Lauku cilvēks un Eiropas Savienība

Tāds bija pamatsaturs Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (LLMZA) kopsēdei, kas 15.oktobrī notika Jelgavā. Sēde bija kupli apmeklēta. Zinātnieki un lauku darba darītāju pārstāvji izteica savus pētījumu rezultātus un viedokļus par Latvijas lauku attīstību Eiropas Savienības kontekstā. Teorētiskos principus par Latvijas lauku attīstības iespējām izklāstīja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra padomniece, LZA korespondētājlocekle profesore Dr.habil. ģeogr. Aija Melluma, par Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātnieku grupas pētījumu rezultātiem — teritoriālā un administratīvā reforma Latvijā un cilvēks tajā — ziņoja LZA korespondētājlocekle, LLMZA locekle profesore Dr. habil. oec. Baiba Rivža (publicējam referāta tēzes). Šo lauku un ES attiecību kontekstu pilnīgāk izvērsa Zemkopības ministrijas Integrācijas un ārējo sakaru departamenta direktors Mārtiņš Roze un šīs ministrijas Produkcijas kvalitātes vadības departamenta direktore Dr. med. vet. Gundega Mičule.

Sēdes pamatreferātos maz tika pieminēts lauku cilvēks. Par to vairāk runāja debatēs un ziņojumā izteicās LLU zinātņu prorektors profesors Dr. habil. sc. ing. Edvīns Bērziņš. Galvenais, ko klātesošie atzīmēja: visvairāk jādomā par zemnieku saimniecību vadītāju un tajās strādājošo izglītības iespējām. Atzinīgus vārdus dzirdējām par Lauksaimniecības konsultāciju dienesta darbu, tomēr šis dienests var īsti palīdzēt tikai prasmīgiem saimniekotājiem. E.Bērziņš piebilda, ka konsultēt var gudrus cilvēkus.

Zinātņu prorektors sēdes dalībniekiem bilda, ka LLU uzsākusi vērienīgu darbu lauku cilvēku izglītošanā Jelgavā, tagad tam gatava arī LLU Valsts mācību un pētījumu saimniecība "Vecauce", kur šoruden sācis darbu pilnveidotais LLU studentu mācību centrs. Tas ir vienīgais Latvijā, kur sekmīgi darbojas visas lauksaimniecības nozares un ražotnes. Vecaucē, kur ir labi sakārtota infrastruktūra un zinātniskās pētniecības laboratorijas, varētu vērienīgi izglītot arī lauku apsaimniekotājus (skat. attēlu).

Zinātņu akadēmiju kopsēdes prezidijs saņēma daudz ierosinājumu un papildinājumu lēmuma projektam. Tādēļ abu zinātņu akadēmiju prezidijiem uzdeva to izstrādāt un pēc tam to darīt zināmu sabiedrībai.

Dr. Sigizmunds Timšāns,

"LV" informācijas redaktors,

LLMZA loceklis Akadēmiskās

izglītības un zinātnes personāla nodaļā

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes ēka Jelgavā (bij. Skolotāju institūta ēka), kur notika zinātņu akadēmiju apvienotā sēde

Apvienoto zinātņu akadēmiju sēdi atklāja to viceprezidenti. LLMZA — profe-sors Dr. habil. med. vet. Aleksandrs Jemeļjanovs (attēlā pirmais no kreisās) un profesors Dr. phys. Juris Ekmanis. Sēdi vadīja LZA korespondētājlocekle un LLMZA locekle profesore Baiba Rivža

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Valsts mācību un pētījumu saimniecības "Vecauce" strukturālā shēma. Kopš 1921.gada tā augstu vērtēta kā studentu mācību un zinātnisko pētījumu saimniecība, kas vienmēr varējusi lepoties arī ar saviem ekonomiskajiem sasniegumiem.

Administratīvi reģionālā reforma un cilvēks tajā

Baiba Rivža, profesore Dr.habil.oec., LLU, Pēteris Rivža, profesors Dr.habil. sc.ing., LLU,

Maiga Krūzmētra, docente, LLU, Līga Ramute, lektore, LLU

Administratīvi teritoriālā reforma Latvijā ir kļuvusi par vienu no mūsu aktualitātēm. Par to spriež pašvaldību darbinieki un diskutē zinātnieki. Pat valsts iedzīvotāji mēģina tikt skaidrībā, ko īsti nozīmēs ieplānotās izmaiņas un kādas tām var būt sekas.

1998.gada 15.oktobrī Jelgavā notika Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (LLMZA) kopsēde par tēmu "Latvijas lauku attīstība Eiropas Savienības kontekstā".

Skaidrs, ka administratīvi reģionālā reforma visvairāk un vistiešāk skars lauku un mazpilsētu iedzīvotājus. Lielajās pilsētās, piemēram, Rīgā, Ventspilī, Daugavpilī, Jelgavā dzīvojošie arī pēc reformas būs reģionu centru iedzīvotāji.

Reformu veicinošus un ietekmējošus faktorus var iedalīt ārējos un iekšējos. Ārējais faktors, protams, ir Eiropas Savienības reģionālās politikas prakse. Iestājoties Eiropas Savienībā (ES), Latvija cer iegūt ne tikai labāku politisko drošību, bet arī ekonomisku atbalstu, tātad pieeju ES strukturālajiem fondiem. Ir četri strukturālie fondi: Eiropas reģionālās attīstības fonds (ERAF); Eiropas sociālais fonds (ESF); Eiropas lauksaimniecības struktūras un tirgus regulēšanas fonds (EAGGF) un finansu instruments zivsaimniecības attīstībai (FIFG). Darbojas arī vēl tādi strukturālie instrumenti kā kohēzijas fonds, kopienas iniciatīvas un Eiropas investīciju banka.

Tā kā ES palīdzība galvenokārt ir paredzēta reģioniem, bet ne valstīm, Eiropas Savienība nepraktizē sadarbību ar tik mazām teritoriālām vienībām, kādi ir mūsu rajoni. Tādēļ Latvijā būtu jāveido reģioni, kas atbilstu ES prasībām. Virzība uz ES izvirza nepieciešamību arī Latvijas statistikas reģionus veidot atbilstoši ES statistikas reģionu sistēmai.

Minēsim trīs reformu veicinošus iekšējos faktorus:

1) no valsts interešu viedokļa tā ir pārvaldīšanas efektivitāte un iespēja kompleksi risināt sociāli ekonomiskos uzdevumus;

2) pašvaldību interesēs ir tieksme sakārtot funkciju sadali starp valsts struktūrām un pašvaldību institūcijām vispirms jau rajonu līmenī, kā arī starp rajonu un pagastu (gan pašreizējo, gan arī perspektīvo) pašvaldībām;

3) iedzīvotāju interesēs — pēc iespējas labāk apmierināt savas vajadzības tais teritorijās, kur galvenokārt norisinās viņu dzīves darbība.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) darba grupa, kas pētī administratīvi reģionālās reformas problēmas, vēlējās noskaidrot pašvaldību attieksmi pret šo reformu. Šajā sakarībā tika veikta Kurzemes un Zemgales rajonu pašvaldību darbinieku izlases aptauja, kas ļauj labāk saprast reformas procesa aktuālākos punktus.

Vispirms noskaidrojās, ka reāli divas trešdaļas pašvaldību par reformu pagaidām vairāk domā nekā ko reāli dara. Šai Latvijas daļā pirmos soļus uz reģionāla sadarbības projekta ir uzsākušas tikai Bauskas, Dobeles un Jelgavas rajona pašvaldības. Ar to, kā redzams, var izskaidrot šādus viedokļus.

Pētījuma rezultātā noskaidrots, ka pašvaldības reformas rezultātā cer iegūt: labākas iespējas plānošanai; lielākas iespējas tikt pie investīcijām; konkurētspējas palielināšanās un lielāku projektu realizēšanas iespējas. Savukārt kā zaudējumus pašvaldības minēja šādus aspektus: būs sliktāka apstākļu pārzināšana; teritoriju būs grūtāk pārvaldīt, samazināsies saskarsme ar iedzīvotājiem; centru attālināšanās veicinās "tukšo" vietu pieaugumu laukos.

Rajonu iestāžu darbinieki, vērtējot iedzīvotāju pozīciju izmaiņu, uzskata, ka iedzīvotāji, protams, saņems kvalitatīvākus pakalpojumus, bet savukārt lielo attālumu dēļ pasliktināsies informācijas un pakalpojumu saņemšana, šie pakalpojumi sadārdzināsies, palielināsies bezdarbs. It sevišķi no centru pārvietošanās zaudēs nomalē dzīvojošie, atsevišķas pilsētas var zaudēt vispār attīstības perspektīvas.

Tika atzīmēti vairāki cēloņi, kas kavē reformai uzņemt straujāku tempu. Pašvaldību darbinieki uzskata, ka nav īsti izstrādāts pamatojums, kāpēc jāapvienojas, un pats galvenais, nav kritēriju procesa vērtēšanai. Tā kā daudzas pašreizējās pašvaldību teritorijas nav sakārtotas (nav savas infrastruktūras), tad baida pārsteidzīga rīcība. Atsevišķus pašvaldību darbiniekus satrauc arī darba sarežģītības pieaugums jaunajos apstākļos. Aptaujas gaitā tika nosaukti lielākie trūkumi, kas radīsies reformas rezultātā.

Trūkst informācijas par iecerēto reformu, tādēļ daudziem pašvaldību darbiniekiem nav noteikta viedokļa šajos jautājumos.

Šķiet, to apstiprina atbildes uz jautājumu — kādas izmaiņas nesīs reforma. Lielākā daļa atbildēja — nekas nemainīsies. To apstiprināja arī grūtības formulēt, kādas funkcijas perspektīvā būtu jāveic valsts aparātam un kādas — pašvaldībām reģionu un vietējo pašvaldību līmenī. Vēl jo mazāka izpratne par šādiem jautājumiem noteikti ir iedzīvotājos. Tādēļ kā nākamo trūkumu aptaujātie minēja izvērstas diskusijas trūkumu par reformas saturu, mērķiem un uzdevumiem. Ir liels jautājums, cik lielā mērā pašvaldību darbinieki ne tikai rajonos, bet arī pagastos ir pazīstami ar 6 piedāvātajiem Latvijas reģionālajiem sadalījumiem, no 5 reģioniem (četri novadi un Rīga) līdz 10 reģioniem, no kuriem arī viens ir Rīga. Piemēram, kādas iespējas pašvaldībām un iedzīvotājiem veidojas ar minimālo un kādas ar projektā iecerēto maksimālo reģionu skaitu.

Uzsvērts, ka pašvaldību darbinieku ne vienreiz vien izteiktie priekšlikumi vispār netiek uzklausīti un, pat ja uzklausa, vienalga netiek ņemti vērā.

Mūsu darba grupa, izanalizējusi reālo situāciju, uzskata, ka reformu ietekmējošiem faktoriem ir gan kopīgi, gan arī atšķirīgi mērķi. Ja kopējais ir izeja uz ES struktūrfondiem, tad atšķirīgais ir iespējamais reģionu lielums un līdz ar to arī skaits. Izejai uz struktūrfondiem varētu veidot piecus apgabalus, bet iekšējo mērķu realizēšanai apgabalu skaits varētu būt arī lielāks, ja tas ir pieņemamāks pašvaldībām un iedzīvotājiem.

Jāatceras, ka, pirmkārt, reforma pati par sevi nav mērķis, bet tikai līdzeklis, kā sekmīgāk nodrošināt valsts attīstību, bet, otrkārt, jebkura reforma vispirms ir jāveic cilvēku interesēs.

Tādēļ arī LLU darba grupa turpinās variantu izvērtēšanu, izmantojot vairākus rādītājus (platība, iedzīvotāju skaits, vidējais svērtais attālums līdz apgabala centram (km), iedzīvotāji darbspējas vecumā (%) no iedzīvotāju kopskaita, mehāniskā kustība, zemniecības īpatsvars, ilgstošie bezdarbnieki (%), tirdzniecības apgrozījums (1000 latu/1 iedz.), ģeogrāfiskais un ekonomiskais iedzīvotāju blīvums (km2), skolas apkalpes zona (km2), uzņēmumu skaits, rūpniecības produkcija (1000 latu/1 strādājošo), strādājošo skaits rūpniecībā, šo variantu salīdzināšanu un optimāla varianta meklēšanu, kas pēc iespējas apmierinātu gan valsts, gan pašvaldību, gan arī iedzīvotāju intereses.

Latvijas adiminitratīvi reģionālā iedalījuma 5 apgabalu variants

Latvijas adiministratīvi reģionālā iedalījuma 10 apgabalu variants