Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andris Ameriks .

Sēdes vadītājs.

Godātie deputāti! Pasludinu par atklātu Saeimas ārkārtas sēdi. Darba kārtībā ir viens jautājums "Par kritisko situāciju labības tirgū" .

Sākam izskatīt šo Saeimas lēmuma projektu. Atbilstoši Kārtības rullim Edgars Bāns ir iesniedzis pieteikumu runāt kā referents iesniedzēju vārdā. Lūdzu, vārds Edgaram Bānam, Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcijas deputātam. Lūdzu!

E.Bāns

(DPS). Augsti godātais premjerministra kungs! Augsti godātie deputāti! Liekas, ka nav nepieciešams vēlreiz izvērtēt kritisko situāciju graudu tirgū un kāpēc tā radusies. Tā ir visiem zināma. Atļaujiet jūsu uzmanību uzkavēt pie neatliekamiem uzdevumiem, kuri veicami nekavējoties un perspektīvā.

Pirmkārt, no 1.septembra nepieciešams uzsākt maksāt noteikto intervences cenu labības tirgū, samaksājot labības nodošanas dienā 50%, lai varētu pabeigt ražas novākšanu...

Sēdes vadītājs.

Bāna kungs, runājiet, lūdzu, skaļāk, vai arī, godātie deputāti, jūs sačukstaties klusāk, viens no diviem ir jāizvēlās.

E.Bāns.

Lai varētu pabeigt ražas novākšanu, apsēt ziemājus un palaist bērnus skolā. Smagie ražas novākšanas apstākļi prasa papildu līdzekļus, un tie nepieciešami tūlīt. Saņemot intervences cenu 72 lati par kviešu un 68 lati par rudzu tonnu, tik tikko būs iespējams segt pašizmaksu, tas ir, nopelnīt jau ieguldītos līdzekļus, jo 60% zemnieku saimniecībās audzē graudaugus platībā līdz 20 hektāriem, un tur vienas tonnas graudu pašizmaksa ir 71,64 lati vidēji republikā, bet Vidzemē un Latgales reģionā vēl augstāka. Šodien mēs saņēmām LETAS informāciju par to, ka Ministru kabinets, Rāviņa kungs informē LETU, ka Ministru kabinets ir noteicis... ir pieņēmis lēmumu noteikt intervences cenu 68 lati vidēji par kviešu tonnu un... jā, tas ir par četriem latiem mazāk, un 63 lati par rudzu tonnu.

Šī cena nevar apmierināt zemniekus, un šodien mums jāizšķiras, ko tad darīt. Ja mēs paskatāmies drusku atpakaļ, tad intervences pasākumi tika noteikti ar Ministru kabineta noteikumiem 11.augustā, lai gan Lauksaimniecības likums, kas regulē šo jautājumu, tika pieņemts 1996.gada beigās. Pusotra gada vajadzēja, lai Ministru kabinets iešūpotos. Jau 1997.gada 21.oktobrī Tautsaimniecības komisijas Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisijā, kurā piedalījās arī Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Jānis Lapše, izskatījis šo jautājumu, uzsvēra: "Labības iekšējā tirgū nav sasniegta stabila ilgtermiņa līguma attiecības, kā to prasa Lauksaimniecības likuma 10.panta pirmā daļa, starp labības ražotājiem un iepircējiem. Valsts rezervē vai intervences uzkrājumos labība jāiepērk pa tādām cenām, kuras vidējos ražošanas apstākļos nedod zaudējumus labības ražotājiem. Zemkopības ministrija apņēmās izstrādāt pasākumus likumdošanas un organizatoriskā jomā, bet līdz galam šis jautājums vēl nav atrisināts arī šodien. Ar subsīdijām tika noteikts atbalsts tikai par graudu glabāšanu mājās. Tautsaimniecības komisija šogad 28.aprīļa un 6.maija sēdēs atkārtoti izskatīja šo jautājumu par situāciju labības tirgū.

Redzot, ka labības ražotāji nokļūst galīgi sliktā situācijā, Tautsaimniecības komisija šā gada 19.augustā uzklausīja zemkopības ministra ziņojumu un nolēma ieteikt Ministru kabinetam pārskatīt pieņemto lēmumu — iepirkt pārtikas labības nerealizētos uzkrājumus ar 1.oktobri to pārskatīt un uzsākt to darīt ar 1.septembri. Kā zināt, šodien valdība šo jautājumu lēma.

Nekorekti ir pārmest Saeimai, ka tā izdarījusi pēc Zemkopības ministrijas valsts sekretāra Lapšes kunga priekšlikuma — grozīt likumu par norēķiniem par nepārstrādātas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem par norēķināšanos ar piegādātājiem viena mēneša laikā no piegādes dienas. Ja jau šī norma ir nepieņemama, tad Satversmes 81.panta kārtībā Ministru kabinets varēja izdarīt grozījumus vai arī izdarīt grozījumus šajā likumā. Bez tam Lauksaimniecības likuma 17.pants par Zemkopības ministrijas tiesībām likumā "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju" noteiktos gadījumos un kārtību iesniegt tiesā pieteikumu par pārstrādes uzņēmumu pasludināšanu par maksātnespējīgu. Kā zināms "Vidzemes dzirnavnieks" ar zemniekiem vēl tagad nav norēķinājies par pagājušo gadu.

Pēc Šķēles domām, tas ir brīvā tirgus pārkāpums, ka jānorēķinās viena mēneša laikā, un tāpēc pārstrādes uzņēmumi līgumus neslēdz, bet pieņem tikai glabāšanā, tas ir absolūti nepieņemams apgalvojums. Vai tad brīvais tirgus nosaka, ka nemaksāt par pārdoto produkciju pusgadu un vairāk? Uz 01.04.97.gadu nesamaksātā summa no pārstrādes uzņēmumu puses bija 1,7 miljoni, neskatoties ne uz likumu, ne noslēgtiem līgumiem. Grozījumus šajā likumā Ministru kabinets iesniedzis Saeimai 09.07.97.gadā, Saeima likumu pieņēma 1998.gada 15.janvārī, tas ir par norēķinu kārtību viena mēneša laikā. Šāda zemniekiem nepieņemama situācija izveidojās pārtikas parstrādes uzņēmumā aplamās privatizācijas rezultātā, kad tie nokļuva privileģētā situācijā pret graudu ražotājiem, notiek vienpusējs diktāts. Pret šādu kārtību iestājās Latvijas graudu audzētāju, glabātāju un pārstrādātāju kooperatīvās sabiedrības savienībā, zemnieku federācijas statūtsabiedrību asociācijā, Zemgales, Vidzemes un Kurzemes zemnieku sabiedriskās organizācijas, asociācijas un kooperatīvās sabiedrības.

Bet vai tad situācija ir izmainīta? Nebūt ne. Zemkopības ministrija ir iesniegusi Tautsaimniecības komisijai lauksaimniecības attīstības 1999.gada programmu, kurā graudu audzēšanu skata virspusēji bez ekonomiskā pamatojuma. Lauksaimniecības likuma 10.pants nosaka ekonomiskos pasākumus, ieskaitot lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecībā izmantojamo resursu un pakalpojumu cenu un tarifu paritātes nodrošināšanas pasākumus. Varbūt zemnieku prasības nav pamatotas? Pavērtēsim divu pēdējo gadu rezultātus lauksaimniecības ekonomikā, tas ir, 1996.un 1997.gadā.

Izdevumi kopā pieauguši 1,3 reizes uz katru izmantojamo lauksaimniecībai zemes hektāru. Tajā skaitā, elektroenerģijai 1,4 reizes, degvielām un smērvielām 1,4 reizes, mēslojumam 2,1 reizes, augu aizsardzības līdzekļiem 3,4 reizes, tehnikai, rezerves daļām 4,2 reizes, nodokļiem 2,15 reizes. Kopējie ienākumi palielinājušies par 20%, tajā skaitā augkopībā par 2%, lopkopībā par 8%, bet kokmateriālu izstrādei ienākumi pieauguši 2,87, reizes no tā tad arī zemnieki pašreiz dzīvo. Galaprodukcijas vērtība ir samazinājusies par 2%, tajā skaitā, graudaugiem par 10%, kviešiem par 9%. Varbūt valsts atbalsts ir pietiekams, ka par zemām cenām nav pamata uztraukumam? Lauksaimniecības likuma 16.pants nosaka subsīdiju 3% no pamatbudžeta. 1998.gada 19.jūnijā pieņemām likumu par valsts budžeta 1998.gadam. Valsts pamatbudžeta izdevumi ir noteikti 679 miljonu lati, 3% subsīdijas būtu 2,4 miljoni latu, bet iedalīts ir 7,1 miljons latu, tātad mazāk nekā 2,5%. Subsīdiju apjoms 1999.gadā tiek projektēts 18,5 miljoni latu, arī tas sastāda tikai 2,67%. Naftas produktu atsevišķi nodokļu apmaksai jāparedz vismaz 13 miljoni pēc Zemkopības ministrijas aprēķiniem. Paredzēts nākošā gadā ir 6 miljoni, bet pieteiktas izmaksas šogad ir 2,9 miljoni, izmaksāti 2,2 miljoni, un 2,1 miljons ir nosegts pagājušā gada parāds par akcīzes nodokli. Tā kā arī izmaksai ir palikusi nauda 897 tūkstoši. Atkal mēs nevarēsim norēķināties, un varbūt tāpēc ir jūtama Finansu ministrijas aktivitāte šī nodokļa administrēšanu nodot Zemkopības ministrijas pārziņā.

Otrais neatliekamais uzdevums ir intervences noteikumu izstrādāšana nākošā gada ražai nevis tanī gadā, kad tos pieņem. Zemniekam jābūt skaidrībā trīs gadus uz priekšu, lai vismaz varētu kārtot trīs gadu augu mainību, taču jāsaprot ir tas, ka lopu skaits ir samazinājies vairāk nekā par pusi, organiskais mēslojums līdz ar to arī, un ar minerālmēsliem vien nevar uzturēt augsnes auglību tādā līmenī, kāda tā ir pašreiz. Tātad augu sekai ir izšķiroša nozīme, un tāpēc zemniekiem ir jāzina uz priekšu, ko viņš varēs audzēt un ko viņš varēs pārdot.

Trešais uzdevums — ir jāsakārto visa ekonomiskā ķēde no labības ražotāja līdz maizes ēdājam. Nav normāli, ka no maizes pārdošanas vērtības graudu ražotājs saņem mazāk par 10%. Tad, ja šo ķēdi sakārto, tad neizpaudīsies arī labības pārstrādes uzņēmumu diktāts graudu ražotājiem. Pie šī jautājuma grupas izšķirošo nozīme būs iekšējā tirgus aizsardzībai. Pēc "Rīgas dzirnavnieka" ģenerāldirektora Gerharda informācijas Tautsaimniecības komisijā, 25% ir nezināmās izcelsmes milti. Bet kā tad turpmāk būs? Sakarā ar to, ka mēs iestāsimies Pasaules tirdzniecības organizācijā,labības produktiem ievedmuitas tarifs samazināsies no 75% uz 30%. Varbūt tas ir pareizi, bet tad ir jādomā, kā mēs aizsargāsim, lai šī, nu, sauksim atklāti, kontrabandas produkcija neienāktu Latvijā. Arī Baltijas valstu līgums par brīvo tirdzniecību ar lauksaimniecības produktiem paredz zināmu kārtību, kādā var vienoties, lai aizsargātu iekšējo tirgu. Ekonomiski līdzsvarotu labības tirgu būtu iespējams organizēt, ja zemnieki atjaunotu graudu pirmapstrādes bāzi, kaltes, glabātavas, un diemžēl arī ostas elevators, kas pēdējais bija palicis, arī tas tiek privatizēts un vairāki zemnieki ierosina, ka jāceļ jauns elevators, bet tas prasa visus līdzekļus.

Ceturtkārt, tas ir galvenais pasākums, ir jānodrošina lopkopības attīstība. 200 tūkstoš tonnu pārtikai nevar nodrošināt graudu audzētājiem darbu, lai viņi varētu noslogot savas jaudas. 600 tūkstošus pašreiz patērē lopbarībai, bet lopbarībai varētu patērēt daudz vairāk, ja atrisinātu lopkopības problēmas.

No 1990. gada piena ražošana ir samazinājusies par 44%, gaļas — par 77%. Gaļas ražošana kritusies arī 1977. gadā. Nenosakāmas izcelsmes produkcija pienam ir 7%, gaļai — 52%. Tajā skaitā liellopu gaļai ir 33% un 43% ir cūkgaļai. Katram ir zināms, ka piensaimniecība ir tā nozare, kas zemmniekiem var dot reālus, jūtamus ienākumus. Līdz ar to, kad tiek organizēta piensaimniecība, dabīgi, ka rodas nepieciešamība organizēt liellopu gaļas ražošanu. Kur tad savādāk liks izbrāķētās govis un dzimušos bullēnus? Turpretī cūkkopībā, ja zemnieki ražotu graudus un pienu, tad piena pārstrādes produktus, tas ir, vājpienu, var izmantot cūku nobarošanai, un tas varētu risināt šos jautājumus.

Man ir pienācies pagājušajā nedēļā runāt ar Rucavas pagasta zemnieku Vītoliņa kungu. Viņš ir dzērveņu entuziasts un iestādījis dzērvenes, bet viņam ir 20 govis un 6 grūsnās teles, kas atnesīsies pavasarī. Lūk, dzērvenes viņam ir ieviesušas tādu cerību, ka pavasarī viņš ir gatavs govis nolikvidēt un pievērsties tikai dzērveņkopībai. Galīgi aplama situācija rodas. Vakar es biju statūtsabiedrībā "Sesava". Arī šeit piens tik tikko ir pa nullēm. Liellopu gaļa dod milzīgus zaudējumus, cūkgaļa — arī pa nullēm. Tādu ražošanas sistēma, bez šaubām, neveicināsim. Šeit atkal pirmais noteikums ir robeža, lai nebūtu šī kontrabandas produkcija. Otrs pasākums: ir jādomā par cenu paritātes nodrošināšanu pret izejvielām, un kaut nu ņemsim to vienīgo spēkbarības problēmu. Mēs... tagad zemnieki ir spiesti pārdot miežus par 40 latiem tonnā, spēkbarība maksā 120 latus. Statuete, ko par izciliem nopelniem televīzijas raidījumos ik gadu pasniedz kā balvu Vai tad trīs reizes palielinās spēkbarības cena no tā, ka pievieno premiksus? Nu taču nē. Es domāju, ka... Vācijā tas, teiksim, ir 1 pret 1,5, ka šinī jautājumā mums ir jādomā, to nevar vienā dienā atrisināt, bet ir jādomā, kā šo problēmu atrisināt. Graudkopībā mēs esam tuvu katastrofai, kad kombaini, graudu kaltes saimniecībām ir uz sabrukuma sliekšņa. Šī tehnika ir ļoti dārga un pērkot to un pārdodot graudus zem pašizmaksas nu tiešām mēs nonāksim neapskaužamā situācijā.

Domāju, ka šodien vajadzētu mums konstruktīvi izvērtēt, ko mēs varam darīt, kā mēs varam rīkoties, lai šo problēmu atrisinātu un zemniekiem kaut cik varētu nodrošināt viņu iegūtās produkcijas rentablu ražošanu. Bez šaubām, ka tas ir viens no pamatjautājumiem zemkopības attīstībai un zemnieku noturēšanā laukos, citādi viņi vienkārši aizies no lauksaimnieciskās ražošanas, valdībai zināms atbalsts ir tomēr jānodrošina. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Godātie deputāti, mēs esam noklausījušies referenta ziņojumu. Atklājam debates. Es gribu atgādināt mūsu iepriekšējo lēmumu, ka līdz rudens sesijas, līdz mūsu Saeimas pilnvaru beigām, pirmo reizi debatēs ir 5 minūtes, otro reizi — 2 minūtes. (Starpsauciens: "Ārkārtas sēdē?")

Vārds ārpus kārtas Guntaram Krastam — Latvijas Republikas Ministru prezidentam. Lūdzu! (No zāles deputāts A.Rubins: "Viņš atsakās!") Atbilstoši Kārtības rullim Ministru prezidents var runāt ārpus kārtas tajā brīdī, kad viņš izsaka šādu vēlēšanos. Tātad pirmais debatēs runās Jānis Mauliņš, frakcija "Latvijai". Lūdzu!

J.Mauliņš

(TKL). Godātā Saeima! Nu mēs atkal te sēdēsim un pļāpāsim. Kāpēc? Tāpēc, ka nestrādā valdība. Tāpēc daži jautājumi ir Rāviņa kungam kā zemkopības ministram un Krasta kungam kā Ministru prezidentam. Vispirms — vai Saeimai arī turpmāk ik gadus būs jāsasauc ārkārtas plenārsēde augusta beigās, lai risinātu graudu iepirkšanas problēmu? Protams, ar krietnu nokavēšanos. Otrais jautājums — vai par gaļas un piena iepirkšanas jautājumiem arī būs jāsasauc ārkārtas plenārsēdes, teiksim, pēc mēneša vai diviem? Protams, kad būs pagājušas vēlēšanas, valdošās partijas, ja tajā starpā nebūs Tautas kustības "Latvijai", četrus gadus līdz nākošajām vēlēšanām par zemniekiem, zemnieku problēmām vairs neliksies ne zinis. Tā kā bija šajā 6. Saeimā. Vajadzīga nopietna attīstības programma, nevis kaut kāda šīsdienas sēde, kampaņa, tāda kā komunistu laikos. Un tāpēc trešais jautājums — vai Zemkopības ministrijai ir ja ne 20 gadu, tad vismaz 10 gadu darba programma? Ceturtais jautājums — vai Zemkopības ministrijā un Ministru kabinetā kāds ir noskaidrojis, kādas lauksaimniecības nozares Latvijā ir rentablas, atbilstošas zemes īpašībām, klimatam un tirgum? Bez zinātnē un praksē balstītiem pamatotiem pētījumiem uz vismaz desmit gadu tālu nākotni Latvijas lauksaimniecībā muļķīgi ir runāt par plānojumiem uz vienu gadu vai, teiksim, tūlīt. Tas ir tikpat kā spert vienu soli, nezinot, kādā virzienā ir ceļa mērķis, kur ir ceļš.

Tautas kustības "Latvijai" ekspertu grupas sabiedriskā kārtā strādāja pie 20 gadu perspektīvās programmas, pie skaitļiem, aprēķiniem un plānojuma. Šāds tāls plānojums, to var saukt arī par valsts biznesa plānu, ir valsts dzīvības jautājums. Bez tādas programmas izstrādes nevar nekādus speciālistus sagatavot. Lai speciālistu apmācīšana valstiski rentētos, nozarei ir jāpastāv vismaz desmit gadus. Tas ir — 5 apmācības gadi un 5 — atstrādes gadi. Nekādas šķirnes iekopt, nekādas ēkas būvēt, nekādas lauksaimniecības mašīnas iegādāties nevar, ja nav tāda plānojuma un drošības. Kā Rietumu pieredze rāda, lauksaimniecības mašīnu mūžs ir 20 līdz 30 gadu garš. Tie ir pārāk lieli kapitālieguldījumi, tāpēc praktiskā prognoze, plāns valsts attīstības virzienā ir ļoti, ļoti vajadzīgs.

Kā mēs zinām, labības ražošana un iepirkšana sastāda tikai 13% no visiem ražojumiem lauksaimniecībā. Tāpēc nepievērš tik lielu uzmanību graudiem. Lauksaimniecības produkcijas iepirkšana būtu pats galvenais subsidēšanas objekts, tam būtu kāda jēga. Šodien te būtībā ir komerckomunistu slavenām kampaņām līdzīga kampaņa ar priekšvēlēšanu piegaršu. Īstenībā subsīdiju izmaksas ir nogrimušas birokrātiskajos papīros, un viens no tiem birokrātiskajiem papīriem te ir manā priekšā. Un tas ir tikai kāda piektā vai desmitā daļa no visām instrukcijām, kādā veidā zemniekam jāatgūst subsidējamie līdzekļi.

Vēl ir citi rīkojumi. Pēc man nezināma rīkojuma, kā stāsta praktiķi, ir subsidēta lauksaimniecības mašīnu iepirkšana, un tāpēc man ir jautājums atkal — 5. jautājums — finansu ministram, premjerministram, zemkopības ministram: vai ir taisnība, ka zemniekam dzēš 30% no aizņēmuma tikai tad, ja mašīna pirkta no noteiktas licencētas firmas? Sestais jautājums. Vai ir taisnība, ka, piemēram, šo firmu traktori ir par 3000 latiem dārgāki? Un septītais. Vai ir taisnība, ka komisijas naudu par šo jumta līguma noslēgšanu šīm firmām saņēmusi atbildīga amatpersona, šī līguma parakstītāja? Lūdzu, atbildiet uz jautājumiem.

Nobeigumā es atgādināšu, ka nekas jums nav jāizdomā. Visi subsidēšanas un lauksaimniecības saglabāšanas veidi un paņēmieni jau ir izstrādāti pirmskara Latvijā, Eiropā un Amerikā. Neizgudrosim velosipēdus. Strādāsim, cienījamā lauksaimniecības un zemkopības ministrija! Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Modrim Lujānam, Tautas saskaņas partijas deputātam. Lūdzu! Es atvainojos, Lujāna kungs ir pēc kārtas nākošais. Tagad ir Leonards Stašs, Tautas saskaņas partijas deputāts. Nākamais runās Modris Lujāns.

L.Stašs

(TSP). Cienījamie kolēģi! Nu ar Dieva palīgu esam piedzīvojuši, ka lauksaimniecība ir praktiski sagrauta līdz pamatiem, un tagad nu mēs gribam vēl kaut kādas paliekas kā ugunsdzēsēji nodzēst, kaut ko runājot par graudu iepirkšanu, vai par citām lietām.

Nu šodien ir graudu iepirkšana. Nu ko mēs varam šodien runāt, ka mēs esam grāvuši lauksaimniecību, sākot ar Godmaņa valdību un beidzot ar Krasta valdību, vēl šodien nicinām. Un pats galvenais ideologs un nepareizu metožu pielietotājs un tradīcijas ieviesējs, lai zemnieks iznīktu, bez šaubām, ir Šķēles valdība. Tur nevienam tas nav noslēpums.

Es domāju, ka šodien runa ir par graudiem. Tas nav nemaz viss. Šodien graudus ražo tikai tie zemnieki un var pārdot, kuriem zemes auglība ir sešdesmit un vairāk balles. Bet kas šodien notiek, tas var būt Zemgalē, daļēji Kurzemē, un arī tikai tie zemnieki jeb saimnieki, kuriem ir ražošanas līdzekļi un kuriem ir papildu ienākumi.

Kas šodien notiek Latgalē? Kas šodien notiek Vidzemē, kur zemes auglība ir trīsdesmit balles? 32 — maksimums. Tak mēs katrs zinām, ir zinātniski pierādīts, ka nevar iegūt ražu lielāku, nekā zemes auglība dabiski var dot. Un ja šodien zemes auglība — 30 balles — sastāda tikai 14 centnerus no hektāra, tas ir lielākais, jo katra zemes balle, auglības balle, dod 0,4 centnerus. Tad ko mēs lai darām šodien? Ko mēs lai darām šajos reģionos, kā izdzīvos tie zemnieki?

Subsīdijas. Te, man liekas, ir zemkopības ministrs Rāviņa kungs. Jūsu vadībā, pēc jūsu priekšlikumiem, tika izstrādāti subsīdiju principi un nolikums. Un kas iznāk? Saņem tikai tie zemnieki, kuriem, kā jau teicu, ir ražošanas līdzekļi un ir papildienākumi. Tie saņem mērķsubsīdijas, kaut gan zemes auglība šiem saimniekiem, šiem zemniekiem ir 70—60 balles. Ne mazāk. Un tagad iznāk, ka subsīdijas ir saņēmuši daži simti, jūtamas subsīdijas, un desmiti tūkstoši zemnieku Latgalē un Vidzemē, tāpat arī Kurzemē un Zemgalē neko nesaņem un nevar iegūt neko. Uz kāda pamata lai viņi dzīvo? Uz kāda pamata lai viņi velk savu garu, kā saka? Kā viņi var laist bērnus skolā, izglītot un tā tālāk, un tā tālāk? Pasaulē nav tādas prakses, kā mums ir pieņemta šodien Zemkopības ministrijā. Lai saņem tie, kas prot un var ražot.

Pasaulē prakse ir tāda, ka palīdzība vai subsīdijas pienākās tiem, kam ir grūti apstākļi, kas nevar ražot par noteiktām zemām tirgus cenām. Bet mums ir tieši otrādi. Tātad Latgale un Vidzeme — lai viņi mirst, lai viņi tiek iznīcināti.

Es domāju, ka, ja mēs šodien arī nolemsim par graudu ražošanas intervences cenu par iepirkumu, tas it neko vēl neatrisina. Šī problēma ir kompleksa, tā ir jāatrisina kompleksi, ir jāatrisina reģionu komplekss, reģionu vajadzības, un tā tālāk un tā tālāk. Es nezinu, Rāviņa kungs, vai šodien, kad Latgalē lietus un nelaiks ir iznīcinājis nu gandrīz visu ražu, vairāk nekā par 50%, tā ir jau stihijas nelaime, tur jau vajadzēja būt Zemkopības ministrijai, valdības locekļiem un redzēt, kas tur notiek, arī Vidzemē, kas tur notiek un kas tur tiek darīts. Un sniegt neatliekamu palīdzību jeb atbalstu šiem zemniekiem. Bet nekas nenotiek, neviens ar to nenodarbojas, neviens neko nedara. Es domāju, ka tā ir tāda noziedzīga rīcība, noziedzīga rīcība vienkārši. Vismaz aizejiet uz meteostaciju, uz meteobiroju un paskatieties, cik bija skaidras un cik lietainas dienas Latgalē, cik Vidzemē, cik Kurzemē, un tā tālāk, un jūs uzreiz sapratīsit, par ko šeit ir runa un kas šeit notiek.

Sēdes vadītājs.

Staša kungs, jūsu laika limits ir izsmelts.

L.Stašs.

Paldies!

Sēdes vadītājs.

Godātie deputāti! Nākamais ārpus kārtas vārdu lūdz Ministru prezidents Guntars Krasts. Bet pirms es viņam dodu vārdu, viņš arī lūdz viņa runas laiku pagarināt līdz 45 minūtēm. Atbilstoši Kārtības ruļļa 64.pantam Saeima par šo jautājumu lemj bez debatēm, tātad lūdzu paust savu attieksmi pret Ministru prezidenta lūgumu balsojot. Godātie deputāti! Lūdzu balsosim par Ministru prezidenta lūgumu — noteikt viņam runas laiku 45 minūtes. Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 51, pret — 8, atturas — 6.

Vārds tiek dots Ministru prezidentam Guntaram Krastam. Jūsu runas laiks 45 minūtes. Lūdzu!

G.Krasts

(Ministru prezidents). Paldies deputātiem! Godātais Saeimas prezidij! Godātie deputāti! Priekšvēlēšanu maratons ir sācies, un visiem politiķiem ir vēlēšanās parādīt savas rūpes par vēlētājiem, kuru vidū ir daudz lauksaimnieku un ar lauksaimniecību saistītu lauku iedzīvotāju.

Tāpēc masu informācijas līdzekļu uzmanības centrā ir nokļuvuši labības audzētāji un dažu publicistu izpratnē sliktā valdība, kas no visiem labības audzētājiem nenopērk visus izaudzētos graudus vai nepavēl to izdarīt visiem labības pārstrādes uzņēmumiem. Valdība, kurā neesot skaidras lauksaimniecības attīstības un labības ražošanas attīstības programmas, kura negrib atjaunot sociālisma principus, norīkojot, cik katram labības audzētājam kāda labība ir jāaudzē, kam un kad viņam tā ir jāpiegādā, kad un kā ar viņu jānorēķinās, un valdība, protams, nesaprot, ka šogad ir ļoti smagi dabas apstākļi. Tas viss labākajā gadījumā atgādina vairāksolīšanu ar neesošiem resursiem, un ar atlikto maksājumu pērkot nepelnītu popularitāti, bet sliktākā gadījumā tas kvalificējams kā blefs. Tāpēc varbūt ir labi, ka šo jautājumu šodien apspriežam Saeimā, lai apzinātu izdarīto, vienotos par kopējo problēmas izpratni, vērtējumu un rīcības programmu. Jo dažu labu no reāliem pasākumiem situācijas uzlabošanai var veikt vienīgi Saeima, pieņemot izmaiņas likumos. Jāatzīst, ka pašreiz labības audzētājiem patiešām ir saspringta situācija, jo jāvāc raža un tajā pašā laikā jāplāno ražošana nākamajam gadam.

Šā gada ražas novākšanas sezonu līdztekus tradicionāli normālajām tehniskajām un darba organizācijās problēmām raksturo vēl vairāki citi faktori. Slikti laika apstākļi, kas samazina izaugušo potenciālo ražu un tās kvalitāti, neļauj to novākt un palielina ražošanas izmaksas. Sākotnējs lielāks pārtikas labības ražošanas prognoze, salīdzinot ar tās patēriņa apjomu iekšējā tirgū, kas samazina vai pat izslēdz nepieciešamību labības pārstrādes uzņēmumiem konkurēt savā starpā, piedāvājot lauksaimniekiem iespējami labākus pārdošanas noteikumus, jo piedāvāto graudu apjoms pārsniedz šo uzņēmumu gada ražošanas apjomus. Sliktais stāvoklis pasaules labības tirgū, kas izpaužas cenu samazinājumā līdz pēdējo triju gadu laikā nepieredzēti zemam līmenim, no vienas puses, ierobežo iespējas pārdot produktu pasaules tirgum, bet, no otras puses, palielina iespējamo konkurenci no importētās produkcijas puses. Pagājušajā rudenī Saeimas pieņemtās izmaiņas likumā par norēķiniem par neapstrādāto lauksaimniecības produkciju, kas neattīstītas produkcijas tirgus apstākļos, kad nav izveidojušies kooperatīvi vai citas privātās uzņēmējdarbības formas, labības tirdzniecības uzņēmumi ierobežo iespējas šī sezonālā produkta pircējiem atrast savstarpēji pieņemamus norēķinu un savstarpējās kreditēšanas risinājumus, ja šajā procesā netiek meklētas likuma apiešanas iespējas.

Jāatzīst, ka labība ir nozīmīgākā augkopības preču produkcijas daļa Latvijas lauksaimniecībā. Kā liecina lauksaimniecības gada ziņojumā iekļautie rādītāji, labības pārdošana lauksaimniekiem 1997.gadā deva 13% no kopējiem ienākumiem. Tomēr lopkopības produkcijas daļa bija krietni lielāka — 68%, tajā skaitā piena — 29%, bet cūku — 15%. Jums izdalītajā materiālā tas ir redzams 1.attēlā. Vērtējot šajā gadā apsēto platību apmēru un ziemāju pārziemošanas stāvokli, šogad bija gaidāma lielākā pārtikas labības raža kopš mūsu valsts neatkarības atjaunošanas. Par to liecināja sējplatība ražības un graudu kvalitātes attīstība pēdējo gadu laikā. Jums izdalītajā materiālā 2.attēls. Par spīti pagājušā gadā presē paustajai lauksaimnieku neapmierinātībai ar labības cenu straujo kritumu un deklarētajiem solījumiem labību vairs neražot, šā gada labības sējplatības sasniedza 490 000 hektāru, kas nozīmē atgriezšanos 1994.gada līmenī. Tajā pašā laikā labības patēriņš pārtikā kopš 1993.gada mūsu valstī ikgadus sarūk. Ja vēl 1997.gadā tas bija apmēram 283 000 tonnu, tad 1998., 1999.gada kopējā ražas patēriņa pārtikai prognoze ir vairs tikai 250 000 — 260 000 tonnu, no kurām tikai 150 000 — 160 000 tonnu apjomā paredzams kviešu patēriņš. Jāskatās ir 3.attēls jums izdalītajā materiālā. Un no 50 000 — 60 000 tonnu ir sagaidāms rudzu patēriņš. Pārējās labības patērētāji var būt vai nu mūsu valstī audzējamie mājlopi, vai ārvalstu pārtikas produktu tirgi. Bet to iespējamās piedāvātās cenas ir ievērojami samazinājušās.

Kā augstas labības cenas iespaido lopkopības attīstību, mēs varējām vērot jau 1992.—1994. gadā, kad nepamatoti augstu valsts noteiktās labības cenas sadārdzināja arī lopbarību, kas krietni paātrināja lopu skaita samazināšanos. Notika lopu izkaušana, jo tirgus nespēja nodrošināt lopkopības produkcijai adekvātu strauju cenu pieaugumu, bet graudi iegula valsts glabātavās, vēlāk bija jāizdod daudz līdzekļi to glabāšanai un pat pārdošanai ārpus valsts robežām. Savukārt ārvalstu tirgos cenas noslīdējušas līdz 100—110 ASV dolāru līmenim par tonnu, kas Latvijas lauksaimniekiem, piemēram, ļautu par kviešiem saņemt tikai līdz 56—58 latiem par tonnu. Lūdzu skatīt 4.attēlu jums izdalītajā materiālā.

Salīdzinot ražošanas un patēriņa prognozes, varējām prognozēt, ka 1998.gads būs pirmais kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas un varbūt pat pēdējo 20 gadu laikā, kad Latvijas labības ražotāji atkal ir spējīgi Latviju pilnībā nodrošināt ar pašražoto pārtikas kvalitātes labību.

Diemžēl līdztekus patīkamajam konstatējumam tas nes līdzi arī jaunas problēmas, no kurām nozīmīgākā ir jārisina pašiem labības ražotājiem. Labības ražošanas tālāka palielināšana nozīmē, ka Latvijas dzirnavnieki vairs nav un nebūs vienīgie un varbūt pat ne galvenie pārtikas labības pircēji. Ir jāizveidojas labības tirdzniecības uzņēmumiem. Graudu ražotājiem labāk būtu tos veidot pašiem kā kooperatīvos uzņēmumus, kā to izdarījušas Skandināvijas valstu, dažu citu Eiropas valstu, ASV graudu ražotāji, tādējādi paturot savās rokās graudu tirdzniecību un līdz ar to iespēju ietekmēt tirgus cenas.

Tas nozīmē arī labības eksporta nepieciešamību un ar to saistītu daudz ciešāku atkarību no labības cenām pasaules tirgos. Bet tas nozīmē arī to, ka pārtikas labības tālāka ražošanas palielināšanās viennozīmīgi sasaistāma ar ražošanas izmaksas samazināšanu, eksporta tirgu meklēšanu un mērķtiecīgi iespējamā eksporta produkcijas partiju veidošanu.

Apgalvojumi, ka Latvijas valstij un tās valdībai neesot lauksaimniecības politikas, neatbilst patiesībai. Gribu atgādināt, ka valsts savu nostāju pamatā ir deklarējusi Latvijas lauksaimniecības likumā, un pašlaik varu teikt, ka tajā paredzētie pasākumi faktiski ir izpildīti. Ar tiem esat iepazīstināti arī jūs. Vēl vairāk, par tiem jūs esat arī balsojuši, pēdējo reizi apspriežot lauksaimniecības attīstības programmu.

Atbalstot tirgus ekonomikas principu darbību arī lauksaimniecībā, valdība 1997.gadā, turpinot lauksaimniecības politikas attīstību, pieņēma ilglaicīgu lauksaimniecības attīstības programmu, paredzot likt akcentu uz konkurētspējīgas lauksaimniecības ražošanas veicināšanu, vairs ne tikai uz tās saglabāšanu. 1997.gada rudenī valdība pieņēma lauksaimniecības tālākas attīstības koncepciju. Tās pamatnostādnēs tika definēts, ka Latvijas lauksaimniecības attīstība ir saistāma ar ražošanas efektivitātes paaugstināšanos, konkurētspējas attīstīšanos, tirgus attiecību veidošanos. Latvijas lauksaimniecības attīstība nav saistāma tikai ar iekšējā tirgus piepildīšanu. Pašreiz valdības akceptētajā lauksaimniecības attīstības koncepcijā tas ir skaidri pateikts. Ja mēs savā saimniekošanā aprobežotos tikai ar iekšējo tirgu, pat ekstensīvi saimniekojot, vismaz trešdaļu lauksaimniecības zemju paliktu neizmantotas. Latvijas zeme var dot vairāk produkcijas, tāpēc nedrīkstam norobežoties no ārējā tirgus, lai radītu lauksaimniecībai īpašus siltumnīcas apstākļus, jo maksāt tādas eksporta subsīdijas, kā to dara Eiropas Savienība, Latvijas tautsaimniecība paredzamā nākotnē nespēs. Panākumi ārējos tirgos saistāmi ar ražošanas pašizmaksu samazināšanu un stabili augstu kvalitāti lielām produkcijas porcijām.

Šā gada augusta pirmajā darba dienā valdības sēdē tika akceptēts valsts politikas labības tirgū pamatprincipi un tirgus intervences pamatnoteikumi, par kuriem detalizētāk runāšu nedaudz vēlāk. Tāpēc izteikumi par valdības neizlēmību un vairīšanos no problēmas risināšanas liecina par vāju informētību, ja vien tie nav priekšvēlēšanu drudža vai vienkārši valsts iekšējā tirgus politikas mehānisma neizpratnes izpausme.

Kādi instrumenti vispār ir pieejami valstī, lai ietekmētu lauksaimniecisko, tajā skaitā labības ražošanu un tirgu? Dažos vārdos par pazīstamākajiem no tiem.

Muitas barjeras un eksporta subsīdijas. Šis ir visplašāk minētais valsts lauksaimnieku atbalsta pasākums. Paaugstina cenas vietējā tirgū, bet tikai tādā gadījumā, ja tajā ir produktu deficīts. Ja paši vietējā tirgus dalībnieki dažādu apstākļu dēļ nesāk konkurēt par instrumentu, izmantojot savstarpēji zemāku cenu solīšanu. Pretējā gadījumā valstij vai ražotājasociācijai jāizmanto tirgus intervence, izpērkot vai izņemot no tirgus relatīvi lieko produktu. Tā pārdošana faktiski iespējami vienīgi ārējā tirgū un izmantojot eksporta subsīdijas.

Valsts tirgus intervence. Šajā gadījumā valsts tieši iejaucas tirgū uz laiku vai pavisam no tirgus izņemot lieko produktu, vēlāk to pārdodot vietējā tirgū vai arējā tirgū ar vai bez eksporta subsīdijām vai citādiem zaudējumiem. Valsts ilglaicīgam laika posmam nosaka stabilu intervences cenu, kas gan sezonāliem produktiem pa mēnešiem var mainīties, lai kompensētu glabāšanas un kredītu procentu izmaksas. Valsts intervenci veic tikai gadījumā, ja tirgus privātie dalībnieki savā starpā nespēj vienoties, vai gadījumā, ja tirgū ir attiecīgā produkta pārpalikums un tādēļ tirgus cenas noslīd zem šī līmeņa. Tādējādi tiek stabilizēts tirgus, nepieļaujot cenu krišanos zem noteikta intervences cenu līmeņa. Valsts tādējādi dod ražotājiem produkcijas pārdošanas garantiju, bet nepretendē kļūt par galveno tirgus dalībnieku. Un valsts ar savām intervences noliktavām nekad nekļūs par nekvalitatīvu produkta savācēju. Instruments izmantojams tirgus sezonālo svārstību dzēšanai, kā arī tirgus pilnīgas vai daļējas monopolizācijas gadījumā, tas ir, ka daudziem produkcijas pārdevējiem lauksaimniekiem pretī stājas viens pircējs vai ļoti ierobežots pircēju skaits. Eiropas Savienībā un vairākās citās valstīs to izmanto arī augstāku cenu noturēšanai iekšējam tirgum, piespiežot patērētāju maksāt vairāk, kā tas notiktu gadījumā, ja valsts tirgus intervences nebūtu. Šajā gadījumā tas viennozīmīgi saistās ar salīdzinoši augstām importa tarifu barjerām un eksporta subsīdijām. Tomēr šis ir ceļš, no kura pakāpeniski atsakās visas attīstītās Eiropas valstis.

Valsts rezerve. Līdz šim gadam labības tirgus īstenošanā figurēja jēdziens — iepirkums valsts rezervēm. Lai novērstu nekorektu valsts intervences iepirkumu un iepirkuma valsts rezervei jēdziena nekorektu lietošanu, ir jāpaskaidro sekojošais: kāda produkta iepirkums valsts rezervei tiek īstenots, lai nodrošinātu valsts prognozētās vajadzības pēc šī produkta. Tāpēc iepirkums valsts rezervēm notiek ierobežotā apmērā un par iespējami zemāku cenu. To nosakot atbilstošā likumā "Par valsts pasūtījuma izvietošanu noteiktajā kārtībā". Tas ir tieši pretējs motīvs valsts vēlmēm stabilizēt stāvokli labības tirgū un nodrošināt tās audzētājiem iespējami lielāku iespējamo cenu. Tas ir pretēji arī sistēmai, kas noteikta likumā "Par labības tirgu un valsts labības rezervi", kas paredz, ka iepirkums valsts rezervēm tiks īstenots, faktiski izmantojot valsts tirgus intervences metodi. Savukārt valsts intervencē iepirktie produkti var kalpot arī par valsts stratēģiskajām rezervēm, tikai jāpatur vērā, ka saglabāšana ilgākā laika posmā izmaksā ievērojamas naudas summas. Tādēļ ekonomiskais izdevīgums var kļūt problemātisks.

Tiešie kompensācijas maksājumi. Gadījumā, ja ir kāda no ražotājiem neatkarīga valsts politikas izmaiņa vai katastrofa, apstākļu ietekmē krasi samazinās viņu ienākumi, valsts var izmantot kompensācijas maksājumus. Tos parasti izmaksā uz platības vienību vai lopu vienību, izņēmumu gadījumā pieļaujot izmaksas par produkcijas vienību. Toties kā likums tas ir saistīts ar produkcijas realizācijas garantēto cenu samazināšanos valsts politikas izmaiņu rezultātā.

Kredīti vai to procentu subsīdijas. Īstermiņa vai ilgtermiņa likviditātes problēmu risināšanas atbalstam valsts var izmantot subsīdijas kredītu pieejamības nodrošināšanai no bankām. Tās var izpausties kā kredītu procentu pilnīga vai daļēja subsidēšana, kā daļēja kredītu summas finansēšana, kā aizdevums no valsts izveidota kredītu fonda. Pēdējā gadījumā valstij tas izmaksā mazāk. Toties mazāka līdzekļu summa tiek piesaistīta projekta īstenošanai.

Kā tad ir veidojusies pašreizējā valsts politika labības tirgus jomā un kāda tā ir? Pamatojoties uz lauksaimniecības likumu, lauksaimniecības attīstības valsts ilglaicīgās programmas pamatnostādnēm, tirgus ekonomikas un agrārās reformas principu konsekventu attīstību, valsts budžeta iespējām, kā arī augstāk minētajām prognozēm, Ministru kabinets šā gada 3.augusta sēdē tika apstiprinājis Latvijas labības tirgus politikas pamatprincipus. Šos pamatprincipus izstrādāja ar manu rīkojumu šā gada jūnijā izveidotā darba grupa labības tirgus politikas īstenošanai. Tie paredz, ka labības un tās pārstrādes produktu tirgū par galveno un noteicošo dalībnieku ir jābūt privātajām uzņēmējsabiedrībām. Tikai tādos apstākļos var izveidoties ekonomiski pamatota tirgus attīstība. Valsts uzdevums ir veicināt labības tirgus attīstību un stabilitāti, nepieļaujot atsevišķu labības tirdzniecības un pārstrādes uzņēmumu monopoldarbību un mazinot pasaules tirgus un klimatisko apstākļu radītās tirgus vārstības. Valstij nav jābūt galvenajam labības uzpircējam un tirgotājam, bet galvenokārt tirgus stabilizatoram. Uz šādu sistēmu, kas balstās uz privātajiem uzņēmējiem ne tikai lauksaimniecībā, bet arī ar to saistītajās nozarēs, mūsu valsts ir konsekventi gājusi kopš agrārās reformas pašiem sākumiem.

Šo pamatprincipu īstenošanai valsts labības tirgus stabilizēšanā tiek izmantoti sekojoši instrumenti. Labības iepirkšanā piesaistīto kredītu procentu daļēja subsidēšana pie nosacījuma, ja kredītu ņēmējs izpilda valsts noteiktās prasības, uzpirkšanas termiņu un norēķinu kārtību. Par juridisko pamatu kredītu subsidēšanai kalpo valsts pilnvarotās institūcijas un uzņēmēju savstarpējs līgums. Ar kredītu procentu subsidēšanu saistītās izmaksas finansē no valsts budžetā lauksaimniecības subsīdijām paredzētajiem līdzekļiem.

1998.gada lauksaimniecības subsīdiju programmā šim nolūkam ir paredzētas kredītu procentu subsīdijas līdz 9% likmei. Tās par saņemtajiem kredītiem var saņemt visi legāli reģistrētie labības pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumi, kas iepirkuši labību līdz 1.oktobrim un norēķinājušies līdz 1.novembrim. Bez tam spēkā joprojām ir kārtība, kas paredz subsīdijas viena lata apmērā par tonnu mēnesī tiem labības ražotājiem, kas izaudzēto labību līdz pārdošanai glabā pie sevis savās glabātuvēs.

Valsts intervence labības tirgū, dod garantijas, ka būs iespējams pārdot visu noteiktas kvalitātes labību par valsts garantēto minimālo intervences cenu. Ar intervences īstenošanu saistītos izdevumus sedz no valsts budžeta izdevumiem lauksaimniecības atbalstam.

Šā gada 11.augustā apstiprinātajos Ministru kabineta noteikumos "Par tirgus intervenci labības tirgū", tika noteikts, ka valsts nopirks visus noteiktas kvalitātes pārtikas kviešus un rudzus par 72 un 67 lati tonnā intervences iepirkumu uzsākot 1.oktobrī.

Ievērojot vēl neattīstīto graudu tirgus struktūru, sliktos laika apstākļus, kā arī vairākus citus faktorus, intervences uzsākšanas datums tika noteikts par mēnesi agrāk nekā sākotnēji bija paredzēts pretēji citās valstīs noteiktajam 1.novembrim vai 1.decembrim Zviedrijā, kad labības tirgus dalībniekiem ir bijis iespējams savstarpējos līgumos nokārtot un mēģināt atrast sev izdevīgos risinājumus.

Savukārt intervences cenu līmenis, jau ievērojot šo pašu laika apstākļu iespējami izceltās korekcijas Latvijas pārtikas labības ražošanas un patēriņa bilancē, tika noteikts ievērojami augstāks par sākotnējā koncepcijā paredzēto 90% līmeni no pasaules cenas. Tas būtu apmēram 54 lati.

Gribu uzsvērt, ka šie noteikumi tika pieņemti, spēkā esot prognozēm par būtisku pārtikas labības pārpalikumu tirgū, salīdzinot ar patēriņu.

Intervencē ir vairāki iespējamie teorētiskie uzdevumi. Stabilizēt labības cenas tirgū. Iegūt produktus valsts rezervēm. Valstij pelnīt uz cenu starpībām. Priekšvēlēšanu gaisotnē tiem pievienojas arī vēlme ar intervences palīdzību radīt ilūziju, ka lauksaimniekiem palīdz atrisināt apgrozāmo līdzekļu nodrošinājumu programmu.

Valdības pozīcija ir skaidra. Valsts intervence Latvijas labības tirgū ir domāta vienīgi tirgus stabilizācijai un monopoliskā spiediena neitralizēšanai. Latvijas noslēgtajos starptautiskajos līgumos paredzētie antidempinga un citas sanitārās kontroles pasākumi, lai nepieļautu iekšējā tirgus destabilizāciju tajā iekļūstot subsidēta un zemas kvalitātes graudu produkcijas importam, ir sagatavoti. Nav pieļaujama arī subsidētās gaļas kontrabanda vai nekontrolēta ieplūšana, jo tā būtiski samazina pieprasījumu pēc lopbarības graudiem.

Bez tam labības ražotājiem ir reālas iespējas saņemt un izmantot lauksaimniecības ražošanas attīstībai paredzētās subsīdijas, tajā skaitā tehnikas un iekārtu iegādei. Ēku būvei, augsnes kaļķošanai, kas dotu iespēju atjaunot lauksaimnieciskās ražošanas tehnoloģiju un rezultātā samazinātu resursu patēriņu ražošanā arī tām saimniecībām, kurām līdz tam kredīti banku tirgū nebija pieejami. Tādējādi tika izveidota kompleksa lauksaimnieku un īpaši labības ražotāju atbalsta sistēma, kas ievēro akceptētos pamatprincipus, pieejamo finansu reformas un lauksaimniecības politikas attīstības tendences saistībā ar integrāciju pasaules un Eiropas apritē.

Tomēr vairāk momentāla efekta radīšanai nekā ekonomisko argumentu vadīti, daudzi ražotāji, politiķi un deputāti kā par vienīgo pieņemamo risinājumu runā tikai par to, ka valsts iepirks rezervē visu izaudzēto labību par krietni augstāku cenu un samaksās nekavējoties. Sirsnīgi skaisto vārdu virknētāji zemnieku iepriecināšanai to iztēlo kā visu lauksaimnieku visu problēmu atrisinājumu. Jebkura cita valdības rīcība tiek vērtēta kā problēmas nerisināšana, vairīšanās no atbildības, tās uzvelšana nākamajai valdībai, nespēja formulēt ilglaicīgu valsts politiku.

Gribu tomēr atgādināt, ka tieši tāda kārtība, ka "Goszkupkām" tūlīt pēc ražas novākšanas bija jāpiegādā visa pārstrādājamā labība, bija raksturīga tieši padomju periodam, kad visi uzņēmumi piederēja valstij, kad naudai kā maksāšanas līdzeklim bija visai ierobežotas funkcijas, kad valsts faktiski bija pārtikas tirgus monopolists, kad valdība neatbildēja par savu pieņemto lēmumu ekonomiskajām sekām. Skaidri un gaiši sakot: tā vairs nav tirgus intervence demokrātiskā tirgus izpratnē, bet tas ir valsts iepirkums tā skaidrākajā izpildījumā.

Mūsu uzdevums ir veidot ilglaicīgu pamatu visas tautas saimniecības, tajā skaitā arī lauksaimniecības, attīstībai uz tirgus saimniecības pamatiem, pasargājot to no smagākajiem tirgus stihijas vai citu nelabvēlīgu apstākļu triecieniem. Taču arī hroniski to neauklējot uz citu saimniecības nozaru rēķina. Arī nopietnie labības ražotāji un labības tirgus dalībnieki no valdības prasa ilglaicīgu risinājumu. Zemnieku federācijas priekšsēdētājs Ojārs Petrevics izteicies, ka no šīsdienas sēdes gaida lēmumu, kas zemniekiem viestu skaidrību, kas viņiem jādara arī turpmākajos gados, lai neiznāktu kārtējā ugunsgrēka dzēšana.

Ar vienu pašu valsts tirgus iepirkumu, nemaz nerunājot par iepirkumu valsts rezervēm, nevar atrisināt visas iepriekšminētās lauksaimniecības problēmas. Šīm problēmām ir ātrāki risinājumi, un arī valdībai tie ir zināmi. Turklāt šie risinājumi papildus prasa valsts naudu, kuras ne šā gada, ne nākošā gada budžetā nav. Nauda nepieciešama arī izglītības, veselības aizsardzības, lauku ceļu būves un citu programmu paplašināšanai. Turklāt diemžēl var iznākt, ka izcila raža bija gan gaidāma, bet tā laikam netiks sagaidīta, jo ne viss ir lauksaimnieku, Zemkopības ministrijas, valdības un pat ne Saeimas ziņā. Diemžēl šā gada lietus slūžas neizdodas aizvērt nevienam, un ne tikai pie mums Latvijā, bet arī mūsu kaimiņvalstīs — Igaunijā un Lietuvā. Tāpat arī pasaules tirgus attīstība šogad nav labvēlīga ne mūsu valsts labības audzētājiem, ne arī citas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem.

Aizvadītās nedēļas nogales lietus gāzes un arī šīsnedēļas lieti ir būtiski mainījuši līdzšinējās prognozes. Ir pamats prognozēt, ka būtiska labības pārpalikuma var nebūt. Tas ir licis daļēji pārskatīt arī izvēlētos valsts izmantojamos labības tirgus ietekmēšanas instrumentus, kā arī papildināt tos ar dažiem citiem ražošanas atbalsta pasākumiem. To starpā jāmin no lauksaimniecības subsīdiju līdzekļiem papildus rudens darbiem ņemto īstemiņa kredītu procentu subsidēšana līdz četru mēnešu termiņam, un izejot no procentu likmes, kas nepārsniedz 12% gada likmi.

Ministru kabinets šodienas sēdē izdarīja izmaiņas noteikumos, paredzot valsts tirgus intervenci labības tirgū uzsākt jau no 1.septembra, tomēr par attiecīgi mazākām cenām. Pārtikas kviešiem — par 68 latiem tonnā; rudziem — par 63 latiem tonnā.

Tomēr jāuzsver, ka šie papildu pasākumi — intervences termiņa paātrināšana un arī īstermiņu kredīta procentu subsīdijas rudens sējai — ir jāuztver kā vienreizējs pasākums, kura īstenošanas nepieciešamību noteikuši šā gada īpaši sliktie laika apstākļi un neattīstītā produkcijas resursu un kredītu tirgus infrastruktūra. Noteiktās cenas ir absolūti augstākās pieņemamās pašreizējos apstākļos. Pie augstākas cenas intervence pilnīgi atklāti pārvēršas par valsts iepirkumu, un tas jau ir sociālisma atdzimšanas sākums Latvijas lauksaimniecībā.

Vēlreiz atkārtoju, ka valstij nav nolūka kļūt par vienīgo un pat lielāko labības tirgus dalībnieku. Savukārt augkopības tirgus sakārtošanai ir nepieciešams likuma "Par norēķiniem par nepārstrādāto lauksaimniecības produkciju" grozījums, kas neattiecinātu to uz labības tirgu un ļautu pašreizējiem lauksaimniecības produktu tirgus dalībniekiem atrast savstarpēji pieņemamu norēķinu kārtību, kā to paredz Civillikums. Tādējādi izveidota vienota sistēma, kas ir iespējamais kompromiss starp ražotāju vēlmēm, tirgus attiecību principiem un valsts finansiālajām iespējam un nozares ilglaicīgas attīstības virzību.

Valsts īstenota tirgus intervence pārtikas kviešu un rudzu tirgū no 1.septembra par intervences cenām attiecīgi 68 un 63 lati tonnā, no 1.oktobra to paaugstinot līdz 72 latiem par pārtikas kviešiem un 67 latiem par pārtikas rudzu tonnu.

Valsts subsīdijas kredītu procentu līdz 9% segšanu tiem labības tirdzniecības un pārstrādes uzņēmumiem par jebkuru labības pirkšanai aizņemtajiem līdzekļiem, ja pirkums noticis līdz 1.oktobrim un norēķini līdz 1.novembrim. Valsts subsīdijas labības ražotājiem — 1 lats mēnesī par tonnu, aizņemtajiem līdzekļiem, ja pirkums noticis līdz 1. oktobrim un norēķini līdz 1. novembrim. Valsts subsīdijas labības ražotājiem — 1 lats mēnesī par tonnu, ja pārdodamā labība glabājas pie viņiem vai viena mēneša, oktobra, subsidēta labības glabāšana valsts intervences noliktavā. Es uzsveru vēlreiz — subsidēta labības glabāšana valsts intervences noliktavā.

Steidzamības kārtā pieņemtās izmaiņas likumā par norēķiniem par neapstrādāto lauksaimniecības produkciju ļautu pašreizējiem lauksaimniecības produktu tirgus dalībniekiem pašiem atrast savstarpēji pieņemamu norēķinu kārtību. No lauksaimniecības subsīdiju līdzekļiem īstermiņa kredīta procenta subsīdija līdz 4 mēnešu termiņam un izejot no procentu likmes, kas nepārsniedz 12% gada likmi — varēs palīdzēt aizņemties līdzekļus bankā rudens darbu finansēšanai.

Protams, ieviešot šo jauno sistēmu, vienmēr var gadīties kādas kļūmes, tomēr valdība uzskata, ka ir ielikts pamats ilglaicīgai valsts politikai labības tirgus jomā. Valdības pārliecība ir, ka, lai saglabātu savu vietu un nozīmi, arī lauksaimniecībai ir jāiegūst un jāsaglabā konkurētspēja. Un ne tikai atsevišķām sekmīgām saimniecībām, bet vairumam zemes saimnieku jākļūst par ražotājiem tirgum, turklāt ar efektīvu saimniekošanu. Spēcīgām, konkurētspējīgām ģimenes saimniecībām, kur uz lauka strādā saimnieks pats, ne tikai algāži, ir jākļūst par Latvijas lauksaimniecības attīstības pamatu. Līdzīgi kā tas ir noticis Eiropas attīstītajās valstīs. Tam ir nepieciešama jauna tehnoloģija, cilvēku uzņēmējdarbības gars, lauku vides attīstība.

Tajās lauku saimniecībās, kas šodien strādā sekmīgi, un šādas saimniecības atrodamas visā valstī, ne tikai Pierīgā un Zemgalē, vairs nestrādā ar tiem paņēmieniem, ko lietoja kolhozos un sovhozos. Protams, ir jaunas mašīnas, jaunas tehnoloģijas, bet galvenais ir cita attieksme pret saimniekošanu. Sekmīgākie saimnieki izvēlas to produktu ražošanu, kuriem tirgū ir pieprasījums un meklē risinājumus, kā šo produktu saražot lētāk. Tas nav iespējams bez lauksaimniecības tehniskās modernizācijas, kas prasa ievērojamus investīciju apjomus. Pēc orientējošiem aprēķiniem šī summa nav mērāma ne miljonos, ne pat simtos miljonos latu, tā ir krietni lielāka. Diemžēl pašreizējā kredīta resursu pieejamība un cena vēl nav apmierinoša, lai lauksaimnieki varētu nepieciešamos finansu resursus iegūt brīvā tirgū.

Tāpēc kopš 1998. gada lauksaimniecības atbalsta programmas ietvaros valsts sākusi īstenot investīciju atbalsta programmu lauksaimniecībā. Programmas mērķis ir radīt priekšnoteikumus nozares modernizācijai un konkurētspējas paaugstināšanai. Šīs programmas realizācijai no 1998. gada budžetā lauksaimniecības subsīdijām atvēlētajiem līdzekļiem tiek novirzīti vairāk nekā 7 miljoni latu. Kā valdības vadītājam man ir patīkami, ka šis vairs nav tikai ražošanas saglabāšanas programmas modelis, bet ka lielā mērā iezīmējas iepriekšējās subsīdiju... ko lielā mērā iezīmēja iepriekšējās subsīdiju programmas, bet tā jau ir ražošanas attīstības programma, kurai tomēr, protams, būs nepieciešami tālāki uzlabojumi.

Šādā situācijā ir jāapzinās, ka jebkuru līdzekļu novirzīšana produkcijas cenu atbalsta pasākumiem samazina iespējas atbalstīt jauno tehnoloģiju ienākšanu ražošanā. Bet ar esošajiem finansu resursiem nodrošināt lauksaimniecības produkcijas ražotājiem kompensācijas par produkcijas ražošanas izmaksu palielināšanās izraisīto ienākumu samazināšanos ilglaicīgi nodrošināt nebūs iespējams.

Kā jūs jau varējāt iepazīties ar lauksaimniecības gada ziņojumā minētajiem ekonomiskajiem rezultātiem, 1997. gadā patērēto ražošanas resursu vērtība pieauga par 10,5% vai par 11 miljoniem latu, kas ir apmēram 60% no lauksaimniecības gada subsīdiju apjoma.

Nozares attīstība nav iespējama bez efektivitātes paaugstināšanas. Ir lietas, ko nozares attīstībā var darīt valsts, bet ir lietas, kas jāizdara pašiem ražotājiem. No valsts vispirms tiek prasīta politika un tās konsekventa īstenošana. Īpaši nozīmīgi tas ir lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, kur visi ražošanas procesi notiek daudz lēnāk nekā jebkurā citā tautsaimniecības nozarē.

Tomēr ir lietas, kas ir jādara un ko var darīt tikai paši ražotāji. Un starp tām ir rūpes par savas produkcijas pārdošanas iespējām. Graudu gadījumā — sākot ar to kaltēšanu un tīrīšanu un beidzot ar konkrēto pārdošanas līgumu slēgšanu, ko nedara un nedarīs valsts. Risinājums ir jāmeklē un lēmumi ir jāpieņem pašiem ražotājiem.

Gribu atgādināt, ka patiesībā mums šodien ir divas alternatīvas. Pirmā. Ar visiem esošajiem līdzekļiem censties saglabāt esošo lauksaimniecības struktūru. Būtībā tā ir lauksaimniecības un arī lauku attīstības stagnācija — līdzekļu dalīšana uz galviņām eksistencei, bet ne dzīvošanai un attīstībai. Patiesībā tas nozīmētu Latvijas lauku lēnu, bet konsekventu iznīkšanu, jo, pašreizējā līmenī saimniekojot, mūsu lauku iedzīvotāji nevarēs paaugstināt savu labklājību, jo vienmēr būs atkarīgi no dotācijām un pārdales maksājumiem, kuru nekad nepietiks.

Otrā. Strukturālo pārmaiņu un iniciatīvas attīstības ceļš. Tas balstās uz privātās iniciatīvas attīstības veicināšanu laukos, apstākļu radīšana reālajām strukturālajām pārmaiņām, un, protams, šis nav viegls risinājums. Tas prasa daudz zināšanu, rada daudz problēmu, tomēr tas ir atrisināms un īstenotā labības tirgus politika ir viens no risinājuma posmiem.

Mēs negribam pakļauties pirmsvēlēšanu populismam un pieņemt lēmumus, kas nestu atvieglojumus tikai uz īsu mirkli. Mēs nevaram atļauties vienas dienas saimnieka lēmumus. Mēs esam par ilglaicīgas valsts lauksaimniecības politikas veidošanu, attīstīšanu un īstenošanu.

Latvijas lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozare nebūs stipra, ja visi tās posmi nebūs vienlīdz attīstīti, bet tas ir un būs iespējams, vienīgi sadarbojoties lauku uzņēmējiem ar pārējo sabiedrību savas valsts personā uz partnerības un savstarpējas sapratnes pamatiem. Paldies par uzmanību! (No zāles deputāts G.Valdmanis: "Klusums.")

Sēdes vadītājs.

Turpinām debates. Nākošajam vārds debatēs Modrim Lujānam, Tautas saskaņas frakcijas deputātam. Lūdzu!

M.Lujāns

(TSP). Cienījamie kolēģi! Patīkami, un es jūtos ļoti pagodināts runāt pēc cienījamā Krasta kunga. Protams, diemžēl Krasta kungs aizmirsa pieminēt to, kā bijušais ekonomikas ministrs Šķēles valdībā. Tāpat es neredzu šodien zālē bijušo lauksaimniecības ministru, cienījamo ministru Dilbas kungu, jo man ļoti gribētos dzirdēt Dilbas kunga viedokli, kā šī situācija izveidojusies, jo, protams, ne tikai šodien Rāviņa kungs nes atbildību, bet pilna atbildība ir jāuzņemas arī Dilbas kungam.

Un, cienījamie kolēģi, ļoti mani aizkustināja Krasta kunga runa par to, kā vajag sadarboties nabaga zemniekam ar saviem pāris hektāriem ar cienījamo pārstrādātāju lieluzņēmēju Šķēles kungu. Cienījamais lieluzņēmējs pārstrādātājs Šķēles kungs, arī, starp citu, viens no bijušajiem lauksaimniecības ministra vietniekiem, ļoti uzcītīgi saka: cienījamais zemniek, tu esi atbraucis pie manis ar graudiem? Bet man nav laika, man ir vēlēšanas. Man jākrāj miljons vēlēšanām. Un ja jums, cienījamais zemniek... ir ar mieru tur pārdot par 50 latiem, tad pārdod, ja nē, tad brauc atpakaļ. Un cienījamā lauksaimniecības shēma izskatās ļoti vienkārša. Reģionos ir monopolpārstrādātāju stāvoklis. Un tu vari darīt, ko tu gribi, nabaga zemnieks, risināt un glabāt šos graudus, starp citu, daudzi zemnieki pagājušogad to cienījamo ideju pielietoja, ko Krasta kungs piedāvāja, — glabāja graudus, cerot uz cenu paaugstinājumu. Cenu paaugstinājums nenotika, jo cienījamais premjerministrs toreiz — ne Krasta kungs, bet Šķēles kungs— parakstīja līgumu par vienoto Baltijas ekonomisko zonu, un Latvijā Šķēles uzņēmumos ieplūda graudi no Lietuvas. Un līdz ar to latviešu zemnieks kārtējo reizi tika piemānīts un apmuļķots. Patiešām, "Tēvzemei un Brīvībai"... es atbalstu jūsu lozungu — latvieti, nepadodies! Es ceru, ka Krasta kungs arī aicinās — latvieti, nepadodies! — jo citādāk iznāk tas, ka "Tēvzeme" tur sametusies kopā ar Šķēli un mēģina apmānīt un apmuļķot kārtējo reizi Latvijas zemmniekus.

Un, protams, mēs nokļūstam mazohistiskā situācijā. Tas pats Latvijas zemnieks teiks — kāds mums ir tētiņš! Šķēle. Un ies balsot par viņu, gaidot nākošo raundu, kad kārtējo reizi tiks piemānīts. Un tā ir mūsu valsts politika. Un šodien runāt par mazajām saimniecībām — ir jādod valsts politika, ko darīt šīm saimniecībām un ko darīt šiem cilvēkiem. Viņi ir kā dzimtcilvēki, piesieti šajos laukos, viņiem nav, kur doties, jo nav atcelta ne pierakstu sistēma, ko solīja Šķēle, ko sola Krasta valdība, un cilvēkiem nav arī darba pilsētā. Tātad ir jautājums — ko valdība piedāvā? Jā, vajag modernas saimniecības, kurās strādās divi, trīs cilvēki. Vajag kooperēties. Bet tā nav un nebūs. Līdz ar to valdībai ir jāuzņemas atbildība. Un šinī gadījumā patiešām ir jābūt subsīdijām, jo patiešām pareizi, Krasta kungs, jūs norādāt par monopolstāvokli. Bet kas šo monopolstāvokli var lauzt, ja ne valsts? Patiešām, varbūt nākošajai valdībai jārisina, lai Šķēles uzņēmumu monopolstāvoklis reģionos tiktu lauzts, lai tiktu būvēti valsts pārstrādes uzņēmumi, līdz ar to patiešām būs konkurenti, jāiesaista zemnieki, bet tā nav Krasta kunga valdības problēma, viņi uz to nav spējīgi, jo es vēlreiz saku, koalīcijas partrneris otram koalīcijas partnerim kabatā nelīdīs. Tāds ir izteiciens.

Un, cienījamie kolēģi! Man patiešām ir ļoti žēl Rāviņa kunga no Latvijas Zemnieku savienības, jo Latvijas Zemmnieku savienībai paliek vienīgais — soļot uz jaunu krastu, kur nu, protams, bez bravo jau nu nekādi nevar. Un bravo varbūt ir vienīgais līdzeklis, kas paliks Latvijas Zemnieku savienībai un "Tēvzemei un Brīvībai", un beigās uzsaucot to par godu kolēģim no Tautas partijas — Šķēles kungam.

Es ceru, ka jūsu sadarbības nākošajā Saeimā nebūs, būs jauna valdība, būs jauna politika, kas rūpēsies par Latvijas zemniekiem, un ja zemnieki cer, protams, patīkami.... vai bija jāsasauc ārkārtas sēde, lai Krasta kungs atrastu tomēr, ka var no 1. septembra 62 latus maksāt? Vai tas bija vajadzīgs? Bet varbūt patiešām, Krasta kungs, ne jau katru gadu vēlēšanas nāk, un arī "Tēvzemei" bez referenduma vajag kaut ko, ko pakarināt kā baranku cienījamajiem zemniekiem, un tad būs atkal jauna valdība, kurā būs gan Šķēle, gan Krasts, un ies viss, kā bija, bet zemnieki lēnām bankrotēs patiešām, un mēs runāsim, kā mēs mīlam Eiropas Savienību.

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Viktoram Stikutam, Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcijas deputātam. Lūdzu!

V.Stikuts

( DPS). Godājamo Prezidij, cienījamie kolēģi! Tikko mēs noklausījāmies Krasta kunga, es pat teiktu, diezgan saturīgo uzstāšanos, kurā viņš kā Ministru kabineta vadītājs savu viedokli izteica par tālākajām zemnieku perspektīvām valstī.

Bet šinī sakarā es gribētu teikt — priekš kam valstij vajadzīga valdība, kura ne par ko negrib uzņemties rūpes, jo būtībā no šīs runas iznāk, ka tā lauksaimniecībā piekoptā liberalizācija, ka zemniecība šajā mežonīgajā tirgū tika atstāta viena pati par sevi, un, kā izrādījās, tomēr ir ļoti dzīvotspējīga, un jau 7 gadus nekā nevar samazināt šo laukos dzīvojošo iedzīvotāju skaitu, kā to Šķēles kungs bija deklarējis, kad bija Ministru prezidents, ka laukos tomēr tam iedzīvotāju skaitam ir stipri jāsarūk, jo Eiropas Savienības standarti un mērauklas to prasa.... Es gribēju dzirdēt šodien Ministru prezidenta runā varbūt īsāk, jo ne visi zemnieki tiešām izprot to sarežģīto vārdu sakopojumu, tos procentus un visas pārējās lietas, kas te tika no tribīnes runāts, bet īsāk un skaidrāk — kad pirks, par cik pirks un kāpēc šodien neiepērk? Kas traucē? Jo būtībā nauda šai lietai paredzēta, ir graudu iepirkšanai, un kā jau Bāna kungs minēja tos ciparus un procentus, es domāju, ka nekādu problēmu nav. Vienīgā problēma ir vēlme to darīt. Bet acīmredzot te ir dziļākas saknes šai problēmai, kuras vienkārši neviens negrib varbūt tā līdz šim, kas uzstājās, pateikt, jo šī problēma jau sen ir sākusies valstī. No tā brīža, kad Šķēles kungs, būdams premjera amatā un arī lauksaimniecības ministra pirmā vietnieka amatā, veica šo dzirnavnieku privatizāciju, un līdz ar to šodien valstī ir izveidojies slēptais monopols, ka vienojas par to, vai pirkt vai nepirkt, un valsts faktiski nevar ietekmēt uz šodienu šo situāciju, un ja viņa tagad mēģina to ietekmēt, tad viņa nonāk strupceļā, viņa tiek... valdība tiek iedzīta stūrī, jo, ja dzirnavniekam tagad nodod glabāšanā graudus, ko valdība iepirks un par to maksās, tas nozīmē, ka dzirnavnieki, neko nedarot, gūs peļņu un par to varēs pateikt paldies. Jebkurā gadījumā viņi tikai vinnēs.

Šinī sakarā vajadzētu steidzami un neatliekami izbeigt šo monopolstāvokli dzirnavniekos, pieņemot attiecīgus likumus, kuros varētu noteikt varbūt papildu nodokļus šiem te dzirnavniekiem, kaut kādā veidā lai varētu tomēr viņus ietekmēt, nevis tā, ka šodien izveidojas slēptais monopols, kurš nosaka, kā būt.

Protams, ļoti plašs ir jautājums par graudu ražošanu, un šodien mēs tikai runājam par graudu iepirkšanu. Es domāju, ka arī to nevajag — šodien izvērst diskusiju, ka graudu ražošana Latvijā visos reģionos, tā nekad nebija līdzīga un nebūs, un īpaši runājot par Latgali, kur zemnieki jau ir pārgājuši uz naturālo saimniekošanas metodi, divas govis, divas cūkas un trīs lauku sistēma, un faktiski mēs Latgalē jau redzam šodien, ka runa nav par graudu pārdošanu. Runa ir par izdzīvošanu un graudu ražošanu tikai savai naturālajai saimniecībai, jo arī naturālajai saimniecībai nepieciešami graudi, bet šis rudens rāda, ka tuvojas tas brīdis laukos, kad šos te graudus Latgalē, īpaši atpalikušākajos reģionos, pagastos, nebūs ar ko novākt, un valstij īpaša uzmanība būtu jāveltī subsīdiju mehānismam, izvērtējot nākošajiem gadiem, būtu jāizvērtē situācija, kāda ir ar ražas novākšanas tehniku, jo tehnika laukos ir ļoti bēdīgā stāvoklī, un īpaši Latglē neviens zemnieks nevar atļauties nopirkt jaunu kombainu, to nevar atļauties nopirkt pat tas zemnieks, kurš sēj lielākas platības nekā 100 hektārus. Automātiski viņš nonāk verga stāvoklī. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Stikuta kungs, piecas minūtes ir pagājušas. Nākamajam vārds Andrim Rubinam, pie frakcijām nepiederošam deputātam.

A.Rubins

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Deputāti! Andris Rubins, Latvijas Atdzimšanas partija. Es izteikšu mūsu viedokli. Latvijas zemniekus neviens neaizsargā, un neviens tiem nepalīdz. Ne iepriekšējās, ne šī valdība, ne varas partijas, es gribu teikt — "Latvijas ceļš", Demokrātiskā partija "Saimnieks", Latvijas Zemnieku savienība, "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK un citas. Neviena valdība līdz šim neko pozitīvu šajā jomā nav izdarījušas kā vienīgi darījuši visu, lai gremdētu zemniekus un lai Latviju pārvērstu par tranzīta zemi. Vienīgais, ko valdība var pateikt, ka vainīgi gadalaiki. Līdz šim nestrādā arī muita, to visi zina, ka vairāk nekā 50% tiek ievesta kontrabandas produkcija, tas arī grauj Latvijas zemniecību. Sevišķu ļaunumu starp visām šīm valdībām izdarīta Šķēles laikā, Šķēles valdīšanas laikā, protams, kopā ar visām šīm varas partijām, kad pieņēma lēmumu par brīvo Baltijas tirgu, kad momentāni Šķēle ar saviem pārstrādes uzņēmumiem vinnēja, vairāk nekā par 30% iepērkot lēto cūkas gaļu "Rīgas miesniekam" no Lietuvas un tāpat graudu no Lietuvas un pārējos pārtikas produktus. Protams, zemniekus arī neaizstāv viņu politiskā organizācija Latvijas zemnieku savienība, jo to, kā mēs zinām, vada ministrs Strujevičs, kurš ir guvis pieredzi kā Ventspils Komunistiskās partijas aģitācijas un propagandas daļas vadītājs, tā vispār ir anekdote, vai ne, ka tāds ir Latvijas Zemnieku savienības priekšgalā. Bet nu tā ir Zemnieku savienības un zemnieku partijas privātā lieta, ko viņi izvirza, bet kāds var būt risinājums? Risinājums var būt tikai viens.

Pirmkārt, ir jādomā zemniekiem pašiem un visai tautai jādomā, un es jums pateikšu, kas ir Latvijas Atdzimšanas partijā rakstīts, ka valstij jānodrošina zemnieku produkcijas iepirkšana, graudi, piens, gaļa, kartupeļi un citi par iepriekš noteiktām cenām, jānodrošina zemnieku aociālā aizsardzība. Uz šodienu zemnieki nav aizsargāti. Tāpat vajag pieņemt lēmumu, ka veikalos, kas tirgo ārzemju produkciju, vajag vismaz divas reizes lielākus nodokļus noteikt. Pirmkārt, tad lai būtu ieinteresēti tirgot Latvijas produkciju. Un risinājums ir tikai viens, tautai jāievēl tādi cilvēki, kas nav strādājuši kompartijas nomenklatūrā, kas nav bijuši iepriekšējās valdībās, un zemniekiem pašiem ir jāizvirza savs ministrs jeb jāskatās tās partijas, kas viņus aizstāv. Un mēs esam ar mieru uzņemties aizstāvību par Latvijas zemniekiem. Nevar taču Zemnieku savienību vadīt cilvēki, kas neko nesaprot no zemnieku jautājumiem. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Nākamam vārds Mārim Vītolam, pie frakcijām nepiederošam deputātam. Lūdzu!

M.Vītols

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Godātais Ministru prezident! Godātie Saeimas deputāti! Tā kā bez manis vēl ir pieteikušies vismaz 12 runātāji, tad no šīs tribīnes šovakar izskanēs daudz spriedelējumi par to, cik slikts vai labs ir bijis tas vai cits premjerministrs, bet šīsdienas apspriedē mēs varētu mācīties kaut ko no zemniekiem. Ja braukt uz lauku, tad nestiept gumiju un nekult tukšus salmus, ja reiz kāpj tribīnē, tad runā par lietu. Attiecībā uz valdību ir vairākas lietas, kuras ir šodien skaidri jāpasaka un kuras jau ir daļēji ietvertas šajā valdības piedāvātajā risinājumā.

Pirmkārt, intervence labības tirgū valdībai uzsākama nekavējoties. Otrkārt, uz intervences laiku ir jāaiztaisa ciet robeža un jāveic tūlītēji pasākumi iekšējā tirgus aizsardzībai. Valdības intervence graudu tirgū sasniegs savu mērķi tikai tad, ja intervences laikā tiks stingri kontrolēta ekonomiskā robeža un aizsrgāts iekšējais tirgus. Jau šobrīd pārpircēji berzē rokas un domā par to, kā nopelnīt uz valsts budžeta rēķina. Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut situāciju, ka valdība par intervences cenām no pārpircējiem iepērk lietuviešu jeb kādas citas ārvalsts graudus. Es aicinu Ministru kabinetu, kā arī Ministru prezidentu, zemkopības un ekonomikas ministrus personīgi izstrādāt kārtību un intervences periodā veikt neatliekamus iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus, jo šādu iespēju paredz arī Latvijas noslēgtie starpvalstu līgumi. Šobrīd esmu saņēmis arī satraucošas ziņas no zemniekiem, ka, piemēram, Kalsnavas spirta rūpnīca atsakās iepirkt graudus un tā pamatā esot liels daudzums importētas kukurūzas. Aicinu Ministru prezidentu personīgi izmeklēt situāciju Kalsnavas pagastā, vai turienes uzņēmēji tiešām ir tik bezatbildīgi un vai iespējamais kukurūzas imports ir veikts likumīgi.

Treškārt. Nepieciešams izstrādāt un ieviest apdrošināšanas sistēmu, kas nodrošinātu kompensācijas izmaksas zemniekiem par zaudējumiem, kuri radušies stihisku nelaimes gadījumu dēļ. Pie tādiem pieskaitāmi arī ļoti nelabvēlīgie laika apstākļi ražas novākšanai, kuru dēļ pat veiksmīgākajiem zemniekiem ieņēmumi šogad būs zem minimālās prognozes.

Un visbeidzot, nepieciešams izstrādāt skaidrus, stabilus un ilglaicīgus noteikumus Latvijas graudaudzētājiem, lai zemnieks varētu saplānot savu darbu vismaz piecus gadus uz priekšu, lai zemnieks zinātu, kur un par kādu cenu savu saražoto varēs pārdot. Un visbeidzot, visus šos jautājumus risināt tūlīt un bez vilcināšanās, tādējādi valdība varētu apliecināt savu rīcībspēju. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Pirms turpinam debates, Saeimas Prezidijs ir saņēmis desmit deputātu iesniegumu, kurā viņi ierosina turpināt Saeimas ārkārtas sēdi līdz vienīgā dienas kārtības punkta izskatīšanu bez pārtraukuma. Viens deputats var runāt par, viens — pret. Deputāts Gundars Valdmanis ir pieteicies runāt pret. Lūdzu, Valdmaņa kungs!

G.Valdmanis

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Prezidij! Sadarbības padome un tauta! Jūs uzrunā Gundars Valdmanis, pirmais saraksts. Redziet, mūsu Prezidijs nolemj, kad turēt šitādas sēdes, nolemj to darīt jau vakarā, un tad nolemj, ka, tāpat kā budžeta laikā, vienkārši mūs nogurdināt, lai mēs nevarētu runāt patiesību, jo, redz, patiesība šitanī jautājumā ir, ka gadu simtiem latviešu zeme un latviešu zemnieks ir bijis rentabls. Bet atnāk lielais melis un stāsta, ka tā nav. Stāsta, ka Eiropas Savienība ir bagāta, un tikai tāpēc viņš spēj dotēt savus zemniekus, bet patiesība ir, ka Eiropas Savienība ir bagāta tāpēc, ka viņa māk dotēt savus zemniekus. Krasta kungs bija ekonomikas ministrs, un amerikāņi mēģināja viņiem iemācīt un amerikāņu mēģināja arī jums iemācīt...

Sēdes vadītājs.

Valdmaņa kungs, jūs esat pieteicies debatēs, pašlaik mēs apspriežam jautājumu, vai strādāt vai nestrādāt bez pārtraukuma.

G.Valdmanis.

Labi, un es gribu strādāt ar pārtraukumu, es gribu, lai mēs šito lietu strādājam pa dienu, lai būtu tā pusstunda, kur pasnaust, jo ir mums jāsāk ir kaut ko saprast. Pat amerikāņi mēģināja šitiem cilvēkiem, kas sēž uz tribīnes, iemācīt, ka tā nauda, kas tiek izdota tautā, nepazūd, tā aprit un aprit, un ka 80% nāk atpakaļ valsts kasē, bet tikai tāds ekonomiskais ministrs...

Sēdes vadītājs.

Valdmaņa kungs, es lūdzu turēties pie lietas.

G.Valdmanis.

...tikai tāds ministrs, kas viņam dod veselas 45 minūtes, lai tautai pūstu blēņas, un mēs tiksim saskaldīti, pateiks, kad un par ko var runāt. Eiropas Savienība bagāta tāpēc, kad viņa dotēja...

Sēdes vadītājs.

Valdmaņa kungs, es jums izsaku brīdinājumu par to, ka jūs nerunājat par lietu. Lūdzu, izslēdziet mikrofonus!

Godātie deputāti, lūdzu balsosim par desmit deputātu priekšlikumu strādāt bez pārtraukuma līdz dienas kārtības izskatīšanai. Lūdzu balsošanas režīmu. Deputātus lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 52, pret — 10, atturas — 5. Priekšlikums tiek pieņemts. Turpinām sēdi bez pārtraukuma.

Nākamam vārds debatēs Kārlim Druvam, Latvijas Zemnieku savienības frakcija.

K.J.Druva

(LZS). Augsti godātie deputāti! Šodien ir izskanējuši visdažādākie viedokļi par situāciju laukos. Šajā sakarā es gribētu atgādināt, ko Latvijas Zemnieku savienība ir darījusi, lai atbalstītu zemniekus, un konkrēti, graudu iepirkšanu no mūsu lauksaimniekiem. Un daļēji atbildēt uz jautājumu ko uzstādīja cienījamais Lujāna kungs. Minēšu tikai dažus piemērus.

Sākot ar 1997.gada rudeni, kad izveidojās problēmas ar graudu iepirkšanu, LZS frakcija iesniedza grozījumus likumā "Par Latvijas labības tirgu un valsts labības rezervi". Šajos grozījumos tika noteikts, ka valsts labības rezervi veido pārtikas graudi vai to iegādei nepieciešamie naudas līdzekļi, kuri izmantojami, realizējot ietekmi labības tirgū. Šos grozījumus likumā Saeima pieņēma šā gada 20.februārī. Arī šā gada aprīlī Latvijas Zemnieku savienība, atbalstot Krasta valdību izvirzīja konkrētas prasības lauksaimniecības produkcijas tirgus sakārtošanai.

Nākošais — šā gada 15.maijā Zemnieku savienības frakcija Sadarbības padomē ierosināja izskatīt grozījumus likumā "Par valsts budžetu 1998.gadam", kur paredzēja piešķirt līdzekļus 2,1 miljonu latu apmērā, novirzīt labības rezerves iegādei un uzglabāšanai. Šie līdzekļi ar Saeimas balsošanu arī tika piešķirti, tomēr Sadarbības padomē tika noraidīts LZS priekšlikums — piešķirt papildus 4,5 miljonus latu tirgus stabilizācijai. Tālāk, šā gada 11.augustā zemkopības ministrs Rāviņa kungs Ministru kabineta sēdē aicināja visus ministrus atbalstīt labības tirgus intervences uzsākšanu ar 1.septembri, bet kabinets nobalsoja par internvences uzsākšanu ar 1.oktobri. Tikai Latvijas Zemnieku savienības trīs ministri nobalsoja pret 1.oktobri, jo uzskatīja, ka intervence bija jāuzsāk vēlākais ar 1.septembri. Tad man gribētos jautāt, kāda ir pārējo ministru un partijas atgbildība par zemkopību un Latvijas tautas izdzīvošanu laukos.

1998.gada 18.augustā Latvijas Zemnieku savienības frakcija savā vēstulē Ministru prezidentam un valdību veidojošām frakcijām atkārtoti aicināja izskatīt jautājumu par situāciju pārtikas graudu tirgū un pieņemt konkrētu lēmumu. Diemžēl jautājums netika iekļauts darba kārtībā un netika izskatīts.

Tad 19.augustā Latvijas Zemnieku savienības frakcija iesniedza lēmumu projektu Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai par situāciju pārtikas graudu tirgū, iesakot iepirkt labību no Latvijas labības audzētājiem valsts uzkrājumos par noteiktām cenām no šā gada 1.septembra, turklāt labības audzētājiem samaksājot avansu 50% apmērā iepirkuma dienā. Visbeidzot Latvijas Zemnieku savienības frakcija 20.augustā Saeimas plenārsēdē iesniedza lēmuma projektu, kas liktu Ministru kabinetam pārskatīt 1998.gada 11.augustā pieņemtos noteikumus par valsts intervenci labības tirgū, lai paredzētu nekavējoši uzsākt valsts intervences pasākumus labības tirgū. Pēc "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK priekšlikuma tā izskatīšana tika atlikta uz nākamo plenārsēdi. Un tomēr šodien Ministru kabineta sēdē lēmums tika pieņemts, kas paredz intervences uzsākšanu ar 1.septembri. Bet tas nav viss.

Šogad nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ laukos veidojas situācija, ka netiks izpildīta no graudiem plānotā bāze. Jau šobrīd dati liecina, ka, salīdzinot ar pagājušā gada ienākuma bāzi, laukos veidojas katastrofāla situācija. Tas nozīmē, ka lauksaimnieku ienākumi būs daudz mazāki nekā 1997.gadā. Līdz ar to mums nekavējoties ir jāskatās, kā mēs nodrošināsim lauku ražotāju izdzīvošanu un rudens sēju. Manuprāt, šodien ir jāpieņem lēmums, kas paredz, ka līdzekļi, kuri netiek izmantoti graudu iepirkšanai, ir jānovirza lauku atbalstam. Un domāju, ka mums būtu jāskatās vēl pēc papildu līdzekļiem.

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Gundaram Valdmanim, pie frakcijām nepiederošajam deputātam. (Starpsaucieni: "Bezpartijiskais! Pirmais saraksts!")

G.Valdmanis

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Gundars Valdmanis. Tautas kopa "Brīvība". Tauta, neklausieties uz tiem, kas jums atklāti skatās acīs un melo! Latviešu zeme un latviešu zemnieks ir bijis rentabls katru gadsimteni un arī šodien. Bet jums skatās acīs un saka, ka latviešu zemniekam nepienākas tas, kas pienākas zemniekam, ja viņš ir Eiropas Savienībā. Eiropas Savienībā zemnieks dabūs trīs reizes vairāk par saviem graudiem, nekā dabū latvietis. Un tagad ar šitām jaunām cenām varbūt piecreiz vairāk. Un, kad to Eiropas Savienības pārprodukciju eksportē uz Latviju vai uz citām vietām, tad valsts maksā lielu dotāciju — divas trešdaļas un vairāk no tā produkta vērtības, lai tā raža aiziet prom un nebūtu pārpalikusi Eiropā. Un tā politika nav pataisījusi Eiropas Savienību par ubagu. Tieši pretēji! Tur veidojas valsts bagātība, jo tauta strādā, un tā raža no tā darba, no tās bagātības, ražošanas, kas nāk atpakaļ budžetā, tiek daļēji lietots, lai šo procesu pastiprinātu. Un, lūk, Eiropas Savienība ir bagāta!

Bet Sadarbības padome grib iznīcināt to, kam Latvijā pieder zeme, to, kas var būt neatkarīgs savā domāšanā. Jo mēs esam lemti kļūt par vergiem. Un Sadarbības padome lielāko daļu no mūsu ministrijas cilvēkiem, liela daļa, visi, no Saeimas tika uzlūgti, kad amerikāņi mums ar kompjūterspēlēm mēģināja iemācīt, ka tā nauda, kas tiek izdota ekonomiskā aktivitātē, valstī nepazūd. Kamēr tanī valstī tā nauda rit un nāk atpakaļ budžetā, un iet vēl tālāk un nāk atkal atpakaļ budžetā. Bet mums pūš lielos melus, ka Latvijas Banka labi strādā. Ka mūsu ministri, un it īpaši tie, kas nodarbojas ar ekonomiskajiem jautājumiem, ka viņi kalpo tautai. Nē, mēs redzam, ka ar viņu politiku septiņos gados ražīgi lauki, ražīgi lauksaimnieki, priecīga un spējīga tauta ir sagrauta. Un viņi mums stāv šeit priekšā un melo un turpina melot, un viņiem mēs dodam laiku, lai viņi melo un melo, un melo tautai atkal tālāk. Un 18 no tām partijām, kas iestājās šinīs vēlēšanās, melo to pašu. Aizpagājušo ceturtdien Sociālistu partija, Sociāldemokrātu partiju tautsaimniecības jautājumā pārstāvēja profesors Kalniņš, kas vada Hipotēku banku. Hipotēku banku vada tie, kas gribēja iznīcināt Latvijas īpašniekus. Visus. Gribēja atjaunot Kārļa Ulmaņa laika parādus un uzlikt tos ar repšuku 10% mēnesī parādu atmaksāšanas procesu un tā iznīcināt visus īpašniekus.

Sadarbības padomes mērķis ir iznīcināt mūsu lauku īpašniekus. Alberts Kauls, būdams viņas ķēķī, iznāca ārā un pateica, mīļie draugi, ziniet, tiek darīts viss, lai jūs iznīcinātu. Un, lūk, tur nav nekāds risinājums sociāldemokrātos. Jo to bandu, kuru vadīja tie, kas gribēja iznīcināt visus Latvijas īpašniekus ar veciem parādiem par labu Krievijai vēl, to bandu šodien vada Kalniņš no sociāldemokrātiem. Tautai nav glābiņa. Vienkārši šitos tautas meļus, viņu pirmos sekretārus, par viņiem balsot jūs nedrīkstat. Jums ir viena izvēle — atrast pareizos deputātus...

Sēdes vadītājs.

Valdmaņa kungs, piecas minūtes ir pagājušas. Vārds Jānim Ābelem, frakcijas "Latvijas ceļš" deputātam. Lūdzu!

J.Ābele

(LC). Godājamais prezidij! Cienījamās deputātes, izteiktā mazākumā! Un godājamie deputāti, izteiktā vairākumā! Esam dzirdējuši daudz garu runu par to, kas vainīgs šajā situācijā, kas Latvijā izveidojusies graudu tirgū. Izrādās, ka nav vainīgo nedz Zemkopības ministrijā, nedz valdībā. Un tāpēc negribu ilgi saistīt jūsu uzmanību, aizņemt mūsu, jūsu dārgo laiku. Un tāpēc izteikšu dažas domas. Pašreiz Saeimā izskatīšanā atrodas likums par superregulatoru jeb, kā tas ir nokrustīts, par sabiedrisko pakalpojumu likumu. Gribu izteikt dažas domas attiecībā uz šo regulatoru. Varbūt šim regulatoram turpmāk uzticēt arī intervences cenu noteikšanu labībai, jo šeit pastāv šajā tirgū izteikta monopolsituācija, jo līdzīga prakse ir vairākos kviešu joslas štatos jeb pavalstīs Amerikas Savienotajās Valstīs? Regulators, izejot no konkrētās situācijas, varētu optimāli iejaukties labības iepirkšanas intervencē. Varbūt arī šis superregulators varētu iejaukties arī citu lauksaimniecības produktu valsts iepirkšanas cenu regulēšanā. Šīs pārdomas man radās, klausoties šīs garās runas, un attiecībā arī uz to, ka likums par superregulatoru atrodas pašlaik Saeimas darbībā. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Kārlim Čerānam, frakcijas "Latvijai" deputātam.

K.Čerāns

(TKL). Augsti godātie deputāti! Problēma ar graudiem un to iepirkšanu nav jauna. Tās izveidošanos varēja prognozēt, un tā tika prognozēta. Un ir tiešām nožēlojami, ka valdība nav spējusi vai varbūt nav gribējusi atrast tai savlaicīgu risinājumu. Zemnieki pilnīgi konkrētas prasības graudu iepirkšanas lietā virzīja jau šī gada martā, kad bija Graudu audzētāju, glabātāju un pārstāvētāju sabiedrības savienības prasības, bija pilnīgi konkrētas prasības valdībai un Saeimai. Atbilde pēc būtības nesekoja. Bija Tautas kustības "Latvijai" deputātu pieprasījums. Valdība atrakstījās. Pieprasījums bija — sakārtot šo labības tirgu, jo jau šī gada martā bija pilnīgi skaidri redzams, ka šīs problēmas rudenī būs. Uz šo Tautas kustības "Latvijai" deputātu pieprasījumu valdība atrakstījās, sak, nu kaut ko jau mēs darīsim, bet reāls risinājums nesekoja, un šodien mēs redzam rezultātu. Kas bija jāizdara? Bija jāpieņem Ministru kabineta noteikumi, kas bija jāizstrādā Zemkopības ministrijā, kas regulētu šo labības tirgu. Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nevaram mūsu valstī šo labības tirdzniecību nolikt uz brīvā tirgus pamatiem. Un bija jānosaka šiem dzirnavniekiem pienākums iepirkt no zemnieka vai arī valstij jāuzstājas kā starpniekam starp zemnieku un šo dzirnavnieku. Šie mehānismi, tie var būt dažādi, bet pamatlieta bija tā, ka zemniekam ir jādara zināma reāla perspektīva, ko viņš varēs ar šiem graudiem izdarīt, kur viņš tos varēs likt, cik daudz un par kādu cenu. Un to, cik daudz graudus un par kādu cenu viņš varēs garantēti realizēt, to viņam ir jāzina jau tajā brīdī, kad viņš šos graudus sēj. Tātad tā ir viena principiāli svarīga lieta, ko valstij ir jāspēj šim zemniekam garantēt.

Par šī gada graudu iepirkumu mums bija jārunā nevis šodien, bet pagājušā gada rudenī. Un kāpēc tad nu mēs runājam tagad? Viens ir tas, ka ir šis priekšvēlēšanu laiks, bet otrs, ar to pašu saistīts, ir arī tas globālais cēlonis visai mūsu valsts politikai attiecībā pret laukiem, ka valdošie politiskie grupējumi grib iznīcināt Latvijas zemnieku. Es negribu teikt, kurš deputāts to grib vai negrib izdarīt, bet šī valdošo grupējumu politika mērķtiecīgi ir vērsta uz zemniecības iznīcināšanu. Un tas saistās gan ar šo absurdo lauku subsīdiju sadales nolikumu, kad atbalstīts tiek tikai lielsaimnieks, bet mazais un vidējais zemnieks arī caur šīm subsīdijām dabū vairāk tikai klāt sev iekšzemes papildu konkurenci, un viņam šī situācija ir vēl grūtāka. Tagad tiek virzītas vēl tādas idejas par to, ka iepirkšot graudus tikai no tiem, kuriem būs šīs 40 tonnas, ko viņi var piedāvāt. Atkal tikai atbalsts lielsaimniekiem. Jautājums... vispār nevar saprast, vai ministrs šajā gadījumā vispār saprot šo reālo situāciju, ka mūsu Latvijā zemnieks nav tikai viena kaut kāda saujiņa šo lielsaimnieku. Un arī šī nespēja jeb nevēlēšanās atrisināt graudu iepirkšanas problēmas arī ir šīs te sistemātiskās lauku vides iznīcināšanas politikas sastāvdaļa. Un var jau šeit nākt Latvijas Zemnieku savienības pārstāvis un "mazgāt" savu partiju balstu, bet tad nu paliek šis jautājums. Problēma ir, valdības neizdarība ir, un kur tad ir tas atbildīgais? It kā iznāk, ka neviens. Un vēl ļoti interesantu domu šeit teica Krasta kungs, ka Lauksaimniecības likums, lūk, nosakot šo valdības stratēģiju lauksaimniecības jomā. Atvainojiet, kādu stratēģiju var noteikt tāds likums, ko valdība neizpilda? Un viņa neizpilda vienā ļoti būtiskā punktā — par lauksaimniecībā izmantoto resursu un saražotās produkcijas cenu un pareizu paritāti. 10.pants. Kādu stratēģiju var noteikt neizpildīts likums?

Sēdes vadītājs.

Jūsu laiks ir izsmelts.

K.Čerāns.

Paldies!

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Aleksandram Kiršteinam, pie frakcijām nepiederošam deputātam. Lūdzu!

A.Kiršteins

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Godājamie deputāti! Godājamais Prezidij! Šekspīram ir ļoti laba luga. Saucas "Liela brēka, maza vilna". Tā kā šeit Ministru prezidents jau paziņoja, ka valdība ir pieņēmusi lēmumu slēgt šo intervenci ar 1.septembri, un šajā valdības lēmumā ir teikts, ka graudi tiks iepirkti par 26% dārgāk, nekā bija nolemts līdz šim, tas ir, nevis par 90% no pasaules cenas, kas uz šobrīdi būtu 24 lati, bet kvieši par 68 latiem tonnā, kas ir par 14 latiem vairāk, mums paliek vienīgi pēdējais jautājums, katras partijas izcilais ieguldījums Latvijas lauksaimniecības celšanā. Man arī šeit radās dažas idejas, un es domāju, ka jūs visi tās atbalstīsit.

Es domāju, ka vienīgais, kas ir vajadzīgs, varbūt ja runā nopietni, šeit jau to minēja Māris Vītols, ir jāizstrādā apdrošināšanas sistēma pret ārkārtējiem laika apstākļiem, jo šogad bija tiešām ļoti slikts laiks, acīmredzot šie laika apstākļi un ražas novākšanas apstākļi ir ļoti grūti, un tāda situācija var atkārtoties. Bet, lai varētu izstrādāt šādu apdrošināšanas sistēmu, tad ir valdībai jābūt ilglaicīgai stratēģijai. Par šo ilglaicīgo stratēģiju Bāna kungs šeit runā jau trešo gadu, bet jūs, Bāna kungs, neesat īstajā partijā, jums vajadzēja būt Zemnieku savienībā. Tagad jūs varat nodarboties ar naftas eksporta lietām, bet tas, ko jūs teicāt, bija pilnīgi pareizi. Ir jāzina, cik, vai ir jābūt aprēķinam, kas notiek ļoti labos ražas gados, kāds ir iekšējais patēriņš un cik daudz labības Latvija var eksportēt. Un tikai zinot to, cik var pārdot, un zinot to, kāds ir iekšējais patēriņš, jūs varat pieņemt lēmumu, cik daudz iepirkt šo graudu un par kādām cenām. Šeit, es domāju, tas, protams, ir nākošās Saeimas un nākošās valdības jautājums — izstrādāt šo ilglaicīgo apdrošināšanu.

Es vēl gribu pateikt, ka nav nelaime arī brīvajā tirgū, bet tā izkropļojumos. Ir jābūt vienādiem subsīdiju līmeņiem visās šajās valstīs, kur ir brīvais tirgus, un tiešām lietuvieši pieņem lēmumus subsidēt vairāk, teiksim, nekā Latvijā, tad Zemkopības ministrijai bija pietiekami ilgs laiks, lai šo politiku saskaņotu, un tas nav tikai Baltijā. Mēs zinām, ka Čehija šogad subsidē ļoti daudz savu graudu ražu, un mēs zinām, ka Polijā zemnieki aizsporsto robežas, jo viņi iebilst pret to, ka čehu graudi saskaņā ar Centrāleiropas brīvās tirdzniecības līgumu ieplūst Polijā. Tātad nedrīkst būt izkropļojumu, nevis pats brīvais tirgus ir slikts.

Un pēdējais novēlējums dažādām partijām. No Lujāna kunga es sapratu, ka Lujāns ar Rubiku turpmāk pats iepirks labību. Mals miltus un pīrādziņus sūtīs uz Maskavu, jo tur PSKP kādreiz bija 18 miljonu ēdāju, vienīgā nelaime, ka nav, ar ko norēķināties, bet varbūt varētu sūtīt podu maružiņas pretim.

Šeit es arī sapratu to, ka Zīgerista kungs dala maisiņus ar zemi no kapiem, bet latviešiem ir tāda tradīcija, ka no kapiem neko nedrīkst ņemt. Tautas kustība "Latvijai" varētu izskaidrot Zīgerista kungam, ja dalītu maisus ar graudiem, tad tiešām šo labību varētu uzpirkt, nevis māžoties pirms vēlēšanām, teiksim, ar šādiem politiskiem paziņojumiem.

Un pēdējais. Es domāju, ka nākošajā Saeimā un valdībā Zemnieku savienība tiks atbrīvota no šī nepatīkamā pienākuma — astoto gadu nodarboties ar lauksaimniecības politiku — un varēs tīri nodarboties tikai ar naftas tranzīta lietām.

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds debatēs Ervidam Grinovskim, Latvijas Zemnieku savienības frakcija.

E.Grinovskis

(LZS). Godātā Saeima! Šīsdienas lēmuma projekts, ja to pieņems, būs zināma iestrāde ilglaicīgai un stabilai valsts politikai labības tirgū. Bet tā ir tikai taktika, kas derīga šodien. Mums ir jādomā stratēģiski, tas ir, arī uz priekšdienām. Es šeit gribu pievērst uzmanību dažiem jautājumiem, kādos virzienos būtu jāiet valsts politikai tālāk labības tirgū.

Pirmkārt. Šim gadam valsts intervence sākas ar 1.septembri, jo ātrāk mēs neko nevaram. Turpmāk man ir ierosinājums, ka valsts intervenci labības tirgū jāsāk jau ātrāk. Ar 1.augustu, vēlākais — 15.augustu. Tā kā šie datumi, kas ir šodien, tie turpmāk mums nederēs.

Otrkārt. Ja valsts realizē intervences politiku, tad jāpadomā arī par tās tālāku attīstību, un tas būtu — nevis ka zemniekam tikai jāgaida, kad viņam samaksās, bet jāievieš arī avansēšanas sistēma, kas stājas spēkā, tiklīdz zemnieks ir noslēdzis līgumu ar pārstrādes uzņēmumu, kam viņš pārdos un kurš pirks viņa labību. Te var prasīt: kur ņemt naudu? Atbildu: ja uzņēmumam pašam tādas nav, tad ir praksē pārbaudīts mehānisms — no valsts centrālās bankas kredītu resursiem saņemt aizdevumu refinansēšanas kārtībā. Tas būs izdevīgi gan pārstrādātājam, gan zemniekam.

Tālāk. To es gribu īpaši uzsvērt. Latvijā ne tikai labības tirgū, arī citu lauksaimniecības ražojumu tirgū, intensīvi darbojas cenu šķēres. Tas ir, cenas resursiem, ko zemnieks pērk, nemitīgi pieaug. Turpretī lauksaimniecības ražojumu cenas vai nu stāv uz vietas, vai pat slīd. Tās ir cenu šķēres. Rezultātā apdraudēta tālākā lauksaimniecības attīstība. Tas ir tik elementāri šodien, ka man ir neērti atkārtot to no tribīnes. Bet šis fakts man ir jākonstatē. Šeit ir nepieciešams domāt, risināt jautājumu par zināmas cenu paritātes ieviešanu agrārajā politikā. Tā kā tas ir pārbaudīts daudzās ārzemēs, vecās tirgus ekonomikas valstīs, Amerikas Savienotajās Valstīs, kopš 1910.gada. Lai zemnieks neciestu no šīm cenu šķērēm. Es to šeit piesaku šodien tikai principa līmenī, kurš ir jākonkretizē noteiktos aprēķinos, bet, ja tas netiks veikts, tad lauksaimniecībai paplašinātas atražošanas iespējas nav.

Un beidzamais jautājums, kuru es kādreiz uzstādīju ļoti radikālā formā premjeram Šķēlem. Kad tiks beidzot nokārtoti vecu vecie parādi par pienu? Latvijā ir ap 1000 saimniecību, kurām ir parādi par pienu no 1991. un 1992.gada, kad vēl tie bija valsts uzņēmumi. Viens no šiem parādniekiem esmu arī es. Varbūt tāpēc es tikai par to runāju. Piebilstu — summāri tas neizsaka neko daudz, bet šim faktam ir liela negatīva politiskā slodze. Es to atgādinu tagad pirmsvēlēšanu situācijā. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Viktoram Dinēvičam, Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcija.

V.Dinēvičs

(DPS). Godājamās dāmas un kungi! Šodienas debates un runas kārtējo reizi liecina, ka Latvijā joprojām nav skaidras un konkrētas tautsaimniecības attīstības programmas. Neskatoties uz to, ka šādu programmu izstrādāšanai ir iztērēts ne mazums līdzekļu. Par šādu stāvokli liecina arī tas, ka šādi sāpīgi jautājumi kā lauksaimniecības produktu realizācija, šinī gadījumā graudu ražas realizēšana, mēs risinām, nesaistot to ar citām tautsaimniecības nozarēm. Vienreiz mēs runājām par vienu nozari, citreiz par citām tautsaimniecības nozarēm. Bet kompleksi, savstarpēji saistītu nozaru attīstības jautājumi tirgus ekonomikas apstākļos netiek risināti.

Vēl sliktāk. Visas problēmas tiek risināta, izmantojot empīrisku mēģinājumu metodi bez mūsdienīga zinātniska pamatojuma tautsaimniecības vadīšanā. Kad ūdens smeļas mutē, kad lauksaimnieki jau grasās ar savu tehniku braukt uz Saeimu, tad mēs sākam kaut ko darīt. Laikam jau šāda galiņu ķeršana ir atbilstoša nevis objektīviem sabiedrības attīstības likumiem, bet gan tā atbilst valdošo spēku radītai saimnieciskajai videi.

Kaut vai šodienas piemērs. Lai iepirktu no zemniekiem graudus par normālām intervences cenām, lai zemniekiem nebūtu jāpārdod savus ražotos graudus zem pašizmaksas, lai zemnieki varētu vismaz savlaicīgi iegūt līdzekļus nākamā gada ražas iestrādei, valdība atrod par iespēju nodrošināt graudu iepirkšanu zem pašizmaksas. Tādējādi mēs lejam kārtējo reizi ūdeni uz ārvalstu interešu dzirnavām, lai pēc iespējas ātrāk veiktu ekonomisko intervenci mūsu lauksaimniecībā un tautsaimniecībā vispār. Ja negribam iemaisīties tirgū ar cenu intervenci graudiem, mēs pretim saņemsim ārvalstu intervenci. Motivējums — naudas it kā nepietiekot. Tā mums stāsta, tādā situācijā tiek stāstīts, bet ir zināms, ka budžets vairākās ieņēmumu pozīcijās pārpildās. Zemniekiem nav, bet dažādām citām nozarēm, kur valsts pasūtījumu var sadalīt saviem lobistiem vai lielkapitāla interesēs, tur līdzekļi atrodas. Tāda, lūk, ir saimnieciskā vide, kuru radījuši esam mēs paši, pie tam ne jau savas tautas interesēs.

Kur būtu meklējama izeja no šādas nepareizas tautsaimniecības vadības sistēmas? Kaut gan par sistēmu šeit vispār nevarētu runāt. Drīzāk tā ir vadīšana no gadījuma uz gadījumu. Liekas, ka visvarbūtīgākā vadīšanas sistēma būtu tāda, kas cieši uz zinātniskiem pamatiem savītu kopā ražošanu, lauksaimniecībā izmantojot mūsu dabīgo biosfēru, ar rūpniecisko ražošanu. Latvijas apstākļos tikai lauksaimniecība var kompensēt izejvielu trūkumu rūpniecībā. Kā detalizēti tas izdarāms, tā ir atsevišķa runa. Tomēr, lai galīgi neiznīcinātu mūsu mazos un vidējos zemniekus, kamēr viņi vēl nav paspējuši apvienoties kopējo interešu aizstāvībai, laikam jānodarbojas ar galiņa ķeršanu arī tālāk. Tādēļ aicinu nobalsot par iesniegto likumprojektu un līdz ar to uzdot Ministru kabinetam vēlreiz apdomāties un pieņemt tādu lēmumu, kas neiedzītu stāvus zemē mūsu lauksaimniekus. Pēc premjera paziņojuma pašreiz nav skaidrs, kad un cik, kurā brīdī zemniekiem nauda par graudiem tiks samaksāta, lai varētu sagatavoties nākamā gada ražai. Tādēļ vēl vienu reizi aicinu deputātus tomēr nobalsot par iesniegto lēmuma projektu, lai vēlreiz atgrieztos un padomātu par zemnieku problēmām.

Sēdes vadītājs.

Nākamam vārds Pēterim Tabūnam, apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcija.

P.Tabūns

(TB/LNNK). Cienījamie kolēģi! Vai jums nešķiet, ka šīsdienas sēde faktiski ir veltīga, jo Ministru kabinets taču ir nolēmis. Jā, iepirks graudus, sākot ar 1.septembri, vai tas nav skaidrs? Ministru kabinets ir pateicis savu vārdu, bet, redzat, tur jau tā lieta, ir cilvēki, kuri rosināja šo sēdi un šīs debates, kurus faktiski neinteresē lietas būtība. Un, lūk,kāpēc. Lai premjers Krasts pamatīgi sniegtu ieskatu šajā problēmā, viņš lūdza pagarināt viņa uzstāšanos līdz 45 minūtēm. Tad bija cilvēki, kuri negribēja to, negribēja dzirdēt un balsoja pret. Nosaukšu, jā, tur ļoti daudzi bija, desmit Saimnieka deputāti, Čerāna kungs, kurš negribēja dzirdēt, pēc tam norunāja savu runājamo un šobrīd nemaz sēdē vairs neatrodas. Lūk,tā! Tāpēc ir dīvaini sasaukt sēdi un pēc tam neinteresēties. Un, kad Krasta kungs runāja, tad tikai Demokrātiskās partijas "Saimnieks" trīs deputāti klausījās viņu, Pārējie bija kaut kur bufetē. Cienījamie kolēģi! Tā nav strādāšana un lemšana pēc būtības.

Bet runājot par lietu. Es gribu sacīt, ka patiešām Zemkopības ministrijai laiks būtu noskaidrot, kas tad īsti terorizē zemniekus? Kas nodarbojas ar zemnieku reketēšanu? Vai tie nav pārstrādātāji? Un kam šī pārstrādes rūpniecība, viss komplekss, kā rokās atrodas? Jo šobrīd apbraukā zemnieku saimniecības reketieri, es nosaukšu viņus tā, uzpircēji, piespiež pārdot viņiem par to, ka netiks iepirkti graudi par ļoti lētu cenu. Tas ir rekets. Un faktiski no pārstrādātāju puses šis rekets notiek. Es izsaku pārmetumus šodien Dilbas kungam, kurš šo lietu organizēja, lai runātu par graudu iepirkšanu, pats būdams zemkopības ministrs, ne nieka neizdarīja, neizstrādāja nedz šos noteikumus, un arī šobrīd netika izstrādāti šie noteikumi, Ministru prezidentam vajadzēja sasaukt savus padomniekus, cilvēkus, lai izstrādātu šos noteikumus un izlemtu.

Un vēl. Cienījamie kolēģi! Žēl, ka man nav laika pateikt, bet es gribu pasacīt vēl ko. Graudu iepirkšana nav tā galvenā bēda visur Latvijā. Latgalē, te jau Stikuta kungs arī teica, nav šo graudu, ko pārdot. Kā tā? Redziet, Čevera kungs arī nezina, kā Latgalē ar graudu audzēšanu. (No zāles deputāts Z.Čevers: "Kā tā?") Labi, ja tur piemājas saimniecībās savai cūciņai izaudzē pushektāru graudaugu, un arī nav, ar ko novākt. Ja tā turpināsies, ja Zemkopības ministrija un departamenti neizstrādās īstu Latgales zemkopības programmu, tad mēs sagaidīsim, ka vēl pēc pāris gadiem, ja gribēs savai cūciņai Latgales zemnieks nokult vai iekult graudus, tad ies ar spriguļiem... (No zāles: "Malacis, Tabūn!") Ar spriguļiem, jo tur ir tāda situācija, ka pagastā... Dažā pagastā nav pat viena kombaina. Vai par to nav jādomā? Kas notiks ar Latgali?

Tātad vajag kustināt smadzenes tai ministrijai, kurai uzticētas šīs lietas, un pēc tam neuzvelt premjeram, kurš visu nevar izdarīt jūsu vietā. Tā, cienījamie kolēģi. (Tad jau tu esi mūsējais!") Vēl pēdējais. Ministrija, es gribu atgādināt, neprot prognozēt, jo šeit Finansu ministrijas valsts sekretāre Andrejevas kundze ir ļoti precīzi pateikusi, ka piena ražošanā, piemēram, ministrija prognozē, ka 1999. gadā iepirks par 60 000 tonnu vairāk nekā 1997. gadā.

Sēdes vadītājs.

Tabūna kungs, 5 minūtes ir pagājušas.

P.Tabūns.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Ernestam Jurkānam, Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcijas deputātam. Lūdzu!

E.Jurkāns

(DPS). Cienījamie kolēģi deputāti! Vispirms maza replika Kiršteina kungam. Kiršteina kungs, jūs esat izstājies no partijas un atdevis savas pilnvaras Purgaiļa kungam, un jūsu partija pārstāv visus labības pārstrādātājus. 35 cilvēki. Ja jūs būtu vienojušies ar simttūkstoš zemniekiem, mēs šeit šodien nesēdētu, un nevajag jaukt Bāna kungu ar naftu. Pakaunieties!

Otrkārt. Ministru prezidenta runa man šodien atgādina vienu slaveno PSKP CK plēnumu, kurā uzstājās slavenais PSKP CK sekretārs Lihačovs, un bija runa par lauksaimniecības programmu. Jūs ziniet, kāds finišs šai lauksaimniecības programmai bija. Paldies Dievam, ka šī valdība strādās vien mēnesi. Sakiet, lūdzu, mēs visu laiku runājam par intervenci. Par kādu intervenci mēs šodien runājam? Kas tā ir par intervenci? Pagājušais lauksaimniecības likums stājās spēkā pusotru gadu atpakaļ. Tad jau šis likums prasīja valdībai izstrādāt graudu politiku. Un noteikt jau pagājušogad, ka šogad graudus pieņems, es pilnīgi piekrītu Grinovska kungam, vismaz no 1. augusta. Citos gados mums bija, kad bija labvēlīgi no laika apstākļiem gadi, mēs sākām ražas novākšanu jūlija vidū. Un ko mēs šodien pieņēmām? No 1. septembra. Graudus jau sāk novākt mēnesi atpakaļ. Tālāk. Ko mēs pieņēmām? Valdība atkāpās no sava principa un samazina cenas miežiem un samazina cenu par tonnu rudziem.

Tālāk. Vai valdība ir realizējusi Saeimas lēmuma projektu par to, ka 50% apmaksa par pusi nodotās produkcijas uzreiz? Un tālāk tā, kā prasa likums. Nav. Krasta kungs! Ko jūs esat izdarījuši? Mēnesi atpakaļ jūs pieņemat vienu lēmumu, tagad otru, kurš ir vēl sliktāks. Būtībā tikai termiņi pabīdīti, kur jau tāpat ir skaidrs, ka viņš ar 1. septembri jāpieņem. Jūs runājat par laiku attīstības komplekso politiku. Sakiet, lūdzu, 8 gadi mēs nevaram uzsākt celulozes kombināta celtniecību. 8 gadi! (No zāles deputāts P.Tabūns: "Krasts tikai vienu gadu!") Kas būtībā ir daudzu problēmu risinājums. Un noziedzīgi rīkojas jūsu darba grupa faktiski Ozola kunga vadībā. 8 gadi! Un par kādu lauku politiku mēs varam runāt? Izstrādājiet to! Un pieņemsim šeit, lai vismaz šī Saeima ar godu aiziet un pasaka jūsu valdība, ka nākošgad graudus pieņems no 1. augusta. Un ticiet man un Grinovska kunga teiktajam. Es viņam ticu. No 1. augusta. Par noteiktu cenu. Un vēl un vēlreiz atrisiniet eksporta politiku. Jūs divi gadi neesat nevienu soli izdarījuši, lai veicinātu eksportu graudiem, tas ir iespējams. Un tā būs valdības nostāja. Šodien mēs viņus neesam dzirdējuši un nespēsim dzirdēt. Jūs neesat spējīgi neko izdarīt. Un Rāviņa kungu šodien palaist brīvībā nav nekādas nozīmes, viņš tikai izglābsies, lai vismaz mēnesi ar godu pabeigtu savu amatu.

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Jānim Rāznam.

J.Rāzna

(DP, KDS, LZP). Cienījamie kolēģi! Es gribu pateikt tikai dažas tādas lietas. Pirmkārt, mani izbrīna fakts, ka mūsu Zemkopības ministrija vispār nezina, cik mums šogad bija iesēts graudaugu, jo mūsu sanāksmē, kas notika pie labības aģentūras, tad Spruča kungs ar zemkopības ministru apgalvoja, ka ap 450 000 hektāru, šodien mēs redzam atskaitē 490 000 hektāru, bet cik būtībā ir patiesībā, to diemžēl neviens nevar pateikt. Vēl jo vairāk, šis fakts pats par sevi nav saprotams tāpēc, ka jau divus gadus un vairāk mums katrā pagastā gandrīz ir viens lauksaimniecības organizators, kas saņem būtībā algu. Nu, ja mēs nevaram atrisināt tādas lietas, tad vispār laikam par pārējām lietām vispār ir grūti runāt.

Un tāpēc arī kārtējo reizi man liekas, ka mēs visiem savas valsts iedzīvotājiem parādām, ka šeit mēs tikai kuļam tukšus salmus, tāpat kā laikam šogad tie zemnieki kuļ. Un ne par velti šī ir trešā plenārsēde, kad mēs nopietni kaut cik domājam runāt par lauksaimniecību, un trešā — tā ir ārkārtas plenārsēde, pat normāli nevar plenārsēdē izskatīt vienu no svarīgākajām tautsaimniecības nozarēm. Un ja mēs šeit dzirdējām no Krasta kunga, ka mums ir lauksaimmniecības politika, tad iespējams, ka šāda politika ir, bet tā ir valdībai, bet zemnieki šo politiku absolūti nejūt uz vietām.

Un, ja mēs šobrīd runājam arī par graudu iepirkumu, tad acīmredzot mums vispirms vajadzētu apzināt un pārzināt, kāda ir situācija valstī. Un es jums varu mazliet tuvāk arī pateikt. Tātad no 490 000 hektāru, ja par 3 tonnām, tad būtu pusotra miljona apmēram graudu. 40% zemnieki pie šiem laika apstākļiem vai nu nenovāks vispār, neuzbrauks uz lauka, vai arī tie ir saveldrējušies un aizauguši ar nezālēm, tātad būtībā graudu daudzums tātad par 40% samazināsies. Tas nozīmē, ka no pusotra miljona 600 tūkstoši zemmnieku šogad ražu neiegūs.

900 000 atlikušie, tas ir tā tikai, tā tikai, lai mums pietiktu lopbarībai, pārtikai un mēs varētu, vēl neviens šeit nerunā, apmēram 200 000 — 220 000 tonnu nobērt sēklai. Tas nozīmē, ka mums šeit nav jārunā par kaut kādu graudu pārpalikumu, par intervenci un kaut ko tālāku, bet mums šeit ir jārunā, kur mēs iepirksim graudus un kurā laikā un par kādām cenām.

Nu un varbūt vēl par dažām lietām, par ko šeit tika runāts. Es ļoti piekrītu Krasta kungam, ka viņš teica, ka jāveido uzņēmumi, kas nodarbosies ar graudu tirdzniecību. Es šādu uzņēmumu redzēju Dānijā, kur apvienojušies fermeri, kas audzē cūkas. Vienā uzņēmumā 3600 šādu cūku audzētāju, un šis uzņēmums nodarbojas gan ar cūkgaļas audzēšanu, gan ar eksportu, gan ar cenām un visu pārējo, kas saistīts ar visiem šiem zemniekiem. Bet noteikti tam tā būtu jānotiek arī mūsu valstī, tikai kas gan to organizēs, kas ar to nodarbosies? Institūciju mums ir ļoti daudz, un tādā gadījumā es arī vēl nesaprotu, kapēc tad mums vajadzīga šeit republikā Labības aģentūra, jo praktiski tad tai šīs pēdējās funkcijas tiks noņemtas, ja veidosies paralēli vēl šādi uzņēmumi.

Runa gāja arī par to, ka, teiksim, vajadzētu attīstīt lopkopību. Es domāju, ka šajā periodā šī doma ir absolūti utopiska. Ja mēs nevaram atrast naudu, lai nopirktu dīzeļdegvielu, lai mēs varētu nopirkt graudus, tad padomājiet, cik naudas vajag lopkopības attīstībai. Tās ir fermas, tie ir lopi, tas ir inventārs, tās ir mašīnas...

Sēdes vadītājs.

Rāznas kungs, 5 minūtes ir pagājušas.

J.Rāzna.

Paldies!

Sēdes vadītājs.

Vārds Annai Seilei, "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcijas deputātei. Lūdzu!

A.Seile

(TB/LNNK). Cienījamie deputāti! Mēs visi zinām, kāda situācija šobrīd ir laukos, ka graudu raža bija normāla, bet sliktos laika apstākļos graudu raža iet bojā, jo ļoti apgrūtināta ir ražas novākšana. Un saprotama ir zemnieku vēlme saglabāt ražu un gūt ieņēmumus, lai nodrošinātos vismaz rudens un pavasara sējas darbiem. Lai dabūtu šos līdzekļus. Un saprotama ir arī valdības vēlme zemniekiem palīdzēt. Un te es mazliet gribētu paanalizēt, kas ir izdarīts līdz šim. Gan plusos, gan mīnusos.

Un es gribu vēlreiz atzīmēt to, ko jau teica vairāki runātāji, ka pavirši un bezatbildīgi ir privatizēti labības pārstrādes uzņēmumi 5. Saeimas laikā, kad zemkopības ministrs bija Jānis Kinna un parlamentārais sekretārs — Gundars Bērziņš. Pašlaik kāda ir situācija? Graudu tirgū strādā 17 lielie graudu uzpirkšanas uzņēmumi un apmēram 50 mazie uzņēmēji. Rīgas dzirnavnieks sastāv no 60% akcijām, kuras pieder zviedriem, un graudu audzētāji Rīgas dzirnavniekā nav pārstāvēti. Labāka situācija ir Dobeles dzirnavniekā. Lūk, šis nesakārtotais labības tirgus, šie graudu uzpircēji, dzirnavnieki, ja viņi strādātu normāli, tad nevajadzētu valstij iejaukties šīs situācijas regulēšanā, bet diemžēl tā tas nenotiek.

Un tāpēc jau 28. aprīlī Tautsaimniecīnas komisija tikās ar graudu pārstrādātāju uzņēmumu vadību un banku pārstāvjiem, un arī graudu audzētāju pārstāvjiem, un šeit tika dotas banku garantijas, piedalījās Baltijas tranzīta banka, Unibanka, Krājbanka, izsniegt kredītus, slēdzot trīspusējos līgumus starp banku, pārstrādātājuzņēmumiem un graudu audzētāju. Diemžēl šādi kredīti netiek izmantoti. Te vēl ir jāpiebilst, ka valdība ir jau devusi garantijas, pēc Zemkopības ministrijas priekšlikuma, segt 9% kredītprocentus graudu uzpircējiem, graudu pārstrādātājiem no valsts subsīdijām. Diemžēl arī tas netika izmantots, un tāpēc, manuprāt, ir pilnīgi saprotams, ka šodien notikušajā valdības sēdē ir pieņemts lēmums saglabāt šo kredīta procentu dzēšanas mehānismu tikai līdz 1.oktobrim. Nu, ja graudu uzpircēji to paši nesaprot, ka viņiem ir jāiepērk šie graudi, nevis valstij, tad jādod tāds mājiens ar mietu. Ko vēl varētu teikt, kas šajā laikā ir labi izdarīts? Es domāju, ka ļoti pozitīvi ir tas, ka valdība ir pieņēmusi lēmumu — graudu audzētājiem par graudu glabāšanu valsts glabātavās segt izdevumus. To tikai vajadzētu laicīgi novadīt līdz zemniekiem, lai viņi par to ir informēti.

Tāpat ir pozitīvi ir tas, ka īstermiņa kredītu procentsubsīdijas, ja likme nepārsniedz 12%, tiek izsniegts rudens sējai. Un, manuprāt, vislielākā garantija ir tā, ka valdība ir solījusi iepirkt visus pārtikas kvalitātei atbilstošos graudu krājumus no 1.septembra par 68 latiem kviešus un 63 latiem rudzus tonnā un attiecīgi no 1.oktobra — par 72 latiem un 67 latiem. Tas zināmā mērā varētu arī iekustināt sastingušo graudu tirgu no graudu uzpircēju puses. Bet tomēr ir arī tādi būtiski trūkumi, kurus vēl vajadzētu novērst. Deputāts Vītols izteicās, ka graudus var uzpirkt starpnieki un nodot par valsts noteiktajām cenām valsts rezervē, izmantojot valsts intervenci, ja viņi paši graudus neaudzē. Tā nav taisnība. Es pat gribētu teikt, ka no zemnieku puses izteiks iebildumus, ka pārāk sarežģīta ir šī procedūra, lai graudus nodotu valsts rezervē.

Sēdes vadītājs.

Seiles kundze, piecas minūtes ir pagājušas.

A.Seile.

Jā. Un, manuprāt, valdībai vēl arī būtu jāsedz tie zaudējumi, kas radušie nevis slinkuma dēļ, bet neražas un laika apstākļu dēļ, tāpēc es uzskatu, ka šīsdienas Saeimas lēmums ir bezzobains un nokavēts, jo valdība jau savu lēmumu ir izteikusi. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Nākamam vārds Robertam Jurdžam, "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcija.

R.Jurdžs

(TB/LNNK). Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Dabiski, ka neesmu zemkopības speciālists, bet es protu lasīt un iegūt informāciju, un mums šodien būtu jānoskaidro, par ko mēs te runājam. Jūs runājat par visām nozarēm — par gaļu, par pienu, par celulozes rūpnīcām, par miežiem nez kāpēc runājam, bet kas tad ir intervences cenas labības tirgū? Izlasiet vārdnīcās, jūs lasīt protat varbūt, deputāti? Intervences cenas, par kurām intervences institūcijas ir gatavas pirkt saražoto, ar tām faktiski nosaka vietējā tirgus zemākās cenas, tātad minimālās cenas. Minētās intervences institūcijas ir nacionālās padomes, mums ir speciālā institūcija valstī, kas nodarbojas esošās valsts likumdošanas ietvaros. Labības produktu gadījumā, lai mudinātu ražotājus un tirgotājus glabāt produkciju pašiem, nevis nodot intervences aģentūrām jau sezonas sākumā, intervences cenas to palielināšanas virzienā pārskata ik mēnesi.

Šī intervences cenu politika attiecībā uz graudiem tika ieviesta pirmo reizi. Diemžēl jāsaka, ka informācija par šo mehānismu varbūt nebija pieejama visiem, un mēs arī sastopamies ar otro faktoru, nākošo, ka mēs šodien izmantojam šo tribīni, izmantojam masu medijus, lai vienkārši reklamētu sevu un lai duļķotu ūdeni, jo rezultātā, ja intervences cenas ir lielākas nekā tirgū vidējās, tas ir izdevīgs moments tieši uzpircējiem, tātad Latvijas dzirnavniekiem, jo viņiem ir izdevīgi, ka valsts iepērk, iegulda līdzekļus un maksā par uzglabāšanu, un šie pārstrādātāji vienkārši pārpērk mazām porcijām. Un vai tas gadījumā nav tāds moments, ka ar šo balsojumu, ka mēs nosakām lielu cenu un nosakām agru iepirkumu, mēs panākam to, ka valstī pazūd līdz 10 miljoniem latu tuvākā gada laikā. Un šos 10 miljonus latus pēc tam būs jāatmaksā tiem pašiem pensionāriem, skolniekiem un visiem pārējiem, kas ēd šo maizīti. tad es aicinātu būt visiem prātīgiem un domāt un nesajaukt, kas ir intervences cenas, kas ir iepirkums valsts labības rezervē un kas ir brīvais tirgus. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Vārds Mārim Vītolam, pie frakcijām nepiederošs deputāts. Otro reizi.

M.Vītols

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Godātie kolēģi, šodien šim lēmuma projektam, kas mums būtu jāpieņem, ir viens ļoti būtisks trūkums. Mēs šeit runājam par labības iepirkšanu no mūsu zemniekiem, un tajā pašā laikā Latvijas iekšējais tirgus nav aizsargāts. Latvijā graudus ved iekšā kaut vai no tās pašas Lietuvas, un šobrīd nav arī pieņemti likumi, nav pieņemts antidempinga un iekšējās, tirgus aizsardzības likums, un, ja kāds domā, ka ar valdības intervenci uz to nenopelnīs starpnieki, uzpircēji, tad viņš domā nepareizi. Jo, ja mēs atstājam brīvu tirgu šajā intervences laikā, ja mēs nesargājam savu robežu, ja mēs neaizveram savu robežu šajā laikā ciet, tad valsts rezerves noliktavas būs pilnas ar lētiem citu subsidētiem graudiem. Es uzskatu, ka šo lēmuma projektu vajadzētu papildināt ar punktu, kas uzdod valdībai izstrādāt un veikt neatliekamus pasākumus iekšējā tirgus aizsardzībā laikā, kad valdība uzpērk no mūsu zemniekiem graudus. Diemžēl, tā kā šī ir ārkārtas sēde, šādu priekšlikumu papildus iesniegt nevar, bet es aicinu valdību ņemt vērā un šādus pasākumus tirgus aizsardzībai un robežas aizsardzībai pieņemt. (No zāles: "Finansu ministrija jau eksistē, ko tu uztraucies!")

Sēdes vadītājs.

Nākamam vārds Atim Sausnītim, Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcija.

A.Sausnītis

(DPS). Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Jā, šodien mēs runājam tiešām par ārkārtīgi svarīgu jautājumu, un, kā redzat, atkal Krasta kungam nav vaļas pabūt pat kopā ar deputātiem un uzklausīt to, ko mēs runājam. Tas ir viens.

Otrs. Mēs diemžēl uz šobrīdi, es gribētu teikt, vairākums, principā runājam par ne situāciju laukos un ne situāciju Latvijā. Uz šobrīdi nav pats galvenais iepirkt labību ar 1.septembri, kolēģi, nav pats galvenais, bet gan pats galvenais ir, kā zemniekiem segt zaudējumus, kas ir radušies šajā rudenī, kas ir saistīts ar šo rudeni, ar ražas novākšanu. Diemžēl uz šobrīdi, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir novākts ļoti maz, apmēram ir iebērts apcirkņos ap 60 tūkstoš tonnu vai pieņemts precīzi glabāšanā. Diemžēl ar ļoti zemu kvalitāti. Un tādēļ šodien valdībai un cienījamam Rāviņa kungam kopā ar Finansu ministriju un īpaši valdības vadītājam būtu jādomā, kā segsim zaudējumus, nevis domāt par to, kā iepirkt graudus.

Nākošais. Mums ļoti operatīvi un jāsaka, valdībai ļoti operatīvi būtu jādomā, kā tikt pie kredītiem. Tādiem kredītiem, kas ļautu zemniekam iesēt ziemājus. Ja mums jādomā ne tikai par šo valdību vai tikai par šo rudeni, mums jādomā arī par citu pavasari un citiem rudeņiem.

Nākošais. Es vēršu uzmanību arī uz to, ka ir pilnīgi nepareiza... Jā, Zemkopības ministrija kopā ar tām institūcijām, kas prognozē ražu, kas prognozē kopražu. Kopraža šogad ir pavisam cita nekā tā optimistiskā, par ko mēs esam runājuši, par ko mēs šeit esam slavējuši un es gribētu teikt, Krasta kungs, jūs arī operējat ar tādiem cipariem, kuri tiešām ņemti no kaut kāda neobjektīva gaisa.

Nākošais. Diemžēl mums uz šo brīdi nav operatīvas vai objektīvas informācijas par to, cik ir nepieciešams vietējais tirgus, ja mēs sakārtosim robežu. Ja vietējais tirgus nenodrošinās pārtikas labību un šis rudens nebūs tāds, lai mēs iegūtu pārtikas labību, ko varam izmantot maizes cepšanai, tad diemžēl mūsu kopbilance nav tāda, kas nodrošinās pilnīgi mūsu patēriņu. Nav. Un līdz ar to valdībai jau tagad būtu jādomā, priekš tam mums ir Labības aģentūra, kā mēs veidosim visa gada bilanci. Un šobrīd mums gada bilances nav, jo, tiekoties Tautsaimniecības komisijā, mēs arī izdzirdējām šos ciparus — 25—27% ir nenoteiktas izcelsmes milti. Līdz ar to ir jādomā, kāpēc un kur šie milti un kāpēc tie nenonāk gan mūsu tirgū, gan arī pie mūsu pārstrādātājiem?

Un pēdējais. Mēs, protams, varam runāt par to, kas ir bijis, kā varēja darīt, bet tomēr jādomā, kā mēs dzīvosim un darīsim tālāk. Līdz ar to šīs sistēmas nav. Pašreiz arī nav īpaša atbalsta valdībai no daudzām ministrijām, un arī jādomā, kur mēs šos līdzekļus ņemsim, jo vajadzētu sākt domāt par valsts investīcijām gan labības jaunu elevatoru celtniecībā, gan jaunu kalšu jaudās, tāpat arī domāt par investīcijām lauksaimniecībā kopumā. Pašreiz mums investīciju programmās nav arī līdzekļi novirzīti uz šiem jaunajiem projektiem. Mēs tikai atrunājamies par vecajiem, neizdarītiem darbiem.

Un nobeigumā es gribētu arī šodien aicināt vēlreiz valdību izsvērt, sasaukt ārkārtas sēdi par to, lai domātu, kā palīdzēt tiem, kas dzīvo laukos, kam ir vienīgā iztika lauksaimniecība, lai tomēr redzētu, kāds ir šis pārejas periods, jo tikai pateikt, ka zemnieks visu izdomās un brīvais tirgus visu sakārtos, tā nav bijis nevienā valstī, un mēs nebūsim izņēmums, kad visu smago arī šajā smagajā rudenī uzliksim uz zemnieka pleciem. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Kārlim Čerānam, frakcija "Latvijai". Čerāna kungs runās otro reizi.

K.Čerāns

(TKL). Augsti godātie deputāti! Šodien šī saruna ir ārkārtīgi dīvaina no visu valdošo partiju un valdību atbalstošo partiju un deputātu puses. Tādas ļoti dīvainas politiskās kolīzijas, un sevišķi te izcēlās pāris deputātu no viena bijušā premjera partijas, kas arī šodien spēcīgi aizstāv lielbagātnieku intereses, un ka šie pārstāvji šeit nāk un vaimanā par graudiem no Lietuvas. Nu pareizi jau jūs vaimanājat, bet kā jūs paši balsojāt tajā brīdī, kad Saeima skatīja līgumu par brīvo tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm starp Latviju, Lietuvu un Igauniju un kad bija Tautas kustības "Latvijai" priekšlikums noteikt mūsu valdībai par pienākumu nodrošināt Latvijā zemniekam tādu pašu atbalsta līmeni, kāds ir zemniekam Lietuvā vai Igaunijā. Tajā laikā visa Saeima, un jūs tajā skaitā, nobalsojāt par to, lai tas netiktu izdarīts, un līdz ar to tagad Lietuvā ir šis lielākais atbalsts zemniekiem, un tagad var nākt šeit un vaimanāt. Un tā ir vispār viena raksturīga lieta, ka tagad nu nāks un runās daudzas skaistas lietas, bet rudenī 3.oktobrī pienāks šis politiskās atbildības laiks un cilvēki vērtēs pēc darbiem, nevis pēc skaistajām runām šajā priekšvēlēšanu laikā, un vērtēs pēc darbiem, kuri ir ne tikai padarīti pēdējā mēnesī, bet kuri ir padarīti visā šajā darbības laikā. Un tas ir pierādījies pilnīgi skaidri, ka visai šai politiskai elitei — gan šodien valdošām partijām, gan valdījušām šīs Saeimas laikā, gan arī tām, kas ir izveidotas no jauna un pārstāv lielbagātnieku intereses, ka tām visām ir vieni un tie paši mērķi un cilvēki to būs sapratuši. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Gundaram Valdmanim, pie frakcijām nepiederošam deputātam. Valdmaņa kungs runās otro reizi.

G.Valdmanis

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Prezidij! Sadarbības padome un tauta! Mūsu zeme un mūsu lauksaimnieki ir gadsimtiem bijuši rentabli, viņi ir rentabli šodien, ja viņiem būs tie paši noteikumi, kādi ir citiem un es jau iesniedzu papildinājumu šim likumprojektam, kuru mēs šovakar lemsim, lai noteiktu, kāda tad būtu tā intervences cena, jo mēs šovakar spēlējam teātri. Balsosim par vai pret, un būs kaut kur intervences cena, kas būs pilnīgi nepiemērota. Eiropas Savienībā iekšējais ražotājs dabū divas un trīs reizes vairāk par savu produktu nekā Latvijā šodien. Un Eiropas Savienība to var atļauties. Jo tā ekonomiskā aktivitāte notiek viņu zemēm. Un Krasta kungs ļoti labi zina, un to zina Māris Vītols, to zina Kreitusa kungs, to zina visi, kas mūsu tautu grib iznīcināt, ka mūsu laukus, ka mēs varam atļauties apieties ar mūsu zemniekiem tāpat kā Eiropas Savienība var. Eiropas Savienība ir stipra un bagātā tāpēc, ka viņa to saprot. Un mēs it kā būsim stipri un bagāti, ka mēs to nesapratīsim. Un sapratīsim tikai tad, kad mūsu tauta būs iznīcināta. Es jums lūgšu padomāt stingri par šito papildinājumu. Mums ir jānodrošina mūsu lauku ražotājiem to pašu cenu, ko Eiropas Savienība nodrošina savējiem. Es jums lūgšu balsot par šo priekšlikumu. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Ziedonim Čeveram, Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcijas deputātam. Lūdzu!

Z.Čevers

(DPS). Cienījamo sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Klausoties šodien lielos runas vīrus, tā vien šķiet, ka katrā valdībā centrālā, galvenā un laimīgākā figūra ir tikai premjerministrs. Izrādās, šodien no šīs valdības pārstāvjiem sliktus vārdus paspēja pateikt par Dilbas kungu, bijušo ministru. Tabūna kungs šodien nopulgoja slikto ministriju, kas slikti strādā un neanalizē, un tādā veidā Ministru prezidentam šodien, redziet, jāatrodas Saeimā. Bet valdība strādā. Interesanti zināt, kad tad tā valdība bija strādājusi, lai pieņemtu šos lēmumus? Izrādās, šodien. Kāpēc ne ātrāk? Kāpēc šodien valdības līmenī notiek tik plašas diskusijas un kāpēc šodien nevinnēja Zemkopības ministrijas viedoklis par šo intervences cenu, kas ir augstāka, nekā valdība nolēma? Kāpēc? Kāpēc visa atbildība tiek uzlikta uz vienu ministru, uz Rāviņa kungu? Vai tikai tāpēc, ka viņš nepārstāv "Tēvzemei un Brīvībai"? Un tāpēc par viņu var runāt tieši tāpat kā par bijušo kolēģi Dilbas kungu? Vai mēs gribam pateikt, ka šodien valdība atrisinājusi visu zemnieku problēmas? Kā viņai kompensēs to, ko viņa ir zaudējusi, runājot par to, cik ir graudu pašizmaksa, lai varētu tos graudus iegūt. Plus vēl pie tik lietainas vasaras.

Runāsim vēl. Lielu prātu nevajag, lai 45 minūtes stāstītu par lieliem panākumiem. Krasta kungs, jums labāk uzstāties Dānijas parlamentā, jo jūsu runa vairāk atbilst Dānijas lauksaimniecības reālajai situācijai. Jūs pabraukājiet pa laukiem, uzprasiet zemniekiem, uz kādiem elevatoriem konkrēti viņi vedīs graudus? Kāpēc viņiem tik daudz papīru birokrātiskajai mašīnai jānodod, lai nostātos kaut kādā rindā? Bet kurā rindā, viņi vēl to arī nezina. Pati sistēma nav sakārtota. (Starpsauciens: "Labāk vēlāk, nekā nekad!")

Jurdža kungs! Jūs gudri lasāt, bet vajag bez lasīšanas arī domāt. Jums ir viena taisnība. Intervences cena, tā ir zemākā. Bet kāpēc tad valdība jūsu premjera vadībā novilka tik tālu, ka faktiski sākās spekulācijas ar šo zemo cenu? Tā ir spekulācijas radīšana Latvijas Republikai. Un pilnīga taisnība ir kolēģiem. Šo lēmumu vajadzēja pieņemt trijos punktos. Es piekrītu Vītola kungam arī. Paldies Dievam, Vītola kungs, atjēdzāties, sākāt runāt par iekšējā tirgus aizsardzību. Tuvosies vēlēšanas, jūs runāsiet par iekšējā tirgus aizsardzību ne tikai periodā, kurā notiek intervences pasākumi, bet kopumā par Latvijas iekšējo tirgu, jo pāris gadus atpakaļ jūs runājāt pilnīgi pretējo. Bet es zinu, ka jūs esat mainījis savu viedokli. Bet, ja mēs runājam par to, kādā veidā mēs varam atrisināt šos jautājumus, tad par zemniekiem jāsāk domāt laicīgi. 1.augustā sāk domāt par to, kas notiks nākošajā gadā.

Un, Jurdža kungs, nevajag jaukt brīvo tirgu ar intervences cenām un to, kas notiek Latvijas Republikā. Ja vinnēs tā politika, ko vada jūsu valdība šodien, tad patiešām iestāsies brīvais tirgus Latvijas Republikā un zemnieks nomirs bada nāvē. Un jums ir taisnība, Tabūna kungs, ka Latgalē zemniekam pat cūkām graudu pietrūkst, bet jūs lepojaties ar šo valdību. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Ventam Balodim, apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcijas deputātam. Lūdzu!

V.Balodis

(TB/LNNK). Godātie deputāti! Nav bijis man pēdējās divas nedēļas laika braukāt apkārt ar priekšvēlēšanu runām. Esmu stāvējis uz sava labības lauka un gaidījis kādu brīdi, kad nožūs no lietus samērcētā labība un uzspīdēs kāds saules stariņš, un uzpūtīs vējš, un varēs kult kombains. Esmu stāvējis graudu kombinātos pats ar mašīnu, runājis kopā ar cilvēkiem, kas nodod graudus, un tāpēc man ir tā mazliet nesaprotami, ka šeit uzstājas cilvēki, kuri šo Saeimas sēdi salīdzina ar kādu Centrālkomitejas plēnumu, acīmredzot laikam tur viņi ir daudz sēdējuši un bieži piedalījušies. Tāpat es nevaru saprast, ka par graudu problēmām runā šeit "Turības" pārstāvji, kas bija lielākie miltu importētāji Latvijā 1993. un 1994.gadā un ļoti sabojāja pārtikas graudu tirgu. Gribu teikt, ka situācija ir kritiska Latvijā, un ne tikai Latvijā, bet arī visā Ziemeļeiropā. Esmu apbraukājis gan Somiju, Zviedriju, Dāniju, Igauniju un Lietuvu tagad, šajā labības novākšanas laikā, un diemžēl gribu teikt, ka līdzīga situācija ir arī mūsu draugiem somiem, kur būs apmēram puse no citu gadu ražības. Tāpat ļoti kritiska situācija ir Igaunijā, un paredzams, ka diemžēl Latvijā graudu kopievākums šogad varbūt mazāks nekā visus 10 iepriekšējos gadus, un arī zemāks, nekā tas bija 1992.gadā.

Situācija ir tāda, ka šobrīd no kombaina kultā labība neatbilst vairs pārtikas labības kvalitātei, un šis lēmums diemžēl par valdības tūlītēju pirkšanu nāk par vēlu. Jā, tiks atpirkta tā labība, kas tiek glabāta kombinātos, un tā labība, kas glabājas pašu saimniecības kaltēs. Tā, kas tiek kulta šobrīd no lauka, labi, ja lielākā puse atbilst lopbarības labības kvalitātei. Bet ļoti liels procents šogad ir labība slima, kas ir ar melnplauku, un visiem kviešu sējumiem ir pelējums, kuru pat lopbarībai nepieņem kombināti. Tā būs ļoti liela problēma. Bet diemžēl, braucot gan pa Zemgali, gan pa Vidzemi, mēs redzam milzīgi lielus labības laukus, kuri vēl nav kulti, un šī labība acīmredzot arī netiks realizēta.

Gribu teikt arī paldies par to, kā "Dobeles dzirnavniekā" iepērk labību. Šī labība tiek iepirkta, tika iepirkta par 60 latiem tonnā, šobrīd pa 65, un es runāju ar kombināta direktoru, un viņš paredz, ka tūlīt arī iepirks pa 68 latiem, un viņš solās visu no zemniekiem atvesto labību iepirkt. Diemžēl mēs redzam, ka labības kombinātu privatizācija ir bijusi nesekmīga, jo "Rēzeknes dzirnavnieks" pilnībā neiepērk pārtikas labību, un "Rīgas dzirnavnieks" tikai tagad ir paziņojis par labības cenām un par labības iepirkumu. Mēs redzam, ka saimnieki ir no sākuma mūsu bagātnieki, kuri pārdod tālāk šiem zviedru un somu koncerniem. Mūsu zemniekiem nekāda labuma no šiem darījumiem nav. (Starpsauciens: "Kas to pieļāva!") Vienīgais, ja mani klausās vēl, ja ir kāds zemnieks, kurš noguris atbrauc mājās un vēl klausās radio, gribu aicināt saimniekus iet šajā grūtajā brīdī vienam otram palīgā un lūgt Dievu, lai vismaz vienu nedēļu būtu sauss laiks un labību varētu nokult.

Sēdes vadītājs.

Nākamais vēlas runāt Andris Rāviņš, Latvijas Republikas zemkopības ministrs. Lūdzu!

A.Rāviņš

(Latvijas Republikas zemkopības ministrs). Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Es sākotnēji gribētu jūs informēt par to, cik tad šobrīd jeb kāds ir šobrīd graudu tirgus Latvijā. Un tātad nodoti kopumā ir 61 000 tonnas kviešu. No tiem pārtikas kvalitātei atbilstoši ir 40 tūkstoši tonnas un nopirkti ir 16 000 tonnas. Līdz ar to gribas teikt, ka ļoti smags ir šis tirgus, jo vienkārši viņš neveidojas. Nav šī tirgus, jo šobrīd tātad labības novākšanas apstākļi faktiski ir paralizēti. Līdz ar to pats galvenais jautājums, ka mums šodien ir jādomā, kādā veidā palīdzēt ražu novākt, kādā veidā palīdzēt strādāt pie nākošās ražas, pie nākošās ziemāju sējas. Un te mēs tātad esam pieņēmuši Zemkopības ministrijā šo nolikumu, subsīdiju nolikuma izmaiņas, ka kreditēt graudu sēju ziemājos līdz 12%, ja tiks ņemti kredīti.

Otrs, tātad neapšaubāmi svarīgākais darbs, kas jāizdara, ir iekšējā tirgus aizsardzība, par ko jūs runājāt. Tātad iekšējā tirgus aizsardzībā ekonomikas ministrija kopā ar Zemkopības ministriju ir izstrādājusi šo aizsardzības mehānismu, jo brīvais tirdzniecības līgums starp Baltijas valstīm paredz, ja kāda no valstīm pielieto tiešo dotāciju, otrajai valstij ir tiesības veikt tirgus aizsardzības jautājumus un pasākumus, un tātad Zemkopības ministrija kopā ar ekonomikas ministriju ir izstrādājusi šos nolikumus, un līdz ar to vai nu būs ievedmuita, vai būs nodevas, ja graudus ievedīs no Lietuvas. Jo šodien mums ir skaidrs, ka Lietuva pielieto sava graudu tirgus nodrošināšanai tiešo subsīdiju 10 latus. Līdz ar to mūsu cenas gan Latvijas labības tirgū, kuras ir noteiktas, tātad intervences mehānismā 72 un 67 lati un ar 1.septembri 68 un 63 lati, tātad tās ir cenas, kas ir ļoti tuvas šai cenai, kas ir Lietuvā, līdz ar to mums sevišķi problēmas nevajadzētu būt. Katrā ziņā pagājušajā gadā nav sevišķi daudz ieplūdis Latvijas tirgū, un ieplūdušas tātad ir tikai jūlija mēnesī apmēram 6 tūkstoši tonnas miežu, kas bija nepieciešami lopbarības tirgum, un apmēram pārsimt tonnas, kas nepieciešamas bija makaronu ražošanai.

Tātad pats svarīgākais, un tomēr šis jautājums paliek par to, kādā veidā mēs palīdzēsim uz priekšu lauksaimniekiem, un šeit jāsaka, ka šeit noteikti es gribēšu aicināt jūs palīgā, jo šis jautājums ir pats svarīgākais. Mēs šobrīd ministrijā esam uzsākuši šo mehānismu izpēti, lai noteiktu kopīgo neievākumu jeb kopīgo naudas deficītu, kas būs radies šo ļoti slikto laika apstākļu dēļ.

Gribētu teikt nedaudz vārdos par intervenci un par to, ko tad nozīmē šī intervence. Tātad, ņemot vērā šos sliktos laika apstākļus, valdība ir pieņēmusi lēmumu — iesākt intervenci ar 1.septembri, un tas ir vienreizīgs akts un vērsts tikai šī gada nelabvēlīgo laika apstākļu slikto ietekmju mazināšanai.

Es domāju, ka tas, ka mēs ar 72 latiem sāksim 1.oktobrī, nākošais šāds palīdzības moments ir vērsts vēl zemniekiem, kad mēs subsidējam šo glabāšanu. Līdz ar to mēs veicinām visāda veida atbalstu, lai zemnieki varētu paši izvēlēties savu ceļu, savu variantu, un ir šī drošības sajūta, ir šī atbalsta sajūta tanī jautājumā, kad stingri ir pateikts — uzpirkt visu Latvijā izaudzēto pārtikas labību. Bet ar kopējo ievākumu būs katrā ziņā ļoti lielas problēmas. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Modrim Lujānam, Tautas saskaņas partijas frakcijas deputātam. Lujāna kungs runās otro reizi.

M.Lujāns

(TSP). Cienījamie kolēģi! Šovakar man ļoti veicas. Katru reizi runāt pēc mūsu kāda no Ministru kabineta ministriem. Cienījamie kolēģi! Šodien arī, tikko izejot koridorā, es runāju ar cienījamo zemnieku Grīga kungu. Un Grīga kungs ļoti labi pateica. Viņa dēls aicina vairāk nesēt graudus, jo šodien notiek tas, par ko visu laiku jau mēs brīdinājām, opozīcija, vismaz tas, ka zemnieku saimniecības ir piespiestas ar palīgsaimniecību dotēt lauksaimniecības produktu ražošanu. Un cik ilgi tas var turpināties?

Un tagad ir nākošais solis. Tas ir gan "Ceļa" atbildība, gan arī pārējo valdošo partiju, tas ir, koksnes izzāģēšana Latvijā, ar koksni mēs dotējam lauksaimniecību. Tādēļ ka šo starpposmu noņem, pareizi, kā beidzot sāka runāt lauksaimniecības ministrs, noņem pārstrādātāji. Viņiem nāk tā "lauvas peļņa". Un tagad būs mums vēl jādomā nākošais solis. Protams, ir jauki pēc gada atmosties un teikt: "Baltijas tirgus nenormāli funkcionē." Par ko mēs brīdinājām gadu atpakaļ. Cik zemnieku saimniecības būs gājušas bojā, cik cilvēku nevarēs normāli strādāt, un patiešām, Tabūna kungs, jūs bijāt tas, kas balsoja gadu atpakaļ par Šķēles projektu. Jūs pats. Un tad jūs aizejat uz to Latgali un paskatieties, kas tur notiek. Tas ir jūsu darbs vai nedarbs, vai bezdarbība.

Un cienījamie kolēģi! Es domāju, tam nav vajadzīgs gads. Šinī gadījumā ir šodien jautājums par uzticību. Par uzticību valdībai un Latvijas parlamentam, ko darīt zemniekam nākošgad. Vai baros ar solījumiem zemnieku, vai mums zemnieks ir vispārībā vajadzīgs?

Un, protams, patīkami dzirdēt no Rāviņa kunga, ka ir sācis kaut ko domāt, bet ir palikuši divi mēneši. Pēc tam nāks jauna valdība, un ceru, ka tā atkal nedomās gadiem ilgi, kamēr zemniecība iznīks. Tādēļ es aicinu dotajā brīdī atbalstīt iesniegto projektu un tālāk jau turpināt darbu un censties panākt tomēr, lai zemniekiem beidzot samaksātu, un kaut Dievs dotu, lai ziemā neiestātos atkal problēma, ka maizes cena atkal augs, jo nebūs graudu un būs jāiepērk no ārzemēm.

Sēdes vadītājs.

Vairāk deputāti debatēs pieteikušies nav. Dinēviča kungs, jūs par vēlu pieteicāties, jo šeit uzreiz, tikko es pasaku šos vārdus, tā kāds nospiež pogu. Godātie deputāti, pieņemiet lēmumu drusku ātrāk! Tātad debates esam beiguši.

Godātie deputāti! Kamēr mēs apspriedām lēmuma projektu, Saeimas Prezidijs un arī jūs saņēmāt divus priekšlikumus par šīm izmaiņām — papildinājumiem Saeimas lēmuma projektā, bet man ir jāsaka tā, ka atbilstoši Kārtības rullim šis patstāvīgais priekšlikums lēmuma projekta veidā ir sākts izskatīt Saeimas ārkārtas sēdē, un līdz ar to ir spēkā 118.panta pirmā daļa, kurā teikts, ja Saeimas sēdē par to referē pirmais no priekšlikuma iesniedzējiem, šajā gadījumā patstāvīgais priekšlikums izskatāms vienā lasījumā, bet priekšlikumi par grozījumiem tajā nav izskatāmi. Līdz ar to tas viss paliek jau nākotnei, un pašlaik mums ir jābalso par šī patstāvīgā priekšlikuma — lēmuma projekta, kurš sastāv no četriem punktiem, pieņemšanu vai arī tātad jūsu attieksmi pret šo priekšlikumu.

Lūdzu balsošanas režīmu un deputātus lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu! Par — 68, pret — nav, atturas — nav. Tātad lēmums par kritisko situāciju labības tirgū tiek pieņemts.

Godātie deputāti, pirms slēdzu sēdi, lūdzu reģistrēsimies ar reģistrācijas kartēm, un Saeimas sekretāra biedru Māri Rudzīti es lūgšu nolasīt reģistrācijas rezultātus. Kamēr tiek veikta reģistrācija, Pēteris Tabūns vēlas sniegt paziņojumu par sēdi.

P.Tabūns

(TB/LNNK). Cienījamie kolēģi! Pieprasījumu komisijas locekļi! Rīt no rīta pulksten 9.00 Pieprasījumu komisijas sēde nenotiks. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Vārds Mārim Rudzītim reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

M.Rudzītis

(6.Saeimas sekretāra biedrs). Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Jānis Jurkāns, Aristids Jēkabs Lambergs, Indulis Emsis, Andrejs Krastiņš, Jānis Straume, Andrejs Požarnovs, Roberts Jurdžs, Juris Galerijs Vidiņš, Andrejs Panteļējevs, Ruta Marjaša, Pēteris Apinis, Leonards Tenis, Jānis Rāzna, Ojārs Grinbergs, Gunta Gannusa, Alfreds Čepānis, Jānis Ādamsons, Aivars Guntis Kreituss, Viktors Kalnbērzs, Andris Rubins, Janīna Kušnere, Edmunds Grīnbergs, Jānis Kazāks, Imants Liepa, Odisejs Kostanda, Anta Rugāte, Roberts Dilba, Roberts Zīle. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Paldies! Saeimas ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu. Nākošā kārtējā sēde ceturtdien, 27.augustā, pulksten 9 no rīta.