Viedokļi

Turpinājums

no 1.lpp.

Saeima

Šīs mūsu likumdošanas problēmas ir zināmā mērā izskaidrojamas ar to, ka mūsu parlamentos bija un ir ļoti neliels juristu skaits. Juristi no profesionālā viedokļa ir vislabāk sagatavoti darbam likumdošanā, tādēļ rietumvalstu parlamentos juristu īpatsvars ir visai augsts. Pie mums partijas bieži savos sarakstos ieraksta aktierus, dziedātājus un citas sabiedrībā pazīstamas personas, lai tādējādi iegūtu lielāku vēlētāju piekrišanu. Pārsteidzoši zems ir arī sieviešu Saeimas deputātu skaits. Kā norāda Saeimas deputāts G.Eniņš, Saeimā ir tikai 9% sieviešu deputātu. Visaugstākais sieviešu īpatsvars ir Zviedrijas Riksdagā — 40,4%. Gribētos atzīmēt, ka juridiskās profesijās Latvijā sieviešu īpatsvars ir visai augsts. Tā, piemēram, rajonu tiesās sieviešu tiesnešu ir vairāk nekā 80%. Acīmredzot šeit arī varētu smelties jaunos deputātus. Tajā pašā laikā grūti piekrist šī deputāta priekšlikumam: noteikt, ka katrā kandidātu sarakstā sieviešu skaitam jābūt ne mazākam kā 25%. Domājams, ka šādi jautājumi jālemj sabiedrībai pašai, nevis likumdošanas ceļā vai ar administratīvām metodēm. Kā zināms, padomju institūcijās bija strikti noteikts, cik jābūt sievietēm, cik strādniekiem, cik kolhozniekiem, cik inteliģences pārstāvjiem utt.

Saskaņā ar Satversmi (16.p.) un Kārtības rulli Saeima ievēlē savu Prezidiju, kurš sastāv no priekšsēdētāja, viņa diviem biedriem un sekretāriem. 6.Saeimas laikā tika rasts savdabīgs precedents, ka Saeima, kas bija ievēlējusi savu priekšsēdētāju I.Kreitusi, nolēma viņu nomainīt un par priekšsēdētāju ievēlēja līdzšinējo priekšsēdētāja biedru. Šī raksta mērķis nav iztirzāt politiskus jautājumus vai arī viena vai otra politiķa īpašības un spējas. Taču pats par sevi šis gadījums raisa ļoti nopietnas pārdomas. Var jau būt, ka, izdarot šo priekšsēdētāju nomaiņu, arī netika pārkāpts Kārtības ruļļa burts, taču, manuprāt, tika pārkāpta pati Satversmes jēga. Saeimas priekšsēdētājs ir viena no augstākajām amatpersonām valstī. Saskaņā ar Satversmes 52.pantu Saeimas priekšsēdētājs nepieciešamības gadījumos izpilda Valsts prezidenta pienākumus. Jaunievēlētā Saeima uzsāk savu darbību, izvēlot Saeimas Prezidiju. Prezidiju, tai skaitā priekšsēdētāju, neievēlē uz vienu dienu vai vienu sēdi, bet gan uz visu jaunievēlētās Saeimas darbības laiku. Saeimas priekšsēdētājs ir Satversmes un Kārtības ruļļa "ķēdes suns", kuram jānodrošina likums un kārtība Saeimā. Viņam ir jābūt stingram un objektīvam pret visiem deputātiem vienādā mērā, ieskaitot savas partijas deputātus. Protams, pildot šos pienākumus, Saeimas priekšsēdētājs var nokļūt konflikta situācijās ar dažādām partijām, taču tas nenozīmē, ka neapmierinātās partijas var sazvērēties un nogāzt Saeimas priekšsēdētāju. Saeimas priekšsēdētājam ir jāstāv pāri partijām un to ķīviņiem, nevis jābūt to marionetei. Manuprāt, Saeimas priekšsēdētājs, kurš ievēlēts likumā noteiktā kārtībā, nav ne atceļams, ne nomaināms. Vienīgie izņēmumi varētu būt gadījumi, kad Saeimas priekšsēdētājs izdara kriminālnoziegumu vai arī pieļauj tik apkaunojošu rīcību, ka zaudē savu autoritāti un cieņu (kā zināms, 6.Saeimā šādu rīcību pieļāva kāds Saeimas priekšsēdētāja biedrs). Pretējā gadījumā neviens Saeimas priekšsēdētājs nebūs drošs, ka viņu jebkurā brīdī no krēsla neapmierinātās partijas var izbalsot.

Likumdošanas process pasaules valstu parlamentos ir ilgs, un arī mūsu parlaments šajā ziņā nav izņēmums. Tikai nesen Saeima pieņēma Krimināllikumu. Lai gan tiesu reforma valstī ir pabeigta, lietas, joprojām skata pēc salāpītiem padomju laika civilprocesu un kriminālprocesu kodeksiem. Projekti ir sagatavoti, bet iestrēguši Saeimā. Mūsu jaunajai valstij ir vajadzīgi jauni likumi, un to pieņemšanu neveicina fakts, ka Saeimas plenārsēdes, ar atsevišķiem izņēmumiem, notiek tikai reizi nedēļā — ceturtdienās. Arī deputātu aktivitāte varētu būt daudz lielāka. Mūsu sabiedrībā ir daudz runāts par nāvessodu. Izskatot jauno Krimināllikumu 3.lasījumā, Saeima nobalsoja par nāvessoda saglabāšanu. Pret nāvessoda atcelšanu nobalsoja 27 deputāti, par tā atcelšanu — 20 deputāti, atturējās 17, nebalsoja 10. Kopā — 74. Bet ko darīja pārējie 26? Vai tiešām šis sabiedrībā tik aktuālais jautājums vienu ceturtdaļu deputātu neinteresēja? Bez tam faktiski šeit var pieplusot arī otru ceturtdaļu 17+10, kuri arī tā vai citādi savu viedokli neizteica vai, droši vien, šī viedokļa vispār nebija.

Vēl viens jautājums, kurš laiku pa laikam uzpeld Saeimas praksē, ir deputātu balsošana. Pēc vispārējā principa deputāts var balsot par vai pret vai atturēties. Taču deputāti balsojot izšķir dažādus parlamenta kompetencē ietilpstošus jautājumus. Faktiski deputāti balsojot pilda ne tikai likumdevēja, bet arī elektoru funkcijas.

Pirmajā gadījumā deputāti balso par likumprojektiem, par uzticību valdībai, par dažādiem Saeimas lēmumiem utt. Otrajā gadījumā deputāti pilda elektoru funkcijas, ievēlot Valsts prezidentu, Saeimas Prezidiju vai apstiprinot amatos amatpersonas saskaņā ar Satversmes noteikumiem. Bez tam gribētos uzsvērt, ka vēlēšanu raksturs nemainās no tā, vai balso ar vēlēšanu zīmēm vai ar elektronisko balsu skaitīšanas iekārtu. Diemžēl gadījumos, kad izmanto elektronisko balsu skaitīšanas iekārtu, nereti deputāti spiež arī pogu "atturos". Atšķirībā no balsošanas par likumprojektu vēlēšanās vēlētāji nevar atturēties. Vēlētājs nevar ierasties vēlēšanu iecirknī, lai pateiktu, ka viņš atturas. Arī deputāts, izvēlot prezidentu, nevar rakstīt uz vēlēšanu zīmes, ka viņš atturas. Ja vēlētājs tiešām negrib vēlēt, tad viņš neierodas uz vēlēšanām, nebalso vispār (šo parādību Rietumos sauc par absentismu). Arī deputāts var nebalsot, var atstāt sēžu zāli, bet atturēties viņš nedrīkst. Jūs jautāsit: kāpēc? Tāpēc, ka pēc principa, kas darbojas, balsojot par likumprojektiem, lēmums ir pieņemts, ja "par" nodoto balsu skaits ir lielāks par "pret" un "atturas" balsu summu. Tātad faktiski, ja deputāts atturas, viņš slēptā veidā balso pret, kas, nosakot vēlēšanu rezultātus, ir absolūti nepareizi.

Un vēl viens arguments. Ja deputāts atstājis sēžu zāli, viņu nepieskaita nepieciešamajam kvorumam, ja deputāts sēžzālē un spiež pogu "atturas" (ko neviens nezina, jo vēlēšanas skaitās aizklātas), tad deputātu pieskaita pie nepieciešamā kvoruma un "par" nodoto balsu procents tiek izkropļots.

Ministru kabinets

Viena no svarīgākajām parlamentu funkcijām parlamentārās republikās un parlamentārās monarhijās ir valdības kontrole. Latvijā šī kontrole izriet no Satversmes 59.panta, kas nosaka, ka Ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā. Taču tajā pašā laikā būtu jāņem vērā, ka izpildu varas darbībā likumdošanas vara nevar nepārtraukti iejaukties un traucēt tai strādāt.

Kādreiz izcilais franču filozofs un valsts tiesībnieks Monteskjē izvirzīja savu "varas dalīšanas teoriju". Pēc viņa domām, demokrātiska ir tikai tāda valsts, kurā likumdošanas, izpildu un tiesu vara ir viena no otras atdalītas un neatrodas vienās rokās. Monteskjē vērsa šo teoriju pret Eiropas, pirmām kārtām Francijas, absolūtajām monarhijām, kurās visas šīs varas atradšas absolūtā monarha rokās. Ne velti vēsturē ir saglabājušies Francijas karaļa Ludviķa XIV vārdi: "L etat c’ est moi". Jautāts, kas ir valsts, šis karalis bez mazākajām šaubām atbildēja: "Valsts esmu es". Visspilgtāk varas dalīšanas princips ir atspoguļots ASV konstitūcijā un tās iespaidā pieņematās konstitūcijās, lai gan šodien jebkuras modernas demokrātiskas valsts iekārta atbilst šai idejai. Dažkārt parlamentārās republikās un monarhijās ir saskatāms "parlamentāriska absolutisma" tendences. Arī pie mums vienam otram šķiet, ka likumdošanas vara ir pirmā, izpildu vara — otrā, tiesu vara — trešā un tās šādā kārtībā ir novietotas viena virs otras. Patiesi demokrātiskās valstīs visām šīm varām ir sava kompetence, tās pilda katra savas funkcijas, savstarpēji mijiedarbībā viena otru papildinot un tā izveidojot vienotu mehānismu. Teiktais attiecas arī uz valdības kontroli, ko veic parlaments. Efektīvs līdzeklis šajā ziņā ir deputātu jautājumi un pieprasījumi. Tie var novest arī pie neuzticības izteikšanas valdībai vai atsevišķam ministram. Tajā pašā laikā jautājumu par uzticību vai neuzticību valdībai var izmantot valdība vai atsevišķs ministrs, lai pārvarētu parlamenta pretestību. Ar šādu problēmu nesen sadūrās Satversmes tiesa, izskatot 21 Saeimas deputātu prasību, kurā tika apstrīdēts Saeimas lēmums sakarā ar Ministru prezidenta iesniegumu atkārtoti izteikt uzticību Minsitru kabinetam. Profesors I.Bišers (Latvijas Vēstnesis, 17.07.1998.), apšaubot Satversmes tiesas spriedumu, uzskata, ka Saeimas Kārtības rullis neparedz atkārtotu uzticības izteikšanu valdībai. Manuprāt, pamatotāks ir Satversmes tiesas viedoklis. Pirmkārt, Saeima, kas izteikusi valdībai uzticību, mainoties situācijai, var valdībai izteikt neuzticību. Otrkārt, Saeima, noraidot rezolūciju par neuzticību, izsaka atkārtoti uzticību valdībai vai ministram. Tāds gadījums bija šajā gadā, kad Saeima noraidīja dažu deputātu neuzticības rezolūciju ārlietu ministram V.Birkavam. Treškārt, ja Saeima, mainoties sitiācijai, var prasīt izteikt valdībai neuzticību, valdība savukārt var prasīt, mainoties situācijai, izteikt valdībai atkārtoti uzticību, ko Saeima var noraidīt, līdz ar to izsakot valdībai neuzticību. Un, visbeidzot, neviens nevar aizliegt Ministru prezidentam vai atsevišķam minisrtram iesniegt savu demisiju. (Kā tas bija gadījumā, kad atkāpās Ministru prezidents A.Šķēle). Ja šīs situācijas pietiekami nereglamentē Satversmes vai Kārtības rullis, tas nebūt nenozīmē, ka tādas situācijas nevar un nedrīkst būt. Vēl vienīgi jāpiebilst, ka Rietumu demokrātiju praksē bieži vien valdības vai atsevišķi ministri izmanto jautājumu par uzticību, lai pārvarētu parlamenta pretestību attiecīgā likumprojekta pieņemšanā. Tāda, piemēram, ir sena Anglijas apakšnama prakse.

Vienlaikus jāuzsver, ka valdība un ministrijas savas kompetences robežās ir patstāvīgas un deputāti nevar iejaukties ministriju darbībā, to traucēt vai kavēt. Arī parlaments nevar risināt jautājumus, kas pārsniedz tā kompetences robežas. Šajā sakarā jāatzīmē kā visai neveiksmīga Latvijas Republikas vēstnieku amatā iecelšanas kārtība.

Diplomātiskā un konsulārā dienesta likuma 10.pants nosaka, ārkārtējos un pilnvarotos vēstniekus pēc ārlietu ministru un Saeimas ārlietu ministra un Saeimas Ārlietu komisijas kopējā saskaņota priekšlikuma amatā ieceļ un no amata atlaiž Valsts prezidents. Šis minētā likuma pants ir klaji nekonstitucionāls. Satversmes 41.pantā ir teikts, ka Valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski, ieceļ Latvijas, kā arī pieņem citu valstu diplomātiskos priekšstāvjus. Tātad, saskaņā ar Satversmi, vēstnieku iecelšana ir neierobežota Valsts prezidenta kompetence, kurā viņš ar Saeimu nedalās. Kā to prasa Satversmes 53.p., visiem Valsts prezidenta rīkojumiem jābūt līdzparakstītiem no Ministru prezidenta vai attiecīgā ministra (kontrasignācija), tādēļ uz šī akta ir arī ārlietu ministra paraksts. Bez tam visā pasaulē vēstnieku kandidatūras iesaka ārlietu ministrs. Varbūt kādam, kurš zina Amerikas praksi, liekas pareizi, ka nepieciešama parlamenta piekrišana, jo ASV prezidents ieceļ vēstniekus ar Senāta piekrišanu. Taču šeit jāņem vērā, ka šī Senāta piekrišanas nepieciešamība ir noteikta pašā ASV konstitūcijā (2.panta 2.daļas 2.punkts). Mūsu Satversme šajā ziņā Valsts prezidenta triesības neierobežo.

Taisnības labad jāpiebilst, ka daži deputāti gāja vēl tālāk un pieprasīja, ka vēstnieku iecelšanas tiesības ir jānodod Saeimai. Saeima tomēr uz tik atklātu Satversmes pārkāpumu negāja, Jāsaka, ka tiesības iecelt vēstniekus ir sena valstu galvu prerogatīva, un, ja tā tiktu mūsu prezidentam atņemta, mūsu valsts būtu savā ziņā unikāla.

Par pilnīgu likumdošanas un izpildu varas attiecību neizpratni liecina arī ideja, ko pauda presē (Latvijas Vēstnesi, 13.01.1998.) bijušais Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs A.Rubins: ka vajadzētu vēstniecību darbu pārbaudīt deputātiem, un vislabāk, ja no opozīcijas.

Valsts prezidents

Mūsdienu moderno republiku pirmsākums meklējams ASV konstitūcijā, ko pieņēma 1787.gadā. Tad arī pirmoreiz tika izveidota valsts galvas institūcija prezidenta formā, atšķirībā no monarha, kurš bija valsts galva tolaik tik izplatītajās monarhijās.

Tā kā tajā laikā Eiropā pārsvarā bija absolūtās monarhijas, to iespaidā ASV prezidenta pinvaras bija visai plašas un ierobežotas tikai likumdošanas un tiesu varas sfērā. Tā arī izveidojās pirmā prezidentālā republika. Vēlāk, kad Eiropā sāka rasties modernās republikas, tās jau veidojās kā parlamentārās republikas, jo kaimiņos esošajās monarhijās monarhu varu ierobežoja konstitūcijas, tās arī bija no absolūtām un dualistiskām pārtapušas parlamentārās monarhijās. Šajās monarhijās monarhu vara bija vairāk simboliska nekā reāla, un līdz ar to arī parlamentāro republiku prezidentu tiesības bija visai ierobežotas.

Faktiski parlamentārajās republikās prezidents ir it kā lieks un nevajadzīgs. Ja ASV prezidents ir izpildu varas galva un tur tādas amatpersonas kā premjerministrs nav, jo prezidents pilda arī viņa funkcijas, tad parlamentārā republikā izpildu varu realizē valdība ar premjerministru priekšgalā. Tāda bija situācija Eiropā, kad pēc Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas neatkarības proklamēšanas 1920.gada 1.maijā sanāca kopā Satversmes sapulce, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmi. Izstrādājot Satversmi, tika pat izteikta doma, ka Latvijai prezidents nav vajadzīgs, jo prezidenta funkcijas veiksmīgi pildīja Satvertsmes sapulces prezidents un to varētu arī turpināt Saeimas prezidents. Šādu viedokli pauda viens no lielākajiem Satversmes zinātājiem K.Dišlers. Galu galā pēc Eiropas parauga prezidenta institūts Latvijā tika izveidots, taču ar krietni ierobežotām prezidenta tiesībām.

Viens no aktuālakajiem jautājumiem, par ko laiku pa laikam arī šodien tiek daudz šķēpu lauzts, ir prezidenta ievēlēšanas kārtība. Atskan balsis, ka prezidents būtu jāievēlē tiešās vēlēšanās. Protams, klasiskām parlamentārām republikām raksturīga iezīme ir prezidenta ievēlēšana netiešās vēlēšanās (ar elektoru palīdzību). Taču modernās parlamentārās republikas elektoru kolēģijas vairs nesastāv tikai no parlamenta deputātiem, kā tas ir Latvijā, bet tajās ir arī pārstāvji no valsts reģioniem (Vācija, Itālija). Galvenie argumenti pret tiešām vēlēšanām ir divi. Pirmkārt, tautas ievēlētam prezidentam būs lielākas tiesības nekā netiešajās vēlēšanās ievēlētam prezidentam. Otrkārt, ja prezidentu ievēlēs tiešās vēlēšanās, tad parlamentārā republika pārvērtīsies prezidentālā. Jāsaka, ka ne viens, ne otrs arguments nav sevišķi pārliecinošs. Tiešām, teorētiķu vidū pastāv uzskats, ka tautas ievēlēts prezidents ir "stiprāks" nekā netieši ievēlētais. Faktiski, kā zināms, prezidenta tiesiskais stāvoklis ir atkarīgs no tiesībam, kas viņam konstitūcijā piešķirtas, nevis no ievēlēšanas kārtības. Gluži nepieņemams ir otrs arguments. Vistipiskākā prezidentālā republika šodien ir ASV, kurā prezidentu ievēlē netiešās vēlēšanās. Savukārt, tādās parlamentārās republikās kā Islande un Somija prezidentu ievēlē tiešās vēlēšanās. Nevis prezidenta ievēlēšanas kārtība, bet gan būtiski valsts darbības principi nosaka atšķirības starp prezidentālo un parlamentāro republiku.

Kādi varētu būt argumenti par labu tiešām prezidenta vēlēšanām? Pirmkārt, valsts prezidents, stājoties amatā, nodod zvērestu, kurā ir šādi vārdi: "Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam." Tātad prezidents ir visas tautas prezidents, bet ievēlē viņu tikai 100 cilvēki, un, lai, prezidentu ievēlētu, pietiek pat ar 51 balsi. Vai tas nav pārāk maz demokrātiskai valstij, pie kurām neapšaubāmi Latvija pieder? Faktiski prezidentu ievēlē politiskā elite, neliels deputātu skaits. Otrkārt, tiešās vēlēšanās vēlētāji balso par konkrēto personu, par viņu īpašībām, spējām, zināšanām, pieredzi utt. Netiešās vēlēšanās šīs īpašības aiziet tālākā plānā, jo vēlēšanu iznākums ir atkarīgs no tās partijas ietekmes Saeimā, pie kuras prezidents pieder. Faktiski prezidentu ievēlē spēcīgāko politisko partiju vienošanās rezultātā. Ja, piemēram, partija A saņems Ministru prezidenta posteni, tad B — Valsts prezidentu, partija C — Saeimas priekšsēdētāju utt. Šī parādība, protams, nav Latvijas nacionālā īpašība. Šo rindu autoram kāds visai ievērojams Islandes politiķis un politologs to nosauca par "zirgu tirgu", paskaidrojot, kāpēc Islandē ir tiešas prezidenta vēlēšdanas.

Satversmes 56.pants nosaka, ka Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents. Faktiski valsts galvas loma parlamentārās republikas un monarhijās ir ļoti ierobežota, jo prezidenta izvēli nosaka parlamenta vēlēšanu rezultāti. Parasti valsts galva aicina sastādīt valdību tās partijas līderi, kas uzvarējusi vai vismaz savākusi visvairāk deputātu mandātu parlamenta vēlēšanās. Situācija var sarežģīties, ja nevienai no partijām nav absolūta vairākuma vai arī relatīva, bet skaidri izteikta vairākuma, kā tas parasti Latvijā Saeimas vēlēšanās notiek. Sevišķi komplicēts stāvoklis radās pēc 6.Saeimas vēlēšanām, kad neviena partija neieguva vairāk par 20% deputātu vietu un nevienas no 4 partijām līderis, kas saņēma vairāk par 10 mandātiem, nevarēja cerēt iegūt savas valdības uzticību parlamentā. Šajā situācijā prezidenta loma un nozīme, kā arī atbildība, izraugoties Ministru prezidenta kandidatūru, pieaug. Pēc 6.Saeimas vēlēšanām iestājās valdības krīze, un tikai, pateicoties prezidentam un partiju līderiem, kuri panāca kompromisu, par Ministru prezidentu kļuva "bezpartijiskais" A.Šķēle. Bet, ja partijas šo kompromisu nepanāktu, ko tad? Modernajās parlamentārajās republikās valsts galva ir arbitrs strīdā starp parlamentu un valdību. Valdības krīzes gadījumā prezidents var ne tikai uzdot citai personai sastādīt jaunu valdību, bet arī, redzot, ka parlamenta sastāvs ir tik "raibs", ka panākt atbalstu jebkurai valdībai ir kļuvis gandrīz neiespējami, var arī atlaist parlamentu. Kā norāda K.Dišlers ("Dažas piezīmes pie Latvijas Republikas Satversmes projekta"), Satversmes sākotnējā projektā bija noteikts: "Valsts prezidentam ir tiesības atlaist Saeimu, bet aiz viena un tā paša iemesla tikai vienu reizi." Taču galīgajā redakcijā šīs tiesības Valsts prezidentam ir atņemtas. Saskaņā ar Satversmes 48.pantu, Valsts prezidentam ir tiesība tikai ierosināt Saeimas atlaišanu. Pēc tam izdarāma tautas nobalsošana. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Saeimas atlaišanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu. Tātad Latvijā atlaist Saeimu var vienīgi referendums, kas pats par sevi ir ilgs un dārgs process. Ieilgušas valdības krīzes gadījumā tā vēl vairāk ieilgs. Bez tam mēģinājums atlaist Saeimu var beigties prezidentam bēdīgi, jo, kā nosaka Satversmes 50.pants, ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse no nodotām balsīm izsakās pret Saeimas atlaišanu, tad Valsts prezidents uzskatāms par atlaistu. Tā ka diez vai atradīsies prezidents, kurš riskēs atlaist Saeimu. Tātad, ja pēc 6.Saeimas vēlēšanām galu galā nebūtu atrasts kompromiss un par Ministru prezidentu nekļūtu pie partijām nepiederošais A.Šķēle, valsts nonāktu konstitucionālā strupceļā, kuram faktiski nav atrisinājuma.

Viens no spēcīgākajiem līdzekļiem, kā ietekmēt likumdošanas procesu, ir prezidenta veto tiesības. Mūsdienu prezidentam ir tā saucamās suspensīvā jeb atliekošā veto tiesības. Tas nozīmē, ka prezidents konstitūcijā noteiktā terminā var likumu neparakstīt, bet to nosūtīt atkārtotai izskatīšanai parlamentam. Mūsu Satversmē noteikts, ka prezidents var piemērot veto septiņu dienu laikā. Vienīgi daudzās citās valstīs, lai pārvarētu veto, parlamentam ir nepieciešams kvalificēts balsu vairākums, bet mūsu Satversme to neparasa. Latvijā Valsts prezidents ir vairākkārt piemērojis šīs savas tiesības, piemēram, gadījumā ar Pilsonības likuma kvotām. Pēdējā reizē, kad Valsts prezidents piemēroja veto pret nāvessodu, Saeima prezidenta veto noraidīja.

Tradicionāla valsts galvas prerorgatīva ir notiesāto noziedznieku apžēlošana. Saskaņā ar 1997.gada 4.decembrī Satversmes 45.pantā izdarīto grozījumu, apzēlošanas apjomu un kārtību nosaka speciāls likums. Apžēlošanas likumu Saeima pieņēma 1998.gada 16.jūnijā, un to parakstīja Valsts prezidents 1998.gada 7.jūlijā. Jaunais likums deva izsmeļošu apžēlošanas jēdziena izskaidrojumu, līdz ar to izbeidzot, manuprāt, nepamatotās debates par to, ka ar apžēlošanu esot jāsaprot tikai pilnīga atbrīvošana no soda, bet prezidents neesot tiesīgs daļēji atbrīvot no kriminālsoda.

Vienlaikus būtu jāpiezīmē, ka Apzēlošanas likums nedod atbildi uz vienu principiālu jautājumu. Likuma 10.pantā noteikts, ka apzēlošanas gadījumā prezidents izdod apžēlošanas aktu, bet likumā nav teikts, kas šo aktu paraksta. Satversmes 53.pants nosaka, ka visi Valsts prezidenta rīkojumi līdz ja parakstīta Ministru prezidentam vai attiecīgam ministram, kuri līdz ar to uzņemas visu atbildību par šiem rīkojumiem, izņemot četrdesmit astotā un piecdesmit sestā pantā paredzētos gadījumus. Tā kā 53.pantā minēti tikai divi izņēmumi, kas uz Satversmes 45.pantu neattiecas, acīmredzot uz šī akta bez prezidenta paraksta jābūt arī attiecīgā ministra kontrasignācijai.

Tiesu vara

Līdz tiesu reformai Latvijā darbojās PSRS izveidotā tiesu sistēma. Tā sastāvēja no divu līmeņu tiesām: rajonu, pilsētu tautas tiesām un Augstākās tiesas. Tautas tiesas skatīja visas civillietas un krimināllietas, izņemot tās, kas piekrita Augstākās tiesas kompetencei. Savukārt, Augstākā tiesa skatīja kā pirmās instances tiesa krimināllietas par vissmagākajiem noziegumiem, kā arī atsevišķos gadījumos sevišķi strīdīgas civillietas. Kā otrās instances tiesa Augstākā tiesa izskatīja kasācijas sūdzības par tautas tiesu spriedumiem (padomju kasācija bija kaut kas vidējs starp mūsdienu apelāciju un kasāciju). Bez tam Augstākā tiesa izskatīja lietas arī uzraudzības kārtībā par tautas tiesas vai Augstākās tiesas spriedumiem un lēmumiem, kas bija jau stājušies likumiskā spēkā. Vissmagākais trūkums šajā sistēmā bija tas, ka Augstākās tiesas pirmās instances spriedumi nebija pārsūdzami, lai gan sodi bija visbargākie, ieskaitot nāves sodus. Tādēļ jau drīz pēc neatkarības deklarēšanas Augstākajā tiesā tika izveidotas kasācijas kolēģijas, kurām šos spriedumus varēja pārsūdzēt. Viena no būtiskākajām tiesu darbības garantijām ir tiesnešu neatkarība un pakļautība tikai likumam. To deklarēja arī padomju likumi. 1988.gadā tagadējās Saeimas deputātu M.Lujānu arestēja un roku dzelžos aizveda uz cietumu par to, ka viņš demonstrēja ar plakātu rokās pret Molotova–Ribentropa paktu. Toreizējā VDK un prokuratūra bija nodomājušas bargi notiesāt Lujānu, tā sakot, par mācību arī citiem. Kad Augstākā tiesa Lujānu attaisnoja, šo rindu autoru izsauca pie sevis Maskavas ieceltais partijas centrālkomitejas otrais sekretārs Soboļevs un pieprasīja spriedumu atcelt. Turklāt viņš teica: "Es zinu, ka tiesneši ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam, bet vēl ir arī partijas disciplīna, kam arī tiesneši ir pakļauti." Attaisnojošais spriedums tomēr netika atcelts, bet pēc ne visai ilga laika pēc Augstākās tiesas iniciatīvas Augstākā padome izdarīja grozījumu LPSR likumā par tiesu iekārtu, kas noteica, ka tiesneši nevar sastāvēt nevienā politiskā partijā. Līdz ar to gandrīz visi Latvijas tiesneši tika atbrīvoti no partijas pakļautības. Nekas tamlīdzīgs nenotika nevienā bijušajā PSRS republikā — arī Igaunijā un Lietuvā ne. Tādēļ arī tiesnešu vidū nebija tādas šķelšanās, kā prokuratūrā un milicijā.

1990.gada 4.maijā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma arī deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos". Starp aktiem, kuriem pievienojās Latvijas Republika, minēti arī ANO akceptētie tiesu neatkarības pamatprincipi. Šim Latvijā mazpazīstamajam dokumentam bija svarīga nozīme, jo mums bija jāatjauno tiesu neatkarība un jāreformē tiesu sistēma. Tādeļ Augstākās tiesas plēnums 1991.gada 11.martā pieņēma lēmumu, kurā deva šo pamatprincipu interpretāciju. Šim plēnuma lēmumam bija sevišķa nozīme gan tiesu turpmākajā darbā, gan arī izstrādājot likumu par tiesu varu. Minētais likums tika pieņemts 1992.gada 15.decembrī. Tā galvenie uzdevumiu bija — noteikt lietu izskatīšanas pamatprincipus, nostiprināt tiesu un tiesnešu neatkarību un izveidot jauno Latvijas tiesu sistēmu. Izstrādājot šo likumu, tika ņemta vērā tiesu sistēma, kas pastāvēja Latvijā pirms okupācijas, kā arī tie principi, kas šodien ir vispāratzīti Rietumu demokrātijās. Likumā tika inkorporētas visparējās cilvēka tiesību deklarācijas, Eiropas cilvēktiesību konvencijas un jau minēto tiesu neatkarības pamatprincipu normas. Tā rezultātā mēs pieņēmām likumu, kas atbilst visiem Rietumos pieņemtajiem tiesu darbības standartiem.

Interesanti atzīmēt, ka likuma pieņemšana ir pamanīta arī ārvalstīs. Likums novērtēts visai atzinīgi. Tā ASV galvaspilsētā Vašingtonā iznākušais preses izdevums "Legal Time" savā 1993.gada 18.aprīļa numurā ievietoja rakstu "Tiesas spriešana Latvijā. Latvieši savas vēlmes pēc Rietumu stila neatkarīgas tiesu sistēmas pārvērš realitātē". Raksta autors ASV pazīstams jurists Vašingtonas štata Augstākās tiesas tiesnesis Roberts Aters raksta nobeigumā par mūsu likumu raksta: "Jaunais likums, bagāts ar detaļām un nostiprināts ar pārliecību, ka izveidotie modeļi ir demokrātiski, ir drošs solis ceļā uz neatkarīgas un cienītas Latvijas tiesu sistēmas nodrošināšanu."

Jaunais likums ieviesa trīs līmeņu tiesu sistēmu: rajonu tiesas, apgabalu tiesas un Augstāko tiesu. Pirmās instances tiesas spriedumus var pārsūdzēt apelācijas kārtībā, bet otrās instances tiesas spriedumus — kasācijas kārtībā.

Diemžēl jāsaka, ka pati tiesu reforma tik veiksmīgi nevirzījās uz priekšu. Valdība bieži vien vienkārši ignorēja parlamenta lēmumus par konkrētu pasākumu veikšanu. Tiesu reformas sākuma un beigu termiņš tika vairākkārt atlikts. Galu galā pamatproblēmas ir atrisinātas. Darbojas apelācijas un kasācijas instances, Augstākā tiesa ir atgriezusies Tiesu pilī. Pieņemti jauni svarīgi likumi, kas regulē advokatūras, prokuratūras, notariāta, zemesgrāmatu darbu. Taču tiesu reformu nevar uzskatīt par pabeigtu, ja nav jaunu Civilprocesa un Kriminālprocesa likumu. Turklāt esošajos kodeksos vairākos principiālos jautājumos, kas būtu jārisina vienveidīgi, ir būtiskas pretrunas.

Turpmāk — vēl