Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts un tas viri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.11.1998., Nr. 343/344 https://www.vestnesis.lv/ta/id/50798

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Triju Zvaigžņu ordeņa domes informācija

Par apbalvošanu ar Triju Zvaigžņu ordeni

Vēl šajā numurā

17.11.1998., Nr. 343/344

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Latvijas valsts

un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Sabiedriskās lietas: Klajā laists vārds

vairs atgriezties neprot

Nobeigums. Sākumu sk. "LV" nr. 341/342., 13.10.98.

Alfreda Jēkaba

Bērziņa

(1899 – 1977) laiks

(01.04.1937. – 20.06.1940.)

Pirmais un pēdējais sabiedrisko lietu

ministrs

"Kamera sastāv no rakstu un mākslas darbinieku un laikrakstu, grāmatu un citu iespieddarbu izdevēju un tirgotāju pārstāvjiem — 100 locekļiem, kurus sabiedrisko lietu ministrs ieceļ no kameras prezidija priekšā liktām personām uz 3 gadiem. Par kameras locekļiem var iecelt arī personas, kuras nebūtu minētas kameras prezidija iesniegtos sarakstos, bet kurām ir nopelni Latvijas rakstniecībā un mākslā. Kameras locekļiem jābūt pilngadīgiem.

Piezīme. Sabiedrisko lietu ministrs ieceļ kameras pirmo sastāvu no kandidātiem, kurus uzstādījušas sabiedrisko lietu ministra noteiktās iestādes un organizācijas. Sabiedrisko lietu ministrs var iecelt par kameras locekļiem arī tādus nopelniem bagātus rakstniecības un mākslas darbiniekus, kurus minētās iestādes vai organizācijas nebūtu likušas priekšā."

Iecelt un atcelt bija tiesīgs ne tikai Bērziņš. Arī kameras prezidijs varēja iecelt kameras goda korespondentus skaitā līdz 30. Par goda korespondentiem var iecelt "Latvijas vai ārvalstu pilsoņus, kuriem ir nopelni Latvijas rakstu un mākslas dzīvē vai kuru darbība varētu nākt Latvijai par labu. Goda korespondentus ieceļ uz nenoteiktu laiku, un prezidijs var viņus atcelt (..). Par goda korespondentu iecelšanu un atcelšanu kameras priekšsēdētājs paziņo kopsapulcei."

Pats par sevi saprotams, ka kameras priekšsēdētāju (šajā amatā strādāja bij. "Brīvās Zemes" redaktors Jūlijs Druva), viņa vietnieku un vicepriekšsēdētājus ieceļ ministrs uz vienu gadu no kameras locekļiem.

Kameras pienākumi un tiesības bija formulētas 18 garos izplūdušos pantos. Ilustrācijas labad minēsim tikai pirmos trīs no tiem, kuri skanēja visai nevainīgi, lai gan par jaundibinātā monstra ideoloģizēto un politizēto ievirzi nevienam normāli domājošam rakstu un mākslas darbiniekam šaubu nebija.

Kamerai vajadzēja:

"— organizēt kamerā apvienotos raksta un mākslas darbiniekus, kā arī grāmatu, laikrakstu un citu iespieddarbu izdevējus un tirgotājus saimnieciskā un sabiedriskā kopībā, kas uzticīgi un paļāvīgi iekļaujas valsts un tautas kopībā;

— celt kamerā apvienoto rakstu un mākslas darbinieku un grāmatu, laikrakstu un citu iespieddarbu izdevēju un tirgotāju profesionālās zināšanas, dibinot un uzturot speciālas mācību iestādes un kursus, sarīkojot priekšlasījumus, ekskursijas un apskates; organizēt rakstu un mākslas darbu sacensības un tos godalgot; dibināt stipendijas; organizēt darbinieku spēju un profesionālās gatavības pārbaudi, nosakot pārbaudīšanas un novērošanas laiku pirms uzņemšanas kameras saimē, un ierosināt speciālus zināšanu pārbaudījumus; viņus idejiski vadīt, sekmēt labas attiecības viņu starpā, izkopt sabiedrības apziņu un izpratni;

— tuvināt rakstu un mākslas atsevišķas nozares, radot katrai no tām un visām kopā vienotu un spēcīgu vadību un atverot iespēju izpausties visiem radošiem un celtniecīgiem novirzieniem rakstos un mākslā."

Atšķirībā no 1924.gada demokrātiskā preses likuma, kas sastāvēja no 17 pantiem, jaunais likums, kuru Bērziņa laikā 1938.gada 14.februārī pieņēma Ulmaņa valdība, vispirms bija daudz apjomīgāks — tas saturēja 45 pantus. Taču galvenā atsķirība bija tā nedemokrātiskais raksturs, lai gan sākums bija daudzsološs:

"1. Latvijas garīgās un materiālās kultūras veicināšana un izkopšana ir Latvijas preses galvenais mērķis.

2. Latvijā pastāv preses brīvība šī likuma robežās."

Šādi formulējumi, saprotams, iebildumus neizraisa, taču tos "konkretizēja" 12.pants, kurā bija noteikts, ka ikviena periodiska izdevuma uzdevums ir "sekmēt tautas tieksmes pēc vienības un vienprātības, veicināt 15. maija ideju iesakņošanos tautā, atbalstīt valdības darbu valsts un tautas politiskās, saimnieciskās un kultūras dzīves izkopšanā". Tātad preses galvenā funkcija, kā redzam, bija autoritārās iekārtas propaganda.

1924. gada likums paredzēja, ka ikvienam, kas vēlas izdot periodisku izdevumu, jāiesniedz pieteikums, bet pēc jaunā likuma bija nepieciešama atļauja. Redaktorus apstiprināja SLM, bet latviešu valodā izdodamam laikrakstam vai žurnālam par redaktoru vai izdevēju varēja būt tikai latvietis. Par redaktoru nevarēja apstiprināt personu, "kas nav piemēroti arodnieciski izglītota". Tā kā šī prasība nebija atšifrēta un Latvijā nevarēja iegūt izglītību žurnālistikā, ar to pēc vēlēšanās varēja manipulēt, cik vien gribēja.

Likumā bija noteikts, ka periodiskā izdevumā nav atļauts ievietot materiālus, kuros nicinoši izsakās par valsti, tautu, valsts iekārtu, valsts galvu, tiesu, karaspēku, aizsargiem, policiju utt. Kas jāsaprot ar vārdu "nicinoši", likumā nebija paskaidrots, bet katram žurnālistam bija skaidrs, ka kritizēt vairs varēja tikai sētnieku vai pārmijnieku. Tas pats sakāms par aizliegumu publicēt materiālus "ar nicinošu vai ļaunu polemiku pret citiem periodiskiem izdevumiem". Presē nedrīkstēja ievietot "ziņojumus par Latvijas armijas un flotes spēkiem, par valsts iekšējās un ārējās apsardzības līdzekļiem un ierīkojumiem, izņemot ziņas, kuras izsniedz Kara ministrija".

Šodien pat grūti izskaidrojamu iemeslu dēļ seši likuma panti bija veltīti skaņu platēm. Tie noteica, ka personīgajām vajadzībām no ārzemēm ievestas plates pārbauda SLM darbinieks vai tās pilnvarota persona muitnīcā, plates atskaņojot.

Par preses likuma pārkāpšanu sabiedrisko lietu ministrs varēja sodīt redaktoru vai izdevēju, kā arī abus kopā ar naudas sodu līdz tūkstoš latiem vai arestu līdz trim mēnešiem, pieprasīt redaktora maiņu vai anulēt izdošanas atļauju (ja sodu likumā nebija paredzēts augstāks sods).

A.Bērziņš, kas bija arī Latvijas preses augstākais šefs, izskaidroja jauno likumu 1938.gada 1.martā žurnālistu un rakstnieku sanāksmē un rakstā "Par jauno preses un biedrību likumu", kas bija ievietots Latvijas preses biedrības mēnešraksta "Vārds" 1938.gada marta burtnīcā (rakstā sacīts, ka ministrs "deva plašākus paskaidrojumus un norādījumus").

Skrūves tika piegrieztas...

Vēstures avotu par cenzūru, tās darbības formām un metodēm Latvijā autoritārā režīma laikā (daļēji tas attiecas arī uz iepriekšējo periodu) ir maz. Tā kā presei šī tēma no 1934. līdz 1940.gadam saprotamu iemeslu dēļ bija absolūts tabu, zināmu ieskatu, tā teikt, cenzūras virtuvē, sniedz vienīgi Latvijas Valsts vēstures arhīva materiāli, kuri tomēr ir fragmentāri.

Pēc SLM nodibināšanas 1937.gadā tās sastāvā, tāpat kā pirms tam Iekšlietu ministrijā funkcionēja Preses un biedrību departaments. Tā preses nodaļā ietilpa preses birojs, administratīvais birojs, cenzūras birojs un ārzemju iespieddarbu cenzūra pastā. Nodaļa sekoja preses darbībai valstī, regulēja no ārzemēm iesūtīto iespieddarbu izplatīšanu Latvijā, cenzēja periodiskos un neperiodiskos izdevumus, sagatavoja lēmumus sodīšanai par preses likuma pārkāpšanu utt.

Preses un biedrību departamentā 30.gadu beigās strādāja ap 50 cilvēku, preses nodaļā — ap 15. Cenzoru — vecāko, parasto cenzoru un jaunāko — bija ap 10 – 12 ar atalgojumu Ls 70 – 145 mēnesī (tehnisko darbinieku alga — Ls 40, departamenta direktora — Ls 290). Viņi strādāja rīta laikrakstu redakcijās no pulksten 20 – 24, vakara laikrakstu redakcijās — no pulksten 8.30 – 12. Jāpiebilst, ka žurnālisti ar vārdu departamentā, nemaz nerunājot par cenzūru, nestrādāja. Tie bija tipiski iekārtai uzticami ierēdņi.

1936.gadā sodu kopējā summa bija Ls 2540. 1938.gada bargais preses likums acīmredzot tomēr nepalika bez sekām, jo 1938./1939. budžeta gadā bija sodīti tikai 8 laikraksti — 3 latviešu, 3 vācu un 2 ebreju.

Sava veida cenzūra bija arī SLM Sabiedriski kulturālā departamenta rakstu un grāmatu izdevniecības nodaļas (vad. A.Kroders) praktizētā preses "nodrošināšana" ar ievadrakstiem. Kā liecina atskaite, 1936. gadā tā bija nosūtījusi iespiešanai Rīgas un provinces laikrakstiem un žurnāliem 943 ievadrakstus. Tos saņēma 10 Rīgas un 20 provinces laikraksti un 17 žurnāli. Ievadrakstus bija sagatavojuši 78 autori: žurnālisti (J.Druva, O.Nonācs, E.Blanks u.c.), rakstnieki (P.Rozītis, Ā.Erss, L.Breikšs u.c.) un zinātnieki (P.Dāle, P.Jurevičs, A.Spekke u.c.). Nākošajā gadā, kad 788 ievadrakstus saņēma 8 Rīgas un 20 provinces laikraksti un 25 žurnāli, parādījās arī jauni autori: J.Auškāps, T.Celms, A.Švābe, E.Virza, Ž.Unāms u.c. Tie visi bija uzticīgi ulmanieši, un valdošā elite prasmīgi izmantoja viņu zināšanas un talantu. Acīmredzot viņu sacerētie ievadraksti nebija iespiežami obligāti, bet nevar apšaubīt faktu, ka tie bija nostādnes materiāli, no kuriem līdz cenzūrai bija tikai viens solis.

Punkts uz "i" cīņā pret drukātā vārda brīvību tika uzlikts 1940.gada 30.janvārī, kad Ministru kabinets pieņēma pārgrozījumus un papildinājumus preses likumā. Tajos bija teikts: "Ja saimnieciskie apstākļi to prasa, tad sabiedrisko lietu ministram, saziņā ar tirdzniecības un rūpniecības ministru, ir tiesības noteikt periodisko izdevumu formātu un lappušu skaitu." Tālāk jau vairs nebija kur iet. Izrādās, ka tomēr varēja, Ministru kabinetam jau 1937.gada 12.maijā pieņemot likumu par Radiofona autoru honorāru tarifiem, kuru piemērošanas instrukciju bija jāizdod sabiedrisko lietu ministram.

1936.gada 15.maijā stājās spēkā likums par Darba kameru. "Tā kā man vēl savas ministrijas nebija," raksta Bērziņš jau citētajos memuāros (212.lpp.), "Darba kameru pakļāva tieši prezidentam, kas par savu pilnvarnieku iecēla mani. Ar šī likuma publicēšanu sākās svarīgs posms organizēto strādnieku (acīmredzot domāti arodbiedrībās apvienotie strādnieki — R.T.) dzīvē."

Uzbrukums brīvajām arodbiedrībām sākās tūdaļ pēc 15 maija puča, kad, pamatojoties uz noteikumiem par kara stāvokli, šo organizāciju darbību apturēja, pakļaujot tās Tautas labklājības ministrijas pilnvarnieku pārraudzībai. Arodbiedrības autoritārās iekārtas laikā pēc būtības pārvalstiskoja un pakļāva Darba kamerai. To vietā rīkojās valdība, šajā laikā pieņemot likumus par strādnieku un darbinieku veselības aizsardzību uzņēmumos (1938), par darba inspekciju (1939) un par darba koplīgumiem (1940), atbildību par šo likumu piemērošanu uzliekot SLM.

1938.gada 3.martā Ministru kabinets pieņēma likumu pat par tūristu pavadoņiem. Amizants, lai neteiktu soldafonisks, bija tā pēdējais pants:

"Pavadonības laikā tūristu pavadonim jānēsā rokas saite ar pavadoņa numuru un pašvaldības nosaukumu vai ģerboni. Rokas saites krāsu un veidu apstiprina sabiedrisko lietu ministrs. Bez tam tūristu pavadonim jātur pie sevis darbības apliecība ar ģīmetni. Pārtraucot savu darbību uz laiku vai pavisam, tūristu pavadonim rokas saite un darbības apliecība jānodod atpakaļ pašvaldības iestādei."

Likumdošanas kārtībā tika noteikta pat gidu takse...

Bērziņš, kas bija viens no zvērinātākajiem antidemokrātiskā režīma balstītājiem, tāpat kā viņa maizes tēvs Ulmanis, i nedomāja par parlamentārās iekārtas atjaunošanu Latvijā. Raksturojot likumu par kvazidemokrātiskās Valsts saimniecības padomes izveidošanu 1935.gada 30.decembrī, viņš teica: "Kādu slēdzienu mēs varam taisīt no šī jaunā ļoti svarīgā likuma? Vai tas pirmajā acumirklī nav uzskatāms kā atgriešanās pie parlamenta? Nebūt nē (..). Saimnieciskā padome nebūt nav ceļš atpakaļ uz kaut kādu parlamentu, bet ceļš uz ļoti ciešu sadarbību starp valsts varu un mūsu valsts visplašām iedzīvotāju aprindām. Valdības nolūks ir ar šo likumu pieaicināt plašākas aprindas klāt pie svarīgāko dzīves jautājumu pārrunāšanas, nedibinoties uz politiskām partijām un politiskām kombinācijām, bet dibinoties uz tautas labākās daļas kopā sastrādāšanu pie svarīgāko jautājumu izšķiršanas" ("Otrais gads". — R., 1936. — 82. – 83.lpp.).

Bērziņš savā 1939.gada 22.decembra radiorunā deklarēja, ka "15.maija Vienības valsts ir kļuvusi par Kārļa Ulmaņa Latviju vārda patiesā nozīmē", un arī citās savās uzstāšanās prasīja paļaušanos uz "vadoni".

Pēc Latvijas okupācijas 1940.gada jūnijā Bērziņam izdevās nokļūt Somijā, pēc tam Zviedrijā, Šveicē, Itālijā un Vācijā, kur viņu arestēja un ieslodzīja Zaksenhauzenas koncentrācijas nometnē kā "rietumnieciski, pretnacionālsociālistiski un pretvāciski orientētu vīru". (Tā konstatēja vācu izlūkdienesta priekšnieks Valters Šellenbergs.)

Pēc Otrā pasaules kara Bērziņš 1950.gadā ieceļoja ASV, kur darbojās latviešu bēgļu organizācijās, presē un publicistikā. Uzrakstījis ap desmit grāmatu un brošūru: "Kārlis Ulmanis" (1952), "Labie gadi" (1963), "Tāls ceļš atpakaļ uz dzimteni" (1971) u.c., kuras iznāca latviešu, angļu, franču un citās valodās un kurās viņš parasti slavināja ulmanismu un nereti arī pats sevi. Miris Ņujorkā 1977.gada 30.novembrī.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!