Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts un tās vīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.11.1998., Nr. 331/332 https://www.vestnesis.lv/ta/id/50567

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kāpēc valsts ir jāšķir no baznīcas

Vēl šajā numurā

04.11.1998., Nr. 331/332

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Aizsardzība: Ne soli atpakaļ, vienmēr tik uz priekšu

Nobeigums. Sākumu sk. "LV" nr. 299/304., 21.10.98.; nr. 305/307., 22.10.98.;

nr. 308/312., 23.10.98.; nr. 315/316., 27.10.98.; nr. 317/320., 28.10.98.;

nr. 322/325., 30.10.98.

Jāņa Baloža

(1881 - 1965) laiks

(06.12.1931. - 05.04.1940.)

Astoņarpus gadu kara ministra krēslā

10. Valsts aizsardzības padomes darbvedību pārzina armijas štāba priekšnieks. Dažādu jautājumu noskaidrošanai valsts aizsardzības lietās armijas štāba priekšnieks sazinās tieši ar attiecīgo ministru.

Likums stājas spēkā izsludināšanas dienā."

1939. gada 19. septembrī Ministru kabinets pieņēma karavīru dienesta likumu, kas stājās spēkā 1930. gada likuma "Par dienesta gaitu armijā un flotē" vietā. Jaunā akta pirmās nodaļas "Vispārīgi noteikumi" sākumpantos bija sacīts:

"1. Par karavīriem sauc visas aktīvā kara dienestā esošās personas, bet par rezerves karavīriem - rezervē ieskaitītos karavīrus.

Karavīri iedalās virsnieku, instruktoru un kareivju grupās.

2. Virsniekiem pieskaitāmi sanitārvirsnieki un administratīvie virsnieki.

Sanitārvirsnieki iedalās kara ārstu, kara veterinārārstu un kara farmaceitu grupās.

Viss šajā likumā teiktais par virsniekiem attiecas arī uz sanitārvirsniekiem un administratīviem virsniekiem.

3. Virsnieku dienesta pakāpes ir:

ģenerālis, pulkvedis, pulkvedis-leitnants, kapteinis, kapteinis-leitnants, virsleitnants un leitnants;

flotē - admirālis, jūras-kapteinis, komandkapteinis, kapteinis, virsleitnants un leitnants.

Sanitārvirsnieku dienesta pakāpes ir:

a) kara ārstu: ārsts-ģenerālis, ārsts-pulkvedis, ārsts-pulkvedis-leitnants, ārsts-kapteinis, ārsts-virsleitnants un ārsts-leitnants;

b) kara veterinārārstu: veterinārārsts-ģenerālis, veterinārārsts- pulkvedis, veterinārārsts-pulkvedis-leitnants, veterinārārsts-kapteinis, veterinārārsts-virsleitnants un veterinārārsts-leitnants;

c) kara farmaceitu: farmaceits-ģenerālis, farmaceits-pulkvedis, farmaceits-pulkvedis-leitnants, farmaceits-kapteinis, farmaceits-virsleitnants un farmaceits-leitnants.

Administratīvo virsnieku dienesta pakāpes ir:

administratīvais ģenerālis, administratīvais pulkvedis, administratīvais pulkvedis-leitnants, administratīvais kapteinis, administratīvais kapteinis-leitnants, administratīvais virsleitnants un administratīvais leitnants.

4. Instruktoru dienesta pakāpes armijā un flotē ir: virsnieka vietnieks, virsseržants, seržants, kaprālis; kara skolā - kadets, kas pielīdzināts seržantam; administratīvais virsnieka vietnieks, administratīvais virsseržants, administratīvais seržants un administratīvais kaprālis.

5. Kareivju dienesta pakāpes ir: dižkareivis un kareivis; flotē - dižmatrozis un matrozis.

Obligatoriskā aktīvā kara dienestā iesauktus karavīrus līdz svinīgā solījuma došanai sauc par jaunkareivjiem, bet flotē - par jaunmatrožiem."

Ja citētie panti būtiski neatšķīrās no 1930. gada likuma, tad to nevar teikt par karavīra svinīgo solījumu. Iepriekšējais likums noteica, ka Latvijas Republikas karavīrs apsola "netaupot savus spēkus un dzīvību, sargāt Latvijas Demokrātiskās Republikas Satversmi, likumus un neaizskaramību pret visiem, kas to apdraud". Jaunajā dokumentā bija pazudis jēdziens "Latvijas Republika", un Latvijas karavīram nodiktēts: "Apsolos un zvēru būt uzticīgs valsts bruņoto spēku augstākam Vadonim (protams, ar lielo burtu! - R.T.) - Valsts prezidentam un valdībai."

Acīmredzot no "vadonības" principa izrietēja noteikums, ka tikai ar pulka komandiera atļauju aktīvā kara dienesta virsnieki un virsdienesta karavīri var būt par biedriem biedrībās un sabiedrībās, piedalīties sapulcēs un gājienos, karavīra tērpā aktīvi ņemt dalību dažādos sarīkojumos un publicēt rakstus. Amizanti, lai neteiktu pazemojoši, skanēja likuma 13. pants: "Aktīvā kara dienesta karavīri var doties laulībā ar pulka komandiera atļauju." Jā, skrūves tika piegrieztas, kur vien antidemokrāti to uzskatīja par vajadzīgu, pat laulības ostu ieskaitot…

1935. gada 6. jūnijā valdība apstiprināja likumu par kara mācību iestādēm. Tajā bija fiksēts, ka Kara ministrijai ir divas kara mācību iestādes - Augstākā karaskola un Karaskola. Bez tam ministrijas pārziņā atrodas dažādi kursi.

Pēc armijas komandiera izvēles uz ārzemju augstākajām karaskolām var komandēt virsniekus līdz pulkvežleitnanta dienesta pakāpei, ja viņi sekmīgi izturējuši pārbaudījumu attiecīgās valsts valodā un reglamentos. Daži Latvijas armijas augstākie virsnieki mācījās Francijas kara akadēmijās, citi - Polijas un Čehoslovākijas militārajās augstskolās.

Ulmanis un Balodis 1937. gada 20. aprīlī parakstīja noteikumus par militāro audzināšanu un militāro apmācību publiskās un privātās mācību iestādēs. Šajā dokumentā bija vispirms definēti militārās audzināšanas uzdevumi, proti:

- rosināt un nostiprināt atziņu par valsts aizsardzības nepieciešamību;

- attīstīt tēvijas mīlestību, valstisku apziņu, cieņu armijai, pašaizliedzību un nelokāmu gribu uzupurēties tēvijas labā;

- izveidot pienākuma un atbildības apziņu un pieradināt pie stingras kārtības un pašdisciplīnas.

Militārās audzināšanas līdzekļi ir:

- audzinātāju personīgais paraugs un stingra skolas disciplīna;

- priekšlasījumi, piemērotas teātra izrādes, filmas, kā arī muzikāli un vokāli sarīkojumi;

- svinīgi akti mācību iestādēs un piedalīšanās parādēs un valsts svētkos;

- ekskursijas pa apkārtni, uz vēsturiskām vietām un uz muzejiem.

Likums noteica, ka militārai mācībai piešķirams:

1) pamatskolās un līdzīgās mācību iestādēs divās augstākās (5. un 6.) klasēs - pa 2 stundām nedēļā un pa 3 mācības dienām mācību gadā;

2) skolotāju institūtos - pa divām, bet pārējās vidusskolās un līdzīgās mācību iestādēs - pa vienai stundai nedēļā katrā klasē;

3) universitātē, konservatorijā, mākslas akadēmijā, institūtos un līdzīgās mācību iestādēs - 40 stundas mācību gadā.

Bez tam kara ministrs var katra mācību gada mācību pārtraukuma laikā iesaukt apmācībā pie karaspēka daļām līdz 20 dienām universitātes, konservatorijas, mākslas akadēmijas, institūtu, vidusskolu un līdzīgu mācību iestāžu vīriešu dzimuma audzēkņus. Tiem, kas iesaukti apmācībā pie karaspēka daļām, Kara ministrija dod telpas, uzturu, ieročus, mācību līdzekļus, kaujastērpu un vajadzīgos apmācītājus bez atlīdzības.

Militāro apmācību visās mācību iestādēs māca aktīvā kara dienesta virsnieki, kas visās mācību iestādēs militārā apmācībā uzskatāmi par pilntiesīgiem skolotājiem (lektoriem).

Tā kā Ulmanis i nedomāja pildīt pēc 15. maija puča doto solījumu par jaunas Satversmes izstrādāšanu, pamazām nobrieda konflikts starp viņu un vairāk vai mazāk demokrātiski tendētiem Latvijas politiķiem, Balodi ieskaitot. Ulmanis, to uzzinājis, nolēma atbrīvoties no sava bijušā domubiedra, kas bija kļuvis par sava veida konkurentu, un 1940. gada aprīļa sākumā lika Balodim priekšā aiziet no kara ministra amata. Balodis tad 3. aprīlī griezās pie prezidenta ar vēstuli, kurā rakstīja: "Kas attiecas uz mani, Prezidenta kungs, tad es savu atbildību latviešu nācijas un zemes priekšā pilnīgi apzinos. Par savu personīgo labklājību un veselības saudzēšanu es domāšu tad, kad būs izpildīts tautai dotais brīvības cīņu virspavēlnieka - kara ministra Jāņa Baloža - 1934. gada apvērsumā dotais vārds. Bet līdz tam laikam palikšu kara ministra amatā, kas ir, varbūt, mana mūža pēdējais, pat svētais pienākums."

Ulmanis šo vēstījumu neņēma vērā un 1940. gada 5. aprīlī atcēla Balodi no amata. Ministru kabineta 16. aprīļa sēdē prezidents paziņoja, ka Balodis, atstādams kara ministra posteni, noraidījis aicinājumu joprojām palikt valdībā prezidenta biedra amatā, ko ģenerālis ieņēma kopš Marģera Skujenieka aiziešanas no šī posteņa. Par kara ministru aprīlī tika iecelts armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis, vienlaikus atstājot viņu arī iepriekšējā amatā.

Balodis nebija tiesīgs un varbūt arī īpaši negribēja iebilst pret tā dēvētā bāžu līguma noslēgšanu ar Padomju Savienību 1939. gada 5. oktobrī, kas notika Molotova-Ribentropa pakta zīmē. Viņš nepacēla savu autoritatīvo balsi arī 1940. gada 17. jūnijā, kad Latvijā ienāca krievu karaspēks. Taču ar okupāciju "baltais ģenerālis" nevarēja samierināties. Viņš 1940. gada vasarā mēģināja kandidēt Saeimas vēlēšanās Demokrātiskā bloka sarakstā, lai saglabātu kaut minimālu Latvijas neatkarību, taču padomju okupācijas iestādes šo listi vēlēšanās nepielaida.

Balodi kopā ar sievu jau 1940. gada 31. jūlijā izsūtīja uz Sizraņu Krievijā. Sākoties Otrajam pasaules karam, viņus apcietināja. No 1946. gada ģenerālis bija Ivanovas cietumā, no 1952. gada Vladimiras cietumā. 1941. gada novembrī viņš iesniegumā Iekšlietu tautas komisariāta Kuibiševas apgabala vadībai lūdza dot iespēju piedalīties partizānu karā pret vācu okupācijas armiju Latvijā, taču lūgums tika noraidīts.

Balodis ar sievu 1956. gadā atgriezās Latvijā, kur dzīvoja Saulkrastos. Viņsaulē aizgāja 1965. gada 8. augustā. Apbedīts Rīgā, Meža kapos.

Krišjāņa Berķa

(1884 - 1942) laiks

(06.04.1940. - 20.06.1940.)

Pēdējais kara ministrs

Dzīves ceļš sācies Īslīces pagasta Bērzukrogā kalpu ģimenē. Beidzis Kaucmindes pagastskolu. Pēc Bauskas pilsētas skolas absolvēšanas (1903) beidzis Viļņas junkurskolu podporučika dienesta pakāpē. Tālākā karjera: poručiks (1909), štābkapteinis (1913), kapteinis (1917 I), apakšpulkvedis (1917 VII). No 1913. gada - rotas komandieris, no 1916. gada - bataljona komandieris. 1917. gada vasarā pārcelts uz 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulku bataljona komandiera postenī. Pēc lielinieku oktobra apvērsuma no amata atcelts un neilgu laiku bijis apcietinājumā. 1917. gada decembrī devies pie sievas radiem Somijā. Latvijā atgriezies 1919. gada pavasarī.

1919. gada 21. martā Berķis pulkvežleitnanta pakāpē iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, kur tika iecelts par rezerves bataljona (vēlākā 2. Cēsu kājnieku pulka) komandieri. 2. Cēsu pulks kopā ar igauņu karaspēku drosmīgi iznesa uz saviem pleciem visu Cēsu kauju (19.-23.06.19) smagumu, sakaujot un atvirzot vācu landesvēra un dzelzsdivīzijas spēkus un iegūstot sabiedroto simpātijas. Berķi 1919. gada oktobrī paaugstināja par pulkvedi, 1925. gadā - par ģenerāli, 1919. gada augustā viņu iecēla par jaunformējamās Latgales divīzijas komandieri. Berķis sekmīgi vadīja divīziju vispirms cīņā pret Bermontu 1919. gada rudenī, ieņemot Daugavgrīvas cietoksni, bet pēc tam 1920. gada janvārī atbrīvojot Ziemeļlatgali no lielinieku karaspēka. Lietuvas armijas komandieris ģen. S.Raštiķis, atzīmē prof. E.Andersons, raksturoja Berķi kā īstu frontes cīnītāju, spēcīgu, pāri vidusmēram, korpulenta auguma vīru, kas izvairījies no dziļākām sarunām un nav bijis tik atklāts kā ģen. Balodis. Rietumu militārie novērotāji liecināja, ka viņa militārās zināšanas bijušas ierobežotas un Berķis stipri pakļāvies saviem padotajiem, bieži nespēdams pats pieņemt lēmumus, kā arī varējis būt cietsirdīgs. Latviešu avoti turpretim raksturo viņu kā ļoti labsirdīgu un sirsnīgu cilvēku. ("Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture". - Toronto, 1983. - 65. lpp.)

1930. gadā Berķis beidza 8 mēnešu ilgos kara akadēmiskos kursus. 1933. un 1934. gadā viņš dienēja Armijas štāba administratīvajā daļā. Gatavojoties apvērsumam, Ulmaņa valdība demokrātiski noskaņoto Vidzemes divīzijas komandieri un vienlaikus Rīgas garnizona priekšnieku ģen. Kārli Goperu 1934. gada aprīlī aizlaida pensijā, viņa vietā ieceļot Berķi, kas bija gatavs piedalīties pučā. 15. maija naktī Berķis bija pēc dienesta pakāpes augstākais apvērsuma operatīvā štāba loceklis. Pateicībā par atsaucību Ulmanis viņu 1934. gada 14. novembrī iecēla par Latvijas armijas komandieri, atvaļinot no šī amata autoritārajam režīmam ne visai piemēroto ģen. Mārtiņu Peniķi, bez kura ziņas bija noticis arī pučs.

Esot jaunā statusā, Berķis, cik tas viņam bija iespējams, centās attīstīt Latvijas armijas sakarus un militāro sadarbību ar kaimiņvalstīm, pirmām kārtām ar Igauniju un Lietuvu, kā arī Somiju, ko atviegloja viņa somu valodas zināšanas (ģenerāļa sieva bija somiete Helmi Lehtonena).

1934. gadā no 14. līdz 16. decembrim Rīgā viesojās jaunais Lietuvas armijas ģenerālštāba priekšnieks (un faktiski armijas komandieris) S.Raštiķis un tikās ar ģen. Balodi un ģen. Berķi, ierosinot izveidot Baltijas valstu militāru antanti. Kaut gan Balodis bija labvēlīgi noskaņots pret šo ideju, Latvijas valdība šādu antanti uzskatīja par politiski bīstamu. Kā zināms, antante netika nodibināta.

Berķis 1935. gada 4. un 5. februārī iepazīšanās vizītē viesojās Kauņā, 6. februārī viņš informēja presi - lai gan abu valstu militārā alianse nav pārrunāta, armiju vadības tomēr bija vienojušās par gadskārtējo zināma skaita virsnieku apmaiņu, kā arī padarījusi neformālu un neierobežotu tālāku sadarbību.

1936. gada maijā Berķis kopā ar Latvijas ārlietu ministru Vilhelmu Munteru piedalījās Lielbritānijas karaļa Džordža VI kronēšanas svinībās, kur iepazinās ar Vācijas kara ministru un bruņoto spēku komandieri ģen. Verneru fon Blombergu. Abi norunāja, ka, Berķim atgriežoties Latvijā, viņš Berlīnē apciemos fon Blombergu. 18. maijā Munters kopā ar Berķi viesojās pie Lielbritānijas aizsardzības koordinācijas ministra. Vācijas kara ministrs tomēr pēkšņi bija mainījis savas domas, un Berķi atpakaļceļā nepieņēma. Tad latviešu ģenerālis principa pēc tomēr uzturējās Latvijas vēstniecībā Berlīnē trīs dienas kā privāts tūrists. Acīmredzot, spriež E.Andersons, nebija aizmirsts, ka Berķis bija Cēsu kauju varonis, un Vācijas Kara ministrijā sēdēja ne viens vien viņa bijušais pretinieks. ("Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture". - 698.-699. lpp.)

1937. gada 29. maijā Munters un Berķis tikās ar angļu munīcijas produkcijas ģenerāldirektoru, informējot viņu par nodomu nākamajā gadā nopirkt divas jaunas angļu zemūdenes. 1938. gadā Latvijas militārais atašejs Londonā parādīja dzīvu interesi par jauno angļu torpēdmotorlaivu, kas liecināja par Latvijas plāniem iegādāties britu ātrlaivas.

1939. gada 20.-25. martā Somijas armijas ziemas manevros bija uzaicināti piedalīties Berķis un armijas štāba priekšnieks ģen. Mārtiņš Hartmanis. Viņi labi iepazinās ar somu armijas vadību, mācību norisi, karaspēka dzīvi, bruņošanās rūpniecību Iverkilē un Tamperē, kur būvēja pat lidmašīnas, un ar galvaspilsētas garnizonu. Somi iepazīstināja latviešu ģenerāļus ar savu jauno mobilizācijas plānu, kas atklātu mobilizāciju vispār neparedzēja, bet gan karavīru iesaukšanu visādās apmācībās un pārgrupēšanos dažādos iepriekš nozīmētos rajonos, resp., segtu mobilizāciju. Šo plānu vēlāk pārņēma arī Latvijas armija. Berķim bija izdevība tikties arī ar Somijas valsts prezidentu. Laikabiedri zina stāstīt, ka Ziemas kara laikā Berķa simpātijas bijušas somu pusē. Esot jādomā, ka ar viņa ziņu, bet bez ģen. Baloža sankcijas nodibināti sakari starp latviešu un somu radioizlūkošanas dienestu.

Latvijai nebija teritoriālas ekspansijas plānu, un tās valdība plānoja tikai aizstāvēt savu valsti. Berķis 1939. gadā rakstīja: "Latvju karavīrs nekad neuzbruks citai zemei un nekāros pēc svešas zemes, mantas un darba augļiem. Latvju karavīrs nekad nevienam neies palīgā apspiest citas tautas. Bet latvju karavīrs labāk mirs, nekā atdos savu un savas zemes brīvību."

Šie skaistie vārdi diemžēl palika tikai uz papīra. Bet neba jau Berķa vainas dēļ. Ģenerālim, kā jau armijas cilvēkam, bija bez ierunām jāpilda Ulmaņa, Muntera un citu Latvijas politiķu Molotova-Ribentropa pakta zīmē 1939. gada 5. oktobrī ar PSRS parakstītais tā dēvētais bāzu līgums.

7. oktobrī Berķis piedalījās valdības sēdē, kur nolēma ratificēt savstarpējās palīdzības paktu. 23. oktobrī viņam vajadzēja būt klāt pusdienās, kuras ģen. Balodis rīkoja par godu padomju delegācijai.

1940. gada 12. februārī Berķis devās uz Tallinu, kur uzturējās līdz 14. februārim. Viņu pavadīja Armijas štāba informācijas daļas vadītājs pulkv. Fricis Celmiņš un kapt. (vēlāk pulkvedis) Roberts Osis. Tā kā Berķis un Igaunijas armijas virspavēlnieks ģen. Johans Laidoners bija vienā laikā mācījušies Viļņas karaskolā un vēlāk Latvijas atbrīvošanas karā latviešu ģenerālis bija kopā ar igauņiem cīnījies pret vāciešiem pie Cēsīm, Berķim ar Laidoneru bija daudz labākas attiecības nekā ģen. Balodim.

Berķis Tallinā apspriedās ar Igaunijas ārlietu ministru prof. Antu Pīpu un ģen. Laidoneru. Pēc igauņu informācijas vāciešiem, Berķa galvenais uzdevums bija panākt attiecību uzlabošanu starp Latvijas un Igaunijas armijas štābiem. Pēc padomju informācijas, bija notikusi arī domu apmaiņa, kā labāk nodrošināties pret Sarkano armiju. Nekāda vienošanās par kopīgu darbību pret padomju bāzēm nenotika (Berķis, pat gribēdams, nebija tiesīgs šādu vienošanos parakstīt). Osis raksta, ka Berķis Igaunijā sastapies ar "draudzīgu stāvokļa izpratni, bet visur priekšā bija ģen. Baloža ēna un līdz ar to neuzticēšanās par kopdarbības iespējām".

Būdams jau kara ministrs un vienlaikus arī armijas komandieris, Berķis 1940. gada 1. jūnijā devās kārtējā ārzemju vizītē - šoreiz uz Maskavu, taču nezinot, ka tas būs pēdējais tāda rakstura brauciens. Prof. E.Andersons par to raksta: "Berķa vizīte bija padomju dūmu aizsegs plānotam iebrukumam visās trijās Baltijas valstīs. Baltijas valstīs Berķa braucienu iztulkoja pavisam citādi. Pēc daudzu notikumu iztulkotāju domām, krievi neorganizētu ģen. Berķa viesošanos, ja viņiem būtu ļauni nolūki pret Baltijas valstīm. Tas neatbilstu diplomātiskām paražām (..). Baltiešu valstsvīri nekādi nevarēja iejusties lielvalstu diktatoru makiavelliskajā domāšanā. Plānojot Baltijas valstu militāro okupāciju, padomju militārajai vadībai izšķirīgajās dienās izdevās uz Maskavu aizvilināt centrālās Baltijas valsts - Latvijas - bruņoto spēku virspavēlnieku" ("Latvijas vēsture 1920-1940. II". - Stokholma, 1984. - 417. lpp.).

Berķi Maskavā svinīgi sagaidīja pats ārlietu tautas komisārs un valdības priekšsēdētāja vietnieks Vjačeslavs Molotovs, maršali Semjons Timošenko un Grigorijs Kuļiks un citas prominentas personas. Nākamajās dienās notika daudzas pieņemšanas un dinejas, rūpnīcu apskates un laipnu vārdu plūsmas. Un tā līdz 12. jūnijam.

Neilgi pirms kara ministra pēdējā ārzemju brauciena vai, pareizāk sakot, piecas minūtes pirms divpadsmitiem, kad daudzās Latvijas vietās jau saimniekoja krievu karaspēks, Ministru kabinets 1940. gada 30. aprīlī pieņēma jaunu aizsardzības likumu. Tas, salīdzinot ar 1939. gada likumu, kas satilpa 10 pantos, bija apjomīgs dokuments, kas sastāvēja no trim nodaļām un 69 pantiem, saturēja precīzus formulējumus, bija uzrakstīts labā latviešu valodā un stilā. Tas viss bija, taču trūka paša galvenā - likuma realizācijas 1940. gada jūnija liktenīgajās dienās. Tāpēc par šā dokumenta saturu īsi. Likuma pirmās nodaļas "Vispārīgi noteikumi" 1. pantā bija teikts:

"Valsts patstāvības, neatkarības un teritorijas neaizskaramības uzturēšanai visas tautas, iestāžu, uzņēmumu, organizāciju un katra pilsoņa pienākums ir piedalīties valsts aizsardzībā ar saviem fiziskiem un garīgiem spēkiem un saviem materiāliem līdzekļiem."

Valsts bruņoto spēku sastāvdaļas ir: armija, kurā apvienoti sauszemes, jūras un gaisa spēki, robežsargi un aizsargi. Bruņoto spēku augstākais vadonis ir Valsts prezidents."

Likums nosacīja, ka "valsts aizsardzībai ir nepieciešami miera laikā: 1) noorganizēt bruņotos spēkus tā, lai kara laikā tos varētu izvērst vajadzīgos apmēros; gādāt par to pienācīgu sagatavošanu; nodrošināt tiem ātru pāreju no miera uz kara stāvokli un apgādāt tos ar laika prasībām atbilstošu apbruņojumu vajadzīgā daudzumā; 2) sagatavot valsts un tautas saimniecību ātrai pārejai no miera uz kara stāvokli, nodrošinot visu valsts un tautas spēku un līdzekļu lietderīgu izmantošanu valsts aizsardzībai; 3) izstrādāt valsts aizsardzības plānu un nodrošināt tā izpildīšanu."

30. aprīļa akta otrā nodaļa saucās "Valsts aizsardzības sagatavošana miera laikā". Valsts prezidentam šajā jautājumā bija noteikti pienākumi un tiesības 15 pozīcijās. Turpretim Valsts aizsardzības padome darbojās tikai kā Valsts prezidenta padomdevēja.

Likuma trešajā nodaļā "Bruņoto spēku virsvadība kara laikā" bija noteikts, ka ar kara darbības uzsākšanu armijas komandiera vietā stājas virspavēlnieks, kuru ieceļ Valsts prezidents. "Virspavēlnieka pienākumi ir: 1) vadīt kara operācijas; 2) izdarīt aktīvās armijas papildināšanai vajadzīgo pilsoņu iesaukšanu un satiksmes un transporta līdzekļu un zirgu pieņemšanu; 3) vadīt aktīvās armijas papildinājumu sagatavošanu un nosacīt taktiskās prasības iegādājamiem līdzekļiem; 4) izprasīt kara operācijām vajadzīgos materiālos līdzekļus un tos sadalīt; 5) noteikt materiālo līdzekļu izlietošanu un uzturēšanu kārtībā; 6) izdarīt nogādi."

Likums stājās spēkā 1940. gada 15. maijā, kad līdz "X" dienai - 17. jūnijam - bija palicis mēnesis...

Apceres nobeigumā, domājot par mūsdienām, sniedzam no prof. E.Andersona grāmatas "Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture" patapināto tabulu (596. lpp.).

Latvijas valsts budžeta izdevumi pa nozarēm (1000 Ls)

un procentos no izdevumu kopsummas (1918-1940):

Gadi Ārlietas Iekšējā drošība Aizsardzība
% % %
1918/20 673 1,1 1,701 2,8 24,309 40,1
1920/21 1,225 1,3 2,366 2,4 23,521 24,2
1921/22 1,784 2,7 2,539 3,8 20,438 30,7
1922/23 1,981 1,7 5,308 4,6 32,383 27,8
1923/24 1,898 1,5 6,936 5,6 29,867 24,1
1924/25 1,967 1,3 7,507 5,1 45,046 30,6
1925/26 2,136 1,4 8,402 5,6 44,858 29,6
1926/27 2,308 1,4 8,549 5,3 44,851 28,0
1927/28 2,232 1,4 8,383 5,2 40,971 25,7
1928/29 2,287 1,1 9,108 4,5 39,267 19,3
1929/30 2,340 1,3 9,611 5,2 40,352 22,0
1930/31 2,402 1,4 10,106 5,8 38,719 22,1
1931/32 2,286 1,5 9,906 6,5 32,544 21,4
1932/33 1,851 1,4 8,919 6,6 27,042 20,0
1933/34 1,742 1,3 8,574 6,2 27,528 20,1
1934/35 1,766 1,3 9,187 6,6 29,623 21,2
1935/36 1,913 1,3 10,287 7,0 31,033 21,1
1936/37 2,556 1,6 11,065 6,8 33,749 20,6
1937/38 3,039 1,7 12,245 6,8 41,434 23,0
1938/39 3,118 1,6 14,169 7,4 45,888 24,1
(55 200)+
1939/40 ? ? 47 300 23,8
(58 300)+
1940 ? ? 35 800 25,6
(44 800)+
(64 800)+

+ ar speciālo fondu piemaksām

Lai gan procenti bija, teiksim atklāti, fantastiski, tomēr Latvijas armija, kā liecina ārzemju novērotāji, laikabiedri un lielākā daļa pētnieku, bija nepietiekami sagatavota eventuālajai kara darbībai. Īpaši nepilnīgs un novecojis bija tās apbruņojums. Par to nebija vainojams ģen. Berķis, kas Kara ministriju vadīja un armiju komandēja nepilnus divarpus mēnešus, bet gan ģen. Balodis, kas kara resoru vadīja astoņarpus gadus, kā arī Ulmanis, kas astoņas reizes atradās valdības priekšgalā, bet 30. gadu otrajā pusē pēc 15. maija puča kļuva par neierobežotu Latvijas bruņoto spēku "vadoni". Taisnība vien būs prof. E.Andersonam, kas raksta: "Ulmanis nebija noskaņots pret armiju, bet tā viņam bija būtiski sveša."

Berķi atvaļināja no armijas jau 1940. gada 20. jūnijā. Viņš izbrauca uz Somiju, taču drīz atgriezās Latvijā. Mēģinot aizbraukt otrreiz, 1940. gada jūlijā apcietināts un 9. augustā kopā ar dēlu un vedeklu izsūtīts uz Krieviju, kur 1941. gada jūnijā ieslodzīts cietumā. Miris 1942. gada 29. jūlijā Permas cietuma slimnīcā.

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Ārlietas: Drosmīgi darbā, un lēnīgi izpildē

Tkai pusmēnesis palicis līdz mūsu valsts 80. gadadienai. Šo lielo jubileju sagaidot, "Latvijas Vēstneša" lappusēs kopš pagājušā gada oktobra jau ir publicētas daudzas profesora Riharda Treija sagatavotas biogrāfiskas un laikmetu raksturojošas apceres par septiņu Latvijas Republikas ministriju vadītājiem no 1918. līdz 1940. gadam - Tieslietu, Finansu, Zemkopības, Tautas labklājības, Satiksmes, Iekšlietu, Izglītības un Kara. Tagad lasītāju ievērībai piedāvājam 9 ārlietu ministru darbības aprakstus. Pēc tam sekos plašāka informācija par to ministriju vadītājiem, kuras darbojās pavisam neilgu laiku - Apgādības, Tirdzniecības un rūpniecības un Sabiedrisko lietu.

Zigfrīda Annas Meierovica

(1887 - 1925) laiks

(19.11.1918. - 26.01.1924.;

19.12.1924. - 22.08.1925.)

Pirmais ārlietu ministrs

MEIERO~1.JPG (9375 BYTES) Dzīves ceļš sācies Durbē ārsta ebreja un mātes latvietes ģimenē. Kāpēc otrs vārds ir sieviešu kārtas? Tāpēc, ka Zigfrīds zaudēja māti jau divpadsmitajā dienā pēc dzimšanas un bēru stundā pie vaļējā zārka viņu nokristīja par Zigfrīdu Annu, tādējādi godinot aizgājējas piemiņu. Meierovicam, kā viņš pats atzīmējis savā autobiogrāfijā, bijis jāizaug bez vistuvākā cilvēka - mātes - mīlestības. Viņa laikabiedri raksta, ka varbūt tāpēc sevišķas intimitātes Meierovica raksturā nebija. Viņam visi bija vienlīdz tuvi un vienlīdz tāli.

Zigfrīds absolvējis Tukuma pilsētas skolu, komercskolu Rīgā, 1911.gadā beidzis studijas Rīgas Politehniskajā institūtā, iegūstot komerczinību kandidāta grādu, Pirmā pasaules kara laikā sāka savu sabiedrisko un politisko darbību, kura īpaši plaši attīstījās 1917.gadā. Bija pienācis laiks, kad, runājot Meierovica vārdiem, "mums jāizlieto visi ceļi, lai sagādātu un izauklētu Latvijas laimi". Šā cēlā mērķa vārdā jaunais politiķis piedalījās Latviešu Zemnieku savienības izveidošanā un strādāja Vidzemes Zemes padomē. Pēdējā, kā liecina K.Ulmanis, Z.Meierovics kļuva par aktīvāko darbinieku, "par zemnieku vadoni, kas nekad neizlaiž no acīm tā laika svarīgāko mērķi - cīnīties par Latvijas brīvību".

Latviešu tautas pašnoteikšanās ideju Meierovics aizstāvēja, kopā ar vairākiem citiem Latvijas pārstāvjiem tiekoties 1917.gada rudenī ar Pagaidu valdības vadītāju Kerenski Pēterpilī un runājot Viskrievijas tautu kongresā Kijevā. Savā runā Ukrainā viņš teica: "Lai varētu uzvaru gūt, mums, Krievijas nesuverēnajām tautām, jātop par sabiedrotiem savā starpā vārda pilnā nozīmē. Mums jārada viena cieša fronte pret (domāts par. - R.T.) tautu pašnoteikšanās principu."

1917.gada rudenī Z.Meierovica popularitāte, protams, vispirms pilsoniskajās aprindās, lai gan viņš nebija pret sadarbību ar sociāldemokrātiem, bija izaugusi tiktāl, ka viņš kļuva par vienu no Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) dibinātājiem. Šīs padomes uzdevumā Meierovicam 1918.gada vasarā vajadzēja doties uz Angliju - tajā laikā varenāko Eiropas lielvalsti, lai tur propagandētu neatkarīgas Latvijas ideju un panāktu britu valdošo aprindu atbalstu šai idejai. Viņam izsniegtajā mandātā bija teikts: "Latviešu nacionālā padome, kura pagaidām ir topošās Latvijas augstākā valsts iestāde un apvieno sevī visas latviešu nacionālās partijas un centrālās sabiedriskās iestādes, sūta uz Angliju kā savu pilnvaroto pārstāvi šā raksta uzrādītāju Latviešu nacionālās padomes locekli cand. rer. merc. Zigfrīdu Meierovicu. Meierovica kungam ir tiesības Latviešu nacionālās padomes vārdā stāties sakarā ar Anglijas valdību un valstsvīriem, piedalīties un runāt Latviešu nacionālās padomes vārdā konferencēs un apspriedēs. Pie tam Meierovica kungs strādās tādā garā, ka visur aprādīs suverēnas un nedalītas Latvijas vajadzību ar viņas patstāvības internacionālu garantiju."

Bez šā dokumenta Meierovicam, pirmo reizi dodoties tālajā, nezināmajā Rietumu pasaulē, kabatā bija pieticīgas 500 angļu mārciņas un bagāžā seši šim braucienam speciāli izgatavoti latviešu gleznotāju darbu reprodukciju albumi, kuriem arī vajadzēja stāstīt to saņēmējiem par mazpazīstamo vai tikpat kā nepazīstamo Latviju. Pa ceļam uz Londonu pirmais latviešu diplomāts iegriezās Stokholmā, kur paspēja nodibināt Latvijas informācijas biroju, tikties ar Anglijas sūtni, iepazīstinot viņu ar sava brauciena mērķiem, un sniegt plašu interviju laikrakstam "Afton Tidningen". Intervijā bija teikts, ka latvieši prasa nacionālo brīvību, neatzīst Brestas miera līgumu, un Latvijas pievienošana Vācijai nozīmētu nacionālās kultūras bojāeju.

Tikpat daudzpusīgas bija Meierovica aktivitātes Londonā, kur viņš ieradās 1918.gada 12.augustā. To skaitā ietilpst latviešu kolonijas iepazīstināšana ar stāvokli dzimtenē, cīņa pret vecās Krievijas diplomātiem, kuri bija pret Baltijas tautu neatkarību, sakaru nodibināšana ar kaimiņvalstu - Igaunijas (Lietuvai sava pārstāvja Londonā vēl nebija) un Somijas - diplomātiem, tikšanās ar žurnālistiem, sarunas ar angļu politiķiem utt.

Taču pati nozīmīgākā šo daudzo tikšanos vidū bija 20 minūšu garā saruna ar Lielbritānijas ārlietu ministru Arturu Džeimsu Belfūru, kura notika 1918.gada 23. oktobrī. Kā liecina tās stenogrammas, Albionas ārlietu resora vadītājs izrādīja patiesu interesi par mazo Latviju un tās likteņiem. Viņa sarunu biedrs centās šo interesi pēc iespējas pilnīgāk apmierināt, lai gan patiesības labad jāsaka, ka Meierovics mēģināja apiet nepatīkamo faktu, ka šajā laikā daudzi latvieši un īpaši latviešu strēlnieki joprojām sekoja lieliniecisma idejām ("Pašā Latvijā lielinieku tagad nemaz nav, atskaitot varbūt dažas atsevišķas personas" u.tml.).

Tomēr vizītes izskaņa bija visnotaļ optimistiska. Par to liecina Meierovica vārdi: "Atļaujiet man izsacīt jums manu dziļi sajustu pateicību par tiem vārdiem, kurus jūs tik laipni sacījāt Latvijas labā. Es uzskatu par savu patīkamu pienākumu nekavējoši paziņot jūsu "message" (par Latvijas atzīšanu de facto - R.T.) manai valdībai, un es esmu pārliecināts, ka tas brīdis, kad latviešu tauta pēc ilgām, grūtām ciešanām saņems šo svarīgo ziņu, būs mūsu nacionālā svētku diena, jo Latvija tagad zina, ka par viņas nākotni stāv nomodā stiprā Lielbritānija."

Pēc nedēļas Z.Meierovics lūdza A.Dž.Belfūru nodot viņam 23.oktobra mutvārdu paziņojumu rakstveidā, jo "tā ir ļoti svarīga lieta mums latviešiem, iegūt visus tekstus ar mūsu neatkarības atzīšanu, sevišķi ja tos devuši attiecīgu zemju lielākie valstsvīri". 11.novembrī Meierovics saņēma nepacietīgi gaidīto atbildi, kuras kvintesence skanēja: "Viņa Majestātes valdība ir raudzījusies ar visdziļāko līdzjūtību uz latviešu tautas centieniem, viņas gribu atsvabināties no vācu jūga. Tā ar prieku atkal apliecina savu gatavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu nacionālajai padomei kā de facto neatkarīgai iestādei līdz tam laikam, kamēr Miera konference liks pamatus brīvības un laimes jaunam laikmetam priekš jūsu tautas.

Līdz tam laikam Viņa Majestātes valdība labprāt pieņem jūs kā Latviešu pagaidu valdības oficiozo (resp., oficiālu - R.T.) diplomātisko priekšstāvi."

Tādējādi Meierovics arī likumīgi tika atzīts par pirmo latviešu diplomātu. Tāds viņš palika līdz savas dzīves pēdējai dienai.

Lasītājs var jautāt, kā iespējams, ka starptautisko tiesību izpratnē atzīst valsti, kuras vēl nav (par neatkarīgas Latvijas dibināšanas dienu, kā visiem labi zināms, uzskata 18.novembri). Atbildot uz šo pretrunīgo vaicājumu, trimdas tiesībnieks un vēsturnieks Ādolfs Šilde grāmatā "Pirmā republika", kura 1993.gadā iznāca arī Latvijā, raksta rezolūti: "Latvija kā valsts eksistēja jau pirms 1918.gada 18.novembra." Argumentējot šo tēzi, viņš norāda, ka jau 1918.gada 30.janvārī LPNP savā otrajā sesijā bija likusi pamatu neatkarīgās demokrātiskās Latvijas Republikas nodibināšanai (no savas puses citēsim attiecīgo lēmumu - "atzīst, ka Latvijai jābūt neatkarīgai demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali"), otrkārt, jau 1918.gada augustā britu valdība pieņēma Z.Meierovicu kā LPNP pilnvaroto un veda ar viņu sarunas, treškārt, Londonā jau pirms 18.novembra sāka darboties Latvijas diplomātiskā pārstāvniecība, kaut arī sākumā vairāk ar informācijas funkcijām.

Vai A.Šildem ir taisnība? Domāju, ka tikai daļēji. Pareizāk vajadzētu runāt par Latvijas valsts aizmetņiem pirms 18.novembra. Un, kā saka, paldies Dievam, ka britu valdība šos aizmetņus novērtēja tik augstu. Vēlreiz jāakcentē doma, ka tas pirmām kārtām bija Z.Meierovica personīgais nopelns.

No sacītā, šķiet, ir skaidrs arī, kāpēc viņš 1918.gada novembrī kļuva par ārlietu ministru K.Ulmaņa vadītajā Pagaidu valdībā. 1919.gada pirmā puse ārlietu resora vadītājam tāpat aizritēja tālu no dzimtenes - Parīzē, kur notiekošajā miera konferencē viņš sākumā bija Latvijas delegācijas loceklis, bet vēlāk tās vadītājs. Delegācija savā pastāvēšanas laikā no 1919.gada 23.janvāra līdz 15.decembrim iesniedza konferencei 34 oficiālas notas, kuru lielāko daļu bija uzrakstījis vai ierosinājis Meierovics. Tajās tika izvirzītas trīs galvenās prasības: pirmkārt, pielaist Latvijas delegāciju miera konferencē, otrkārt, palīdzēt atbrīvot Latviju tās etnogrāfiskajās robežās un, treškārt, atzīt Latviju kā neatkarīgu valsti.

Delegācijas loceklis Oļģerds Grosvalds savās atmiņās atzīmē: "Meierovica nopelns ir, ka viņš nostādīja Latvijas delegācijas darbu no paša sākuma uz solīdiem pamatiem un prata atrast pareizos paņēmienus un pārliecinošus argumentus. (..) Meierovics bija Latvijas miera delegācijas īstā dvēsele."

Līdzīgās domās bija arī viens no latviešu sociāldemokrātu līderiem Fēlikss Cielēns, kas kādu laiku strādāja Latvijas delegācijā Parīzē. Viņš savos memuāros "Laikmetu maiņā" rakstīja: "Galvenais darba veicējs bija Zigfrīds Meierovics, kas visu ātri aptvēra un steidzīgi izkārtoja. Viņš bija mūsu centrālā figūra diplomātiskajā reprezentācijā. Tajā viņš apvienoja labu taktu un smalku stāju ar bravūrīgu drosmi (..). Meierovics vienmēr bija dzīva optimisma pilns, izdarīgs un smaidīgs. Pirmais Latvijas ārlietu ministrs bija delegācijas spārnotājs grūtajā darbā."

1919.gada jūlija sākumā Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība atgriezās no Liepājas Rīgā, bet tās loceklis Meierovics tajā pašā laikā atgriezās no Parīzes. 6.oktobrī viņš pirmo reizi runāja priekšparlamenta - Tautas padomes - sēdē, izklāstot un pamatojot jūlijā atjaunotā Ministru kabineta un tātad arī Ārlietu ministrijas (ĀM) ārpolitisko programmu. Ministrs pasvītroja, ka šīs politikas galvenais uzdevums ir "panākt pa visdrošākiem un vislabākiem ceļiem suverēnās Latvijas patstāvību", ka Latvijas ārpolitika "no sākta gala pieslējās Sabiedroto orientācijai". Viņš atzīmēja, ka uz Francijas zemes ar Sabiedroto ieročiem tika izcīnīta iespēja arī Latvijai tapt par suverēnu valsti un atgādināja, ka Lielbritānija bija pirmā valsts, kura atzina Latvijas de facto patstāvību, kad Lavija kā de facto valsts nemaz nepastāvēja. ASV ir bijušas tās, kuras sniegušas Latvijai palīdzīgu roku, ievadot normālās sliedēs tās ekonomisko dzīvi.

Pirmais ārpolitiskais uzdevums ir, norādīja Meierovics, panākt Latvijas de jure patstāvību. Viņaprāt, pirmais uzdevums ceļā uz to ir nostiprināt Latviju kā valsti iekšzemē un nostiprināt labas attiecības ar labvēlīgiem kaimiņiem. Kā ziemeļos, tā dienvidos. Runājot par padomju Krieviju, ministrs uzsvēra, ka Latvijas interesēs ir redzēt Krieviju demokrātisku, tādu, kas atzīst Latvijas likumīgās prasības un tās suverēno patstāvību. Latvijai nav nekā kopēja ar tiem spēkiem, kuri "grib apvienot vienu lielu, nedalītu Krieviju". Meierovics deklarēja: "Viņa (Latvija - R.T.) nekad nav bijusi agresīva pret Krieviju un krievu tautu, jo tā ir demokrātiska (..). Mums nav ne mazāko nodomu atgriezt Krieviju no Baltijas jūras ostām." Atsaucoties uz padomju valdības ārlietu komisāra Čičerina 11. septembrī izteikto miera piedāvājumu, Latvijas ārlietu ministrs iestājās par pamiera sarunu uzsākšanu, bet izvirzot trīs priekšnoteikumus - jāslēdz kopējs miers ar Latviju, Lietuvu, Igauniju un Somiju (dzīvē tā nenotika. - R.T.); lielinieku valdībai, sākot sarunas, ir jāatzīst Latvijas, Lietuvas un Igaunijas suverenitāte (Somija jau bija atzīta); jāizveido pietiekami plata neitrāla zona starp šīm valstīm un Krieviju, lai būtu izslēgta lielinieku propaganda un negaidīta uzbrukuma iespēja.

Runātājs atzīmēja, ka gan Krievijā, gan Vācijā ir reakcionāri spēki, kuri vēlas nodibināt šajās valstīs agrāko kārtību, izveidot šo zemju ūniju un iznīcināt tos sapņus, ko iedomājušās realizēt tās tautas un valstis, kas stāv starp Krieviju un Vāciju (atcerēsimies vācu - krievu Bermonta avantūru! - R.T.). Pretim šai idejai iznīcināt Baltijas valstu patstāvību stāv otra ideja - nodibināt "antanti, sirsnīgu savienību starp Somiju, Igauniju, Latviju un Lietuvu". Šīs valstis apvieno to bēdīgā pagātne un tas, ka viņas stāv "uz atzītas demokrātiskas valsts iekārtas platformas". Meierovics izteica cerību, ka šai savienībai pievienosies arī Polija (kā zināms, tas gan nenotika. - R.T.), kurai "ir tikpat bīstama Krievijas un Vācijas ūnija".

Meierovica otrais uzdevums pēc atgriešanās dzimtenē bija izveidot ĀM struktūru un izraudzīties šim atbildīgajam resoram piemērotus darbiniekus. Jau 1919.gada augustā darbu sāka četri departamenti: Vispārējais, Politiskais, Konsulārais un Informācijas. Pirmā departamenta direktors bija Vilis Šūmanis, otrā - Ludvigs Sēja. Abi kādreizējie politiskie emigranti, labi valodu pratēji. Šūmanis bija absolvējis Šveicē tirdzniecības augstskolu, bet Sēja Francijā Grenobles universitātē studējis franču valodu. Informācijas departamentu pārzināja Paulis Ašmanis, kas bija beidzis RPI tirdzniecības nodaļu. Taupības nolūkos 1920.gada rudenī šo departamentu likvidēja, tā vietā atstājot tikai preses nodaļu, bet departamentam agrāk pakļautos informācijas birojus Stokholmā, Berlīnē, Parīzē un Šveicē pārņēma tur izveidotās Latvijas diplomātiskās pārstāvības. Latvijas bēgļu pārvešanai no padomju Krievijas nodibināto bēgļu nodaļu Konsulārajā departamentā arī likvidēja, optācijas termiņam beidzoties, vienlaikus likvidējot arī pašu Konsulāro departamentu. Tā ārzemju pasu nodaļu pievienoja jaunizveidotajam Administratīvi juridiskajam departamentam.

Pēc tālākām pārmaiņām 1920.gadā palika tikai divi departamenti: Administratīvi juridiskais ar 7 nodaļām, kas pārzināja ministrijas organizāciju, personālu, sakarus ar Latvijā akreditēto ārvalstu diplomātisko un konsulāro korpusu un vidutājību starp ārvalstu pārstāvjiem un pārējām Latvijas ministrijām, diplomātisko protokolu, juriskonsultācijas, konsulārās funkcijas, ekspedīciju un diplomātisko kurjeru sekciju, ministrijas budžetu, grāmatvedību utt., un Politiskais departaments attiecību veidošanai un uzturēšanai ar ārvalstīm un Tautu savienību (TS) ar četrām nodaļām - austrumu, Baltijas, rietumu un TS sekciju un preses nodaļu.

No 1919.gada bija arī ārlietu ministra biedri: Harkovas universitātes juridisko fakultāti beigušais Aurēlijs Zēbergs (1919-1920) un Maskavas universitātes Juridiskās fakultātes absolvents Hermanis Albats (1920-1923). 1921.gadā pēdējam vēl pievienojās otrs ministra biedrs, Rīgas pilsētas reālskolu beigušais Voldemārs Salnais, kas 1913. - 1917. gadā bija dzīvojis ASV kā politiskais emigrants. 1923. gadā Albata vietā kā otrs ministra biedrs strādāja Cielēns, kas bija beidzis tieslietu studijas Parīzē. Tajā pašā gadā šo posteni likvidēja.

No 1920. līdz 1923.gadam kā ĀM kabineta protokolšefs strādāja Jānis Lazdiņš, kas bija beidzis Pēterpils konservatoriju un bijis Krievijas galma orķestra pirmais vijolnieks. Vēlāk nodibināja ministrijas ģenerālsekretāra amatu, kurā no 1923. līdz 1933.gadam strādāja Albats, bet pēc viņa līdz 1936.gadam Vilhelms Munters, tad līdz 1939.gadam Jānis Tepfers un kā pēdējais Mārtiņš Nukša. Tepfers Tērbatas universitātē bija studējis medicīnu un LU tieslietas, bet Nukša - beidzis RPI arhitektūras fakultāti.

1922.gada 2.novembrī valdība apstiprināja noteikumus par dienestu Ārlietu ministrijā, kurus parakstīja toreizējais Ministru prezidents Meierovics un ārlietu ministra biedrs Salnais. Tie sadalīja dienestu ministrijā divās kategorijās: diplomātiski konsulārā un tehniskā dienestā. Abi savukārt sadalījās dienestā ministrijā un dienestā pārstāvībās ārzemēs. Diplomātiski konsulārais dienests sadalījās 6 pakāpēs: 1) I šķiras pilnvarotais ministrs (arī ģenerālsekretārs); 2) II šķiras pilnvarotais ministrs (arī rezidējošais ministrs, departamentu direktori, kabineta šefs un ģenerālkonsuli); 3) sūtniecības padomnieks (arī I šķiras konsuls, lietvedis - charge d' affaires, nodaļu vadītāji); 4) I šķiras sūtniecības sekretārs (arī II šķiras konsuls); 5) II šķiras sūtniecības sekretārs (arī vicekonsuls); 6) atašejs un konsulāraģents.

Sūtņus ("pilvarotos ministrus") un sūtniecību padomniekus un ģenerālkonsulus iecēla Ministru kabinets uz ārlietu ministra priekšlikumu. Iecelšana konsulu un sūtniecības sekretāru amatos bija ārlietu ministra tiešā kompetencē. Katram ĀM darbiniekam diplomāta karjera bija jāsāk zemākajā (atašeja) pakāpē, iepriekš izturot angļu vai franču valodas pārbaudījumu, turklāt tālākā karjera bija iespējama tikai pēc ilggadīga darba un vairākiem pārbaudījumiem. Kā valsts sākumgados, tā arī vēlāk, ieceļot sūtņus, pieļāva arī izņēmumus, atkāpjoties no šīs kārtības.

1923.gadā Latvijai bija vēl tikai 9 sūtniecības, bet 1928.gadā jau 12 (Berlīnē, Briselē, Helsinkos, Kauņā, Londonā, Maskavā, Parīzē, Romā, Stokholmā, Tallinā, Varšavā un Ženēvā). Bez tam 1928.gadā bija 5 ģenerālkonsulāti (Berlīnē, Londonā, Ļeņingradā, Ņujorkā un Prāgā), 7 konsulāti (Dancigā, Hamburgā, Karalaučos, Klaipēdā, Šauļos, Valkā un Vitebskā). Bez karjeras diplomātiem Latvijai minētajā gadā bija arī 164 goda pārstāvji - 6 ģenerālkonsuli, 76 konsuli un 82 vicekonsuli. 1940.gadā Latvijas pārstāvību skaits ārzemēs pārsniedza jau 200.

Latvijas sūtņi teorētiski bija padoti tieši Valsts prezidentam, kas viņus deleģēja pie citu valstu galvām. Ārlietu ministra darbību demokrātiskās valsts laikā līdz 15.maija pučam pārraudzīja arī Saeimas Ārlietu komisija, bet tā nevarēja pavēlēt, varēja vienīgi izteikt savas domas un vēlmes.

Pirmais mēģinājums izveidot triju Baltijas valstu, kā arī Somijas un Polijas savienību, notika konferencē Helsinkos 1920.gadā no 15. līdz 22.janvārim, piedaloties šo valstu ārlietu un kara ministriem un militārajiem padomniekiem. Meierovics jau 1919.gada 23.decembrī paziņoja, ka šī sanāksme mēģinās izveidot minēto valstu savienību pret kopējiem ienaidniekiem - Krieviju un Vāciju, nemēģinot tomēr uzbrukt Krievijai un nevēloties gāzt padomju valdību vai iejaukties tās ārpolitikā. Latvija Helsinkos noraidīja Lietuvas priekšlikumu parakstīt Lietuvas, Latvijas un Igaunijas militāru līgumu, kas būtu vērsts pret Poliju, bet Somija un Polija nostājās pret Vācijai naidīgu konvenciju. Konferences ārlietu komisija vienojās, ka sanāksmes dalībnieces apņemas nekavējoties sākt kopīga aizsardzības plāna izstrādāšanu pret draudiem no padomju Krievijas un izveidot Rīgā biroju informācijas apmaiņai par eventuālā pretinieka spēkiem un nodomiem. Pēc Meierovica ierosinājuma, nolēma panākt arī Baltijas jūras neitralizāciju sadarbībā ar Skandināvijas valstīm.

Piecvalstu alianses veidošana Helsinkos tikko aizsākās. Savā ziņojumā Latvijas Tautas padomē 1920.gada 28.janvārī Meierovics pārlieku optimistiski deklarēja, ka jaunās antantes nodibināšana esot jau noticis fakts. Savu ziņojumu viņš beidza patētiskiem vārdiem: "Es gribu tomēr šinī sapulcē konstatēt, ka jaunā antante kordiale (sirds savienība - R.T.) ir dzimusi. Lai dzīvo antante kordiale! (Ilgi aplausi)."

Patiesībā Lietuva un Polija nespēja atrisināt savu robežu problēmu. Robežvalstis centās noslēgt separātus miera līgumus ar padomju Krieviju, bet dižvalstis Francija un Anglija nesadarbojās Baltijas telpas un lielinieku pārvaldītās zemes jautājumos.

Meierovics jau 1920.gada aprīlī sāka gatavoties paredzētajai Rīgas, resp., Bulduru konferencei saskaņā ar vienošanos Helsinkos. Viņš šo sanāksmi plānoja ne tikai kā "sanitārās joslas" konferenci, bet cerēja, ka arī Skandināvijas valstis piedalīsies tajā. Tās diemžēl Meierovica 15.aprīļa ielūgumu ignorēja.

Bulduru konference notika no 1920.gada 6.augusta līdz 6.septembrim un bija labi organizēta. Plenārsēdes vadīja Ulmanis, bet vispārējās sēdes - Meierovics. Lielu darbu veica piecas komisijas - saimnieciskā, politiski juridiskā, kultūrsociālā, sanitārā, redakcijas un verifikācijas, un mandātu. Tomēr politiskos jautājumos valstīm bija grūti panākt vienošanos. Tiesa, konference pieņēma 21 ekonomiska rakstura rezolūciju, 7 vienošanos projektus un 11 konvenciju projektus, taču to lielākā daļa palika uz papīra. Nodibināja arī augstāko saimniecisko padomi, kas darbu tomēr neuzsāka.

Konferences dalībvalstis 30.augustā parakstīja politiskās savienības līgumu, vienojoties:

- viena otru atzīt de jure, kur tas vēl nav noticis;

- nokārtot savus robežu un teritoriālos jautājumus miera ceļā, nevienojoties nodot šos jautājumus šķīrējtiesai;

- aizsargāt vienai otru, nepieļaujot savās teritorijās pasākumus, kas vērsti pret citu konferences valsti, sevišķi militāros spēkus, kas vērstos pret kādu dalībvalsti;

- neslēgt ar citām valstīm līgumus, kas vērsti pret kādu konferences valsti;

- bez vilcināšanās noslēgt savstarpēju militāru aizsardzības konvenciju;

- garantēt minoritātēm visas tiesības savās zemēs un brīvību viņu valodām un organizācijām;

- līdz tirdzniecības līgumu noslēgšanai neapgrūtināt konferences zemju preču tranzītu uz kādu no dalībvalstīm;

- līguma uzteikšanas termiņu noteikt vienu gadu pēc rakstiskas uzteikšanas;

- līgumu ratificēt ne vēlāk kā līdz 1920.gada 15.decembrim;

- gadījumā, ja kāda no līgumslēdzējām pusēm šo līgumu neratificētu, tas tomēr būtu spēkā starp pārējām līgumslēdzējām, un tam varētu vēlāk pievienoties vēl citas valstis.

Bulduru konference bija lielā mērā Meierovica personīgais triumfs, taču politiskās savienības līgumu diemžēl neparakstīja Lietuva un neratificēja ne Somija, ne Polija. Pēc konferences Rīgā vēl notika Baltijas valstu pilnvaroto delegātu padomes sēde. Šai padomei bija jākoordinē konferences dalībnieču sadarbība. Pirmā sēde notika 1920.gada 7.septembrī. Par padomes prezidentu ievēlēja Meierovicu. Padome izveidoja trīs komisijas: politisko, juridisko un redakcijas, bet tā pastāvēja tikai divus gadus, turklāt bez Lietuvas piedalīšanās. Bulduru konference pēc būtības beidzās neveiksmīgi. Pēc tās notika vēl ne viena vien Baltijas valstu konference, dažādās kombinācijās, kur gandrīz visās piedalījās Meierovics, taču taustāmus rezultātus tās nedeva. Alianse palika neizveidota, kas pa prātam bija tikai divām dižajām kaimiņvalstīm.

Runājot par Baltijas antanti Meierovica laikā, lielākais panākums bija 1923.gada 1.novembrī noslēgtais līgums par aizsardzības savienību starp Latviju un Igauniju. To parakstīja Latvijas ārlietu ministrs un Igaunijas ārlietu ministrs Dr.Fridrihs Akels konferencē, kura notika Tallinā no 25.oktobra līdz 1.novembrim.

Līgumam bija izteikti defensīvs raksturs. Vienošanās slēdzējas apņēmās:

- piekopt miera politiku, nostiprināt draudzību un izveidot saimnieciskas attiecības ar visām nācijām, sevišķi starp Baltijas valstīm un to kaimiņu zemēm;

- saprasties tajos ārpolitikas jautājumos, kam bija kopīga nozīme, un sniegt savstarpēju politisku un diplomātisku atbalstu;

- neprovocēta uzbrukuma gadījumā bez aicinājuma no otras līgumslēdzējas puses sniegt palīdzību otrai valstij un uzskatīt sevi par kara stāvoklī esošu pret agresoru;

- uzdot abu republiku iestādēm vienoties, kādā veidā abām zemēm jāsniedz savstarpēja palīdzība;

- neslēgt ar citām valstīm pamiera un miera līgumus bez vienošanās ar savu sabiedroto;

- visus diplomātiskā ceļā neizšķiramos strīdu jautājumus nodot starptautiskai tiesai vai starptautiskam vidutājam;

- neslēgt savienības līgumus ar citām valstīm bez sabiedrotās piekrišanas un darīt savstarpīgi zināmus viena otrai ar citām valstīm noslēgto līgumu tekstus.

Līgumu noslēdza uz 10 gadiem ar tiesībām uzteikt to vienu gadu pirms saistību izbeigšanās. Latvijas un Igaunijas aizsardzības līgumu abas dalībvalstis ratificēja 1924.gada 29.februārī.

20. gadu sākumā Latvijai vajadzēja normalizēt attiecības kā ar Vāciju, tā ar padomju Krieviju, ar kurām tikko bija beigusies kara darbība. Bermonta un fon der Golca kampaņas beigu posmā Latvija kā vienīgā no Baltijas valstīm 1919.gada 26.novembrī bija pietiekusi Vācijai karu, kuru gan šī lielvalsts nopietni neņēma.

1920.gada 15.jūlijā Vācija un Latvija noslēdza pagaidu miera līgumu, sarunas turpinot vēl nākamos 6 gadus, bet nepanākot nekādu rezultātu, tā kā šī vienošanās palika arī vienīgais miera līgums. Latvija saņēma no Vācijas tikai vācu Latvijā būvētos dzelzceļus 4 milj. rubļu vērtībā, daļu pārņemto vācu tirdzniecības kuģu un citas mantas, bet nesaņēma atlīdzību par okupantu karaspēka nodarītajiem zaudējumiem viena miljarda rubļu apmērā. Meierovics beidzot apmierinājās tikai ar Latvijai izdevīgu vācu preču kredītu. Ar to atlīdzības problēmas arī bija "atrisinātas". No saimnieciski sabrukušās Vācijas arī neko vairāk nevarēja gaidīt.

Turpinājums - seko

 

 

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!