savā laikā arī izskatījis banku operācijas, iztirzājot it īpaši kredīta atklāšanas (tā saukto on call ) darījumus (CKD 1928/133, ārzemēs publicēts arī vācu tulkojumā).

• Trešais piemērs rāda, kā viens un tas pats Civillikuma pants tiek piemērots šodien un toreiz. Augstākā tiesa (347.lpp.) uzskata, ka līgumā noteikto maksu (par pievedceļu ekspluatāciju Ventspils ostā) prasītājs nevar izmainīt vienpusīgi. Pamatojumam tiesa atsaucas uz Civillikumu, kas noteic, ka "divpusēji darījumi... šaubu gadījumā iztulkojami... par ļaunu" kreditoram, kuram "vajadzēja izteikties skaidrāk..." (1509. pants). Senāts citē to pašu Civillikuma pantu kādā rentes līguma lietā un atzīst, ka līgumu izrentētāji nevar vienpusīgi atcelt. Tāda iespēja ("kasatoriskā klauzula") nav prezumējama, un viņai "jābūt kategoriski izteiktai" (CKD 193/16).

Rezultātā mēs redzam, ka Augstākā tiesa savus spriedumus taisa bez sasaistes ar tiesu, kura likusi pamatus Latvijas tiesu praksei un kura turklāt ir darbojusies šajā pašā ēkā. Protams, šāda ignorēšana nav notikusi ar nodomu. Citādi mēs nebūtu sanākuši kopā atzīmēt Senāta dibināšanas dienu. Iemesls laikam ir diezgan prozaisks: pirmkārt, tiesneši ir pārslogoti, un, otrkārt, nav tik viegli sameklēt relevantus Senāta spriedumos. Bet nesen izdotie Senāta spriedumi 1998. gadā pārspiesti 16 sējumos un izdotie rādītāji (trijos sējumos) varētu palīdzēt, tāpat kā rādītāji toreiz plaši pazīstamos Konradi–Valtera krājumos. Tomēr uzskatu, ka pašreizējā situācija nav normāla. Es to pamatošu ar salīdzinājumu.

No visām valstīm, kuras mūsu gadsimtā Eiropā kļuvušas par upuri okupācijai un aneksijai, vislielākās līdzības ar Latvijas likteni uzrāda Austrija. Tāpēc salīdzinājums ar Austriju atļauj pārliecinošus slēdzienus.

Austrija tika okupēta un anektēta 1938. gadā. Vācija toreiz no Austrijas ultimatīvā formā pieprasīja izveidot nacistiskajai Vācijai labvēlīgu valdību, pavēlēja saviem bruņotajiem spēkiem iesoļot Austrijā un pēc tam rīkoja referendumu, kurā 99% izteicās par pievienošanu Vācijai ("Anschluss"). Paralēles ar Latvijas likteni divus gadus vēlāk ir acīmredzamas. Taču izšķirīgas bija sekas, kuras izraisīja šis starptautisko tiesību pārkāpums. Austrijas gadījumā sabiedrotie karā pret agresora valsti — Vācija — 1943. gadā konferencē Maskavā bez ilgām debatēm vienprātīgi konstatēja, ka Austrija tika okupēta un anektēta un tāpēc Austrijas neatkarība ir atjaunojama. Tā tas pēc kara arī noticis 1945. gadā. (Latvijas gadījumā tāda vienošanās izpalika, jo agresora valsts pati bija viena no sabiedrotajiem). Austrijā Augstākā tiesa pēc 7 gadu pārtraukuma atjaunoja savu darbību un uzsāka arī publicēt savus spriedumus. Pirms "Anschluss" bija iznākuši 20 civildepartamenta spriedumu sējumi. Izvirzījās jautājums, kā apzīmēt pēckara sējumus. Augstākā tiesa nolēma neuzsākt jaunu sēriju, bet apzīmēt pirmo pēckara sējumu ar numuru 21, tādā veidā arī vizuāli demonstrējot, ka Augstākā tiesa turpina pirmskara tiesas darbu. Ieskatījos šīs tiesas pēckara spriedumos un vairākkārt atradu atsauces uz tās pašas tiesas pirmskara spriedumiem. Atsauces iekļautas tekstā bez jebkādiem paskaidrojumiem, norādot, ka tāda kontinuitāte Austrijas juristiem ir pati par sevi saprotama.

 

IV. Nākotnes uzdevumi

Šis salīdzinājums varētu mūs rosināt uz pārdomām, kādi uzdevumi gaida Latvijas juristus nākotnē ar Senāta spriedumiem. Viens uzdevums: būtu jāveicina Senāta spriedumu piemērošana, jo Senāta spriedumi uzskatāmi par Latvijas tiesību sastāvdaļu. Tāpēc sasaiste ar Senāta atzinumiem mūsdienu praksē ir ne tikai atļauta un likumīga, bet arī vēlama.

Ja izdotos iedibināt tādu praksi Latvijā, būtu jārūpējas par publicitāti, lai pasaulei darītu zināmu, ka šodienas Latvijas tiesas turpina pirmskara tiesu tradīcijas. Pieredze rāda, ka iespējams vairot publicitāti trijos virzienos.

Pirmkārt, jāpublicē attiecīgie Augstākās tiesas spriedumi. Tā ir starptautiski pieņemta prakse. Ar Augstākās tiesas spriedumu gada krājumiem šis darbs ir uzsākts, un tas noteikti ir jāturpina.

Otrkārt, nozīmīgākie spriedumi ir jātulko un jāpublicē juridiskos žurnālos, kuri pieejami juristiem ārzemēs. Pirmskara Latvijā juristi par to ir rūpējušies ar redzamiem rezultātiem. Vismaz 70 Senāta spriedumi savā laikā parādījās tulkojumā Latvijas vācu juristu biedrības žurnālā ("Rigasche Zeitschrift fuer Rechtswissenschaft"). Vairāk nekā 30 Senāta spriedumi izdoti tēžu veidā krievu valodā Rīgas žurnālā "Zakon i sud", un 20 Senāta spriedumi publicēti tulkojumā juridiskos žurnālos ārzemēs. Šādā veidā Senāta darbība kļuva pazīstama ārzemēs, arī kaimiņu valstīs Igaunijā un Lietuvā. Uz atzinību, kuru Senāts ieguvis aiz robežām, norāda nelaiķis senators Augusts Rumpēters savā atskatā. To esmu pavairojis ar viņa mantinieku piekrišanu. Pēdējais Senāta priekšsēdētājs senators Aleksandrs Gubens atzīmējis, ka Senāts var izturēt kritisku salīdzinājumu ar "slavenām tradīcijām", kuras iedibinājušas citu zemju augstākās tiesas. Ilustrācijai noder Senāta spriedums pazīstamā režisora Maksa Reinharda laulības šķiršanas lietā. Ziņa par šo kāzusu toreiz aplidoja juridisko pasauli. Senāts izpelnījās uzslavu par progresīvu un pārliecinoši pamatotu atzinumu (CKD 1932/81).

Treškārt, jāierosina spriedumu recenzēšana. Tādā veidā tiesas spriedumi tiktu ievadīti zinātniskā apritē. Arī šeit jānorāda uz pirmskara Latvijas pieredzi. Senāta spriedumus regulāri recenzēja profesors Vasilijs Sinaiskis savā žurnālā "Jurists". Recenzijas parādījās arī jau minētajos Latvijas vācu un krievu juristu žurnālos un tāpat ārzemēs. Ar Senāta spriedumu atdzīvināšanu mūsdienās varētu sekmēt vismaz piecus mērķus.

Pirmais mērķis. Tādā veidā iespējams pārliecinoši dokumentēt Latvijas Republikas pēctecību ar pirmskara Latviju. Pēctecība ir valsts suverenitātes pamats gan morālā, gan juridiskā izpratnē. Latvijas ārpolitika balstās uz kontinuitātes ideju, uz uzskatu, ka pirmskara un mūsdienu Latvija ir identiskas. Tas atspoguļojas arī iekšpolitikā. Pietiek minēt pilsonības problēmu. Juristiem tas nav tālāk jāizskaidro. Taču ir spēki, kas apšauba pēctecību un uzskata, ka šodienas Latvija ir jauna valsts, ka pilsoņu kopums nesakrīt ar pavalstnieku kopumu Latvijas dibināšanas laikā, ka viens no spēcīgākajiem argumentiem, kas pierāda pēctecību, ir pirmskara Satversmes atjaunošana. Tiesu vara līdz šim nav nākusi talkā dokumentēt Latvijas pēctecību.

Otrais mērķis. Ar Senāta spriedumu palīdzību varētu norādīt uz to, ka tiesas vara aizstāvējusi savu neatkarību Latvijas autoritārajā posmā. Tas nav pats par sevi saprotams. Citās autoritārās valstīs tiesu vara ir kapitulējusi. Hitlera Vācijā, piemēram, tiesu iestādes bez īpašas pretestības īsā laikā tika novienādotas ("Gleichschaltung") un ļāvās izmantoties kā režīma instruments. Latvijā turpretim sakarā ar 1934.gada 15.maija apvērsumu Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs Kristaps Valters zaudēja savu amatu. Senāts toreiz saņēma autoritatīvu mājienu nosūtīt Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim apsveikumu, tajā uzsverot apvērsuma tiesīgo jēgu. Kristaps Valters tam pretojās, norādīdams, ka apsveikumu var sūtīt, bet atzīt apvērsuma likumību nav iespējams (Šilde 623).

Ulmaņa režīma laikā bija jūtams spiediens uz tiesu varu gan no Tieslietu ministrijas, gan no Ministru prezidenta. Tieslietu ministrs izvirzīja prasību izveidot "latviskās tiesības" un "latviskās tiesas" (TMV 1939,876.—877.lpp.) Ministrs arī norādīja, ka "nevar būt pareiza sprieduma, ja ... tiesneša pārliecībā trūkst iekšējās saskaņas ar 15.maija idejām" (turpat). Tas nozīmēja politizēt tiesību sistēmu. Mūsu izpratnē tiesības ir vispārējas. Vēstures gaitā gan var izveidoties dažas nacionālās īpatnības, bet taisnības ideāls ir visas cilvēces mantojums un tiesvedība jāīsteno vienlīdzīgi, neatkarīgi no nacionālās piederības. Zīmīgi arī, ka Kārlis Ulmanis izteicis vēlēšanos kļūt par goda tiesnesi, bet vairāki senatori cēluši iebildumus. Tā Kārli Ulmani arī neieskaitīja goda tiesnešos.

Neatradu nevienu Senāta spriedumu, kurā būtu saskatāmas "nodevas" 15.maija idejām, kā to bija prasījis tieslietu ministrs (DL par AL 27). Tas ir ievērojams fakts, kas būtu jāatgādina tiem ārzemju padomniekiem, kuri taisās mācīt Latvijas juristus, kā izveidot tiesisku valsti.

Trešais mērķis. Tāpat noderētu atgādināt Eiropas Savienības un citiem Eiropas organizāciju pārstāvjiem, ka visas trīs Baltijas valstis uzsākušas savu tiesību sistēmu saskaņošanu un unificēšanu jau 20 gadus pirms Eiropas kopas dibināšanas. Tas atspoguļojas Senāta spriedumos un būtu uzskatāms kā trešais iemesls, kāpēc jāatgriežas pie Senāta spriedumiem.

Divi šo saskaņošanas centienu rezultāti bija Vienāds vekseļu likums un Vienāds čeku likums, abi pieņemti visās trijās Baltijas valstīs 1938.gadā. Toreiz Lietuvas zvērināts advokāts Jokūbs Robinzons atzina, ka nevar apstāties pie likumu unificēšanas. Jāiet tālāk un jārūpējas par to, lai sekotu unificēta tiesu prakse. Kā pirmo soli šajā virzienā Robinzons plānoja izdot kopēju komentāru par Vienādiem vekseļu un čeku likumiem, aicinot autorus no visām trim Baltijas valstīm, to skaitā arī manu tēvu (tāpēc tas man ir zināms). Robinzons bija jau atradis apgādu Kauņā un nodrošinājis projekta finansēšanu, kad Baltijas valstu bojāeja izpostīja visus šos tālredzīgos plānus. Idejas, kuras bija izvirzījis Jokūbs Robinzons, bet kurām nebija lemts piepildīties, tagad citā jomā un citā telpā īsteno Eiropas Savienības tiesa Luksemburgā.

Ceturtais mērķis ir saistīts ar virzību uz pievienošanos Eiropas Savienībai. Latvija kā viena no kandidātvalstīm apņēmusies tuvināt savas tiesības kopienas likumdošanai. Lai Latvijas tiesības būtu savietojamas ar Eiropas tiesībām, jāiestrādā vairāki tūkstoši Eiropas Savienības noteikumu Latvijas normatīvajos aktos. Šo uzdevumu veic Latvijas Eiropas Integrācijas birojs sadarbībā ar Latvijas ministrijām.

Eiropas Savienība turklāt izvirza vēl divas prasības, kuras ir lietderīgi atšķirt.

• Pirmā prasība kandidātvalstīm ir veikt vairākas reformas ar mērķi pielīdzināties Eiropas standartiem. Tieslietu jomā Eiropas Savienība uzskata par nepieciešamu izveidot tādas tiesas un administratīvās struktūras, kuras nodrošina jaunieviesto normu piemērošanu praksē. Šī mērķa īstenošanai paredzēta ātra un viegli pieejama tiesvedība ( speedy access to justice ) un tiesnešu apmācība (White paper pp.13c, 20, 27). Šajā darbā kopiena apsola savu palīdzību (1995.g. Asoc.līg.). Bet paveiktais vēl neapmierina. Savos "progresa ziņojumos" Eiropas Savienība norāda uz Latvijas tieslietu sistēmas "vājumu", iesaka uzlabot tiesnešu profesijas statusu un paplašināt mācību iespējas juristiem praktiķiem (1998.g.4.novembra ziņojums). Šeit jāaizrāda, ka pirmskara Latvijā Senātam piekrita uzraudzība "pār visām tiesu iestādēm valstī" (Tiesu iek. 172.p.) un ka ātrā lietu virzīšana bija uzraudzības orgānu un arī likumdevēja uzmanības lokā (Bukovskis 252).

• Kamēr šī pirmā prasība (strukturālas reformas) vērsta uz nākotni, otrā prasība attiecas uz problēmām, kas "pārmantotas" no pagātnes. Šī prasība ir fiksēta (1995.g.) Stabilitātes paktā, kas noteic uzņemšanas kritērijus. Pakts konkretizē divas no pagātnes "pārmantotas" problēmas: kandidātvalstīm jārisina savi teritoriāli strīdi ar kaimiņvalstīm un viņām jānodrošina "nacionālo minoritāšu aizsardzība". Abas problēmas ir aktuālas Latvijas gadījumā. Šo prasību apmierināšanā Eiropas Kopiena nesola nekādu "solidaritāti" ar kandidātvalstīm. Solidaritāti dalībvalstīs apņēmās izrādīt tikai savstarpējās attiecībās (Māstrihtas līg. 2.p.). Ja nu kandidātvalstis pašas nav spējīgas risināt pagātnes problēmas un tomēr vēlas uzturēt savu kandidatūru, tām nav nekādas citas izejas kā "pārvilkt svītru" pāri savai pagātnei. Tas nozīmē, ka valstīm jāatsakās no savām tiesībām sakarā ar sekām, kuras izraisījis Otrais pasaules karš. Šeit slēpjas netaisnība. Dalībvalstis pašas taču saglabā savas tiesības prasīt atlīdzinājumu un atvainošanos par viņām pagātnē nodarītām pārestībām, arī par okupācijas un aneksijas sekām. Stabilitātes pakta prasība tātad rada asimetriju. Tā rada nevienlīdzību valstu starpā un tāpēc ir pretrunā ar ANO Statūtā noteikto valstu līdztiesības principu.

Nevienlīdzība jūtama arī attiecībā uz Eiropas Savienības prasībām tieslietu jomā. Tā atklājas, ja strukturālas reformas (pirmā prasība) nepieciešamas tāpēc, lai pārvarētu no pagātnes "pārmantotās" problēmas (otrā prasība). Viens sāpīgs piemērs šādai traģiskai sasaistei ir Latvijas juristu likteņi Otrā pasaules kara rezultātā. No Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes absolventiem pirmskara Latvijā viena ceturtdaļa tika represēta vai gājusi bojā padomju un vācu okupācijas laikos, puse ir devusies bēgļu gaitās un tikai pēdējā ceturtdaļa ir palikusi uz dzīvi Latvijā. Dati ņemti no absolventu albuma, kas ir jau salikts un kas iznāks pēc mēneša. Satriecošie skaitļi norāda uz zaudējumiem valsts mērogā. Neviena Eiropas Savienības dalībvalsts zaudējumus tādos apmēros savu juristu vidū nav piedzīvojusi. Sekas jūtamas vēl tagad. Nav jābrīnās, ka Latvijā trūkst tiesnešu. Cilvēku likteņus nevar izdzēst no tautas atmiņas, pārvelkot svītru pāri pagātnei, kā to prasa Stabilitātes pakts. Šeit jāmeklē risinājumi uz solidaritātes pamata. Tas viss būtu jāpaskaidro tiem, kuri ierodas Latvijā novērotāja lomā un dod atzīmes Latvijas tiesu sistēmai.

Piektais mērķis. Noslēgumā es gribētu minēt vēl vienu, varbūt svarīgāko iemeslu, kāpēc Senāta spriedumu apzināšana ir būtiska. Senāta spriedumi ir Latvijas "juridiskā tēla" sastāvdaļa. Viņi atklāj Latvijas tiesisko mantojumu un atsedz tā bagātību. Mantojuma nozīmīgums izskaidrojams ar to, ka tas balstās uz romiešu tiesībām. 63 procenti no Latvijas civiltiesību normām ir romiešu tiesību pamats (Rumpēters 4). Kopā ar Igauniju Latvija ir viena no tām nedaudzām Eiropas valstīm, kuru tiesību saknes līdz mūsdienām ir meklējamas romiešu tiesībās. Tieši šīs saknes uzskatāmi norāda uz sasaisti ar Eiropu. Romiešu tiesības stāvēja pie mūsdienu Eiropas šūpuļa.

Arī par šīm saknēm ir jāstāsta Eiropas Savienības pārstāvjiem, jo šaubos, vai daudzi no viņiem apzinās, ka Latvijas tiesības ir ciešāk sasaistītas ar Eiropu nekā vairākums no tiesību sistēmām kopienas dalībvalstīs. Šajā kontekstā iepriecina viens teikums Latvijas Nacionālajā programmā par integrāciju Eiropas Savienībā, kuru Saeima apstiprinājusi 1997.gadā. Mēs tur varam izlasīt: "Latvijas juridiskajai sistēmai ir spēcīgas vēsturiskās saites ar Eiropas... juridiskajām tradīcijām..." (LV 1998.g. 5.maijs, 10.lpp.) Šī viena teikuma autoram pienākas Latvijas juristu atzinība. Lai gan izteikums — kā saka Amerikā — ir "understatement", (vēl pārāk atturīgs), tā tomēr ir — varbūt pirmā uzdrošināšanās izcelt to pozitīvo, par ko liecina Latvijas tiesību sistēma.

Bet visdziļāko atzinību ir izpelnījis Latvijas Senāts ar to ieguldījumu, ko šī Augstākā tiesa devusi Latvijai. Ar savu spriedumu praksi Senāts licis akmeni pie akmens pamatos, uz kuriem pacēlās Latvijas tiesību celtne. Latvijas tiesnešu uzdevums ir šo darbu turpināt. Novēlu veiksmi!

Uzruna tiesu Senāta dibināšanas atceres dienā Rīgā 1998. gada 19. decembrī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!