Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas Republikas 6.Saeimas parlamentārās izmeklēšanas, lai noskaidrotu Latvenergo, "Bankas Baltija" un Lihtenšteinas firmu cesijas līguma rezultātā zaudēto trīs miljonu latu lietu, komisijas ziņojums Par Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojumu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.07.1998., Nr. 217/218 (1278/1279) https://www.vestnesis.lv/ta/id/49278

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Centrālās vēlēšanu komisijas lēmums Nr.28

Par apvienības "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" deputātu kandidātu saraksta 7. Saeimas vēlēšanām reģistrāciju

Vēl šajā numurā

24.07.1998., Nr. 217/218 (1278/1279)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Saeimā

Pirmdien, 20.jūlijā, Saeimā tika publiskots 6.Saeimas parlamentārās izmeklēšanas, lai noskaidrotu Latvenergo, "Bankas Baltija" un Lihtenšteinas firmu cesijas līguma rezultātā zaudēto trīs miljonu latu lietu, komisijas ziņojums

Latvijas Republikas 6.Saeimas parlamentārās izmeklēšanas, lai noskaidrotu Latvenergo, "Bankas Baltija" un Lihtenšteinas firmu cesijas līguma rezultātā zaudēto trīs miljonu latu lietu, komisijas ziņojums

Saturā

1. Vispārīgas ziņas par komisijas sastāvu un darbu.

— Komisijā uzklausītās personas.

2. Hronoloģiskais izklāsts.

3. Latvenergo un "Bankas Baltija" savstarpējo saistību analīze.

— Banka Baltija un tās likvidators.

4. Tieši un netieši ar darījumu saistītās institūcijas un amatpersonas,

kompetence un šo amatpersonu rīcības analīze.

4.1. Latvenergo.

4.2. Latvijas Privatizācijas aģentūra.

4.3. Ministru Prezidenta biedra biroja vadītājs.

4.4. Ekonomikas ministrija — ministrs.

4.5. Ministru prezidents.

4.6. Latvijas Banka.

5. Juridiskās palīdzības sniedzēji darījumā iesaistītajām pusēm.

6. Trasta komercbanka un International Finance Company Establishment

(IFCE) — Lihtenšteinas firma, kā arī CASSOF banka.

7. Juridiskie aspekti, kas veicināja šo darījumu un traucēja

izmeklēšanas gaitu.

8. Prokuratūra, izmeklēšanas iestādes un to darbības novērtējums.

9. Izmeklēšanas komisijas pamatsecinājumi un rekomendācijas

izmeklēšanas iestādēm un valsts varas un pārvaldes iestādēm.

 

1. Vispārīgas ziņas par komisijas sastāvu un darbu

Saeima 1997.gada 18.septembra sēdē pieņēma lēmumu izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju, lai noskaidrotu Latvenergo, "Bankas Baltija" un Lihtenšteinas firmu cesijas līguma rezultātā zaudēto trīs miljonu latu lietu.

Parlamentārās izmeklēšanas komisija tika izveidota šādā sastāvā:

— Andrejs Panteļējevs (LC)

— Edvīns Inkēns (LC)

— Jānis Ādamsons

— Aivars Kreituss

— Māris Grīnblats (TB/LNNK)

— Māris Rudzītis (TB/LNNK)

— Raitis Apalups (LZS, KDS, LDP)

— Elmārs Zelgalvis (Latvijai)

— Kārlis Čerāns (Latvijai)

— Aleksandrs Kiršteins (LNRP un LZP)

— Jānis Kalviņš (LNRP un LZP)

— Ernests Jurkāns (DPS)

— Leonards Tenis (DPS)

— Jānis Urbanovičs

— Modris Lujāns

— Gundars Valdmanis

— Andris Saulītis

— Māris Vītols

 

Par izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāju 1997.gada 19.septembra komisijas sēdē tika ievēlēts Andrejs Panteļējevs, par priekšsēdētāja biedriem — Jānis Ādamsons un Aivars Kreituss, kā arī tika nolemts, ka komisijas sēdes būs slēgtas, bet pēc katras sēdes komisijas priekšsēdētājs vai kāds no komisijas priekšsēdētāja biedriem vai arī cits komisijas pilnvarots pārstāvis sniegs informāciju presei.

Jau pašā komisijas darbības sākumā kā galvenais tās mērķis tika stādīts izvērtēt visus apstākļus, kas veicināja šo noziedzīgo darījumu, iedziļināties notikumu hronoloģijā, iztaujāt tieši un netieši iesaistītās amatpersonas, citas personas, kas zināja vai varēja zināt šī noziedzīgā cesijas darījuma apstākļus, konstatēt — trūkumus likumdošanā, amatpersonu pilnvaru pārkāpumus, nolaidību savu tiešo pienākumu pildīšanā, kā arī savtīgu materiālo ieinteresētību.

Liela uzmanība komisijas darbā tika vērsta uz varbūtējo politisko spiedienu, kurš varētu būt bijis kā izšķirošs faktors šim noziedzīgajam darījumam.

Pret atsevišķiem komisijas locekļiem (Andreju Panteļējevu; Jāni Ādamsonu; Edvīnu Inkēnu) tika vērsta diskreditējoša kampaņa sakarā ar viņu aktivitātēm izmeklēšanas komisijā.

Liela nevēlēšanās sadarboties ar izmeklēšanas komisiju bija ar cesijas darījumu saistītajiem advokātiem, kuri nepārtraukti neaizmirsa atsaukties uz Advokatūras likumu, kurš aizliedzot viņiem izpaust jebkādu informāciju, kas ir nonākusi šo advokātu rīcībā, sniedzot it kā juridisko palīdzību.

 

Komisijas darbības laikā tika uzklausīti:

1. — LR ģenerālprokurors — J.Skrastiņš (tika uzklausīts 1997.gada 29.septembrī, 1998.gada 26.janvārī, 1998.gada 4.maijā).

2. — Latvijas Bankas prezidents — E.Repše (tika uzklausīts 1997.gada 6.oktobrī, 1998.gada 30.martā).

3. — Latvijas Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors — J.Naglis (tika uzklausīts 1997.gada 6.oktobrī, 1998.gada 2.februārī, 1998.gada 16.februārī, 1998.gada 25.maijā).

4. — Valsts pilnvarnieks Latvenergo cesijas darījuma laikā (vēlāk ekonomikas ministrs) — A.Sausnītis (tika uzklausīts 1997.gada 13.oktobrī).

5. — Latvenergo viceprezidents (vēlāk atstādināts) — K.Purnis (uzklausīts — 1997.gada 20.oktobrī, 1998.gada 15.jūnijā).

6. — Latvenergo finansu direktors — I.Liuzniks (uzklausīts — 1997.gada 20.oktobrī, 1998.gada 12.janvārī).

7. — Latvenergo juridiskais konsultants — A.Kurgs (uzklausīts — 1997.gada 20.oktobrī).

8. — Latvenergo juridiskās daļas vadītāja — I.Miļūna (uzklausīta — 1997.gada 27.oktobrī, 1998.gada 18.maijā).

9. — Latvenergo valsts pilnvarnieks — J.Luns (uzklausīts — 1997.gada 27.oktobrī).

10. — Latvenergo padomes priekšsēdētāja vietnieks — J.Ozoliņš (uzklausīts — 1997.gada 27.oktobrī, 1998.gada 22.jūnijā).

11. — Latvenergo valdes priekšsēdētājs — prezidents (vēlāk atstādināts) — E.Birkāns — (uzklausīts — 1997.gada 3.novembrī, 1998.gada 2.februārī, 1998.gada 8.jūnijā).

12. — "Bankas Baltija" likvidators — D.Berijs (uzklausīts — 1997.gada 3.novembrī, 1998.gada 2.februārī).

13. — Bijušais Ministru prezidenta biedra biroja vadītājs, zvērināts advokāts cesijas darījuma laikā — M.Supe (uzklausīts — 1997.gada 24.novembrī, 1998.gada 5.janvārī).

14. — Zvērināts advokāts — A.Čapkevičs (uzklausīts — 1997.gada 24.novembrī).

15. — SAB direktors — L.Kamaldiņš (uzklausīts — 1997.gada 19.novembrī, 1998.gada 9.martā, 1998.gada 11.jūnijā).

16. — Zvērināts advokāts (bijušā Ministru prezidenta A.Šķēles ārštata padomnieks un vienlaikus likvidējamās a/s "Banka Baltija" likvidatora D.Berija advokāts un juridiskais padomnieks) — A.Grūtups (uzklausīts — 1997.gada 19.novembrī).

17. — Zvērināts advokāts — U.Grūbe (uzklausīts — 1997.gada 19.novembrī).

18. — Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurore — B.Ulpe (uzklausīta — 1997.gada 24.novembrī, 1998.gada 26.janvārī, 1998.gada 16.martā, 1998.gada 27.aprīlī, 1998.gada 18.maijā, 1998.gada 11.jūnijā).

19. — Zvērināts advokāts — U.Cakars (uzklausīts — 1997.gada 24.novembrī).

20. — Ekonomikas ministrs (Pašlaik Ministru prezidents) — G.Krasts (ekonomikas ministrs un valsts pilnvarnieks LPA cesijas darījuma laikā), uzklausīts — 1997.gada 8.decembrī, 1998.gada 25.maijā).

21. — Saeimas Juridiskā biroja galvenā konsultante — G.Višņakova (uzklausīta — 1997.gada 1.decembrī).

22. — CPK grozījumu darba grupas, no Ministru kabineta vadītājs — J.Strupišs (uzklausīts — 1997.gada 1.decembrī).

23. — Latvijas Privatizācijas agentūras juridiskais direktors (valdes loceklis) — V.Šadīnovs (uzklausīts — 1997.gada 8.decembrī, 1998.gada 16.februārī).

24. — PVAS "Ventspils nafta" padomes loceklis, pašlaik padomes priekšsēdētājs — O.Kehris (uzklausīts — 1997.gada 15.decembrī).

25. — PVAS "Ventspils nafta" prezidents — J.Blažēvičs (uzklausīts — 1997.gada 15.decembrī).

26. — Latvenergo valdes loceklis, pašlaik Latvenergo prezidenta v.i. — V.Ginters (uzklausīts — 1997.gada 15.decembrī).

27. — Latvenergo padomes priekšsēdētājs — H.Lapkovskis (uzklausīts — 1998.gada 5.janvārī).

28. — Bijušais Latvenergo viceprezidents — R.Leveika (uzklausīts — 1997.gada 12.janvārī).

29. — PVAS "Ventspils nafta" direktors tehnoloģijas jautājumos V.Ševcovs (uzklausīts — 1997.gada 12.janvārī).

30. — PVAS "Ventspils nafta" galvenais jurists — V.Kokalis (uzklausīts — 1998.gada 19.janvārī).

31. — Ministru prezidents cesijas darījuma laikā — A.Šķēle (uzklausīts — 1998.gada 19.janvārī, 1998.gada 25.maijā).

32. LB Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītāja vietnieks juridiskajos un licencēšanas jautājumos — J.Brazovskis (uzklausīts — 1998.gada 26.janvārī, 1998.gada 30.martā).

33. — LPA Privatizācijas procesa departamenta speciālists — I.Ēlerts (uzklausīts — 1998.gada 9.februārī).

34. — LPA valdes loceklis — privatizācijas procesa direktors — A.Tiknuss (uzklausīts — 1998.gada 16.februārī).

35. — LPA valdes loceklis — tehniskais direktors — A.Freibergs (uzklausīts — 1998.gada 16.februārī).

36. — LPA valdes loceklis — direktors — I.Razumovskis (uzklausīts — 1998.gada 16.februārī).

37. — Latvijas Bankas viceprezidents — I.Rimšēvics (uzklausīts — 1998.gada 23.februārī).

38. Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītājs — A.Šteinbergs (uzklausīts — 1998.gada 23.februārī).

39. — Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes eksperte — G.Sūce (uzklausīta — 1998.gada 9.martā).

40. — Finansu eksperte — Ručevska (uzklausīta — 1998.gada 16.martā).

41. — Valsts policijas ONAB sevišķi svarīgu lietu inspektors — R.Celmiņš (uzklausīts — 1998.gada 16.martā, 1998.gada 11.jūnijā).

42. — Drošības policijas priekšnieka vietnieks — J.Reiniks (uzklausīts — 1998.gada 16.martā, 1998.gada 11.jūnijā).

43. — Interpola Latvijas nacionālā centrālā biroja priekšnieks — J.Jasinkēvičs (uzklausīts — 1998.gada 16.martā).

44. — Nauru bankas CASOF prezidents (kurš devis rīkojumu Zolotorjovam rīkojies ar kontu) — A.Ušakovs, ar kuru tikšanās tika organizēta Maskavā, Latvijas vēstniecībā. Ušakovu Maskavā uzklausīja komisijas priekšsēdētājs A.Panteļējevs un Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu virsprokurore B.Ulpe (uzklausīts — 1998.gada 23.martā, kā arī Rīgā, Saeimā — 1998.gada 22.jūnijā).

45. — Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītāja vietnieks finansu jautājumos — J.Placis (uzklausīts — 1998.gada 30.martā).

46. — Trasta komercbankas prezidents — Ģ.Rungainis (Melnbārdis) (uzklausīts — 1998.gada 30.martā).

47. — Trasta komercbankas akcionārs — V.Vītoliņš (uzklausīts — 1998.gada 6.aprīlī).

48. — A.Stendzenieks (uzklausīts — 1998.gada 6.aprīlī).

49. — Bijušais likvidējamās a/s BB uzraudzības padomes priekšsēdētājs — A.Lavents (uzklausīts — 1998.gada 20.aprīlī).

50. — Ģenerālprokuratūras civillietu prokurore — Kučinska (uzklausīta — 1998.gada 27.aprīlī).

51. — PVAS Latvenergo galvenais grāmatvedis — L.Marcinkus (uzklausīts — 1998.gada 11.maijā).

52. — Bijušais likvidējamās a/s BB prezidents — T.Freimanis (uzklausīts — 1998.gada 11.maijā).

53. — Bijušais likvidētās a/s FNC konsultants, PVAS Latvenergo konsultants — J.Bleiders (uzklausīts — 1998.gada 18.maijā).

54. — Bijusī likvidējamās a/s BB galvenā grāmatvede — S.Karpova (uzklausīta — 1998.gada 18.maijā).

55. — Latvijas Bankas prezidenta padomnieks — U.Klauss (uzklausīts — 1998.gada 1.jūnijā).

56. — LR ģenerālprokurora vietnieks — O.Šabansks (uzklausīts — 1998.gada 11.jūnijā).

57. — LR Kriminālpolicijas priekšnieks — A.Blonskis (uzklausīts — 1998.gada 11.jūnijā).

58. — SAB darbinieks — K.Lejietis (uzklausīts — 1998.gada 11.jūnijā).

59. — Bijušais Ministru prezidents — M.Gailis (uzklausīts — 1998.gada 8.jūnijā).

60. — Auditorkompānijas Cooper & Lybrand partneris — G.Latimirs (uzklausīts — 1998.gada 8.jūnijā).

 

Komisijā uzklausīto personu atspoguļotajos faktos bija saskatāmas milzum daudz pretrunas, kā rezultātā komisija bija spiesta vairākkārt uzaicināt vienas un tās pašas personas vienlaikus.

Vairākkārt tika uzklausīti:

LR ģenerālprokurors — J.Skrastiņš — 3 reizes ; Latvijas Bankas prezidents — E.Repše — 2 reizes ; Latvijas Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors — J.Naglis — 4 reizes ; Latvenergo viceprezidents (cesijas darījuma laikā) — K.Purnis — 2 reizes ; Latvenergo Juridiskās daļas vadītāja — I.Miļūna — 2 reizes ; Latvenergo padomes priekšsēdētāja vietnieks (cesijas darījuma laikā) — J.Ozoliņš — 2 reizes ; Latvenergo valdes priekšsēdētājs — prezidents (cesijas darījuma laikā) — E.Birkāns — 3 reizes ; "Bankas Baltija" likvidators no Deloitte & Touch — D.Berijs — 2 reizes ; Ministru prezidenta biedra biroja vadītājs, zvērināts advokāts (cesijas darījuma laikā) — M.Supe —  2 reizes ; SAB direktors — L.Kamaldiņš — 3 reizes ; Ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurore — B.Ulpe — 6 reizes ; zvērināts advokāts — U.Cakars — 2 reizes ; Ekonomikas ministrs, vēlāk Ministru prezidents — G.Krasts — 2 reizes ; Latvijas Privatizācijas aģentūras juridiskais direktors (valdes loceklis) — V.Šadīnovs — 2 reizes ; Ministru prezidents cesijas darījuma laikā — A.Šķēle —  2 reizes ; LB Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītāja vietnieks juridiskajos un licencēšanas jautājumos — J.Brazovskis —  2 reizes ; Valsts policijas ONAB sevišķi svarīgu lietu inspektors — R.Celmiņš —  2 reizes ; Drošības policijas priekšnieka vietnieks — J.Reiniks —  2 reizes ; Nauru bankas CASSOF prezidents (kurš devis rīkojumu Vītoliņam un/vai Zolotorjovam rīkoties ar kontu) — A.Ušakovs — 2 reizes .

Ļoti daudziem komisijā uzklausītajiem bija vērojami pēkšņi atmiņas zudumi vai arī liels daudzums ar darījumu saistīto amatpersonu bija vienkārši pametuši valsti, tādēļ neko nezināja vai uzzināja par šo "bēdīgo" notikumu tad, kad viss jau bija noticis.

Laba sadarbība izveidojās ar Ģenerālprokuratūru un Satversmes aizsardzības biroju, kaut gan pēdējā laikā Ģenerālprokuratūrai komisijā tika pārmesta vilcināšanās apsūdzības izvirzīšanā citām darījumā iesaistītajām personām.

1997.gada 10.novembrī izmeklēšanas komisija Saeimas Prezidijam iesniedza likumprojektu: "Grozījumi likumā "Latvijas Republikas advokatūras likums"", kur lūgums bija izteikt sestā panta ("6. Savā profesionālajā darbībā advokāti ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam. Valsts un pašvaldību institūcijām, tiesām, prokuroriem un pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm jāgarantē advokātu neatkarība. Aizliegts:") otro punktu šādā redakcijā:

"2) pieprasīt no advokātiem informāciju, kā arī nopratināt viņus kā lieciniekus par faktiem, ko klients viņiem ir uzticējis kā noslēpumu, sniedzot juridisko palīdzību."

Pie šādas atziņas, ka ir jāizdara grozījumi Advokatūras likumā, komisija nonāca pēc tikšanās ar advokātiem, kuri kategoriski atteicās atbildēt uz jebkādiem komisijas locekļu uzdotiem jautājumiem, un šo grozījumu morāle bija tāda, ka, ja klients nav īpaši pasvītrojis, ka šī uzticētā informācija ir noslēpums, un klients ir devis rīkojumu izpaust šo informāciju izmeklēšanas iestādēm vai Parlamentārās izmeklēšanas komisijai, tad advokātam nav pamata slēpties aiz Advokatūras likuma vai citiem likumiem, lai atbildētu uz konkrētiem izmeklēšanas komisijas jautājumiem. Bet neraugoties uz šiem samērā labi pārdomātajiem grozījumiem, Saeimas Juridiskā komisija, balstoties uz Advokātu kolēģijas pārstāvju argumentiem, 1997. gada 2. decembrī tomēr saskatīja par nepieciešamu noraidīt šos izmeklēšanas komisijas iesniegtos grozījumus un nākamajā dienā, 1997. gada 3. decembrī, Juridiskā komisija iesniedz jau savu alternatīvu likumprojektu "Grozījums likumā "Latvijas Republikas advokatūras likums"", kur lūdz papildināt 6. pantu ar ceturto daļu šādā redakcijā: "Par juridiskās palīdzības sniegšanu nav atzīstamas advokāta nelikumīgas darbības klienta interesēs, kā arī darbības klienta nelikumīgu nodarījumu veicināšanai", pie tam uzstājīgi pieprasa atzīt šo likumprojektu kā steidzamu. Bet, neraugoties uz šo Juridiskās komisijas noraidošo steidzīgumu, izmeklēšanas komisija tomēr atkārtoti 1998. gada 11. decembrī uzturēja prasību par sava 1998. gada 10. novembra likumprojekta "Grozījumi likumā "Latvijas Republikas advokatūras likums"" izskatīšanu Saeimā.

— Pēc komisijas iniciatīvas, izskatot Saeimā Saeimas lēmuma projektu "Par parlamentārās izmeklēšanas, lai noskaidrotu Latvenergo, "Bankas Baltija" un Lihtenšteinas firmu cesijas līguma rezultātā zaudēto trīs miljonu lietu, komisijas turpmāko darbību", un komisijas darba rezultātā iegūtiem jauniem faktiem, Saeima pieņēma lēmumu uzdot komisijai papildu uzdevumus, kuri būtu:

1) noskaidrot izmeklēšanas komisijai PVAS Latvenergo parādu rašanās cēloņus, un līdz ar to iespējamās sekas PVAS Latvenergo privatizācijas gaitā;

2) noskaidrot "Ventspils naftas", "Bankas Baltijas" un Lihtenšteinas firmas savstarpēji noslēgtā cesijas līguma rašanās cēloņus un iespējamās sekas.

— Pēc 33 Saeimas deputātu parakstīta lēmumprojekta Saeima pieņēma lēmumu izveidot izmeklēšanas komisijas apakškomisiju, kas izmeklē bijušā Ministru prezidenta A.Šķēles saistības likumību ar ārzonu kompānijām un šo kompāniju iespējamo līdzdalību privatizācijas un citos Latvijā notikušajos ekonomiskajos procesos.

— Komisija pēc vairākkārtējas dažādu pieradījumu iesniegšanas prokuratūrai, kā arī pēc vairākkārtēja atgādinājuma par nesapratni sakarā ar nepamatoto vilcināšanos no prokuratūras puses par krimināllietas ierosināšanu atbildīgajām amatpersonām beigu beigās tomēr panāca faktu, ka tika uzrādīta apsūdzība bijušajam Latvenergo prezidentam E.Birkānam un bijušajam Latvenergo viceprezidentam K.Purnim.

Laikā no 1997. gada 19. septembra līdz 1998. gada 20. jūlijam izmeklēšanas komisija sanāca uz 44 sēdēm un komisijā tika uzklausītas 60 personas.

1998. gada 18. februārī Saeimai tika iesniegts izmeklēšanas komisijas starpziņojums uz 18 lapām, starpziņojums pielikumā.

 

2. Hronoloģiskais izklāsts

1994. gada 12. augusts — tiek nodibināta a/s "Finansu norēķinu centrs" (FNC), kur kā dibinātāji piedalās — Latvenergo (32,7%) — G.Koemecs, "Latvijas gāze" — Dāvis un "Latvijas dzelzceļš" — Boiko. Par FNC valdes priekšsēdētāju tiek ievēlēts Andris Krēsliņš. FNC statūtkapitāls ir 30 tūkstoši latu.

1994. gada 30. decembris — tiek slēgts līgums starp FNC un BB par 10 miljonu latu liela kredīta piešķiršanu FNC. Latvenergo ar prezidenta G.Koemeca parakstu galvo par šo kredītlīgumu.

— Tajā pašā dienā (30. decembrī) — FNC piešķirtā nauda no BB tiek pārskaitīta firmai "Birojs L un A" (Augusts Līdums), tālāk — "Finhold" un, veikusi pilnu apriti, atgriežas BB.

— FNC konsultants J.Bleiders šo galvojumu paraksta 1997. gada 4. janvārī, bet Latvenergo galvenais grāmatvedis L.Marcinkus 1997. gada 24. janvārī, respektīvi, gandrīz mēnesi vēlāk, jau pēc naudas pārskaitīšanas.

— Komisijas rīcībā ir informācija, ka pastāv vairākas šī galvojuma kopijas, kas satura ziņā ir atšķirīgas.

1995. gada 3. janvāris — Latvenergo notiek viena valdes sēde, bet eksistē divi valdes lēmumi ar atšķirīgu saturu:

1. lēmuma variants — otrās daļas trešās sadaļa formulēta šādi — "atbalstīt valsts a/s Latvenergo prezidenta veiktās darbības, risinot jautājumu par kurināmā piegāžu nodrošināšanu šai apkures sezonai, un pilnvarot prezidentu nepieciešamības gadījumā veikt visas nepieciešamās darbības kredītlīdzekļu saņemšanai valdes reglamentā noteiktās summas robežās";

2. lēmuma variants — valde pilnvaro prezidentu veikt darbības mazuta pirkšanai.

1995. gada 14. marts — Ministru kabinets izdod rīkojumu par visa Latvenergo padomes sastāva atlaišanu un vienīgais valsts pilnvarnieks "Latverego" ir J.Ozoliņš.

1995. gada 16. marts — J.Ozoliņš ar akcionāru pilnsapulces lēmumu atlaiž no darba G.Koemecu.

1995. gada 28. marts — Ministru kabinets izdod rīkojumu par jaunas Latvenergo padomes iecelšanu.

1995. gada 26. aprīlis — ar Latvenergo padomes lēmumu par Latvenergo prezidentu tiek iecelts E.Birkāns un stājās amatā 1995. gada 1. maijā.

1995. gada 16. maijs — "Banka Baltija" un Maskavas "InterTek" banka paraksta cesijas līgumu, saskaņā ar kuru "Banka Baltija" nodod "InterTek" bankai kredītportfeli 80 miljonu latu vērtībā, kurā starp citiem dokumentiem atrodas arī FNC un BB aizdevuma līgums, kā arī Latvenergo galvojums "Bankai Baltija".

1995. gada 25. maijs —( ceturtdiena — vēla pēcpusdiena) Latvijas Bankas prezidents E.Repše ieceļ U.Klausu par "Bankas Baltija" prezidentu. Prezidenta pienākumus "Bankā Baltija" U.Klauss pilda līdz 1995. gada 5. jūlijam.

1995. gada 30. maijs — Ministru prezidents M.Gailis un Latvijas Bankas prezidents E.Repše (abu paraksti) iesniedz Ģenerālprokuroram J.Skrastiņam dokumentu paketi, kur starp citiem arī bija galvojuma kopija ar lūgumu izvērtēt, vai nav nozieguma sastāva kredītportfeļa 80 miljonu latu vērtībā cedēšanā Maskavas "InterTek" bankai.

1995. gadā no 23. uz 24. jūniju mirst G.Koemecs.

1995. gada 27. jūnijs — Latvenergo sūta E.Birkānu parakstīt vēstuli "Bankas Baltija" prezidentam, kurā paziņo, ka ar 1995. gada 19. jūnija Latvenergo valdes lēmumu Nr.58, 1994. gada 30. decembra Latvenergo galvojums "Bankai Baltija" par 10 miljoniem latu ir atzīts par spēkā neesošu no tā parakstīšanas brīža.

1995. gada 30. oktobris — BB administrators U.Grūbe iesniedz prasību Rīgas apgabaltiesā pret FNC un tā galvotāju Latvenergo par parāda piedziņu.

1995. gada 30. oktobris — Latvenergoiesniedz prasību tiesā pret BB ar lūgumu atzīt galvojumu par spēkā neesošu.

1995. gada 4. decembris — Rīgas apgabaltiesa apmierina Latvenergo FNC prasību par civillietas izskatīšanas apturēšanu, kamēr tiks pabeigta krimināllieta par BB pazudušajiem 10 miljoniem.

1995. gada 7. decembris — LR Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors V.Majauškis izdod lēmumu par krimināllietas Nr.81203995 izbeigšanu daļā pret VAS Latvenergo bijušo prezidentu G.Koemecu, pamatojoties uz Latvijas KPK 5. panta 8. punktu sakarā ar G.Koemeca nāvi, atzīstot, ka G.Koemecs izdarījis noziegumu — dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un dienesta nolaidība kā rezultātā iestājušās smagas sekas, t.i., Latvijas KK 162.p. 2.d. un 163.p. paredzētais noziegums.

1996. gada 15. janvāris — Augstākās tiesas Civillietu palāta atceļ Rīgas apgabaltiesas 4. decembra spriedumu un nodod lietu atkārtotai izskatīšanai tai pašā tiesā.

1996. gada 21. februāris — Ar Ministru kabineta rīkojumu nr.58 punktu 1.88. VAS Latvenergo tiek nodota privatizācijai.

1996. gada 7. marts — a/s "Banka Baltija" administrators U.Grūbe sūta vēstuli (sūdzību) ģenerālprokuroram J.Skrastiņam, kurā apšauba prokurora V.Majauška 1995. gada 7. decembrī pieņemto lēmumu par krimināllietas izbeigšanu daļā pret G.Koemecu. Ja šo lēmumu nebūtu atcēlis ģenerālprokurors J.Skrastiņš, piedzīt desmit miljonus no Latvenergonebūtu iespējams.

1996. gada 20. marts — Latvenergo valdes locekļu skaits tiek palielināts no 5 līdz 9. Par valdes priekšsēdētāja vietnieku tiek iecelts K.Purnis.

1996. gada 11. aprīlis — Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa notiesā FNC valdes priekšsēdētāju A.Krēsliņu un piespiež viņam brīvības atņemšanu uz 3 gadiem — nosacīti, kā arī atzina, ka G.Koemecs pārsniedzis savas pilnvaras un viņa parakstītā garantija "Bankai Baltija" ir nelikumīga.

1996. gada 29. maijs — ģenerālprokurors J.Skrastiņš izdod lēmumu par lēmuma atcelšanu par krimināllietas izbeigšanu daļā, kur nolēma:

1. Atcelt LR Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu nodaļas prokurora V.Majauška 1995. gada 7. decembra lēmumu par krimiāllietas izbeigšanu daļā pret G.Koemicu kā nepamatotu ar lietas materiāliem un uzdot veikt papildu pirmstiesas izmeklēšanu lietā;

2. Par lēmuma pieņemšanu paziņot ieinteresētajām personām.

1996. gada 11. jūnijs — LR Ģenerālprokuratūras virsprokurore B.Ulpe nosūta atbildes vēstuli ar ģenerālprokurora J.Skrastiņa lēmumu pielikumā par prokurora V.Majauška 1995. gada 7. decembra lēmuma atcelšanu krimināllietā Nr.81203995 a/s "Bankas Baltija" administratoram U.Grūbem.

1996. gada 17. jūnijs — tiek oficiāli atzīts BB bankrots, un par BB likvidatoru tiesa ieceļ "Deloitte & Touch" pārstāvi D.Beriju.

1996. gada 5. septembris — par Latvenergo valsts pilnvarniekiem tiek iecelti A.Sausnītis, J.Ekmanis, J.Luns.

1996. gada 5. septembris — tiek iecelta Latvenergopadome, kur priekšsēdētājs ir H.Lapkovskis, kurš šajā amatā darbojās līdz 1997. gada 9. decembrim.

1996. gada 3. oktobris — Latvenergo pārsūdz spriedumu Augstākajā tiesā.

1996. gada 3. oktobris — pēc iepriekšēja MK ierosinājuma stājas spēkā grozījumi CPK 372. panta 6. punktā, saskaņā ar kuriem parādu piedzīšana no privatizējamiem uzņēmumiem nav iespējama.

1996. gada 17. decembris — tikšanās Latvijas Bankā ar D.Beriju, kur viņš parāda I.Rimšēvicam iespējamo cesijas līgumu ar trešo pusi.

1997. gada janvārī — pēc LPA valdes uzaicinājuma darbu Latvenergo novērtēšanā sāk "Deloitte & Touch".

1997. gada 27. marts — Augstākās tiesas Civillietu palāta nospriež piedzīt no FNC 10 miljonus latu par labu "Bankai Baltija". Gadījumā, ja šī piedziņa no FNC nav iespējama, šo summu piedzīt no PVAS Latvenergo kā galvotāju (galvojumu PVAS Latvenergo vārdā parakstīja G.Koemecs — prezidents).

1997. gada 11. aprīlis — LPA notiek PVAS Latvenergo (E.Birkāns) un LPA valdes apspriede, kurā Latvenergo prezidents E.Birkāns informē par 10 miljonu latu piedziņu BB labā (11.04.97., protokola 2.3. punkts).

1997. gada 27. aprīlis — pārsūdzības termiņš beidzas, spriedums Augstākās tiesas Senātā pārsūdzēts netiek un stājas spēkā.

1997. gada 28. aprīlis — PVAS Latvenergoprezidents E.Birkāns nosūta LPA ģenerāldirektoram J.Naglim vēstuli Nr.02–08/551 ar lūgumu atļaut panākt izlīgumu ar BB par parāda atmaksu pēc tam, kad piedzinējs būs pierādījis, ka no FNC piedziņa nav iespējama.

1997. gada 6. maijs — D.Berijs paraksta cesijas līgumu ar IFCE. PVAS Latvenergo saņem D.Berija vēstuli, ka viņš ir cedējis parādu IFCE.

PVAS Latvenergo valde pieņem lēmumu Nr.69–11, kurā paredz iekļaut gada bilancē nākamo periodu izmaksās ilgtermiņa saistības 10 007 190 latu.

1997. gada 7. maijs — Latvenergo ierodas IFCE pārstāvis zvērināts advokāts A.Čapkevičs, lai sāktu sarunas par parāda nomaksu Lihtenšteinas firmai.

1997. gada 8. maijs — LPA valde atļauj izpildīt Latvenergo saistības ar Lihtenšteinas firmu.

1997. gada 9. maijs — apspriede LPA Latvenergo jautājumos, kur Latvenergo meklēs iespēju vienoties ar BB likvidatoriem par pieņemamu parādu nomaksas kārtību, ievērojot LPA 08.05.97. valdes lēmumu Nr.72/1083, tajā pat laikā Latvenergo valde neinformē padomi.

Vidzemes priekšpilsētas tiesu izpildītāju kantoris paraksta aktu par piedziņas neiespējamību no FNC un lēmumu par izpildu lietvedības izbeigšanu. To var pārsūdzēt saskaņā ar CPK 373. pantu.

1997. gada 15. maijs — Latvenergoprezidents E.Birkāns paraksta vienošanos ar IFCE, ka tai tiks samaksāti 8 miljoni Ls, kas var stāties spēkā tikai pēc LPA valdes akcepta, kur skaidri redzams, ka ir pārkāpts Latvenergo valdes reglamenta 3.6.3. punkts, jo nav Latvenergo valdes lēmuma un padomes piekrišanas.

"Latvenergo" valde ar 15.05.97. lēmumu Nr.79/13 nolemj ņemt 5 miljoni latu liela kredītu no "Unibankas", lai varētu nokārtot parādu saistības.

1997. gada 20. maijs — LPA valde apstiprina 1997. gada 15. maija vienošanos starp Latvenergo un IFCE ar valdes lēmumu Nr.81/1197. Valdes sēde notiek sašaurinātā lokā un valdes locekļi neatceras, kur īsti viņa notika.

1997. gada 22. maijs — no Latvenergo tiek sūtīta I.Liuznika parakstīta vēstule D.Berijam, kurā Latvenergo puse lūdz uzrādīt IFCE latu kontu, lai saistības varētu nokārtot laikā.

— Nezin no kurienes Latvenergo parādās IFCE R.Levina 1997. gada 21. maijā parakstīta vēstule, kurā tiek uzrādīti 22. maija vēstulē prasītie latu konti "Trasta komercbankā", kuros būtu jāpārskaita šī nauda.

1997. gada 3. jūnijs — no E.Birkāna teiktā izriet, ka pēc ekonomikas ministra, kā arī valsts pilnvarnieka LPA G.Krasta uzaicinājuma vēlā pēcpusdienā E.Birkāns ierodas pie viņa. Saruna notiek neoficiāli, un no šīs sarunas E.Birkāns saprot, ka vilcināties ar piespriestā parāda nomaksu nav nepieciešams.

— G.Krasts rakstiski noliedz šo E.Birkāna apgalvojumu.

1997. gada 3. jūnijs — laikrakstā "Dienas Bizness" parādās samērā detalizēts raksts par šo darījumu, kur šajā sakarībā pāris dienas pēc šī raksta I.Godmanis zvana premjeram A.Šķēlem un lūdz pievērst uzmanību šai lietai. Turpat arī līdzīgi raksti ar tādu pašu saturu parādījās "Neatkarīgajā Rīta Avīzē, "Rīgas Balsī", "B & B", kā arī laikrakstā "Diena".

1997. gada 5. jūnijs — Saeima groza CPK 372. pantu un 418. pantu, un tagad piedziņas lietvedība privatizējamiem uzņēmumiem tiek apturēta, nevis izbeigta.

1997. gada 5. jūnijs — LPA ar valdes lēmumu Nr.94/1366 atļauj:

1. Latvenergo slēgt līgumu ar "Unibanku" par 5 miljonu latu ilgtermiņa aizdevumu;

2. Latvenergo apgrozāmo līdzekļu 7,5 milj. latu apmērā ieķīlāšanu "Unibankā", kaut gan par šo ieķīlāšanu nav Latvenergo valdes lēmuma un padomes piekrišanas.

1997. gada 6. jūnijs — beidzas līgumā paredzētais 30 dienu termiņš. BB 5 miljonus no IFCE nav saņēmusi, respektīvi, cesijas līgums nav spēkā, par ko D.Berijs nebrīdina Latvenergo.

1997. gada 6. jūnijs — D.Berijs ierodas Latvijas Bankā un parāda LB viceprezidentam I.Rimšēvicam un LB Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītājam A.Šteinbergam cesijas līgumu ar Lihtenšteinas firmu.

1997. gada 18. jūnijs — ar vēstuli Nr.317/7496 tiek paziņots E.Birkānam, ka LPA valde atļauj Latvenergo slēgt līgumu ar "Unibanku" par 5 miljonu latu ilgtermiņa aizdevumu un ieķīlāt Latvenergo apgrozāmos līdzekļus 7,5 miljonu latu apmērā, bet vēl joprojām nav Latvenergo padomes piekrišanas, nav arī Latvenergo valdes lēmuma par apgrozāmo līdzekļu ieķīlāšanu.

1997. gada 19. jūnijs — Latvenergo pārstāvji — I.Liuzniks, A.Cakuls (I.Liuznika vietnieks) un A.Kurgs (jurists) tiekas ar BB likvidatoru D.Beriju. Šajā sarunā tiek izskatīta iespēja vienoties bez starpniekiem par 6,7 miljoniem, par ko, pēc I.Liuznika vārdiem, viņš ir informējis E.Birkānu, ko savukārt pēdējais noliedz.

1997. gada 19. jūnijs — Notiek PVAS Latvenergo valdes sēde (par parāda nomaksu, valdes lēmums Nr. 92/16), kur valde nolēma:

1. Grāmatvedībai veikt pārskaitījumu Ls 8 000 000 (astoņu miljonu) apmērā sabiedrībai "International Finance Company Establishment", saskaņā ar privatizējamās valsts akciju sabiedrības Latvenergo prezidenta 1997. gada 15. maijā noslēgto vienošanos ar minēto sabiedrību, norakstot šo summu uz privatizējamās valsts a/s Latvenergo "ārkārtas izmaksām".

2. Lēmuma 1. punkta izpildi grāmatvedībai veikt pēc trīspusējā akta parakstīšanas starp likvidējamo a/s "Banka Baltija", privatizējamo valsts a/s Latvenergo un sabiedrību "International Finance Company Establishment" par savstarpēju saistību izbeigšanos ar maksājuma uzdevuma iesniegšanas brīdi bankā par Ls 8 000 000 (astoņu miljonu) pārskaitīšanu.

1997. gada 20. jūnijs — Tikšanās ar BB likvidatoru D.Beriju, kur K.Purnis noliedz iespēju kārtot attiecības tieši ar BB, un Latvenergo prezidents E.Birkāns saņem BB — D.Berija vēstuli, kurā tiek apliecināts, ka pēc vienošanās izpildes "Bankai Baltija" pretenzijas pret Latvenergo nebūs.

1997. gada 26. jūnijs — Latvenergo pārskaita naudu uz IFCE norādīto rēķinu.

1997. gada 26. jūnijs — Notiek Latvenergo padomes sēde, kur, noklausoties un apspriežot valdes sniegto informāciju, izskatot iesniegtos dokumentus uz padomes locekļu J.Karpoviča un A.Bimbirula pieprasījumu, padomes locekļi atzīst par pareizu valdes rīcību, bet izsaka neizpratni par saistību cesijas jēgu un mērķi, par cesionāra izvēli, kur padome nolemj: 1) pieņemt zināšanai valdes sniegto informāciju par BB garantētā kredīta atmaksu un tās ietekmi uz Latvenergo darbību; 2) uzaicināt uz tikšanos BB likvidatoru D.Beriju, lai saņemtu nepieciešamo informāciju, kaut gan nauda, 8 miljoni, jau bija pārskaitīti.

1997. gada 3. jūlijs — LB prezidents E.Repše lūdz Ģenerālprokuratūru pārbaudīt Latvenergo darījumu ar IFCE.

1997. gada 4. jūlijs — Ar Ekonomikas ministrijas (A.Sausnītis) 1997. gada 4. jūlija rīkojumu Nr. 125 tiek izveidota darba grupa A.Bernera vadībā (slēdzienu darba grupas vārdā parakstījis V.Zvejs).

1997. gada 7. jūlijs — Ģenerālprokuratūra paziņo, ka sāks šī darījuma pārbaudi.

1997. gada 29. jūlijs — Ekonomikas ministrijas izveidotā darba grupa sniedz ziņojumu ministram par dienesta izmeklēšanas rezultātiem (grupas vārdā paraksta V.Zvejs).

1997. gada 30. jūlijs — Ģenerālprokuratūra ierosina krimināllietu sakarā ar E.Repšes iesniegumu (no 1997. gada 3. jūlija).

1997. gada 19. augusts — Tiek izdots Ekonomikas ministrijas rīkojums Nr. 176 par darba grupas izveidošanu Latvenergo un BB finansiālā darījumā iesaistīto EM pārziņā esošo iestāžu un amatpersonu darbības izvērtēšanu. Darba grupu uzdots vadīt A.Ošam.

1997. gada 25. augusts — Tiek saņemta Latvenergo vēstule Nr. 0208/1021, kuru parakstījis K.Purnis.

1997. gada 14. septembris — Ir nācis klajā ekonomikas ministra A.Sausnīša izveidotās darba grupas dienesta izmeklēšanas atzinums.

1997. gada 16. septembris — D.Berijs iesniedz tiesā prasību pret E.Birkānu par goda un cieņas aizskaršanu.

1997. gada 18. septembris — Tiek izveidota Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija, lai noskaidrotu šo lietu.

1997. gada 29. septembris — Izmeklēšanas komisija uzklausa LR ģenerālprokuroru J.Skrastiņu.

1997. gada 6. oktobris — Izmeklēšanas komisija uzklausa Latvijas Bankas prezidentu E.Repši un Latvijas Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoru J.Nagli.

1997. gada 13. oktobris — Izmeklēšanas komisija uzklausa ekonomikas ministru A.Sausnīti.

1997. gada 20. oktobris — Izmeklēšanas komisija uzklausa bijušo Latvenergo viceprezidentu K.Purni, Latvenergo izpilddirektoru I.Liuzniku, kā arī Latvenergo juriskonsultu A.Kurgu.

1997. gada 27. oktobris — Izmeklēšanas komisija uzklausa Latvenergo Juridiskās daļas vadītāju I.Miļūnu, Latvenergo valsts pilnvarnieku J. Lunu, Latvenergo padomes priekšsēdētāja vietnieku J.Ozoliņu.

1997. gada 3. novembris — Izmeklēšanas komisija uzklausa Latvenergo valdes priekšsēdētāju, prezidentu cesijas darījuma laikā (vēlāk atstādināto) E.Birkānu, likvidējamās a/s "Banka Baltija" likvidatoru D.Beriju.

1997. gada 10. novembris — Pēc iepriekšēja uzaicinājuma uz komisijas sēdi demonstratīvi neierodas zvērināti advokāti M.Supe un A.Čapkevičs. Komisija pieņem lēmumu nosūtīt vēstuli Valsts policijas pirekšniekam A.Lieljuksim ar lūgumu nodrošināt advokātu M.Supes un A.Čapkeviča ierašanos uz nākamo komisijas sēdi.

1997. gada 10. novembris — Parlamentārās izmeklēšanas komisija iesniedz Saeimas Prezidijam likumprojektu "Grozījumi likumā "Latvijas Republikas advokatūras likums"".

1997. gada 19. novembris — Izmeklēšanas komisija uzklausa zvērinātu advokātu (bijušā Ministru prezidneta A.Šķēles ārštata padomnieku un vienlaicīgi likvidējamās a/s "Banka Baltija" likvidatora D.Berija advokātu un juridisko padomnieku) A.Grūtupu, zvērinātu advokātu U.Grūbi un Satversmes aizsardzības biroja direktoru L.Kamaldiņu.

1997. gada 24. novembris — Izmeklēšanas komisija uzklausa zvērinātu advokātu A.Čapkeviču, zvērinātu advokātu M.Supi, zvērinātu advokātu U.Cakaru un Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu nodaļas virsprokurori B.Ulpi.

1997. gada 1. decembris — Izmeklēšanas komisija uzklausa Saeimas Juridiskā biroja galveno konsultanti G.Višņakovu un CPK grozījumu darba grupas vadītāju no Ministru kabineta J.Strupišu.

1997. gada 2. decembris — Saiemas juridiskā komisija iesniedz Saeimas Prezidijam dokumentu, kurā noraida izmeklēšanas komisijas 1997. gada 10. novembra lēmuma projektu par grozījumiem advokatūras likumā.

1997. gada 8. decembris — Izmeklēšanas komisija uzklausa Latvijas privatizācijas aģentūras valdes locekli, juridisko direktoru V.Šadinovu, Ministru prezidentu G.Krastu.

1997. gada 11. decembris — Izmeklēšanas komisija atkārtoti iesniedz Saeimas Prezidijam lēmumprojektu, kurā uztur prasību par 1997. gada 10. novembra likumprojekta ("Grozījumi Advokatūras likumā") izskatīšanu Saeimā.

1997. gada 14. decembris — Izmeklēšanas komisija saņem vēstuli ar pielikumiem no Latvenergo padomes priekšsēdētāja H.Lapkovska.

1997. gada 15. decembris — Izmeklēšanas komisija uzklausa a/s "Ventspils nafta" padomes priekšsēdētāju O.Kehri, a/s "Ventspils nafta" prezidentu J.Blažēvicu, PVAS Latvenergo prezidenta v.i. V.Ginteru.

1997. gada 23. decembris — Izmeklēšanas komisija saņem Valsts kontroles Valsts saimnieciskās darbības revīzijas departamenta veiktās pārbaudes atzinumu par PVAS Latvenergo un a/s "Rīgas siltums" 1996. gada 30. aprīlī savstarpēji noslēgto cesijas līgumu Nr.03–RS, par 63,40 miljoniem Ls.

1997. gada 27. decembris — Izmeklēšanas komisija saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 117. panta pirmās daļas otro punktu iesniedza Saeimai izskatīšanai Saeimas lēmuma projektu "Par parlamentārās izmeklēšanas, lai noskaidrotu Latvenergo, "Bankas Baltija" un Lihtenšteinas firmu cesijas līguma rezultātā zaudēto trīs miljonu lietu komisijas turpmāko darbību" sakarā ar jaunu faktu atklāšanos šajā lietā.

1998. gada 5. janvāris — Tā kā komisijas rīcībā bija informācija, kas liecināja par daudzām pretrunām uzklausīto personu atspoguļojumā par notikušo cesijas darījumu, komisija atkārtoti uzaicināja un noklausījās zvērinātus advokātus, M.Supi un U.Cakaru, kā arī uz komisijas sēdi pēc atkārtota uzaicinājuma ieradās H.Lapkovskis.

1998. gada 12. janvāris — Izmeklēšanas komisija uzklausa bijušo Latvenergo viceprezidentu R.Leveiku, atkārtoti Latvenergo finansu direktoru I.Liuzniku un "Ventspils naftas" bijušo viceprezidentu G.Ševcovu.

1998. gada 19. janvāris — Izmeklēšanas komisija uzklausa "Ventspils naftas" vecāko juristu V.Kokali un Ministru prezidentu cesijas darījuma laikā A.Šķēli.

1998. gada 26. janvāris — Izmeklēšanas komisija uzklausa LB Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītāja vietnieku juridiskajos un licencēšanas jautājumos J.Brazovski, ģenerālprokuroru J.Skrastiņu un Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu nodaļas virsprokurori B.Ulpi (atkārtoti).

1998. gada 2. februāris — Atkārtoti – vienlaicīgi komisijā tiek uzklausīti, LPA ģenerāldirektors J.Naglis, bijušais Latvenergo prezidents E.Birkāns, "Bankas Baltija" likvidators D.Berijs.

1998. gada 5. februāris — Izmeklēšanas komisija saņem 26.01.1998. parakstītu I.Godmaņa vēstuli, kurā viņš atkārtoti informē komisiju, ka personīgi telefoniski infromējis un izteicis bažas laika posmā no 1997. gada 5.–12. jūnijam par iespējamo mierizlīguma noslēgšanu starp "Banku Baltija" un Latvenergo 10 miljonu latu lietas sakarā, Ministru prezidentam A.Šķēlem.

1998. gada 9. februāris — Izmeklēšanas komisija uzklausa LPA Privatizācijas procesa departamenta speciālistu (kuratoru pār Latvenergo) I.Ēlertu.

1998. gada 16. februāris — Izmeklēšanas komisija uzklausa Latvijas privatizācijas aģentūras valdes locekļus: A.Tiknusu, A.Freibergu, V.Šadinovu, I.Razumovski un LPA valdes priekšsēdetāju, ģenerāldirektoru J.Nagli.

1998. gada 23. februāris — Izmeklēšanas komisija uzklausa Latvijas Bankas viceprezidentu I.Rimšēvicu un Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītāju A.Šteinbergu.

1998. gada 9. marts — Izmeklēšanas komisija uzklausa SAB direktoru L.Kamaldiņu un LB kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes eksperti G.Sūci.

1998. gada 16. marts — Izmeklēšanas komisija uzklausa LR Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu nodaļas virsprokurori B.Ulpi, finansu eksperti Ručevsku, Valsts policijas ONAB sevišķi svarīgu lietu inspektoru R.Celmiņu, Drošības policijas priekšnieka vietnieku J.Reiniku, Interpola Latvijas nacionālā centrālā biroja priekšnieku J.Jasinkēviču.

1998. gada 23. marts — Izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs A.Panteļējevs un Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu nodaļas virsprokurore B.Ulpe uzklausa Nauru bankas CASSOF direktoru (kurš devis rīkojumu V.Vītoliņam un/vai Zolotorjovam rīkoties ar kontu) — A.Ušakovu. Tikšanās ar A.Ušakovu tika organizēta Maskavā, Latvijas vēstniecībā.

1998. gada 30. marts — Izmeklēšanas komisija uzklausa LB prezidentu E.Repši, LB Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītāja vietnieku J.Brazovski, LB Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītāja vietnieku J.Placi un "Trasta komercbankas" prezidentu Ģ.Rungaini (Melnbārdi).

1998. gada 6. aprīlis — Izmeklēšanas komisija uzklausa "Trasta komercbankas" akcionāru V.Vītoliņu un A.Stendzenieku.

1998. gada 20. aprīlis — Izmeklēšanas komisija uzklausa bijušo likvidējamās a/s BB uzraudzības padomes priekšsēdētāju A.Laventu, kurā viņš paziņo komisijai par to, ka krimināllietā un civillietā esošā galvojuma kopija pēc satura neatbilst oriģinālam.

1998. gada 27. aprīlis — Izmeklēšanas komisija uzklausa Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu nodaļas virsprokurori B.Ulpi un Ģenerālprokuratūras civillietu prokurori Kučinsku.

1998. gada 4. maijs — Izmeklēšanas komisija uzklausa ģenerālprokuroru J.Skrastiņu.

1998. gada 11. maijs — Izmeklēšanas komisija uzklausa PVAS Latvenergo galveno grāmatvedi L.Marcinkusu un bijušo "Bankas Baltija" prezidentu T.Freimani.

1998. gada 18. maijs — Izmeklēšanas komisija uzklausa PVAS Latvenergo juridiskās daļas vadītāju I.Miļūnu, PVAS Latvenergo konsultantu (bijušo FNC konsultantu) J.Bleideru, bijušo "Bankas Baltija" galveno grāmatvedi S.Karpovu un Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu nodaļas virsprokurori B.Ulpi.

1998. gada 25. maijs — Izmeklēšanas komisija sakarā ar esošajām pretrunām vienlaicīgi uzklausa Ministru prezidentu G.Krastu, Ministru prezidentu cesijas darījuma laikā A.Šķēli un LPA ģenerāldirektoru J.Nagli.

1998. gada 28. maijs — Izmeklēšanas komisija saņem A.Laventa vēstuli, kurā viņš norāda, ka Latvenergo nav bijis parāda "Bankai Baltija".

1998. gada 1. jūnijs — Izmeklēšanas komisija uzklausa Latvijas Bankas prezidenta padomnieku U.Klausu, kurš apgalvo, ka nav redzējis galvojuma oriģinālu, kā arī nav nevienam nodevis šā galvojuma kopiju.

1998. gada 8. jūnijs — Izmeklēšanas komisija uzklausa bijušo Ministru prezidentu, tagad uzņēmēju M.Gaili, auditorkompānijas "Cooper & Lybrand" (veica audita pārbaudi "Bankā Baltija" par 1993. un 1994. gadu) pārstāvi G.Latimiru, kā arī PVAS Latvenergo valdes priekšsēdētāju – prezidentu (uz šo brīdi atstādināto) E.Birkānu.

1998. gada 10. jūnijs — Pēc iepriekšēja pieprasījuma izmeklēšanas komisija saņem no auditorfirmas "Cooper & Lybrand" vēstuli (parakstījis G.Latimirs — partneris), kurā tiek norādīts, ka nav iespējams noteikt, vai dokumenti (tai skaitā Latvenergo galvojums "Bankai Baltija" par 10 miljoniem) ir oriģināli vai kādu citu oriģinālu kopijas, no kuriem auditorfirmas darbinieki, veicot revīziju "Bankā Baltija" (1994. gadā), noņēma kopijas.

1998. gada 15. jūnijs — Izmeklēšanas komisija uzklausa Latvenergo valdes locekli, viceprezidentu (uz šo brīdi atstādināto) K.Purni.

1998. gada 22. jūnijs — Izmeklēšanas komisija uzklausa ekonomikas ministra padomnieku enerģētikas jautājumos, Latvenergo padomes priekšsēdētāja vietnieku J.Ozoliņu un CASSOF bankas direktoru (kurš devis rīkojumu V.Vītoliņam vai Zolotorjovam atvērt IFCE kontu) A.Ušakovu.

1998.gada 10.jūlijs — izmeklēšanas komisija saņem BB likvidatora D.Berija vēstuli, kurā viņš kritiski un pārmetoši izsakās par dažiem izmeklēšanas komisijas ziņojuma projekta atsevišķiem punktiem, kaut gan izmeklēšanas komisija pieņēma lēmumu neizplatīt ziņojuma projektu presei un trešajām personām līdz tā apstiprināšanai komisijas sēdē.

1998.gada 13.jūlijs — izmeklēšanas komisija saņem Ministru prezidenta G.Krasta vēstuli, kurā viņš sniedz atbildi par 1997.gada 3.jūnijā notikušo sarunu starp viņu un Latvenergo prezidentu E.Birkānu.

1998.gada 17.jūlijs — izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs saņem vēstuli no "Bankas Baltija" likvidatora D.Berija, kurā likvidators apgalvo, ka visus savus lēmumus (arī saistībā ar CPK grozījumiem) pieņēmis, balstoties uz sava juridiskā konsultanta, zvērināta advokāta A.Grūtupa argumentiem un apgalvojumiem tādēļ, ka A.Grūtups ir bijis Ministru prezidenta padomnieks un tādējādi viņa izteiktie priekšlikumi un pamācības ir bijušas ļoti autoritatīvas un respektējamas.

 

3. Latvenergo un "Bankas Baltija"

savstarpējo saistību analīze

1994.gada 30.decembrī "Banka Baltija" noslēdza aizdevuma līgumu ar FNC par 10 miljoniem latu, un šo aizdevumu FNC galvoja Latvenergo, kā rezultātā Latvenergo kļuva par BB parādnieku ar 1997.gada 27.marta AT Civillietu tiesas palātas lēmumu, jo FNC nebija maksātspējīgs.

Likvidējamā a/s "Banka Baltija", tās likvidatora D.Berija personā, 1997.gada 6.maijā paraksta cesijas līgumu ar ārzonas firmu "International Finance Company Establishmnet" (IFCE), kuru pārstāv R.Levins par parāda cedēšanu par 5 miljoniem latu, un D.Berijs nosūta vēstuli E.Birkānam, kurā paziņo, ka BB ir nodevusi prasījuma saistības IFCE.

Pirms cesijas līguma parakstīšanas BB likvidators neuzskatīja par vajadzīgu sazināties ar Latvenergo pusi par iespējamo parāda nomaksu pa tiešo BB, lai nebūtu jāiesaista dažādas apšaubāmas starpniekfirmas.

Latvenergo puse, konkrēti E.Birkāns, 1997.gada 19.jūnijā nosūta savus pārstāvjus — Latvenergo juristu A.Kurgu, izpilddirektoru finansēs I.Liuzniku un viņa vietnieku A.Cakulu — uz BB, lai runātu par papildu garantijām no BB puses šī parāda atmaksai.

Nopratināšanā prokuratūrā A.Kurgs paziņo, ka uz Berija jautājumu — vai Latvenergo maksās šo naudu — I.Liuzniks atbild, ka astoņus miljonus Latvenergo ir gatavs maksāt kaut vai tūlīt. I.Liuzniks arī jautā Berijam, kāpēc BB nav griezusies pie Latvenergo, lai vienotos par parāda atmaksu pa tiešo, uz ko Berijs atbildējis, ka viņa juridiskais konsultants teicis, ka tiesas piespriesto naudas summu saskaņā ar CPK izmaiņām būtu iespējams no Latvenergo saņemt tikai pēc 5 vai 6 gadiem — pēc Latvenergo privatizācijas pabeigšanas. Visas sarunas laikā kā Berija juridiskais konsultants tika minēts advokāts A.Grūtups.

No A.Kurga liecības seko, ka I.Liuzniks apliecināja D.Berijam, ka, ja būtu iespēja norēķināties pa tiešo ar BB, tad viņš par to būtu tikai priecīgs. Sarunas gaitā D.Berijs paziņoja, ka pēc cesijas līguma Lihtenšteinas firmai jāiemaksā BB 5 miljoni latu.

Viens no cesijas līguma nosacījumiem bija, ka šī summa — 5 miljoni latu — ir jāiemaksā 30 dienu laikā, līdz 1997.gada 6.jūnijam. Respektīvi, uz 19.jūniju cesijas līgums vairs nebija spēkā.

Kad Berijs izdzirdēja faktu, ka Latvenergo ir gatava maksāt šo parādu, viņš uz kalkulatora izrēķināja summu, kas būtu jāmaksā BB, vienojoties pa tiešo — tā bija 6,7 miljoni latu.

No Latvenergo puses radās jautājums, vai BB ir iespējams lauzt šo cesijas līgumu ar IFCE, lai varētu norēķināties pa tiešo, bet uz to D.Berijs atbildēja, ka šis jautājums ir jāpārrunā ar savu juridisko konsultantu.

Sarunas 19.jūnijā beidzās ar to, ka I.Liuzniks devās uz Latvenergo, lai paziņotu šo tiešās maksāšanas iespēju E.Birkānam.

No Kurga liecības izriet, ka 20.jūnijā ap 10 no rīta gaitenī E.Birkāns lika viņam paskaidrot, kāpēc viņi braukuši pie D.Berija un kāpēc radās jautājums par parāda atmaksu pa tiešo.

Savās liecībās I.Liuzniks apgalvoja, ka pēc atgriešanās no BB 19.jūnijā pirms valdes sēdes ir informējis E.Birkānu par sarunām ar D.Beriju, taču E.Birkāns uzreiz noraidījis iespēju veikt sarunas pa tiešo, paskaidrojot, "ka šo jautājumu lemj pavisam citas augstākas personas", taču konkrēti nevienu nenorādīja. Tai pašā laikā E.Birkāns neinformēja valdi par notikušajām sarunām BB.

20.jūnijā pie D.Berija ieradās divi Latvenergo pārstāvji — viceprezidents K.Purnis un I.Liuzniks. Arī šajā tikšanās reizē, kas pēc būtības notika jau vadības līmenī, netika panākta vienošanās par iespēju maksāt pa tiešo. Jo no K.Purņa liecības izriet, ka viņi 20.jūnijā ieradās pie D.Berija, lai saņemtu garantijas par to, ka pēc 8 miljonu pārskaitīšanas IFCE BB pret Latvenergo vairs nebūs nekādu materiālu pretenziju, nevis lai vienotos par tiešā maksājuma iespēju. Latvenergo nesaprotamu iemeslu dēļ neuzturēja savu prasību, lai parādu nomaksātu pa tiešo. Vēl ļoti interesants apstāklis, kurš šo darījumu varēja ievirzīt pavisam citā gultnē, ir pati garantija. Šīs garantijas oriģinālu neviens nekad nav redzējis, un argumentam, ka šīs garantijas oriģināls tiešām kādreiz ir bijis, nav pietiekama pamata.

Tādējādi ir jāsecina, ka Latvenergo puse apzinātu vai neapzinātu apsvērumu dēļ, neapstrīdot šo vājo garantijas kopiju, kura ir parakstīta ar atpakaļejošu datumu, kā arī pietiekami nepainteresējoties par šīs garantijas autentiskumu, pirmām kārtām nav pielikusi visas pūles, lai pierādītu, ka Latvenergo pēc būtības nemaz nav parādā "Bankai Baltija", un otrām kārtām, ja arī pēc tiesas sprieduma bija jāmaksā 10 miljoni latu liela summa BB, tad neizmantoja visas iespējas, lai norēķinātos ar BB pa tiešo un pēc iespējas samazinātu maksājuma lielumu.

 

— "Banka Baltija" un tās likvidators Deivids Berijs.

— Likvidatora juridiskais padomnieks un likvidējamās a/s "BB" advokāts A.Grūtups.

Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 131.pantu kredītiestādes likvidācijas un bankrota gadījumā likvidāciju īsteno tiesas iecelts likvidators. Tiesa ieceļ likvidatoru pēc LB ieteikuma.

Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 132.pantu kredītiestādes likvidators var būt fiziska persona, kurai ir nepieciešamā izglītība un profesionālā pieredze banku darbībā, vai arī juridiska persona, kuras pamatdarbība ir juridisko pakalpojumu vai auditorpakalpojumu sniegšana.

Likvidators ne retāk kā reizi mēnesī iesniedz tiesai pārskatu par kredītiestādes likvidācijas gaitu, bet pēc likvidācijas pabeigšanas — pārskatu par visu likvidācijas laiku. Likvidatora pārskatu par likvidācijas pabeigšanu apstiprina tiesa. (Respektīvi, likvidators ir atbildīgs tiesas priekšā).

Tūlīt pēc tiesas sprieduma stāšanās spēkā "Bankas Baltija" likvidators nav mēģinājis nekavējoties stāties kontaktos ar Latvenergo vadību, lai atrastu iespēju tiešiem norēķiniem, bet steidzīgi cedējis parādu par 5 miljoniem latu, paļaujoties uz sava juridiskā konsultanta A.Grūtupa doto CPK grozījumu interpretējumu. Arī 20.jūnijā, tiekoties ar augstāku Latvenergo amatpersonu, viceprezidentu K.Purni, BB likvidators neuzstāja uz iepriekšējā dienā piedāvāto tiešā izlīguma iespēju.

Tādējādi komisija secina, ka, neskatoties uz to, ka BB likvidatora rīcībā bija tiesas spriedums par 10 miljonu piedzīšanu no Latvenergo puses, BB likvidators, acīmredzot vadoties no sava juridiskā padomnieka rekomendācijām, nav izmantojis visas iespējas, lai atgūtu lielāku summu BB noguldītāju labā. Tāpat neizpratni rada fakts, ka līdz šim brīdim BB nav uzsākusi nekādu noguldījumu atmaksas procesu, lai gan bankas rīcībā ir daļēji atgūti līdzekļi.

BB likvidators vairākkārt pārtērējis likumā noteiktos līdzekļus (5%), reāli iztērējot 35%, tādējādi viņš ir pārkāpis likumu.

 

4. Tieši un netieši

ar darījumu saistītās institūcijas, amatpersonas, kompetence

un šo amatpersonu rīcības analīze

4.1. Latvenergo

Latvenergo valde

Pēc vairākkārtēja izmeklēšanas komisijas lūguma prokuratūra izvirzīja apsūdzību Latvenergo prezidentam E.Birkānam un Latvenergo viceprezidentam K.Purnim, kuri bija vieni no galvenajiem izpildītājiem šajā afērā, tādēļ komisija savā ziņojumā dziļāk neatspoguļo un neanalizē E.Birkāna un K.Purņa darbību.

Valdes priekšsēdētājs, pamatojoties uz valdes reglamenta 8.3.punktu, informē padomes priekšsēdētāju par valdes sēžu dienas kārtību. Sabiedrības prezidentam jāinformē padomes priekšsēdētājs par ikvienu nozīmīgu sabiedrības darbības aspektu.

— Pēc padomes locekļu apgalvojuma E.Birkāns to nav darījis. E.Birkāns izmeklēšanas komisijai apgalvoja, ka J.Ozoliņš ir bijis lietas kursā par visām Latvenergo parāda lietām un, tiekoties ar G.Krastu 1997.gada 3.jūnijā, G.Krasts neesot obligāti licis vilcināties E.Birkānam ar parāda nomaksu Lihtenšteinas firmai.

Valdes loceklis — I.Liuzniks piedalījās abās sarunās no Latvenergo puses ar "Bankas Baltija" likvidatoru D.Beriju 1997.gada 19. un 20.jūnijā.

— Par šo sarunu gaitu un saturu neinformēja valdi, bet tikai personīgi E.Birkānu.

— Pamatoja naudas summas pārskaitīšanu vienā reizē.

Saskaņā ar valdes reglamenta 3.3.punktu valdei jāsaņem sabiedrības padomes piekrišana šādu nozīmīgu jautājumu galīgai izlemšanai, kur apakšpunktā 3.3.9. ir teikts, ka tādu darījumu slēgšanai, kuros tiek pārsniegta Ls 3 miljonu robeža, ir jāsaņem padomes piekrišana. Valde bija informēta par notiekošo darījumu visā pilnībā.

Valdes lēmumu pieņemšanā liela nozīme bija Latvenergo Juridiskās daļas vadītājai I.Miļūnai, kura pamatoja valdē pieņemtos lēmumus.

 

PVAS "Latvenergo" padome

Saskaņā ar statūtu 11.10.punkta otro daļu valdei svarīgu jautājumu izlemšanā vajadzīga padomes piekrišana, kur apakšpunktā 11.10.9. ir noteikts — tādu darījumu noslēgšana, kuros tiek pārsniegtas valdes reglamenta noteikto summu robežas, ir jāsaņem padomes piekrišana. Saskaņā ar E.Birkāna un K.Purņa sniegto informāciju atsevišķi padomes locekļi (H.Lapkovskis, J.Ozoliņš) bijuši informēti pilnībā par šī darījuma būtību.

J.Ozoliņš komisijā apgalvoja, ka bez augstu amatpersonu atbalsta darījums nevarēja notikt, bet tai pašā laikā E.Birkāns komisijā apgalvo, ka J.Ozoliņš pats ir bijis pilnīgi informēts par šī cesijas darījuma būtību.

Padomei vajadzēja nodrošināt 1997.g. 9.jūnija padomes ārkārtas sēdes lēmuma izpildi (protokols Nr.7(11)), kur padome uzdod valdei līdz 1997.gada 26.jūnijam sniegt informāciju par š.g. 15.maijā parakstītās "vienošanās par saistību izpildi" partneri — firmu, kurai "Banka Baltija" cedējusi savas prasījuma tiesības pret Latvenergo (protokola punkts 2.2.), kas netika izdarīts, un nekāda reakcija no padomes puses nesekoja, vēl vairāk — valsts pilnvarnieks Latvenergo A.Sausnītis Latvenergo padomes sēdē aicināja nesniegt informāciju plašākai sabiedrībai, kā arī komisijas sēdē 1997.gada 13.oktobrī apgalvoja, ka viss darījums ir negadījums un pārpratums starp Latvenergo valdi un padomi.

 

Valsts pilnvarnieki Latvenergo

— Darbojas saskaņā ar pilnvarojuma līgumu valsts statūtsabiedrībā, kur pilnvarniekiem jāveic tās darbības, kas paredzētas sabiedrības statūtos, kā arī jāievēro likums, kas reglamentē sabiedrības uzņēmējdarbības formu, pilnvarojuma līguma noteikumus. Jāziņo pilnvarotājam (J.Naglim) par katru akcionāru pilnsapulci, jāiepazīstina ar sapulces darba kārtību; nekavējoties, bet ne vēlāk kā nedēļas laikā ir jāziņo pilnvarotājam par katru nozīmīgu sabiedrības darbības jautājumu, jāsniedz visas ziņas, kuras ir pilnvarnieka rīcībā un kuras nepieciešamas pilnvarotājam lēmuma pieņemšanai, noteikts pilnvarojuma līguma II nodaļā "Pilnvarnieka pienākumi un tiesības".

 

4.2. Latvijas Privatizācijas aģentūra

LPA ģenerāldirektors, valdes priekšsēdētājs — J.Naglis.

Saskaņā ar LPA statūtu 94.pantu valdes darbību vada un valdes locekļu pienākumus nosaka valdes priekšsēdētājs — aģentūras ģenerāldirektors.

LPA valdes locekļi:

— V.Šadīnovs — Juridiskās daļas vadītājs.

— A.Tiknuss — privatizācijas procesa direktors.

— A.Freibergs — tehniskais direktors.

— I.Razumovskis.

LPA valdes darbību reglamentē LPA statūti. Saskaņā ar LPA statūtu 88.pantu valde pārzina un vada visas aģentūras lietas, tā ir atbildīga par visu aģentūras saimniecisko un finansiālo darbību, kā arī par normatīvo aktu prasībām atbilstošu grāmatvedības datu kārtošanu. Valde organizē valsts īpašumu objektu privatizāciju.

Privatizācijas aģentūras valde pieņēma lēmumus:

— 1997.gada 8.maijā lēmums Nr.72/1083 (1) nolēma piekrist, ka PVAS Latvenergo saskaņā ar saviem statūtiem ved pārrunas par spēkā nākušā sprieduma lietā Nr. PAC/76 izpildes veidu ar prasītāju — likvidējamo a/s "Banka Baltija"; 2) noteikt, ka jebkura vienošanās par šī lēmuma pirmajā punktā minētā sprieduma izpildes veidu var stāties spēkā tikai pēc tās akceptēšanas LPA valdē, ar nosacījumu, ja vienlaicīgi tiks iesniegti pierādījumi par piedziņas neiespējamību no likvidējamās a/s "FNC").

— 1997.gada 20.maijā nolēma akceptēt vienošanos par saistību izpildi, kas 1997.gada 15.maijā noslēgta starp Latvenergo un IFCE (Lihtenšteina, Vaduca).

— 1997.gada 5.jūnijā (nolēma: 1) atļaut Latvenergo slēgt līgumu Nr.VR97026 ar a/s "Unibanka" par 5 miljonu LS ilgtermiņa aizņēmumu; 2) atļaut Latvenergo slēgt līgumu Nr.1 ar a/s "Unibanka" par apgrozāmo līdzekļu 7,5 miljonu Ls kopvērtībā ieķīlāšanu, bez kuru pieņemšanas šis darījums nevarēja tikt īstenots, turklāt 20.05.1997. lēmums pieņemts, pienācīgi nepārliecinoties par 6.05.1997. pieņemtajā lēmumā izvirzīto nosacījumu izpildi).

Uzklausot ģnerāldirektora un valdes locekļu liecības, kā arī iepazīstoties LPA lietvedībā ar atbilstošo dokumentu apriti, var secināt, ka 20.maija lēmumu ģenerāldirektors pieņēmis praktiski vienpersoniski, jo valdes locekļi nav bijuši savlaicīgi iepazīstināti ar pieņemamā lēmuma projektu un izmeklēšanas komisijā nespēja motivēt pieņemto lēmumu. Savukārt ģenerāldirektora motivācija par sasteigto norēķinu nepieciešamību komisijai liekas nepietiekama, ņemot vērā tā laika Ministru prezidenta un ekonomikas ministra paustos viedokļus privatizācijas un savstarpējo norēķinu sakarā. Tāpat neizpratni rada LPA valdes neinteresēšanās par darījumā iesaistītās Lihtenšteinas starpniekfirmu un tās iespējamās peļņas pamatotību.

 

4.3. Ministru prezidenta biedra biroja vadītājs

— M.Supe.

Būdams Ministru prezidenta biedra biroja vadītājs, piedalījās kā starpnieks (1996.gada rudenī) starp Latvenergo un zvērinātu advokātu U.Cakaru, jo it kā bija ļoti norūpējies par šo milzīgo parādu.

Nezināmu apsvērumu dēļ neinformēja Ministru prezidenta biedru un Ministru kabinetu par briestošo darījumu — vismaz pēc paša liecībām. Izskaidro to tobrīd pastāvošajām sliktajām attiecībām starp Ministru prezidenta biedru Z.Čeveru un Ministru prezidentu A.Šķēli.

Neatrisināta patlaban ir tā sauktā patrona problēma — vai to ir izdomājis advokāts U.Cakars vai M.Supe vienkārši ir pārteicies, vai arī ir vēl kāds trešais variants.

 

4.4. Ekonomikas ministrija

G.Krasts — ministrs un valsts pilnvarnieks LPA cesijas darījuma laikā.

MK rīkojums nosaka, ka ekonomikas ministrs ir arī LPA padomes priekšsēdētājs un valsts pilnvarnieks, kurš pārrauga valsts īpašuma privatizāciju un pilda LPA pilnsapulces funkcijas. Ja valdes pieņemtais lēmums neatbilst normatīvo aktu prasībām, padome, norādot, kura normatīvā akta norma ir pārkāpta, uzdod valdei novērst pieļauto pārkāpumu. G.Krastam kā padomes priekšsēdētājam ir tiesības jebkurā brīdi pieprasīt valdei pārskatu par LPA darbību. Kā arī saskaņā ar Ministriju iekārtas likuma 14.pantu ministrijas pakļautībā esošās iestādes veic ministrijai uzticētās valsts funkcijas un atbild par to izpildi.

Ekonomikas ministrijā tika izveidotas divas darba grupas, kurām bija jāizvērtē šis darījums, — viena ar Ekonomikas ministrijas 1997.gada 4.jūlija rīkojumu Nr.125, kuru vadīja A.Berners.

Otra darba grupa, kas tika izveidota ar Ekonomikas ministrijas 1997.gada 19.augusta rīkojumu Nr.176 (parakstīja A.Ošs 1997.gada 5.septembrī), kurai bija jāizvērtē Latvenergo un "Bankas Baltija" finansiālā darījumā iesaistīto Ekonomikas ministrijas pārziņā esošo iestāžu un amatpersonu darbība. Šī darba grupa pilnībā atbalstīja A.Bernera vadītās darba grupas dienesta ziņojumā ietvertos secinājumus (29.07.1997.g. parakstījis V.Zvejs).

G.Krasts gan izmeklēšanas komisijas locekļiem, gan presei visu laiku apgalvoja, ka viņš nekad šo darījumu nav steidzinājis un līdz pēdējam brīdim domājis, ka Latvenergo nemaksās.

Tajā pat laikā E.Birkāns apgalvo, ka G.Krasts viņu izsaucis pie sevis 1997.gada 3.jūnijā un starp abiem noritējušas ilgas neoficiālas sarunas vēlā pēcpudienā. Šajā sarunā G.Krasta kungs nekādā ziņā nespiedis E.Birkānu kavēties ar parāda maksāšanu.

— G.Krasts šim E.Birkāna apgalvojuma nepiekrīt. Ekonomikas ministrs neko nav darījis un nav arī izvirzījis šo jautājumu Ministru kabinetā, atsaucoties uz to, ka tajā laikā viņam ir bijušas vēsas attiecības ar Ministru prezidentu, lai šāda milzīga naudas summa netiktu pārskaitīta kaut kādai nepazīstamai ārzonas firmai. Ekonomikas ministra apgalvojums, ka, pēc viņa domām, maksāšana nenotiks, neliekas pietiekams.

Komisija uzskata, ka ekonomikas ministrs, ja patiešām pārstāvēja uzskatus, ko viņš pauda komisijā, nav izmantojis visas viņa rīcībā esošās sviras darījuma un starpnieku nepamatoti augstās peļņas novēršanai.

G.Krasts, būdams ekonomikas ministrs, nelika pārbaudīt tiesas sprieduma pamatotību un neinteresējās par iespējām šo spriedumu pārsūdzēt.

 

4.5. Ministru prezidents

— A.Šķēle cesijas darījuma laikā.

Darbību reglamentē Ministru kabineta iekārtas likums. Saskaņā ar MK noteikumiem "Par bezpeļņas organizācijas LPA statūtiem" 48.p. Ministru kabinets vai Ministru prezidents var atcelt pilnvarnieka pieņemtos lēmumus, ja tie neatbilst likumu un citu normatīvo aktu prasībām.

Saskaņā ar šo statūtu 51.p. Ministru prezidents var uzdot citai personai pildīt pilnvarnieka funkcijas LPA, ja ministrs, kurš pārrauga valsts īpašuma privatizāciju, slimības vai citu iemeslu dēļ nespēj veikt pilnvarnieka funkcijas.

Statūtu 54.p. nosaka — padomes locekļus ieceļ amatā un atbrīvo no amata Ministru kabinets.

Ministru prezidents, A.Šķēle neiesaistījās šī darījuma novēršanā neskatoties uz to, ka viņš bija saņēmis skaidru brīdinājumu par šo darījumu un aicinājumu to nepieļaut — komisijas rīcībā ir I.Godmaņa 26.01.1998. parakstīta vēstule (adresēta izmeklēšanas komisijai), kurā viņš skaidri dara zināmu, ka personīgi telefoniski informējis un izteicis bažas par iespējamo mierizlīguma noslēgšanu strp "Banku Baltija" un Latvenergo 10 miljonu latu lietas sakarā, aicinot premjeru personīgi izsekot šai lietai laika posmā starp 5. un 12.jūniju. Ministru prezidents uz šo aicinājumu nav reaģējis.

— Liecinot komisijā, A.Šķēle šo faktu neapstrīd, bet min dažādus iespējamos sarunas laikus.

Ministru prezidents A.Šķēle apgalvoja, ka nejautāja neko par šo notikumu savam padomniekam — advokātam A.Grūtupam ("Bankas Baltija" likvidatora D.Berija juridiskajam konsultantam), un tajā pat laikā Ministru prezidents A.Šķēle vairākkārtīgi nosauca šo darījumu par normālu.

A.Šķēle kā Ministru prezidenta un Ministru kabineta darba organizētājs nav nodrošinājis mehānismu, lai šādu operatīvu, daudzu iedzīvotāju intereses skarošu problēmu, kādas bija BB un Latvenergo savstarpējās saistības un to nokārtošanas veids, automātiski nonāktu Ministru kabineta interešu lokā un tiktu tajā apspriesta. Faktiski uz to brīdi ir konstatējama Ministru kabineta darbības dezintegrācija, kas arī veicināja afēras organizēšanas un realizācijas iespējas.

 

4.6. Latvijas Banka

— Prezidents E.Repše.

— Viceprezidents I.Rimšēvics.

— Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītājs A.Šteinbergs.

Jau 1996.gada 17.decembrī Latvijas Bankā notiek tikšanās ar D.Beriju, kur viņš informē I.Rimšēvicu par iespējamo prasījuma tiesību cedēšanu trešajai pusei, un apstāklis, ka 1997.gada 6.jūnijā D.Berijs, ierodoties Latvijas Bankā, iepazīstina tās vadību (I.Rimšēvicu un A.Šteinbergu) ar cesijas līgumu, kas tika noslēgts 1997.gada 6.maijā starp "Banku Baltija" un Lihtenšteinas firmu IFCE, bet tikai 1997.gada 3.jūlijā, ar vesela mēneša novēlošanos, Latvijas Bankas prezidents lūdz Ģenerālprokuratūru pārbaudīt Latvenergo darījumu ar IFCE, liecina, ka Latvijas Bankas vadības rīcībā vērojama zināma nekonsekvence. To liecina arī dažādās pozīcijas jautājumā par off-shore darbību Latvijas banku sektorā.

Latvijas Bankas izpildinstitūcijā ir saskatāma neorganizētība, jo, acīmredzot, ne LB viceprezidents, ne kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītājs nav informējuši prezidentu par D.Berija apciemojumu 1997.gada 6.jūnijā, jo pretējā gadījumā šis 1997.gada 3.jūlija novēlotais iesniegums Ģenerālprokuratūrā būtu iesniegts jau 1997.gada 7.jūnijā.

Tomēr īpaši jāatzīmē, ka, pateicoties LB prezidenta E.Repšes iniciatīvai, sākās šīs lietas izmeklēšana.

 

5. Juridiskās palīdzības sniedzēji

darījumā iesaistītajām pusēm

— A.Grūtups

— M.Supe

— A.Čapkevičs

— U.Cakars

— U.Grūbe

Esošā likumdošana advokātiem ļauj izvairīties no jebkādas atbildības, piedaloties šādos apšaubāmos darījumos.

Pretēji Advokātu kolēģijas un Latvijas Juristu biedrības paustajam viedoklim par advokātu darbības neatkarību advokāti kā padomdevēji augstu stāvošām amatpersonām nav savās darbībās bijuši neatkarīgi un konsekventi.

Tā, piemēram, Latvijas Bankā esošajos protokolos (saruna starp BB un LB vadības pārstāvjiem), ir nepārprotami redzams, ka advokāts A.Grūtups, būdams Ministru prezidenta ārštata padomnieks un vienlaicīgi "Bankas Baltija" likvidatora D.Berija juridiskais konsultants, no D.Berija puses tiek uztverts un respektēts kā Ministru prezidenta padomnieks, nevis advokāts. Tādējādi komisija ir nonākusi pie atziņas, ka A.Grūtupa padomi un ieteikumi no D.Berija puses tiek pilnībā respektēti un netiek vairāk apspriesti.

Advokāts M.Supe šajā cesijas darījumā pārstāvēja Lihtenšteinas firmu kā IFCE pilnvarotā A.Čapkeviča pārpilnvarotais pārstāvis. Tomēr pirms tam viņš jau ir piedalījies šā darījuma sākotnējā risināšanas posmā (1996.g. rudens), kā Ministru prezidenta biedra biroja vadītajs. Viņa kā vidutāja darbība varēja tikt uztverta kā saistība ar zināmu politisku atbalstu.

Komisijai ir pamats uzskatīt, ka augstāk minētie advokāti nav snieguši juridisko palīdzību advokatūras likuma izpratnē (tā jaunajā redakcijā), bet gan faktiski piedalījušies darījuma organizēšanā, un likumu izmantoja kā aizsegu šī darījuma slēpšanai.

 

6. Trasta Komercbanka un "International Finance Company Establishment"

(IFCE) — Lihtenšteinas firma,

kā arī CASSOF banka

Komisija ir pilnībā pārliecināta, ka IFCE firma nav bijusi cesijas līguma organizētāja un galvenais peļņas guvēja. Ir pamats uzskatīt, ka šī firma ir bijusi jau iepriekš reģistrēta un pieejma CASSOF un Trasta komercbankas vadībai ļoti dažādu darījumu veikšanai. Acīmredzot afēras organizētāji ir griezušies pie Trasta komercbankas un CASSOF bankas vadības ar lūgumu izstrādāt mehānismu finansiālo līdzekļu — 3 miljonu latu atmazgāšanai. Kaut arī Trasta komercbankas un CASSOF bankas vadība šinī gadījumā formāli ir rīkojusies savu profesionālo likumu ietvaros, tā nevar būt neinformēta par darījuma organizētājiem vai attiecīgā pasūtījuma izdarītājiem. Komisija uzskata, ka šo banku vadības morālais pienākums ir palīdzēt izmeklēšanai ar viņu rīcībā esošo informāciju.

 

7. Tiesiskie aspekti,

kas veicināja šo darījumu

un traucēja izmeklēšanas gaitu

Advokatūras likums un Kriminālprocesa kodekss tiek interpretēts vienpusēji tikai par labu aizstāvības puses interesēm.

Neizstrādātā Latvenergo privatizācijas koncepcija.

CPK grozījumus pilnīgi dažādi interpretē A.Grūtups, V.Šadīnovs, I.Miļūna, G.Višņakova.

Nav likuma par Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijām.

Likumdošanas trūkumi ārzonu banku darbības regulējumos Latvijā.

Normatīvos aktos nav pietiekami noregulētas korporatīvās attiecības akciju sabiedrībās un valsts kapitāla daļu pārvalde no Latvijas Privatizācijas aģentūras puses.

 

8. Prokuratūra, izmeklēšanas iestādes un to darbības novērtējums.

Darba grupa, kas izmeklē šo lietu.

Ģenerālprokuratūra:

— ģenerālprokurors — J.Skrastiņš

— Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu nodaļas

virsprokurore — Biruta Ulpe

(operatīvā plānošana un vadība)

Satversmes aizsardzības birojs:

— direktors — L.Kamaldiņš

(telefona sarunas)

Valsts policijas ONAB:

— sevišķi svarīgu lietu vecākais inspektors R.Celmiņš

(Latvenergo, Trasta komercbanka)

Drošības policija:

— priekšnieka vietnieks J.Reiniks

(ārzonas firmu izpēte).

Objektīvie un subjektīvie faktori, kas nosaka nepietiekamus kriminālizmeklēšanas tempus:

Objektīvie faktori:

1) tiesiskās sadarbības iespējas ar Lihtenšteinu;

2) tādu augstu kvalificētu kadru trūkums, kas labi pārzinātu modernās banku norēķinu sistēmas;

3) operatīvo iestāžu vājais tehniskais nodrošinājums;

4) nepilnības Kriminālprocesa kodeksā un Advokatūras likumā;

5) vienpusēja datu aizsardzības sistēma banku sfērā, kas traucē kriminālnoziegumu izmeklēšanas gadījumos.

Subjektīvie faktori:

1) Operatīvās darba grupas sadrumstalotība un iegūtās informācijas neefektīva izmantošana;

2) Ģenerālprokuratūras nepamatota piesardzība tiesas sankciju saņemšanā, drošības līdzekļu piemērošanā un apsūdzību izvirzīšanā aizdomās turamajām personām;

3) Ģenerālprokuratūras nepamatota iesaistīšanās politiskās polemikās ar atsevišķiem Saeimas deputātiem — izmeklēšanas komisijas locekļiem.

 

9. Izmeklēšanas komisijas

pamatsecinājumi un rekomendācijas izmeklēšanas iestādēm

un valsts varas un pārvaldes iestādēm

9.1. Noklausoties liecības un apkopojot citādu komisijas rīcībā nonākušu pastarpinātu informāciju, komisija viennozīmīgi secina, ka šāda Latvenergo un "Bankas Baltija" savstarpējo saistību nokārtošana, kas realitātē ir notikusi un ir nesusi sabiedrībai kaitējumu 3 miljonu latu apmērā, nebūtu bijusi iespējama, pateicoties tikai divu Latvenergo amatpersonu — prezidenta E.Birkāna un viceprezidenta K.Purņa — nolaidīgajai rīcībai. Komisijai ir pamats domāt, ka Latvenergo vadība rīkojoties varēja just politisku atbalstu savai rīcībai. Par šādu politisku atbalstu varēja tikt no darījumā iesaistītajām pusēm interpretēts kaut vai divu ar politiskajām aprindām saistītu personu — bijušā Ministru prezidenta biedra Z.Čevera biroja vadītāja M.Supes un Ministru prezidenta A.Šķēles ārštata padomnieka A.Grūtupa līdzdalība šī darījuma kārtošanā, neskatoties uz to, ka komisijas rīcībā nav informācijas, ka A.Šķēle un Z.Čevers būtu pilnvarojuši A.Grūtupu un M.Supi darboties šajā darījumā.

Tāpat komisija viennozīmīgi uzskata, ka neiztur kritiku pieņēmums, ka šī darījuma iniciatori un darījuma rezultātā vienīgie peļņas ieguvēji būtu Lihtenšteinā reģistrētā IFCE firma, kas it kā pamatotu vienīgi nolaidības inkriminēšanu Latvenergo un citu valsts institūciju amatpersonām. Ir pamats uzskatīt, ka sabiedrībai nozagtos 3 miljonus ir piesavinājušās personas Latvijā un IFCE firmu ir izmantojušas tikai kā instrumentu.

9.2. Izejot no augstākminētajiem secinājumiem, komisija uzskata, ka ir neattaisnojama K.Purņa un E.Birkāna krimināllietas par nolaidību nodalīšana no pārējās krimināllietas un atsevišķa nosūtīšana uz tiesu. Komisija uzskata, ka īstenībā būtu ieteicams visu lietu pārkvalificēt par lietu, kas būtu kvalificējama kā piesavināšanās grupā ar iepriekšēju nodomu.

9.3. Noklausoties dažādu personu liecības, komisijai ir pamats uzskatīt, ka uz šo brīdi ir zināmas četras personas — M.Supe, A.Čapkevičs, A.Grūtups un V.Vītoliņš —, kas vispilnīgāk ir informētas gan par darījuma organizāciju, gan par tām iespējamām politiskajām amatpersonām, kuras iespējami savtīgos nolūkos ir pildījušas vai nepildījušas savus pienākumus tā, lai konkrētais darījums varētu notikt. Paradoksālā kārtā tieši šo četru personu nopratināšanu traucē vispār pieņemtā Advokatūras likuma, Kriminālprocesa, kā arī banku datu regulējošo likumu interpretācija. Tajā pašā laikā bez informācijas iegūšanas no šīm personām krimināllietas tālāka attīstība ir nopietni apdraudēta, tāpēc komisija ierosina izmeklēšanas iestādēm nopietni revidēt pastāvošo likumu interpretāciju, sevišķi sadaļā par to, vai M.Supes, A.Čapkeviča un A.Grūtupa darbība ir kvalificējama kā juridiskā palīdzība Advokatūras likuma nesen izdarīto labojumu gaismā. Acīmredzot arī apsūdzības izvirzīšana kādai no šeit minētajām personām varētu radikāli palielināt izmeklēšanas iestāžu iespējas tālākas krimināllietai būtiskas informācijas iegūšanā.

9.4. Komisija uzskata, ka izmeklēšanas iestādēm būtu arī jāpaplašina to cilvēku loks, pret kurām tiek veiktas operatīvās izstrādes lietas, nebaidoties iekļaut operatīvās intereses lokā arī tās uz darījuma brīdi politiski atbildīgās amatpersonas, kuras potenciāli varēja savtīgos nolūkos rīkoties vai nerīkoties, lai darījums varētu notikt. Starp tādām personām, no kuru loka varētu izvēlēties izmeklēšanas iestādēm tālākās operatīvās intereses objektus, varētu minēt uz darījuma izdarīšanas brīdi Ministru prezidenta amata veicēju A.Šķēli, ekonomikas ministru G.Krastu, LPA ģenerāldirektoru J.Nagli. Atsevišķas operatīvās uzmanības vērts būtu arī M.Supes, A.Grūtupa un A.Čapkeviča, kā arī, iespējams, U.Cakara darbība starpniecībā starp darījumā iesaistītajām pusēm.

9.5. Ministru kabinetam būtu rūpīgi jāizanalizē LPA ģenerāldirektora J.Nagļa rīcība, jādod tās novērtējums un jāsniedz informācija par atbilstošu lēmumu pieņemšanu izmeklēšanas komisijai līdz šā gada 1.septembrim.

9.6. Par tālāku izmeklēšanas gaitu un izmeklēšanas iestāžu attieksmi pret komisijas sniegtajām rekomendācijām ģenerālprokuroram ziņot izmeklēšanas komisijai šā gada 21.augustā un vēlāk ziņot izmeklēšanas komisijai katru mēnesi līdz attiecīgā mēneša 20. datumam.

9.7. Saeimai ir jāiztsrādā un jāpieņem atbilstoši grozījumi šādos likumdošanas aktos:

— likumā par akciju sabiedrībām nosakot stingrāku akciju sabiedrību valžu un uzraudzības institūciju savstarpējo atbildību, kā arī panākt maksimālu depolitizāciju akciju sabiedrību pārvaldē;

— likumā par valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, sadaļā par Privatizācijas aģentūras pienākumiem privatizējamos uzņēmumos valsts kapitāla daļas pārvaldot;

— Advokatūras likumā un Kriminālprocesā izdarīt labojumus, kas nepārprotami norobežotu juridisko palīdzību klientam, pēc iespējamā nozieguma izdarīšanas no līdzdalības paša nozieguma organizēšanā. Nepieļaujot absolutizēt zvērinātu advokātu tiesības nedot liecības, kas nepieciešamas noziegumu atklāšanā;

— jārevidē brīvo ekonomisko zonu kompānijām, kuras saistītas ar banku sektoru, saistošā likumdošana, lai turpmāk nebūtu jāsastopas ar situāciju, kad faktiski Latvijas teritorijā ir iespējama nekontrolējama noziedzīgā ceļā iegūtu līdzekļu atmazgāšana;

— jāizstrādā un jāpieņem likums par parlamentārās izmeklēšanas komisijām un šo komisiju pilnvarām.

9.8. Komisijai, saņemot papildu informāciju, kā arī krimināllietas tālākas attīstības gaitā jāsagatavo papildu ziņojums Saeimai.

Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras uzskatā:

Par Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojumu

Oļģerts Šabansks, — ģenerālprokurora pienākumu izpildītājs, virsprokurors, — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

No 9. sadaļas 2. punkta izriet, ka prokuratūra ir ierosinājusi krimināllietu K. Purnim un E. Birkānam par nolaidību. Tas ir kļūdaini. Šīm personām ir izvirzīta apsūdzība pēc Kriminālkodeksa 162. panta par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu pretēji uzņēmuma interesēm. Komisija uzskata, ka lieta būtu jākvalificē kā piesavināšanās grupā ar iepriekšēju nodomu, taču prokuratūras rīcībā tādu pierādījumu nav, tas neizriet arī no komisijas ziņojuma. Tātad komisijas ierosinājums balstās uz pieņēmumiem, kam nav reāla seguma. Dīvains ir komisijas ieteikums izmeklēšanas iestādēm nopietni revidēt pastāvošo likumu interpretāciju, sevišķi par to, kā ir interpretējama M. Supes, A. Čapkeviča, A. Grūtupa un V. Vītoliņa darbība Advokatūras likuma nesen izdarīto labojumu gaismā. Te komisija ir nonākusi acīmredzamās pretrunās.

Komisija savas darbības laikā griezās Saeimā ar priekšlikumu izdarīt grozījumus Advokatūras likuma 6. pantā, lai rastu iespēju nopratināt advokātus kā lieciniekus, taču tas tika noraidīts. Saeima pieņēma Advokatūras likuma grozījumus, kurus ieteica Saeimas Juridiskā komisija. Grozījumos ir ierakstīts — par juridiskās palīdzības sniegšanu nav atzīstama advokāta nelikumīga darbība klienta interesēs, kā arī darbība klientu nelikumīgu darījumu veicināšanā. Mums komisija rekomendē, lai mēs bez pietiekamiem pierādījumiem izvirzām advokātiem apsūdzību. Līdz ar to komisija mūs mudina uz pretlikumīgu darbību, jo mūsu rīcībā šobrīd nav pietiekamu pierādījumu. Komisija savā ziņojumā raksta: "Acīmredzot arī apsūdzības izvirzīšana kādai no šeit pieminētajām personām varētu radikāli palielināt izmeklēšanas iestāžu iespējas tālākas, krimināllietai būtiskas informācijas iegūšanā." Tātad būtībā komisija mums iesaka — ir pamats vai nav, izvirziet apsūdzību, un tad viens vai otrs advokāts varbūt sniegs kādu informāciju, pēc principa — mērķis attaisno līdzekļus.

Taču kriminālprocess nosaka, ka personai var izvirzīt apsūdzību kriminālnozieguma izdarīšanā tikai tad, ja ir pietiekami pierādījumi. Pagaidām mūsu rīcībā šādu pierādījumu nav. Šāda rekomendācija ir vairāk nekā nelikumīga.

9.4. punktā komisija uzskata, ka izmeklēšanas iestādēm būtu jāpaplašina arī to cilvēku loks, pret kuriem tiek veiktas operatīvās izstrādes lietas, konkrēti, runa ir par bijušo Ministru prezidentu A. Šķēli, bijušo ekonomikas ministru G. Krastu un Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoru J. Nagli.

Operatīvajai izstrādei ir vairākas institūcijas — policija, kriminālpolicija, drošības policija un Satversmes aizsardzības birojs, kur katram ir savas noteiktas funkcijas. Jāatceras, ka operatīvās darbības likums konkretizē nosacījumus, kādā gadījumā var ierosināt operatīvās izstrādes lietu. Operatīvo izstrādi var uzsākt, ja operatīvās darbības subjekta rīcībā ir informācija par konkrētām personām un tā dod pietiekamu pamatu doto personu turēt aizdomās. Katra no minētajām institūcijām izstrādā savus iekšējos normatīvus, kā organizēt darbu. Komisija mums pārmet, ka pieļauta operatīvā darba sadrumstalotība, taču mēs piesaistām visas institūcijas, jo katra strādā savā jomā.

Nobeigumā es gribētu teikt, ka mēs nebaidāmies ierosināt krimināllietu ne pret vienu personu, tajā skaitā arī augstu amatpersonu, ja vien ir pietiekami pierādījumi.

Pēc iekaksta "LV" diktofonā

Rūta Jaksona,

"LV" informācijas redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!