RĪGAI — 800 GADI

Pilsētai augot un briestot cauri gadsimtiem

Maijā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs nosvinēja 225. dzimšanas dienu. Tas ir viens no visvecākajiem pilsētu muzejiem Eiropā. Šajā ilgajā laika posmā muzejs no viena cilvēka kolekcijas izaudzis līdz krātuvei ar vairāk nekā 500 000 glabāšanas vienību. Te strādā cilvēki, kas pēta Rīgas vēsturi. Viņiem dažādu informāciju lūdz gan amatpersonas, gan skolēni un pensionāri, gan citi zinātkāri ļaudis. Rīgas vēstures izpētes ekspozīcijas darba nodaļas vadītājai Ingrīdai Miklāvai visbiežāk tiekot vaicāts, kā Rīga radusies, cik liela tā bijusi dažādos laikos, kā pilsēta augusi un mainījusies.

Sākums

Simtiem tūkstošu gadu gandrīz visu Eiropu klāja ledāji. Klimatam kļūstot siltākam, ledāji sāka kust un atkāpties uz ziemeļiem, atbrīvojot arī pašreizējo Latvijas teritoriju. Pirms deviņiem līdz astoņiem gadu tūkstošiem Latviju jau sedza priežu un bērzu meži, un šeit apmetās uz dzīvi zvejnieku un mednieku ciltis. Domājams, ka šajā laikā tika apdzīvota arī tagadējās Rīgas teritorija.

Ledājiem atkāpjoties, bija izveidojusies Daugavas senleja ar daudzām attekām un smilšu kāpām. Apmēram 15 km attālumā no jūras Daugavas labajā krastā tecēja viena no Daugavas attekām. Sasniedzot Kubes kalnu tagadējā Esplanādes laukuma teritorijā, tā apmeta līkumu un plūda uz Daugavu. Šo posmu līdz Daugavai sauca par Rīgas upi, no 14.gadsimta — par Rīdziņu. Tās lejtecē bija izveidojies paplatinājums, tā sauktais Rīgas ezers, kas tika izmantots par ostu. Šai vietā arī veidojās pirmās iedzīvotāju apmetnes, no kurām izauga vēlākā Rīgas pilsēta. Viena apmetne atradās starp tagadējo Kalēju, Audēju, Mārstaļu un Alksnāju ielu. Tās platība bija apmēram 2 ha. Otra atradās Daugavas malā, tagadējā Latviešu strēlnieku laukuma un Peldu ielas apkaimē un aizņēma apmēram 1 ha lielu platību. Par trešās apmetnes vietu tagadējās Doma baznīcas vietā ziņas joprojām ir nepietiekamas. Blakus vietējiem iedzīvotājiem šeit apmetās arī vācu ieceļotāji. To veicināja izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, kas sekmēja tirdzniecības attīstību. Jau 12.gadsimta otrajā pusē Daugavas grīva bija labi pazīstama vācu tirgotājiem. Drīz vien vācu tirgotāji ar saviem kuģiem veda uz Baltiju ne tikai preces, bet arī karavīrus un garīdzniekus. Trešais bīskaps, kas te ieradās, Alberts Bukshevdens nolēma meklēt drošāku patvērumu un savu rezidenci gribēja pārcelt no Ikšķiles uz Rīgu. Šie notikumi ir aprakstīti Indriķa hronikā. No tās mēs uzzinām, ka bīskaps Alberts ielūdzis lībiešu vadoņus uz dzīrēm, lai slēgtu miera līgumu, un par ķīlu saņēmis 30 viņu dēlus. Bīskaps pieprasījis, lai viņam ierāda zemi rezidences pilsētas celšanai. 1201.gadā ierādītajā vietā tika uzceltas pirmās ēkas, bet 1202.gadā te ieradās vācu namnieki, un bīskaps savu rezidenci jau varēja pārcelt no Ikšķiles uz Rīgu un apmesties teritorijā apmēram 5 ha platībā starp tagadējo Zirgu, Rozena, Daugavas, Grēcinieku un Jāņa ielu un Rīgas upi. Pirmā vācu apmetne bijusi nocietināta ar grāvi, nelielu zemes valnīti un koka palisādu žogu, taču jau 1207.gadā tai apkārt sāka celt mūra nocietinājumus. Pēc 1210.gada kuršu uzbrukuma Rīgai mūra sienu nekavējoties pagarināja no tagadējās Krāmu ielas līdz Daugavai. Šis pirmais mūris pirmo reizi minēts 1211.gada 25.jūlija dokumentā par domkapitulam dāvināto zemes gabalu Daugavas malā pie mūra.

Pirmais paplatinājums

Pilsētas daļa, kuru sāka celt 1201.gadā, jau pēc desmit gadiem bija par mazu. Strauji palielinājās iedzīvotāju skaits. Arvien vairāk vācu tirgotāju un amatnieku šeit apmetās uz pastāvīgu dzīvi un sāka apdzīvot starp apmetnēm esošās brīvās teritorijas. Pirmais pilsētas paplatinājums (1211 —1225) kalpoja galvenokārt tirgotāju interesēm. Starp Mārstaļu un Grēcinieku ielu bija pietiekami daudz vietas lielu tirgotāju sētu izveidošanai. Tās varēja aizņemt izdevīgu teritoriju netālu no ostas. Šeit uzcēla preču noliktavas, saimniecības un dzīvojamās ēkas. Ir ziņas, ka viena tāda sēta aizņēmusi 1150 m2. Turpināja celt arī nocietinājuma mūri apkārt šai teritorijai. Tas gāja gar Daugavas krastmalu līdz Rīgas upes grīvai un tad gar tās krastu uz augšu līdz bīskapa pils nocietinājumiem pa tagadējām Minsterejas un Kalēju ielām, iekļaujot vietējo iedzīvotāju apmetni. Teritorijas lielums mūru iekšpusē sasniedza 16,5 ha.

Vienlaicīgi pilsētas teritorija paplatinājās arī ziemeļu pusē, tā sauktajā jaunajā pilsētas daļā. Šis process ilga no 1215. līdz 1234.gadam. Sākumā tur bija tā sauktā suburbium jeb priekšpilsēta, jo nocietinājumu tai vēl nebija. Aiz mūra 1211.gadā bīskaps Alberts lika pamatakmeni tagadējam Rīgas Domam. 1215.gada ugunsgrēks, kas iznīcināja visu vecpilsētu, būvdarbus tikai pasteidzināja. Vistālākais punkts šai jaunajā pilsētā bija 1220.gadā bīskapa Alberta dibinātais Sv.Gara hospitālis, kas atradās tagadējās pils vietā. Bet netālu no mūra 1225.gadā pirmo reizi minēta Sv.Jēkaba baznīca. Tai blakus 1255.gadā izbūvēja Marijas Magdalēnas baznīcu un cisterciešu sieviešu klosteri. Netālu no tagadējās Aldaru ielas atradās Krievu sēta, kur apmetās no Daugavas augšteces un Pleskavas iebraukušie krievu tirgotāji. Te atradusies arī 1297.gadā pirmo reizi minētā Sv.Nikolaja baznīca.

Nocietinājumu mūris

Priekšpilsētas teritorijā, tagadējās Miesnieku ielas rajonā, bija jaunā Bīskapa sēta. Rīgas iedzīvotāji apdzīvoja palikušo brīvo teritoriju starp bīskapa un ordeņa īpašumiem. Arī šo teritoriju vajadzēja aizsargāt, un nocietinājuma mūri pagarināja no Zirgu ielas līdz Smilšu jeb Pulvera tornim, gar Trokšņu ielu līdz Svētā Gara tornim un gar Daugavas krastmalu līdz vecajai mūra daļai. Pievienotā teritorija vēl ilgi saglabāja Jaunās pilsētas nosaukumu. 1234.gadā Rīga sasniedza 28 ha platību un tāda tā palika līdz 16.gadsimtam. Mūra daļu starp Mazo Kalēju ielu un Daugavu kā nevajadzīgu nojauca. Mūris sākumā bija tikai 3,5 m augsts, bet vēlāk to paaugstināja līdz 13 m un iekšpusē paplašināja ar arkādēm. Mūra sienā pagrieziena vietās un pie vārtiem pacēlās torņi. Līdz 1330.gadam minēti pavisam 28 nocietinājuma torņi, un sienas kopgarums bija 2,2 km. Pilsētā varēja iekļūt tikai pa vārtiem. Katru vakaru vārtus aizslēdza un atslēgas glabāja rātsnamā. Galvenie vārti bija Smilšu vārti pie lielā Smilšu torņa. Senās Rīgas plānojumu noteica arī tas, ka sauszemes ceļi, saplūstot ar Lielo Smilšu ceļu, caur šiem vārtiem virzījās uz ostu pa tagadējo Šķūņu, Skārņu un Mārstaļu ielu. Pirmais tirgus atradās kvartālā starp Skārņu, Grēcinieku un Kaļķu ielu. Laikā, kad Daugavas krastmalu pakāpeniski sāka izmantot kā ostu, arī tirgus laukumu pārvietoja tuvāk. Jauno tirgus laukumu arvien biežāk sāka saukt par Rātslaukumu, jo ap to koncentrējās pilsētas pārvaldes un sabiedriskās celtnes. Tas kļuva par pilsētas administratīvo centru. Te jau 1334.gadā minēts jaunais rātsnams. Laukumā atradās pilsētas svaru ēka, tirdzniecības būdas un Jaunais nams, vēlākais Melngalvju nams. Blakus bija pilsētas Sv.Pētera baznīca, naudas kaltuve un vīna pagrabi. 1330.gadā Sv.Gara hospitāļa vietā, kas stratēģiski ir visizdevīgākā novietne pie Daugavas, tika uzcelta Livonijas ordeņa pils. Bīskapa pils, tāpat kā agrāk, atradās vienā kompleksā ar Doma baznīcu un Domkapitula sētu. Rīgas plānojumā galvenās ielas tika atvasinātas no esošajiem ceļiem, kā arī savienojot galvenos pilsētas apbūves kompleksus. Pārējās ielas radās, sadalot apbūves gabalus. Viduslaiku ielu plānojums nav mainījies līdz mūsdienām.

Pilnveidojoties ieročiem, ap 1422. gadu radās nepieciešamība pārveidot arī nocietinājumus. Šie darbi tika veikti ap 1422.gadu. Jaunos nocietinājumus veidoja neatkarīgi no topogrāfiskās situācijas, ģeometriski precīzi pēc itāļu parauga ar rondeļiem — apļveida pustorņiem. Darbi noritēja gausi. Tos nemitīgi traucēja kari starp ordeni un pilsētu. Arvien modernākā kara taktika un ieroči satrauca rīdziniekus, tādēļ Rīgā nopietnāk ķērās pie bastionu izbūves. Sistemātiski darbi sākās 1537.gadā. Tika ieviests speciāls nodoklis, kas Rīgas rātei deva iespēju būvdarbus strauji virzīt uz priekšu. Pirmos uzcēla Jēkaba, Jauno vārtu, Pirts un Mārstaļu bastionu. Iepriekš uzceltais Smilšu rondelis pārbūvēts netika. Tieši tāpēc poļu—zviedru kara laikā 1621.gadā pilsētu tik ātri ieņēma. Daugavas pusē, tāpat kā agrāk, pilsētu aizsargāja mūra siena, pastiprināta ar trīs zemes redutēm.

Pilsētas valnis

Ar 1551.gadu sākās nākamais nocietinājumu celtniecības posms. Tad tika uzcelts valnis gar Rīdziņas kreiso krastu, kura līdz ar to tika iekļauta pilsētas robežās. 1554.gadā šī vaļņu celtniecības daļa bija pabeigta, un pilsētas teritorija nedaudz palielinājās, jo starp veco un jauno nocietinājumu līniju izveidojās brīva teritorija. Rīgas platība bija 35 ha.

Nestabilā politiskā situācija radīja nepieciešamību pastiprināt pilsētas aizsardzības spējas. Pēc Rīgas padošanās Polijas—Lietuvas valstij 1582.gada 12.martā Rīgā ieradās Polijas karalis Stefans Batorijs. Pēc nocietinājumu apskates viņš deva rīkojumu nostiprināt vaļņus. To izdevās veikt gan tikai pēc 1621.gada, kad Rīgu jau bija iekarojis Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa karaspēks. Zviedrijas valdības memorandā, kuru 1633.gadā sastādīja Aksels Uksenšerna, tika minēts, ka cīņā pret Poliju cietušas daudzas pilsētas, arī Rīga. Šo pilsētu rātēm tika dots norādījums atjaunot nocietinājumus. Lai zviedri varētu nostiprināties Rīgā, 1634.gadā bija sākta nocietinājumu pārbūve. Bastioni tika palielināti un izbūvēti pēc Nīderlandes sistēmas. Projekta autors bija zviedru inženieris Olafs Hansons, kas darbus vadīja kopā ar pilsētas inženieri Henrihu Mīlmani. 1641.gadā pilsētas inženiera Rodes vadībā sāka celt nepārtrauktu vaļņu sistēmu ar maziem bastioniem Daugavas malā.

Ārpus pilsētas teritorijas ziemeļu pusē 1634.gadā tika uzcelts forts, tā sauktais kronverks. To cēla zviedru inženieris Johans fon Rodenburgs, bet 1650.gadā zviedru inženieris Šternšilds šai vietā sāka būvēt patstāvīgu cietoksni jeb Citadeli. 1670.gadā zviedru inženieris Ēriks Dālbergs to pilnībā atdalīja no pilsētas ar vaļņu, bastionu un grāvja palīdzību un palielināja tās platību uz ziemeļu pusi.

Nocietinājumu nostiprināšana turpinājās. Sevišķi rosīgs šis darbs bija 1656.gadā, kad Rīgai atkal draudēja ienaidnieka uzbrukums. 21.martā krievu armija cara Alekseja Mihailoviča vadībā aplenca Rīgu. Visiem iedzīvotājiem bija jāpiedalās tā saucamajos vaļņu darbos. Par liecību, ka viņi to darījuši, tika izsniegta speciāla zīme. Tā bija izgatavota no metāla 24 mm diametrā ar mazo Rīgas ģerboni. Šie darbi varēja tikt aizvietoti ar vaļņu nodokli jeb naturālnodokli.

1671.gadā Zviedrijas karalis Kārlis IX prasīja, lai Rīgas nocietinājumi tiktu pārbūvēti pēc Eiropā jau pazīstamā maršala Vobāna (1633—1707) izveidotās nocietinājumu sistēmas. Bastionu, ravelīnu un vaļņu ārsienas apmūrēja ar akmeņiem un tur iebūvēja kazemātus un pulvera pagrabus. Ūdensgrāvi padziļināja un paplatināja, tā pretējā malā iekārtojot priekšvalni. Tādējādi radās plata nocietinājumu josla. Zviedru valdība trīs gadu laikā šiem darbiem atvēlēja 20 000 Alberta dālderu.

Priekšpilsētu veidošanās

Izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis veicināja pilsētas izaugsmi, bet līdz ar vaļņu uzcelšanu tās teritorija bija ierobežota. Arvien vairāk cilvēku apmetās uz dzīvi ārpus nocietinājumiem, kur no biezāk apdzīvotām vietām izveidojās 17.gadsimta Rīgas priekšpilsētas. Cilvēki apmetās visā pilsētas apkārtnē, taču biežāk — pie galvenajiem ceļiem. Senākā apdzīvotā vieta, kas minēta jau 1348.gadā, atradās pie senā ceļa uz Polocku, kas veda gar Daugavu. Te piestāja laivas, plosti, ritēja izkraušanas un iekraušanas darbi, un šo vietu sāka saukt par Lastādiju (vāciski Last — krava). Šai vietā minēta arī kuģu būvētava un virvju darbnīca.

Otra apdzīvota vieta, kas minēta 1366.gadā, bija tā sauktā Priekšpils. Sākumā tā aizņēma šauru joslu starp pilsētu un pili. Cilvēki te nodarbojās ar preču uzpirkšanu un amatniecību. Kad 17.gadsimta otrajā pusē izveidoja Citadeli, par Priekšpili sāka saukt rajonu lejpus Citadeles nocietinājumiem, bet agrāko Priekšpili — par Pilsgrāvi.

Lielais Smilšu ceļš savukārt veda ziemeļaustrumu virzienā. Jau 1413.gadā te atradās Sv.Ģertrūdes baznīca. Tieši šeit 17.gadsimtā strauji sāka veidoties priekšpilsēta, ko sākumā sauca par Ģertrūdes, bet vēlāk par Pēterburgas priekšpilsētu.

Tie tad arī bija galvenie virzieni, kuros veidojās un auga priekšpilsētas. Atšķirībā no Rīgas, priekšpilsētās nedrīkstēja celt mūra ēkas, jo, draudot ienaidnieka uzbrukumam pilsētai, tās tika nodedzinātas. Regulārs ielu tīkls šeit sāka veidoties tikai 17.gadsimta otrajā pusē. Zviedru ģenerālgubernators G.Hurns 1652.gadā apstiprināja priekšpilsētu izbūves plānu ar taisnām, platām ielām, kuras bija vērstas Iekšrīgas virzienā. Projektu pilnībā realizēt neizdevās, jo Rīgu 1656.gadā ielenca Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks, taču izstrādātais plāns ietekmēja pilsētas tālāko apbūvi.

Galvenie ielu virzieni ir saglabājušies līdz mūsdienām — piemēram, Krišjāņa Valdemāra, Brīvības, Tērbatas, Krišjāņa Barona iela. Ēkas cēla pie ielas, bet no pagalma puses tām piekļāvās sakņu un augļu dārzi. Te dzīvoja galvenokārt trūcīgie ļaudis — mājkalpotāji, sīkie amatnieki, laukstrādnieki, zvejnieki, pārcēlāji, sīktirgotāji. Priekšpilsētās dzīvoja dažādu tautību cilvēki. Pēterburgas priekšpilsētā pārsvarā vācieši, bet Maskavas — krievi, kam sākumā bija laukumu novada statuss, Jelgavas priekšpilsētā— latvieši. Te minēti arī pirmie ebreji, kuriem atļāva dzīvot pie Rīgas. 1795.gadā Pēterburgas priekšpilsētā kopējais iedzīvotāju skaits, neskatoties uz slimību izraisītām epidēmijām, kara postījumiem un citām grūtībām, palielinājās. 1797.gadā minēts jau 18581 iedzīvotājs. Sevišķi straujš iedzīvotāju skaita pieaugums bija 19.gadsimta 60.—70.gados. Tas saistīts ar straujo rūpniecības attīstību un strādnieku ieplūšanu Rīgā.

17.gadsimtā Rīgu turpināja izveidot par neieņemamu cietoksni, tādēļ zviedru karalis pavēlēja nostiprināt arī priekšpilsētas. 1626.gadā izveidoja ārējo nocietinājumu joslu — palisādi. Tā gāja no Jura hospitāļa, tagadējās Jura Alunāna ielas rajonā, līdz Daugavai aiz Jēzus baznīcas. Nocietinātā pilsētas un priekšpilsētu platība bija 226 ha. Palisādes vairākkārt mainījušas savu atrašanās vietu. 1650.gadā tās jau bija pavirzījušās tālāk un turpinājās līdz Daugavai aiz Priekšpils, vedot apmēram pa tagadējo Dzirnavu ielu. Lai pastiprinātu pilsētas aizsardzības spējas, tika nolemts arī ap priekšpilsētām uzbūvēt vaļņu un bastionu sistēmu, tādēļ 1653.gadā tika noslēgts līgums ar Johanu fon Rodenburgu un Francisku Mureru. Arhīvā ir dokuments, kas rāda, ka J.fon Rodenburgs nocietinājumu būvei prasījis Zviedrijas karalienei Kristīnei 96 tūkstošus. (Diemžēl nav minēta naudas vienība.) Darbus sāka realizēt pie tagadējās Maskavas ielas Lāčplēša ielas rajonā. Tos vadīja J.fon Rodenburgs un zviedru kara inženieris J.Verenšelds. Tika uzcelti pirmie bastioni un izrakts nocietinājumu grāvis, ko vēlāk nosauca Rodenburga vārdā. Darbus pārtrauca jau minētais 1656.gada krievu armijas uzbrukums. Vēlāk tos vairs neatjaunoja, bet visu priekšpilsētu rajonu ierobežoja palisādes. 18.gadsimtā sākās straujāka priekšpilsētu augšana. Cilvēki apmetās uz dzīvi arī ārpus palisādu nožogojumam, tādēļ tika noteikta jauna ārējā robeža. Tā virzījās pa tagadējo Ģertrūdes ielu Pēterburgas priekšpilsētā un Dzirnavu ielu Maskavas priekšpilsētā. Pilsētas platība kopā ar priekšpilsētām šajā laikā bija 305 ha.

Esplanāde un vārti

Lai nostiprinātu Rīgu kā cietoksni, 1746.gadā tiek nolemts ierīkot esplanādi — neapbūvētu teritoriju pie nocietinājumiem. Brīvā josla bija 130 asis (400 m) plata un sniedzās līdz tagadējai Elizabetes ielai. Iedzīvotāji negribēja pamest savas mājas, un šis process ieilga. Tomēr 1772.gadā pēc ģenerālgubernatora grāfa Brauna rīkojuma karavīri paredzētajā esplanādes teritorijā no Kārļa vārtiem līdz Citadelei dažu stundu laikā nojauca vairāk nekā 100 ēku. Tas bija kā ugunsgrēks bez uguns. Iedzīvotājiem ierādīja jaunus apbūves gabalus ārpus priekšpilsētu teritorijas, tādēļ 1774.gadā cēla jaunu ārējo nocietinājumu līniju un pārcēla arī tajā esošos vārtus. Pēterburgas priekšpilsētas robeža un bijušie Raunas vārti tika ierīkoti tagadējās Brīvības un Šarlotes ielas stūrī, bet Maskavas priekšpilsētas robeža un vārti tika pārcelti tālāk līdz tagadējai Lubānas ielai. 1784.gadā Rīga un Daugavas labā krasta priekšpilsētas platība bija 440 ha, bet kopā ar Lielo Klīversalu un Burkānsalu 470 ha. 1808.gadā palisādes likvidēja, jo tās bija uzceltas no nosmailinātiem, zemē stāvus iedzītiem koka pāļiem, kas līdzinājās žogam, un trūcīgie iedzīvotāji katru ziemu lielu daļu nokurināja malkā. Pilsētas kasei tas ik gadus prasīja 1000 valsts dālderu.

Priekšpilsētu dzīvi traucēja ne tikai dabas apstākļi, bet arī biežie kari. 1812.gadā, kad Rīgai draudēja franču karaspēka uzbrukums, priekšpilsētas atkal tika nodedzinātas. Kopš no 1559.gada tā jau bija astotā reize. Šoreiz dedzināšana bija notikusi pārsteidzīgi, jo Napoleona armija Rīgai tā arī neuzbruka. Nodega 702 mājas, 4 baznīcas, 35 sabiedriskās ēkas. Pieteikto zaudējumu apjoms bija 16 821 543 rubļu un 26 kapeikas sudraba naudā. 1813.gadā plānoja atjaunot priekšpilsētas iepriekšējās robežās, taču 1815.gadā jau bija apbūvēts viss rajons.

Rosība Pārdaugavā

18.gadsimtā pakāpeniski sāka veidoties priekšpilsēta arī Pārdaugavā. Cilvēki uz dzīvi te bija apmetušies jau sen, bet šī teritorija sākumā ietilpa pilsētas lauku novadā. 17.gadsimta beigās pie pārceltuvēm lielākoties bija izveidojušās vairākas biezi apdzīvotas vietas. Tāda bija arī Bieķēnsalā, kur pienāca Bauskas un Jelgavas ceļi. Ciema nosaukums radies no sešstāvīgā sardzes torņa, kas minēts jau 1483.gadā un atradās pie Mārupītes ietekas Daugavā. Vēlāk torni nojauca, bet tas bija devis šai teritorijai Torņakalna nosaukumu. Tāda blīvi apdzīvota vieta bija arī pie pārceltuves Kalnciema jeb Beberbeķu ceļa galā. Tā aizņēma daļu no Hāgena muižas. Tagad šo rajonu sauc par Āgenskalnu. Pārceltuve bija ierīkota arī iepretim Ķīpsalai, un te pienāca Slokas un Daugavgrīvas ceļi. Tas bija Jura ciems jeb Zunds. Mazliet vēlāk izveidojās Iļģuciems. Te bija gruntsgabali arī Svētā Gara konventam. Apdzīvotas bija arī salas. Straujāka šī rajona attīstība sākās pēc tilta ierīkošanas 1701.gadā. To karaspēka vajadzībām lika uzbūvēt Zviedrijas karalis Kārlis XII, bet 1702.gada 20.maijā tiltu sāka izmantot arī pilsētas vajadzībām. Pēc Ziemeļu kara (1700.—1721.g.) iedzīvotāju skaits pamazām atjaunojās un paplašinājās tā teritorija. Visintensīvāk tika apdzīvotas Daugavas salas, it īpaši Lielā Klīversala, kad uz to pārnesa plosta tilta galu. Tilta posmu, kas salu savienoja ar kreiso krastu, sauca par Elefanta tiltu. 1764.gadā ierīkoja jauno ceļu uz Jelgavu. Tas veicināja iedzīvotāju skaita palielināšanos un apbūvi, kā arī deva Pārdaugavai Jelgavas priekšpilsētas vārdu. 1788.gadā Pārdaugavā bija 613 dzīvojamās mājas, tai skaitā Mūkusalā — 9, Lielajā Klīversalā — 79, Mazajā Klīversalā — 5, Ķīpsalā — 33, Torņakalnā — 73, Fridrihsalā — 26, Āgenskalnā — 112, Bieķēnsalā — 65, Zaķusalā — 17.

Pārdaugavā saglabājās lieli gruntsgabali, ko ieskāva dārzi, tīrumi un pļavas. 1782.gadā veiktajā iedzīvotāju revīzijā tā jau ir minēta kā priekšpilsēta. 1786.gadā tika noteikta robeža, kas gāja no Bišumuižas gar Bauskas ielu līdz Vēja ielai un pa to līdz Torņakalna stacijai tālāk pa tagadējo Ojāra Vācieša ielu, Lapu un Ormaņu ielas krustojumā tā pagriezās Zasulauka stacijas virzienā, tad pa Dzirciema ielu līdz Lidoņu un Daugavgrīvas ielas stūrim, tālāk atkal nonākot upes malā.

Administratīvo robežu

priekšteces

Līdz 18.gadsimta 80.gadiem pilsētas administratīvās robežas sakrita ar nocietinājumu līniju. Pārmaiņas radās tad, kad uz Rīgu attiecināja Krievijas policijas noteikumus un 1787.gada 12.janvārī pēc 1782.gada 8.aprīļa policijas nolikuma nodibināja policijas pārvaldi, kurai bija jāsadala pilsēta un priekšpilsēta daļās un kvartālos ar priekšniekiem un uzraugiem. Tas noteica policijas darbības teritoriju, kura sakrita ar pilsētas robežām un tās arī bija Rīgas pilsētas administratīvo robežu priekšteces. Policijas novads ietvēra 3300 ha.

Rīgas pilsēta tika sadalīta divās daļās. Robeža starp pirmo un otro daļu virzījās pa Kaļķu un Šāļu ielu. Pirmā daļa bija uz ziemeļiem, un tā ietvēra tā saukto Pilsgrāvi līdz Citadeles nocietinājumiem. Tās priekšnieks bija Herberts fon Ulrihens. Otrās pilsētas daļas kvartālu robeža gāja pa Audēju un Grēcinieku ielu līdz Daugavai. Par pilsētas daļu priekšniekiem parasti iecēla ievērojamākos pilsoņus. Bija arī kvartālu uzraugi un leitnanti.

Arī Rīgas priekšpilsētas dalījās daļās un kvartālos. Labajā Daugavas krastā, kur bija izveidojušās divas priekšpilsētas — Pēterburgas un Maskavas. Robeža, kas tās atdalīja, gāja pa tagadējo K.Barona ielu līdz Matīsa ielai. No Daugavas puses pa kreisi bija pirmā priekšpilsēta, pa labi otrā, un katra bija sadalīta trijos kvartālos. Pirmās priekšnieks bija kapteinis fon Resks, otrās — majors Ivans Sukovs. Arī šīm teritorijām bija savi kvartālu uzraugi un leitnanti.

Kreisajā Daugavas krastā esošā Jelgavas priekšpilsēta arī bija sadalīta kvartālos. Taču te dalījums bija mazliet citāds, jo šeit nebija tik kompaktas apbūves. Par priekšnieku bija iecelts majors Justs Kristiāns fon Peuhers. Pirmajā kvartālā ietilpa Klīversala, Mūkusala un Ķīpsala. Otrā kvartāla robeža gāja lejpus tiltam, kas savienoja Klīversalu ar Pārdaugavu, tad taisnā līnijā uz Māras dzirnavām, ietverot Āgenskalnu un Zasulauku, gar Dzegužkalnu, ietverot Iļģuciemu līdz Daugavai, un gar krastu atpakaļ līdz sākuma punktam. Trešais kvartāls ietvēra Torņakalnu, Bieķēnsalu, Frīdrihsalu, Zaķusalu, Jumpravsalu un Jūdu salu. Šai teritorijai kvartālu uzraugi tika iecelti no vietējiem cienījamākajiem iedzīvotājiem, par pamatu ņemot katru blīvāk apdzīvotu rajonu. Āgenskalna teritorijai tas bija Pēteris Vīks, bet Zaķusalas, Frīdrihsalas un Muižas salas teritorijai mastu brāķeris Nikolauss Dumpis. Robežu projektu apstiprināja 1786.gada 24.decembrī. Teritoriālas izmaiņas pašā pilsētā nenotika, jo Rīga turpināja pastāvēt kā cietoksnis.

1828.gadā pilsētas mērnieks Kehe sastādīja jaunu policijas iecirkņa plānu, kas, ieskaitot Daugavu, aptvēra 5200 ha lielu platību. Pirmo reizi oficiāli tika noteiktas robežas, kuras atdalīja pilsētas policijas novadu no lauku apgabala, kas bija pakļauts lauku policijai. Iekšpilsēta tika saglabāts policejiskais dalījums, bet sakarā ar priekšpilsētu straujo izaugsmi tajās bija izveidojušies jauni kvartāli. Maskavas priekšpilsēta dalījās jau divās daļās. Robeža gāja no Suvorova (tag. Krišjāņa Barona) un Kalēju (tag.Ģertrūdes) ielas stūra pa Kalēju un tālāk pa Katoļu (tag.Kijevas) ielu līdz Daugavai. Katra daļa dalījās trīs kvartālos. Pēteburgas priekšpilsēta arī bija palielinājusies un agrāko trīs kvartālu vietā bija jau četri.

Rīga strauji auga, bet tās teritorija nebija kompakta. Tai bija dažāda tiesiskā, administratīvā, gan policejiskā un arī saimnieciskā pakļautībā. Traucējošs apstāklis tālākai attīstībai bija vēl arvien iekšpilsētu aptverošie nocietinājumi un ar tiem saistītie ierobežojošie noteikumi.

Nocietinājumu nojaukšana

Cariskās Krievijas amatpersonām adresētie neskaitāmie lūgumi nojaukt nocietinājumu sistēmu, sastapās ar militārā resora pretestību. Tikai pēc Krimas kara (1853—1856) kļuva skaidrs, ka Krievijas impērijas stratēģiskās robežas atvirzījušās no Rīgas. Speciālisti uzskatīja, ka nocietinājumu sistēma novecojusi. Tika izstrādāts plašs memorands, kurā ar būvniecības, satiksmes, tehnisko un sanitāro apstākļu raksturojumu pamatota nepieciešamība nojaukt nocietinājumus. Šo lūgumu 1857.gada 2.martā ģenerālgubernators firsts A.A.Suvorovs iesniedza Krievijas caram Aleksandram II. 1857.gada 26.augustā tika saņemta atļauja, ar kuru 5.novembrī militārais resors nodeva Rīgas cietoksni rātes rīcībā.

Tika sastādīta komisija, kuru vadīja Rīgas rātes birģermeistars E.V.T.Grimms. Tajā pilsētu pārstāvēja Lielās un Mazās ģildes eltermaņi J.A.Lemke un K.F.Meinhards un kases kolēģijas sekretārs Hakels. Komisija uzsāka darbu 5.novembrī pulksten 11 ar nocietinājumu pieņemšanu — turot rokās plānus un apstaigājot tos no Jēkaba bastiona līdz pilij. Ņemot vērā šī notikuma ārkārtējo nozīmi, nojaukšanas darbus uzsāka ar svinīgu sarīkojumu. 1857.gada 15.novembrī pulksten 9 no rīta pie artilērijas kazarmām sapulcējās svētku gājiens. Tā priekšgalā izvietojās mūziķi ar pūšamajiem instrumentiem. Tiem sekoja Vaļņu nojaukšanas komisija, kuras priekšgalā bija birģermeistars E.V.T.Grimms. Viņiem savukārt sekoja rātes locekļi un citi ievērojami Rīgas pilsoņi. Gājienu noslēdza vīru dziedāšanas biedrības "Liederkranz" dziedātāji. Svinības iesāka ar J.Oto speciāli sacerētu četrbalsīgu dziesmu. Vieta, kur bija jāsāk rakt, tika atzīmēta ar Mazās ģildes karogu. Karogi rotāja visu vaļņu daļa, kur paredzēja uzsākt nojaukšanas darbus. Pirmais lāpstu zemē iedūra E.V.T.Grimms. (Šī lāpsta ir arī muzeja krātuvē.) Viņam sekoja citi komisijas locekļi. Pēc svinīgā pasākuma, mūzikas skaņām pavadīts, gājiens virzījās pa Kaļķu ielu uz rātsnamu, kur arī beidzās oficiālā daļa. Vakarā pilsēta bija krāšņi izgaismota. Atkal notika svinīgs gājiens, šoreiz no rātsnama uz birģermeistara E.V.T.Grimma māju, kur dziedāja speciālu serenādi un birģermeistars teica svinīgu runu.

Vaļņu nojaukšana prasīja ievērojamus līdzekļus. Apmēram 850 000 rubļu tika saņemti aizdevuma veidā. 1863.gada beigās smilšu vaļņi bija norakti un daudzo tranšeju, kurtīnu, bastionu un vārtu mūri nojaukti. Daļu smilšu un akmeņu izlīdzināja un izmantoja tranšeju aizbēršanai, bet no pārējās tapa tagadējais Bastejkalns. Līdz ar vaļņu nojaukšanas darbiem savienojās pilsēta un tās priekšpilsētas. Tika izbūvētas galvenās satiksmes ielas, un vecais nocietinājumu grāvis pārveidots par pilsētas kanālu. No Nikolaja tilta līdz Marijas tiltam 500 asu garumā kanāla platums bija 70 pēdas. Tā krastu nostiprināšanai tika izveidota 750 asu garumā pāļu siena un virs ūdens līmeņa akmens krāvumi, kur ierīkoja apstādījumus. Kanāls tika izbagarēts un padziļināts, no tā izrokot 1360 kubikasis smilšu. Savukārt Rodenburga grāvi, kas atradās priekšpilsētā starp Jumāras un Maskavas ielu, 1859.gadā ievadīja no ķieģeļiem mūrētā apakšzemes kanālā ar izteku Daugavā.

Ceļā uz lielpilsētu

Rīga uzplauka. Tās attīstību vairs netraucēja Krievijas militāri stratēģiskās intereses. 19.gadsimta otrajā pusē Rīga sāka veidoties par lielpilsētu, kuras apbūves teritorija bija palielinājusies gandrīz četras reizes. Tādēļ saprotams, ka tika sastādīti vairāki jauni pilsētas apbūves plāni — 1857., 1860. un 1861.gadā. Taču pilsētas robežas vēl arvien palika tās pašas, kuras bija noteiktas 1828.gadā. Līdz 19.gadsimta 80.gadiem Rīgas pilsētas administratīvo robežu pārziņā esošās teritorijas aptuveni sakrita ar tām, kas bija pakļautas pilsētas policijai. 1877.gada 26.martā uz Rīgu attiecināja Krievijas pilsētu 1870.gada 16.jūnija nolikumu. Saskaņā ar to pilsētas administratīvajām iestādēm pakļautā teritorija pārsniedza pilsētas policijai pakļauto novadu. Vēl lielāku jucekli radīja nākamais pārkārtojums, kuru ieviesa Krievijas valdība. 1888.gadā reformējot Baltijas policijas iestādes, tika likvidēta Rīgas zemes tiesas policijas nodaļa, kurai bija pakļauts Rīgas patrimoniālapgabals. Vidzemes gubernators deva rīkojumu nodod patrimoniālapgabala daļu Rīgas apriņķa policijas pārziņā, bet vairāk apbūvētos rajonus — Rīgas policijai. Izzuda skaidri nospraustā pilsētas robeža.

Pilsētas pārvaldei bija nepieciešams pilnīgi precīzi zināt visu par Rīgas teritoriju, jo strauji pieauga pieprasījums pēc gruntsgabaliem. Lai veiktu jaunus uzmērīšanas darbus, izveidoja īpašu komisiju. Tās priekšsēdētājs bija K.Holsts, tajā piedalījās arī A.Āgte un R.Štegmanis. Komisija izstrādāja darba programmu. Nivelēšanas un pārmērīšanas darbi ilga no 1880. līdz 1883.gadam. Sastādītās kartes nodeva komisijai, kuru vadīja nākamais pilsētas galva L.Kerkoviuss. Tās uzdevums bija izstrādāt jaunu gruntsgrāmatu sistēmu. Vecā balstījās uz pilsētas dalījumu daļās un kvartālos ar policijas numuriem. Tagad pilsētas revizors R.Štegmanis un divi ģeometri Rīgu sadalīja sešos hipotēku iecirkņos, ko savukārt iedalīja grupās un gruntīs, kas tika iereģistrētas speciālās gruntsgrāmatās. Divarpus gados darbu pabeidza. 1886.gada 1.jūlijā bija sastādītas 80 gruntsgrāmatas.

Tomēr radās daudz neskaidrību un sarežģījumu, tāpēc Rīgas pilsētas valde vairākkārt lūdza valdību noregulēt nenoteikto robežu jautājumu. 1882.gadā izveidoja īpašu komisiju, kurai bija uzdots izstrādāt un iesniegt pilsētas domei priekšlikumus par jaunu demarkācijas līniju starp pilsētu un patrimoniālo apgabalu. Rīgas mērnieks sastādīja administratīvo robežu projektu, kurā Rīgas teritorijā tika iekļautas deviņas tā dēvētās bruņinieku muižiņas (Hermeliņa, Hellera, Frīdriha muižiņa, Lucavsala ar tai piederošām salām, Šlotmahera sala, Vējzaķsala, Koju sala, Vīberta sala, Lībekas jeb Lībiešu sala), Mīlgrāvja kāpu josla un Podraga apkārtne. Šo projektu noraidīja. Komisija savu darbu turpināja. 1887.gada 3.augustā tika iesniegts projekts, kurā Rīgas robežas aptvēra 5123,12 desetīnas. Tas paredzēja paplašināt pilsētas teritoriju. To atkārtoti noraidīja, pieprasot vēlreiz izskatīt priekšlikumu. 1898.gada 9.februārī pilsētas dome akceptēja jaunu projektu, kurā vēlreiz ierosināja iekļaut Rīgas teritorijā pirmajā projektā minētās deviņas muižiņas, kā arī Ruperta muižu, vienlaicīgi paredzot paplašināt pilsētas robežu, galvenokārt rajonā starp Mīlgrāvi, Ķīšezeru un Pleskavas šoseju un uz dienvidaustrumiem no tās. Tādējādi Rīga iegūtu 9330 ha platību. Taču arī šo projektu noraidīja. Tomēr 1899.gada 25.jūnijā pilsētai pievienoja 334 ha — Šlotmakera salu, Lībiešu salu, Kojusalu un Vīberta salu, Frīdriha muižiņu, kā arī 126,4 ha no tām Mīlgrāvja zemēm, kas piederēja pilsētai, 21,8 ha no Ruperta muižas un 49,05 ha no Bieriņu muižas zemēm.

Rīga bija izaugusi par lielpilsētu. Tajā ap 1900.gadu bija 273 832 iedzīvotāji. Gadsimtu mijā Hamburgā 7688 ha dzīvoja 705 738 iedzīvotāji, Frankfurtē pie Mainas 8014 ha — 288 989, Stokholmā 1688 ha — 300 624 iedzīvotāji. Eiropas lielpilsētu vidū Rīga ieņēma 62.vietu.

Rīgas robežu problēmu atrisināja tikai pēc neatkarīgās Latvijas valsts nodibināšanās. 1922.gadā tika izdoti Ministru kabineta noteikumi "Par Rīgas pilsētas administratīvo robežu". Tos bija parakstījuši Ministru prezidents Z.Meierovics un iekšlietu ministrs A.Kviesis. Pilsētai pievienoja Bolderājas pagastu un daļu no Mangaļu, Dreiliņu, Katlakalna, Bieriņu un Piņķu pagastiem. Kopā jaunajās pilsētas administratīvajās robežās no patrimoniālapgabala iekļāva 1480 ha un no Rīgas apriņķa 6370 ha. Šos noteikumus ar nelielām izmaiņām 1924.gada 24.februārī apstiprināja, pieņemot likumu par Rīgas pilsētas administratīvajām robežām. Tās iekļāva 20 580 ha lielu teritoriju, kas vēl palielinājās 1927.gadā, Rīgai pievienojot Jaunciemu un Ādažu pagasta daļu un 1934.gadā, pievienojot no Dreiliņu pagasta Burharda muižas zemi. 1940.gadā Rīgas platība kopā ar ūdeņiem bija 21 077,71 ha.

Rīgas lauku īpašumi

Paralēli strauji augošajai Rīgai jau 13.gadsimtā veidojās Rīgas lauku novads, tā sauktā marka jeb kopīpašuma pļavas, lauki, ganības un ūdeņi. Vēlāk, kad šī teritorija nonāca Rīgas pakļautībā, to nosauca par patrimoniālo apgabalu. Lauku novads nodrošināja tās īpašniekus ne tikai ar pārtiku, bet uzlaboja arī viņu finansiālo stāvokli. Katras pilsētas nozīmi palielināja tai piederošo īpašumu lielums. Būtiska bija arī iespēja paplašināt savu teritoriju. Tāpēc Rīga bija ieinteresēta iegūt pēc iespējas vairāk zemes savā apkārtnē. No 1210. līdz 1226.gadam radās jauni iekopti un apbūvēti zemes īpašumi. Tie piederēja pilsētai, namniekiem, bīskapam, domkapitulam, ordenim. Bet arvien biežāk notika strīdi par robežām un brīvajām zemēm.

Lai jautājumu atrisinātu, palīgā tika aicināts pāvests. Viņa atsūtītais legāts Modenas bīskaps Vilhelms noteica 1226.gada 15.martā Rīgas lauku novada robežu. Daugavas labajā krastā no Rumbulas krācēm novada robeža gāja taisnā līnijā gar Ulbroku uz Juglas ezeru, Ķīšezeru un Mīlgrāvi; Daugavas kreisajā krastā robežas, apejot Doles salas lejasgalu, iepretī Rumbulai, taisnā virzienā gāja līdz Misas upei un tālāk līdz Gātes upei, tad pa Lielupi līdz jūrai un pa sauszemi līdz Daugavgrīvas klostera teritorijai.

Sevišķi ass konflikts bija jautājumā par robežu starp Rīgas pilsētu un Daugavgrīvas klosteri. Tāpēc ar legāta Modenas bīskapa Vilhelma starpniecību 1226.gada 17.martā šī robeža tika noteikta, klosterim atstājot Mīlgrāvja dzirnavas ar noteiktu zemes platību, bet pilsētai — Mīlgrāvja kreiso krastu. Vēlāk abi dokumenti Rīgai noderēja par oficiālu pierādījumu pilsētas īpašuma tiesībām uz šo lauku novadu pārējo Baltijas feodālo zemes valdītāju vidū. 1226.gada 11.decembrī pāvests Honorijs III šos legāta lēmumus ar atsevišķu bullu apstiprināja. 13.gadsimta beigās Rīgas patrimoniālais apgabals sasniedza apmēram 750 km2 lielu teritoriju. 1272.gadā tam tika pievienotas zemes starp Lielupi, Iecavu un Misu un agrāko patrimoniālapgabala robežu. 1276.gadā tika pievienots rajons starp Nabas upi (Gāte), kura ietek no Babītes ezera Lielupē, Lielupi, Puteļņu ciemu un patrimoniālapgabalu.

1226.gads bija pagrieziena punkts arī īpašumu sadalē. Līdz 15.marta līgumam iekoptie lauki, pļavas, bišu dravas, zivju tači un dzirnavas palika to agrākajiem īpašniekiem, bet jauniekopto īpašumu brīvi varēja izmantot tikai astoņus gadus, pēc tam bija jāmaksā pilsētai nodevas. 1232.gadā Rīgas rāte jau noteica gruntsnomas apjomu par namnieku lietoto zemi, kuru varēja mantot un atdāvināt, bet pilsēta paturēja virsīpašuma tiesības. Garīdzniecības rokās palika visa zeme, kas tai piederēja 1226.gadā un, cīnoties ar Rīgas pilsētu, cenšoties to pakļaut, īpaša vērība tika pievērsta īpašumu palielināšanai, atņemot tos pilsētai. 1239.gadā Rīgas domkapitula īpašumā nonāca Osmesāre, ko pārdēvēja par Domkungusalu. 1248.gadā minētas vairākas domkapitula muižas arī citās salās: Rīgas salā, Akmeņsalā, Klīversalā. 1257.gadā cisterciešu sieviešu klosterim piederēja Mazjumprava un Mūkusala, bet 1259.gadā klosteris ieguva Klīversalas daļu. Sistemātiski bija ieņemti abi Daugavas krasti uz leju no Rīgas. 15.gadsimta vidū Rīgas pilsētai patrimoniālajā apgabalā bija palikušas no pilsētas un Daugavas attālākās zemes. 1454.gadā tā zaudēja visu 1272.gadā pievienoto teritoriju un lielākus zemes gabalus uz dienvidrietumiem no Mīlgrāvja.

Tomēr jau 15.gadsimta otrajā pusē pilsēta sāka atgūt savas zemes. Tas nebija viegli. Par nelieliem īpašumiem bija jāmaksā liela nauda vai arī mainot jādod pretī no pilsētas attālākos apgabalos vairākkārt lielāki zemes gabali. 1456.gadā pilsēta par 20 000 markām ieguva Lokesāri — no 17.gadsimta Bieķēnsala. Par 10 000 markām tika atpirkta Akmeņsala. 1518.gadā Rīga bija ieguvusi, slēdzot līgumu, Titurgas novadu — zemes no Akmeņsalas līdz Ķekavai Daugavas kreisajā krastā. Sevišķi labvēlīgi apstākļi zemju iegūšanai bija Livonijas ordeņa sabrukšanas laiks. Pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers par 3000 markām pārdeva pilsētai agrākos ordeņa zemnieku ciemus Biķerniekos. Šai laikā pilsēta atguva arī Aplokciemu pie Ķīšezera. Īpašumā nonāca arī Mazjumpravmuiža, kā arī domkapitulam piederošie Prāvesta un Pagraba tīrumi un Domkungu sala, no 17.gadsimta — Vējzaķsala un citi bijušie ordeņa īpašumi.

Sliktā, zemkopībai maz piemērotā augsne, purvi, priedulāji un smilšainie pauguri traucēja pilsētai savās zemēs palielināt iedzīvotāju skaitu. Cilvēki apmetās lielākoties ūdeņu tuvumā, jo līdztekus zemkopībai nodarbojās arī ar zvejniecību. Daugavā ķēra lašus, taimiņus, sīgas, nēģus, zandartus un citas zivis. Zvejoja arī Babītes ezerā, Ķīšezerā un citur. 14.gadsimta beigās rātei bija pakļautas 50—60 zemnieku saimniecības, bet 16.gadsimta beigās tur bija jau 285 zemnieku saimniecības. Šajos apgabalos bija arī pilsētnieku sētas, tīrumi un siena pļavas. Rīgas patrimoniālajā apgabalā 14.gadsimtā parādījās arī namnieku muižas. Tās veidojās Rīgas tuvumā. Visvairāk tādu bija ap Ķīšezeru un Mīlgrāvi un Daugavas kreisajā krastā, kā arī gar mazajām upītēm Peles, Beberbeķes, Olektes. 14. un 15.gadsimtā virsīpašuma tiesības uz namnieku muižām bija Rīgai. Pilsētai pašai arī piederēja muižas, kuras tā iznomāja. Liela daļa muižiņu piederēja rātskungiem vai viņu radiniekiem. 1577.gadā trīs muižiņas piederēja birģermeistaram Johanam Fītinghofam. Tādas bija arī rātes locekļiem Ulenbrokam, Bergam, Rīgemanim un Šotleram. Viņi ar tām rīkojās samērā brīvi — dāvināja, pārdeva, ieķīlāja. Namnieku muižiņu skaits pieauga. 16.gadsimta beigās bija apmēram 50 muižiņu, bet 1688.gadā — 110, 1794.gadā — 79 muižiņas. Sākotnēji tajās nodarbojās ar zemkopību un lopkopību, bet 17.gadsimtā tās kļuva par ienesīgiem tirdzniecības punktiem. 18.gadsimta otrajā pusē un 19.gadsimtā muižiņas pārvērtās par vasarnīcām ( Lusthöfchen ).

Rīgas lauku novadā bija izveidojušās arī Rīgas patrimoniālmuižas — sākotnēji trīs: Salas, Piņķu un Mazjumpravas, bet 18.gadsimta beigās klāt nāca arī Dreiliņu, Beberbeķu un Olaines. Muižas pilsēta iznomāja kopā ar zemniekiem. Galvenā saimniecības nozare bija zemkopība. Visos laikos Rīgas pilsētai bijusi vēlēšanās palielināt savus īpašumus, sevišķi tos, kuri atradās pie Rīgai svarīgā tirdzniecības ceļa — Daugavas. Tādēļ tā neatlaidīgi gribēja iegūt savā īpašumā Salaspils un Ikšķiles muižas. Vēl 1201.gadā Ikšķile bija izlēņota bīskapa Alberta bruņiniekam Konrādam no Meijendorfas, bet 1305.gadā Ikšķiles pils tika ieķīlāta ordenim. Strīdi un karš ap šo teritoriju turpinājās. 1484.gadā lielā kaujā starp ordeni un Rīgu viss tika nopostīts. 16.gadsimtā bijušās pils vietā tika celtas muižas ēkas. Arī muiža gājusi no rokas rokā, līdz tā nonākusi Polijas karaļa Stefana Batorija rokās, kas to ieķīlāja gan Rīgas pilsētai, gan bagātiem namniekiem.

Sigismunds III solīja atdot Salaspils muižu Rīgas pilsētai, tiklīdz tā kļūs vakanta. Taču rāte neticēja karaļa solījumiem un atpirka to par 10 000 poļu guldeņiem. 1616.gadā darījumu apstiprināja Sigismunds III, un 1630.gadā to par likumīgu atzina arī zviedru karalis Gustavs II Ādolfs. No šī laika muižas ir Rīgas pilsētas īpašums. Tagad tās atrodas Rīgas rajonā. Šai teritorijā Rīgai piederējušas arī citas muižas. 1658.gadā Zviedrijas karalis Kārlis X pilsētai uzdāvināja Ādažu muižu. 1760.gadā par 9000 dālderiem tika nopirkta Sprēstiņu muiža, 1769.gadā par 12 500 dālderiem — Berkavas muiža. 19.gadsimta otrajā pusē tika nopirktas vēl dažas muižas — 1886.gadā par 130 000 zelta rubļiem Turkalnes muiža Ikšķiles pagastā un 1880.gadā par 120 000 zelta rubļiem Kurtes—Stopiņu muiža. Kopējā Rīgai piederošā teritorija Rīgas rajonā bija 27 235,51 ha. 1621.gadā pēc smagajām cīņām un aplenkuma Rīga padevās Zviedrijas karalim Gustavam II Ādolfam. Pilsēta bija stipri cietusi. Kā atlīdzību par kara zaudējumiem karalis 1621.gadā Rīgai dāvināja Valmieras rajonā esošās Limbažu muižas un pilsētu, kas agrāk piederēja Rīgas arhibīskapam, bet poļu valdīšanas laikā bija nodotas privātīpašnieku rokās. Zviedri tās konfiscēja poļu piekritējiem. Šīs muižas administratīvi sadalījās trīs atsevišķās muižās: Limbažu muiža, Lādes muiža, un Viļķēnu muiža. Pie šiem īpašumiem vēlāk piepirkti klāt vēl citi, tai skaitā Limbažu pilsētā un apkārtnē. Valmieras apriņķī Rīgai pavisam piederēja 23 382,55 ha liela teritorija.

Laika gaitā pārmaiņas notika ne tikai ar pilsētas un priekšpilsētu teritoriju, bet arī ar ārpus administratīvajām robežām esošajiem īpašumiem. 1918.gadā pilsētai piederēja 86 438 ha liela zemes platība un virsīpašuma tiesības uz 6000 ha. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados notikusī agrārreforma skāra arī Rīgas zemes īpašumus. Dažādo pārmaiņu rezultātā Rīgas teritorija pilsētas robežās palielinājās par 3130 ha, bet ārpus administratīvajām robežām samazinājās par 4638 ha. Tāda Latvijas Republikas galvaspilsēta bija 1940.gadā. Sākās okupācijas un ar tām saistītās pārmaiņas.

Dipl.hist. Ingrīda Miklāva

—"Latvijas Vēstnesim"

J.K.Broce. Līvena muiža 1782. gadā. Rīgas apkaimes pusgraudnieks zemnieka darba solī

Rīgai piederošās zemes. XIII — XVI gadsimts

Rīgā. XVII gadsimta beigas

F. Murers. Rīga ar priekšpilsētām 1650

Bastejkalns. XX gadsimta sākums