Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Aleksandrs Ņikonovs. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.08.1998., Nr. 241/242 (1302/1303) https://www.vestnesis.lv/ta/id/49481

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Dievs, dedzini mani ar karstāko vēju..."

Vēl šajā numurā

21.08.1998., Nr. 241/242 (1302/1303)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

LATVIJAS UN PASAULES CILVĒKI

Aleksandrs Ņikonovs

19. augustā pasaules valstu zinātņu akadēmiju akadēmiķim Aleksandram Ņikonovam būtu 80

Aleksandrs Ņikonovs Maskavā 90.gadu sākumā

Lauksaimniecības ministrs Aleksandrs Ņikonovs

(pirmais no labās) kolhozā "Padomju jaunatne" 1957.gada15.jūnijā. Priekšplānā (vidū) kolhoza zootehniķis Osvalds Lūciņš

Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Vecauces mācību un pētījumu saimniecības kultivētajās ganībās 1959.gada agronomu salidojumā. Priekšplānā: lauksaimniecības ministrs Aleksandrs Ņikonovs

(pirmais no labās) un LLA docents, pēc tam profesors Viktors Tērauds. Foto no profesora piemiņas auditorijas izstādes Jelgavas pilī

No atmiņām par Aleksandru Ņikonovu

Pētnieks,

sabiedriskais darbinieks

Osvalds Lūciņš:

"Es sapratu, ja pats ministrs bez aizspriedumiem un ar atklātību var atzinīgi runāt pat par aizliegtu paņēmienu izmantošanu, tad jau zemniecības organizācijas un rīcības pamatos var daudz ko lietderīgi mainīt.(..)"

(..) Kolhozs "Padomju jaunatne" ar savu īpatnēji patstāvīgo saimniekošanu toreiz izraisīja vispārēju ievērību un pievērsa arī lauksaimniecības ministra Aleksandra Ņikonova uzmanību. Jāpiezīmē, ka man kā zootehniķim bieži vien nācās pavadīt visdažādākās ekskursijas pa kolhozu un bija jābūt labi informētam par visām tā nozarēm.

Tas bija 1957. gada 15. jūnijā. Lai iepazītos ar mūsu saimniecības sasniegumiem, bija ieradušies Smiltenes rajona kolhozu "Kaija", "Drošā nākotne" un Grundzāles MTS kolektīvi. Kad bijām apstājušies centrā, lai rezumētu redzēto un atbildētu uz jautājumiem, negaidot piebrauca automašīna, no tās izkāpa vesela delegācija ar lauksaimniecības ministru A.Ņikonovu priekšgalā.

Redzot situāciju, atvainojos ekskursantiem, ka vairs nevarēšu viņiem veltīt laiku. To dzirdot, ministrs, pienācis klāt, mierinoši uzlika roku man uz pleca un lūdza pabeigt iesākto stāstījumu, jo arī viņi gribot paklausīties. Protams, atlika turpināt. (..)

Ministrs iepazīstināja mani ar svešu kungu, izrādījās, ka tas bija Bulgārijas Republikas Sofijas Lopkopības institūta Ēdināšanas sektora vadītājs profesors Dimitrijs Džurkovs, pārējie: LL akadēmijas profesors V.Tērauds un docente S.Rezevska. Viņus interesēja "Padomju jaunatnes" patvarīgās un ne visai progresīvās metodes celtniecībā un lopkopībā, runas par tām bija jau sasniegušas ministru. Tāpēc kopā ar šiem viesiem braucām uz "Bajāru" fermu apskatīt jauno dziļo kūti. (..)

Iegājis kūtī, ministrs visu uzmanīgi noskatīja, tūlīt novērtēja pie griestiem uzkarināmos, paceļamos barības galdus, kuriem izdevīgi ar šļūtenēm pievienot automātiskos dzirdināšanas traukus, un atzina, ka ideja vērtīgu kūtsmēslu uzkrāšanā nav zemē metama. Bet par ļoti lietderīgu saskatīja barības un pakaišu novietni kūtsaugšā. Savus slēdzienus par šo kūti viņš izteica arī bulgāru profesoram.

Es sapratu, ja pats ministrs bez aizspriedumiem un ar atklātību var atzinīgi runāt pat par aizliegtu paņēmienu izmantošanu, tad jau zemniecības organizācijas un rīcības pamatos var daudz ko lietderīgi mainīt. (..)

Kad bijām rūpīgi un uzmanīgi apskatījuši no apakšas un augšas visu jaunceltni un nonākuši atpakaļ pie automašīnas, ministrs man, roku spiežot, izteica pateicību par parādīto un zīmīgi piebilda: "Malači! Jūs protat strādāt, turpiniet tādā pašā garā!" (..)

Aizbrauca īsts lauksaimniecības ministrs A.Ņikonovs, ne režīma iecelts amatnieks, bet izcila, zinātniski bagāta personība. Ar pamatīgu, dziļu visu lauksaimniecības problēmu izpratni un risināšanas spējām. (..) Izrādījās, ka ministrs A.Ņikonovs par savu redzējumu informējis KP CK pirmo sekretāru Jāni Kalnbērziņu. Kādā lietainā dienā J.Kalnbērziņš ministra A.Ņikonova un citu republikas speciālistu pavadībā ieradās kolhozā, lai vēlreiz iepazītos ar kolhoza dziļās kūts lietderību.

Arī šī lielā delegācija aizbrauca ar labvēlīgu noskaņojumu par dziļajām kūtīm. Tātad lauksaimniecības ministra A.Ņikonova aktīva saprāta rīcība pat toreiz stingros grožos turētā iestādē spēja arī panākt normālus dzīves un darba pagriezienus.

Vēl kāda interesanta A.Ņikonova viedokļa atklāsme. 1951. gada 3. decembrī Tautas saimniecības sasniegumu izstādē Rīgā, Mežaparkā. Kolhozam "Padomju jaunatne" bija jāpiedalās ar saviem darba rezultātiem, un man vajadzēja būt pie stenda. Kādu dienu pirms izstādes atklāšanas te ieradās vadošs darbinieks Vladimirs Stroganovs lauksaimniecības ministra A.Ņikonova pavadībā un rūpīgi apskatīja tieši lauksaimniecības nozares izstādījumus.

Atzinīgi vērtējot "Padomju jaunatnes" augstos ražošanas datus, viņi abi sarunā kļuva brīvi. Ministrs A.Ņikonovs sacīja: "Vladimir Grigorič, es laikam esmu par daudz liels ķeceris, ka nevaru piekrist sausām reglamentu dogmām un domāju, ka zemniecībai ražošanā ir jādod brīva izvēles rīcība, tā dos ievērojamu pacēlumu. Nu kaut lai ņemam piemēru no "Padomju jaunatnes", viņi daudz ko dara ne tā, kā paredzēts valsts plānā, bet darbā gūst stabilus rezultātus un pilnīgi attaisno savu rīcību."

Es stāvēju abiem priekšniekiem blakus, bet dziļi sirdī sajutu ministra A.Ņikonova izteikto objektīvi draudzīgo atbalstu.(..) Stroganovs aizdomīgi paskatījās vispirms uz mani, tad uz ministru, bet atbildi palika parādā... jo bija pienācis vēl kāds cilvēks ar citu sarunas tematu.(..) Šajā izstādē es saņēmu "Pirmās pakāpes diplomu". Protams, šādam papīram bez naudas nebija nekādas praktiskas nozīmes.

Dažas dienas pirms aiziešanas no šīs zemes dzīves Osvalds Lūciņš atsūtīja visplašākās atmiņas par Aleksandru Ņikonovu saistībā ar savu darbu lauksaimniecībā. Atmiņu apjoms ļoti akurātā rokrakstā pārsniedz 20 lappuses. Publicējam no tā izvilkumus

Aleksandrs Ņikonovs bija vienīgais cilvēks, kurš bez šaubišanās uzrakstīja lūgumu piešķirt personālo pensiju praktiķim biologam, pasaulē pazīstamam selekcionāram Paulam Sukatniekam, kurš visu mūžu dzīvoja Dvietes pagasta "Apsīšos"

Nevarējām publicēt visas saņemtās atmiņas. Taču jūlija beigās ierados Limbažu pusē pie talantīgā inženiera, bijušā PSRS Augstākās padomes deputāta un Latvijas Republikas Saeimas deputāta, tagad patstāvīga saimniekotāja Jāņa Lucāna. Viņa sadarbība ar Aleksandru Ņikonovu sākusies astoņdesmito gadu otrajā pusē, ietiecoties deviņdesmitajos gados. Viņš ticies ar zinātnieku jau tajos brīžos, kad Krievijā sākušies lielie pārkārtojumi. Mans sarunu biedrs vairākas reizes atgādināja, ka ļoti svarīgi ir dokumentēt Aleksandra Ņikonova izcilās cilvēciskās īpašības. Tās izrietēja arī no Jāņa Lucāna saskarsmes pieredzes ar zinātnieku, Lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas prezidentu. Piebildu, ka tās jau saskatījuši arī citi. Tādēļ — sarunas īsināts stāstījums.

Jānis Lucāns, kuram astoņdesmito gadu vidū jau bija liela pieredze praktiskā darbā lauksaimniecībā, nebija apmierināts ar īstenoto politiku šajā tautsaimniecības nozarē. Viņš nolēma savas ieceres pārrunāt ar Aleksandru Ņikonovu. Tas arī izdevās. Atceroties šīs tikšanās reizes, J.Lucāns piebilda, ka Aleksandrs Ņikonovs pratis sarunu biedrā ieklausīties, saklausīt izteiktās interesantās atziņas un viņš nekad nav palicis ar atbildi parādā. Jebkuru lūgumu, ja tas skāris Latvijas intereses, A.Ņikonovs ir atbalstījis. Deputātu Jāni Lucānu Zinātņu akadēmijas prezidents vajadzības gadījumā iepazīstinājis un veidojis saskarsmi ar PSRS valdības ministriem vai citiem atbildīgiem darbiniekiem, lai viņš kā deputāts varētu izpildīt savu vēlētāju lūgumu. Piemēram, Jānis Lucāns nodevis latviešu sieviešu organizācijas vēstuli par nekārtībām armijā PSRS aizsardzības ministram.

Noslēdzot atmiņu pavedienus, ar Jāni Lucānu bijām vienās domās, ka mums dzīvē laimējies sastapt smalkas inteliģences un augsta intelekta cilvēku. Aleksandrs Ņikonovs prata saskatīt risināmā jautājuma detaļas un pēc tam parādīt sevi kā plaša vēriena zinātnieku, to pašu jautājumu iztirzājot valsts mērogā. Aleksandrs Ņikonovs visu mūžu mīlēja Latviju, interesējās par latviešu dzīvi un panākumiem. Savu dzimto pusi un tās ļaudis viņš neviltoti cienīja.

Atmiņas apkopojis, īsinājis un

publicēšanai sagatavojis

Dr. Sigizmunds Timšāns

Pasaules latviešu zinātnieku kongress 1991.gadā. Attēlā kongresa dalībnieki atpūtas brīdī Jūrmalā 13.jūlijā Foto: Dzintars Āboliņš, S.Timšana arhīvs

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!