13.aprīlī Rīgā notika LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta ikgadējā konference par jaunākajiem pētījumiem visos institūta darbības virzienos

Atgādinādams, ka šīs konferences ir gada svarīgākais notikums zinātnieku saimes dzīvē, institūta direktors Benedikts Kalnačs kā pozitīvu momentu atzīmēja iepriekšējās konferences materiālu iznākšanu grāmatā un izteica gandarījumu par visu paaudžu zinātnieku iesaistīšanos konferences darbā.

Pirmajiem tika dots vārds folkloras pētniekiem. Skarot folkloras senākos slāņus, kas ietiecas mītiskajā pasaulsainā, Zinātņu akadēmijas akadēmiķe Janīna Kursīte bija sagatavojusi referātu par naudu kā nozīmīgu kultūras parādību. Pamatojoties uz plašu monētu un papīrnaudas kolekciju izpēti, viņa aplūkoja naudas zīmēs izmantoto simbolu mītiskos aspektus. (Referātu publicējam atsevišķi.)

Aldis Pūtelis referēja par dievturību Latvijā un ārpus tās. Viņš atgādināja, ka ievērojamākais dievturības iedibinātājs Ernests Brastiņš kā pamattekstus izmantoja folkloru un par galveno uzdevumu uzskatīja latviskuma aizstāvību. Viņš aicināja apzināties savas kultūras īpatnību un tā pielikt pasaules kultūras gājienam savu solīti klāt.

Guntis Pakalns stāstīja par gaidīto un negaidīto studentu folkloras krājēja gaitās. Kā Latviešu Folkloras krātuves pārstāvim piedaloties Latvijas Universitātes Etniskā kultūras centra projektā "Studentu folkloras vākšana", viņš pārliecinājies, ka visproduktīvākā izrādījusies nevis interviju, bet gan anketēšanas metodika: "Gandrīz bez ievērības palika universitātē izplatītie aicinājumi piedalīties vākšanā. Iespējams, kopš skolas literatūras stundām studentiem ir alerģija pret folkloru. Aktīvākie vācēji ir deju kopas "Dandari" dalībnieki. Intervēti tiek arī paši vācēji. Vairāk nekā cerēts var atrast studentu presē un anekdošu grāmatiņās. Interesantas lietas iespējams izkopēt no interneta." Pēc referenta domām, jāatbrīvojas no pārliecības, ka folklorai vismaz fiksēšanas brīdī būtu jāpastāv mutvārdu formā. Visvairāk izdevies savākts studentu un pasniedzēju neveiklo izteicienu un "domu graudu", saukļu no studentu demonstrācijām un piketiem, dažādu padomu, kā lētāk paēst, studentu vidū populāru tostu un arī žargonismu. Maz savākts dziesmu un spēļu. Maz arī uzrakstu uz sienām un soliem, jo nesen notikuši remonti. Visai maz ir ticējumu, īpaši par eksāmeniem. Iespējams, studenti tiem tic un nelabprāt uztic citiem. Špikošanā tagad līdzās klasiskajām metodēm parādījušās modernās tehnoloģijas, jo tiek izmantots kopētājs, mobilais telefons u.tml. Mazāk nekā padomju laikos dzirdami joki par dienām pirms un pēc stipendija saņemšanas, jo pati stipendija ir mazāka. Referents secināja: "Darbojoties ar mūsdienu folkloru, viena no centrālajām problēmām ir pamanīt, kāda tā reāli ir tieši pašlaik, jo gan pētījumu objekts, gan pati zinātne attīstās un mainās, bet cilvēku priekšstati atpaliek. Reti kurā zinātnē tas ir tik izteikti kā folkloristikā — tā vietā, lai sekotu tam, kas notiek dzīvē, vairāk pierasts pētīt senākos laikos pierakstīti it kā vēl senāku laiku teksti, tādējādi uzskatot folkloristiku vispirms par vēsturiski filoloģisku zinātni."

Gadu desmitos iesīkstējušus stereotipus un pieņēmumus kliedēja mākslas zinātņu doktors Arnolds Klotiņš, referējot par to, ko Emilis Melngailis četrpadsmit gadus darīja Taškentā, un Kristiāna Ābele savā referātā par gleznotāja Jāņa Valtera radošo darbību Drēzdenē. Proti, izstudējis apmēram sešdesmit rakstus, kas sakarā ar Melngaiļa instrumentētās Musorgska operas "Boriss Godunovs" uzvedumu 1924.gadā publicēti Rīgas latviešu, vācu un krievu periodikā, un iepazinies ar komponista vecākās meitas Lindas Subris (dzimusi 1902.gadā) nepublicēto un biogrāfu neizmantoto atmiņu pierakstiem (apmēram 400 lappušu), Arnolds Klotiņš atzīst par pilnīgi nepamatotu līdzšinējo priekšstatu, ka Vidusāzijā pavadītie gadi (1906—1920) bijis saulains un radoši ražīgs laiks Melngaiļa dzīvē. Jautājums par aizceļošanas iemesliem ved pie jautājuma par Melngaiļa stāju 1905.gada sabiedriskajos notikumos. Skaidri zināms, ka 1906.gada sākumā viņu vajā žandarmērija un aizceļošana notiek piespiedu kārtā. Taškentā Melngailim ir nometinātas personas statuss. Pirmos divus trīs gadus viņam noteikts aizliegums nodarboties ar mūziku, kas oficiāli netiek atcelts arī pēc tam. Strādājot par vācu un vēlāk arī angļu valodas skolotāju, kā arī sadzīvē Melngailis ik uz soļa jūt policejisku despotismu pret sevi kā nometinātu personu, saduras ar cara valsts kārtu aizspriedumiem to provinciālajā saasinājumā un austrumu despotisma projekciju rupjajos sadzīves tikumos. Pasaules kara un pēc tam pilsoņu kara apstākļos tas viss summējas nežēlīgā fiziskā vardarbībā pret Melngaili un viņa ģimeni. Apbrīnojama ir komponista spēja šādos apstākļos ne vien saglabāt garīgo līdzsvaru un uzturēt sešu bērnu ģimeni, pamazām iekārtojot ražojošu mājsaimniecību ar mājputnu un mājlopu audzēšanu un vīna dārzu, kas ģimeni paglāba no bada, bet arī nepārtraukt sabiedrisko darbību un nepamest jaunrades plānus. Tomēr četrpadsmit gados komponists sacerēja tikai kādas desmit tautas dziesmu apdares un septiņas oriģināldziesmas koriem. Bojā aizgāja viena simfoniskā poēma un dziesmu krājums skolām.

Savukārt mākslas zinātniece Kristiāna Ābele, jau vairākus gadus pētīdama Jāņa Valtera dzīves un jaunrades ceļus, atzinusi par nepamatotiem padomju laikā izteiktos apgalvojumus, ka pēc aizbraukšanas no Latvijas viņa mākslinieka talants apsīcis. Pēc iepazīšanās ar Vācijas bibliotēku, muzeju un arhīvu daudzveidīgajiem materiāliem, referente izdarījusi secinājumu, ka Drēzdenē pavadītā desmitgade (1906—1916) atzīstama par sabiedriski aktīvāko Jāņa Valtera radošās biogrāfijas posmu. Viņš rīkoja personālizstādes un sūtīja savus darbus arī uz Minheni, Kēnigsbergu un Romu, muzicēja sava drauga un mecenāta Paula fon Šlipenbaha mūzikas salonā un viņam bija iemīļota pedagoga reputācija.

Akadēmiskās bibliotēkas speciāliste Līga Krūmiņa sniedza plašu ieskatu latviešu un britu kalendārniecībā. (Referātu publicējam atsevišķi.)

Neviens neinteresants pētījums nav bijis. Konferencē tika nolasīti pavisam 14 referāti, turklāt pirmo reizi tika atskaņots kompaktdisks "Latviešu folkloras krātuves senākie ieskaņojumi".

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore