Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ķīmiķis Mārtiņš Straumanis. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.11.1998., Nr. 349 https://www.vestnesis.lv/ta/id/50840

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Katra vilcināšanās var maksāt ļoti dārgi"

Vēl šajā numurā

24.11.1998., Nr. 349

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas cilvēki pasaulē

Ķīmiķis Mārtiņš Straumanis

Vakar, 1998.gada 23.novembrī, apritēja 100 gadu, kopš dzimis izcilais latviešu ķīmiķis Mārtiņš Eduards Straumanis (1898—1973). Viņš plaši pazīstams pasaulē kā metālu korozijas pētnieks, lokālelementu teorijas moderna varianta izveidotājs, kā principiāli jaunas un savulaik plaši lietotas kristāliskā režģa parametru noteikšanas rentgenogrāfiskās metodes autors (1935.g., kopā ar Alfredu Ieviņu Rīgā). Pēc 1944.gada darbojās Vācijā un Amerikā, pētot jaunajās tehnoloģijās lietojamo metālu īpašības, metālu dezintegrāciju; šajā nozarē guvis starptautiski atzītus panākumus. Straumani pamatoti var atzīt par vienu no izcilākajiem, ja ne pašu izcilāko, latviešu eksakto zinātņu pārstāvi, kas izaudzis Latvijas Republikas neatkarības gados.

Ievērojamā zinātnieka piemiņai Latvijas Zinātņu akadēmija pirms divām nedēļām, 6.novembrī, rīkoja savu sēdi, kas notika kādreizējās LU Ķīmijas fakultātes vecajā ēkā Kronvalda bulvārī 4, Gustava Vanaga auditorijā, kur savulaik lekcijas bija lasījis arī Mārtiņš Straumanis. Sēde tika rīkota kopā ar RTU Ķīmijas tehnoloģijas fakultāti, LU Ķīmijas fakultāti un Latvijas Ķīmijas biedrību; tajā piedalījās arī zinātnieka dēls — filoloģijas profesors Andrejs Straumanis no ASV, citi radinieki (ieskaitot Saeimas deputātu J.Sinku ar kundzi), daudzi interesenti.

Par M.E.Straumani un Latviju referēja akadēmiķe E.Gudriniece, dažu Straumaņa pētījumu virzienu attīstību mūsdienu Latvijas zinātnē iezīmēja akadēmiķis T.Millers (tā vienlaikus bija arī T.Millera lekcija par saviem pētnieciskiem rezultātiem, kas šogad izpelnījušies LZA G.Vanaga balvu). Par Neorganiskās ķīmijas institūtā veiktajiem pētījumiem bora komplekso savienojumu kristālķīmijā ziņoja Dr.chem. I.Zviedre, bet jaunākās tendences rentgenstruktūranalīzē analizēja Latvijas Organiskās sintēzes institūta pētnieks Dr.phys. A.Mišņovs.

Prof., Dr. habil.chem. Jānis Stradiņš

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents:

Izcils, varbūt pat — izcilākais

Mārtiņa Eduarda Straumaņa simtgadei veltītā Latvijas Zinātņu akadēmijas sēde iekrīt dienās, kad godinām Latvijas Republiku tās 80 gadu jubilejā. Mēs ar akadēmiķi Tāli Milleru abi nākam no cita Zinātņu akadēmijas pasākuma — starptautiskas konferences "Latvija un jaunās Eiropas valstis pirmskara posmā: 1918—1939", kas šorīt sākās Universitātes Mazajā aulā Valsts prezidenta klātbūtnē un ir veltīta Latvijas demokrātiskās republikas proklamēšanas 80.gadadienai. Abu konferenču sakritība ir jo zīmīga, jo ķīmiķis M.E.Straumanis bija Latvijas neatkarības laika bērns, viens no tiem latviešu zinātniekiem, kas veidojās par patstāvīgu, oriģināli domājošu pētnieku nevis svešu varu kundzības apstākļos, bet gan neatkarību ieguvušajā Latvijā, tās jaunajā Universitātē. Viņš bija pirmais latviešu ķīmiķis, kas aizstāvēja doktora disertāciju ķīmijā Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē 1927.gadā. Viņš bija latviešu patriots, kurš piedalījās brīvības cīņās par Latvijas neatkarību un savā sirdī saglabāja Latviju kā ideālu, kā sapni arī trimdniecības, Latvijas nebrīves gados. M.E. Straumanis personificēja tās intelektuālās potences, kādas spēja ģenerēt Latvija un latviešu tauta neatkarības apstākļos. Mūsuprāt, Straumanis bija izcilākais Latvijas brīvvalstī izaugušais latviešu dabaszinātnieks. Viņš godam nostājās līdzās vācu, zviedru, krievu, amerikāņu un citu lielāku, tradīcijām bagātu tautu zinātniekiem kā oriģināls pētnieks, plaša diapazona pētnieks, kas guva atzinību starptautiskajā zinātnes pasaulē. Viņa darbi joprojām nav aizmirsti, tos citē mūsdienu speciālajā literetūrā visai plaši: 77 reizes 68 autoru darbos pēdējos piecos gados, īpaši pētījumus par dažu metālu koroziju, dezintegrāciju (bet ne rentgenogrāfijā, ar kuru Rīgā ierasti tradicionāli saistām Straumaņa vārdu).

No otras puses, M.E. Straumanis bija Rīgas, plašāk runājot, Latvijas seno ķīmijas tradīciju nesējs, to tradīciju, ko pirms viņa Rīgā bija veidojuši galvenokārt cittautieši. Zīmīgā kārtā arī viņa darbības joma bija robežšķirtne starp ķīmiju un fiziku, tieši tā joma, kurā Latvijas zinātnieki vēsturiski ir guvuši visizcilākos sasniegumus. Minēsim Teodoru Grothusu — elektroķīmija, fotoķīmija, molekulāro parādību skaidrojums, aizdegšanās teorija, minēsim Vilhelmu Ostvaldu — ķīmiskais līdzsvars, ķīmiskā kinētika, katalīze, elektroķīmijas pamatlikumības, viskozimetrija, fizikālās ķīmijas pamati vispār. Izcelsim arī Paulu Valdenu, latviešu zemnieka dēlu — neūdens šķīdumu elektroķīmija, dinamiskā stereoķīmija, šķīdumu teorija, jonu solvatācija. Šie zinātnieki radīja pamatjēdzienus zinātnē. Arī tiešais M.E. Straumaņa skolotājs — Mečislavs Centneršvērs sasniedza ievērojamus rezultātus lokālelementu koncepcijā, metālu korozijas elektroķīmiskajā teorijā, fosforescences izpratnē, par norisēm kritisko temperatūru tuvumā. Veidojās zināmu problēmu virkne, kas tika risināta Rīgā vēstures gaitā.

Jau pēc M.E. Straumaņa aizbraukšanas no Latvijas 1944.gadā varētu minēt profesori Lidiju Liepiņu, viņas darbus par virsmas savienojumiem, par hibrīdu mehānismu metālu oksidēšanā, par koloidālķīmiskām parādībām korozijas norisēs. Ir aizsākti arī jauni pētījumu virzieni Rīgā un Salaspilī — gan organisko molekulu un komplekso savienojumu struktūras noskaidrošana ar rafinētām spektroskopijas (īpaši NMR), rentgenstruktūranalīzes, elektroanalītiskās analīzes metožu palīdzību, gan arī — un to es gribētu uzsvērt īpaši — grūti kūstošu neorganisko savienojumu zemtemperatūras plazmas ķīmija. Personiski esmu pateicību parādā M.E. Straumanim par to, ka viņā 1939.gadā iegādājās tolaik pavisam modernu iekārtu — polarogrāfu, nopērkot to no metodes un šī aparāta izgudrotāja, vēlākā Nobela prēmijas laureāta Jaroslava Heirovska Prāgā; tas bija pēdējais Prāgā, neatkarīgā Čehijā ražotais aparāts, ko nosūtīja uz Rīgu 1939.gada martā, pāris dienas pirms Hitlera iebrukuma. Šo epizodi man tikšanās reizē Prāgā atstāstīja pats Heirovskis. Uz šī aparāta man bija lemts sākt savu pētniecības darbību, bet pirms manis uz aparāta bija strādājuši M.Straumanis, A.Dravnieks, B.Ogriņš.

Nupat ir iznācis jaunais "Latvijas Ķīmijas Žurnāla" 1998.gada 3.numurs, kas pilnībā veltīts M.E. Straumanim, kur, manuprāt, ļoti kolorīti parādīts šī lielā Latvijas zinātnieka darbs ne tikai tēvzemē, bet arī ASV. Atceros M.E. Straumaņa viesošanos Rīgā 1966.gadā, kad viņš te nolasīja 4 lekcijas. Ciemiņš uzstājās vērienīgi un ļoti brīvi, atraisīti, rokām bikšu kabatā, stāstot par saviem rezultātiem. Tas izraisīja auditorijā lielu lepnumu, brīvības apziņu. Arī šī Straumaņa Latvijas apmeklējuma iespaidus esmu mēģinājis rezumēt žurnālā, parādot, cik augsti arī toreiz vērtēts Latvijā šis zinātnieks, kāda psiholoģiska nozīme bija šim pirmajam trimdas zinātnieka Rīgas apmeklējumam.

Savukārt Straumanis toreiz priecājās par Rīgā redzēto — par jaunajām vēsmām Neorganiskās ķīmijas, īpaši Organiskās sintēzes institūtos, arī savā vecajā fakultātē. Pirmskara gados viņš bija pulcinājis ap sevi jaunatni, labprāt redzējis izvirzāmies čaklus, spējīgus ķīmiķus. LZA piešķir ikgadējas balvas jaunajiem zinātniekiem; nesen fiziķi vienu no savām balvām — labākajam jaunajam — nosaukuši Jansonu vārdā. Varbūt godinot Straumaņa piemiņu, šī sēde varētu pieņemt lēmumu nosaukt vienu no balvām ķīmijā M.E. Straumaņa vārdā? Viņa vārds jau iemūžināts korozijas laboratorijas un pētnieciska korpusa nosaukumā Misūri universitātē Rollā, varbūt to varētu saglabāt arī Latvijā? Varētu šo balvu saukt arī Straumaņa–Ieviņa vārdā, atceroties abu ķīmiķu sadarbību jaunas rentgenogrāfijas metodes veidošanā, kā arī profesora Ieviņa nopelnus vidusskolēnu ievirzīšanā ķīmijas laukā.

Šajā sēdē paredzētie referāti skar ne tikai M.E.Straumaņa mūža gājumu un darbību, sēdei ir ne tikai memoriāls raksturs, bet tā domāta arī aktuālo Latvijas ķīmiķu—fizikālķīmiķu — darba rezultātu demonstrēšanai. Par saviem pētījumiem ziņos Neorganiskās ķīmijas institūta un Organiskās sintēzes institūta pētnieki.

Atzīmēsim, ka par daudzu gadu rezultātiem plazmas ķīmijā šogad LZA Gustava Vanaga balva ķīmijā ir piešķirta profesoram Tālim Milleram, ilggadējam Neorganiskās ķīmijas institūta direktoram, plazmas ķīmijas aizsācējam Latvijā. Tādēļ viņa referāts šajā sēdē nes divkāršu slodzi un divējādu funkciju — no vienas puses, tas ir veltījums Straumanim, saistībā ar viņa izvirzīto principu attīstību, no otras puses — tā ir paša Tāļa Millera zinātniska atskaite, droši vien konspektīva un nepilnīga, par pēdējo gadu rezultātiem, kas izpelnījušies Gustava Vanaga balvu. Domāju, ka abu šo notikumu — M.E.Straumaņa simtgades un G.Vanaga balvas piešķiršanas — sasaistīšana vienā kamolā nav neloģiska, jo Gustava Vanaga balva nav balva par sasniegumiem organiskajā ķīmijā vien, bet Latvijas ķīmijā vispār. M.E.Straumanis bija viens no Latvijas ķīmijas sasniegumu personificētājiem vispār un zināmā laika posmā arī organiskās ķīmijas profesora Gustava Vanaga (1891-1965) kolēģis; tiesa, abu zinātnieku darba jomas, mūža gaitas un raksturi gan bija samērā atšķirīgi, taču ne bez zināmām analoģijām. Un ievērosim arī, ka mēs pulcējamies Gustava Vanaga auditorijā, kurā lekcijas lasījuši gan Gustavs Vanags, gan Straumanis. Un Pauls Valdens arī.

Katrā ziņā gribētos, lai šī sēde būtu ne vien M.E. Straumaņa godinājums, jubilejas pasākums, bet arī Latvijas ķīmiķu pašreizējo potenču apliecinājums, prezentācija ar skatienu nākotnē. Domāju, ka M.E.Straumani šāda ievirze būtu īpaši iepriecinājusi un gandarījusi. Bet īpaši tāda ir vajadzīga Latvijai, tās Zinātņu akadēmijai, tās augstskolām un mūsu valsts nākotnei vispār. Domājot pat Latvijas astoņdesmit gadi, mums par to jādomā konkrēti un dažādās jomās, arī par to, kā nepazaudēt dažādās jomās sasniegto. Lūk, kādēļ Straumanim, Vanagam un Latvijas ķīmijai veltītā sēde uzlūkojama arī par Latvijas valsts dibināšanas atceres un tālāku pārdomu aktu, kas loģiski iekļaujas šajās nedēļās paveicamā virknē.

Ievadvārdi Latvijas Zinātņu akadēmijas 1998.gada 6.novembra sēdē Rīgā, kas tika veltīta M.E.Straumaņa 100 gadu jubilejai

Jānis Stradiņš, LZA akadēmiķis,

Emīlija Gudriniece, LZA akadēmiķe:

Zinātnei un Tēvzemei veltīts mūžs

No akadēmiķu Jāņa Stradiņa un Emīlijas Gudrinieces raksta, ievadot Mārtiņa Eduarda Straumaņa 100. jubilejas gadu

Dobeles novads ķīmijas zinātnei devis trīs izcilas personības — profesorus, zinātņu doktorus: organiskajā ķīmijā Gustavu Vanagu (1891–1965), rentgenogrāfijā un analītiskajā ķīmijā Alfrēdu Ieviņu (1897–1975) un rentgenogrāfijā, fizikālajā ķīmijā Mārtiņu Eduardu Straumani (1898–1973). Šie cilvēki nākamajām paaudzēm atstājuši bagātu pūru. Viņu piemiņu glabā laikabiedri, attiecīgo nozaru speciālisti, studējošā jaunatne. Viņu vārdi ir ierakstīti ķīmijas zinātņu vēsturē.

Šoreiz gribas pieskarties M.E.Straumaņa devumam zinātnei un Latvijai. Ar G.Vanaga un A.Ieviņa dzīvi un zinātnisko darbību tuvāk var iepazīties viņiem veltītajās grāmatās: "Gustavs Vanags dzīvē un darbā", Rīga, "Zinātne", 1969. "Alfrēds Ieviņš dzīvē un darbā", Rīga, "Zinātne", 1979. Par M.E.Straumani šāda grāmata pagaidām nav uzrakstīta, kaut arī tas būtu jādara un šāds nodoms jau pastāv.

Viņa dzimtā vieta gan ir Kretinga (Lietuvā), bet jau no 8 gadu vecuma viņa dzīve ritēja Latvijā. 1906. gadā viņa tēvs Jānis Straumanis (1864–1944) ar ģimeni no Kretingas pārcēlās uz Dobeli, kur, būdams mācītājs, daudzus gadu desmitus vadīja Dobeles latviešu luterāņu draudzi (līdz 1940. g.), vēlāk bija arī ģimnāzijas skolotājs un Dobeles novadpētnieks.

Ceļš uz zinībām M.E.Straumanim nebija viegls. Viņš mācījās galvenokārt mājās un tikai 1919. gadā beidza skolas gaitas Jelgavas reālģimnāzijā. Šinī pašā gadā viņš brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā un piedalījās cīņās pret Bemrontu. Par cīņām pie Varēļu mājām viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

1920. gadā, vēl būdams armijā, M.E.Straumanis sāka studēt ķīmiju Latvijas Universitātē (LU). Tajā pašā gadā ķīmiju sāka studēt arī A.Ieviņš. Vai viņi iepazinās jau studiju gados, ziņu trūkst. Profesors Kārlis Bambergs savās atmiņās raksta: "Sevišķi liels draugs Alfrēdam Ieviņam bija Mārtiņš Straumanis. No universitātes uz mājām viņi parasti gāja kopā, jautri diskutēdami. Pēc universitātes beigšanas A.Ieviņš un M.Straumanis strādāja par mācību spēkiem Ķīmijas fakultātē. Viņi kopīgi izstrādāja arī plaši lietoto precīzo "asimetrisko metodi.""

Abu šo studentu intereses tomēr atšķīrās, vairāk gan pētījumu tematikas ziņā. A.Ieviņu saistīja drīzāk praktiskas dabas jautājumu risināšana, kamēr M.E.Straumanis savos agrīnajos darba gados priekšroku deva teorētiskām problēmām. Interese par zinātni, lielā neatlaidība darbā un tieksme izdibināt visu jauno abiem studentiem bija neatņemama dzīves sastāvdaļa. Par viņu pieeju zinātnisko jautājumu risināšanā liecina diplomdarbu tematika. A.Ieviņš savā diplomdarbā (1924) pētīja vietēkos materiālus — devona formācijas vizlas mālu uzslēgšanu ar dažādiem kaļķu daudzumiem pie dažādām temepratūrām, kamēr M.E.Straumanis pievērsās fundamentālākiem pētījumiem — mērīja ūdeņraža virsspriegumus uz vairākiem metāliem (Zn, Tl, Sn, Pb, Bi, As, Cr, Cu, Au, Sb, Ni, Ag, Co, Fe, Pt). Arī vēlāk jau abu kopējos pētījumos, kopš 1935. gada, par asimetrisko metodi kristālu režģa konstanšu precīzai noteikšanai lielāko eksperimentālā darba daļu veica A.Ieviņš, kamēr M.E.Straumanis izvirzīja idejas precīzu kameru un termostatu konstrukcijām. Rezultātus abi autori izvērtēja kopā. Un kopējais darbs par jauno, oriģinālo, precīzo rentgenogrāfijas metodi M.E.Straumanim un A.Ieviņam atnesa pasaules slavu, ko iezīmēja 1940. gadā Berlīnē iznākušās grāmatas neparastie panākumi.

Jebkurus pētījumus uzsākot, M.E.Straumanis izcēlās ar novatorismu, zinātnieka entuziasmu, ideju konkrētību un radošās domas plašumu. Piemēram, ļoti sīko metālu kristālu (auguši metālu tvaikos) formu noteikšanai, to goniometriskai mērīšanai viņš konstruēja īpašu galdiņu, ko zinātniskajā literatūrā dēvē par "Straumaņa griežamo galdiņu" (1931). Vēlāk ar Rokfellera fonda palīdzību viņš ieguva Latvijas Universitātei rentgeniekārtu, ko lika lietā un pārveidoja oriģināliem pētījumiem.

M.E.Straumaņa plašie pētījumi par metālu koroziju, neorganisko vielu sintēzi un struktūru, komplekso savienojumu īpašībām un kristālu režģa konstanšu precīzu noteikšanu pēc Debaja–Šerrera metodes deva ierosmi topošajiem zinātniekiem un arī jau vecākiem kolēģiem. Viņa līdzstrādnieku skaitā ir A.Ieviņš, K.Karlsons, N.Brakšs, A.Cīrulis, E.Ence, A.Dravnieks, J.Balodis, K.Štrenks, O.Mellis, V.Štāls u.c.

M.E.Straumaņa pētījumu loks bija plašs, tomēr lielākos panākumus un pasaules slavu viņam deva darbi rentgenogrāfijā un korozijas procesu izpētē.

Rentgenogrāfijā M.E.Straumani pazīst kā precīzu kristālu režģu konstanšu noteikšanas asimetriskās metodes autoru. Kā ritēja darbs šīs metodes tapšanā, atceras arī vēlākais RPI docents Fricis Ošis (1979): "Kopā ar Straumani Ieviņš veltīja daudz laika, mērot un izskaitļojot vārāmās sāls u.c. vielu kristālrežģu konstantes. Arī es (kā students) tiku iesaistīts mērīšanas un skaitļošanas darbā. Mērīšanā katru filmas līniju caur mikroskopu nolasīja desmit reizes. Skaitļošanā lietoja sešzīmju logaritmu tabulas. Darbs bija steidzams, tāpēc bieži arī svētdienās strādāju no agra rīta līdz saulrietam." Asimetrisko metodi M.E.Straumanis 1938. gadā raksturoja šādi: "Precizitāte atsevišķos gadījumos ir vismaz 10 reizes lielāka par vislabākajiem līdzšinējiem mērījumiem un nevienā citā laboratorijā režģa konstanšu noteikšanā nav sasniegta tāda precizitāte kā pie mums. Tā vārāmās sāls un alumīnija režģa konstantes Straumanis un Ieviņš noteikuši ar precizitāti 2•10–13 cm jeb 0,0002%, kas līdzinās apmēram 2 elektronu caurmēram. Šeit izstrādātā metode ir absolūta un atkarīga vienīgi no lietotā viļņa garuma." Pēckara gados šī metode tika pilnveidota (G.Ozoliņš, J.Ozols), tomēr tās lietošana pamazām apsīka, toties pasaulē tika pilnveidota cita — rentgenstruktūranalīzes metode. Šo metodi lieto kā neorganisko, tā organisko vielu struktūras pētījumiem. Arī tās lietošanā Latvijas zinātnieki guvuši ievērojamus panākumus (J.Bleidelis, J.Ozols, A.Mišņovs, S.Beļakovs, I.Zviedre, E.Siliņa u.c.). Par pētījumu objektu te derējušas arī Gustava Vanaga sintezētās vielas. Tā triju Dobeles novada izcelsmes zinātnieku dzīves pavedieni gan šķetinājās atsevišķos kamolos, kamēr pētnieciskie radīja cieši vītu modernas zinātnes kamolu.

M.E.Straumanis visu mūžu palika uzticīgs korozijas procesu pētījumiem, kur jau studenta gados viņu bija ievadījis LU profesors M.Centneršvērs. Šajā nozarē viņš saskatīja iespēju daudzu teorētiski interesantu un praksei svarīgu pārvērtību izzināšanai. Jau studiju gados viņš par korozijas pētījumiem bija guvis atzinību. Vēlāk, jau zinātnieka un mācībspēka gados, viņa darbi daudzkārt atzinīgi novērtēti un saņēmuši apbalvojumus. Turpinot doktora disertācijas ("Cinka, kadmija un dzelzs šķīšanas ātrums skābēs, apskatot no lokālstrāvu viedokļa", 1927) pētījumus, viņš 1930. gadā izvirzīja t.s. korozijas formulu. Tā ļāva noteikt korozijas ātrumu, vadoties no elektroķīmiskās korozijas teorijas. Šo formulu viņš sekmīgi aizstāvēja korozijas pētnieku saietos, konferencēs un personīgās diskusijās ar sava laika autoritātēm (A.Tīlu, V.Milleru).

1939. gadā M.E.Straumanis kļuva par LU Ķīmijas fakultātes profesoru, taču 1944. gadā viņam ar ģimeni bija jādodas trimdniecības gaitās — gan savas nacionālās nostājas dēļ, gan arī radniecisko saišu dēļ ar Ādolfu Šildi, kas draudēja ar represijām visai ģimenei. Kā vēlāk stāstīja profesors, 1944.gadā viņš būtu palicis Latvijā, bet pārdzīvojumi 1941.gada 14.jūnija un sekojošās naktīs, kad katrs automašīnas troksnis Mārupes ielā licis trūkties, kavējuši to darīt — Tēvzemes vietā viņš tomēr izvēlējās brīvību (arī pētījumu un darbavietas izvēles brīvību).

Pēckara gados M.E.Straumanis LU aizsāktos darbus turpināja Misuri universitātē Rollā, ASV (1948—1973). Viņš pētīja titāna (kopā ar P.Čeru, C.Gilu, A.Šlehtenu), cirkonija, hafnija, torija (kopā ar J.Balasu, V.Dzeinu) koroziju. Šie viņa pētījumi par koroziju guva atzinību ASV un citur pasaulē, tika izmantoti "jaunās tehnikas" problēmu risināšanā. Par saviem pētījumiem M.E.Straumanis publicējis vairāk nekā 300 zinātnisko rakstu, tajā skaitā arī vairākas monogrāfijas. Sīkāk par Mārtiņa Eduarda Straumaņa zinātnisko darbību LU un ASV var uzzināt no rakstiem "Latvijas Ķīmijas Žurnālā", 1994, Nr.2, 248.—253.lpp., "Technikas Apskatā", 1993, Nr.125, 15.—18.lpp.

1973.gada 19.martā, sēdot atpūtas krēslā Rollā pēc nogurdinoša ārzemju ceļojuma, pēkšņi pārstāja pukstēt profesora Mārtiņa Eduarda Straumaņa sirds. Viņš nesagaidīja brīvās Latvijas atdzimšanu, kaut gan visu mūžu pēc tās ilgojās, domās un darbos būdams kopā ar savu Tēvzemi. To liecina arī vārdi, kurus viņš rakstīja 1966.gadā pēc sava pirmā pēckara ceļojuma uz Latviju: "Pēc maniem personīgiem novērojumiem un slēdzieniem ir trīs lietas, kas rada nemieru latviešos, kuri gadu tūkstošiem dzīvojuši pie Baltijas jūras: smagais birokrātisms visās iestādēs, zemais atalgojums, nemitīgais tautu pieplūdums no vissavienības. Latviešus nekas pie zemes vairs nesaista un viņi atstāj laukus. Baumām, ka latviešu tauta iet pretim iznīcībai, ir pamats."

Aizejot Aizmūžā, M.E.Straumanis dzīvajiem atstāja savus gan aizsāktus, gan nobeigtus zinātniskos darbus, atstāja idejas, radošu domu, māku neatlaidīgi strādāt, būt novatoram visu mūžu un neatkāpties grūtību priekšā.

Godinot M.E.Straumaņa piemiņu, 1978.gada 17.aprīlī Misuri universitātes Materiālu pētīšanas centra jauno ēku nosauca par "Martin Straumanis Hall". "Tāds pēcnāves pagodinājums ir viens no izcilākajiem, kādu piešķir tikai retiem visizcilākajiem zinātniekiem," rakstīja Dr.chem.,prof. Bruno Jirgensons, viens no nelaiķa tuvākajiem draugiem un likteņa biedriem.

M.E.Straumanis bija ne tikai liels, starptautiski atzīts zinātnieks, bet arī liels Cilvēks. Par to liecina viņa laikabiedru, studentu un piederīgo atmiņas.

Leo Maijs no saviem studiju gadiem atceras: "Ar A.Ieviņa un M.Straumaņa vārdiem bija saistītas veselas leģendas — tur bija asimetriskā metode kristālu struktūras analīzei, augstas prasības eksāmenos un diplomdarbos, abu dažreiz kodīgais humors."

Profesora meita Māra Straumane–Rācene (1993) raksta: "Tēvs mīlēja fotogrāfēt... mums bērniem bija jābūt pacietīgiem, kamēr viņš bija gluži drošs, ka gaisma, attālums un kombinācija ir perfekta." M.E.Straumanis fotografēja ceļojumus, konferences, tikšanās — visu, kas saistīja viņa intereses. Viņš fotografēja karā sagrauto Rīgu. Šīm fotogrāfijām ir vēsturiska nozīme. Lilita Straumane–Dilallo (1993) savās atmiņās atzīmē: "Es arvien jutu, ka mans tēvs bija sevišķas laimes apveltīts cilvēks. Viņam dzīve bija piepildīta ar darbiem un nodarbībām, ko viņš mīlēja un kur viņam bija panākumi. Pirmais, zināms, bija darbs — tas bija galvenais. Tad bija klavieres. Spēlēja katru dienu un ļoti skaisti, ar izjūtu. Daudzreiz, kad biju maziņa, saldi ieslīdēju miegā uz mūzikas spārniem."

Ilze Straumane (1993) raksta: "Tēvs teica — ja viņam nebūtu ķīmijas, ar kuru viņš ir saistīts, viņš būtu kļuvis par mūziķi. Viņš uz klavierēm spēlēja visus tos gabalus, kurus spēlēja slavenie pianisti." Bet meita Liene Straumane–Serensene 1993.gadā rakstītajās atmiņās (kuras piedāvājam atsevišķā publikācijā zemāk) atzīmē: "Tēvs bija laimīgs cilvēks savā darbā. Darba prieks un piepildījums palīdzēja viņam izdzīvot cauri daudzām bēdām un dzīves triecieniem, no kuriem viens no lielākajiem bija Dzimtenes atstāšana. Mans tēvs atgriezās Latvijā vasarā (1993.gada 25.jūlijā). Māmiņa, Andrejs, Lilita un es atvedām viņa pelnu urnu, iesaiņotu Latvijas karogā, un piedalījāmies tās apbedīšanā Dobeles kapsētā. Tas bija prieka, ne sēru moments. Es dziļi izjutu, ka šis nu bija tas piemērotākais nobeigums Mārtiņa Straumaņa dzīvei. Starp mīļiem radiem, kolēģiem, Dobeles uzticīgiem draugiem. Blakus tēvam un mātei. Apklāts ar puķēm, saulītē, dzimtenē."

Mums visiem Mārtiņa Straumaņa atgriešanās brīdis Dobeles kapsētā tā arī palicis atmiņā ne tikai kā atvadas no viņa, bet satikšanās ar viņu Dzimtenē. Tagad mūsu profesors savu Aizmūžu pavadīs viņa tik ļoti ilgotajā Latvijā.

Mans tēvs manās atmiņās

Ilgu laiku prātoju, kā vislabāk atspoguļot to mīļo cilvēku, Mārtiņu Straumani, manu tēvu.

Ir jau visādas atmiņas. Viņa staltais stāvs, lēnās, mierīgās kustības un gaita. Lielās, lenkenās rokas ar ļoti gariem pirkstiem. Man patika skatīties, kā Papiņš tās lietoja, vai uzmanīgi, precīzi kaut ko taisot jeb darot, vai veiklā, burvīgi skaistā klavieres spēlē. Atceros zili zilās acis, ar kurām viņš uz mani domīgi un uzmanīgi skatījās, laipnos vārdus. Reti jutu viņa dusmas, drīzāk mierīgu aizrādījumu vai apskaidrojumu.

Skatos Papiņa vecos fotogrāfiju albumos un redzu skaistu jaunekli karaskolas izlaidumā; tad Dobelē pie tēva, prāvesta Jāņa Straumaņa, kopā ar brāļiem — Rolfu, Ēriku, Ansi un Gustavu. Vēlāk — ar Mammiņu Ievu Reinhardi kāzās un kā jauns precēts pāris Rīgā, Bezdelīgas ielā 5, un pēc tam ar mums pieciem maziņiem — Lilitu, Māru, Ilzi, Andreju un mani mūsu jaunajā mājā, Mārupes ielā 20.

Skats pārmainās, skaidri redzamas okupācijas un kara sekas. Uztrauktas, norūpētas sejas, Pētera baznīca nodegusi, nodrupusi. Tad nāk bēgļu gadi Vācijā, un pēc tam — Amerika.

Nu ir vairāk un vairāk uzņēmumu no Papiņa darbā. Jaunā laboratorijā Rollā, kolēģi, studenti ciemos pie mums mājās. Braucieni uz konferencēm Amerikā un citās valstīs. Papiņa seja priecīga, bieži starojoša, sevišķi ceļojumos atpakaļ uz Latviju, vispirms 1966. un otrreiz 1970.gadā.

Viņš bija cilvēks apvārsts laimē savā darbā, un tas darba prieks un piepildījums palīdzēja viņam izdzīvot caur daudzām bēdām un dzīves triecieniem. Viens no lielākiem bija dzimtenes atstāšana. Tomēr šie viņu beigās pārvarēja, un viņš pēkšņi tika aizrauts no mums — pa ātru, savu izdomāto darbu nepabeidzis. Citiem tas jāturpina.

Uzkrāta man kaudzīte viņa vēstuļu — sīkā, vienmērīgā rakstā. Pēdējā, kuru viņš man rakstīja no slimnīcas pēc smagās sirdstriekas 1972.gada augustā, man diemžēl ir pazudusi. To knapi varēju izlasīt, jo šoreiz Papiņa raksts bija satraukts, drebelīgs. Atceros, man sirds sažņaudzās. Tomēr, to vēstuli viņš bija iesācis tāpat kā visas agrākās: "Mana mīļā Lienīte..."

Man tēvs atgriezās Latvijā pagājušajā vasarā. Mammiņa, Andrejs, Lilita un es atvedām viņa pelnu urnu, iesaiņotu mūsu Rollas Latvijas karogā, un piedalījāmies tās apbedīšanā Dobeles kapsētā. Tas bija prieka, ne sēru moments, un Mammiņa visu to laiku gandrīz tikai smaidīja. Es dziļi izjutu, ka šis nu bija tas piemērotais nobeigums Mārtiņa Straumaņa dzīvei. Starp mīļiem radiem, kolēģiem, Dobeles uzticīgiem draugiem. Blakus tēvam un mātei, apklāts ar puķēm, saulītē, dzimtenē.

Liene Straumanis Sorenson,

10. XI. 93., Oak Park, Ilinois, ASV

Papiņš ļoti daudz strādāja, un mēs, bērni, samērā reti viņu redzējām. Tomēr bija jauki brīži ar Papiņu Latvijā: peldēšana Gaujā pie Cēsīm, kur mums bija vasaras māja; visi kopā pie skaistās ar svecītēm iededzinātās Ziemas svētku eglītes Mārupes ielā 20. Kādreiz es iegāju "Papiņa istabā", kur bija viņa rakstāmgalds un klavieres, un tad viņš man šo to interesantu parādīja. Vienreiz, kad biju pavisam maza, uzmodos raudādama. Mammiņa ienesa mani ķēķī, kur viņi abi sēdēja un dzēra tēju. Papiņš paņēma mani klēpī un deva man mazus siera gabaliņus, ko ēst. Tā mēs viņa garu un klātbūtni dziļi izjutām un skaidri redzējām, ka Mammiņai Papiņš vienmēr bija pirmajā vietā. To mēs pieņēmām kā dabisku lietu.

Tādēļ es arvien esmu brīnījusies, kur Mammiņa dabūja to gribu un spēku 1944.gada rudenī pakampt mūs, piecus bērnus, un burtiski uzstumt vilcienā, Liepājā — prom uz Dancigu. Papiņš bija aizkavēts Rīgā, un, kaut gan ieradās Liepājā dažas stundas pirms mūsu izbraukšanas, netika mums līdzi. Mēnesi mēs drebējām un gaidījām, un tad vienu dienu viņš ieradās. To prieku un laimi! Kaut gan mēs kaut kādā vietā bijām saspiesti kopā ar citiem bēgļiem, tomēr mēs jutāmies milzīgi atviegloti, ka bijām atkal visi septiņi kopā.

Vienu dienu mēs visa ģimene gājām staigāt kādā parkā, un Papiņš paķēra mani pie rokas un mēs sākām skriet. Tāda spēles un prieka sajūta man ilgi nebija bijusi. Kaut gan knapi septiņus gadus veca, savā īsajā mūžā asi pārdzīvoju kara smagumu un bēdas.

Drīz mēs pārpildītos vilcienos devāmies caur Berlīni tālāk uz Mārburgu, kur Papiņu gaidīja darbs Mārburgas Universitātes Metālu pētniecības institūtā (bez algas). Mēs atradām divas vai trīs mazas bēniņu istabiņas sādžā, Minhauzenā (Mūnchausen) 20 kilometrus no Mārburgas, kur palikām vairāk nekā gadu. Kaut gan luterāņu mācītāja ģimene un daži citi vācieši bija laipni, tomēr visā visumā nebijām tur pārāk mīļi uzņemti. Puikas man dzinās pakaļ, svieda akmeņus un sauca: "Professer, Brotfresser!"(Laikam tādēļ, ka mums bija izdotas daudzbērnu ģimenes pārtikas kartiņas.) Tā vai tā Mammiņa izmisumā pūlējās sagādāt mums visiem diezgan ēdiena. Nākamajā vasarā uztaisīja dārzu ārpus sādžas, un tas ļoti palīdzēja.

Minhauzenā mēs sagaidījām kara beigās 1945.gada maijā. Papiņš teica, lai mēs izliekam baltu palagu ārā no loga, jo dzirdēja, ka amerikāņu armija ir tuvu. Nekas arī nenotika. Vēlāk mēs, bērni, aizskrējām uz sādžas centru, kur amerikāņu smagās mašīnas bija apstājušās. Viens melns zaldāts, zibinādams savus ļoti baltos zobus skaistā smaidā, svieda mums, bērniem, šokolādes tāfeles un košļājamo gumiju. Diemžēl es dabūju tikai pēdējo un, nezinādama kas tā ir, sadalīju citiem bērniem. Pašai palika tikai mazs gabaliņš.

Apmēram ap to laiku pie mums ieradās Mammiņas māsa Aina Šilde ar četriem bērniem. Onkulis Ādolfs (Šilde) atbrauca tikai šad un tad, jo viņš jau bija saistījies ar visādiem darbiem sakarā ar Latvijas Sarkano Krustu, arī Mārburgā. Tagad mēs nejutāmies vairāk tik vieni, un es redzēju, ka Mammiņai bija liels prieks būt kopā ar savu māsu.

Nevaru atcerēties to momentu, kad mani vecāki dabūja zināt, ka Jaltas (Yalta) sarunās Latvija ir atstāta Krievijas rīcībā. Vēlāk, kad Papiņš un Mammiņa par to runāja, sapratu, ka tas viņiem bija neizteicami smags un murgošs pārdzīvojums atjēgties, ka uz Latviju atpakaļ nevarēs braukt. Nespēju pat iesākt iedomāties, kā viņiem bija ap sirdi. Papiņam Rīgā bija viss viņa dzīves darbs! Viņš, kā arī Mammiņa, dziļi mīlēja tēvzemi, par kuras brīvību abi bija cīnījušies pirmā pasaules kara laikā, kad Bermonts — Avalovs uzsāka savu uzbrukumu Rīgai, lai sagrautu tikko nodibināto Latvijas valsti. Papiņš kā Latvijas karaskolas audzēknis, Mammiņa ar māsām no Krišjāņa Baronas ielas 2 nesot viņam un citiem zaldātiem ēdienu Daugavas malā, kur viņi stāvēja sardzē uz pontontilta kāpnēm.

Abi bija atstājuši vecākus Latvijā, domādami drīz atgriezties. Papiņš atvadījās no sava tēva, bēgot prom no Dobeles mācītāja muižas 1944.gada augustā, kur bija aizbraucis uz dažām dienām ar manām māsām Lilitu un Māru. Tad arī izbēga viņa brālis Gustavs (mācītājs Dobelē no 1941. līdz 1944.g.) ar sievu Mirdzu un divām mazām meitiņām — Birutu un Ilonu. Trīs pārējie brāļi Rolfs, Ēriks un Ansis arī izceļoja ap to laiku. Mirdzas māsa Valija vienīgā palika pie prāvesta Straumaņa. Neviens no dēliem vairāk savu tēvu neredzēja, jo viņš nomira tā paša gada decembrī.

Mammiņa atvadījās no savas mātes Johannas Reinhardes Rīgas ostā, kad mēs — Mammiņa, Ilze, Andrejs un es — iekāpām kuģī, kas aizveda mūs uz Liepāju pie Lilitas un Māras, kur Papiņš bija atstājis viņas ar onkuli Gustavu pēc aizbēgšanas no Dobeles, pats atbraukdams atpakaļ uz Rīgu. Tā kā Omamiņa nomira 1949.gadā, Mammiņa savu māti arī nekad vairs neredzēja.

Tagad tikai īsti saprotu abu manu vecāku drosmi un neatlaidību: Papiņš sāka rakstīt vēstules uz Ameriku, meklēt darbu. Papriekš rakstīja vācu valodā, bet tad vienu dienu nāk pie Mammiņas un saka: "Nu, tagad tev jāraksta!" Mammiņa beidzot varēja izlietot savu angļu valodas mākslu, kuru bija ieguvusi Rīgas angļu valodas institūtā! Ar to pašu sāka arī Papiņam mācīt angļu valodu. Bieži viņa ir teikusi: "Mana Mammiņa zināja, ka man kādreiz vajadzēs angļu valodu, tādēļ viņa mani sūtīja uz angļu valodas institūtu!"

Kamēr visas šīs lietas notika, mani vecāki 1946.gada ziemā beidzot bija spiesti atstāt Minhauzenu un ieiet "dīpīša" (Displaced Persons) nometnē Allendorfā, arī kādus 20 kilometrus no Mārburgas, bet uz citu virzienu, un Papiņš kā agrāk turpināja braukt ar vilcienu katru dienu uz Mārburgu. Mammiņa nu bija atvieglināta no rūpēm par ēdienu. Mēs visi, man liekas, drusku atspirdzām. Kaut gan nometnē bija garlaicīga un nenormāla dzīve, tomēr atkrita šausmīgā trūcība un bads.

Allendorfā man iznāca tāda pavisam tuva sadzīvošana ar Papiņu. 1946.gada rudenī četri vecākie bērni tika sūtīti uz citu nometni, kur bija latviešu skola, un Mammiņa sāka bieži braukt uz Mārburgu, lai palīdzētu rūpēties par ievainotajiem un neredzīgiem latviešu karavīriem, kuri tagad bija Latvijas Sarkanā Krusta uzraudzībā. Es biju atstāta blakus istabas cilvēku uzraudzībā un biju sadraudzējusies ar vienu vācu ģimeni, kas dzīvoja tuvu nometnei. Kopā ar viņu meitu Ilsi es katru dienu gāju uz Allendorfas skolu. Tomēr es bieži jutos vientuļa. Tādēļ mans lielais brīdis katru dienu bija sagaidīt Papiņu mājās no Mārburgas. Bieži es skrēju pa taciņu uz dzelzceļa staciju, ar nepacietību gaidīju, līdz redzēju viņu izkāpjam no vilciena ar lielu, skaistu smaidu priekš manis. Roku rokā mēs gājām atpakaļ pa celiņu. Vakariņās uzsildījām nometnes izdoto zupu, kuru agrāk biju atnesusi uz istabu. Pēc tam es kaulējos ar Papiņu, lai spēlē ar mani kārtis, jo biju iedomājusies, ka labi protu. Man toreiz bija astoņi vai deviņi gadi.

Iznāca mums "pārvilkties" uz vēl vienu nometni, Kaselē, 1947.gada pavasarī, kur mums laimējās sadraudzēties ar Ernestu Rozes ģimeni, ar kuru līdz šai dienai esam labās attiecībās. Latvijā prof. Roze bija Latvijas Universitātes, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas direktors.

Uz 1947.gada rudeņa beigām, par brīnumu mums visiem, patiešām devāmies uz Ameriku, jo, pateicoties Papiņa un Mammiņas vēstulēm, Papiņam bija piedāvāts darbs Misūri universitātes Kalnraktuvju un metalurģijas institūtā Rollā (Missouri School of Mines and Metallurgy, Rolla) . Institūta dekānu Dr.Vilsonu (Dean Curtis L.Wilson) Papiņš bija saticis 1926. gadā Getingenē, Vācijā, kur viņš strādāja kā Rokfellera fonda stipendiāts (fellow of the Rockefeller Foundation) . Tā bija reta laime, jo laicīgi tikām ārā no DP nometnēm un sagrautās Vācijas un Papiņam bija iespēja turpināt savu darbu. Daudziem citiem bija nometnēs jāpaliek vēl vairākus gadus un, kad iebrauca Amerikā vai kādās citās zemēs, nevarēja turpināt darbu savā profesijā, bet bija jāņem visvisādi smagi darbi, lai pelnītu uzturu.

Decembra sākumā mēs stāvējām kopā kuģa malā, skatījāmies, kā Bremerhāfena paliek mazāka un mazāka. Kā arvien svarīgos mirkļos, Papiņam bija fotoaparāts pie rokas. Kaut gan vecākiem noteikti bija nopietnas apdomas, vismaz es biju it kā debesīs pienākusi. Ar citiem bērniem skraidīju apkārt pa kuģi, un kā es baudīju bagātīgo ēdienu, apelsīnus un šokolādi! Kaut es tikai divas trīs reizes biju slima ar sliktu dūšu, nabaga Papiņš gandrīz visas trīspadsmit dienas nogulēja apakšā.

Ņujorkā (New York) iebraucām agrā rītā. Protams, nezināju toreiz, kas tā ir, bet skaidri atceros skaisto zaļo "Statue of Liberty", kurai braucām garām ceļā uz ostu. Mūs sagaidīja baznīcas organizācija (Church Worl Service) ar kafiju un maizītēm, un tad ievietoja mūs hotelī uz kādām divām naktīm pirms brauciena ar vilcienu uz Rollu. Papiņam aizdeva 100 dolārus.

Pirmajā vakarā mēs kā sapnī staigājām par Ņujorku, lūkojāmies augšā uz debesskrāpjiem un neticīgi skatījāmies uz kustošām un zibinošām krāsainām neona gaismām. Pēc kara tumšām ielām tās mums likās pasakainas. Sevišķi atceros pasaulē pazīstamo "Coca–Cola" uzrakstu. Vēlāk hoteļa istabā skatījāmies lejā uz "vabolēm" uz ielas, jo bijām kādā piecpadsmitajā sešpadsmitajā stāvā. Mana gulta likās tik ļoti mīksta tonakt!

Papiņš Ņujorkā veda mūs visur, cik varēja par tiem 100 dolāriem, un tad pēc divām dienām iesēdāmies vilcienā, ceļā uz Rollu. Ar interesi skatījāmies ārā pa logiem visu to garo ceļu. Kāda nu ir tā Amerika? Tas bija divu dienu brauciens, un iebraucām Rollā īsi pirms Ziemassvētkiem.

Mammiņa ar lieliem smiekliem ir bieži atstāstījusi, kad mēs visi septiņi izkāpām no vilciena Rollā ar mūsu nabadzīgām pekelēm, viens no Papiņa jaunajiem darbabiedriem prof. Šlehtens (Dr. Albert Schlechten) , kas mūs sagaidīja, esot teicis: "Is that all?" (Vai tas ir viss?), domādams mūsu mantas. Mammiņa, domādama, ka viņš runā par mums, pieciem bērniem, esot atbildējusi: "Isn’t that enough?" (Vai tad ar to nepietiek?)

Pārsteigums mums bija liels, jo pretī bija arī viens latvietis — prof. Ādolfs Legzdiņš. Viņš bija Amerikā iebraucis jau sen, bet latviski runāja diezgan labi. Viņam sieva bija vāciete. Drīz mēs satikām arī Dr. Vilsonu un viņa kundzi, un prof. Epeleimeru (Dr. Daniel Eppelsheimer) ar kundzi. Visi šie cilvēki bija ārkārtīgi laipni pret mums pirmajās nedēļās Amerikā un Papiņam kļuva par tuvākajiem darbabiedriem.

Rollā mums dzīve ātri virzījās uz priekšu. Otrreiz man iznāca iespēja tādai tuvai satikšanai ar Papiņu. Tūlīt pēc Ziemassvētkiem Mammiņa ielika mūs visus skolā. Man bija cita skola nekā vecākiem bērniem, un no rītiem mēs abi ar Papiņu — atkal roku rokā — staigājām kopā. Viņš atnāca ar mani līdz vietai, kur resns, omulīgs policists rādīja bērniem iet pāri pār ielu, un tad gāja tālāk uz "School of Mines". Es nezinu, vai mēs daudz ko runājām, bet zinu, ka rīta gājiens ar Papiņu man ļoti patika. Šlehteni bija iedāvājuši man tādu garu adītu cepuri kā zeķi, ar bumbuli galā. Kad staigāju, bumbulis atsitās man pret muguru tādā vienādā ritmā.

Ļoti drīz Papiņš sāka interesēties par izdevīgāku dzīves vietu, jo bijām mazā īrētā mājā, un visi ieteica, lai pērkam paši savu māju. Mums tas likās pavisam neiespējami — kur naudu dabūt? Tad Papiņu iepazīstināja ar Amerikas paražu pirkt "uz kredīta". Beidzot ar lielām bažām viņš lūdza Dr.Vilsonam 1000 dolāru aizņēmumu. Dr. Vilsons aizdeva bez kaulēšanās, un ar to iemaksājumu vecāki tika pie patīkamas mājas, kura patiešām bija piemērota mums. Tos 1000 dolārus Papiņš gada laikā atmaksāja.

Tad sākās mums visiem rosīgs laiks. Papiņš gāja uz darbu pusastoņos un tikai pēc astoņiem vakarā nāca mājās. Mēs, bērni, dūšīgi mācījāmies, un Mammiņa par visiem mums gādāja. Jaunā māja bija liela un patīkama. Taču Mammiņa laikam domāja, ka māja bija par daudz liela tikai mums, jo drīz viņa sāka interesēties par radiem un draugiem Vācijā, kas vēl tur dzīvoja DP nometnēs. Drīz mēs sākām viņus uzņemt mūsu mājās. Atbraukušie palika pie mums dažas nedēļas vai mēnešus, līdz paši atrada veidu, kā pelnīt maizi un samaksāt dzīvokli. Vienu vasaru mēs bijām 20 vai pat vairāki; tad nu gan katra istaba bija pilna ar savu ģimeni, un pat pagrabu bija pārbūvējusi un omulīgi tur iedzīvojusies Egona Straumaņa, Papiņa brālēna, ģimene.

Starp citiem bija Papiņa brālis Gustavs, kuram sieva Mirdza bija nupat mirusi Vācijā no plauškarsoņa, ar meitiņām. Onkulis Gustavs drīz aizbrauca tālāk uz Čikāgu, kur pēc kāda laika dibināja Čikāgas Jāņa draudzi. Vēlāk viņam piebiedrojās brāļi Ēriks un Ansis. Anša sieva un meitiņa Ingeborga kara apstākļu dēļ bija palikušas Latvijā. Rolfs mira Vācijā drīz pēc kara, sieva Vilma un dēls Ēriks vēlāk ieradās Amerikā, bet mums tuvumā nedzīvoja, un reti ko par viņiem dzirdējām.

Atbrauca arī Mammiņas māsa Margrieta ar vīru Viktoru Muehlenbachu, viņa māti Olgu un diviem bērniem Elzu un Kārli. Viņi nogruntējās Sentluisā (St. Louis) , kādas 100 jūdzes no Rollas, kur onkulis Viktors strādāja Sentluisas veselības departamentā. Viņš lielas smalkjūtības dēļ atteicās no profesora darba Sentluisas Vašingtonas universitātē (Washington University) , kas tika viņam piedāvāts pēc tam, kad viņš pirmo jau bija pieņēmis! Toties viņa īsti mīļotais darbs līdz mūža beigām bija slavenajā botāniskajā dārzā (St. Louis Botanical Garden) , kur viņš pētīja augus, rakstīja un strādāja brīvprātīgi, cienīts un iemīļots no algotiem līdzstrādniekiem.

Papiņa brālēns Egons Straumanis ar sievu Margrietu, viņas māti un divām meitenēm Rollā bija gandrīz gadu, vispirms pie mums, kā jau minēju, tad — vienās lauku mājās ārpus Rollas. Egons bija ļoti izdarīgs un uzņēmīgs. Pēc kāda laika Rollā viņš nopirka pavisam vecu smago mašīnu, ielādēja visas mantas, Margrietu un meitenes aizmugurē, vecmāmiņu priekšā, blakus viņam, un tā aizbrauca tās vairāk nekā 500 jūdzes uz Mineapoli (Minneapolis) . Tur viņš drīz kļuva ļoti turīgs, piedzima dēls Pēteris. Nesen Pēteris, lidotājs pēc profesijas, apprecējās ne baznīcā, bet — braucot lidmašīnā virs Amerikas.

Arī mūsu draugi no Kaseles nometnes, Rozes ģimene, bija pie mums dažus mēnešus pirms aizbraukšanas uz Čikāgu. Prof. Roze un viņa kundze Lūcija bija starp tiem latviešiem, kuriem Amerikā nebija iespējas turpināt agrākās profesijas. Vispirms abi strādāja fabrikās, lai ģimeni uzturētu, tad ievirzījās drusku vieglākos un labāki atalgotos darbos. Dēli Māris un Uldis ir abi angļu valodā uzrakstījuši vairākas grāmatas, kuras ir izdotas no Amerikas ievērojamākām izdevniecībām. Meitām Ievai un Dacei arī ir labi darbi. Visiem ir skaisti bērni. Bija pie mums kādu īsu laiku arī Rolfs Ekmanis, Papiņa māsīcas dēls, kurš vēlāk kļuva pazīstams kā Latvijas literatūras pārzinātājs un kādu laiku "Radio Free Europe" vadītājs Vācijā. Prof. Leonīda Slaucītāja dēls no Argentīnas Rollā studēja "School of Mines and Metallurgy", bet pie mums nedzīvoja. Bija arī daži citi.

Tas laiks jaunā mājā ar radiem un draugiem pagāja pēc diviem trijiem gadiem. Visi Amerikā kaut kā iedzīvojās un atrada savas vietas, un mūsu ģimene palika Rollā viena. Pa to laiku vienu dienu kāds klauvē pie durvīm, izrādās ir atbraukusi ciemā pie mums latviešu ģimene no Džefersonsitijas (Jefferson City) , apmēram 60 jūdzes no Rollas, vārdā Marta un Roberts Riks, viņa māte un divi bērni (vēlāk piedzima vēl viena meitene). Tie Mammiņai un Papiņam kļuva par mīļiem draugiem un atbalstiem.

Arī Sentluisā bija iebraukusi grupiņa latviešu ģimeņu. Sāka rīkot šad un tad dievkalpojumus un groziņu vakariņas, un mēs visi septiņi, cik bieži vien varējām, aizbraucām tās 100 jūdzes no Rollas ar autobusu. Papiņam un Mammiņai milzīgi gāja pie sirdīm satikties ar citiem latviešiem. 1954.gadā vecākie bērni tur ar dažiem citiem jauniešiem tika iesvētīti. Es, dažādu iemeslu dēļ, jau biju pirmā iesvētījusies amerikāņu baznīcā.

Tāda mums tā dzīve izveidojās pirmos gadus Amerikā. Kaut gan lielākā enerģija mums visiem aizgāja, iemācoties eksistēt starp amerikāņiem, šie sakari ar latviešiem mūs visus iepriecināja un uzmundrināja. Papiņam ļoti gāja pie sirds satikšanās ar Rīgas laika kollēgu prof. Bruno Jirgensonu, kurš visus gadus Amerikā sekmīgu zinātnes darbu veica Teksasas štatā, Hjūstonā (Houston, Texas) . Bieži sarakstījās un satikās. Varēja just Papiņa prieku, kad viņš par draugu runāja.

Ar amerikāņiem Papiņš samērā labi satika, bet varēja skaidri redzēt, ka tā lieta tomēr grūtības viņam arī sagādāja. Viņš bieži žēlojās par savas angļu valodas trūcību un ļoti kreņķējās par valodas izrunu. Piemēram, ļoti cīnījās teikt "this" un "that" — nevis "zis" un "zat" — kā likās dabīgāk. Grūti arī viņam bija saprast amerikāņu jokus un humoru, un dažas paražas, kā saukt viens otru pirmos vārdos, vai tāpat pļāpāt par neko. Zinu, ka viņam šīs lietas sagādāja neērtus brīžus.

Jau 1954. gadā viņš iepazinās ar Bilu Džeimsu (Dr. William James) , ar kuru viņš strādāja kopā līdz mūža beigām un ar kuru viņš tuvāk sadraudzējās nekā ar jebkādu citu amerikāni. Dr. Džeimss, man liekas, bieži palīdzēja Papiņam tikt cauri grūtiem brīžiem, kas nāca tā iemesla dēļ, ka viņš kā latvietis nekad pavisam nespēja iedzīvoties amerikāņu vidē. Jādomā, ka bez Dr. Džeimsa viņš būtu bijis diezgan vientuļš.

Jāpiemin arī, ka tad, kad bijām vēl mazā, īrētā mājā, Papiņš kaut kur atrada vecas, lietotas klavieres. Viņš ar milzīgu prieku sāka atkal spēlēt, un pa sestdienām un svētdienām klavieres gāja pus dienu. Es pieradu pie tām skaņām, un tās man ir uz mūžu palikušas atmiņā. Līdz šai dienai, kad es dzirdu klavieres spēli, man Papiņš ienāk prātā. Starp viņa mīļākajiem gabaliem bija Bēthovena "Mēnesnīcas sonāte" un Debisī "Mēnessgaisma". Viņš ļoti daudz spēlēja arī Šopēnu un Rahmaņinovu.

Māra, Ilze un es arī iesākām mācīties spēlēt, un viņas abas ļoti skaisti iemācījās. Man gan negāja, un bieži es ar Papiņu sastrīdējos, un tā lieta beidzās ar asarām. Pēc kāda laika es sāku mācīties vijoli pie kaimiņu kunga un bieži nācu mājās caur mežiņu mūsu divu māju starpā ar karstiem vaigiem un gavilējošu sirdi. Man tik ļoti patika! Mēs ar Papiņu sākām kopā spēlēt, viņš — klavieres, es — vijoli. Tad Lilita arī iemācījās spēlēt manu vijoli, aizgāja uz koledžu un ņēma tur stundas, un, kad atbrauca mājās, mēs trīsi kopā muzicējām. Mammiņa arī šad un tad piesēdās pie klavierēm un sauca mūs visus klāt. Tad bija jādzied no melnās dziesmu grāmatas. Bieži dziedājām "Cēli, kā Dzimtenes dievnami". Vēlāk dabūju zināt, ka tā bija iemīļota dziesma viņas tēvam Gustavam Reinhardam. Papiņš šinīs reizēs nedziedāja līdzi, bet sēdēja tuvu klāt un uzmanīgi klausījās. Mammiņai bieži bira asaras.

Andrejs nespēlēja instrumentu, bet skolā iestājās korī, jo viņam bija dziļa, stipra balss. Mēs, meitenes, arī visas dziedājām koros. Vēlāk dabūjām zināt, ka Mammiņas vectēvs Indriķis Zīle bija viens no diviem diriģentiem pirmajos Latvijas Vispārējos dziesmu svētkos 1873. gadā Rīgā. Tātad dziesma bija mūsu ģimenē. Šī nodarbošanās ar mūziku mūs visus iepriecināja un pacilāja.

Tāds iepriecinājums mums visiem bija ļoti vajadzīgs, jo kaut gan visā visumā mums gāja labi un Papiņam darbā — ļoti sekmīgi, tomēr mēs visi cīnījāmies ar sirds smagumu. Nevarējām tik viegli aizmirst nesen pārdzīvotās kara briesmas, atstāto dzimteni un radus. Kas ar viņiem visiem bija noticis? Jau pirmos gadus, kopš izceļojām uz Vāciju, saņēmām kartiņu no Omamiņas (Mammiņas mātes), ka viņi Latvijā "nevēlas" ziņas no Rietumiem, paraksts bija tikai svītra. Mēs sapratām no tā, ka sakari ar mums Latvijas radiem sagādās nepatikšanas, pat briesmas, un tā mēs nodomājām nemēģināt ar viņiem sarakstīties. Tomēr dažas vēstules atnāca radiem Vācijā, un tās tika norakstītas un mums atsūtītas. Tā mēs drusku dabūjām ziņas par radu apstākļiem Latvijā un tiem, kas bija izsūtīti uz Sibīriju.

Neatceros, kurā gadā sāka iznākt "Laiks", bet redzēju, ka abi vecāki to cītīgi lasa un pārrunā, kas notiek Latvijā. Bieži, kad viņi abi sēdēja kopā pie galda agrā rītā vai vēlu vakarā, dzirdēju, ka viņi par tām lietām runā, un es daudz iemācījos. Tad, kad sāka trimdā iznākt latviešu grāmatas, mani vecāki daudzas pasūtīja un mēs visi izlasījām. Tās sakrājās stikla skapī, kuru Mammiņa kaut kur lēti nopirka. Es no bērniem biju vienīgā, kas nekad mūžā neesmu gājusi latviešu skolā vai formāli mācījusies latviešu valodu. Pateicoties maniem vecākiem, es tomēr šo valodu iemācījos.

Abus vecākus šad tad uzlūdza pie amerikāņiem stāstīt par Latviju. Varbūt tādēļ, ka Papiņš tā kā tā jau turēja lekcijas par zinātni, Mammiņa biežāki bija tā, kas stāstīja par Latvijas likteni. Tas viņai bija šausmīgi grūti, un vienkārši viņa to nevarēja izdarīt bez uztraukšanās. Daudzi amerikāņi bija ļoti sirsnīgi un saprata to lietu, un arī to, kāpēc Mammiņa uztraucās, bet bija arī daudzi, kas nespēja saprast un bija pat nelaipni. Tas Mammiņai darīja lielas sirdssāpes.

Vēlāk Mammiņa sāka bieži rakstīt vēstules Rollas avīzei. Redaktors bija viens no tiem, kas saprata Mammiņas bēdas un bieži iespieda viņas vēstules avīzē. Mammiņa to cilvēku uzskatīja par draugu un ilgus gadus ar viņu labi sapratās.

Pēc dažiem gadiem mums bija jāuzdod iemīļotā māja, jo tieši tur, kur tā stāvēja, tika būvēts ceļš (vēlāk mēs dabūjām zināt, ka tāpat notika ar mūsu Omamiņas māju Bezdelīgas ielā, Rīgā). Atradām citu, un ar to "pārvilkšanos" Papiņš iegādājās sev lietotu "Steinway" flīģeli caur reklāmu Sentluisas avīzē. Tas prieks viņam bija milzīgs, un skaistās skaņas atskanēja vēl biežāki nekā agrāk.

Šinīs mājās, kad man bija apmēram četrpadsmit gadu, gadījās man ļoti nozīmīgs piedzīvojums. Papiņš bija Kanādā, atveda uz Ziemassvētkiem Mammiņai un mums četrām māsām skaistas sudraba rokassprādzes. Mammiņai un Lilitai bija lielas, biezas. Mārai un Ilzei vidējas, bet man pavisam šaura un maza. Pavisam aizmirstot, ka vairs nebiju bērns, es sāku ļoti raudāt. Andrejs man sašutumā pārmeta, kā es tā uzvedos. Papiņš paņēma manu rokassprādzi un teica, ka nākošreiz, kad brauks uz Kanādu, pārmainīs. Gadu vēlāk viņš man atveda to vidējo lielumu. Rokassprādzi es visu mūžu glabāju, atcerēdamās Papiņa mīlestību, manu asaru iemesla saprašanu. Kādu gadu atpakaļ manīju, ka tās man vairs nav, kaut kur pazudusi. Ļoti to nožēloju.

Ar laiku mēs, bērni, pabeidzām skolu Rollā, aizgājām uz koledžām, Andrejs trīs gadus dienēja Amerikas armijā, apprecējāmies, paši izveidojām savas dzīves. Papiņam un Mammiņai laimējās 1957.—1958. gadā pavadīt skaistu gadu Vīnē, Austrijā, jo Papiņam bija piešķirta Fulbraita stipendija ( Fulbright Scholarship ). Pēc tam viņi pārcēlās uz trešo māju — skaistā vietā ar skaistu dārzu.

Tur, "Murry Lane" mājā, vecākiem sākās jauns dzīves posms. Papiņš bieži brauca uz ārzemēm, Mammiņa vairāk un vairāk strādāja dārzā, lasīja un rakstīja vēstules avīzei un arī mums visiem. 1966. gadā iznāca pasakains brauciens atpakaļ uz Latviju. Tā nedēļa tur bija gaužām īsa. Tomēr satikās ar kolēgām, draugiem un radiem, apmeklēja mīļotās vietas, un Papiņš uzņēma skaistas fotogrāfijas.

Atceros, toreiz dzīvoju ar vīru un trīs maziem bērniem pie Čikāgas un Mammiņa un Papiņš bija atbraukuši ciemā. Papiņš piezvanīja saviem brāļiem Gustavam un Ansim, un arī Ernestam un Lucijai Rozei. Tie visi tad sēdēja manā pagrabā un skatījās Papiņa Latvijas "slīdītes". Rozes kundze man nesen atgādināja, ka tad, kad pienāca pie Dobeles bildēm, onkulis Gustavs lielā nepacietībā prasīja: "Nu, vai ir uzņēmumi no baznīcas?" Papiņš neko neteica, bet pēkšņi parādās uz ekrāna Dobeles luterāņu baznīcas ārpuses skats, tad iekšiene. Onkulim Gustavam tas bija gandarījums — redzēt baznīcu, kur viņš iesācis mācītāja gaitu.

Abiem vecākiem šis brauciens uz Latviju bija dziļš sirds pārdzīvojums. Papiņš to aprakstīja žurnālā "Technikas Apskats" un atsūtīja man norakstu. Nesen izlasīju to vēlreiz. Tagad saprotu, ka toreiz ļoti maz aptvēru manu vecāku bēdas. Pa daļai tāpēc, ka pašai bija stipri jācīnās, lai šinī zemē atrastu sev vietu, bet arī tādēļ, ka Mammiņa un Papiņš mūs, bērnus, saudzēja no īstā bēdu dziļuma. Zinu tagad, ka viņi abi katru savu mūža dienu ilgojās un sēroja pēc Latvijas, vislaik cerēdami uz tās kādreizēju atbrīvošanu. Tādā garā viņi savā mājas priekšā, kad amerikāņi svarīgās dienās lika ārā savu karogu, arī izlika Amerikas karogu, bet blakus vienmēr bija Mammiņas izšūtais sarkanbaltsarkanais.

Papiņš vēl otro reizi aizbrauca uz Latviju 1970. gadā, šoreiz bez Mammiņas. Viņa izskaidroja mums, ka 1966. gada pārdzīvojums bija viņai par lielu un otrreiz to nespēja atkārtot. Kā pirmo reizi, Papiņš atbrauca mājās ar skaistām bildēm un gandarījuma sajūtu, ka atkal bija saticies ar kolēgām un radiem Latvijā.

Un tā pēc brauciena uz Japānu 1972. gada pavasarī un uz Vankūveras ( Vancouver ) dziesmu svētkiem jūlijā, kur viņš nobrauca vairākus tūkstošus jūdžu savā automašīnā dažās dienās, Papiņš tā gada augustā dabūja smagu sirdstrieku, kamēr bija konferencē kopā ar Dr. Džeimsu. Pateicoties Dievam un intensīvas medicīniskas palīdzības dēļ, viņš to pārdzīvoja, un Mammiņa atveda viņu uz Rollu septembrī, bet pārmocītā sirds vairs neizturēja, un pēdējā 1973. gada ziemas dienā, 19. martā, viņš, gulēdams savā krēslā pie loga, aizgāja mūžībā. Ilze tieši tanī brīdī sēdēja uz dīvāna tuvu Papiņam, un Mammiņa bija blakus istabā. Kaut gan es zināju, ka Papiņš bija ļoti slims, tomēr es nebiju gatava viņa aiziešanai un dziļi to pārdzīvoju. Tieši dienu iepriekš par viņu daudz domāju, gribēju viņam zvanīt un tomēr nepiezvanīju. Dusmojos uz sevi par to. Atcerējos pēdējo reizi, kad ar viņu satikos. Biju rudenī ar vīru un bērniem atbraukusi uz "Thanksgiving", amerikāņu "pļaujas svētkiem". Vīrs ar dēlu aizbrauca dienu agrāk kāda iemesla dēļ, es ar meitenēm paliku vienu, divas dienas ilgāk. Kad bija laiks taisīties uz autobusu, es teicu, ka pasaukšu taksīti. Bet Papiņš teica: "Nē, es jūs aizvedīšu." Un tā viņš mūs pavadīja. Apkampa un sirsnīgi mūs trīs nobučoja, tad gaidīja, kamēr autobuss izbrauca no stacijas. Es raudzījos atpakaļ līdz pēdējam mirklim: Papiņš, vājš, švaks, bet skaisti smaidošs, acis zili zilas.

Bēres mums visiem bija grūti pārnesamas, sevišķi, zināms, Mammiņai. Amerikāņu mācītājs, kaut gan sirsnīgs un labi domādams, nesaprata Papiņa būtību, latviešu garu. Viņa sprediķis bija pavisam nepiemērots un atstāja mūs visus satrauktus. Paldies Dievam, ka onkulis Gustavs latviešu valodā pateica mierinošus vārdus, un vēl nodziedājām dziesmu latviešu valodā "Pie rokas ņem un vadi".

Bijām visi piekrituši Papiņa mirstīgās atliekas likt kremēt, jo Mammiņa bija izteikusi vēlēšanu kādreiz tās novietot Dobelē. Nevarējām iedomāties Papiņu apbedīt Rollā, jo visi jau dzīvojām citur un zinājām, ka Mammiņa viena tur ilgi nevarēs palikt. Tādēļ norunājām pēc dievkalpojuma atstāt zārku turpat, pie altāra, paši iziedami no baznīcas.

Es atskatījos atpakaļ un redzēju onkuli Viktoru uzliekam uz Papiņa zārka pušķi koši dzeltenas pavasara puķes (daffodils) no Grietas tantes dārza. Starp amerikāņu modes stilizētiem puķu darījumiem tās likās tik dabīgi skaistas, latviskas. Es jutos atvieglota.

Liene Straumanis Sorenson

1993. gada novembrī

Oak Parkā, Ilinoisā, ASV

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!