Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Melnbaltas un krasainas fotozimes laikmetu krustceles. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.11.1998., Nr. 343/344 https://www.vestnesis.lv/ta/id/50787

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru prezidents:

Vēl šajā numurā

17.11.1998., Nr. 343/344

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

INFORMĀCIJA

Melnbaltas un krāsainas fotozīmes laikmetu krustcelēs

Vilhelma Mihailovska un Aivara Āķa fotoizstādēs

Vakar, 16. novembrī, Rīgā stundas laikā atklāja divas fotoizstādes — jau kārtējo, astoņpadsmito, Vilhelma Mihailovska melnbalto darbu skati no akcijas "Fotogrāfija — non stop " — "Brīvības piemineklis vēstures krustceļos" un Aivara Āķa krāsaino fotoattēlu kopojumu "Rīga un rīdzinieki".

Rīgas domē, kur valsts svētkiem par godu greznotajā plašajā vestibilā iekārtota Vilhelma Mihailovska fotogrāfiju izstāde, muzicēja Aizsardzības ministrijas pūtēju orķestris, uzrunu teica Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Bērziņš, paužot pārsteigumu, cik saskanīgi un labi sadzīvo mūsdienu fotogrāfija ar senatnīgo telpas veidolu.

Brīvības pieminekli Rīgā zina un pazīst katrs latvietis. Ko tur vēl jaunu spēj ieraudzīt un pateikt fotomākslinieks? Un tomēr. Latvijas svētvieta un tās simbols cauri laikiem ir dzīvojis, cietis, naidā sažņaudzis dūres, priekā gavilējis un arī starojis kopā ar tautu. Liecības par to — fotoizstādē. Brīvības pieminekļa atspulgs dubļu lāmā, piemineklis būvgružu aizžogā, barikāžu ugunskura dūmos, dziesmu un karogu ietvarā, sasaistē ar Berlīnes mūra atlūzu Latvijas galvaspilsētā. Un vēl, un vēl.

Cita noskaņa — rāmāka un apcerīgāka — valdīja Aivara Āķa fotogrāfiju izstādē Fotonamā. Te atklāšanai savdabīgu akcentu piedeva Latvijas 1991. gada barikāžu atbalsta fonda valdes priekšsēdētāja Renāra Zaļā klātbūtne, pasniedzot izstādes autoram barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Pats Aivars Āķis, raksturojot savus darbus, atzina. "Katram mums ir sava Rīga — to veido tās daudzveidīgā arhitektūra un cilvēki, kas te dzīvo. Tieši tās iedzīvotāji padara šos namus par unikālu parādību. Vēl ir cikls par pilsētas jūgendstila arhitektūru, ko esmu fotografējis gadiem ilgi nevis kā arhitekts, bet kā cilvēks, kam skaistums dara prieku. Izstādītajām fotogrāfijām nav parakstu, jo portretētie cilvēki ir plaši pazīstami, arī Rīgas celtnēm norādījumus nevajag — tās pazīst daudzi. Pat ja kāda māja vai iela uzreiz nav atpazīstama, dzīvojot šajā pilsētā, tā kļūs zināma rīt vai parīt."

Zīmīgi, ka parakstu nav arī Vilhelma Mihailovska darbiem viņa fotoattēlu izstādē. Laikam gan tāpēc, ka mūsdienu valodu Bābelē fotogrāfija iztiek bez tulka. Bet uz to jau gadsimta sākumā norādījis latviešu mākslas fotogrāfijas celmlauzis Mārtiņš Buclers: "Fotogrāfija pati runā visās pasaules valodās."

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

MIH2.JPG (29057 BYTES)

Vilhelms Mihailovskis

MIH3.JPG (60991 BYTES)

Vilhelms Mihailovskis

MIH1.JPG (34232 BYTES)

Vilhelms Mihailovskis

AKIS2.JPG (27506 BYTES)

Aivars Āķis

AKIS1.JPG (33299 BYTES)

Aivars Āķis

AKIS3.JPG (117140 BYTES)

Aivars Āķis

"Justus" — tas ir taisnīgais,

godīgais un arī dziedošais

Latvijas Policijas akadēmijas korim — 5 gadi

Latvijas Policijas akadēmijas koris "Justus" (iustus — taisnīgais, godīgais — lat.) Latviešu biedrības namā 13.novembrī atzīmēja savu piekto dzimšanas dienu. Koncertu ievadīja Jura Karlsona dziesma "Par zemi, ko mīlam", kas kļuvusi par akadēmijas himnu. Tālāk skanēja gan latviešu kora klasiķu darbi, gan mūsdienu komponistu dziesmas. Arī tās, ko "Justus" dziedāja pagājušās vasaras Dziesmu svētku konkursā, kur tas godam nostājās līdzās pašiem slavenākajiem vīru koriem. Diriģenti Māra Batraga un Vilmārs Vasulis, kā arī koristi cītīgi strādājuši, jo koris gatavojas arī Baltijas studentu Dziesmu svētkiem Viļņā.

Saprotama, lieta, ka brašos policistus sveica vairāki meiteņu kori un pārstāves no Izglītības un zinātnes ministrijas, kā arī vīru koris "Staburags" no Aizkraukles un paši tuvākie kaimiņi — Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetu kora vīri.

Kora prezidents, policijas leitnants Juris Voroškovs korī sācis dziedāt tieši akadēmijā. Lai gan atlicināt laiku mēģinājumiem nav viegli, dziesma dod spēcīgus impulsus, atraisa pozitīvas emocijas un dara dzīvi gaišāku un priecīgāku. Patīkami, ka latviešu kora dziedāšanas tradīcijas neiet secen tieši mūsu militārajām augstskolām, jo to absolventiem dziesma palīdzēs skarbajās dienesta gaitās. Dziesma vienmēr ir vienojusi, dziesma iedvesmo.

Teksts un foto: Andris Kļaviņš

— "Latvijas Vēstnesim"

JU1.JPG (28331 BYTES)JU2.JPG (20765 BYTES)JU3.JPG (17670 BYTES)

Kolēģus sveic Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors majors Ilmārs Vīksne un kadetu kora pārstāvis; vīru koris "Justus" ar savu diriģenti Māru Batragu

Neatkarības akta liecība — svētku ekspozīcijā

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā no 11. līdz 29.novembrim apskatāma unikālā Viļa Rīdzenieka fotogrāfija "Latvijas Republikas proklamēšana 1918.gada 18.novembrī".

Viļa Rīdzenieka (1884—1962) oriģinālfotogrāfija ir unikāla Latvijas vēstures relikvija, kurā iemūžināts Latvijas Republikas proklamēšanas brīdis II Rīgas pilsētas (tagadējā Latvijas Nacionālajā) teātrī.

Divdesmito gadu sākumā Vilis Rīdzenieks izgatavoja lielformāta fotoattēlu, kurā ar kolorētas retušas palīdzību izcēla galvenās personas un Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, tā panākdams melnbaltā uzņēmuma izteiksmību.

Fotogrāfija ilgus gadus greznoja vecmeistara darbnīcas skatlogu. Okupācijas gados to, aizlīmētu ar papīru, slēpa autora ģimene. Atmodas laikā fotogrāfa atraitne Olga Rīdzeniece unikālo fotogrāfiju nodeva Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam. Pēc restaurācijas fotogrāfija tikusi eksponēta fotoizstādē "Latvijas laiks" izstāžu zālē Arsenāls un muzeja izstādē "Latvijai 75".

Fotogrāfija mums sniedz ne tikai tās dienas vizuālo tēlu. Laika gaitā šis attēls ir kļuvis par Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas simbolu, tādēļ muzejs ik gadu Latvijas Republikas proklamēšanas dienā to izstāda apskatei.

D.Strazdiņa, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja nodaļas vadītāja

Latvijas valsts svētki — tautastērpu krāsās

Trīsdesmit Vidzemes, Kurzemes, Zemgales, Latgales un Augšzemes tautastērpi rotā Lietuvas Lietišķās mākslas muzeja zāli, kur šodien, 17.novembrī, notiek Latvijas Republikas 80 gadu jubilejas sarīkojums. Svētku ekspozīciju izveidojis pazīstamās rokdarbnieces Marutas Grasmanes vadītais tautastērpu centrs, kas mūsu tautastērpus jau vairākkārt godam reprezentējis gan dažādos Latvijas novados, gan ārzemēs. Kā atceramies, ar Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centra iniciatīvu šīsvasaras Dziesmu svētkos tika atjaunota latviešu tautastērpu godalgošanas tradīcija. Arī tālab svētku dalībnieku gājiens bija sevišķi košs un par vienu no krašņākajiem svētku sarīkojumiem kļuva tautastērpu skate.

"Senajai klētij" jau kopš pirmajiem pastāvēšanas gadiem izveidojusies laba sadarbība ar lietuviešu tautas tradīciju kopējiem. Ekspozīcijā iekļauti arī divi lietuviešu tautastērpi — kā mūsu tautu radniecības un draudzības zīme. Visa izstāde gatavota ar īpašu noskaņu — kā viens no Latvijas valsts svētku akcentiem.

Tā to arī iecerējusi Latvijas vēstniecība Lietuvā, kas bija sagatavojusi veselu virkni nozīmīgu pasākumu, lai Lietuvas sabiedrība tuvāk iepazītos ar mūsdienu Latviju. Par mākslas un grāmatu izstāžu atklāšanu "Latvijas Vēstnesis" jau rakstīja 6.novembra numurā. Šī ekspozīcija toreiz vēl tikai tapa. Taču Latvijas vēstnieks Lietuvā Atis Sjanīts sacīja: "Šai izstādei jākļūst par svētku kulmināciju. Latviešu tautastērpi te vēl nekad nav rādīti. Tam jākļūst par priecīgu atklājumu un pārsteigumu daudziem."

Kā sveiciens Lietuvai, kur tik daudzkrāsini atbalsojas Latvijas Republikas proklamēšanas 80.gadadiena, lai būtu Olafa Gūtmaņa dzejolis, ko viņš savam ciklam "Zvani" pievienoja bargajā 1990.gadā.

Aina Rozeniece, Andris Sproģis un Arnis Blumbergs

"Latvijas Vēstneša"

speciālkorespondenti Viļņā

Zvani Lietuvai

Mēs izlejamies zvanos, paceļamies augstāk

Par saviem tirgus laukumiem un dzimtām

ārēm

Un, zvanu virves satvēruši plaukstā,

Mēs paceļamies darba dienām pāri

Līdz baznīctorņiem, katedrāļu smailēm,

Līdz apvāršņiem, ko aizsniedz zvanu mēles,

Pār savām šaubām, rūpestiem un bailēm,

Kad mūsu liktenis ir likts uz spēles.

Mēs sasaucamies, dimdam, kliedzam,

Mēs iešūpojamies šai rīta stundā

Un pirmo gaiļa dziesmu neaizliedzam

Šai kopējā pret saules lēktu jundā.

To spēkā uzturam ar lūgšanām pret draudiem,

Ar ticību uz augšāmcelšanos.

Ir zvanos iekausēta visa mūsu nauda

Uz sīkos grašos neatgriešanos.

Un mūsu liktenis ir likts uz spēles —

Vai šajā rītausmā vai vairs nekad

Ar tūkstoš vaļā atraisītām mēlēm

Uz Lielo, svēto dienu aicināt

It visas draudzes, kas vēl ceļā

Uz savām Lieldienām, uz augšāmcelšanos,

Kad pāri Lietuvai par sprīdi augstāk,

Par brīdi agrāk rīta saule most.

Olafs Gūtmanis

1990

MA1.JPG (30037 BYTES)MA2.JPG (19530 BYTES)MA3.JPG (22262 BYTES)

Latviešu arhitekte Ruta Ķišķe (augšējā attēlā) jau vairāk nekā trīsdesmit gadus dzīvo Viļņā. Svētku dienās viņa mēdz uzvilkt pašas darināto Zemgales tautastērpu; Lietuvas Lietišķās mākslas muzejs, kur iekārtota latviešu tautastērpu izstāde, atrodas Lejas pilī pie Ģedimina kalna. Tas mūra atsegumi tiek datēti ar XII gadsimtu. Vēlākos laikos tur atradies arsenāls, bet kopš 1987.gada — muzejs. Izstādīties tā plašajās un gaišajās zālēs ir liels gods

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!