PIE SAKNĒM

Latvijas valsts

un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Izglītība: Cilvēku zināšanas un spēks

ir viens un tas pats

Nobeigums. Sākums "LV" nr. 287., 07.10.98.; nr. 288., 08.10.98.;

nr. 289/290., 09.10.98.; nr. 291/292., 13.10.98.; nr. 294., 15.10.98.;

nr. 295/296., 16.10.98.

Ludviga Adamoviča

(1884 – 1942) laiks

(19.05.1934. – 10.07.1935.)

Teologs nomaina

teologu

Ministru kabinetā

Skolas priekšnieks:

— sasauc un vada pedagoģiskās konferences un skolas padomes sēdes, kā arī vecāku sapulces;

— saziņā ar pedagoģisko konferenci sadala mācīšanas un audzināšanas darbus un sastāda stundu plānu;

— ieteic saziņā ar pedagoģisko konferenci kandidātus uz vakantām skolas pedagoģisko darbinieku vietām vai dod par viņiem atsauksmi;

— pieņem saziņā ar skolas uzturētāju un atlaiž kancelejas darbiniekus un skolas apkalpotājus un strādniekus;

— apmeklē skolotāju stundas un pārrunā savus novērojumus ar atsevišķiem skolotājiem, bet svarīgus jautājumus arī pedagoģiskajā konferencē u.c.

Likumā bija noteikts, ka katrā apriņķī pastāv skolu valde. Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un Jelgavā pastāv pilsētas skolu valde. Visas šīs iestādes ir padotas IM. Skolu valdēm likumā bija paredzēti 13 uzdevumi. Minēsim no tiem tikai pirmos sešus. Skolu valde:

— izstrādā obligatoriskās mācības skolu tīklu ar klašu iedalījumu un skolotāju skaitu un reģistrē obligatoriskās mācības un audzināšanas iestādes;

— apspriež vēlamās programmas un stundu plānu pārmaiņas un iesniedz atzinumus Izglītības ministrijai;

— apspriež un izlemj savu kompetenču robežās jautājumus, kurus ierosina pašvaldības un Izglītības ministrija;

— skata cauri jaunceļamu obligatoriskās mācības skolu ēku celšanas un kapitālremontu plānus un dod par tiem atsauksmes;

— sadala pašvaldībām obligatoriskās mācības skolu vajadzībām izsniedzamos pabalstus;

— piesūta Izglītības ministrijai ar savu atsauksmi pašvaldību ieteiktos kandidātus vakantajām skolu priekšnieku vietām un var ierosināt skolu priekšnieku pārcelšanu un atlaišanu.

Pilsētas un apriņķa skolu valdē ir četri locekļi: tautskolu inspektors, divi iekšlietu ministra iecelti pašvaldību pārstāvji un viens izglītības ministra iecelts skolotāju pārstāvis. Valdi ieceļ uz vienu gadu. Apriņķa valdes priekšsēdētājs ir tautskolu inspektors. Pilsētas skolu valdes priekšsēdētāju ieceļ izglītības ministrs.

12.jūnija likuma pēdējā — VII sadaļa saucas "Skolotāji". Tajā bija nosacīts, ka par skolotājiem un audzinātājiem var būt ne jaunāki par 20 gadiem Latvijas pilsoņi, kam ir vajadzīgā vispārīgā un pedagoģiskā, kā arī attiecīgā speciālā izglītība un kam nav tādi fiziski vai psihiski trūkumi, kas traucē pedagoga darbu. Izglītības ministrs izņēmuma kārtā pielaiž par skolotājiem ārvalstniekus.

Pirmreizīgais visaptverošais (augstākajām mācību iestādēm un tautas augstskolām bija savi likumi) 207 pantu lielais likums stājās spēkā 1934.gada 18.jūlijā. Tam bija lemts gan tikai sešu gadu ilgs mūžs.

Adamoviča laikā —1934.gada 24.jūlijā tika pieņemts otrs visnotaļ nozīmīgs normatīvais akts, kas tieši skāra IM darbību, proti, likums par kultūras fondu, kuru, tāpat kā nule aplūkotu dokumentu, parakstīja Ulmanis un izglītības ministrs. Iepriekšējais Kultūras fonda likums bija akceptēts sen — 1921.gadā, gan papildināts 1922. un 1928. gadā, bet arī kopš tā laika dzīve nebija stāvējusi uz vietas.

Valdības izdotais jaunais likums, kas atšķirībā no izglītības likuma nebija politizēts, noteica, ka Kultūras fondam par labu ņem 3% piemaksas pie alkoholisko dzērienu cenām. Fondam ir tiesības izdot grāmatas, muzikālijas un tēlojošo mākslu reprodukcijas, kā arī saņemt ziedojumus, novēlējumus un citus gadījuma ienākumus. Tā līdzekļi bija izlietojami: 1) monumentālu nacionālās kultūras darbu un pieminekļu radīšanai; 2) prēmijām par izciliem darbiem kultūras laukā; 3) pabalstiem zinātnei, mākslai, rakstniecībai un šo nozaru darbiniekiem; 4) zinātnes, mākslas un rakstniecības popularizēšanai; 5) stipendijām izglītības nobeigšanai un studiju veicināšanai; 6) fiziskās kultūras un ārpusskolas izglītības sekmēšanai.

Naudu sadala fonda dome, kuras priekšsēdētājs ir Ministru prezidents, locekļi: izglītības ministrs kā priekšsēdētāja vietnieks, viena ministra prezidenta nozīmēta persona, iekšlietu ministrs un LU rektors.

Pie Kultūras fonda domes darbojas ar padomdevēja tiesībām padome, kuras priekšsēdētājs ir izglītības ministrs vai viņa pilnvarota persona, bet locekļi ir šādas personas: Latvijas konservatorijas un Latvijas mākslas akadēmijas rektors, izglītības ministra iecelti lietpratēji — skolu lietās, ārpusskolas izglītībā, rakstniecībā un skatuves mākslā, 2 Latvijas Universitātes delegāti, izglītības ministra apstiprināts fiziskās kultūras un sporta organizāciju pārstāvis, iekšlietu ministra iecelts kultūras biedrību un savienību pārstāvis, lauku pašvaldību pārstāvis un pilsētu pašvaldību pārstāvis un zemkopības ministra iecelts lietpratējs lauksaimniecības izglītībā.

Adamovičs bija pirmais, kas aizgāja pēc puča no Ministru kabineta, kad Ulmanis centās skolu lietas kārtot pēc sava prāta. Saprotams, ka viņa pedagoģiskā, zinātniskā un garīgā darbība ar to nebeidzās. Adamoviča ierosināta un sagatavota bija grāmata "Zinātne tēvzemei", kas iznāca sakarā ar Latvijas 20 gadu jubileju, un divsējumu darbs par LU divdesmit gadiem. Profesors vadīja Universitātes mācību grāmatu apgādniecības fondu un rediģēja savas augstskolas rakstus. Viņu varēja bieži redzēt Rīgas Latviešu biedrībā un Rotari klubā.

Līdz kamēr pienāca Baigais gads. Lode laupīja Ludviga Adamoviča dzīvību izsūtījumā 1943.gada 19.augustā.

Jūlija Auškāpa

(1884–1942) laiks

(22.08.1938. – 19.06.1940.)

Brīvvalsts pēdējais

izglītības ministrs

Dzimis Cēsu apriņķa Baižkalna pagastā skolotāja ģimenē. Pēc mācībām tēva skolā seko zinību apguve privātskolā Cēsīs (1896 – 1899), tad Rīgas pilsētas reālskolā. 1903. gadā zinātkārais latviešu jaunietis iestājas Pēterpils Tehnoloģijas institūta ķīmijas nodaļā, kuru beidzis 1910.gadā ar uzslavu un inženiera tehnologa grādu, tiek atstāts augstskolā, lai sagatavotos profesūrai. Praktiskais maizes darbs tomēr ņem virsroku pār akadēmisko karjeru. Tas jāstrādā gan Pēterpilī (1911 – 1914), gan Kazaņā (1915 – 1918), kur Auškāps nokļūst pēc izkarošanās krievu armijā rotas komandiera činā, pēc divu Sv.Annas ordeņu un Sv. Staņislava ordeņa iegūšanas un smaga ievainojuma. 1919.gadā viņu ievēlē Jekaterinburgā par Urālu Kalnu institūta profesoru organiskās ķīmijas tehnoloģijā. Taču dzimtenes mīlestība stāv pāri visam, un 1920.gadā Auškāps jau topoša zinātnieka statusā atgriežas Latvijā, kur tūdaļ kļūst par docentu ķīmisko šķiedrvielu un krāsvielu tehnoloģijā LU Ķīmijas fakultātē. Tiek iegūta arī pirmā administratīvā un organizatoriskā darba pieredze augstskolā: 1922./23. un 1923./24. mācību gadā — Ķīmijas fakultātes sekretārs, 1924./25. un 1925./26. māc.g. — tās pašas fakultātes dekāns. Tas līdztekus pedagoģijai un zinātnei, kas vainagojas ar Dr.tehnolog.chem. grādu, 1930.gadā aizstāvot disertāciju "Organisko krāsvielu absorpcijas spektru kvantitatīvas izvērtēšanas mēģinājums". Saprotams, ka par to pienākas arī augstais un godpilnais jau Latvijas profesora nosaukums. Paiet vēl neilgs laiks, un 1933.gadā Auškāps jau kļūst par savas Alma mater rektoru. Tas prasa vēl lielākus apgriezienus. Rektoram jādodas uz Utrehtas un Londonas universitātes jubilejas svinībām, uz starptautisko lietišķās ķīmijas kongresu Londonā un zinātniskām studijām Francijā. 1938.gadā — Latvijas valsts dibināšanas svētkos — jau ministra rangā jāreferē zviedru un latviešu biedrībā Stokholmā.

Stājoties Izglītības ministrijas (IM) priekšgalā, Auškāps saņēma labu mantojumu. 20 gados izglītības un kultūras druvas kopšanā bija daudz padarīts, par ko, šķiet, ir vērts pastāstīt nedaudz sīkāk, izmantojot kādreizējā izglītības ministra prof. K.Strauberga rakstu "Izglītības un kultūras politika" fundamentālajā grāmatā "Latvija 20 gados", kura iznāca 1938.gadā.

Vispirms aizņemsimies no profesora publikācijas tabulu, kas raksturo izglītības attīstību Latvijā 20 gados, to īpaši nekomentējot, jo minētie skaitļi runā paši par sevi. Gan vienīgi piebilstot, ka starp 1911. un 1937.gadu bija kari un revolūcijas sešu gadu garumā ar visām no tā izrietošajām sekām.

	Skolu skaits	Audzēkņu skaits Skolotāju skaits
	1911.	1937.	1911.	1937.	1911.	1937.
Pamatsk., pirmsk.,
papildsk., bērnu dārzi	1775	1929	119044	231591	3466	9137
Augstākās tautskolas	40	–	5640	–	409	–
Lauksaimniecības skolas	6	28	619	1042	32	162
Mājsaimniecības "	–	1	–	70	–	13
Mājturības "	–	4	–	188	–	22
Lopkopības "	–	4	–	130	–	18
Dārzkopības "	–	3	–	229	–	28
Biškopības "	–	1	–	72	–	6
Zvejniecības "	–	1	–	6	–	3
Laukstrādnieku "	–	2	–	17	–	8
Dārzstrādnieku "	–	1	–	7	–	356
Mežsaimniecības "	–	3	–	123	–	3
Lauksaimniecības t. augstsk.	–	1	–	71	–	12
Arodu skolas	–	21	–	3837	–	28
Amatniecības skolas	13	–	2757	–	166	–
Tirdzniecības "	21	2	3387	215	219	32
Mākslas un rok-
darbu skolas	–	4	–	333	–	42
Jūrskolas	10	1	300	223	32	25
Proģimnāzijas un
II šķ. māc. iest.	72	–	9329	–	670	—
Ģimnāzijas, vīriešu	15		4658		378
" sieviešu	40		11 520		1070
Reālskolas	13	–	4433	–	361	–
I šķ. māc. iestādes	15	–	2840	–	367	–
Komercskolas	11	12	2379	2472	201	247
Tehnikumi	–	7	–	1849	–	258
Skolotāju institūti	5	4	749	1028	79	116
Daž. citas pedag.
māc. iestādes	–	5	–	472	–	54
Konfesionālās
māc. iestādes	3	2	500	96	33	19
Lauksaimniecības vidusskolas	–	4	–	764	–	66
Dārzkopība "	–	1	–	32	–	10
Mājturība "	–	1	–	56	–	8
Lietišķās mākslas "	–	1	–	141	–	20
Dzelzceļu tehniskā vidusskola	–	1	–	247	–	21
Mājturības seminārs	–	1	–	80	–	24
Žēlsirdīgo māsu skolas	–	4	–	181	–	61
L. Universitāte	–	1	–	6802	–	405
Rīgas Politehnika	1	–	2084	–	94	–
L. Konservatorija	–	1	–	289	–	37
L. Mākslas akadēmija	–	1	–	191	–	20
Priv. augstskolas	–	5	–	623	–	95
	2040	2133	170239	269378	7577	12935
Zemākās	1937	2006	141076	238154	4994	9895
Vidējās	102	119	27079	23299	2489	2483
Augstākās	1	8	2084	7925	94	557

20 gados tapušo nacionālo izglītības sistēmu, kuras pamatu veidoja latviešu pamatskolas un vidusskolas, noslēdza nacionālās augstskolas, bagātas savā dažādībā. Agrākā Rīgas Politehniskā institūta vietā bija izveidota jauna tipa augstskola — Latvijas Universitāte kā ar klasiskajām universitāšu fakultātēm, tā ar politehniskajām fakultātēm. Līdztekus LU sekmīgi darbojas speciālās augstskolas: Lauksaimniecības akadēmija, Mākslas akadēmija un Konservatorija, tādējādi apmierinot visas intelektuālās dzīves vajadzības.

Neapšaubāmi, ka valsts vadošā augstskola bija LU, kuras studentu skaits — 1919./20. māc. gadā 1262 — pieauga līdz 6819 1937./38. māc. gadā. Nepilnos 20 gados akadēmisku izglītību bija ieguvuši 6015 studējošie. Visvairāk — 1467 — Medicīnas fakultātē, tad Tautsaimniecības un tieslietu zinātņu fakultātē. "Studijas", rakstīja K.Straubergs, "jūtami atvieglo stipendijas un atbrīvošana no mācību maksas, lai gan vēl arvien nav izdevies studējošos saistīt tikai viņu tiešam darbam — studijām, kā arī ievadīt studiju beigšanu paredzētā normālā laikā, ko traucē studentu blakusnodarbošanās. Jo dzīva ir studentu apmaiņa praksei ar kaimiņu valstīm, sevišķi Poliju, Zviedriju, Vāciju u.c. Ir nodibinātas ārzemju stipendijas studentiem dažādiem kursiem vai ilgākām papildu studijām, pēdējās parasti jau sagatavojamiem jauniem zinātniekiem (Rokfellera fonds, Baltijas institūts Zviedrijā u.c.)".

Mācību spēku skaits apskatāmajā laika posmā bija pieaudzis no 185 līdz 418, no kuriem 103 ir profesori un 115 — docenti. Viņi veic ne tikai pedagoģisko, bet arī zinātnisko darbu. Pirmais pētīšanas objekts bija latviešu valoda, Latvijas vēsture, daba, dzīve un cilvēki.

Augstāko izglītību tēlotājā mākslā un mūzikā, dzimtajā valodā varēja iegūt tikai neatkarīgajā Latvijā. 1921.gadā nodibinātajā Mākslas akadēmijā līdz 1932.gadam uzņēma arī ar pamatskolas izglītību, pēc tam tikai ar vidējo, nepasniedzot vairs vispārizglītojošos priekšmetus. Šo augstskolu bija absolvējuši 204 jaunie mākslinieki, visvairāk figurālā glezniecībā (82), tad grafikā (33), dabas glezniecībā (27) utt.

1919.gadā izveidoto Konservatoriju bija beiguši 523 skaņu mākslas speciālisti. Viņu pamatdarba vietas ir Nacionālā un Liepājas opera, kā arī lielākie simfoniskie orķestri, Konservatorijas docētāju rīkotie kamermūzikas koncerti, piedaloties ārzemju viesiem, turpinās nepārtraukti jau no šīs mākslas iestādes pirmajiem gadiem.

Augstākā izglītība brīvvalstī 20 gados bija strauji gājusi kalnup. 1938.gadā Latvija ieņēma otro vietu Eiropas valstu vidū universitātē studējošo skaita ziņā uz 10 tūkstoš iedzīvotājiem (1.vietā Igaunija — 37,7, 2. — Latvija — 30, 3. — Šveice — 19,6, 4. — Austrija — 18,5, 5. — Francija — 13,5). Arī medicīnas studentu skaita ziņā — 1.vietā Austrija, 2. — Latvija, 3. — Šveice, tad Holande, Zviedrija, bet studējošo sieviešu skaita ziņā Latvijai pat 1. vieta (tālāk Polija, Beļģija, Šveice, Holande).

Latvijas Ministru prezidents K.Ulmanis jau 1920.gada 20.oktobrī parakstīja valdības pieņemtos pirmos noteikumus par Kultūras fondu. Vēlāk ir bijuši dažādi grozījumi, bet valsts jubilejas gadā bija spēkā 1934.gada 24.jūlija likums. Pēc K.Strauberga datiem, fonds bija izsniedzis pabalstos līdz 1938.gadam 17 514 195 latus.

Ko un kā Auškāps darīja šā daudzveidīgā mantojuma bagātināšanā, par to turpmākajās rindās. Pārņemot izglītības ministra amatu no demisionējušā prof. A.Tenteļa, viņš teica emocionālas, bet arī pietiekami pašpārliecinātas sentences: "Savas dzīves un darba pamatā esmu licis devīzi: "Es ticu, ka latvietis spēj dot lielus sasniegumus", un šajā ticībā esmu runājis daudz skaļus vārdus. Es tā nebaidos un nekautrējos, bet gribu šiem ideāliem sekot. Ja jūs uz tādu vīru turat labu prātu, tad jūtu spēku visus pienākumus veikt. Ja man šodien atļauts kaut ko vēlēties, tad es vēlos, lai mana ticība Latvijai, latviešu zinātnei un latviešu jaunatnei neapdzistu. Es gribu pa to ceļu iet un šajā ceļā savā ticībā sadegt."

Izglītības ministra pienākumi bija visai daudzpusīgi. Auškāps tika piedalījies daudzu skolu atklāšanā, ne viena vien pieminekļa un piemiņas vietas iesvētīšanā, Valsts prezidenta uzdevumā vadīja Uzvaras laukuma ideju projektu konkursu, piedalījās Profesiju kameras izveidošanā un darbībā. Auškāpa laikā darbu uzsāka Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija (JLA), un ministrs piedalījās tās satversmes izstrādāšanā, kuru Ministru kabinets pieņēma 1938.gada 20.decembrī.

Šā normatīvā akta sākumpunktos bija formulēti jaunās augstskolas raksturs un uzdevumi:

1. Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija ir augstākā lauksaimniecības un mežsaimniecības zinātnes un izglītības iestāde valstī. Tās uzdevumi ir: veicināt zinātnisku pētīšanu un zinātnes izplatīšanu tautā un sniegt saviem audzēkņiem augstāko izglītību lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, rūpējoties arī par viņu audzināšanu. Akadēmija atrodas Jelgavā, Viestura piemiņas pilī.

2. Akadēmijā ir divas fakultātes: 1) Lauksaimniecības un 2) Mežsaimniecības.

3. Akadēmija ir autonoma valsts iestāde ar visām juridiskas personas tiesībām, kas uz savas satversmes pamata patstāvīgi veido savu dzīvi un veic savus zinātniskos un pedagoģiskos, kā arī administratīvi saimnieciskos uzdevumus.

Akadēmiju vajadzēja pārvaldīt rektoram, prorektoram, valdei un padomei, fakultāšu dekāniem, sekretāriem un padomēm, sekretariātam un revīzijas komisijai. Pārvaldes orgānos varēja darboties tikai Latvijas pilsoņi.

Satversme nosacīja, ka rektoru ievēlē no akadēmijas štata profesoriem uz trim gadiem ar tiesībām tikt pārvēlētam, bet viņš nevar ieņemt šo amatu ilgāk nekā sešus gadus no vietas. Kārtējās rektora vēlēšanas izdara tā mācību gada beigās, kad izbeidzas viņa pilnvarojums. Ievēlēto rektoru apstiprina amatā Ministru kabinets. Rektors ir akadēmijas valdes priekšsēdētājs. Valde, kuras locekļi ir prorektors, fakultāšu dekāni un akadēmijas sekretārs, pārzina, vada, apvieno, saskaņo un uzrauga visu akadēmijas un tās fakultāšu kārtējo darbību un izlemj visus akadēmijas dzīves jautājumus, kuru izšķiršana saskaņā ar satversmi nav uzlikta akadēmijas padomei vai kādai citai iestādei vai amatpersonai.

Akadēmijas padomē ietilpst augstskolas štata profesori un docenti, viens akadēmijas ārštata profesors, docentu, privātdocentu un lektoru delegāts, kā arī viens štata asistentu delegāts. Padome ir augstskolas augstākais orgāns, kas spriež un lemj par visu akadēmijas zinātnisko, pedagoģisko un administratīvi saimniecisko darbību. Tā ievēlē rektoru, prorektoru un revīzijas komisiju; profesorus, docentus un privātdocentus; akadēmijas goda biedrus; apstiprina fakultāšu ievēlētos lektorus un asistentus, to piešķirtos augstākos zinātniskos grādus, studentu organizācijas un pulciņus utt.

Augstskolai tika dotas tiesības piešķirt zinātniskos grādus: pirmo — agronoms un inženieris mežkopis, un otro — agronomijas zinātņu doktors (Dr.agr.) un mežzinātņu doktors (Dr.rer.for.).

Satversme noteica, ka akadēmijas rīcībā atrodas valsts budžeta summas un speciālie līdzekļi. Pēdējos ieskaita: ziedotās naudas summas un mantu, kā arī ienākumus no tās; studentu reģistrācijas un laboratoriju maksu; eksternu un citu personu pārbaudīšanas maksu; akadēmijas laboratoriju, pētījumu institūtu un citu apmācībai paredzētu uzņēmumu ienākumus.

JLA uzsāka darbu 1939.gada 1.jūlijā. Tās padomes pirmajā sēdē 3.jūlijā runu sacīja arī Auškāps. Jaunās augstskolas darbību atviegloja plašās telpas. Ja Rīgā LU Lauksaimniecības fakultāte bija izmētāta pa vairākām ēkām, tad akadēmijai piešķirtās 300 istabas ļāva teorētiskās nodarbības izkārtot vienkopus. JLA izvietojās Viestura piemiņas pils priekšējā daļā, jaunceltajā kreisajā un daļēji labajā spārnā, aizņemot apmēram 5/8 pils telpu. Atlikušās telpas izmantoja Lauksaimniecības kameras vajadzībām. Iekārtoja reprezentablu svētku zāli, novietojot tieši pretim galvenajām ieejas durvīm... nu, protams, dižu Ulmaņa portretu, kuru bija gleznojis Ludolfs Liberts.

Jelgavas augstskola sāka darbu ar 719 studentiem un 71 docētāju. Tās pirmais rektors bija prof. Dr. Pāvils Kvelde. Augstskolai bija prakses un izmēģinājumu saimniecības Jelgavā, Vecaucē un Lielaucē. Iznāca "Jelgavas Lauksaimniecības Akadēmijas Raksti".

No ministra īpašiem panākumiem jāatzīmē 1938.gada 15.novembrī pieņemtais Ministru kabineta likums par valsts aizdevumiem normālas studiju gaitas nodrošināšanai augstākās valsts mācību iestādēs. Tā 1. punktā bija teikts:

"Trūcīgu un studijās sekmīgu augstāko valsts mācības iestāžu audzēkņu dzīves iztikas un sekmīga darba nodrošināšanai valdība nodibina studiju fondu (..).

Fondā ieskaita:

1) četrus miljonus latu no 1938./39. saimniecības gada valsts budžeta atlikuma;

2) augstāko valsts mācību iestāžu līdzšinējos audzēkņu palīdzības un stipendiju fondus, izņemot novēlējumus un ziedojumus ar sevišķiem pārvaldīšanas vai piešķiršanas nosacījumiem, kuri nav saskaņojami ar šo likumu;

3) novēlējumus, dāvinājumus, aizdevumu atmaksas, aizdevumu procentus un citus maksājumus."

Aizdevumus varēja piešķirt, sākot ar trešo studiju semestri, līdz Ls 80 mēnesī par laiku no 15. septembra līdz 1.jūnijam. Pēc studiju beigšanas vai pārtraukšanas aizdevumu pārvērta ilgtermiņa aizdevumā, kas atmaksājams ar līdzīgiem mēneša maksājumiem 15 gados, sākot ar trešo gadu pēc diploma saņemšanas. Jāmaksā 2% gadā par parāda atlikumu un 0,5% no parāda pirmsummas.

Auškāps diemžēl bija viens no zvērinātākajiem ulmaniešiem un 15.maija antidemokrātiskā autoritārā režīma cildinātājiem. Ja ne pats lielākais prominento latviešu intelektuāļu vidū. Publiski tas plašāk sākās 1936.gada 11.aprīlī, kad sakarā ar to, ka Ulmanis bija sagrābis arī Valsts prezidenta varu, Rīgā notika plaša manifestācija, kuras dalībnieku vārdā uzurpatoru apsveica Auškāps. Viņš cita starpā vispadevīgi sacīja: "Ticam jūsu vadoņa misijai (..). Un mēs nākam pie jums ar lūgumu: dodiet, vadoni, Latvijai jūsu smagās cīņās gūto dzīves gudrību, jūsu lielo organizatora mākslu, lai mūsu valsts iekārta top tāda, ka tauta vienota un tāpēc neuzvarama un radīt spējīga paliek uz laiku laikiem, kamēr tecēs Daugava un debesīs spīdēs saule."

Latviešu vēstures zinātnes krīvu krīvs prof. E.Dunsdorfs, kas dzīvo Austrālijā, par šo notikumu ironiski raksta: "Jābrīnās, ka Auškāps nenāca ministra amatā tūlīt pēc tam, kad viņš bija teicis savu jūsmīgo apsveikuma runu, Ulmanim nosēžoties Valsts prezidenta krēslā. Katrā ziņā pēc šīs runas viņš bija drošākais kandidāts izglītības ministra amatam. Alfrēds Bērziņš (sabiedrisko lietu ministrs Latvijas pēdējā valdībā — R.T.) Auškāpu raksturo kā inteliģentu, patīkamu, ar lielām darbspējām, mērķtiecīgu, bet atturīgu, un raksta, ka no visām Ulmaņa izdarītajām personāla pārmaiņām Auškāpa iecelšana esot devusi vērtīgāko ieguvumu" ("Kārļa Ulmaņa dzīve". — R., 1992. — 313.lpp.). Bērziņš pats savukārt atzīmēja: "Domāju, ka no visiem trim izglītības ministriem (prof. L.Adamoviča, prof. A.Tenteļa, prof. J.Auškāpa. — R.T.) viņš bija visvairāk piemērots savam amatam. Ieguvis lielu autoritāti universitātē kā zinātnieks un administrators, viņš ātri nodibināja cienījamu stāvokli savā resorā un Ministru kabinetā. Darbīgs un nopietns" ("Labie gadi". — Bruklinā, 1963. — 178.lpp.).

Šim vērtējumam var tikai pievienoties, taču nevar aizmirst, ka Auškāps, tāpat kā citi valdības locekļi, cits skaļāk, cits klusāk, nemitīgi propagandēja Ulmaņa postulātu — "vienota tauta — tas ir 15.maija patiesais un dziļais saturs". Īpašu vērību veltīja jaunatnei. Auškāps tautskolu inspektoru sanāksmē 1939.gada 3.oktobrī teica: "Nacionālās vienības ideja pašreiz mums ir vissvarīgākais moments. Dzīves ietekmēšanā uz izglītības resoru krīt ārkārtīgi liela atbildība, jo mums ir lielas iespējas tādā ziņā, ka visu 270 000 lielo audzēkņu saimi mēs ar savu darbību varam vadīt zināmā virzienā. Audzināšanas darbs uz viņiem jāizplata arī mūsu dzīves kārtošanas ziņā, caur bērniem ietekmējot arī vecākus, ģimeni, māju un tādā kārtā visu zemi." Citā runā, iesvētot kādu pamatskolu, ministrs bija pavisam tiešs: "Vadonis (protams, Ulmanis. — R.T.) atrod un parāda ceļu tautas gribai."

Par šiem un līdzīgiem jautājumiem Auškāps nereti rakstīja žurnālos "Sējējs" un "Burtnieks", kā arī citos preses izdevumos. Viņa raksti un runas ar nosaukumu "Zinātnei un tēvijai" 1938.gadā iznāca Rīgā grāmatas veidā (1969.gadā arī Vesterosā, Zviedrijā, un 1993. gadā atkal Rīgā).

Šķiet, ka Auškāpa darbības duālistisko raksturu 20. un 30.gados visprecīzāk vērtējis akadēmiķis J.Stradiņš, sacīdams: "Jūlijs Auškāps bija talantīgs zinātnieks, prasmīgs LU rektors un Latvijas izglītības ministrs, bet tajā pašā laikā K.Ulmaņa brīžam pārspīlēts cildinātājs."

Tas nevarēja nenovest šo latviešu tautas patriotu 1941.gada jūnijā gulagā, kur Sverdlovskas NKVD īpašā tiesa 1942.gada 15.jūlijā nolēma Auškāpu ... par līdzdalību pretpadomju sacelšanās organizācijā un dzimtenes nodevībā nošaut. Jau 3. augustā spriedums tika izpildīts.

Pašās beigās vēlreiz vārds Auškāpa biogrāfam J.Stradiņam: "Jūlijam Auškāpam bija jāmirst, jo viņa mūža pamatdoma un ideāls bija neatkarīgā Latvija, latviešu tautas sūtības apzināšanās, liels patriotisms, uzticība mūžīgai Latvijai. Pat kā zinošs ķīmijas tehnologs viņš jaunajai padomju varai vairs nevarēja noderēt, jo bija mazas tautas ideju un centienu nesējs pretstatā impērijas uzkundzēšanās domai un utopiskajai komunisma doktrīnai, pret kuru ar tādu kaismi bija vērsies savos rakstos un runās." Zem sacītā parakstās arī šīs apceres autors.

 

Latvijas valsts

un tās vīri

LZA korespondētājloceklis,

Dr.med. ARNIS VĪKSNA

Par kādu gaitnieku sārta ausmā —

par ārstu Kārli Kasparsonu

Īsbiogrāfija

Daudzpusīgi izglītots, plašu redzesloku, sabiedriski rosīgs, spilgta un neparasta personība Latvijas likteņgriežos bija Kārlis Kasparsons (1865–1962). Siguldas Vējakroga rentnieka dēls Tērbatā studēja četrās fakultātēs: teoloģijas, filoloģijas, dabaszinību un medicīnas, un abas pēdējās beidza. Tērbatā viņš bija latviešu studentu literatūras un zinātnes biedrības (pretinieku letoņu iesaukātā par Pīpkaloniju) līdzdibinātājs un kādu laiku priekšnieks, dzejnieka Eduarda Veidenbauma draugs un literārā mantojuma savācējs, pirmais Latvijā popularizēja dialektiku, iekļāvās Jaunās strāvas kustībā, par ko divas nedēļas nosēdēja universitātes karcerī. Taču kritiskais prāts jau laikus viņam ļāva atteikties no marksisma saldi indīgā vilinājuma.

No 1902. gada K.Kasparsons veica ārsta darbu Rīgā, kļuva par pazīstamu kultūras, izglītības, sabiedrisku, politisku un valsts darbinieku. Viņš stāvēja pie Latvijas Republikas šūpuļa 1918. gadā un pie Latvijas Universitātes šūpuļa 1919. gadā, bija Tautas Padomes loceklis, Satversmes Sapulces un pirmās Saeimas deputāts, Rīgas pilsētas domnieks. No 1918. līdz 1920. gadam K.Kasparsons bija Latvijas Republikas pirmais izglītības minitrs, vēlāk līdzdarbojās Kultūras fondā, Lāčplēša kara ordeņa domē, vairāku žurnālu redakcijās un citur, no 1925. līdz 1929. gadam vadīja Latvijas Sarkano Krustu.

K.Kasparsons publicēja pētījumus un apceres dabaszinībās, mitoloģijā, filozofijā, psiholoģijā, literatūrzinātnē, valodniecībā un citās jomās, bet īpaši sekmēja latviešu medicīnas un psiholoģijas terminoloģijas veidošanu. Latvijas Universitāte un Upsalas universitāte (Zviedrijā) viņu ievēlēja par medicīnas goda doktoru. 1944. gadā K.Kasparsons atstāja Latviju un 1962. gadā nomira 97 gadu vecumā Tistenē, Dānijā.

Pirmskara literatūrā K.Kasparsonam veltītas plašākas jubilejas apceres tika publicētas 1925. gadā1 un 1935. gadā2, viņš iekļauts Latviešu konversācijas vārdnīcā3, u.c. enciklopēdiskos izdevumos. Pēckara Latvijā kā emigrantu viņu centās noklusēt, lai gan gluži no vēstures (arī LKP vēstures!) izsvītrot nevarēja. Filozofs P.Laizāns viņu nosauca par renegātu un "Jaunās strāvas sīkburžuāzisko līdzskrējēju"4, literatūrzinātnieks J.Upītis piesardzīgi bilda, ka K.Kasparsona literārai darbībai bijis "zināmā mērā progresīvs raksturs"5. Pēckara Latvijas enciklopēdiskā literatūrā K.Kasparsonam veltīts četrrindiņu šķirklis parādījās tikai 1991. gadā6. No medicīnas vēsturnieka viedokļa K.Kasparsona darbību pirmais aplūkoja M.Baltiņš 1990. gadā7. Otrā pasaules latviešu ārstu kongresa laikā 1993. gada 18. jūnijā atklāja K.Kasparsonam veltītu piemiņas plāksni Rīgā, pie nama Elizabetes ielā 59, kurā viņš dzīvoja no 1905. līdz 1944. gadam8.

 

Intriga

Sešdesmitajos gados, strādājot pie disertācijas, periodikā uzgāju Latvijas Padomju valdības priekšsēdētāja Pētera Stučkas izdotu dekrētu par ārsta K.Kasparsona amnestēšanu9. To izmantoju ilustrācijai, lai raksturotu padomju varas attieksmi pret ārstiem. 1919. gada sākumā, kad plaši plosījās epidēmijas, padomju valdība ar īpašu dekrētu izsludināja visa medicīniskā personāla obligātu darba klausību. Bet epidēmiju ierobežošanai ar to spēka nepietika. Tad nolēma no cietumiem daļēji atbrīvot ārstus, kas bija arestēti kā buržuji un kontrrevolucionāri. Tolaik vēl nenojautu, ka ar P.Stučkas dekrētu ir saistīts pats dramatiskākais brīdis viņa jaunības drauga K.Kasparsona mūžā, kas bija izšķīries par pašnāvību (precīzāk tā jādefinē par pašnāvības mēģinājumu, jo ārsts palika dzīvs).

Vēlāk, 1973. gadā, kad tiku gatavojis ceļvedi par Paula Stradiņa dzīves un darba vietām, meklēju profesora skolas un studiju biedrus. Izdevās sastapt pensionētu Talsu ķirurgu Voldemāru Ruģēnu, kas labprāt dalījās atmiņās ne tikai par P.Stradiņu, bet arī citiem dzīvē sastaptiem cilvēkiem un spilgtiem prātā palikušiem notikumiem. Tad arī man atklājās ar P.Stučkas dekrētu saistītā intriga. V.Ruģēna atmiņas pierakstīju, bet publicēju krietni vēlāk, 1995. gadā10.

Pēcāk, kad mums kļuva pieejama latviešu emigrantu literatūra, tajā atradu bijušā Jelgavas slimnīcas direktora Augusta Dargēvica atmiņas par to pašu notikumu, kas publicētas1970. gadā11.

Visbeidzot, pēc Ādolfa Šildes grāmatas par sarkano teroru pārpublicēšanas Latvijā 1993. gadā12, rokā iedevās vēl viens pavediens, kas ļāva sameklēt paša K.Kasparsona atmiņas kādā necilā Stokholmā izdotā pēckara laika emigrantu avīzītē 1947. gadā13.

Kopā liekot šīs četras liecības un pievienojot datus no citām publikācijām, izveidojās turpmāk skatāmā kopaina. Vispirms liecības, pēc tam ticamības kritika, blakusnotikumi, interpretācija.

Varbūt pavisam sīks, toties spilgts acumirklis mūsu tautas vēsturē.

 

Pirmā liecība. P.Stučkas dekrēts

Dekrēts par ārsta Kasparsona amnestēšanu

Ievērojot to, ka ārsts Kārlis Kasparsons, arestēts kā Pagaidu valdības loceklis vēl iepriekš Manifesta, tikko uzlabojies viņa veselības stāvoklis — iesniedzis Manifestā minēto labprātīgo atsacīšanos no piederības Pagaidu valdībai un arī faktiski pēc Manifesta pasludināšanas Rīgā nav tur nekādas dalības ņēmis, Latvijas Padomju valdība nolemj nodot aizmiršanai ārsta Kārļa Kasparsona uzstāšanos Ulmaņa Pagaidu valdībā un viņu no tiesas un izmeklēšanas galīgi atsvabināt.

Latv. Pad. vald. priekšsēdētājs: P.Stučka

Tieslietu komisārs: F.Linde

Rīgā 10. februārī 1919.g. Valdības sekretārs: J.Jaunzems

 

Otrā liecība. V.Ruģēna atmiņas

Maskavā uzturējos līdz 1918. gadam, kad atgriezos Valmierā un biju volontieris slimnīcā. Atceros kādu interesantu gadījumu pašās 1918. gada beigās. Tikko bija ienākuši sarkanie. Mēs slimnīcā dzērām kafiju, kad pēkšņi ieskrēja kāds milicis un teica, lai steidzīgi ejot uz cietumu, kur kāds cilvēks izdarījis pašnāvību. Es paņēmu pārsienamos materiālus un pārējo, kas tādā brīdī nepieciešams, un aizsteidzos. Ieradies cietumā, kādā kamerā uz grīdas ieraudzīju vīru lepnā kažokā, ar zelta pensneju, kurš ar nazi bija sev pārgriezis roku vēnas. Apturēju asiņošanu un veicu pārsiešanu.

Atguvies šis cilvēks man teica: "Tagad man vairs nav ko slēpt, esmu Latvijas valdības izglītības minitrs. Kārlis Ulmanis mani komandēja uz Rēveli. Kad ar pajūgu braucu atpakaļ, Vidzemes jūrmalā kāds no maniem bijušiem slimniekiem mani atpazina un nodeva. Pēc tam mani atveda uz Valmieras cietumu". Šis vīrs bija ārsts Kārlis Kasparsons.

Aizvedu viņu uz slimnīcu. Pirmās dienas viņam klāt stāvēja sardze. Kādu nedēļu vēlāk mani izsauca ārā — no Rīgas bija ieradies kāds cilvēks karavīra mundierī. Tas iepazīstināja ar sevi — Kārlis Pētersons, kara komisārs, viņam esot uzdots pārvest uz Rīgu ārstu Kasparsonu. Iegāju pie Kasparsona un pateicu, ka pēc viņa atbraukuši. Kasparsons atstāja sievai zīmīti, kurā rakstīja, ka mirstot ne kā gļēvulis. Atdeva arī pulksteni un gredzenu.

Vēlāk viņu satiku Rīgā uz ielas un biju izbrīnījies, ka viņš dzīvs. Kasparsons paskaidroja, ka pēc 1905. gada abi ar Pēteri Stučku bijuši marksisti un kopīgi bēguši, kaut kur Baltezerā cietuši avārijā un tikko palikuši dzīvi. Stučka, uzzinājis, ka Kasparsons apcietināts, pēc viņa aizsūtījis Pētersonu. Kasparsonam bijis jāparaksta dokuments, ka nenodarbosies ar politiku, pēc tam viņš varējis būt brīvs. Kasparsons labi sapratās ar profesoru Kristapu Rudzīti, jo abi bija filozofi un stundām varēja runāt.

 

Trešā liecība. A.Dargēvica atmiņas

Biju slimnīcas dežūrējošais ārsts, un mani vakarā izsauca uz tuvējo cietumu. Apakšējā stāvā mazā istabā ieraudzīju lielā asiņu peļķē uz akmens grīdas gulošu iesirmu vīru laucinieka kažociņā. Atradu grieziena brūci kreisās delnas locītavas tuvumā. Steidzīgi pārsēju brūci un slimniekā pazinu Dr. Kārli Kasparsonu, Latvijas Pagaidu valdības izglītības ministru. Ieteicu slimnieku tūliņ ievietot slimnīcā. Apbruņotais sargs man noprasīja, vai es pazīstot ievainoto. Atbildēju, ka nepazīstu. Ministru ar vājām dzīvības zīmēm uzņēma slimnīcā. Tūliņ izstāstīju šefam (Dr. Albertam Ziediņam) par notikumu. Viņš uzsauca: "Muti ciet!" Tad viņš pats ieradās pie slimā otrā stāva izolētā un apsargātā istabā. Pēc intravenozas sāls un cukura šķīdinājuma pārliešanas ministrs atguva samaņu un pastāstīja, ka ceļā no Igaunijas viņu Valmieras tuvumā pazinis kāds komunistu patruļas biedrs, viņa bijušais sanitārs. Sekojusi ievietošana Valmieras cietumā. Kad caur plānajām durvīm ministrs dzirdējis pavēli izvest viņu sētā un nošaut, viņš sameklējis drēbju vīlē noslēpto žiletes asmeni un pašnāvības nolūkā ievainojis sev radiālo artēriju. Ar lielām grūtībām šefam izdevās par šo notikumu informēt Pēteri Stučku (Dr. Kasparsonam draudzīgu studiju biedru), un tas atsūtīja uz Valmieru bruņotu sardzi ar uzdevumu "lielo komunistu noziedznieku" pārvest tiesāšanai uz Rīgu. Kā zināms, Stučka Dr. Kasparsonu paglāba no nāves. Visus vēlākos gadus Dr. Kasparsons bija man sirsnīgs draugs un labvēlis.

 

Ceturtā liecība. K.Kasparsona atmiņas

Par Latvijas neatkarības proklamēšanu paziņot uz ārzemēm mēs nevarējām, jo visi satiksmes līdzekļi ar ārzemēm atradās vācu militārās varas rokās. Tomēr nevarējām palikt nepaziņojuši. Zinot, ka Tallinā atrodas angļu karakuģis, prezidents Ulmanis pirmajā Ministru kabineta sēdē paziņoja, ka braukšot turp, lai paziņotu angļiem par to, kas noticis. Es izteicos, ka kādam citam jābrauc, jo situācija prasa, ka prezidentam jāpaliek Rīgā. Uz prezidenta priekšlikumu tad kabinets nolēma sūtīt mani uz Tallinu.

Jau Valkā dzirdēju, ka lielinieki esot kaut kur aiz Veravas. Tallinā, vizītē pie prezidenta Petsa, dabūju zināt, ka angļu karakuģis jau no Tallinas aizbraucis. Viņam esot rūpes, teica Petss, jo no austrumiem brūkot Igaunijā iekšā sarkanie.

Kad pēc divi dienām braucu atpakaļ, tad braucu caur Rūjeni, jo Valkā jau bija lielinieki. No Rūjenes ar pajūgu devos uz Valmieru. Uz ceļa mani apturēja divi šauteņnieki un aizveda uz Rencēnu pagastnamu. Tur bija jau "komiteja". Viens komitejnieks mani pazina un zināja, ka esmu "buržuju ministrs". Ar viņu biju kādu gadu kopā darbojies Strēlnieku lazaretē, kur viņš bija pazīstams kā fanātisks aģitators. Pamatīgu ziņojumu par mani iedeva šauteņniekiem. Tie mani aizveda uz Valmieru, kas iepriekšējā naktī bija kritusi lielinieku rokās, un nodeva mani un pamatīgo ziņojumu komisāram. Tas pavēlēja, lai ved mani kaut kurp. Domāju, ka tas jau būs beidzamais cēliens. Tomēr aizveda uz Valmieras cietumu un ielika gluži tukšā istabā, kur pa grīdu mudžēja utis. Vēl pateica, ka otrā dienā nošaušot, un tad palika aiz dzelzs durvīm par sargiem.

Zinādams, ka suverēnā vara tagad mētājas gar visām ceļmalām, nolēmu aizsteigties varas vīriem priekšā. Vēlu vakarā ar ļoti asu nazīti pārgriezu pulsa artēriju un lielo locītavas vēnu. No rīta atraduši mani uz grīdas asiņu peļķē bez samaņas. Uz nestavām aiznesuši uz klātējo slimnīcu. Tur nācu pie samaņas. Apsēja brūces. Bet piesitās flegmona. Roka uzpampa līdz plecam.

Pēc dažām dienām bija kritusi Rīga. Tur bija dabūjuši par mani zināt. Lēmuši par manu likteni. Daniševskis licis priekšā, ka jānošauj. Roziņš aizstāvējis, un Stučka piekritis Roziņam. Mani pārveda uz Reinharda klīniku Rīgā. Kad pēc dažām nedēļām no turienes izlaida, tad savā dzīvoklī nedrīkstēju dzīvot, bet bija jāslapstās. Jaunā valdība bija Liepājā, manējie Mēmelē. Atgriezos savā dzīvoklī tikai tad, kad Rīgā ienāca atbrīvotāji. To bija uzzinājis pulkvedis Balodis un kopā ar savu adjutantu tūliņ ieradās pie manis kā vienīgā mūsu valdības pārstāvja Rīgā. (..)

Braucot uz Tallinu, nevarēju paredzēt, ka vācu armija tik strauji atkāpsies un tik ātri uzlaidīs mums — brīvai Latvijai — virsū sarkanos plūdus. Ja prezidents Ulmanis būtu braucis uz Tallinu, tad atpakaļ braucot arī viņš būtu kritis sarkano rokās, jo no Igaunijas robežas arī viņš būtu riskējis braukt pa zemes ceļu, bet pa šiem ceļiem ķerstīja apbruņoti vietējie sarkanie bēgošos vācu baronus un citus.

 

Iztirzājums

Latvijas Republika tika pasludināta 1918. gada 18. novembrī, un jau nākamā dienā Kārlis Ulmanis nosauca pirmo piecu Pagaidu valdības ministru vārdus, starp kuriem bija K.Kasparsons — izglītības ("tautas apgaismošanas") ministrs, kas pārstāvēja Latvijas Radikāldemokrātisko partiju14. Sarkanā armija Valmieru ieņēma 1918. gada 22. decembrī un Rīgu — 1919. gada 3. janvārī. K.Kasparsona pašnāvības mēģinājums visticamāk ir noticis 24. decembrī. Viņš amnestēts 10. februārī.

No tūlītējas nošaušanas K.Kasparsonu paglāba atpazīšana, jo ministrs bija pārlieku svarīga persona, lai viņa likteni izlemtu nekavējoties, kā tas notika maznozīmīgākos gadījumos. Sekoja P.Stučkas iejaukšanās un citu Latvijas Padomju valdības locekļu viedoklis.

Jūlijs Kārlis Daniševskis (1884–1938) bija P.Stučkas vietnieks valdībā un armijas Revolucionārās kara padomes priekšsēdētājs, bet gadu vēlāk — KPFSR Kara revolucionārā tribunāla priekšsēdētājs. Viņš bija pazīstams ar radikāliem uzskatiem un rīcību, vēlāk pats tika samalts staļinisma represiju dzirnās.

Inteliģentāki bija P.Stučka un Fricis Roziņš (1870–1919), zemkopības komisārs. Abi bija K.Kasparsona labi jaunības laika paziņas. Studējot Tērbatā, Pīpkalonijas vakaros taču gan K.Kasparsons, gan F.Roziņš pie viena galda bija dzēruši stingri noteikto vienu (un ne vairāk) pudeli alus15. Jaunās strāvas laikā kopīgi bija arī viņu sabiedriskie uzskati, F.Roziņš diezgan daudz tika tieši patapinājis no K.Kasparsona. Kādā 1895. gada grupas fotoattēlā P.Stučka un K.Kasparsons sēž blakām, bet F.Roziņš stāv aiz viņiem.

P.Stučkas rīcības motivācija nebūtu vērtējama tikai kā jaunības drauga cēlsirdības žests. Viņš saprata, ka K.Kasparsona nogalināšana nedarītu godu komunistu režīmam, jo rokās bija kritis viens no latviešu marksisma celmlaužiem. Sekoja "pazudušā dēla" atgriešana, un P.Stučka, kā būs redzams turpmāk, centās K.Kasparsonu iesaistīt savu plānu realizēšanā.

Kara komisārs Kārlis Pētersons (1877–1926) uz Valmieru pēc K.Kasparsona visticamāk tika sūtīts tāpēc, ka vietējā vara bieži rīkojās patvaļīgi un zemāka ranga darbinieku norādījumiem varēja nepakļauties. Pa telefonu šo lietu nokārtot nebija iespējams, jo tiešie sakari praktiski nepastāvēja.

Amnestijas dekrēta tekstu visticamāk ir sastādījis P.Stučka kā profesionāls advokāts pats. Tekstā minētais Latvijas Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju valdības manifests ir datēts ar 1918.gada 17.decembri, tātad ar laiku, kad P.Stučka un viņa pašieceltā valdība vēl atradās ārpus Latvijas, toties draudi jau tika izteikti. Manifesta 2. paragrāfs: "Bruņotā darba tauta gāž visas agrākās valdības iestādes un uz vietas iznīcina ikkuru šo iestāžu locekli vai aizstāvi, kas labprātīgi nepadodas un neatteicas no savām lomām"16. Tātad K.Kasparsonam ļoti paveicās, jo Latvijas Padomju valdības darbībai pretinieku amnestēšana nebija raksturīga.

Turpinājums — seko

Vēres

1. Teodors (Zeiferts T.). Kārlis Kasparsons. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1925, 8.nr., 195.–196.lpp.

2. Kārlis Kasparsons. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1935, 10.nr., 356.–358.lpp.

3. Latviešu konversācijas vārdnīca. Rīga, 1932/33, 8.sēj., 16082.–16084.sl.

4. Laizāns P. Jaunstrāvnieku filozofiskie uzskati. Rīga, 1966, 89.lpp.

5. Latviešu literatūras darbinieki. Rīga, 1965, 145.lpp.

6. Enciklopēdiskā vārdnīca. Rīga, 1991, 1.sēj., 298.–299.lpp.

7. Baltiņš M. Kārlim Kasparsonam — 125. Latvijas Ārsts, 1990, 6.nr., 89.–91.lpp.

8. Vīksna A. Trīs goda zīmes. Veselība, 1993, 9.nr., 2.–3.lpp.

9. Latvijas Sociālistiskās Padomju Valdības Ziņotājs, 1919, 1.marts.

10. Ruģēns V. Atmiņas par Paulu Stradiņu un citiem. Latvijas Ārsts, 1995, 11.nr., 56.–58.lpp.

11. Dargēvics A. Manu ķirurģijas skolotāju piemiņai. LĀZA Apkārtraksts, 1970, 97.nr., 11.–15.lpp.

12. Šilde Ā. Pasaules revolūcijas vārdā. Rīga, 1993, 49.–50.lpp.

13. Kasparsons K. Atceres. Latvju Ziņas, 1947, 15.nov.

14. Latvijas valsts pasludināšana 18. novembrī 1918.g., Rīga, 1918, 12., 39., 45.lpp.

15. Kasparsons K. Atceres. Ceļa zīmes, 1955, 26.nr., 272.–275.lpp.

16. Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Dekrētu un Rīkojumu Krājums, 1919, 1.nr., 1.–3.lpp.

Pīpkalonijas biedri, vecbiedri un viesi 1895. gadā Tērbatā. Pirmā rindā no kreisās 1) J.Bērziņš, 2) K.Ātrēns, 3) F.Klaustiņš, 4) K.Neibergs, otrā rindā — 1) M.Rozentāls, 2) E.Ekšteins, 3) P.Bisenieks, 4) P.Stučka, 5) K.Kasparsons, 6) I.Veiss, 7) F.Vītols, 8) K.Bušs, 9) A.Sprūde, trešā rindā — 1) E.Kalniņš, 2) J.Jansons-Brauns, 3) J.Kovaļevskis, 4) A.Kirhenšteins, 5) J.Bīmanis, 6) F.Roziņš, 7) A.Dauge, 8) Ā.Kertelis, 9) V.Bērziņš, 10) L.Pauls, 11) V.Hertelis, 12) P.Kalniņš, 13) L.Spriņģis. Vēl priekšā 1905., 1917., 1918., 1919., 1940.gads. Šis attēls ir ļoti svarīgs Latvijas vēstures izpētē, jo tajā kopā redzami vēlākie trīs valdības vadītāji, viens Saeimas priekšsēdētājs, četri ministri, pieci profesori, vienpadsmit ārsti, kā arī pazīstami literāti, publicisti, politiķi, pedagogi, veterinārārsti u.c. Nule ir izdevies noskaidrot visas attēlā redzamās personas, bet turpmāka kopsakarību meklēšana un izpēte būtu īpašas publikācijas vērta