Par ilglaicīgu un īslaicīgu saimniekošanu

Ivars Kalviņš, profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Ivars Kalviņš

— Jūs nesen atgriezāties no Taivānas. Vai radāt iespēju sadarboties ar šīs zemes speciālistiem?

— Manas vizītes mērķis bija tieši tāds: nodibināt kontaktus ar Taivānas zinātniekiem un ķīmiski farmaceitiskajām firmām un uzsākt sadarbību jaunu medikamentu izstrādē. Bet šai vizītei ir sava priekšvēsture, kuru nedrīkstam aizmirst. Latvijā, kas neatkarību ir atguvusi samērā nesen, ir diezgan līdzīga situācija tai, kas valdīja Taivānā pēc 50 japāņu okupācijas gadiem. Arī Taivānā savulaik bija disproporcionēta, svešas varas interesēm pakļauta ekonomika, minimāli materiālie resursi, sarežģītas attiecības ar lielo brāli — Ķīnas Tautas Republiku, aizsardzības un suverenitātes problēmas, bet pāri visam — nepieciešamība izdzīvot ekonomiski un iekarot savu vietu zem saules. Tā kā Taivāna tam visam ir spējusi tikt pāri, Latvijai šie procesi varētu būt ļoti pamācoši.

1997.gada oktobrī Latviju apmeklēja augstu Taivānas pārstāvju delegācija, kas iepazinās ar investīciju klimatu Latvijā un Latvijas Zinātņu akadēmijā tikās ar vadošajiem zinātniekiem.

Šīm pirmajām bezdelīgām sekoja konkrēti LZA priekšlikumi dibināt kopīgu Zinātnes un tehnoloģijas informācijas un izstāžu centru, kopīgu Zāļu izstrādes centru, kā arī veidot kopīgus projektus mikroelektronikā un optoelektronikā. Taivānas puse tos atzinīgi novērtēja.

Taivānas ekspertu izstrādātajā Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstīšanas konsultatīvajā ziņojumā tika nepārprotami atzīts, ka viens no sadarbības virzieniem, kurā būtu ieinteresēta ne vien Latvija, bet arī Taivāna, ir jaunu medikamentu izstrāde, un arī norādīts iespējamais sadarbības partneris — Latvijas Organiskās sintēzes institūts; es kā šīs iestādes Medicīniskās ķīmijas nodaļas vadītājs un arī LZA Senāta loceklis saņēmu personīgu ielūgumu apmeklēt Taivānu. Vizītes laikā nolasīju lekcijas četrās lielākajās ķīmiski farmaceitiskajās firmās, Taivānas Nacionālajā universitātē un Jana Miņa universitātē. Lekcijas bija veltītas gan mūsu nodaļas jaunākajām ārstniecības līdzekļu izstrādnēm, gan pašam jaunrades procesam. Atsaucība un atzinība bija ļoti liela, un es saņēmu uzaicinājumu sadarboties ar 3 lielākajām ķīmiski farmaceitiskajām firmām zāļu izstrādes jomā, kā arī priekšlikumu veikt kopīgu pētniecības darbu ar vienu no Jana Miņa universitātes laboratorijām.

Šo priekšlikumu nopietnību apliecina kaut vai tas, ka jau sestdien, 5.decembrī, Rīgā ieradās pirmā no Taivānas firmu delegācijām, kas apsprieda šādas sadarbības finansēšanas nosacījumus un konkretizēja sadarbības plānus. Ar pārējām firmām šobrīd notiek aktīva sarakste par iespējamiem sadarbības objektiem.

— Vai jums izdevās ielūkoties arī Taivānas varas un zinātnes sadarbības gaiteņos?

— Jā un nē — kā uz to raugās. Vienas ļoti noslogotas vizītes laikā tas vispār nav iespējams, un arī nebija mans uzdevums. Tomēr dažus aspektus šeit gribētos pieminēt, jo tie drošinājuši Taivānas izaugsmi par bagātu zemi. Taivānieši ir pārliecināti, ka straujās attīstības noteicošais faktors ir tieši tas, ka izglītībai, zinātnei un kultūrai tiek asignēti vismaz 18 procentu vietējā budžeta (tas ir 15 miljardi ASV dolāru jeb 700 ASV dolāru uz katru iedzīvotāju gadā)! Lai Latvija sasniegtu šādu relatīvo līmeni, tad izglītībai, zinātnei un kultūrai no valsts budžeta būtu jāpiešķir 1,75 miljardi ASV dolāru gadā.

Protams, Latvijai šādas naudas šobrīd nav. Bet runa jau nav par absolūtajām naudas summām, bet gan par to, ka valsts priekšstāvji paši nemaz neapzinās: Latvija visā pasaulē ir kļuvusi bēdīgi slavena kā valsts, kas ar pašas rokām no zinātnes priekšposteņa PSRS sastāvā ir pārvērsta par zemi, kas inovācijai jeb jaunradei atvēl vismazāko daļu no sava nacionālā kopprodukta, salīdzinot ar pārējām Eiropas valstīm (sliktāk ir tikai juku izpostītajā Albānijā)!

Kā zināms, viens no pirmajiem soļiem, kas tika sperts Latvijas zinātnes "reformēšanā", bija zinātniskās pētniecības institūtu atdalīšana no Latvijas Zinātņu akadēmijas un pēc tam to saskaldīšana un iekļaušana universitātēs. Turpretī Taivānas valdība savu Zinātņu akadēmiju attīsta un paplašina, un tajā darbojas 22 labi apgādāti institūti. Un kur tad vēl Ekonomikas ministrijas 1973.gadā speciāli nodibinātais Industriālo tehnoloģiju pētniecības institūts , kurā strādā 6000 līdzstrādnieku un kura budžets ir 500 miljoni ASV dolāru gadā! Šis institūts tieši izpilda vietējās administrācijas pasūtījumus tautas saimniecībā pielietojamo pētījumu un tehniskā servisa jomā. Mēs turpretī likvidējām visas pētniecības institūtu eksperimentālās bāzes un tagad brīnāmies, kāpēc pašas no sevis vairs nerodas modernas tehnoloģijas. Mums nav arī savas inovāciju politikas.

Lai to realizētu, Taivānā tika nodibināti 3 zinātniski tehnoloģiskie parki (mazo, inovatīvo firmu inkubatori), kuros tiem dod iespēju saņemt nodokļu kredītus un atlaides, kā arī izmantot līdz 50 procentiem no nodokļos maksājamām summām pētniecībai un attīstībai. Tika atceltas ievedmuitas tehnoloģijām, materiāliem un iekārtām, kas domāti inovatīvas vai eksportējamas produkcijas radīšanai — tika pasludinātas piecu gadu nodokļu brīvdienas investīcijām inovatīvajās tehnoloģijās! Un kur tad vēl Starptautiskās Ekonomiskās sadarbības fonds (1,2 miljardi ASV dolāru), 1974.gadā dibinātais Mazo un vidējo uzņēmumu kredītu garantijas fonds (vairāk nekā 45 miljardi ASV dolāru), Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības fonds (350 miljoni ASV dolāru). Visos tajos līdztekus citiem investoriem darbojas arī vietējā administrācija, un lauvas tiesa līdzekļu tiek izlietoti jaunradei. Vai tas ir izdevīgi? Un kā vēl. Piemēram, Hsinšu zinātnes parkā (tikai 605 ha platībā) tā dibināšanas brīdī 1980. gadā darbu sāka 4 firmas ar pāris simtiem darbinieku. Tagad tur strādā 259 uzņēmumi ar 70930 darbiniekiem. Astoņpadsmit gadu laikā, pateicoties zinātniski tehniskajai jaunradei (inovācijai), šo uzņēmumu pārdotās produkcijas (ieskaitot tehnoloģijas, programmas, licences utt.) apjoms no dažiem simtiem tūkstošu ASV dolāru ir izaudzis līdz 14,5 miljardiem ASV dolāru gadā, no kuriem aptuveni 13 miljardus veido produkcija eksportam. Raksturīgi, ka tieši tāpat ir audzis piesaistītā kapitāla apjoms, kas 1998.gadā jau sasniedza 14,48 miljardus ASV dolāru gadā. Ko tas nozīmē? Tikvien to, ka investori iegulda naudu tikai tur, kur darīšana ir ar zinātnes sasniegumiem un inovatīvām tehnoloģijām, tas ir, ar zinātnes sasniegumos balstītu tehnoloģisko jaunradi.

Pietiekami lielas investīcijas Latvijas ražojošajā sfērā ienāks vienīgi un tikai tad, ja tā būs inovatīva, citiem vārdiem sakot — jaunradoša, zinātnes ietilpīga un atraktīva. Bez spēcīga valsts ilgtermiņa atbalsta zinātniskajai pētniecībai pielietojamās sfērās nekas tāds nenotiks.

— Vai finansiālie apstākļi zinātniekiem Taivānā ir tikpat sarežģīti kā Latvijā?

— Taivānas zinātnieki naudu saņem no vairākiem avotiem — no Taivānas budžeta, no rūpniecības un no dažādiem fondiem. Tautsaimniecības izaugsmes tempi Taivānā ir 6-6,5 procenti gadā, un zinātnes finansējums no vietējā budžeta pieaug par 10 procentiem gadā. Pie mums notiek tieši pretējais — ar katru gadu valsts zinātnei atvēl arvien mazāku daļu no saviem ieņēmumiem.

Par vietējā budžeta līdzekļu izlietošanu Taivānā atbild Nacionālā zinātnes padome, kuras rīcībā ir aptuveni 2 miljardi ASV dolāru, no kuriem apmēram 1 miljardu izlieto fundamentālajai zinātnei. Un tajā darbojas arī visaugstākā ranga pārstāvji. Varbūt tieši tāpēc katram Taivānas zinātniekam tiek piešķirts apmēram 1000 reižu vairāk naudas pētījumiem, nekā viņu kolēģiem ir iespēja saņemt Latvijā. Taivānas priekšstāvjiem ir ne vien zinātniskie grādi, bet arī politiska atbildība par nākotni un attīstību kopumā.

— Kas Taivānā ir prioritāte? Vai Latvijā vispār ir kāda prioritāra zinātnes nozare?

— Par prioritātēm runājot — par to laikam jāspriež pēc tā, kā vietējā administrācija finansē dažādas zinātnes nozares. 500 miljonu ASV dolāru atvēlēti Industriālo tehnoloģiju institūtam, kura darbība saistīta ar elektroniku, optoelektroniku, datoriem, sakariem, patērētājiem domāto elektroniku, ķīmiju, jauniem materiāliem, mašīnbūvi, metroloģiju, kosmiskajām tehnoloģijām, enerģiju un resursiem, rūpniecības nekaitīguma nodrošināšanu un veselību.

Kā šīsdienas prioritātes Taivānā minama arī farmaceitiskā rūpniecība un biotehnoloģija, kuras attīstīšanai nodibināti vairāki jauni institūti, jo farmācija ir viens no lielākajiem tirgus sektoriem jebkuras valsts tautas saimniecībā.

Arī Latvijā tika noteiktas prioritātes zinātnes attīstībā, bija arī speciāls Ministru kabineta lēmums, kas paredzēja šajos virzienos izveidot nacionālos zinātnes centrus. Pie šiem virzieniem piederēja arī Latvijā tradicionāli spēcīgā ķīmiski farmaceitiskā zinātnes nozare, biotehnoloģija, informāciju tehnoloģija, letonika un daži citi virzieni. Tomēr Latvijas Finansu ministrija gan joprojām nekādi nevar (vai varbūt negrib?) atrast līdzekļus to izveidei, tāpēc progresīvais lēmums pirmo Nacionālo zinātnes centru nodibināt jau šā gada jūnijā tā arī palika uz papīra.

Vai nav komiska situācija — Japānas, Vācijas, Zviedrijas, arī Taivānas firmas brauc uz Latviju kā uz starptautiski atzītu augstu tehnoloģiju un zinātnes zemi medicīniskajā ķīmijā, bet Latvijas priekšstāvji ir pārliecināti, ka Latvijā vērā ņemamas zinātnes nemaz nav un nav arī bijis?

— Kā raugāties uz zinātnes komercializāciju un kādas iespējas saskatāt Latvijā?

— Ne visas zinātnes nozares var pelnīt. Latviskās identitātes saglabāšanai ir nepieciešamas tiklab latviešu valodas, vēstures un kultūras, kā arī vietējās dabas un bioloģijas studijas. Ar tām naudu nenopelnīsi, bet bez tām paliksim par mankurtiem. Taču ķīmija, fizika, biotehnoloģija, gēnu inženierija, inženierzinātnes, tehnoloģiju izstrāde un materiālu zinātnes zināmā mērā var pelnīt un tās to arī dara. Bet — visam tam ir nepieciešams starta kapitāls. Zinātniskā aparatūra, to īpašniekus 8 gadus uz bada diētas turot, ir tā novecojusi, ka vairumā gadījumu tā vispār vairs nav lietojama. Jaunu aparatūru par valsts naudu šajā laikā ir iegādājies retais zinātnieku kolektīvs. Kas nopelnījis pats, tas dzīvo, attīstās un būtu gatavs pelnīt vairāk. Tomēr man nav zināma neviena valsts pasaulē, izņemot Latviju, kurā zinātniekiem iztikas minimums jānopelna, komercializējot savas izstrādnes un ar uzliktajiem nodokļiem jābalsta valsts, nevis otrādi — kad valsts atbalsta zinātniskos pētījumus, lai uzplauktu tās tautas saimniecība. Un uzplauktu tādēļ, ka tai ir pieejamas jaunākās izstrādnes un tehnoloģijas.

Varētu mēģināt privatizēt pelnītspējīgās laboratorijas, taču valsts nav paredzējusi iespēju privatizēt zinātnes objektus pa daļām. Bet kurš tad ir gatavs pirkt veselu institūtu? Un kur tad vēl arvien augošās problēmas ar muitu, kad gribam ievest zinātnei nepieciešamo aparatūru, reaģentus vai literatūru?

Un tomēr — Latvijā ir zinātnieki, kas varētu kļūt par sēklas graudiem valsts labklājībai, kā tas notika Taivānā, kur rūpīgi ara, kopa un laistīja zinātnes un tehnoloģijas parkus.

— Vai jūsu institūts var izdzīvot bez valsts finansiālā atbalsta?

— Kā valsts institūcija — diezin vai. Arī zinātnē biznesam nepieciešama privātā iniciatīva. Kaut gan īstenībā Organiskās sintēzes institūts jau ilgus gadus līdzekļu lauvas tiesu nopelna pats. Un ja Ivara Godmaņa valdības laikā nebūtu dota atļauja ražotājiem bez atlīdzības izmantot visus mūsu izgudrojumus (patentus) un vēlāk mums nebūtu atņemta mūsu eksperimentālā ražotne (tagad firma "Grindeks") ar visām mūsu valūtas rezervēm un laboratoriju korpusiem, tad diezin vai mums šobrīd valsts atbalsts vispār būtu nepieciešams.

Mēs radām jaunas zāles, pārdodam licences un izpildām ārvalstu firmu pasūtījumus (pašmāju uzņēmumiem naudas pētniecībai nav), bet nopelnīto ieguldām institūta attīstībā — kā jau bezpeļņas uzņēmums. Taču — jaunu tehnoloģiju izstrādei un ieviešanas stimulēšanai jābūt jebkuras par nākotni domājošas valdības politikas stūrakmenim.

— Vai piekrītat, ka Latvijā arvien vairāk strādās ārzemju speciālisti un Latvijas zinātnieki pamazām zaudēs kvalifikāciju vai spējīgākie turpinās darbu ārzemēs?

— Ja valsts nemainīs savu attieksmi pret zinātni, smadzeņu aizplūšana ir neizbēgama. Jau šodien 25 procenti Latvijas Organiskās sintēzes institūta darbinieku atrodas ārzemēs. Daudzi — uz neatgriešanos. Un nevajag lolot cerību, ka te nāks strādāt ārzemju speciālisti (zinātnieki, profesori). Talantīgie un varošie nenāks — ko viņi te darīs? Lai mūsdienās darbotos zinātnē, ir nepieciešama moderna aparatūras bāze, reaģenti, literatūra. Tam visam šodien budžeta dalītāji velk pāri svītru. Viņiem ērtāk iepirkt zivis, nevis ražot makšķeres…

Ko līdz plāni par milzu naudu uzcelt Gaismas pili — Nacionālās bibliotēkas ēku, ja jau 8 gadus praktiski netiek piešķirti līdzekļi zinātnisko žurnālu iegādei kaut vai šobrīd faktiski vienīgajai zinātniskās literatūras krātuvei — Fundamentālajai bibliotēkai? Vai tad ar lubu literatūru Gaismas pili pildīsim, vai?

Tā nu reiz ir aksioma, ka neatkarīgā, kaut vai mazattīstītā valstī, ir obligāti nepieciešama kritiskā zinātnieku masa visās galvenajās zinātņu nozarēs (lasi - priekšmetos, ko pasniedz universitātēs). Nav zinātnes — nav profesoru! Nav profesoru — nav nākamo skolotāju! Nav skolotāju, pagrimst izglītība! Tālāk nāk pastalas…

Helēna Grīnberga