• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts un tās vīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.09.1998., Nr. 280/281 https://www.vestnesis.lv/ta/id/49905

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Latvijas Vēstnesis. Dokumenti" - pie Jums dodas 28.burtnīca

Vēl šajā numurā

29.09.1998., Nr. 280/281

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Latvijas valsts

un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Iekšlietas: Mēs gribam te

paši sev likumus lemt

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 276/277., 23.09.98.; nr. 278., 24.09.98.

Arveda Berga

(1875—1941) laiks

(9.12.1919. – 18.06.1921.)

Trešais

iekšlietu ministrs

Pēc trim dienām Ministru prezidenta vietā ārlietu ministrs Z.Meierovics, A.Bergs un apgādības ministrs J.Blumbergs parakstīja rīkojumu visām apriņķu pašvaldības iestādēm par apriņķu padomju lēmumu izpildīšanu. Tajā bija noteikts, ka apriņķu padomju lēmumi par nodevām graudā un vispār pārtikas lietām nav izpildāmi bez Apgādības ministrijas vai tās pilnvarotu vietējo orgānu piekrišanas.

IeM rūpju aplocē, protams, bija arī pilsētas un to municipalitātes. Par šo resora darbības aspektu tāpat runā daži dokumenti, dažas laikmeta liecības par jaunu pilsētu tapšanu Latvijā.

1920.gada 2.martā Ulmanis un Bergs parakstīja noteikumus par pilsētas tiesību piešķiršanu Rīgas Jūrmalas peldu miestiem. To pirmais punkts skanēja:

"Rīgas jūrmalas peldu miestiem: Buļļiem (tag.Lielupe), Bilderliņiem (Bulduri), Edinburgai I un II (Dzintari), Majoriem, Vec– un Jaun–Dubultiem, Karlsbadei (Melluži), Asariem un Valtermuižai (Vaivari) piešķirt pilsētas tiesības, savienojot viņus vienā pašvaldības iestādē ar nosaukumu "Rīgas jūrmalas", izdalot viņu no vietējās lauku pašvaldības vienības, atsvabinot viņu no maksājumiem un klaušām no nekustamiem īpašumiem par labu lauku pašvaldības vienībām."

Pilsētas domē bija ievēlami 20 domnieki. Kūrortpilsētas dzīve varēja sākties.

Tieši pirms diviem mēnešiem abi minētie valstsvīri jau bija akceptējuši analogus noteikumus par pilsētas tiesību piešķiršanu Rūjenes (tālaika rakstībā) miestam Valmieras apriņķī Vidzemē, "attiecinot uz viņu visus administratīvos un pašvaldības likumus un nosacījumus un izdalot viņu no vietējās lauku pašvaldības vienības", kā arī Smiltenes miestam un Alūksnes miestam. Apmēram pēc pusgada ar tādu pašu statusu varēja lepoties Krustpils iedzīvotāji.

Bergs nebija TP loceklis. Varbūt šā iemesla dēļ, varbūt lielās aizņemtības pēc, varbūt vēl kāda cita iemesla dēļ, viņš atšķirībā no iepriekšējiem un arī vēlākiem dažādu nozaru ministriem, kuri, arī nebūdami tautpadomnieki, parasti runāja priekšparlamenta sēdēs, nedarīja to, izņemot reizes, kad vajadzēja atbildēt uz interpelācijām. Ministrs savās uzstāšanās, protams, visiem spēkiem, kā vien mācēja un prata to, aizstāvēja sava resora un visas valdības godu, turklāt arī tad, ja viņam un viņa kolēģiem nebija taisnības, vai nu daļējas vai pat pilnīgas.

Parastie interpelanti bija sociāldemokrātu frakcijas locekļi, ar kuriem tad, kā liecina TP stenogrammas, risinājās garumgari strīdi un diskusijas, neizvairoties arī no nekorektiem izteicieniem un bieži vien nepamatotiem savstarpējiem apvainojumiem. Bergam vajadzēja taisnoties gan par izrēķināšanos ar Valmieras komjauniešiem un arodbiedrību slēgšanu, gan laikraksta "Sociāldemokrāts" vajāšanu un cenzūras skrūvju pievilkšanu.

Par pēdējo jautājumu nedaudz sīkāk (cita starpā — ar šo problēmu sākās diezgan konservatīvā ministra duelis ar disidentiem, kā teiktu 20.gs.beigās).

1920.gada 21.janvārī TP VII sesijas 2.sēdes sākumā J.Čakste informēja priekšparlamenta locekļus, ka saņemts 10 cilvēku parakstīts steidzošs pieprasījums Ministru prezidentam ar jautājumu, vai viņš ir informēts par armijas štāba priekšnieka pavēli, uz kuras pamata izdota instrukcija, kas aizliedz laikrakstos apspriest jautājumu par miera noslēgšanas nepieciešamību un "nosodoši kritizēt valdību un valdības rīkojumus". Pēc rosīgas diskusijas, kurā ar saviem pro un contra uzstājās abu viedokļu pārstāvji, 26.janvārī TP sēdē interpelācijas iesniedzējiem atbildēja Bergs. Viņš, būdams labs diplomāts, kategoriski nenoraidīja interpelantu kritiku, taču, piekrizdams kādā mazumiņā, centās pārliecināt tautpadomniekus, ka bez cenzūras kara laikā nevar iztikt, ka nedrīkst valdīt visatļautība, ka ar preses brīvību Latvijā viss esot kārtībā utt., u.tml. Ministra stiepjamais kredo bija izteikts vārdos: "Ja notiek tāda nosodoša kritizēšana, kura ieved dezorganizāciju mūsu frontē un aizmugurē, tad tāda kritizēšana nav vēlama. Visi mūsu spēki ir jākoncentrē uz vienu mērķi, un visiem citiem mērķiem jāstāv no tā atkarībā un, ja valdība panāk vienu lielu mērķi, tad viņa daudz ko var piedot un aizmirst, tātad šī mērķa kritizēšana bez šaubām nav valsts interesēs." Taču punktu uz "i" uzlika viņa atbildes pēdējie vārdi: "Jūs prasāt, kādus soļus valdība nodomājusi spert, lai preses brīvība nebūtu apdraudēta? Nekādus (sic!! — R.T.). Viņi nav vajadzīgi tādēļ, ka preses brīvība nav apdraudēta. Mūsu prese ir brīvāka, nekā kaut kurā karojošā valstī, bet pret preses anarhiju valdība ir spiesta rīkoties. Priekš tam Latvijā ir prokurors, un, es ceru, vienmēr būs prokurori."

Nesalīdzināmi aktīvāks Bergs bija jau kā deputāts Satversmes sapulcē, kur formāli viņš sastāvēja bezpartijisko grupā, bet faktiski atradās labajā spārnā. Jauno parlamentārieti ievēlēja Augstā nama agrārlietu un Satversmes komisijā. Viņa ziņā kā referentam bija sodu likums par Saeimas un pašvaldības iestāžu vēlēšanu un tautas nobalsošanas brīvības un pareizības un Saeimas darbības traucēšanu un likums "Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanās un ieviešana."

Bergs bija arī Satversmes izstrādāšanas komisijas loceklis, turklāt visnotaļ kvalificēts, ko savos memuāros "Laikmeta maiņā" (II sēj. Vesterosā, 1963, 143.—144.lpp.) atzina arī viņa politiskais pretinieks, viens no sociāldemokrātu līderiem Fēlikss Cielēns: "Arveds Bergs bija visaktīvākais pilsoņu pārstāvis komisijā. Viņš bija labs jurists, zināja arī valsts tiesības, spēja īsi un skaidri mutiski izteikt savas domas un labā juridiskā valodā formulēt savus priekšlikumus rakstiski. Tāpēc viņa līdzdalība bija jo aktīva Satversmes teksta formulēšanā."

Bergs bija tas pilsonisko partiju pārstāvis, kas viskonsekventāk un visnepiekāpīgāk prasīja tautas vēlētu Valsts prezidentu uz 5 gadiem, piešķirot viņam patstāvīgas politiskas funkcijas, ieskaitot tiesību atlaist Saeimu un izsludināt jaunas vēlēšanas. Taču šī priekšlikuma autori palika Satversmes sapulcē mazākumā. Pats par sevi saprotams, ka atsaucību neguva tādas savā ziņā kuriozas, bet, nopietni runājot, antidemokrātiskas ierosmes kā "ņemt vēlēšanu tiesības personām, kuras neprot latviski lasīt un rakstīt, kā tādas, kuras nav spējīgas orientēties (listēs?—R.T.)", "nepiešķirt balsstiesības apgādājamiem" u.tml.

Bergs ne tikai strādāja komisijā, bet aizstāvēja savus uzskatus arī parlamenta kopsēdēs. Kā deputāts viņš izteica savas domas par Satversmes projektu vairāk nekā 30 (!) reižu. Bergam bija ko sacīt arī par amnestijas aktu, Satversmes sapulces Kārtības rulli, apriņķu pašvaldībām un daudziem citiem jautājumiem. Bet skeptiķis viņš bija jau tolaik. Kamēr pazīstamais politiķis Oto Nonācs izteicās, ka Satversme noteiks valsts iekārtu uz paaudžu paaudzēm, tikmēr Bergs, neapšaubīdams tādu nodomu, pielaida varbūtību, ka "viņa var būt arī uz ļoti īsu laiku".

Gluži dabiski, ka Bergam kā ministram vajadzēja atbildēt uz deputātu pieprasījumiem un jautājumiem. Tie nekad nebija patīkami. Iekšlietu resora vadītājam bija jāskaidrojas par ebreju grautiņiem (to neesot bijis, apgalvo mūsdienās dažs labs nezinītis!—R.T.) un "Strādnieku Avīzes" slēgšanu Liepājā, Internacionāles aizliegšanu bērēs un arestiem transportstrādnieku arodbiedrības telpās.

Bergam strādājot gan ministrijā, gan parlamentā, tika pieņemti divi fiskāla rakstura dokumenti par pašvaldību darbu.

Pirmais bija 1919.gada 16.jūlija likuma kārtībā izdotie noteikumi par pilsētu ienākumiem, izdevumiem, budžetiem un pārskatiem, kurus Ulmanis un Bergs parakstīja 1921.gada 14.janvārī. Tie nosacīja, ka pilsētu ienākumus veido, pirmkārt, ienākumi no pilsētu kapitāliem, īpašumiem un uzņēmumiem, otrkārt, nodokļi, nodevas un citi maksājumi pilsētai par labu, kas noteikumos un valsts likumos paredzēti, un, treškārt, dažādi neparedzēti ienākumi. Neparasti plaša bija nodokļu nodevu un maksājumu amplitūda, kuru varēja noteikt pilsētu domes. Naudu bija iespējams iegūt, kā liecina šis dokuments:

"1) no nekustamiem īpašumiem;

2) no nekustamiem īpašumiem, speciāla aplikuma veidā;

3) no dzīvokļiem;

4) no tirdzniecības uzņēmumu telpām;

5) no tirdzniecības uzņēmumu apgrozījuma;

6) no sīktirgotājiem—iznēsātājiem un izvadātājiem;

7) no tirgošanās uz ielām un tirgus laukumiem;

8) no kustamās mantas ūtrupēm;

9) no reklāmām, afišām un sludinājumiem;

10) no dzērienu un ēdienu veikaliem (traktieriem), kuros patērē uz vietas;

11) no alkoholisku dzērienu veikaliem, kuros dzērienus uz vietas nepatērē;

12) no izpriecām;

13) no biljardiem;

14) no mūzikas instrumentiem un orķestriem;

15) no mantu un pasažieru pārvadāšanas;

16) no rokas ratiņiem;

17) no zirgiem un ekipāžām;

18) no govīm, kazām, aitām un cūkām;

19) no suņiem;

20) no siltumnīcām, dārzniecībām un tamlīdzīgiem uzņēmumiem;

21) no velosipēdiem, automobiļiem, motocikletiem, laivām un jahtām;

22) no vasarniekiem un peldu vietām;

23) no pierakstīšanās;

24) par gaļas sanitāro pārraudzību;

25) par būvplānu apstiprināšanu un būvdarbu atļaušanu;

26) no ievedamiem un izvedamiem dzelzceļu un ūdensceļu lādiņiem (pudu nodoklis);

27) par kuģu un liellaivu pārziemošanu ostās un piestātnēs;

28) par izdodamām apliecībām un citiem dokumentiem;

29) no tiltiem un celtuvēm;

30) par pilsētas mēru un svaru lietošanu."

Mēdz sacīt — pat domādams neizdomāsi. Un tomēr varēja izdomāt — 30 pozīcijas!

Izdevumiem bija atvēlētas tikai četras pozīcijas:

"1) atmaksājami aizņēmumi, aizņēmumu procenti, tiesas spriedumos noteiktas summas, dažādi pilsētas pienākumi, līgumi utt.;

2) pabalsti, kuri izsniedzami uz attiecīgu domes lēmumu pamata sabiedriskām un privātām iestādēm, skolu, patversmju, sanatoriju un citu tamlīdzīgu iestāžu ierīkošanai un uzturēšanai;

3) visi maksājumi un izdevumi, kā arī dažādu klausību izpildīšana, kas uzlikti pilsētai ar likumu vai savstarpējas vienošanās ceļā ar valdības iestādēm;

4) pēc šinī pantā pievesto izdevumu slēgšanas pilsēta savus ienākumus var izlietot pārējām pilsētas vajadzībām."

1921.gada 19.janvārī Ulmanis un Bergs lika parakstus zem 16.jūlija likuma kārtībā pieņemtajiem pagaidu noteikumiem par pagastu un apriņķu nodokļiem. Arī to nebija maz — pavisam astoņi: zemes, tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu, lopu, bišu, personas, transporta un kancelejas nodoklis ("no katras apliecības 1 rubli"...). Pats galvenais — zemes nodoklis varēja sasniegt 1% no saimniecības zemes vērtības.

Valdības krīzes rezultātā 1921.gada jūnijā ministra portfeli pazaudēja arī Bergs. Viņš rosmīgi turpināja politisko darbību, parlamentā izveidojot Latviešu nacionālo apvienību, kura bija izteikta labā spārna konservatīvi demokrātiska partija. Dažādu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ tomēr "bergistu" ietekme sabiedrībā pakāpeniski samazinājās, kā rezultātā viņu vadītāju — visu iepriekšējo Saeimu deputātu — 4.Saeimā pat vairs neievēlēja.

Neiekļuvis vairs Augstajā namā, Bergs ar vēl lielāku dedzību pievērsās žurnālistikai, pirmām kārtām paša 1921.gadā izveidotajā un rediģētajā dienas laikrakstā "Latvis", kas pēc būtības bija viņa partijas oficiozs. Avīzes redaktora darba spējas bija vienkārši apskaužamas — līdz 1934.gada martam lasītāju ziņā bija nonācis apaļš tūkstotis Berga sacerētu ievadrakstu. Turklāt tie nebūt nebija revolveržurnālista darbi, bet nopietnas analītiskas publikācijas par visdažādākajām aktuālām valsts dzīves problēmām, kuras, protams, tika aplūkotas no Berga un viņa partijas pozīcijām. "Latvis" 1922.gada 23.decembrī publicēja Berga ievadrakstu "Bet viņa (Satversme — R.T.) neiet!", kas iegāja parlamentārās Latvijas vēsturē jau ar savu nosaukumu vien, nemaz nerunājot par tā antikonstitucionālo virzību. Lai gan Bergs, kā jau atzīmējām, bija viens no Satversmes autoriem, 1932.gada 1.maijā viņa vadītā Nacionālā apvienība paziņoja, ka tā izstrādājusi Satversmes grozījumu projektu, bet atturoties to uzskatīt vienīgi par savas partijas lietu. Tā aicināja citas partijas un grupas stāties ar to viena mēneša laikā sakaros. Šo likumprojektu plaši pārrunāja "Latvis" un provinces prese, tomēr tas neguva atbalsi, jo ierosinājums nenāca no lielas politiskas partijas.

Bergs un viņa "Latvis" sākumā atbalstīja Ulmaņa organizēto 15.maija puču. Taču, kad avīze tikko dzirdami ierunājās pret jauno režīmu, iekšlietu ministrs to 1934.gada 5.oktobrī slēdza, it kā tas savos rakstos esot diskreditējis valdības darbību.

Lai cik nedemokrātisks bija Bergs, ar antidemokrātisko "vadoņa" iekārtu viņam nebija pa ceļam. Tāpat kā ar staļinisko okupācijas iekārtu, par kuras upuri spožais latviešu politiķis kļuva 1941.gada 19.decembrī, kad viņu nošāva Čkalovā.

 

Alberta Kvieša

(1881—1944) laiks

(19.06.1921.– 26.01.1923.)

No ministra

par Valsts prezidentu

Zemgalietis. Dzimis Tērvetes pagasta rakstveža ģimenē. Pirmo izglītību ieguvis mājās, mācījies Jelgavas ģimnāzijā (1894—1902). Seko studijas Tērbatas universitātes Tieslietu fakultātē, kuru 1907.gadā beidzot, jauneklis atgriežas dzimtenē un sāk advokāta darbu Jelgavā. Tur arī iegūst pirmās sabiedriskā darbinieka iemaņas, kļūstot par vienu no vadītājiem vietējā latviešu biedrībā un Sarkanā Krusta organizācijā. Tās lieti noder, Pirmā pasaules kara laikā darbojoties latviešu bēgļu palīdzības komitejā Tērbatā. Pēc carisma gāšanas tur notikušajā Kurzemes Zemes sapulcē jauno juristu ievēlē par Kurzemes Zemes padomes un padomes izpildkomitejas locekli, uzticot juridiskās un organizācijas nodaļas vadītāja pienākumus. Vācu okupācijas laikā atgriežas Jelgavā, kur turpina advokāta darbu. Būdams Latviešu zemnieku savienības biedrs, pēc neatkarīgās Latvijas proklamēšanas kļūst par priekšparlamenta — Latvijas Tautas padomes (TP) — locekli un nedaudz vēlāk par padomes priekšsēdētāja biedru. Kā TP juridiskās komisijas priekšsēdētājs referē priekšparlmentā par vairākiem likumprojektiem — pagaidu noteikumiem par mobilizācijas orgānu darbību, nekustamu īpašumu atsavināšanu un apgrūtināšanu ar parādiem, sevišķas tiesāšanas kārtības atcelšanu valsts noziegumu lietās u.c.

1920.gada aprīlī Kviesi ievēlēja par Satversmes sapulces deputātu. Viņš kā jau tiesībnieks darbojās galvenokārt juridiskajā komisijā, referēdams par laulību likumu, sodu likumu par neatļautas advokatūras piekopšanu, Vācijas pavalstnieku amnestiju un vairākiem citiem projektiem. To vidū īpaši izcēlās laulību likums, kuru apspriežot pa pantiem, ziņotājam vajadzēja lūgt vārdu gandrīz 40 (!) reizes.

Kviesis bieži runāja arī kā deputāts. Viņa uzmanību saistīja gan amnestijas akts un Satversmes sapulces Kārtības rullis, gan Latvijas–Igaunijas robežas konvencija un būvkoku izsniegšana lauksaimniecības vajadzībām.

Lai gan Kviesim sākot darbu iekšlietu ministra amatā bija noregulētas Latvijas attiecības kā ar Vāciju, tā Padomju Krieviju, situācija valstī, sevišķi uz tās austrumu robežām, joprojām bija nemierīga. Robežas ar kaimiņvalstīm samērā bieži šķērsoja kā kontrabandisti un spiegi, tā zagļi un laupītāji. Lai neitralizētu jaunās valsts ienaidnieku darbību, 1921.gada 11.augustā Ministru prezidents Meierovics un Kviesis parakstīja valdības rīkojumu par pastiprinātas apsardzības ievešanu. Šis rīkojums paredzēja kara stāvokli Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Grīvā un uz Kalkūnu–Turmontu dzelzceļa līnijas, kas beidzās 15.augustā, turpmāk nepagarināt, bet valsts drošības un sabiedriska miera uzturēšanas labā pasludināt visā valstī pastiprinātas apsardzības stāvokli uz 6 mēnešiem, izņemot 15 verstu platu pierobežas joslu gar Latvijas—Igaunijas robežu, skaitot uz austrumiem no Rīgas—Pleskavas šosejas, gar visu Latvijas—Krievijas robežu un Latvijas—Polijas un Latvijas—Lietuvas robežu līdz Svitenes upei, kurā paliek spēkā kara stāvoklis. 1921.gada 1.novembrī abi valstvīri parakstīja lēmumu pagarināt kara stāvokli pierobežā vēl uz 6 mēnešiem. 1922.gada 2.maijā Ministru prezidenta v.i. zemkopības ministrs Zāmuels un Kviesis vēlreiz lika savus parakstus zem dokumenta par kara stāvokļa turpināšanu uz pusgadu.

Kviesis, turpinot sava priekšgājēja Berga darbu, daudz domāja un darīja valstiskuma nostiprināšanai pavisam nesen atbrīvotajā Latvijas austrumu novadā, turklāt, cik vien iespējams, ievērojot reģiona un tā iedzīvotāju specifiku. 1921.gada 30.jūnijā Meierovics, Kviesis un iekšlietu ministra biedrs Rubulis parakstīja noteikumus par Latgales lietu pārzināšanu. Tie paredzēja likvidēt Iekšlietu ministrijas (IeM) Latgales lietu departamentu, tā vietā nodibinot augstākas pakāpes ierēdņa — iekšlietu ministra biedra Latgales lietās — amatu. Šī amatpersona pārzināja visos ministrijas departamentos, nodaļās un iestādēs uz Latgali attiecošās lietas. Viņai bija tiesības pieprasīt arī no citām ministrijām un to iestādēm ziņas par šo resoru darbību Latgalē, kā arī dot atsauksmes par to un ierēdņu iecelšanas jautājumos. 1921.gada 26.jūlijā minētie valstvīri parakstīja īpašus noteikumus par ierēdņu iecelšanu Latgalē. Tajos bija teikts, ka visām valsts centrālajām iestādēm, ieceļot ierēdņus šā novada vajadzībām, jāsazinās ar iekšlietu ministra biedru Latgales lietās, kas dod atsauksmi par kandidatūrām. Notiekumi paredzēja, ka "priekšrocība jādod tiem kandidātiem, pie citām līdzīgām īpašībām, kas prot latgaliešu izloksni un pazīst vietējos apstākļus". 1921.gada 11.augustā Meierovics, Kviesis un Rubulis akceptēja sevišķus noteikumus par latgaliešu izloksnes lietošanu. Dokumentā bija sacīts:

"1. Visām valsts iestādēm un amata personām jāpieņem iestāžu un privātpersonu iesniegumi latgaliešu izloksnē.

2. Latgalē valsts un pašvaldībās iestādēm, kā arī amata personām ir tiesība lietot latgaliešu izloksni darbvedībā un sarakstoties, kā arī sludinājumos, uz izkārtnēm u. t. t."

Ieviešot dzīvē aplūkotos aktus, Latvijas trešā zvaigzne ar pārējiem valsts novadiem vienlaikus gāja gan kopēju, gan savu īpatnēju ceļu. Tā tas turpinājās visus parlamentārās Latvijas pastāvēšanas gadus.

Kvieša laikā Satversmes sapulce pieņēma divus nozīmīgus pašvaldības likumus, kuri funkcionēja visā Latvijā.

Tās 1922.gada 1.marta kopsēdē akceptētais likums par pagasta padomes vēlēšanām noteica, ka pagasta padomi ievēlē uz trim gadiem vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Padomē var ievēlēt katru, kuram pagastā ir vēlēšanu tiesības. Piedalīties vēlēšanās ir tiesības abu dzimumu Latvijas pilsoņiem, kuri vēlētāju sarakstu sastādīšanas pirmajā dienā ir ne jaunāki par 21 gadu, ja viņi līdz minētajai dienai attiecīgā pagastā nodzīvojuši vismaz pēdējos četrus mēnešus pirms vēlētāju saraksta sastādīšanas. Vēlēšanās nevarēja piedalīties: pirmkārt, kara dienesta atrodošās personas, izņemot tās, kuras dzīvojušas pagastā jau pirms dienesta un dzīvo tur pa vēlēšanu laiku, un, otrkārt, personas, kuras likumā noteiktā kārtībā atzītas par garīgi slimām un atrodas aizgādnībā. Pagasta padomes vēlēšanas notiek novembrī, divas dienas no vietas — sestdienā un svētdienā. Vēlēšanas vada 3—5 cilvēku liela komisija, kuras locekļiem ir jābūt vēlēšanu tiesībām. Pēc šī likuma pirmās vēlēšanas notika jau 1922.gada 29. un 30.aprīlī un tajās piedalījās 68% balstiesīgo lauku iedzīvotāju.

1922.gada 21.jūnijā parlaments pieņēma likumu par pagasta pašvaldību. Tā 1.pantā bija teikts: "Pagasta pašvaldība aptver noteiktu lauku apgabalu, ārpus pilsētām un miestiem, un visus iedzīvotājus, kuriem šinī lauku apgabalā ir dzīves vieta."

Funkciju tai bija daudz: pārvaldīt pagasta nekustamu un kustamu mantu un kapitālus; vadīt pagasta saimniecību pēc budžeta; uzlikt un pārzināt likumā noteiktos nodokļus, nodevas un klaušas; gādāt par izglītību un izglītības iestādēm; gādāt par sociālo labklājību un veselības aizsardzību; sekmēt lauksaimniecības, rūpniecības, tirdzniecības un kooperācijas attīstību; gādāt par ceļiem un satiksmes līdzekļiem, kuri nodoti pagasta pārziņā; rūpēties par žūpības apkarošanu; veicināt juridiskas palīdzības sniegšanu vietējiem iedzīvotājiem; gādāt par personas un sabiedrības drošību; rūpēties par dzīvokļu jautājumu nokārtošanu pagastā; rūpēties par aizsardzību pret ugunsgrēkiem un citiem nelaimes gadījumiem; izpildīt visus citus uzdevumus, kuri ar likumu uzlikti pagastiem par pienākumu.

Pagasta pašvaldības lietas pārzināja padome, valde un revīzijas komisija. Valdi ievēlēja visnotaļ demokrātiski — aizklāti balsojot.

Viens no lielākajiem ļaunumiem valsts pastāvēšanas pirmajos gados bija dziļas saknes laidusī spekulācija. Lai cīnītos pret to, 1919.gada 16.jūlija likuma kārtībā tika izdots rīkojums par pārtikas produktu un citu preču pieteikšanu un spekulācijas apkarošanu, kuru 1921.gada 14.jūlijā parakstīja Meierovics, Kviesis un finansu ministra biedrs Āboltiņš. Tā 1.punkts prasīja visiem tirgotājiem, kā arī citām fiziskām un juridiskām personām "kuru īpašumā vai pārziņā, uz vietas vai ceļā atrodas pārtikas produkti vai citas preces, ja šo pārtikas produktu un citu preču krājumi katrs atsevišķi pārsniedz finansu ministra noteikto vairumu,— jāuzdod šie krājumi pilsētās un miestos 2 dienu laikā, pārējā Latvijā 4 dienu laikā no tās dienas, kad iekšlietu ministrija izsludinās krājumu pieteikšanu".

Bez tam IeM bija tiesīga katrā laikā izdarīt kontroli noliktavās un citās telpās, pieaicinot laukos pašvaldības iestāžu, bet pilsētās — Finansu ministrijas pārstāvjus. Tika pilnīgi noliegts visiem uzpircējiem atkalpārdevējiem pirkt sviestu, miltus, miltu izstrādājumus, gaļu, gaļas produktus, kartupeļus, labību, zirņus, pupas, saknes, taukus, putraimus, piena produktus, augļus un olas uz ielām, ceļiem un pilsētu iebraucamās vietās. Tāpat bija noliegts viņiem pirkt šos pārtikas produktus lauku, miestu un pilsētu tirgos līdz pulksten 11 dienā.

IeM funkcijas neatkarīgās Latvijas pirmajos gados bija ļoti plašas. Šā resora pārziņā atrodās policija, robežapsardzība, aizsargu organizācija, prese un biedrības, pašvaldības, garīgās lietas un... būvniecība, kas šodien liekas mazliet neparasti. 1921.gada maijā nodibināja ministrijas būvvaldi, pārorganizējot to vēlāk par būvniecības pārvaldi. 1922.gada 12.janvārī Meierovics un iekšlietu ministra vietā Birznieks, kas drīz kļuva par ministru, parakstīja 16. jūlija likuma kārtībā apstiprinātos noteikumus par būvniecības un būvtehnikas lietu pārzināšanu. Būvvaldes uzdevumi bija: pārvaldīt būvniecības un būvtehnikas lietas; rūpēties par būvniecībā un būvtehnikā vajadzīgo noteikumu un likumprojektu izstrādāšanu; pārbaudīt un apstiprināt resoru būvprojektus, uzņemot Apsardzības un Satiksmes ministrijas būves, kā arī Finansu ministrijas būves ostu rajonā; pārbaudīt un apstiprināt privāto būvju projektus, kuru apstiprināšana pārsniedz pašvaldības iestāžu kompetenci; pārbaudīt un apstiprināt atklātu pieminekļu projektus; gādāt par pastāvošo pieminekļu, vēsturisku būvju un to drupu uzglabāšanu; vākt un kārtot ziņas par būvmateriālu un darba cenām; rūpēties par darba spēka un materiālu normu izstrādāšanu u.c.

Būvvaldes tehniskā padome sastāvēja no 7 locekļiem: būvvaldes priekšnieka vai viņa v.i. kā priekšsēdētāja, trim iekšlietu ministra ieceltiem locekļiem un trim pārstāvjiem no ministra norādītajām tehniķa organizācijām.

Meierovica valdība, kuras loceklis bija Kviesis un kuras mūžs — 19 mēneši un 8 dienas — bija garāks nekā visām iepriekšējām valdībām, beidza funkcionēt līdz ar 1.Saeimas ievēlēšanu 1922.gada rudenī ar jauna kabineta sastādīšanu, Kviesis tika ievēlēts kā 1., tā arī 2. un 3.Saeimā. 1926.gadā viņam uzticēja goda pilnos 2.Saeimas priekšsēdētāja biedra pienākumus, bet 1928.gadā Kviesis vadīja Latvijas delegāciju Starpparlamentu ūnijas gadskārtējā konferencē, kura notika Berlīnē. Līdztekus parlamentārajam darbam pieredzējušais politiķis un jurists ilgu laiku (1923—1930) vadīja Tiesu palātu.

Beidzoties Valsts prezidenta Gustava Zemgala pilnvaru laikam 1930.gadā, Zemnieka savienība nominēja par kandidātu valsts visaugstākajam amatam Albertu Kviesi.

Sociāldemokrāti Saeimā izvirzīja Kviesim ļoti nopietno pretkandidātu — ilggadējo parlamenta vadītāju Dr.Paulu Kalniņu. Tāpēc prezidenta vēlēšanas ieilga — tām bija vajadzīgi 11 (!) balsojumi trīs sēdēs. Pēdējā gājienā tomēr ar 55 balsīm uzvarēja Kviesis. 34 deputāti balsoja pret, divi atturējās. Viens no latviešu sociāldemokrātu līderiem Felikss Cielēns, kas nebūt nesimpatizēja zemsaviešiem, savos 1963.gadā Zviedrijā izdotajos memuāros "Laikmetu maiņā" tā raksturoja (430.—431.lpp.) Kvieša prezidentūras pirmo posmu (1930—1933): "Tā kā Satversmes sapulcē Zemnieku savienība iestājās par plašām Valsts prezidenta tiesībām, tad nu varēja sagaidīt, ka tās vadība tagad mēģinās faktiski vairāk izcelt prezidenta autoritāti, izmantojot visas valsts Satversmē paredzētās iespējamības.

Turpmāk — vēl

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!